Lindleira, ~ Lomu spēle 2007 ~ [C] [PZP] [N-14] Opcijas

[Sindra]

Lindleira

Zeme, kur auksti viļņi apskalo vientuļus krastus, bet aukstas sirdis padara ļaudis vēl vientuļākus par viņu zemi.


Ģeogrāfija un klimats

Lindleira ir neliels kontinents, kuru apskalo aukstas okeāna straumes. Straumes brīžiem ir tik spēcīgas, ka kontinents ir praktiski izolēts no pārējās pasaules. Vietējiem nerūp, kas ir ārpus Lindleiras. Viņiem pietiek ar saviem iekšējiem konfliktiem.

Kontinenta dienvidu daļā izplešas vienmuļie Soterānas līdzenumi. Slinkas, platas upes apskalo zemi, kur izaug graudaugu ražas, kas pabaro lielāko daļu visa pārējā kontinenta. Lielākā daļa mežu Soterānā ir izcirsta, tādēļ vēji brīvi klejo pa zemi. Šur un tur nelielas birzes un mežu audzes tiek ieaudzētas mākslīgi, lai ļaudīm būtu kokmateriāli un kurināmais. Retumis, pārsvarā pie lielākajiem tirdzniecības un ūdens ceļiem ir izaugušas nelielas pilsētiņas, kurās pulcējas bez iztikas līdzekļiem palikušie zemnieki.

Vēl uz dienvidaustrumiem no Soterānas līdzenumiem okeānā ir satupušas Orodimas arhipelāga akmeņainās salas. Uz lielākās no tām - Kalmiras atrodas visu soterāņu senā kulta vieta Saules svētnīca.

Kontinenta vidū paceļas Kardlinnas plato. Zālains klajš lauks, kuru tikai retumis pārtrauc kāds vientuļš kalns vai sīka meža skupsna, tas ir nemīlīgs un nezinātājam bīstams. Kardlinnā dzīvo tikai vietējās klejotāju ciltis un tajā ir atrodama tikai viena vienīga pilsēta Telseta.

Rietumos slejas lielākie meži Lindleirā,- Sagūstīto Viļņu mežs jeb Frenamuirs, Vientuļo Ēnu mežs jeb Laramuirs un Tukšo Atbalsu mežs jeb Ašenmuirs. Mūžvecas priedes piekrastē un tik pat senas egles dziļāk kontinentā sedz skatam nevienu nesaprasto elfu zemes.

Austrumos Vezālijas kalnu grēdas badīgi kožas vientuļās ielejās un piekrastes ūdeņos, veidojot bīstamus fjordus, kurus no jūras sargā daudzas mazas klinšu saliņas. Tur dzīvo Vezālijas akmens punduri, kuri savas mājvietas iekārto zem kalniem, kā arī retas cilvēku ģimenes mazmazītiņos ciematiņos kalnu ielejās.

Ziemeļos, starp Kardlinnu, Ašenmuiru un Vezālijas grēdām ir melni dūmakainās Arskvīnas smailes, vulkānu un burvju zeme. Vieta, kur kalni regulāri šļāc ārā uguns upes un sastinguši akmeņi knapi spēj uzturēt dzīvību. Reģions, kura ziemas ir garākas, bet ne vienmēr sniegainākas. Arskvīnas rajonā dzīvo krietns skaits pūķu.


Tautas

Lindleirā dzīvo vairākas pēc kultūras tradīcijām un izskata ļoti atšķirīgas tautas:
- soterāņi (cilvēki)
- arskvīnieši (cilvēki)
- telsetieši (cilvēki)
- vezālieši (cilvēki)
- Vezālijas akmens punduri (dwarfi)
- koku punduri (gnomi)
- elfi (elfi)
- muira jaukteņi (puselfi)
- kardlinni (orki)
- kardlinnu jaukteņi (pusorki)
- hallapi (halflingi)

Soterāņi ir Soterānas līdzenumu un Orodimas arhipelāga iedzīvotāji. Dzīvo kastu sistēmā, pielūdz Sauli un audzē zirgus, citus lopus un graudaugus. Viņi ir vidējas auguma, vidējas miesasbūves, veikli, parasti tumšmataini. Soterāņi bieži uzņemas līderu pozīcijas un mēdz savā starpā cīnīties par cieņu un varu. Populārākās klases - Bbn, Rgr, Drd.

Arskvīnieši ir Arskvīnas vulkānu zemes iedzīvotāji. Cēlušies no ar soterāņiem radniecīgas cilts. Vidēja garuma un slaidi, pārsvarā tumšmataini, no soterāņiem visbiežāk atšķiras ar savām zilajām acīm. Arskvīnieši ir viltīgi un noslēgti un vairāk panāk ar piekāpšanos un manipulēšanu nekā ar atklātu konfrontāciju. Populārākās klases - Sor, Wiz.

Telsetieši ir jauna tauta, kura radusies Telsetas pilsētā nonākot un savā starpā saplūstot dažādu tautu pārstāvjiem, tādēļ arī izskatā tie ir ļoti dažādi. Telsetieši ir piesardzīgi pret svešiniekiem, taču ar uzticamiem partneriem dibina ilglaicīgas un uzticamas saites. Telsetieši izvēlas ļoti dažādas profesijas.

Vezālieši ir austrumu fjordu iedzīvotāji. Gari, spēcīgi, blondiem matiem un pelēkām acīm, viņi ir pieraduši izdzīvot skarbos apstākļos un paļauties uz fizisku spēku. Vezālieši paši būdami līdz rupjumam atklāti, strauji apvainojas, ja kāds neizrāda viņiem pienākošos cieņu. Viņi dzīvo klanos un augstu vērtē ģimenes saites. Vezālieši mēdz no kaimiņiem laupīt pietrūkstošo pārtiku un preces un nelielās airu laivās peld gar piekrasti, lai nokļūtu līdz bagātākajām piekrastes zemēm, kur pasirot. Populārākā klase - Rgr.

Vezālijas akmens punduri ir ļoti drukni, bet pazemi augumā. Dzīvo pazemes akmens alās un nodarbojas ar metālu rūdas un dārgakmeņu ieguvi, izgatavo augstas kvalitātes darbarīkus, ieročus un bruņas. Punduru vīrieši vienmēr nēsā bārdas. Ļoti teritoriāli, no citu tautu viedokļa pārlieku nežēlīgi aizstāv savas mājas, neielaižas darījumos ar nepazīstamiem ļaudīm, reti draudzējas ar tiem, kas nav punduri. No otras puses ļoti uzticīgi noslēgtajam līgumam un nekad nemāna savu sadarbības partneri. Populārākā klase - Ftr.

Koku punduri ir līdzīgi akmens punduriem, bet īsāki augumā un slaidāki. Paši koku punduri dala sevi divos klanos - Arskvīnas koku punduros un Vezālijas koku punduros. Visi koku punduri izjūt dziļu saikni ar dabu. Vezālijas koku punduri savus mazos akmens namiņus taisa Vezālijas kalnu grēdas ziemeļrietumu nogāzēs. Dzīvo izolēti, audzē bārdas līdzīgi akmens punduriem un nodarbojas ar sīko lopiņu audzēšanu (galvenokārt kazas un aitas). Arskvīnas koku punduri dzīvo nelielās mežu audzēs, kuras bieži apdraud vulkānu izvirdumi un Arskvīnas burvji. Zaudējuši mājas viņi beži apmetas dzīvot starp arksvīniešiem un pat viņu pilsētās. Arskvīnas punduri ir ziņkārīgi, brīžiem pat nekaunīgi, ar aizrautīgu interesi par maģiju, bieži lien visur, kur var ielīst un vēlāk tirgojas ar informāciju. Populārākā klase - Brd.

Elfi ir tievi, slaidi, zaļacaini, spicausaini, bieži ar gariem matiem blondā, sudarba vai zelta krāsā. Elfi dzīvo ļoti noslēgti savos mežos un necieš nevienu, kas tiem tuvojas. Viņi nodarbojas ar maģiju, izgatavo brīnišķīgas maģiskās mantas, rauš bagātības savos meža cietokšņos un trenē meža lūšus, kurus rīda virsū tiem, kas pārkāpj viņu zemju robežas. Pārējās tautas elfus uzskata par ļaunatminīgiem un vardarbīgiem un cenšas no viņiem izvairīties. Populārākā klase - Wiz.

Muira jaukteņi ir radušies elfa un visbiežāk soterāņa, arskvīnieša vai telsetieša savienībā. Viņi parasti rodas pēc tam, kad elfi ir devušies kārtējā atriebības gājienā uz savām kaimiņu zemēm un parasti uzaug pie savas mātes starp viņas ļaudīm, nekad pie elfiem, kuri nesaskata šādā atvasē neko elfisku. Muira jaukteņi parasti līdzinās savas mātes radiem, bet viņiem visiem ir zaļas acis no sava elfu tēva. Pieauguši muira jaukteņi
vai nu izvēlas nodarbošanos, kas raksturīga viņu reģionam vai arī protestā pret apkārtējo pasauli ar nodomu izvēlas profesiju, kas atšķiras no tā, ko dara apkārtējie un viņu mātes.

Kardlinni ir Kardlinnas plato pastāvīgie iedzīvotāji. Dzīvo ciltīs un parasti klejo apkārt pa noteiktu teritoriju. Viņiem ir pelēcīga ādas krāsa, tumši brūnas acis un tumši mati. Kardlinni bieži rotā sevi ar ādas krāsojumu, rituālām rētām un tetovējumiem. Viņi ciena fizisku spēku, taču respektē arī varu, kādu iegūst burvis pār saviem bailīgajiem pretiniekiem. Kardlinni ir Lindleiras izstumtā tauta. Viņu pārstāvjiem dažreiz piemīt dāvanas, kuras pēc citu tautu ticējumiem drīkst būt tikai dieviem. Kadlinni mēdz būt psioniski un tādēļ tiek uzskatīti par zaimotājiem. Viņus bieži vajā un necieš savā tuvumā tieši šī iemesla dēļ. Par laimi kardlinniem viņu izdzīvošanas spējas un augstā dzimstība nav ļāvušas viņu ciltīm izmirt. Populārākā klase - Bbn.

Kardlinnu jaukteņi no sava kardlinnu senča parasti manto pelēcīgo ādas krāsu un fizisko spēku. Viņi dzīvo grūtu dzīvi, jo reti tiek pilnībā pieņemta vienā vai otrā sabiedrībā. Bieži bērnībā tiek izsmieti, apsaukāti un aizskarti, viņi ātri iemācās izmantot savu fizisko parākumu, tādēļ vēlāk dzīvē vairāk izvēlas profesijas, kurās nepieciešams viņu fiziskais pārākums. Bieži kļūst par karavīriem, apsargiem vai pilsētu kārtības uzturētājiem. Tikai retajam izdodas izvairīties no tā, ka viņu saista ar viņa kardlinnu senču lāstu. Populārakā klase - Bbn.

Hallapi ir augumā sīku, veiklu un nekaunīgu ļautiņu tauta. Dzīvojot lielās ģimenēs viņi reti apmetās uz ilgu laiku vienā vietā, bet parasti klīst pa Soterānu, Arskvīnu un Kardlinnu un dažreiz pat ielavās elfu zemēs un Vezālijā. Viņi tiek uzskatīti par zagļiem un meļiem un bieži ar to arī nodarbojas. Viņi ir kā uzburti uz zirgiem un mēdz bieži ar tiem mainīties, bet dažreiz pat tos zagt. Populārākā klase - Rog.


Valstis

Lielākā valsts Lindleirā ir Soterāna. Tās teritorijas plešas pa visu Soterānas līdzenumu līdz Kardlinnai, elfu mežiem un punduru kalniem. Soterānā ietilpst arī Orodimas arhipelāgs. Soterāņi nodarbojas ar zemkopību un lopkopību. Viņi audzē ātrus un izturīgus zirgus. Soterāna ir ļoti konservatīva zeme, kas tradicionāli dala savus iedzīvotājus pēc dzimumiem un kastām. Soterāna ir teokrātija. Saules priesteri jeb solīti nomināli lemj par visas valsts darbību un pieder pie augstākās kastas. Jātnieki ir karotāji un nākošā nozīmīgākā kasta valstī. Jātnieku virspavēlniekiem ir liela vara un daži no viņiem sabiedrībā iegūst vairāk ietekmes nekā liela daļa no solītiem. Burvji un zinātnieki ir nākošā kasta, kura tiek uztverta ar dalītām jūtām. Burvjiem Soterānā ir aizliegts nodarboties ar nāves un vilināšanas maģijām. Zemākā kasta ir zemnieki un amatnieki. Lindleira eksportē labību un lopus, bet importē koku, būvmateriālus un ieročus. Lindleira ir naidīgās attiecībās ar Arskvīnas magokrātiju un elfiem un puslīdz neitrālās attiecībās ar Vezālijas akmens punduriem.

Arskvīna ir zeme ziemeļos ar nemīlīgu klimatu un bīstamiem dzīves apstākļiem. Arskvīnā bieži notiek vulkānu izvirdumi un pūķu uzlidojumi, bet no tiem neatpaliek vietējo burvju maģijas pētījumi. Arksvīna ir magokrātija,- spēcīgākajiem burvjiem pieder daudz varas. Te pastāv dzimumu līdztiesība un katrs, kas spēj sagrābt un noturēt varu, ir to pelnījis. Zemes "līdztiesīgākie" iedzīvotāji ir burvji, kuri tradicionāli dalās skolās pēc mīļākajiem maģijas veidiem un bieži nemaz nemācās visus no tiem. Maģisku mantu izgatavošana, bruņu un ieroču apburšana, dārgmetālu un dārgakmeņu iegūšana, lāstu piesaukšana, cietušo atburšana un dabas apstākļu maiņa vai draudi to izdarīt ir pakalpojumi un preces, kuras burvji izmanto maiņai. Vēl viņi piegādā akmeni būvniecībai un alķīmijas preces, pretī par to saņemot pārtikas produktus. Arskvīna reizēm naidojas ar Soterānu un elfiem, bet tas pārsvarā ir tāpēc, ka viņi nesaprot, kāpēc pārējās tautas ir tik sīkumainas.

Telseta ir pilsētvalsts Kardlinnas plato rietumos. Tā ir tirdzniecības vieta, kur saplūst preces no visām malām. Telsetas iedzīvotāji ir raibs jūklis, kas tur saplūdis līdz ar precēm. Telsetā valda vēlēts birģermeistars. Telsetiešiem ir ļoti stingri likumi par laupīšanu kaimiņu zemēs. Ja kāds tiek pieķerts kaut vai tikai nodomos iet izlaupīt elfu mežus, viņam draud nāvessods. Tas ir tāpēc, ka Telseta vairākas reizes ir cietusi no elfu uzlidojumiem, kad tie ir nākusi atriebties par iebrucējiem viņu mežā. Līdz ar to Telsetā burvjiem ir īpašs stāvoklis. Visi burvji, kas prot izsargāties no Ugunsbumbām un zibeņu šautrām tiek aicināti iestāties pilsētas aizsardzības dienestā. Viņu pienākums ir neitralizēt elfu maģijas no viņu lidojošajiem kuģiem uzbrukuma laikā un pasargāt pilsētu. Līdz ar to šiem burvjiem visu laiku ir jāatrodas pilsētā un jābūt gataviem pēc pirmā brīdinājumam pildīt savu pienākumu. Toties viņi saņem neiedomājami lielu atlīdzību, pilsētas apmaksātu māju pilsētā, daudzas privilēģijas un tiesības darīt visneiedomājamākās lietas no tiešajiem pienākumiem brīvajā laikā. Telseta cenšas ne ar vienu nenaidoties, taču viņiem ir saspīlētas attiecības ar elfiem.

