Vai var pierast pie mīlestības? Opcijas

[Mesje Paulig]

Un, ziniet, mīlestība ir vienīgais pie kā nevar pierast.
/Ojārs Vācietis /

Nu tā sakot filozofiski via nefilozofiski, bet nu apspriežam so tēmu, kas un kā...

Ko viņš ar to domājis? Kā tas būtu mums jasaprot?

Jautājums: Vai pie mīlestības var pierast?

[aF: Lūgums pārējiem nespamot! Privātās lietas jākārto caur PM`u.]

Šo rakstu rediģēja aFēra: 13.12.2006 08:55

[Mauvaise Mademoi...]

Nē - pavisam noteikti, nē!
Jo tas, pie kā pierodam, ir cilvēks . Principā, tad, kad tu pierodi pie tā, ka , piemēram.. katrreiz, kad tu ierodies uz satikšanos, saņem ziedus, vai , ka Tavējais kavē tieši piecas minūtes.. sākumā, tas ir skaisti, interesanti, vēlāk - krīt uz nerviem. Tas ir pieradums pie cilvēka.
Mēs baidāmies no noteikta cilvēka mīlestības izpausmju nemainīguma / pārliekā mainīguma.

Jo mīlestība kā tāda nav ne aprakstāma, ne izjūtama, ja tai nav kur izpausties. Kā ķīmijā. Mīlestība + cilvēks = kaut kas, kam nav zināmas sekas.

[Dāvids]

Domāju, ka nevajag pieņemt, ka kautkāds ojārs vācietis bijis pārāks par pārējo cilvēci un visos viņa vārdos ir kāda patiesība un jēga...
Domāju ka tas atkarīgs no vārdu "mīlestība" un "pierast" izpratnes, kā arī no katra konkrēta gadījuma.

Šo rakstu rediģēja Dāvids: 10.10.2007 15:27

[_W_]

Es to jau arī teicu, daudziem izpratne par vārdu mīlēt ir - es mīlu šīs magoņmaizītes =D Takā metat mieru, ši nav lieta par kuru tā padiskutējot var nākt pie vienas kopīgas atbildes. Katram savādāk un viedokļi iet katram uz savu pusi, drīzāk jau kāds atkal saplēsīsies aizstāvot savu itkā vienīgo un "pareizo" uzskatu ...

[kaiva]

jā- katrs izsaka kaut kādu savu domu kas viņam tuva attiecīgajā jautājumā un būtībā par dažādām tēmām- tā ir baigi daudzos pavedienos

vienīgais kas ir skaidrs- ļoti daudzi ir pieraduši pie tā ka viņus mīl rūpējas izrāda uzmanību vai tml- un uzskata t jau par pašsaprotamu. es teiktu ka tas ir pieradums. domāju ka esam pieraduši pie vecākau mīlestības. pierasta lieta. būtu grūti iedomāties ka tās nav

[Tējas Tantiņa]

droši vien jau liela daļa to ir teikuši, bet nedomāju, ka pie mīlestības var pierast. nu nevar.
piekrītu Mauvaise Mademoiselle Blanc, pierod pie cilvēka, nevis pie mīlestības.

[Grēkmeistars]

Es, piemēram, protu mīlēt arī tos, pie kuriem neesmu pieradusi un nekad tā arī nepieradīšu.
Tā ir ilūzija, kas saka: "Es šo cilvēku zinu un es esmu pie viņa pieradusi." Tu nevari pilnībā pazīt to, kas neesi tu. Tu vari pierast pie mīlestības un jebkurām citām izpausmēm, bet cilvēks nekad neļausies pieradināties pie otra cilvēka, ja viņš ir kaut mazlietiņ vairāk kā cilvēks.
Ja šķiet, ka esi pieradis pie kāda cilvēka, tad nozīmē, ka izveidoji viņa tēlu sevī un tiklīdz tas cilvēks sāks izturēties tavam izdomājumam neraksturīgi, tu sāksi viņu zaudēt, sāksi nesaprast.

Bet tā jau ir cita tēma.

[hubabubu]

Es domāju, ka pie paša fakta mīlestība var pierast, jo tā ir interesantu emociju kopums, kas visu pārējo dzīvi spēj vienā mirklī padarīt interesantu un katru dienu unikālu.

