Un, ziniet, mīlestība ir vienīgais pie kā nevar pierast.
/Ojārs Vācietis /

Nu tā sakot filozofiski via nefilozofiski, bet nu apspriežam so tēmu, kas un kā...

Ko viņš ar to domājis? Kā tas būtu mums jasaprot?

Jautājums: Vai pie mīlestības var pierast?

[aF: Lūgums pārējiem nespamot! Privātās lietas jākārto caur PM`u.]

atkarigs kāds ir tas cilvēkams kam paredzēts tai mīlestībai pierast un uz ko būs vērsta tā mīletstība. tāpēc manuprāt ne vienmēr der šis teiciens. pret cilvēkiem manā gadījumā varētu būt...

nezinu ko lai vēl pasaka.

Pie mīlestības var gan pierast. Tad to sāk uztvert par ko pašsaprotamu un ikdienišķu, kas nav nemaz tik reta parādība.
Šādas situācijas pozitīvs/negatīvs vērtējums ir visai būtiski atkarīgs no tā, ko katrs sauc par mīlestību.

Latviešu vārds mīlestība ietver tik daudzas nozīmes, ka to lieto pārāk bieži un nepareizi.
Snegrieķiem bija vairāki vārdi, kas apzīmē mīlestību un tās veidus.
Agape - nozīmēja augstāko un cēlāko mīlestību. Ja ir agape, tad pie tās pierast nevar, tā ir mūžīga, balstīta gan uz jūtām, gan prātu.

Cik jauki
A kā diez viņi sauca tādu mīlestību- nu jā iztikt var. =}

Pieradums, samierināšanās un bailes ko mainīt.

1"Snegrieķiem bija vairāki vārdi, kas apzīmē mīlestību un tās veidus."
2"A kā diez viņi sauca tādu mīlestību- nu jā iztikt var. =}"
3"Pieradums, samierināšanās un bailes ko mainīt."

Tā sengrieķi to sauca ja ? =] Nu ok pieņemsim ka tā.

Bija mīlestība, kas nozīmēja draudzības jūtas. Precīzu vārdu neatceros. Bija arī romantiskā mīlestība, ko sauca par erosu. Kāda bija erosa mīlestība - domāju, ka vairums to saprot.
Nu, pie šīm divām mīlestībām var pierast, uztvert tās par sevi pašsaprotamas.
Bet agape, augstakā mīlestība, patiesas, tīras jūtas. Vai kāds var teikt, ka pie tās var pierast?

Nu nezinu. Pirmkārt jau tādas apkārt nemētājas, so Tev būs ļoti paveicies, kad tādu atradīsi, dabūsi, vai kautvai izraksi. So ja nu gadās, pateiksi arī pārējiem.

Es patiesībā domāju, ka pie mīlestības tiešām nevar pierast. Var pierast pie cilvēka. Galu galā, mums skolā vienmēr saka, ka mīlestībai definīcijas nav. ah, bet protams, tas jau vienmēr būs kas ļoti individuāls.

Sengrieķu valodā mīlestībai ir trīs apzīmējumi: Eross, Filos un Agape. Eross nozīmē miesisko, jeb ķermenisko cilvēka mīlestību. Īsāk sakot – sekss. Filos ir brīdis, kad spēj mīlēt cilvēku kā draugu, pat dzīvojot kilometra attālumā un ne reizi viņam nepieskarties. Tā ir draugu, vecāku un bērnu savstarpējā mīlestība. Tad vēl ir Agape – kas nozīmē principā dievišķo mīlestību – mīlestību šā vārda labākajā un šķīstākajā izpratnē.

Cilvēks, kas neuzskata mīlestību par pašsaprotamu, iespējams, nekad nav juties to pelnījis. Bet tas nenozīmē, ka pie tās ir iespējams pierast, jo katru dienu tu to spēj saņemt un izbaudīt no jauna.

elesarel - ja nu kas, tad tieši aape ir tas mīlestības veids pie kā vismaz vairums cilvēku ir pieraduši, jo tieši agape, ir vārds ar ko var pazīmēt Dieva mīlestību pret cilvēku.