Vezālijas klanu zemes ir pavisam nelieli valstiski veidojumi. Vezālieši dzīvo lielās ģimenēs un ik pa brīdim karo un slēdz mieru savā starpā. Viņi bieži ir pārējo tautu saite ar akmens punduriem, ja kādam ir nepieciešami to izstrādājumi. Taču citādi dzīvo paši savu dzīvi un nejaucas lielo valstu darīšanās. Varbūt tikai retu reizi piesakās karā vienas vai otras puses labā, ja tās labi maksā.

Vezālijas akmens punduri dzīvo klanos ar klana lordu priekšgalā. Citām tautām nav īsti skaidra viņu valsts uzbūve. Akmens punduri bieži tirgojas ar Soterānu, no kurienes saņem pārtiku, bet pretī dod metālus, ieročus un būvmateriālus. Akmens punduri ļoti neiecietīgi izturas pret jebkuru, kas bez viņu atļaujas viņiem tuvojas. Robežu pārkāpējus viņi parasti iznīcina tik ātri, ka tie nepaspēj par saviem varoņdarbiem pat palielīties. Ar dziļu cieņu attiecas pret senčiem un senču gariem.

Vezālijas koku punduri veido tādu kā klanu, līdzīgu akmens punduru klaniem, kurš dalās ciemos. Koku punduri dzīvo izolētio no pārējiem un cenšas no visiem izvairīties. Reizēm Viņi ierodas Arskvīnā vai Telsetā, lai pārdotu kādu zvērādu vai alķīmisku substanci un pretī iepirktu kādu darbarīku vai skaistu mantu.

Arskvīnas koku punduri dzīvo ciemos un cenšas netrāpīties acīs Arskvīnas burvjiem. Daudzi no viņiem iet strādāt burvju labā vai nu kā izlūki un slepkavas vai kā burvju mācekļi. Daudziem no viņiem maģijas ir asinīs, tāpat kā joki un dīvainas izdarības.

Elfi dzīvo mežos un dalās trīs valstīs,- pa vienai katrā mežā. Viena meža elfus vada viņu valdnieks, kas parasti ir vecākais un gudrākais no viņiem. Elfi ir ļoti atturīgi pret pārējiem un neļauj nevienam iekļut viņu zemēs. Lai izsekotu iebrucējus, viņi ir speciāli apmācījuši kaujas lūšus, kuri ir nobadināti un pieradināti pie cittautiešu asinīm. Izsekojuši iebrucējus, elfi tos parasti iznīcina. Bet, ja tiem izdodas tikt līdz kādai nocietinātai vietai, tad elfi sakāpj savos gaisa kuģos un dodas ar savām spēcīgajām maģijām iznīcināt visu to vietu. Elfi netirgojas ar citiem, toties paši izgatavo daudzas skaistas lietas un maģiskus priekšmetus. Tam, kas reiz iekļūs kādā viņu meža cietoksnī un pēc tam paliks dzīvs, būs tik lielas bagātības, ka pietiks vairākiem mūžiem.

Kardlinni dzīvo ciltīs. Parasti katra cilts ir par sevi un tikai retu reizi vairākas apvienojas, ja uzrodas spējīgs karavadonis. Kardlinni nodarbojas ar lopkopību. Viņi tirgojas reti un praktiski tikai ar telsetiešiem. Viņi ir pastāvīgā karastāvoklī ar soterāņiem, kuru jātnieku pulki pie katras izdevības cenšas iznīcināt kādu viņu pagaidu apmetni. Parasti kardlinni no uzbrucējiem bēg projām, kamēr daži no viņiem cenšas pretiniekus aizkavēt. Tomēr reizēm māzākam soterāņu pulciņam nākas pašiem ņemt kājas pār pleciem, ja pretī stājas kāds kardlinns, kuram piemīt vairāk zaimojoši dievišķo dāvanu.


Reliģija

Soterāņi pielūdz sauli. Viņu priesteru kasta veic rituālus, ziedo, tulko laika apstākļus.

Arskvīnieši pielūdz mēnesi, jo tas ir nozīmīgs laika skaitīšanā un tiek uzskatīts par zināšanu patronu. Tomēr viņu attiecības ar savu dievību ir stipri vēsākas nekā soterāņiem, jo burvji bieži mēdz visu apšaubīt, arī ticību.

Vezālieši pielūdz dabas garus un mātes - ūdens māti, zemes māti.

Vezālijas akmens punduri pielūdz senču garus un mirušos varoņus.

Telsetieši pielūdz garus un dievības, kas ir populāras arī citur, bet viņu lokālā dievība ir Vejs, tirgotāju un ceļotāju aizstāvis.

Par elfu un hallapu reliģiju nekas nav zināms.


Spēlētāji drīkst izvēlēties spēlēt:

- soterāņus (cilvēki)
- arskvīniešus (cilvēki)
- arskvīnas koku pundurus (gnomi)
- telsetiešus (cilvēki)
- vezāliešus (cilvēki)
- muira jaukteņus (puselfi)
- kardlinnu jaukteņus (pusorki)
- hallapus (halflingi)

Intro

Daloks pamodās pie pilsētas vārtiem. Viņš pavērās apkārt un mazliet saviebās. Grāvis. Kā gan līdz kaut kam tādam varēja nodzīvoties. Viņš un grāvī. Veiksmes dieviete viennozīmīgi nav bijusi kopā ar viņu. Puisis mēģināja piecelties. Laikam nakts bijusi auksta un locekļi nepatīkami smeldza. Uzstīvējies kājās, viņš savicināja rokas un Daloka stāvu ietvēra maģiska aura. Pēc brīža jau jauneklis izskatījās labi sakopies un pievilcīgs.

Mazliet stīvām kustībām viņš izkāpa no grāvja un devās uz pilsētas vārtu pusi. Ak, Telseta! Redz kā! Bet kā viņš te bija nokļuvis, to puisis nekādi nespēja atcerēties. Viss ko viņš atcerējās bija tēva mājas un elfi. kas tālāk? Nav ne jausmas...

Izgājis cauri pilsētas vārtiem, Daloks devās uz krogu. Šo vietu viņš noteikti pazina. Atvēris durvis, viņš izslējās pēc iespējas staltāk un iesoļojis krogā devās pie krodzinieka.
- Es vēlētos noīrēt istabu, un paēst, nu ja tikai ... viņš mazliet mulsi pasmaidīja. ... Man šobrīd nav naudas... - Krodzinieks jau grasījās kaut ko atcirst, kad rūpīgāk ieskatījās atnācēja sejā.
- Dalok? Tu? Visi domā, ka Tu esi miris. -
- Nē.. nu tā ir sanācis, ka vēl neesmu. - puisis pasmaidīja un viņa skatiens aizslīdēja pie krodzinieka meitas, kura neparasti ātri sāka skraidīt pa telpu šurpu turpu ik pa brītiņam pielabodama frizūru.
- Bet man ļoti nepieciešams atpūsties. - viņa skatiens atgriezās pie krodzinieka.
- Kā gan, lai es Tev atsaku? - krodzinieks nopūtās.
- Dodies vien uz savu istabu, bet par to parāda atdošanu. Man liekas, ka Tavs tēvs Tev mantojumu būs atņēmis. -
Daloks pamāja ar galvu.
- Sīkums. Gan jau es tikšu ar to galā. Viņš pasmaidīja un devās augšup pa kāpnēm. -

Nākamajā dienā Daloks jutās jau daudz labāk. Nokāpis lejā, viņš mundri sveicināja krodzinieku. Krodzinieks satraukti pamāja puisim un aizbīdīja to uz kroga stūri ar pirkstu norādīdams uz kādu baltās drānās tērptu stāvu, kurš stāvēja pie krogus loga.
- Baltais burvis. Viņš Tevi meklē. Tas esot saistībā ar kādu vīziju. Tu esot iemesls elfu nākamajam uzbrukumam pilsētai. Vai Tu esi bijis pie elfiem. -
- Nu es.. - puisis iesāka, taču nepabeidza savu sakāmo, kad krogā strauji iesoļoja vīrs baltajās drānās un kopā ar viņu divi priesteri zaļās drānās ar lielu saules simbolu uz krūtīm.

Priesteri nogaidoši paraudzījās uz burvi. Burvis apstiprinoši pamāja ar galvu. Viens no priesteriem pamāja kaut kam krogus ārpusē un drīz jau bija sadzirdams, ka krogam tuvojas bruņās tērpti stāvi.
Tur jau tie bija. Četri bruņoti vīri. Viens no priesteriem pagāja uz krodzinieka pusi.
- Šis cilvēks tiek apsūdzēts nemieru izraisīšanā un viltus dievību slavināšanā. -

Bruņās tērptie vīri piegāja pie Daloka un draudīgi uz viņu paskatījās.
- Labi jau labi! Es jau eju.. - iedams prom viņš pagriezās pret krodzinieku.
- Piedod, es nezinu vai man sanāks atdot parādu. -

Krodzinieks tikai noplātīja rokas. Kad bruņotie vīri aizveda jaunekli. Viens no priesteriem piegāja klāt krodziniekam un iečukstēja tam ausī.
- Jūs te slēpjat slepkavas un blēžus. Dēl tādiem kā Jūs, pār mums nākušas dieva dusmas. Saules svētnīcas relikvija ir pazudusi. Visādas sliktas lietas nākotnes vīzijās var redzēt, ja tā neatrodas. -

Iedams prom, priesteris pamāja burvim, tas ierunājās skaļā un dimdošā balsī.
- Es redzēju vīziju. No šī kroga nāca briesmīga slimība, ļaudis, kas te uzturējās saslima un nomira briesmīgā nāvē. - Viņi atstāja krogu un nemanāmi pazuda arī pārējie kroga apmeklētāji.
Skumju vaigu krodzinieks noskatījās, kā pēdējie apmeklētāji pamet telpas.

Nākamajā dienā Telsetas laukumā bija piekārts liels paziņojums.

Meklēju drosminiekus un piedzīvojumu meklētājus.
Uzdevuma paveikšanas gadījumā bagātīga atlīdzība.


Lindleiras karte

(IMG:http://i58.photobucket.com/albums/g274/Minciite2/lindleirajpg.jpg)

Personāžu apraksti un jautājumi par spēli ATD pavedienā

Šo rakstu rediģēja Sindra: 12.06.2006 20:25

[Lia'angia]

- Nē, uz miršanu nu gan ne - Hildegarde iesmējās.
Bet viņī, man šķiet, tagad grasās doties katrs uz savu pusi, un es nezinu, kad mēs viņus satiksim...
Māja pie ezera, jā. Tā būtu laba vieta, kur dzīvot. Par tiem senču kauliem gan - vismaz samaksāt kādam, kas to visu sakopj. Ak tad arhimags tagad ir tā dāma? Jā, biju gan greizsirdīga. Es domāju, ka tagad gan viars nebūšu... es tev uzticos, galu gaļā. ... Šamane izvairījas no Daloka pagātnes apspriešanas.

[Sindra]

Ja godīgi, es nezinu ko te var mainīt. Aeterns atbildēja. Tu droši vari uz šejieni ņemt visu, kas tev nepieciešams, bet vai var nomainīt krāsas lampām, es tiešām nezinu.

Es nezinu vai tu būsi iesprostota. Bet zinu, ka nebūs labi, ja par šo vietu uzzinātu pārāk daudz cilvēku. Viņiem ir sava dzīve un savas domas par to kā dzīvo pūķi. Tu labi zini, ka pūķi mēdz nodedzināt Arskvīnas pilsētas un tā tas turpināsies arī turpmāk. Nekas nedrīkst izjaukt pasaules kārtību. Tik cik tie draugi tev ir, tik arī paliks. Un es nezinu vai tev nebūs vientuļi. Es negribētu, lai tu justos vientuļa.


Arje atvēra futrāli un no tā izvilka tīstokli. Sīkaliņa ieraudzīja uz tā tekstu, taču nespēja to izlasīt. Daļēji tīstoklis bija līdzīgs maģiskajiem teleporta skroļiem, bet tajā pat laikā šis izskatījās senāks un uzraksti bija ar dīvaini sarkanu tinti.


Naija priecīga apskāva Ellīo un vilkšus viņu vilka ārā dārzā.
Ejam, ejam! viņa līksmi sauca un metās uz durvju pusi. Es gribu klausīties kā tu spēlē.


Daloks piekrītoši pamāja.
Labi. Es sameklēšu ļaudis, kas tur visu sakops. A draugi.. Nē, es negribu nekādus atvadu pasākumus. Tie parasti uzdzen rūgtuma sajūtu it kā kaut kā gatavotos uz šķiršanos un kaut ko zaudē. Man nepatīk neko zaudēt. Lai arī pasākums domāts ar labu domu, tas tik un tā būs skumjšs. Un tās ir veltas skumjas, jo no rīta tāpat pamodīsies un draugi būs turpat, kur viņus atstāji. Un sazināties ar viņiem ir vienkārši.

Labāk dosimies uz tavu ciemu paziņot priecīgo vēsti, ka esi atradusi savu laimi. puisis pasmaidīja. Un lai arī teiktais no Daloka varēja skanēt kā sarkasms, kad šamane ielūkojās burvja sejā viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka viņš patiešām bija domājis to ko pateica un nebija nekāda zemteksta.

[Lia'angia]

Nu vismaz "uz redzēšanos" būtu jāspsaka, vai ne? - Hildegarde iebilda.
Labi, dosimies gan. Esmu noilgojusies satikt savējos un domāju, ka viņi priecāsies, redzot, ka man viss ir labi un, ka gari mani ir svētījuši. Tikai es laikam ieģērbšos pierastākā apģērbā - šamane noplivināja keitas garo piedurkni. Viņa peicēlās un uzspieda buču dalokam uz pakauša.
Es esmu laimīga, jā gan! Un ceru, ka spēšu darīt gaišāku arī Tavu ikdienu. viņa paziņoja.

[echo3]

Ellīo nepiedāvāja Naijai rāpties uz visai augstās sētas. Viņi atrada skaistu vietiņu dārzā, nostāk no visiem, un gnoms izvilka pānflautu. - Nebrīnies, ja paklausīties mūziku ieradīsies vēl kāds pūķis. Varbūt. Bet spēlēšu es šoreiz tieši tev. - Ellīo teica, uzsmaidīja Naijai un sāka spēlēt. Ļoti līksmas un priecīgas melodijas. Spēlēdams viņš atcerējās visu ko, arī elfu mežus un dvarfu kalnu, un mūzikā tas viss bija dzirdams.