Un jo vairāk cilvēks pierod pie mīlestības (savējās ko dāvā, vai citas kuru saņem), jo grūtāk ir atrast, kad šī mīlestība izbeidzas. Ne tikai šķiroties, jebkurā gadījumā aizejot, pametot, kādam nomirstot. Tad sāp, jo NAV vairs tā, kas pastāvīgi ir bijis, pie kā esi pieradis.

[Malduguns]

Pie mīlestības varbūt var pierast, tomēr tad mīlestība zaudē savu patieso jēgu. To trīsuļošanu tur iekšā un kļūst par ko ikdienišķu. Par rutīnu un tas jau sāk palikt garlaicīgi.
Lai gan no otras puses, varbūt pierod pie cilvēka, kuru mīl, nevis pie pašas mīlestības.

[pundurvilcinjs]

Pierast varbūt var, taču dzīvot bez tās gan nevar.

[BlueberryAnima]

Var pierast pie mīlestības. ja attiecības ir jau krietnu laiku, cilvēki vienkārši pierod pie tā, ka tas otrs ir blakām, apčubina, aprūpē, samīļo, uzskata,ka tas ir pašsaprotami un nekur jau tas otrs cilvēks vairs neaizbēgs, nekur jau neliksies. un tad jau var sākt atļauties reizēm vairāk pakliegt, pa reizei aizskart, jo nav vairs ne par ko jāizliekas otra cilvēka priekšā.

Šo rakstu rediģēja BlueberryAnima: 01.07.2008 11:49

[Klāra]

Ja visu laiku tevi mīl un esi laimīgs, tad tā ir ikdiena un it kā sanāk, ka pierodi, bet, kad esi viens un tad kāds mīl, tad jau ir savādāk.. Tātad domāju, ka var pierast.

[Mattiass]

Pierast jau var, jā. Tikai jāpadomā, kas ar to tiek saprasts — vai tas, ka patiešām mīlestība ir kļuvusi par rutīnu, vai arī tas, ka mīlestības vietā ir iestājusies rutīna. Tas nav viens un tas pats. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

[Sniega Rūķis]

Toties nemīlētie vai mazmīlētie nespēj pierast pie mīlestības, viņi raustās, netic, grib aizbēgt un atraida.

Nu daļēji tā ir taisnība. Bet ir vien daļa, kura tā rīkojas, jo viņiem šķiet nepieņemamas mīlestības sekas un tās radītie ierobežojumi. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blink_a.gif) vai kaut ka tā. Tad atkal iespējams, ka šādi cilvēki vēlas, lai mīlestība nav tikai otra cilvēka ierobežojumi, aizliegumi un novilktās robežas, kurām nevar pārkāpt, jo redz tu esi mans un man nepatīk tas un tas. Es laikam gribēju teikt, ka viņiem mīlestība un pienākumi pret mīlamo apgriež brīvības spārnus. Viņi grib, lai tā paceļ augstākā līmenī.

Pie mīlestības manuprāt pierod. Ar to rēķinās, uzticās un nedomā, ka to var nodot. Un manuprāt pieradums robežojas ar to pašu rēķināšanos ar to, ka mīl.

Tās pieminētās grieķu mīlestības, manuprāt, ir saistītas. Tiklīdz pāriet eross, rodas pieradums pie fiziskās mīlestības, izkristalizējas vai tā ir agapa, tā cēlā bezaispriedumu mīlestība. Un mīlestība pati par sevi ir kā pieradums. Bieži vien no cilvēka ir šķirties grūti nevis garīgā, bet fiziskā līmenī. Jo tu, attiecību beigās it kā viņu mīlot, esi pieradis pie viņa ķermeņa un tā, ka vienam nav vakarā jāiet gulēt, nevis viņa intelekta un saprāta, ar kuru bieži vien rodas domstarpības.... Ai aizmuldējos.