Kā var pierast pie tā, kā esamību nemaz nenojauš? Tā jau ir ignorēšana


bc

Nē tā nav arī ignorēšana, jo kā jau Tu pareizi minēji- nevar pierast pie tā ko nenojauš, bet arī ignorēt nevar, to par ko nav ne jausmas

nu man jau liekas ka jautājums ir mazliet dīvains jo principā bezjebkādas mīlestības neviens cilvēks nespēj dzīvot. un protams ka beigās sanāk tā ka tieši erotiskā mīlestība ir tā bez kuras var iztikt-
ja vajag
ja tev dzīvē nav nekādas citas (vai gandrīz nekādas)

nu es piem savas mazās dvēseles iespēju robežās mīlu visus pasules cilvēkus (protams vairāk tos kas nav galīgi ````i lol bet tādu ir tiešām maz)- neteiktu ka tas ir pieradums vai kaut kas- tā tas vnk ir

nezinu vai to var saukt par Agape nez vai bet pamatos tā nemainīsies no tā ka tas cilvēks teiksim man nevēl labu or smth

Pie mīlestības var tā pierast, ka pirmais, kas uzdrošināsies tādu nemīlēt, tiks nežēlīgi nobendēts. Arī pie patmīlas tāpat var pierast. Un ne tikai pierast, bet gan kļūt atkarīgam.
Toties nemīlētie vai mazmīlētie nespēj pierast pie mīlestības, viņi raustās, netic, grib aizbēgt un atraida.

Pārāk daudz lietas uz kurām iznieku tādu vārdu kā mīlestība. Pfff. Mīlu iedzet, mīlu labi paēst, es mīlu to es mīlu šito. Man par tādiem cilvēkiem ir tikai viens sakāmais- viņi pārāk mīl muti plivināt ;] Un tad visi mīl savus mājdzīvniekus. Un tad tas kāmis, kaķis, žurka vai papagailis nosprāga. 2 dienas pastaigāja nokārtu degunu 3 aizmirsa ka kautkāds lops vispār mājās bijis =D

tiesa

(es runāju šinī gadījumā tieši par cilvēkiem. īpaši protams par tiem kurus esmu satikusi un kaut mirklīgi iepazinusi, tā viņš ir)
arvārdsakot mīlu visus zināmos forumiešus!!
TOČNA

Cilvēki pieraduši? Vai viņi to izjūt, proti, dieva mīlestību?
Varbūt tādā izpratnē, ka tevi mīl, vienalga kādā veidā - pie tā var pierast.
Bet vai var tu vari mīlēt ar agape un pie tā pierast? Es jau nezinu. Būtu jājautā dievam.

Vispār grūti sarast pēc jautājuma, vai te domāts, vai var pierast pie tā ka tevi kāds mīl, vai arī vai var pierast pie tā, ka tevi kāds mīl. Pie tā, ka tevi kāds mīl - pie tā var pierast, ja mīlestība nav stipra un tu neizjūti pretmīlu.

Ar agape var mīlēt tiktiešām. Tad, kad sāk pārņemt vēlme izveidot kaut ko, kas ir ārpus cilvēciskā. Es ticu tam, ka cilvēks starp pārējiem cilvēkiem var būt pārcilvēks. Cilvēks prot dievišķīgo mīlestību aprakstīt, it kā tā būtu tikai izdomāta kā ilūzija. Ja tikai pamēģina aizdomāties līdz dieva mīlestībai, kas ir augstāka par izskaidrojamo mīlestību, par jebkuru redzēto un izjusto mīlestību, kurai vienmēr kaut kā tomēr trūkst... tad var apjaušamo un izdomāto īstenot.
Tā ir neaprakstāma tad, kad to izjūt un neizprotama, ja kāds pret tevi to izjūt. Un tur nav jautājuma un domas par pretmīlestību. Tā ir pilnības sajūta neatkarībā no tā, vai saņem pretmīlestību.

Atbildot uz pamatjautājumu - jā, protams, ka var, ja pieņem, ka mīlestība ir dažādu mazo nianšu apvienojums. Jo, teiksim, pie rūpēm pierod, pie labas attieksmes, līdzjūtibas, par uzmanību nemaz nerunājot. Katra no šīm, cilvēcisko jūtu izpausmēm, ir mazs mīlestības fenomens, sīka detaļa, kuras kopaina ir tas vārds ar M.