[Roviela]

- Ja tās var nomainīt, tad to spēs izdarīt maģiskie kalpotāji, - Mairona atteica, - Ja viņi to nevarēs, tad to nevar, un viss. Bet tas ir sīkums, patiešām.
Mairona pasmaidīja, tad apkampa Aeternu.
- Nu jau neko vairs nevar darīt! Pamēģināsim, un cerēsim, ka kadu brīdi laime mūs neatstās! Un tad mums būs bijis šis brīdis, un tā būs bagātība. Es tam ticu!
Burve bija tiktāl attapusies, ka mēģināja ar kabatslakatiņu mazliet sakopt savas saraudātās acis, jo, viņasprāt, tās tagad nemaz neizskatījās pievilcīgas.
- Es gluži labi spēju nevienam neteikt, kur es tagad dzīvoju, un nerādīt arī. Gluži tāpat, kā tas notika šonakt, kad te ieradās tikai tie, kam te atļauts būt. Tas nemaz nav grūti, jo man līdz šim nebija draugu, un nav neviena, kam to īpaši gribētos zināt, vai vajadzētu pavēstīt. Mīļais, es, kopš beidzu mācības, esmu dzīvojusi kā vientuļniece, pat manu veco māju zina nedaudzi, un man tas nemaz nešķita slikti, un tāpat būtu turpinājusi, ja ne šie notikumi. Nē, nē, vismaz nākamo gadsimta ceturksni par to uztraukties nevajag!
Viņa ieskatījās pūķim acīs.
- Ak... es domāju, ka nebūšu iesprostota, bet pat manu spēju klusēt Tu tūlīt pārliecināsies! Tagad ir viena problēma, ne ar mani, ar Daloku, un, varbūt, jūs to ziniet, bet, varbūt, nē. Ko man darīt ar Mēnesgaismas portretu? Man mazliet bail, ka Daloks to ieraudzīs, negribas šeit atstāt, bet tas ir brīnumjauks portrets, es negribu to iznīcināt. Ja tam kaut kur jākarājas, tad piemērotākā vieta būtu Dantes pils, lai gan es nezinu, kas ar to noticis, vai tur var tikr iekšā un vai to ir saprātīgi darīt tagad, kad viņa vairs nav. Vai pūķi nevar paņemt šo portretu pie sevis?
Mairona gluži nevainīgi samirkšķināja acis.
- Ja Tu nesaprati, par ko es uztraucos, tad lai pūķi parunā ar Siriatanu. Tas nav mans noslēpums, es to nevaru stāstīt.

[Romija]

Arje ļoti prātīgi paņēma tīstokli un to atritināja. Viņas acis skrēja pār rakstu zīmēm. Lai arī domu saprast neizdevās, tomēr šķita, ka tas varētu būt kas svarīgs. Arje bija palikusi viena pie dārgumiem, tāpēc viņa nolēma uzmeklēt kādu, kas varbūt varēs pateikt, kas tas par tīstokli. Un visdrīzāk, ka tie būs burvji, mazā nosprieda un gāja iekšā pilī meklēt Daloku.

"Klau, Tu varbūt zini, kas tas ir!" Arje devās taisnā ceļā pie Daloka, kad bija ieraudzījusi viņu ēdamtelpā. "Tas bija greznā futrālī starp pūķu dārgumiem. Tikai es... emmm... nemāku izlasīt," nedaudz sakautrējusies par savu nevarēšanu, sīkaliņa pasniedza burvim tīstokli.

[Sindra]

Man gan liekas, ka Tu arī šādi izskaties ļoti skaista. Un galu galā mēs taču droši vien izmantosim teleportu. Kapēc Tev jāpārģērbjas? Daloks jautājoši uzlūkoja Hildegardi. Hmm. Vispār uz kuru pusi mums jāteleportējas?


Naija apsēdās līdzās Ellīo un klausījās flautas skaņās.
Viņas sejā bija laimīgs smaids. Diadēma un kaklarota saulē mirdzēja un padarīja gnomu meiteni ļoti pievilcīgu pēc skata.


Aeterns uzlūkoja Maironu un pamāja ar galvu.
Jā, Neksuss teica. Bet es nedomāju, ka Mēnesgaismas portrets būtu jāslēpj. Nav jau tā, ka viņš pavisam viņu neatceras. Es domāju, ka tas droši var palikt tepat pilī. Bez tam, ja šeit dzīvosim mēs, Daloks šeit iegriezīsies ļoti reti.

Dantes pils kā tādas vairs nav. Tā ir tukša ala. Visu, kas tur bija atrodams uzturēja viņš pats ar savu maģiju. Un tagad, kad viņa vairs nav, tā ir vienkārši tukša ala.
Aeterns pieklusa saklausījis Ellīo flautas skaņas. Pūķis pasmaidīja.


Daloks paņēma Arjes sniegto tīstokli un uzmeta tam skatienu. Burvis skatījās uz tīstokli un viņa pierē iegūla arvien vairāk rievu. Viņš saspringti domāja. Uz mirkli Daloks novērsa skatienu no tīstokļa un viņa acis dīvaini iemirdzējās. Tad viņš atkal uzlūkoja tīstokli. Acīmredzot viņš detektēja maģiju. Pēc kāda brīža viņš pasniedza tīstokli atpakaļ Arjei un paraustīja plecus.
Tā ir kaut kāda dīvaina sena valoda. Es sapratu tikai pāris vārdus. Te ir minēts vietas nosaukums Lielā kalnu pārēja. Minēts dižais, žuburozols. Un kaut kāda dimanta lira. puisis pasmaidīja. Tas droši vien domāts tev, lai dzīve turpmāk nešķiet pārāk vienmuļa.

[Roviela]

- Nu redzi! - Mairona palika priecīgāka.
- Tad lai tas paliek te. Man šis portrets ļoti patīk. Tikai jāizdomā, kā to glītāk piekārt.

Viņa arī sadzirdēja Ellīo pānflautu.
- Cik skaisti! Ellīo tik labi spēlē... - burve nočukstēja, lai netraucētu klausīties, un uzreiz arī pieklusa, aizturējusi elpi. Maironai ļoti patika mūzika, un šī bija izcila. Taisni žēl, ka viņa pati neprata ne skaisti dziedāt, ne spēlēt.

[Romija]

"Man?" Arjes acis iepletās. "Es jau ne vārda tur nesaprotu!" viņa it kā atgaiņājās, lai gan Daloka teiktais šķita kā āķis lūpā. Pateikusies mazā saritināja tīstokli atkal kopā un ielika futrālī. "Nu, ja nevies cits akurāt to nevēlas sev, tad es jau labprāt..." ejot ārā no ēdamtelpas, Arjes vārdi pamazām pazuda pārējo dārgumu virzienā.

Futrālis tika nolikts blakus dunčiem un zaļajam gredzenam.

[Lia'angia]

Hm, nu šitāda tērpa tur nevienam nav... Hildegarde samulsa, bet palika domīga.
Kurā virzienā? Vai, nu re - es pat nezinu - no šejienes! Te kāda karte nav?
Tajā brīdi ienāca Arje un šamane ziņkārīgi aplūkoja tīstokli.
Pēc tam pasmaidīga Arjei nopakaļis
Man šķiet, ka es zinu, ko viņa tagad darīs!

[Sindra]

Nu es dažus atslēgvārdus Tev pateicu. Pēc tiem var sākt meklēt. Vai arī atrast kādu personu, kura spēj izlasīt šo tīstokli pilnībā. Daloks noteica un uzmundrinoši piebilda: es domāju, ka nevienam citam to tiešām nevajag.

Burvja skatiens pievērsās Hildegardei.
Karti? Ko niekojies! Pasaki no kurienes zini un varam no sākuma doties turp. No Telsetas taču zini vai ne? Tad dodamies uz Telsetu un tālāk tad jau redzēs uz kuru pusi.

[Lia'angia]

Nu jā, pēdējā reize, kad es tiešam sapratu, no kurienes esmu atnākusi, bija Aetrna krogs. Pēc tam mēs sākām joņot šurpu turpu ar teleportiem un man teju vai visas debespuses ir nojukušas - Hildegarde iesmējās.

[Sindra]

Tad jau tiekamies! Daloks pamāja Arjei sveicienus un devās līdzi Hildegardei pēc mantām un pēc tam uz staļļa pēc zirga.
Dārza vidū burvis uzbūra teleportu uz Telsetu.

________________________________________________


Daloks un Hildegarde pāris mēnešus paciemojās šamanes dzimtajā ciemā. Saņēmuši ciema vecajo svētību un apprecējušies pēc cilts paražām jaunais pāris devās uz savām jaunajām mājām pie ezera un norausuši putekļus no sen nelietotajām mēbelēm, iekārtojās uz dzīvi.
Noteiktajā laikā Hildegardei piedzima dēliņš. Puisēna acis bija tieši tādas, kādas Hildegarde bija redzējusi savā sapnī. Jaunie vecāki savu dēlu nosauca par Danti.

Kopš dēla piedzimšanas Daloks pārsvarā uzturējās mājās. Viņš pavadīja savu laiku rakstot maģijas traktātus, mācīja dēlam spēlēt klavieres un visādi citādi iesaistījās viņa audzināšanā. Nekur ārpus mājām neklīda un Hildegardei vairs nebija nekādu bažu par viņa uzticību. Par Mēnesgaismu viņš nekad tā arī neko neminēja un likās, ka neviens viņam arī nebija atgādinājis par lielo mīlestību.
Ik pa laikam viņš devās pie pūķiem un šad tad iesaistījās kādos bīstamos uzdevumos, ja pūķiem bija nepieciešama burvja palīdzība.

Daloks pats mācīja Dantem pirmās iemaņas maģijās un likās, ka viņš par dēlu ir ļoti sajūsmināts un neko īsti viņam dzīvē vairāk nevajadzēja kā Hildegardi un Danti.
Kad puisēnam apritēja 10 gadi, atklājās, ka viņš spēj burt ļoti īpatnējā veidā. Viņam pietika tikai iedomāties maģiju, kuru viņš vēlējās uzburt un sasist plaukstas. Un maģija bija uzburta. Vēl Dante spēja lasīt domas.

Diemžēl, kad Dante palika 13 gadus vecs, kādā pūķu uzdevumā Daloks gāja bojā. Hildegarde palika viena ar dēlu. Viņa gan bija kļuvusi par ļoti bagātu sievieti, jo bija vienīgā Daloka dzimtas mantiniece.
Pūķi gan šamani atbalstīja un palīdzēja kā vien varēdami, lai remdētu viņas bēdas.
Par pūķu pavēlnieku kļuva Neksuss. Viņš kļuva par Dantes skolotāju un uzdāvināja puisēnam pūķu gredzenu.
Neksuss atklāja Hildegardei, ka zēnam piemīt ārkārtējas spējas, kuras tikai sāk attīstīties un tās laicīgi jāievirza pareizajās sliedēs, jo pretējā gadījumā viņš kļūtu par visai bīstamu draudu pasaulei.

Dante arvien vairāk laika pavadīja kalnos pie Neksusa.
Izteikt līdzjūtību ieradās arī Siriatans. Pamanījis, ka Hildegarde bieži ir viena, elfs uzaicināja šamani paciemoties pie elfiem. Hildegarde labprāt piekrita. Un kamēr viņa ciemojās, Siriatans kļuva Hildegardei par ļoti labu draugu.

Pēc tam, kad viņa atgriezās Daloka mājās, Siriatans apciemoja Hildegardi tur.
Un kad Dante jau bija pieaudzis. (Ap kādiem 20 gadiem) Elfs uzaicināja Hildegardi nākt pie viņa dzīvot pavisam. (OOC – vai viņa piekrīt vai nē, Hildegarde var pati izdomāt (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) )

Dante bija ļoti skaists puisis. Gudrs un talantīgs. Un viņam visnotaļ piemita Daloka daba.
Viņš ļoti mīlēja Hildegardi un izturējās pret viņu ļoti īpaši. Bet tajā pat laikā bija paspējis salauzt sirdis visām tuvākās apkārtnes meitenēm.

__________________________________________________________________________

Mairona palika kalnos pie Aeterna. Viņi dzīvoja Mēnesgaismas pilī. Nācās konstatēt, ka ne ar maģiju ne kā savādāk pils iekārtojumu un arī maģisko lampu krāsu nomainīt nevarēja. Un pilī vēl joprojām bija telpas, kuras bija aizslēgtas un kurās iekļūt nevarēja.

Aeterns uzticīgi mīlēja Maironu. Bet kā jau viņš bija teicis, viņiem tā arī nebija bērnu. (OOC – Ja Mairona vēlās viņa var sev sagādāt pēcnācēju ar kādu citu vīrieti, bet Aeterns šo laimi piedāvāt nevar.)

Mairona dzīvoja pavisam mierīgu dzīvi. Tāpat kā iepriekš gatavoja amuletus, devās tos tirgot. Šad tad apciemoja Hildegardi un citus draugus. Mēdza sarīkot pa kādam pasākumam savās vecajās mājās. Lasīja grāmatas Mēnesgaismas bibliotēkā.

Kādā senā grāmatā viņa atrada Mēnesgaismas un Daloka vēstules. Tās burvi tik ļoti aizkustināja, ka viņa uzrakstīja grāmatu par īstu, patiesu mīlestību. Grāmata kļuva ļoti populāra un pēc tās motīviem tika iestudētas neskaitāmas izrādes un bardi dziedāja balādes.

Savukārt Mairona atklāja, ka viņai patīk rakstīt un viņa kļuva vēl par daudzu grāmatu autori. Telsetā pat tika uzcelts teātris, kurš iestudēja tikai Maironas rakstītās lugas.

_____________________________________________________________


Ellīo aizveda Naiju uz savu ciemu. Tur viņus līksmi sagaidīja Ellīo radi, draugi un paziņas un zināja stāstīt, ka burvis ir jau sen jau kā pazudis un viņus vairs nekas neapdraud. Ellīo un Naija nosvinēja kāzas un par pūķu dāvinātajiem dārgumiem varēja dzīvot bez bēdu. Ellīo vairs nevajadzēja iet uz pilsētām spēlēt, lai nopelnītu un kopīgiems spēkiem ar Naiju un citiem biedriem, viņš atjaunoja savu māju un Naija kļuva par saimnieci.

Pavisam drīz jau Naija dāvāja Ellīo pirmdzimto dēlu. Jaunā ģimene bija ļoti laimīga.
Beigu beigās viņiem bija trīs mazuļi un viņi visi kopā laimīgi dzīvoja savā ciemā.

_____________________________________________________________


Roerds aizveda Drakelu uz savu klosteri. Jaunais burvis kļuva par Saules sekotāju. Mācījās un trennējās cīnīties. Un palika tur uz dzīvi.
Roerds devās pēc vāles un pie reizes nolēma aprunāties ar Amandu. Sarkdams un bālēdams viņš mēģināja izklāstīt meitenei, ka viņa ir jauka un viņam patīk. Amanda noklausījās paladina stostīšanos un pasmaidījusi pajautāja uz kurieni viņai jādodas viņam līdzi un piecu minūšu laikā bija savākusi mantas un bija gatava gājēja. Roerds gan nolēma pirms tam aprunāties arī ar meitenes tēvu. Uz ko burvis tikai nopūtās un noteica, ka diez vai meiteni varēs apturēt, ja viņa kaut ko nolēmusi. Palūdza Roerdam viņu sargāt un pieskatīt un ļāva Amandai doties paladinam līdzi.

Roerds aizveda Amandu sev līdzi uz kolsteri un meitenei tur tīri labi patika. Viņa palīdzēja ar teleportiem klostera brāļiem. Un kopā ar Drakelu mācījās maģiju. Viņi kopīgi arī veica alķīmijas pētījumus.