Nu, karoč, es laikam uzskatu, ka mīlestība ir pieradums. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blink_a.gif)

Šo rakstu rediģēja Sniega Rūķis: 23.07.2008 15:06

[Nakts karaliene]

Tas viss tiešām ir atkarīgs no tā, kā mēs katrs nodefinējam, kas ir mīlestība.
Bet no bioloģiskā viedokļa... Kad mēs satiekam kādu cilveku un iemīlamies viņā, tad mūsu organismā notiek dažādas reakcijas un izstrādājas dažādi hormoni, kas mūsos rada šo iemīlēšanās sajūtu. Šis hormonu daudzums pēc 3-5 mēnešiem strauji samazinās un tad daudzi izsķiras, jo "nav vairs tās uguntiņas, kas mūs vienoja". Fiziologiski hormoni vispār pietiek, lai noturētos kopā, apmēram 2 gadus. Tad cilvēkam kā jau dzīvniekam ir nepieciešami jauni impulsi no ārpuses.
Var pierast pie šiem hormoniem un brīnišķīgās iemīlēšanās sajūtas. Tad sanak, ka cilveks ik pēc kādiem 4 mēnešiem maina savu dzīvesbiedru.
Var izveidoties vienkārši pieradums tadā ziņā, ka cilveki sadzīviski ir kļuvusi atkarīgi viens no otra. Bieži vien šajā gadījumā ir iesaistīts bērns.
Protams ir ideālais variants, kad cilveks pārkāpj sev un nav vairs tikai dzīvnieks un attiecībās ir ienākusi šī agape. Tad arī attiecībās neparādīsies pieradums, jo patiesībā abi cilveki ir pilnīgi brīvi un var darīt ko vien vēlas. Tādā gadījumā netiek mīlēts kāds konkrēts cilvēks, bet mīlestība tāda kā vispārējā pasaules uztvere, kad ar visu tiek dzīvots harmonijā. Šobrīd ir ļoti maz cilveku, kas spēj šādi mīlēt un liekas utopija, ka visa pasaule varētu nonākt šādā stāvoklī, bet es ticu, ka tas ir iespējams, lai ari tālā, tālā nākotnē.

[Drakles]

Pierast pie mīlestības.
Interesanti, man laikam tas nekad neizdosies. Pēdējā laikā mīlestība mani pārsteidz nesagatavotu, šķiet, brīžiem Tu atver acis un redzi, ka kāds Tev rokā iespiedis mirkli, mirkli pilnu mīlestības, un tad aizvien ir tā sajūta, ka Tu īsti nesaproti, ko ar to darīt un vai esi to pelnījis.
Tas laikam ir tāds labais izbrīns, jā. Vērties un uz mirkli apstāties. Vērties.
Es nevaru, negribu pierast pie mīlestības, jo bez tiem izbrīna mirkļiem tās nemaz nebūtu.

Tas tā ir man. Es nesaku, ka vienmēr vai kādam citam. Mums katram savs ceļš.

[euphoria]

pie visa var pierast- arī mīlestības- cilvēku valodā "rutīna"
Bet visu var labot (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

[Klusētājs.]

Es nesaprotu šo - pierast. Es vai nu mīlu, vai nemīlu. Vienalga cik stipri. Un katru dienu mīlestība rada savādāka stipruma sajūtas, savādāku satraukumu, trīsas, aizrautību..

[Beppo]

Var pierast pie otra cilvēka. Pie mīlestības — nē.
Labi labi, var jau būt, ka pēc gadiem desmit, divdesmit, es domāšu citādi. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif)

[washulis]

Pierast pie mīlestības? Manuprāt nē.

Kā tad tas izpaustos? Mīlestība zūd? Tad tā vienkārši ir - tā zūd. Jāpiekrīt Klusētājam. Tā vainu ir, vai nav (ja neskaita stadijas bija un būs).

Ja vien... Pierast pie mīlestības, tas ir, tu kādu mīli jau ilgu laiku, pieradis pie mīlestības, jo tā visu laiku ir bijusi un ir. Bet tad tas neko, manuprāt, nemainītu. Mīlestība vienkārši ilgu laiku ir/bija bijusi.

[Miervaldis Gotiņ...]

Jautājums: Vai pie mīlestības var pierast?

Izejot no tā, ka mīlestība nav nekas cits, kā endokrīnās narkomānijas paveids - jā, var pierast.