Bet no otras puses, ja netic mīlestībai ka tādai, tad var arī nebaidīties pie tās pierast.

Nē - pavisam noteikti, nē!
Jo tas, pie kā pierodam, ir cilvēks . Principā, tad, kad tu pierodi pie tā, ka , piemēram.. katrreiz, kad tu ierodies uz satikšanos, saņem ziedus, vai , ka Tavējais kavē tieši piecas minūtes.. sākumā, tas ir skaisti, interesanti, vēlāk - krīt uz nerviem. Tas ir pieradums pie cilvēka.
Mēs baidāmies no noteikta cilvēka mīlestības izpausmju nemainīguma / pārliekā mainīguma.

Jo mīlestība kā tāda nav ne aprakstāma, ne izjūtama, ja tai nav kur izpausties. Kā ķīmijā. Mīlestība + cilvēks = kaut kas, kam nav zināmas sekas.

Domāju, ka nevajag pieņemt, ka kautkāds ojārs vācietis bijis pārāks par pārējo cilvēci un visos viņa vārdos ir kāda patiesība un jēga...
Domāju ka tas atkarīgs no vārdu "mīlestība" un "pierast" izpratnes, kā arī no katra konkrēta gadījuma.

Es to jau arī teicu, daudziem izpratne par vārdu mīlēt ir - es mīlu šīs magoņmaizītes =D Takā metat mieru, ši nav lieta par kuru tā padiskutējot var nākt pie vienas kopīgas atbildes. Katram savādāk un viedokļi iet katram uz savu pusi, drīzāk jau kāds atkal saplēsīsies aizstāvot savu itkā vienīgo un "pareizo" uzskatu ...

jā- katrs izsaka kaut kādu savu domu kas viņam tuva attiecīgajā jautājumā un būtībā par dažādām tēmām- tā ir baigi daudzos pavedienos

vienīgais kas ir skaidrs- ļoti daudzi ir pieraduši pie tā ka viņus mīl rūpējas izrāda uzmanību vai tml- un uzskata t jau par pašsaprotamu. es teiktu ka tas ir pieradums. domāju ka esam pieraduši pie vecākau mīlestības. pierasta lieta. būtu grūti iedomāties ka tās nav

droši vien jau liela daļa to ir teikuši, bet nedomāju, ka pie mīlestības var pierast. nu nevar.
piekrītu Mauvaise Mademoiselle Blanc, pierod pie cilvēka, nevis pie mīlestības.

Es, piemēram, protu mīlēt arī tos, pie kuriem neesmu pieradusi un nekad tā arī nepieradīšu.
Tā ir ilūzija, kas saka: "Es šo cilvēku zinu un es esmu pie viņa pieradusi." Tu nevari pilnībā pazīt to, kas neesi tu. Tu vari pierast pie mīlestības un jebkurām citām izpausmēm, bet cilvēks nekad neļausies pieradināties pie otra cilvēka, ja viņš ir kaut mazlietiņ vairāk kā cilvēks.
Ja šķiet, ka esi pieradis pie kāda cilvēka, tad nozīmē, ka izveidoji viņa tēlu sevī un tiklīdz tas cilvēks sāks izturēties tavam izdomājumam neraksturīgi, tu sāksi viņu zaudēt, sāksi nesaprast.

Bet tā jau ir cita tēma.

Es domāju, ka pie paša fakta mīlestība var pierast, jo tā ir interesantu emociju kopums, kas visu pārējo dzīvi spēj vienā mirklī padarīt interesantu un katru dienu unikālu.

Un jo vairāk cilvēks pierod pie mīlestības (savējās ko dāvā, vai citas kuru saņem), jo grūtāk ir atrast, kad šī mīlestība izbeidzas. Ne tikai šķiroties, jebkurā gadījumā aizejot, pametot, kādam nomirstot. Tad sāp, jo NAV vairs tā, kas pastāvīgi ir bijis, pie kā esi pieradis.

Pie mīlestības varbūt var pierast, tomēr tad mīlestība zaudē savu patieso jēgu. To trīsuļošanu tur iekšā un kļūst par ko ikdienišķu. Par rutīnu un tas jau sāk palikt garlaicīgi.
Lai gan no otras puses, varbūt pierod pie cilvēka, kuru mīl, nevis pie pašas mīlestības.