Roerds uztaisīja savu cīņas skolu un pie viņa trennēties brauca no tālām pilsētām un valstīm.

Pēc kāda gada Drakels devās uz Telsetu pie Tionas. Taču puisis pēc kāda laika atgriezās viens un nevienam nestāstīja kā viņam gājis un kādēļ atgriezies.

Amanda arvien vairāk pieķērās Roerdam un pēc kāda rīta rituāla paziņoja, ka mīl viņu un vēlas bērnu. Paladinu tas, protams, ļoti samulsināja, bet viņš saņēmās un bildināja Amandu.
Burve piekrita un viņi nosvinēja krāšņas kāzas.
Pēc gada Amandai piedzima meitiņa. Un vēl pēc gada puisēns.
Roerds bija ļoti laimīgs un nebeidza skandēt pateicības himnas dievietei.

______________________________________________________________

Arje paņēma sev no bagātību maisa šādus tādus niekus. Un kad visi pārējie bija izvēlējušies savu atlīdzību, pēc tam sīkaliņa paķēra arī visu pārējo, jo neies jau te tā noniecināt labumus.
Arskvīnā viņa sameklēja burvi, kurš spēja iztulkot nesaprotamo skrolli un vēl piedevām viņam samaksāja par klusēšanu.

Sīkaliņa devās savā ceļojumā, kurš noteikti nebija no vieglākajiem. Un bīstamība ziņā pat sacentās ar pūķa kausa piedzīvojumiem.
Arje atrada Dimanta Liru un izrādījās, ka tā ir kā ceļvedis uz kādu mistisku sen aizmirstu civilizāciju. Viņa nonāca pirmatnējā pilsētā, kur ļaudis vienkārši dzīvoja. Viņiem nepastāvēja nekādas naudas un citas ekonomikas. Visiem iedzīvotājiem bija bagātīgas rotas un viņi tās laipni dāvinājā arī Arjei.

Izrādījās, ka Dimanta Lira bija šīs civilizācijas sen pazudusi relikvija un tā kā Arje to bija atgriezusi, sīkaliņa baudīja īstu lutināšanu no ciematnieku puses. Viņai par godu tika rīkoti svētki. Un tika izpildīta katra Arjes iegriba.

Taču ar laiku Arjei tas viss apnika un lai arī te bija ērti. Tomēr trūka piedzīvojumu. Un pēc pāris gadiem sīkaliņa devās tālāk, lai meklētu savu nākamo piedzīvojumu.

_______________________________________________________________________


Tas arī īsumā viss.
Paldies, ka spēlējāties kopā ar mani.
Uz tikšanos jaunā spēlē!
(IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

Šo rakstu rediģēja Elune: 11.03.2008 14:06

[echo3]

Paldies GM!

[Roviela]

(OOC - paldies visiem par spēli! Īpaši GM par pasauli un iespēju tajā padzīvoties (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)
Es ceru, ka GM nebūs iebildumu pret to, kāds būs Maironas epilogs)

Mairona Mēnesgaismas portretu skaistā ietvarā rūpīgi glabāja pilī, lielajā zālē. Viņai patika iztēloties, ka Elune caur portretu raugās uz burvi, kad tā mācās jaunu burvestību vai strādā, un nožēloja, ka viņai nav Dantes portreta.
Pēc kāda gada Mairona pirmo reizi sāka apdomāt to, ko bija teicis Aeterns par bērniem, bet viņa joprojām nespēja iedomāties nevienu pašu vīrieti, kura bērna māte viņa gribētu būt. Beigu beigās Mairona saprata, ka viņa nevēlas bērnu, kas būtu šādi iegūts, jo nojauta, ka viņa bērnu nemīlētu tā, kā tad, ja tas būtu gribēts. Burve sāka Arskvīnā apklaušināties par kādu burvju mazuli, kurš būtu adoptējams, un beigu beigās atrada arī. Nu jau pilī nebija nekāda miera, un, lai bērnam nebūtu garlaicīgi, jo pati, lai gandrīz visu laiku, tomēr reizumis nevarēja būt klāt, Mairona palūdza Aeternam atļaut Annei padzīvot pilī. Anne jau tur reiz bija bijusi, un pūķi nebija iebilduši. Viņa drīzumā pieņēma pie sevis vēl trīs mazuļus, kuri auga griezdamies, un kuriem viņa mācīja savas skolas burvestības. Skatoties uz viņiem, burve nevarēja vien nopriecāties, un ik pa brīdim uzrakstīja arī kādu lugu tieši bērniem un vairākas - leļļu teātriem, kā arī sacerēja skaitāmpantiņus un dziesmiņas bērniem.
Aeternu viņa mīlēja joprojām, tāpat kā agrāk, un palika viņam uzticīga. Savus draugus viņa neaizmirsa, un visai bieži ciemojās pie tiem, kā arī reizēm aicināja pie sevis tos, kam pūķi bija atļāvuši uzturēties pilī.

[Sindra]

Ellīo un Drakels

Kad gnoms ieiet pagrabā viņš redz, ka Drakels guļ gultā. Puisis mazliet paceļ galvu, lai paraudzītos, kas atnācis. Redzēdams, ka tas ir Ellīo, viņš atlaižas atpakaļ spilvenos. Uz Drakela vaigiem vīd asaras. Viņš nesen ir raudājis.

Ellīo piegāja pie gultas un apsēdās uz maliņas. Un vienkārši klusā balsī teica, - Godājamais, pūķi no Tevis neko vairāk nevēlas. Es ļauju un reizē lūdzu Tev uzburt teleportu. Dodies prom. Arī mums būs jādodas prom, lai te vairs neatgrieztos, jo tagad Tu zini šurp ceļu, un pūķi vairs neļaus te nokļūt.

Drakels paskatījās uz gnomu.
Tu ļauj man doties prom? puisis bija visai izbrīnīts.
Es.. paldies.. Es labprāt došos prom, tikai pasaki Dalokam. Pasaki viņam lūdzu, ka viņam nav taisnība. Un es pierādīšu, ka nav. Viņš kļūdās....
Puisis piecēlās savicināja rokas un viņu ieskāva maģiskā teleporta gaisma.

Nevajag pateikties. Un noruna par to, ka Tu drīksti mani pasaukt, paliek spēkā. Dalokam pateikšu. Paliec sveiks.

Vēl pirms teleporta Drakels pamāja un devās prom.

Ellīo var atgriezties.


Arje izseko Daloku

Daudz veikali. Gandrīz katram tornim pirmajā stāvā ir pa kādam veikaliņam, kuros burvji tirgo savus izstrādājumus.

Pilsētā grozās daudz ļaužu. Lielākoties burvji. Tērpušies mantijās un Arjesprāt visādos citādos neērtos apģērba gabalos, kuri tikai apgrūtina kustības. Kādu gabaliņu nost no centra pa vidu citiem ļaudīm Arje pamana arī kādu pazīstamu stāvu, kurš nav tērpies neērtajās mantijās. Daloks. Puisis stāvēja atspiedies pret kādas mājas sienu un izaicinoši smaidīja kādai jaunai dāmai, kura burvim kaut ko aizrautīgi stāstīja.

Arje apstājās un ieskatījās. Tiešām Daloks! Tad viņa sameklēja kādu vietiņu, kur var stāvēt, skatīties, bet netikt pamanīta. Pēc iespējas tuvāk, lai varētu arī dzirdēt vārdus (ja ir iespējams). Tā viņa paliek un skatās un klausās.

Arje dzird kā meitene stāsta visai nesvarīgas lietas par savu dzīvi, kā viņai veicas mācībās un par attiecībām ar vecākiem. Daloks klausās ik pa laiciņam iestarpinot kādu tikpat nesvarīgu jautājumu. Sīkaliņa dzird, ka Daloks uzrunā meiteni vārdā Imela. Arjei liekas, ka burvis vēro apkārtni, lai arī meitene nemaz nepamana, ka Daloka uzmanība simts procentīgi nav pievērsta viņai. Viņa tikai čalo un kādā brīdī pastiepās uz pirkstgaliem un noskūpstīja Daloku. Burvis atbildēja meitenes skūpstam.

Arje paliek un gaida. Ja viņi dikti ilgi nebaidz čalot un skūpstīties, tad iet atpakaļ, bet vēl kādu brītiņu skatās.

Viņi kādu brīdi skūpstās un tad meitene paziņo, ka viņai jādodas mājās un uzaicina Daloku līdzi. Viņi abi dodas prom.

Arje skatās, kādā virzienā viņi aiziet. Ja ir iespējams, kādu brītiņu līdz pirmajam līkumam paseko.

Var pasekot līdz pirmajam līkumam. Viņi dodas virzienā, kur atrodas vairāki torņi.

Arjei dikti interesē, kurā tornī viņi ieies, bet jāiet atpakaļ, ja nu pārējie dodas tālāk.
Ja viņa redz, ka tūlīt kaut kur ieies, tad seko, bet, ja viņi kavējas vai kaut kur tālu iet, tad nē.

Viņi diezgan taisnā virzienā "dur" uz konkrētu torni.
Bet ārpusē nekāda simbolika nav, kas liecinātu kurai maģijas skolai tornis pieder.

Tad Arje cenšas ievērot, vai nav kādas pazīmes tornim, kur starp citiem torņiem tas atrodas, kā izskatās - nu, kaut ko, pēc kā varētu paprasīt kādam zinātājam, kas tas ir.

Tornim blakus ir vēl divi torņi. Tie visi izskatās līdzīgi. Daloks un meitene iegāja vidējā tornī.
Daloka ģimenes un Oriseja torņi izskatās savādāk. Šie konkrētie trīs ir tikai vienādi.

Ok, paldies, tad viņa var iet atpakaļ.


Mairona meklē kausu

Kad Mairona atgriezhas pilii vinja atrod, ka eedamzaalee pie galda seezh Daloks.
Puisim priekshaa ir vairaakas viina pudeles un ar vienu jau vinjsh ir gandriiz ticis galaa.
Pamaniijis Maironu burvis izskatiijaas izbijies, bet konstateejis, ka vinja ir viena, palika mieriigaaks.

Tu tachu taapat jautaasi, vai ne? puisis neskaniigaa balsii noteica, nepaceldams skatienu.
Es... Mani izmeta, es vairs neesmu arhimags. Un es piekraapu Hildegardi. Un Neksuss ir miris. Paar puisha vaigu noriteeja asara. Vinjsh to ashi notrauca un taapat no kaklinja iztukshoja liidz galam iesaakto viina pudeli.

Burve taisni noelsās no tādiem jaunumiem, bet Daloks izskatījās tik sadrūvējies, ka Mairona piegāja blakus burvim, apsēdās un apņēma roku viņam ap pleciem, ar otru atņēma jau tukšo pudeli un nolika to tālāk, un sāka pēc kārtas.

- Es zinu, ka vairs neesi arhimags. Orisejs pateica. Man žēl, bet es nespēju novērtēt, cik tas svarīgi. Ka tev svarīgi, tas jā, bet tā, kopumā, cik nozīmīgi. Ko dos, ja izteikšu līdzjūtību? Neko. Drīzāk teikšu lūk, ko - ja būsi pietiekami spējīgs, un, manuprāt, tāds Tu esi, un vari kļūt vēl spēcīgāks, un kļūsi, es nešaubos, tad Tu tāpat būsi labākais savā skolā, un neviens cits ieceltais ar tevi mēroties nespēs. Ja ievēl - tad tas ir tikai amats, nevis pierādījums spējām.
- Par pārējo es nezināju... - Mairona nespēja izvēlēties, kādā kārtībā runāt tālāk. Viņai pašai vistrakākais šķita pūķa nāve, bet viņa nolēma ievērot Daloka noteikto kārtību.
- Tev tagad sirds sāp par Hildegardi, tā? Un nesaproti, kāpēc tā sanāca? Izstāsti man, ja vēlies, varbut tev paliks vieglāk, - burves balss bija ļoti mierinoša, nešķita, ka viņa grasītos lasīt morāles pantus, vienīgi uzklausīt.
- Vai gribi zināt, kas man šķiet svarīgākais? Tas, ar ko Tu beidzi stastu. Neksuss. Pārējo nevar padarīt par nebijušu, bet var labot, vai, vismaz, kaut ko darīt, bet šo - nē. Žēl Neksusa! Viņš bija tik jauks, taisnīgs, nemaz neatrodu vārdus, lai pateiktu - kāds, patiešām, neesmu sastapusi nevienu viņam līdzīgu. Kā tas gadījās, vai Tu zini?

Es zinu kapeec taa sanaaca. Daloks atbildeeja. Tu tachu arii zini. Mans aizvainotais pashlepnums un veelme apliecinaaties. Nee, tas amats, tas tik tieshaam nav svariigi.

Par puukji es uzzinaaju peec tam. Kaiross pateica. Vinjsh mani samekleeja. Pie vinjas. Vinjsh tagad mani nicina. Sarunaaja tik daudz nejauku lietu un ja taa apdomaaa, tad patiesiiba jau es to esmu pelniijis. Sasodiitaaas emocijas. Un arii tas nav svariigi. Neksuss satika Aeternu. Vinjsh no Aeterna uzzinaaja, kur atrodas Grigora pamodinaatais neradiijums un vinjsh noleema aizlidot paskatiities. Vinju nogalinaaja.

Tikai nepaarproti, Aeterns nav vainiigs. Vinjsh vinju turp nesuutiija, Neksuss pats ir vainojams savaa naavee.
Es nezinu ko dariit, bet es pilniigi noteikti zinu, ka neveelos nevienu sastapt. Neveelos ne ar vienu runaat un neveelos, lai manu netikumu deelj ietu bojaa tie, kas man tieshaam kaut ko noziimee. Puisha roka pastiepaas peec jaunas pudeles.

Mairona viegli uzlika savu roku uz Daloka rokas, kas satvēra pudeli.
- Pagaidi! Lūdzu, glāzes! - viņa skaļi noteica, domājot kalpotājus.
- Dalok, ielej man arī. Kad Tu šitā runā, tad nekas cits neatliek! Ceru, vismaz piedzerties kopā ar mani Tu neatteiksies? Paģiras arī būs kopīgas. Kad atjēgsimies. Gandrīz varētu teikt - kaut tas nenotiktu! Bet notiks, zini? Notiks. Un tad, vienalga, būs kaut kas jādara. Varbūt mēs tā, lēniņām, kamēr sūcam šo pudeli, paprātosim, ko darīt, lai gluži viss neatliekas uz rītu, ko?
- Ek, jā, zinu, gan, un tagad ir mieles, vai ne? Rūgtums, un vīns, sasodīts, nepalīdz, vismaz ne, ja iedzer tik vien. Iedzersim vēl un paprātosim, - burve ierosināja, mēģinot atņemt Dalokam pudeli un pati saliet vīnu skaistajās glāzēs, ko kalpotāji bija zibenīgi sagādājuši.
- Tagad es arī Tevi palamāšu, bet Tu! - Mairona iebikstīja Dalokam krūtīs, - klausīsies un nedusmosies. Viss, par ko Tu tagad te uztraucies, izņemot Neksusu, ir sīkums. Pacel savu pašlepnuma latiņu augstāk un neņerksti par niekiem! Nezaudē cieņu savās acīs! Izvēlies lielāku mērķi, kurā apliecināties, un nedari tīši tā, lai kādam patiešām būtu iemesls Tevi nicināt. Tu tāds emocionāls esi, tev vajag visu uzreiz, un ja ne tā, tad savādāk, bet vajag un ātri. Zinu! baidos, ka tur neko nevar darīt, un tagad pačukstēšu pie auss - Hildegarde tevi mīl tādu, kāds esi, ar visiem trūkumiem! Jā, jā, viņa niknosies un būs bēdīga, dabiski, ja uzzinās, tikai tas neko nemainīs. Vienīgais, ko viņa Tev patiešām nekad nepiedos, ir, ja viņai neizdosies būt Tev blakus tad, kad Tev būs slikti. Šo atceries, pārējais nav svarīgi.

Daloks palaida valjaa pudeli un ljaava Maironai saliet viinu glaazees.
Es laikam doshos pie Grigora. Varbuut vinjsh ir sapratis, ka vairs nevalda paar savu radiijumu. Varbuut vinjam tomeer ir veelme saglabaat savu dziiviibu. Ja nu izdodas kaut ko sarunaat. Daloks gan neceelas un nekur negaaja. Panjeema viina glaazi un to iztukshoja vienaa raavienaa.
Vinjsh bija vecaakais un gudraakais no puukjiem. Kaa es kaut ko taadu vareeju pieljaut? Vinjsh nekad nevienam nebija uzbrucis. Vinji man to nekad nepiedos. Taapat kaa Meenesgaismas naavi.

Es saprotu, ka izklausos peec chiikstulja, bet es patieshaam cereeju, ka te neviena nebuus. Es nevaru buut speeciigs visu laiku. Man vajag laiku, lai sanjemtos.

- Tu būsi palaidis gar ausīm, ka es negrasījos doties kopā ar citiem. Nē, Tu neizklausies pēc čīkstuļa! Katram ir savas robežas, es zinu, - Mairona piekrītoši pamāja, iedzerdama no savas gāzes, gan ne tik strauji.
- Es nolūzu vakar, jādomā, pamanīji, un ja Tu domā, ka šodien man ir labāk, Tu krietni alojies. Nekas būtisks jau nav tur mainījies. Tikai šodien ir cita diena, un kad esi aizņemts ar kaut ko, paliek vieglāk, vismaz aizmirstās sava sāpe. Tu zini, kas bija vainas Oriseja māsai? Kāds bija nolādējis viņas dzeramkausu, un Hildegarde izdarīja tā, ka lāsts pavēršas pret pašu licēju. Tā viņa teica. Jāzina, kurš tas bija. Klau, - burves nogurums darīja savu, un viņa atkal bija jau diezgan noreibusi, - nezini, kā sanāk, ka Orisejs ir gaišmatis? Odeta ir skaista melnmate ar zilām acīm.
Mairona uzticīgi skatījās uz Daloku. Nekādu pārmetumu, tikai ticība tam, kam sēdi blakus.
- Vai zini... ar Grigoru, varbūt, arī ko var sarunāt, bet savu dzīvību viņš nepaglābs. Tā redz Hildegarde, un līdz šim viņa ir redzējusi nekļūdīgi. Nedodies tūlīt un tagad pie Grigora, savācies mazliet vispirms, ko? Un pagaidi Hildegardi, citādi te tās piedošanas būs jālūdz par daudz. Pietiek jau ar pūķiem.
Maironas balsī ieskanējās asaras:
- Piedod! Es, laikam, tagad mazliet paraudāšu par Neksusu, nevaru izturēt!
Asaras izlauzās un ritēja burvei pa vaigiem pašas no sevis.

Jaa, es peedeejaa laikaa daudz ko palaizhu gar ausiim. Puisis apskaava raudosho Maironu un viegli glaastiija vinjas matus liidz burve nomierinaajaas.

Orisejs ir pienjemts beerns tapeec vinjsh izskataas savaadaak nekaa vinja maasa. Vinjsh mazs buudams nespeeja savaldiit savas magjiskaas speejas un nodedzinaaja vecaaku maaju. Evokeru arhimagam likaas, ka vinjam ir lielas dotiibas uz uguns magjiju un tapeec vinju adopteeja. Bet vinjsh tur patieshaam tiek uztverts kaa iistais beerns un nekad neviens vinjam nav atgaadinaajis, ka vinjsh nav iistais beerns.

Daloks palaida valjaa Maironu un piepildiija glaazes ar viinu. Es negribu njemt liidzi Hildegardi. Es nevienu neveelos pakljaut briesmaam. Un jaa.. Daloks ieskatiijaas Maironai aciis. Es Tev apsolu, ka es atradiishu Aeterna kausu. Vairs neviens neies bojaa manas neizdariibas deelj..

- Būs jau labi! Paldies... - Mairona pēc laiciņa noteica, - reizēm vajag paraudāt... Neko tas nemaina, tomēr paliek kaut mazdrusciņ labāk.
Burve noskatījās, kā Daloks ielej vīnu, un pateicīgi paņēma glāzi.
- Jā, es jau ievēroju. Orisejs ļoti raizējas par arhimagu, un par māsu, un, zini, viņš ļoti tic Taviem spēkiem. Es teiktu - nešaubās ne drusciņas.
- Zinu, ka nevēlies pakļaut nevienu briesmām. Gluži tāpat kā Aeterns, kurš man nemaz neatbild, kad ar viņu runāju, bet viņš dzird, es zinu. Tā mēs norunājām, bet es Tev varu droši teikt - lai viņš mani saskrāpē vēl kādu reizi, bet man patiktu labāk būt viņam blakus. Sēdēt neziņā, kaut arī drošībā, ir neizturami grūti. Tu vari nolemt neņemt līdzi Hildegardi, bet, tici man! viņa atradīs iespēju ierasties tad, kad būs vajadzīga. Neliedz viņai iespēju Tevi sameklēt tad, kad vajag, lūdzu! Kā mēs ņēmāmies, lai paspētu laikā pagajušo reizi, nemaz negribu atcerēties, kādā neģīmī viņa bija tāpēc, ka nespēja nokļūt pie Tevis uzreiz.
Burve noslaucīja vēl nenožuvušās asaras un jau apņēmīgāk noteica:
- Paldies, Tev par to, ka raizējies par mums... Es neesmu Hildegarde, mani Tu ņemsi līdzi pēc kausa? Zini, es neesmu aizmirsusi savu solījumu to meklēt. Ar ko sāksim? Pārmeklēsim vēlreiz alu, no kuras izvilka Drakelu? Kaut kāda iemesla dēļ taču viņš tur blandījās! Ne jau nu nejauši kļūdījās ar teleportiem.


Ak jaa, Drakels. Vinjsh veeleejaas mani satikt. Tu naaksi liidzi? Daloks iztukshoja glaazi, sakaartoja matus un uz mirkli pieveera acis. Tad jautaajoshi paluukojaas uz Maironu.

- Iešu! Ejam tūlīt? Drakelam būs zobs uz mani, bet neko darīt! Man uz viņu arī bija. Vismaz tas parāds ir nolīdzināts no manas puses.

Jaa, tuuliit. Es ar vinju sazinaajos. Daloks uz mirkli sakoncentreejaas un naakamajaa briidii puisha sejaa vairs nebija ne minjas no noguruma vai beedaam. Vinjsh izskatiijaas pievilciigs un iekaarojams.
Vinjsh gaidiis pie manu vecaaku lauku maajaas. Burvis paskatiijaas uz Maironu. Mees ejam lamataas, ne? puisis pieceelaas un devaas uz izeju, lai pagalmaa uzburtu teleportu.

- Tāpat kā toreiz, krogā! - burve pat iesmējās. - Es esmu piedzērusies, un man jūra ir līdz ceļiem. Un nav pilnīgi nekā, tikai es pati. Nē, pagaidi, es apmetni paņemšu tomēr. Kaut kā pavēsi pirmīt bija.
Viņa teciņiem aizdodas uz savu istabu un paķer apmetni - to, pret uguni, un pēc mirklīša ir ārā, gatava teleportam.

Kad Mairona ieradaas Daloks uzbuura teleportu. Un peec mirklja jau abi burvji atradaas pie maajas, kura atradaas pie ezera mezhu ieskauta. Daloks pamaaja uz maajas pusi un taisiijaas iet iekshaa. Tad tomeer paardomaaja un devaas uz ezera laipu.
Jauka, saulaina diena. Kapeec gan jaaseezh iekshaa. puisis noteica un apseedies uz laipas noaava apavus un iegremdeeja kaajas uudenii.

Peec kaada briizha atskaneeja solji. Kaads tuvojaas maajai. Drakels pamaniijis, ka Daloks un Mairona ir uz laipas nevis maajaa devaas taas virzienaa. izskatiijaas, ka puisis ir viens pats.
Iztrauceeju juus? Drakels nejauki pasmaidiija. Labi, iemesls kapeec veeleejos Tevi satikt. Es esmu vieniigais, kursh zin, kur atrodas Aeterna kauss. Tas ir labi pasleepts un to sargaa iluuzijas. Es piedaavaaju informaaciju par kausa atrashaanas vietu pret juusu abu magjijas zinaashanaam. Ko juus sakaat? Drakels apseedaas uz laipas netaalu no Daloka.

Es saku, ka es labpraat Tev izdariitu kaut ko nejauku un piedevaam bez magjijas izmantoshanas. Daloks noskatiija Drakelu. Un ja nu mees tagad Tevi saguustiitu, ieslodziitu manas jaukaas maajas pagrabaa un tad aprunaatos par kausa atrashanaas vietu?
Drakels pasmaidiija un papurinaaja galvu. Jums jau taada iespeeja bija. Juus nespeesiet man nodariit paari.
Toreiz es nebiju tik izmisis kaa tagad. Shis tas ir mainiijies. arii Daloks pasmaidiija. Tevi pat vairs neinteresee duelis? Tu jau tagad gribi lai Tev vienkaarshi taa visu pasniedz uz paplaates. Es nezinu vai es taa vareeshu.. Burvis paveeraas uz Maironu gaidiidams vinjas domas.

Mairona arī apsēdās, un nometa apmetni sev blakus.
- Nē, nevarētu teikt, ka iztraucēji, - burve noteica, skatīdamās uz Drakelu, - šoreiz, kā par brīnumu, drīzāk pat labi, ka iztraucēji.
- Ha! Tu man vēl neesi samaksājis par iepriekšējo mācību, - viņa piebilda. - Vai tas man būtu jādāvina pat tad, ja Tev tas īsti nepatīk? Un šaubos, vai zināji, ka būsim te abi, tā kā nekāda cenas paaugstināšana atkarībā no apstākļiem! Runa var būt tikai par vienu no mums. Tirgonis atradies, vai zinies! Es arī protu lētāk pirkt un dārgāk pārdot. Tu kaut ko te stāsti pa pāri nodarīšanu... vai Tu vispār zini, kas būtu no Tevis palicis pāri, ja nebūtu Tevi tik steidzīgi atlaiduši, ko? Un kas būs, ja mēs patiešām tevi vēlreiz savāksim? Un ne es, ne Daloks tev ne pirkstiņu nepiedursim, jo mēs vienkārši netiksim pie teikšanas. Tā, lūk. Labāk esi tik laipns un iztiec bez šāda varianta.
- Starp citu, ļoti labi, ka esi vienīgais, kas to zina. Ja būtu vēl kāds, būtu iemesls uztraukties. Bet tagad - Tevis nav, un pūķis nav brīvs, bet pavēlēt neko viņam nevar un nevarēs, un, galu galā, kausu var atrast kaut kad. Tā kā, pats saproti, kas no tā izriet, dumjš noteikti neesi.
Viņa noskatīja jauno burvi, bet ne ļauni un ne ar pārākuma apziņu. Skatiens bija diezgan skumjš.
- Labāk negribi, lai izmēģinam uz Tevi visu, ko tagad protam. Ja vien es pareizi sapratu par to artefaktu, kas ļauj iemācīties uz pašu liktas burvestības. Ir tāds sīkums - tās ir jāpārdzīvo, bet pat es, kas līdz šim mēnesim dzīvoju mierīgi, un nepārpūlējos ar nekā jauna mācīšanos, Grigora izsauktā neradījuma dēļ esmu bijusi spiesta apgūt šo un to, ko tā kā pat īsti nevarētu piedēvēt manai skolai. Par Daloku nemaz nerunāsim, es labāk neteikšu, kādas briesmeklības viņš ir samācījies. Duelī Tev vismaz būtu cerības palik dzīvam, bet tagad Tu pats uzprasies uz nāvi.
- Man ir cits piedāvājums. Es būtu ar mieru tev iemācīt to, ko es protu, pret kausu tagad, bet ne izmēģinot visu reizē uz Tevis, jo es šaubos, vai to izturēsi. Arī spēlēties ar nāvi vajag saprātīgi. Un Tu pavisam godīgi paliec pie mums, kamēr esi visu iemācījies. Grigors netiek galā, un nekad netiks, ar Mirušo Valdnieku. Pat, ja Tu apgūsi visu, ko mēs protam, bet tas tādā veidā nekādi nav iespējams reizē paliekot dzīvam - varbūt tiksi galā ar Grigoru, bet ar neradījumu - nē. A, ja netiksi galā ar viņu, tad nebūt nebūsi pats pats labākais, vienalga, kuru tu būtu iedomājies pārspēt. Vismaz ne ilgi. Tikai līdz brīdim, kad uz šīs zemes nepaliks dzīvs neviens.

Drakels noklausiijaas Maironas teikto.
Abu magjijas. Es zinaaju, ka juus divi esat burvji un man vajag abu magjijas. Es to neizdomaaju tapeec, ka Tevi sheit ieraudziiju. Par to vai es izdziivoshu vai nee, Tev tachu maza beeda. Mani arii neinteresee vai tas saap. Man vajag juusu zinaashanas. Un es par to piedaavaaju samaksu, kas visai daudz noziimee jums abiem.

Un jaa, es ljoti labi saprotu, ka mani var nogalinaat un puukjim paveeleet neviens nevarees, bet vinjsh nevarees arii neizpildiit peedeejo doto paveeli un kaa jau Tu zini taa nav visai jauka. Skaista un ceela miilestiiba, bet diemzheel tikai no attaaluma. Mani nevar iebiedeet ar draudiem par teemu, lai iedomaajos, kas ar mani buus, ja juus mani atkal savaaksiet. Nekas nebuus. Vienreiz nebija un nebuus arii otrreiz.

Un palikt pie jums es nevaru. Tad Grigors mani nogalinaas. Starp citu, vinjsh nogalinaaja Heidenu, ja juus nezinaajaat.

Daloks uzluukoja Drakelu. Izskatiijaas, ka magjijas aura pamaazaam izpleen un Daloka sejaa atkal paraadiijaas nogurums.
Duelis.. lai vinjsh kaut ko iemaaciitos, tam jaabuut pa iistam, nevis magu duelim. Nekaadas telpas un ievainojumi peec ciinjas nepazuud. Daloks paskaidroja. Duelja gadiijumaa viens no mums mirs. Paaraak daarga samaksa par zinaashanaam. Aciimredzot Drakels nav gatavs riskeet.