Pierast varbūt var, taču dzīvot bez tās gan nevar.

Var pierast pie mīlestības. ja attiecības ir jau krietnu laiku, cilvēki vienkārši pierod pie tā, ka tas otrs ir blakām, apčubina, aprūpē, samīļo, uzskata,ka tas ir pašsaprotami un nekur jau tas otrs cilvēks vairs neaizbēgs, nekur jau neliksies. un tad jau var sākt atļauties reizēm vairāk pakliegt, pa reizei aizskart, jo nav vairs ne par ko jāizliekas otra cilvēka priekšā.

Ja visu laiku tevi mīl un esi laimīgs, tad tā ir ikdiena un it kā sanāk, ka pierodi, bet, kad esi viens un tad kāds mīl, tad jau ir savādāk.. Tātad domāju, ka var pierast.

Pierast jau var, jā. Tikai jāpadomā, kas ar to tiek saprasts — vai tas, ka patiešām mīlestība ir kļuvusi par rutīnu, vai arī tas, ka mīlestības vietā ir iestājusies rutīna. Tas nav viens un tas pats.

Nu daļēji tā ir taisnība. Bet ir vien daļa, kura tā rīkojas, jo viņiem šķiet nepieņemamas mīlestības sekas un tās radītie ierobežojumi. vai kaut ka tā. Tad atkal iespējams, ka šādi cilvēki vēlas, lai mīlestība nav tikai otra cilvēka ierobežojumi, aizliegumi un novilktās robežas, kurām nevar pārkāpt, jo redz tu esi mans un man nepatīk tas un tas. Es laikam gribēju teikt, ka viņiem mīlestība un pienākumi pret mīlamo apgriež brīvības spārnus. Viņi grib, lai tā paceļ augstākā līmenī.

Pie mīlestības manuprāt pierod. Ar to rēķinās, uzticās un nedomā, ka to var nodot. Un manuprāt pieradums robežojas ar to pašu rēķināšanos ar to, ka mīl.

Tās pieminētās grieķu mīlestības, manuprāt, ir saistītas. Tiklīdz pāriet eross, rodas pieradums pie fiziskās mīlestības, izkristalizējas vai tā ir agapa, tā cēlā bezaispriedumu mīlestība. Un mīlestība pati par sevi ir kā pieradums. Bieži vien no cilvēka ir šķirties grūti nevis garīgā, bet fiziskā līmenī. Jo tu, attiecību beigās it kā viņu mīlot, esi pieradis pie viņa ķermeņa un tā, ka vienam nav vakarā jāiet gulēt, nevis viņa intelekta un saprāta, ar kuru bieži vien rodas domstarpības.... Ai aizmuldējos.

Nu, karoč, es laikam uzskatu, ka mīlestība ir pieradums.

Tas viss tiešām ir atkarīgs no tā, kā mēs katrs nodefinējam, kas ir mīlestība.
Bet no bioloģiskā viedokļa... Kad mēs satiekam kādu cilveku un iemīlamies viņā, tad mūsu organismā notiek dažādas reakcijas un izstrādājas dažādi hormoni, kas mūsos rada šo iemīlēšanās sajūtu. Šis hormonu daudzums pēc 3-5 mēnešiem strauji samazinās un tad daudzi izsķiras, jo "nav vairs tās uguntiņas, kas mūs vienoja". Fiziologiski hormoni vispār pietiek, lai noturētos kopā, apmēram 2 gadus. Tad cilvēkam kā jau dzīvniekam ir nepieciešami jauni impulsi no ārpuses.
Var pierast pie šiem hormoniem un brīnišķīgās iemīlēšanās sajūtas. Tad sanak, ka cilveks ik pēc kādiem 4 mēnešiem maina savu dzīvesbiedru.
Var izveidoties vienkārši pieradums tadā ziņā, ka cilveki sadzīviski ir kļuvusi atkarīgi viens no otra. Bieži vien šajā gadījumā ir iesaistīts bērns.
Protams ir ideālais variants, kad cilveks pārkāpj sev un nav vairs tikai dzīvnieks un attiecībās ir ienākusi šī agape. Tad arī attiecībās neparādīsies pieradums, jo patiesībā abi cilveki ir pilnīgi brīvi un var darīt ko vien vēlas. Tādā gadījumā netiek mīlēts kāds konkrēts cilvēks, bet mīlestība tāda kā vispārējā pasaules uztvere, kad ar visu tiek dzīvots harmonijā. Šobrīd ir ļoti maz cilveku, kas spēj šādi mīlēt un liekas utopija, ka visa pasaule varētu nonākt šādā stāvoklī, bet es ticu, ka tas ir iespējams, lai ari tālā, tālā nākotnē.