- Vajag! Mums visiem daudzko vajag, diemžēl, - Mairona novilka.
- Savukārt Tu man velti draudi ar atšķirtību no Aeterna. Es jau sen to esmu pārdomājusi un sapratusi, ka grūti jau ies, bet iztikšu. Tik daudz vēl spēju, kā pagaidīt, līdz atradīšu iespēju atrast tomēr kausu. Un arī ar Grigoru draudi velti. Grigors mūs draud nogalināt jau no paša sākuma, nekas nemainīsies. Tas Tev būtu jaunums - būt nepārtrauti apdraudētam. Jeb... paga, rēta, ja?
- Tas jau ir sliktāk. Starp citu, man nebūt nav maza bēda, vai Tu izdzīvosi. Nu, tik liela, kā mēs, kas esam kopā no sākuma, gan nav, bet, ka būtu vienalga, to es neteiktu. Tu tiki vaļā no mana lāsta? Es prasu ne tāpēc, lai zinātu, vai tu runā patiesību, bet tāpēc, lai zinātu, vai esi pietiekami spējīgs un attapīgs kaut ko iemācīties arī bez sava artefakta.
- Jā, - viņa pagriezās pret Daloku, - un es zinu, kurš tas būs, kurš mirs. Un tieši tāpēc tam nav nekādas jēgas. Ja mirsi Tu, tad neko nebūsi paspējis viņam iemācīt, un ja viņš, tad pie kausa mēs netiksim. Drakel, esi taču mazlietiņ saprātīgāks! Es jau teicu, ka pārdzīvošu vēl kādu laiku atšķirtības, ja jau iztiku vairākus gadus pirms šī laika, patiešām! Drīzāk padomāsim, kā tev tikt vaļā no rētas, ja, protams, tā ir vainīga, teiksim, Heidena nāvē. Zinu, ka Tev ir tāda pati. Varbūt tu vari ne palikt pie mums, bet tā teikt, piestaigāt laiku pa laikam? Ilgi, protams, tā nevarēs, tas radīs aizdomas, bet Tev ir jāizvelk tikai līdz Grigora nāvei. Vai tā? Tev nav paredzēts mirt kopā ar viņu? Kāds ir nosacījums? Ir viena tāda vīzija, zini, redzēta un visai drošticama. Vismaz tas, kas to redzēja, līdz šim nav kļūdījies. Tajā Grigors ir miris, bet Mirušo Valdnieks ir vesels. Un tā ir tuva nākotne.

Es jums ar Grigoru nedraudu, es teicu, ka vinjsh nogalinaas mani, ja saakshu uztureeties pie jums. Juus vienkaarshi mani nenosargaasiet. Tam iisti nav sakars ar reetu. Heidenu vinjsh nokjeera aarpus pilseetas. Shoriit. Kameer Daloks bija pilseetaa.

Un jaa, es tiku galaa ar Tavu laastu. Nebija liela probleema. Ko jums tas dos, ka es piestaigaashu? Juus gribat informaaciju? Es iisti neveeleetos meetaaties pa abaam puseem. Tas ir biistami un es pieljauju, ka varu kljuudiities. Manai dziiviibai nav nekaada sakara ar Grigora dziiviibu, tas ir es nemirstu, ja mirst vinjsh. Es domaaju, ka vinjsh mani nogalinaas, ja atklaas, ka esmu neuzticams. Un par visu vairaak es veelos izdziivot. Es neko nezinu par viizijaam. Mans piedaavaajums ir taads, kaadu es to izteicu. Un es esmu pilniigi paarliecinaats, ka jums nav jaauztraucas par manu dziiviibu. Drakels paarmainjus uzluukoja Daloku un Maironu.

Daloks papurinaaja galvu.
Es nevaru.. zinaashanas ir viss, kas man pieder..

- Jā. Tā ir, kad nevis sēž drošā vietā, bet blandās apkārt, - Mairona grūtsirdīgi novilka.
- Tiki vaļā! - izskatījās, ka burve pat nopriecājas, to izdzirdusi, bet tad atkal sadrūma.
- Pat nezinu, ko ieteikt! Man nav tādu tik specifisku zināšanu, kuras varētu Tev tādā veidā iemācīt, kuras man būtu žēl Tev mācīt. Tas būtu viens. Un mana cieša pārliecība ir tāda, ka aizsardzībā spēcīgu burvju nekad nevar būt par daudz. Bet - visas lietas, kuras es protu, es vienkārši neesmu spējīga vienā reizē kādam uzburt pat, ja es nebūtu nogurusi, kā ir pašlaik. Un noburties līdz pilnīgam spēku izsīkumam... Tev nešķiet, ka tā būtu gauži dumja rīcība šajos apstākļos un ka es to nevaru atļauties? Daloka atbildi dzirdēji. Es varu mēģināt, saproti, mēģināt Tev iemācīt, teiksim, divas trīs diezgan spēcīgas burvestības pēc Tavas izvēles no tām, ko protu, lai gan ar aizsardzību ir tā, ka objekts, tas ir, šajā gadījumā Tu, nemaz neesi svarīgs! Var nesanākt pilnīgi nekas. Tas nav kā ar uzbrukumu, ugunsbumbu, piemēram. Es nevaru Tevi pašu padarīt par amuletu, es nevaru Tevi nobanšot, jo Tu neesi nedzīvība, es nevaru Tevi pārtaisīt par maģisko aizsardzības sienu. Pat aizsardzības burbulim nav svarīgi, vai Tu esi tajā iekšā vai neesi! Tā tas ir ar tām aizsardzibas burvestībām. Es varu Tev uzkraut kādu lāstu, bet to skaits ir visai bezgalīgs. Tu katru reizi apgūsi tikai vienu. Ja neprot pašu principu - kā tas notiek, tad tā var turpināt līdz pasaules galam. Ar piestaigāšanu es domāju tieši to - ka es nevaru Tev iemācīt ko protu, pie vislielākās gribēšanas, tādā veidā, kā Tu to vēlies. Informācija no Tavas puses - tas ir noderīgi, bet ne to es domāju. Man itin nemaz nevajag kādu pataisīt viņa acīs par nodevēju.
Izskatās, ka burve spēcīgi apdomā, ko un kā labāk darīt, bet tikmēr izklaidīgi paskaidro par vīzijām.
- Kārtīga vīzija - tas nav kaut kāds neprecīzs pareģojums, nekā nebija. Tas piepildās mats matā tieši tā kā redzēts, vienīgi nav zināms tieši kad, lai arī to var aptuveni novērtēt pēc tā, kas redzams. Brrr... es gandrīz teiktu, ka esmu priecīga, ka ne es tās redzu! Šī viena, par ko runāju, starp citu rāda Grigoru mirušu, un to neradījumu - sveiku un veselu. Kā tas notiks, tas gan nav zināms.
Mairona tā kā attapās un sapurinājās kā suns, garajiem, kuplajiem matiem noplīvojot.
- Drakel, Tu dzirdēji, ko es teicu. Ko ieteiksi man darīt? Neko vairāk nevaru piedāvāt kā pāris burvestības tagad, pie tam bez garantijas, ka Tu tās apgūsi, un piestaigāšanu turpmāk. Bez citas maksas kā kausa tagad.

Drakels noklausiijaas Maironas staastiito un peetiija Daloku, kursh seedeeja pret Drakelu pagriezis muguru un ar kaajaam kulstiija ezera uudeni.
Un kas tajaa viizijaa ir veel redzams? Vai tajaa ir veel kas redzams? Drakels nenoveershot skatienu no Daloka apjautaajaas.

- Es nezinu visu stāstu, patiešām, nē, - Mairona godīgi atbildēja. - Tevis tajā nav, vismaz Tevi, kad stāstīja par to, nepieminēja. Ir Daloks, un viņš ir dzīvs. Miris tur ir vienīgi Grigors. Un kaut kas grasās notikt, bet kas? Par to vīzija neko nestāsta, iespējams - tas vēl nemaz nav zvaigznēs rakstīts. Teicu jau, ka ne es tās redzu, toties vienreiz piedzīvoju, ka tā paša cilvēka redzētais piepildās, un to es jau arī teicu, man šķiet. Ak, jā! Ja Grigors mirst, tad taču Aeternam vajadzētu tikt brīvam, vai ne tā? Un tā kā Daloks ir dzīvs, tad labāk nenonāc tagad līdz kautiņam ar viņu...

Nee, Daloks noteica. Aeterns netiks briivs liidz briidim kameer neatguus savu kausu un no taa nepadzersies.
Drakels pasmaidiija.
Drakel, ko Tu iisti gribi? Daloks pagriezaas pret puisi.
Es redzeeju kaa vinjsh nogalina Heidenu. Heidens vienkaarshi leenaam palika baals un sabruka vinja priekshaa. Kaa es sevi varu no taa pasargaat? jaunais burvis nopuutaas.
Nu pameegjini izdziivot un peec tam nodreino vinju pashu. Daloks zobgaliigi pasmaidiija.
Ljoti smiekliigi.. Drakels draudiigi savilka uzacis. Ja Tevi dreino, Tu vari uzburt sveetniicu?
Droshi vien, ka varu. Daloks pamaaja. Bet diez vai Tu vareetu, pat ja Tu to magjiju maaceetu. Vajag ljoti lielas koncentreeshanaas speejas.
Un Tu domaa, ka man taadu nav? Drakels uzmeta luupu.
Esmu pilniigi paarliecinaats, ka nav.. Daloks pasmaidiija.
Tu vari man paraadiit?
Daloks nopuutaas. Tu par katru cenu veelies panaakt, lai es atkaastojos?
Vispaar es veelos, lai Tu ciestu par savu iedomiibu.
Varbuut mees varam vienoties par sho? Un atstaasim mieraa zinaashanas. Teiksim Tu Maironai pastaasti, kur atrast karti un es Tev sekoju, padodos, nu vienalga. Taadaa veidaa tachu Tu noteikti savu dziivi paildzinaasi un savu lojalitaati buusi pieraadiijis. Daloks uzluukoja Drakelu.

Drakels aizdomaajaas un tad no kabatas iznjeema auduma gabalu.
Taa ir karte. Es to atstaaju vinjai, ja Tu man seko.
Jauki. Daloks noteica. atstaaj luudzu muus uz mirkli.
Drakels pamaaja, pieceelaas un aizgaaja liidz maajai.

Kad puisis bija aizgaajis pietiekoshi taalu Daloks paveeraas uz Maironu.
Luudzu neiebilsti. Tas tieshaam nav nekas briesmiigs. Es negribu maksaat ar savam zinaashanaam.

- Es ceru, ka tu zini, ko dari, - burve iekoda lūpu zobos.
- Pasaki man, ko Tu gribi panākt, tad es noteikti neiebildīšu, un vēl, pirms Tu dodies projām, es vispirms gribu izpētīt to karti, lai zinātu, vai tur kaut kā spēju nokļūt. Nu, tur, kur vajag. Neticu, ka Tu nupat esi iecerējis pašnāvību, neizskatās pēc Tevis.

Es pildu savu pienaakumu. Es glaabju puukji. Es netaisu pashnaaviibu. Bez tam mees tachu zinam, ka mani nenogalinaas Grigors. Daloks pasmaidiija.

- Protams, ka ne Grigors, tomēr es Tevi, un vēl viens otrs noteikti, gribētu dabūt atpakaļ puslīdz vienā gabalā un pēc iespējas drīzāk. Un lai Tu zinātu - lai kā leksies Drakels, vienā ziņā viņš Tevi nekad nepārspēs! Tas ir akmenī cirsts, - Maironai mazliet piesarka vaigi.
- Ja spēsi, tad paziņo, kur esi, norunāts? Bet vispirms es gribu, lai viss notiek godīgi. Nevēlos atklāt, ka Tu esi projām, bet karte - viltojums. Vai kauss - viltojums, bet to gan laikam uzreiz neuzzināt.

Daloks pasmaidiija.
Tu domaaji, ka vinjsh mani nepaarspees savaldzinaato sievieshu skaita zinjaa?
Puisis pieceelaas.
Gan jau viss buus labi. Un es domaaju, ka Drakels nekraapjas. Vinjam arii ir kaut kaada taada diivaina neizprasta goda izjuuta. Mees, protams, vinjam to neteiksim, lai vinjsh nesadomaajas paaraak daudz. burvis pamaaja Maironai, lai seko.

- Tas arī. Bet nē, es vairāk domāju par praktisko izpildījumu, - burve pasmaidīja pretī. - Ja viņš uzburtu sev kaut pašu stiprāko ilūziju un meistarīgi izliktos par Tevi, pēc pirmā pieskāriena visas viņa pūles būtu vējā. Varu likt galvu ķīlā!
- Viņam ir tāda, jā gan! Jau pilī ievēroju, - Mairona piekrītoši pamāja, ejot līdzi Dalokam, - kā par brīnumu, uz viņa dotu vārdu var paļauties.

Drakels gaidiija kameera abi burvi atnaaca liidz vinjam.
Daloks pamaaja ar galvu. Es doshos Tev liidzi. Tikai pirms tam mees veelamies paarliecinaaties, ka karte ir iista un ka .. Daloks apraavaas. Nu mees nevaram zinaat, ka karte ir iista, es te mazliet sapinos meistariibaa. Es gribeeju teikt, ka es veelos redzeet, kur kauss atrodas. Drakels pasmaidiija un pasniedza Maironai karti.

- Pareizāk sako, mēs vēlamies īstu mantu mainīt pret īstu mantu, tieši tāpat, kā Tu, - Mairona noteica, paņemot karti un attaisot to, lai izpētītu. Viņa to tur tā, lai arī Daloks redzētu.

Es nekraapjos. Drakels pagluuneeja uz Maironu.
Karte ir visai preciizs kaadas vietas topograafiskais atteelojums.
Uz kartes ir ievilkts sarkans punkts. Aciimredzot tur mekleejams kauss.
Daloks ieskatiijaas kartee.
Puukju kalni. burvis ar pirkstu paraadiija uz kartee atziimeetu alu.
Taa ir ala, kur Arje un Ellio atrada Drakelu. Vinji zinaas kaa tur nokljuut. Vai arii paprasiet Driai.

- Es itin nemaz neteicu, ka Tu krāpies, es atgādināju norunu, kas ir no abām pusēm vienāda, - burve aizrādīja, pētot karti. - Labi, paprasīšu kādam, kas tur ir bijis.
Viņa saritināja karti.
- Dalok, es tā saprotu, ka Tu negribi tērēt spēku, lai mani tur aizburtu, un Drakels arī, droši vien, to negribēs. Tad es dodos. Nevēlos redzēt, kas te notiks tālāk!
Mairona pavicināja rokas, sākot burt teleportu.

Pagaidi! Daloks novilka no pirkstiem divus gredzenus un pasniedza Maironai. Panjem tos. Un ja atrodi kausu. Pati pie Aeterns neej. Paprasi, lai Kaiross aiziet. Lai Veiksme ar Tevi!

Mairona pastiepa roku un paņēma gredzenus.
- Labi, es jau saprotu. Lai Veiksme ar Tevi!
Viņa teleportējas uz pili, kur tūlīt mēģina sasaukt Driu vai jauno, zaļo pūķēnu, kurš pavadīja Arji un Ellīo uz pūķu kalniem.

Maironai atbild Dria.

Dria! Paldies, ka atsaucies! Palīdzi, lūdzu, man! Daloks teica, lai vēršos pie Tevis. Viņš nupat samainīja savu brīvību pret karti, kur redzams, kā atrast Aeterna kausu. Tas ir pūķu kalnos, cik nopratu, tālu no šejienes, es nezinu ceļu uz turieni. Vajag pasteigties! Lūdzu, palīdzi!

Es tuuliit ieradiishos.
Puukjiene noteica un peec pavisam neilga briizha pils durvis paveeraas un pa taam ienaaca zilmatainaa meitene.
Kaa to saprast samainiija savu briiviibu pret karti? Dria uzluukoja Maironu.

- Tieši tā! Viņu pasauca Drakels, gribot aprunāties. Runāšana bija tāda - jūs atdosiet man visas savas zināšanas, bet es iedošu karti. Starp citu, te tā ir!
Burve pasniedza Driai saritināto karti.
- Daloks nebija ar mieru atdot savas zināšanas, un piedāvājās iet pats līdzi Drakelam, ja karti atdos man. Viņš teica, ka zinot, ko darot, un glābt pūķi esot viņa pienākums. Viņš man atdeva divus gredzenus, novēlēja veiksmi un teica palūgt tevi vai Arji un Ellīo palīgā, jūs zinot, kur tas atrodoties. Ne Arjes, ne Ellīo tuvumā nav, un es domāju, ka mums ir jāsteidzas.
Mairona to nobēra vienā paņēmienā.

Dria nopuutaas.
Kaiross buus dusmiigs. puukjiene noteica un paskatiijaas uz karti. Jaasteidzas tapeec, ka Tu domaa, ka cilveeks, kas tur pasleepa kausu vareetu to aiznest citur? Bet vai tad vienoshanaas noteikums nav, ka Daloks savu briiviibu maina pret to, ka juus atguustat kausu?

Es varu Tevi turp aizvest.

- Domāju gan, ka būs dusmīgs. Viņš jau tā ir ļoti dusmīgs uz Daloku, cik zinu, - Mairona piekrita.
- Nē, jāsteidzas tāpēc, ka es gribu Daloku dabūt atpakaļ veselu, cik vien iespējams! Protams, ka tas cilvēks to varētu gan, un arī tāpēc ir jāsteidzas. Saproti, es neticu, ka reiz dabūjuši Daloku savos nagos, viņi to gribēs tāpat vien palaist vaļā, vienalga, uz kādiem noteikumiem, - burve atklāti noteica.
- Varbūt, varbūt, es varētu atrast vienu iespēju, pret ko Drakels piekristu, bet kas zina? varbūt es to līdzekli neatradīšu, man vēl ir jāmeklē, un varbūt viņš nemaz nepiekrīt, un mēs nemaz nedrīkstam palaist vējā to iespēju, kuru Daloks deva. Tad sanāktu, ka tas vispār ir pilnīgi veltīgi darīts.
Mairona paskatījās uz pūķi.
- Aizvest vai aiznest? Lidot es nespēju tik ātri, kā Tu proti. Vienalga, paldies, dosimies turp!

A kaa atguustot kausu Tu dabuusi atpakalj Daloku? Dria tomeer neizprata liidz galam.
Es protams, Tevi aiznesiishu. Puukjiene devaas araa no pils.

- Iešu un mēģināšu kaut kā atbrīvot, ja vien izdosies noskaidrot, kur viņš atrodas, - burve drūmi noteica, sekodama Driai. - Visticamāk - ne viena iešu. Bet vispirms izrakāšu savu burvestību grāmatu. Drakels baidās no vienas, konkrētas burvestības, un tā ir sena burvestībā, tāpēc domāju, ka pret to ir jābūt pretlīdzeklim. Ja viņš pie tādas tiktu, iespējams, ar viņu varētu kaut ko sarunāt. Bet tie ir tikai minējumi un cerības, nekas vairāk. Tikpat labi var būt, ka atrodu ziņu, ka nekāda pretlīdzekļa nav.
Viņa nopūtās, taisoties kāpt pūķienei mugurā.
- Kausu vajag, lai Aeterns tiktu brīvs. Un tieši Kairosam jābūt tam, kas kausu viņam aizgādās. Tā teica Daloks. Kas notiks pēc tam... nezinu! Ja Aeternam jāiet bojā, tad es vismaz būšu darījusi visu, lai viņš mirtu kā brīvs pūķis, nevis Grigora vergs bez savas gribas.

Dria apstiprinoshi pamaaja.
Vinja izgaaja daarzaa un paarveertaas par puukji. Pietupusies, lai Maironai vieglaak uzkaapt puukjiene devaas celjaa.
Celjaa pagaaja visai ilgs laiks un puukja muguraa seezhot bija auksti. peec kaadas stundas lidojuma, kad saule jau laidaas uz rietu Dria beidzot saaska piezemeeties. Puukjiene nolaidaas pie alas un pagaidiija, kad Mairona nokaaps. Tad jau atkal burvei liidzaas staaveeja zilmatainaa meitene.
Vai to apsargaas magjija?

- Paldies! - Mairona noteica, nokāpdama zemē un diezgan steidzīgi izvilkdama karti, lai saprastu, kur tagad jāiet.
- Es vēl nezinu. Ilūzijas maģija tur ir noteikti, par citām man nav zināms. Tu taču redzi cauri ilūzijām, vai ne? - burve cerīgi ievaicājās.
- Es, protams, apskatīšos, vai nav vēl kaut kas, ej un sazini...

Iluuzijaam? Nu skatoties kaa kuraam un cik taas prasmiigi izveidotas. Dria ieskatiijaas kartee un noraadiija uz kaadu pauguru. Tam vajadzeetu buut tur. puukjiene devaas prom no alas uzmaniigi veerojot apkaartni. Peec kaada gabala vinjsh apstaajaas un paraudziijaas apkaart. Nu sheit ir taa vieta, bet es nekaadu iluuziju nemanu.

Mairona sekoja pūķienei.
- Draleks ir ilūziju meistars, varētu būt stipas ilūzijas, ja vispār ir. Es apskatīšos, vai nevaru redzēt kā savādāk. Viņš teica, ka esot prasmīgi noslēрis. Vai Tu nemani, ka kāds te jau būtu bijis pirms mums? Es neesmu nekāds labais pēdu dzinējs, varu nepamanīt.
Mairona sāka burties. Vispirms Detect magic, lai zinātu, vai vispār, un tieši kur tas ir. Ja kaut kas ieraugās, tad mēģina noteikt, tieši kas tur ir. Un pēc tam Dispell magic. Ja neko tādu neierauga, tad vienkārši sāk rakāties ap to vietu, protams, ja tur ir smiltis, nevis akmens. Ja kaut kas šķiet aizdomīgs, tad ar kailu roku klāt neķeras - izmanto maģisko roku. Vārdu sakot - meklē tik saprātīgi, cik vien prot

Pie viena no zemes pauguriem kaut kaads magjisks lauks reegojas.
Ja nosaka maģijas skolu, tad ir manāmas pāris tā ilūziju maģiju auras.

Man liekas, ka šeit nav neviens bijis. Vismaz ļoti svaigu pēdu nav. Apkārtnē arī tuvumā neviena nav. Dria palūkojās uz vietu uz kuru Mairona koncentrējās.
Es domāju, ka kauss ir aprakts.

- Es arī, re! tur, kur es redzu ilūzijas auru, vismaz man tā tas izskatās, - burve parādīja tieši ar roku un piegāja tuvāk.
- Nav nekā, ar ko rakt, bet Drakelam arī nebija nekādas lāpstas, kad viņu te savāca, būs izticis kaut kā vienkāršāk, - burve nosprieda. Viņa izlaida no somas savu zvēriņu un palūdza tam pakašņāt zemi aizdomīgajā vietā. Galu galā sermulīši aliņas rok veikli un ātri.
Pati viņa notupās uz ceļiem un arī sāka raust nost zemi un smiltis ar rokām.

Dria paskatiijās kā Mairona rakņājas un pasmaidīja.
Pūķiene pārvērtās par pūķi un palūgusi Maironai paņemt malā zvēriņu ievilka ar priekšķepu zemē pāris pamatīgas bedres. Starp "uzartajām" zemes kaudzītēm paspīdēja kaut kas mirdzošs.

Mairona pasauca sermulīti, kurš pats, paskatoties uz pūķa ķetnām, bija tik saprātīgs, ka, cik vien ātri spēdams, aizsteidzās pie draudzenes, un pagājās nostāk.
- Tur kaut kas ir! - burve iesaucās, un steidzās apskatīties, kas tad tur īsti ir. Kauss? Kaut kas cits? Varbūt vēl kaut kas?

Maironas rokās bija nonācis kauss.
Kad Mairona to pacēla, Dria uzmanīgi nopētīja atrasto mantu.
Izskatās pēc pūķu kausa Maironas galvā atskanēja pūķienes balss.

- Jā, izskatās gan, - Mairona atbildēja. - Tikai, vai tas ir īstais? Kā dzirdēju, tad tie visi esot ļoti līdzīgi. Kā lai pārbauda? Ka pūķa kauss, to varētu pārbaudīt, ja es no tā iedzertu ūdeni... tad man vajadzētu spēt runāt tikai patiesību kādu brītiņu. Nav te kāds malciņš ūdens tuvumā? Man līdzi blаšķē ir tikai vīns. Vismaz tik daudz! Uzzināt, ka tas ir tieši Aeterna varētu, ja es kaut kā pamanītos sabrūvēt to dziru, kas ļauj kļūt par pūķa saimnieku, un tad uzreiz būtu skaidrs, kura pūķa kauss tas ir, bet es to nevaru... nav no kā. Ja viņš dzers ne no sava kausa, viņš taču nomirs!

Dria atkal pārvērtās par meiteni un pieskārās kausam.
Es domāju, ka Tu esi izdarījusi visu ko varēji. pūķiene nopietni uzrunāja Maironu. Tagad tālāk tā jau ir Aeterna lieta. Bez tam.. kur gan lai viņi dabūtu kausu, kurš tā izskatītos pēc meklētā kausa? Tie ļaudis tiešām ir tik neuzticami?

- Zini, lai kā man šķiet, ka Drakels nav pareizā pusē un aizrāvies ar Daloka pārspēšanu par katru cenu, es tomēr domāju, ka viņam var uzticēties. Viņš tur savu dotu vārdu, un tas ir ļoti daudz. Ja viņš būs mūs piemānījis, tad gan es darīšu visu, lai dzīve vairs viņam neliktos jauka! - burve nosolījās.
- Vai kausam nekas nenotiks, ja es tam mazliet ieskrāpēšu, Dria? - Mairona noprasīja. - Tas tāpēc, lai man nav tik ļoti jānervozē, un uzreiz varētu pateikt, ka tas ir tieši tas kauss. Mazlietiņ, mazlietiņ ieskrāpēt?
- Un tad dodamies atpakaļ. Es vēl varu mūs abas aizteleportēt uz pili, tik daudz spēka vēl ir, un tad būs jārunā ar Kairosu, jeb viņš jau zina, kāds viņam būs uzdevums?

Ieskrāpēt? Kapēc? Ko tas dos? pūķiene nesaprata. Tev tagad ir kauss. Visticamāk īstais Aeterna kauss, jo tā teica tas cilvēks. Tu tagad to iedosi Kairosam un Kaiross nogādās Aeternam.

Kaiross droshi vien nezin. Bet gan jau viņam nebūs pretenziju.

- Tāpēc ieskrāpēt, lai man pašai būtu sirds mierīga, ka zinu, kurš ir tieši šis kauss, nekam citam, bet vai tā drīkst? Tev būtu jāzina, tāpēc prasīju, - Mairona neatlaidās.
- Tad dodamies? Tikai es vispirms pateikšu Kairosam, kas un kā, lai nav vairāk kavēšanās.

Mairona uzrunā Kairosu, precīzi pastāstot, ko teica Daloks, un ko no viņa tagad grib.

Es nezinu vai drīkst. Dria pasmaidīja. Nekad neviens vēl tādu savdabīgu vēlmi nav izteicis.
Kaiross paziņok, ka pēc mirkļa būs pilī.

- Tad es labāk tā nedarīšu, - Mairona piekrita, un vienkārši ļoti uzmanīgi vēlreiz apskatīja kausu meklējot kādas sīciņas skrambiņas vai ko tamlīdzīgu, kas varēja rasties kausu rokot iekšā un ārā, un vispār ar to apejoties tā, kā tas bija noticis pēdējā laikā. Ja atrod kādu sīciņu īpašu pazīmīti, tad iegaumē.
Pēc tam Mairona gādīgi noglabā kausu, lai nepazūd, un bur teleportu uz pili.

Mairona droši vien var atrast kādu sīku pazīmi.
Es došos atpakaļ uz kalniem. Dria noteica. Ja nu kas, tad pasauc. Lai veicas runās ar Kairosu. Viņa atkal pārvērtās par pūķi un pacēlās spārnos.

Pēc tam, kad Mairona bija atteleportējusies atpakaļ, pilī ieradās Kaiross.
Vēlreiz un visu pēc kārtas. pūķis uzrunāja burvi.

Burve pamāja ar roku Driai: - Labi! Paldies!
Par sveicienu pamājusi ar galvu Kairosam, Mairona nopūtās.
- Labi. Šodien, atgriežoties te, atradu pilī Daloku, kurš taisījās piedzerties, jo atkal savas lepnības dēļ esot sastrādājis ne to, ko vajag, un Tu viņu esot pelnīti nolamājis un tagad nicinot, nu tā, un es mēģināju viņu uzmundrināt, bet man nemaz daudz neveicās, kad Daloku pasauca Drakels. Gribot aprunāties. Devāmies turp abi. Drakels solīja Aeterna kausu pret mūsu abu visām burvestībām. Es biju ar mieru, bet Daloks teica, ka zināšanas esot viss, kas viņam piederot, un viņš tās nedāvināšot, un piedāvājās iet Drakelam līdzi, ja Drakels atdos man karti, kā atrast kausu. Drakels piekrita, jo viņš vienkārši, izrādās, baidās, ka Grigors viņu nogalinās tāpat kā Heidenu, un man nekas cits neatlika, kā cerēt, ka Daloks zina, ko dara, es viņam pavēlēt nevaru. Tālāk Daloks man pateica, ka glābt pūķus esot viņa pienākumos, ka Grigoram nav lemts viņu nogalināt un lika lūgt Drias palīdzību kausu atrast, un Tev - kausu aiznest Aeternam, jo es pati viņam tuvoties nevaru, Tu jau zini, kas no tā sanāk. Tā tas bija. Ja Tu piekrīti doties pie Aeterna, tad es uzreiz sāktu raizēties, kā kārtējo reizi atdabūt Daloku.
- Te ir kauss, - viņa izvilka kausu no somas. - Lūdzu, nogādā to Aeternam. Lai, ja kam lemts ar viņu notikt, viņš vismaz ir brīvs, nevis Grigora vergs.

Kaiross nopētīja kausu.
Labi.. pūķis lēnām novilka. Beidzot viņš ir paveicis kaut ko vērā ņemamu. Es atdošu kausu Aeternam. Kaiross paņēma kausu un devās uz durvīm. Pie durvīm pūķis apstājās un pagriezās pret burvi. Izglābiet to nekam nederīgo cilvēku. Kaiross pasmaidīja un devās tālāk.

- Darīšu, ko varēšu! Paldies! - burve apsolīja. Smaidīt viņai vēl negribējās, bet mazliet vieglāk ap sirdi palika - tagad viņa ir izdarījusi visu ko spēja Aeterna labā.
Pēc Kairosa aiziešanas, Mairona vispirms mēģina noskaidrot, kas notiek ar Daloku - lodītē skatās. Un pēc tam - meklē savās grāmatās, vai ir kāds aizsardzības līdzeklis pret spēka nosūkšanu, ja vien nenoskaidro, ka ļoti steidzami jādodas pie Daloka.