Pierast pie mīlestības.
Interesanti, man laikam tas nekad neizdosies. Pēdējā laikā mīlestība mani pārsteidz nesagatavotu, šķiet, brīžiem Tu atver acis un redzi, ka kāds Tev rokā iespiedis mirkli, mirkli pilnu mīlestības, un tad aizvien ir tā sajūta, ka Tu īsti nesaproti, ko ar to darīt un vai esi to pelnījis.
Tas laikam ir tāds labais izbrīns, jā. Vērties un uz mirkli apstāties. Vērties.
Es nevaru, negribu pierast pie mīlestības, jo bez tiem izbrīna mirkļiem tās nemaz nebūtu.

Tas tā ir man. Es nesaku, ka vienmēr vai kādam citam. Mums katram savs ceļš.

pie visa var pierast- arī mīlestības- cilvēku valodā "rutīna"
Bet visu var labot

Es nesaprotu šo - pierast. Es vai nu mīlu, vai nemīlu. Vienalga cik stipri. Un katru dienu mīlestība rada savādāka stipruma sajūtas, savādāku satraukumu, trīsas, aizrautību..

Var pierast pie otra cilvēka. Pie mīlestības — nē.
Labi labi, var jau būt, ka pēc gadiem desmit, divdesmit, es domāšu citādi.

Pierast pie mīlestības? Manuprāt nē.

Kā tad tas izpaustos? Mīlestība zūd? Tad tā vienkārši ir - tā zūd. Jāpiekrīt Klusētājam. Tā vainu ir, vai nav (ja neskaita stadijas bija un būs).

Ja vien... Pierast pie mīlestības, tas ir, tu kādu mīli jau ilgu laiku, pieradis pie mīlestības, jo tā visu laiku ir bijusi un ir. Bet tad tas neko, manuprāt, nemainītu. Mīlestība vienkārši ilgu laiku ir/bija bijusi.

Izejot no tā, ka mīlestība nav nekas cits, kā endokrīnās narkomānijas paveids - jā, var pierast.

Piekrītu Drakles. Un, manuprāt, tas, kurš ir pieradis pie tā, ka otrs viņu mīl, vai pie savas mīlestības pret otru, jau ir šo mīlestību pazaudējis vai vismaz ir ceļā uz tās pazaudēšanu. Mīlestība, kuru mēs dodam, prasa būt nomodā. Par to, kā otram šobrīd ir, par to, kā būt ar otru. Mīlestība, kuru saņemam, nedrīkst būt pati par sevi saprotama - ja tā tāda kļūst, tad tā drīzāk ir otra izmantošana. Mīlestība, kuru saņemam, rada izbrīnu un pārsteigumu. Par to, kā gan otrs mani mīl, cik tas ir brīnumaini un lieliski, ka es tieku mīlēts.

Drīzāk vajadzētu paanalizēt vārdu "pierast" nevis "mīlestība". Pēc savas būtības pieradums (arī pielāgošanās) ir ķermeņa spēja nereaģēt uz pārāk biežiem apkārtējās vides kairinājumiem jeb citiem vārdiem - ir zudusi spēja just un kāda lieta/notikums/sajūta neizraisa nekādas emocijas vai fizioloģiskas sajūtas. Tas tad arī varētu būt pieradums - nespēja just.

Tātad secinājums gaužām vienkāršs -
mīlestība = kāds noteikts sajūtu un emociju kopums (protams, katram cilvēkam individuāls, un tas jau ir cits temats, kā mēs katrs mīlam);
pieradums = nespēja just jeb spēja nejust

no tā seko, ka
mīlestība nevar būt pieradums, tātad pie mīlestības nevar pierast;

kas arī bija jāpierāda.