Daloks atrodas kādā telpā, kura izskatās, kā pils zāle. Viņš stāv kājās un uz burvja rokām mirdz maģiskas važas. Netālu no Daloka atrodas Grigors. Viņš lēnām staigā apkārt Dalokam un viņam kaut ko stāsta.

Mairona savās grāmatās var atrast ziņas, ka konkrētā maģija ir dzīvības nodreinošana. Pret to var cīnīties to dispelojot, spell reflektējot. (uzburot šīldu) To var izdzīvot ar stipru gribu (augsts will seivs) un tāpat pārdzīvit varētu palīdzēt aizsardzība pret nekromantijas maģijas skolu.


Hildegarde un Daloks

Hildegarde arī nopētīja Daloka nagus.
Tu gaidi, vai tie zili sīpdēs? - viņa ziņkārīgi apvaicājās.
Vai gadījumā... ai, piedod, es aizmirsu, ka tagad Tu par to negribi runāt. Bet, nu jā. Šitais te bija stipri tālu no mirušā augšāmcelšanas. Un, ... sasodīts, nu kāpēc Neksuss ir miris! viņa izgrūda domu, kas visu laiku grozījās pa prātu. Viņa atsēdās uz krēsla istabas stūrī un vēroja Daloku.

Nee, esmu paarsteigts, ka man tie ir. Ka man ir sajuuta, ka to nav, bet tie ir. Daloks aizgaaja liidz klaviereem un apseedaas pie taam pagriezies uz kjebliisha pret Hildegardi.
Es negribu mirt. Es negribu ciiniities. puisis pagriezaas pret klaviereem un atveera vaaku. Daloks saaka speeleet. No vecaa instrumenta pluuda leena un visai skumja melodija. (OOC - Vareetu buut kaut kas liidziigs Meenesniicas sonaatei) Es negribu piedziivot kaa iet bojaa mani draugi. Es esmu noguris. Un es nekad vairs neveelos piedziivot kaut ko tik shausmiigu kaa pagaajushajaa naktii. Vinjsh mani salauza. Manu garu, spiitiibu. Lika man no saapeem kliegt un luugties. Es sevi nicinu par savu vaajumu. Es zaudeeju samaņu ar ceriibu, ka nekad nepamodiishos, lai apzinaatos savu pazemojumu. Daloks runaaja un likaas, ka muuzika vinjam paliidz izteikties. Ka bez taas fonaa, puisis nekad no sevis aaraa taadas atklaasmes neizdabuutu.

Hildegarde piecēlās un pavisam nedzirdami piegāja un nostājās Dalokam aiz muguras. Viņa uzlika rokas puisim un pleciem un vienkārši stāvēja, klausīdamās melodijā un viņā. Bija blakus. Viņa atcerējās savu vīziju. Tajā Daloks nebija salauzts, lai gan izskatījās vēl sliktāk, tā tad, kad tika atvests. Viņa īsti nezināja, ko lai atbild uz daloka vārdiem. Pa prātu maisījās dažādas viņas tautas parunas, bet te tas nederēja.

Daloks turpinaaja speeleet. Vinja pirksti arvien speeciigaak un speeciigaak skaara klavieru taustinjus. Es vairs nespeeju ciiniities un dariit varonjdarbus. Man ir ljoti bail. Un es nevienam to nevaru pateikt.
Puisis paceela rokas virs taustinjiem. Melodija pusnorauta paartruuka. Daloks pagriezaas pret Hildegardi un ieskatiijaas shamanei aciis.
Es Tevi piekraapu. Piedod luudzu, es patieshaam to nozheeloju.

Kā tu mani piekrāpi? - Hildegarde patiesi nesaprata.
Neizturēdams spīdzināšanu, vai? Tu darīji visu, ko varēji. Es nešaubos, ka Tavā vietā būtu salūzusi daudz ātrāk, ja vien nebūtu paspējusi aizbēgt no spīdzinātājiem garu pasaulē, atstājot viņiem vien savu ķermeni.
Man arī ir bail. Šausmīgi bail. Par Tevi, par sevi, par pārējiem, par savu cilti. par to, ka nespēšu, nevarēšu. Ka nodarīšu pāri mazulim, Tava senča garam. Tu neesi mani nodevis, Tu tikai es ibijis pavisam cilvēcīgs...
Viņa atkal uzlika savas rokas uz burvja pleciem.
Un ko mēs tagad lai darām ar savām bailēm?

Nee. Daloks skumji pasmaidiija un pakratiija galvu. Piekraapu ar citu sievieti. Peec tam, kad mani nometa no arhimaga vietas, es biju aizvainots, samulsis, dusmiigs un vinja vienkaarshi gadiijaas celjaa un nu jaa, Kaiross mani samekleeja pie vinjas, lai pateiktu, ka Neksuss ir miris. Vinjsh man pateica daudz nelaagu lietu, bet tas viss ir siikums. Es jutos veel drankjiigaam nekaa pirms tam. Aizdevos uz Meenesgaismas pili. Dzeeru daudz viina un tad ieradaas Mairona. kameer seedeejam tur, mani samekleeja Drakels un izteica veelmi satikties. Un taalaako jau Tu droshi vien zini. Es noleemu sevi sodiit un devos liidzi Drakelam pie Grigora. Es sanjeemu sodu, lai arii zinu, ka tas nekaadi nemazinaas Tavas saapes par manu nodeviibu.

Daloks veel joprojaam skatiijaas Hildegardei aciis.
Es Tevi piekraapu. Piedod luudzu, es patieshaam to nozheeloju. Un juutos kaa peediigaakais nelietis, kursh nav pelniijis, ka par vinju taa ruupeejaas un uztraucaas. Tachu es veelos buut godiigs pret Tevi un uzskatu, ka Tev ir tiesiibas zinaat.

Ahā - Hildegarde noteica. Aizgāja un apsēdās pie loga. Iekoda apakšlūpu zobos un labu brīdi vienkārši tā sēdēja. pa zodu sāka tecēt asins pilieni, bet viņa, šķiet, to nemaz nemanīja, tikai kaut ko ļoti uzmanīgi pētīja laukā pa logu ar tik neizteiksmīgu seju, it kā visas domas būtu viņu pametušas. beidzot viņa atvēra muti.
Sasodīts, es jau kaut ko tādu gaidīju bet, jāatzīstas, ne tik ātri. Un negaidīju, ka man tas tik ļoti sāpēs, - viņa teica.
paskatījās uz Daloka nagiem un papurināja galvu.
Nē, TAS nudien man nepalīdz. Ak tad to Kaiross man gribēja pateikt. Nabadziņš, viņš taču nemaz neprot melot... Oi, lāča mēsli! - viņa novērsās. Lūpas nodevīgi drebēja.

Daloks leenaam pieceelaas un piegaaja pie shamanes. Vinjsh pastiepa roku un notiiriija asinis no Hildegardes zoda un paceela vinjas skatienu pret saveejo.
Luudzu, dod man veel vienu iespeeju. Nee, ne taa, es tachu iemaaciijos luugties.. Daloks nometaas Hildegardes priekshaa uz celjiem. Luudzu, dod man veel vienu iespeeju un es nekad Tev vairs nelikshu justies taa kaa Tu juuties shobriid.

Hildegarde izbrīnīti paskatījās uz asinīm uz Daloka pirkstiem. Papurināja galvu
- Nevajag, lūdzu, nevajag... nedari tā... nevajag zemoties!
Hildegarde pati noslīga uz ceļiem, lai viņas acis būtu vienā līmenī ar Daloka acīm.
Vēl viena iespēja... Bet vai Tev to maz vajag? Es zinu, ko Tu dod man, jā, bet kas gan ir tāds, ko es varu dot Tev - nomaļas tautas šamane, tāds, ko nevar visas tās citas? Un vai Tev ar to pietiks? Jo, ja Tu pavisam, pavisam godīgi nevar iatbildēt "Jā"- nav ko mums te vienam otru šķērst pušu.
Viņa no visa spēka sakoda zobus, bet tomēr pāris asaras nodevīgi izripoja no acīm.

Es varu atbildeet. Es esmu izleemis un visu paardomaajis. Es patieshaam ljoti nozheeloju... Daloks apseedaas uz saviem papeezhiem un panjeema shamanes rokas saveejas. Taapat kaa Siriatans ieprieksheejaa naktii.
Es nezinu, ko Tev veel teikt. Kas speetu manu nodariijumu padariit par nebijushu, kaa, lai es izpeerku savu vainu. puisha acis skumji raudziijaas uz Hildegardi.

Hildegarde skatījās uz Daloka rokām, bet to spiedienam neatbildēja. Viņas rokas un viss augums sīki drebēja.
Neko nevar padarīt par nebijušu, var tikai gūt mācību no notikušā, - viņa klusiņām teica.
Sasodīts, man tagad būtu jāiet projām neatskatoties, bet es to nevaru... negribu... Es esmu vāja, un man tā gribas būt mīlētai...
viņa strauji piecēlās.
Man gribas nomazgāties. Ak, peļu mēsli, es jūtos, kā dubļos izvārtīta. Un tas, ka Tev ir tik pat grūti vai vēl sliktāk, man nudien nepalīdz, bet padara to visu vēl sliktāku. Man vajag kaut kādu nomaļu mazgājamo istabu, kur es varu izbrēkties un izlamāties, jo es negribu nolaisties tik zemu, lai kliegtu uz Tevi. es taču neesmu Grigors, lai gan Tu mani nupat viņam pielīdzināji. Es tev sirsnīgi ieteiktu izmantot Ellīo zāles, kamēr es mēģinu savest kārtībā to putru, kas ir man galvā. Citādi es Tev tagad sarunāšu tadas lietas, ko vēlāk nožēlošu.
Viņa srauji devas ārā no istabas.

Hildegarde tik pat straujā solī nioskrēja lejā pa kāpnēm, meklēdama Daloka auklīti.
Saki, māt, vai te ir kāda nomaļa mazgājamā telpa? - viņa uzrunāja veco sievieti.
Man ir tik pilna sirds, ka gribas drusku izbrēkties, bet negribas ļaudis baidīt.

Aukle nepaspēja atbildēt. Hildegardei aiz muguras atskanēja soļi.
Daloks sekoja Hildegardei.
Es gribu, lai Tu man sarunā visas tās lietas. Kliedz uz mani, ja Tev paliek vieglāk, Tu vari sist man pļaukas, ja Tev tā gribās. Tikai neatstāj mani vienu.
Anne nopūtās un atstāja telpu.

Ja Tu aiziesi, es došos turpat, kur aizgāja Neksuss. Daloks nostājās Hildegardei aiz muguras. Tā, ka viņa varēja just uz kakla burvja elpu.

Skaisti gan Tu izrīkojies, vai ne? Hildegarde skatījās uz sienu.
No sākuma es sanāku pie vainas, ka Tevi spīdzina tā, ka man pat iedomāties bail, tad es esmu ļaunā, kurai gribas pazemot un lamāt? Sasodīts, es nevaru, negribu Tev to teikt! Es taču sevi vairs necienīšu, ja pateikšu to visu, kas man iekšā vārās! Visvairāk es nicinu pati sevi par savu vājumu - nespēt no Tevis aiziet! Ak, Māt, tā taču nav mīlestība, tās ir mocības! Sasodīts, sasodīts, sasodīts, kas es esmu par radījumu!!!
Vina trakās dusmās izrāva dunci un spēcīgi iešņāpa sev plaukstā.

Es nevienā brīdī neteicu, ka Tu biji vainīga, ka mani spīdzināja, es nevienā brīdī neteicu, ka Tu esi ļauna, jo vēlies lamāties. Tavas vainas nav vispār un Tu to zini. Daloks atkāpās no Hildegardes un apsēdās uz trepēm.
Ja Tu vēlies es varu Tevi atbrīvot no mīlestības un mocībām. puisis noteica un uzvilka pirkstos Maironas atstātos gredzenus, kurus pirms tam bija ņurcījis plaukstā. Tu mani neatcerēsies, nepazīsi. Vairs nekādu asaru, nekādu sāpju, nekādu asiņu. Vismaz ne manējo, vai Tavējo.

Tu teici gan, jā - arī Hildegarde apsēdās, drīzāk sabruka uz kāpnēm.
Tu teici, ka gribēji sodīt sevi. un pēc tam teici, ka esot taču iemācījis lūgties - tur. Un tagad to atkārtoji man. Ja manis nebūtu - tev taču ne prātā kas tāds nenāktu, vai ne?
Aizmirst visu? Aizmirst, kas ir mana bērna tēvs? Aizmirst to ezeru, tās naktis? Nu nē, to nu gan es negribu. Tas vispār ir skaistākais, kas ar mani šai dzīvē noticis. Un vēl jo vairāk negribu, ka manu dzīvi un manu izvēli noteiks kaut kāds bimbālis, lai par cik tūkstošiem. Es vispār nesaprotu, ko lai es daru - Hildegarde skatījās, kā asinis no pirkstu galiem pil uz kāpnēm. Viņa pamazām nomierinājās.
Varbūt tas tiešāmir par daudz gribēts - vēlēties uzticību un uuzticēties? - Hildegarde klusiņām nočukstēja. Viņai sareiba galva un viņa aizvēra acis, krampjaini ar roku ieķerdamās kāpņu margās.

Aj, Tu visu pārproti. Es nezinu vai Tu tikai tā runā vai Tu patiešām domā, ka esi vainojama par manām pārciestajām mocībām un pazemojumiem. Tu neesi pie tā vainīga. Es nelūgtos nevienu pašu cilvēku, ja vien viņš man kaut ko nenozīmētu. Tu nozīmē un es spēju pārkāpt pāri savam lepnumam, lai izteiktu savu nožēlu. Daloks izvairījās skatīties uz Hildegardes asiņojošo roku. Brīdī, kad šamanei sareiba galva, puisis viņu apskāva un ja viņa ļaujas tad atbalsta Hildegardes galvu pret savu plecu.

Nu bet tā taču sanāk, vai ne? - viņa nomurmināja, atbalstīdamās pret viņa plecu.
Es Tev sagādāju vienas vienīgas nepatikšanas... Laikam vajadzetu kaut ko darīt ar to roku, vai ne? Piecūkāšu Tev visu pili?
Viņa mēģināja sadziedēt roku, mocīdamās ar reiboni.

Nē. Nevajag krist galējībās. Tas nav par daudz gribēts. Es vienkārši kļūdījos. Daloks noteica un novilka kreklu redzēdams, ka Hildegardei neveicas ar dziedināšanu īsti labi. Puisis ietina šamanes savainoto roku savā kreklā un piecēlās kājās. Ejam. Viņš pasniedza roku un kad Hildegarde to satver, viņš paņem šamani uz rokām un smagiem, lēniem soļiem aiznesa atpakaļ uz savu istabu un noguldīja gultā.
Pats apsēdās pie klavierēm un rokas nolicis uz aizvērtā vāka atbalstīja galvu uz rokām.
Es neuzdrīkstos cerēt, ka Tu man piedosi drīz un sapratīšu, ja vēlēsies mani padzīt no kalniem. Taču ja kādu dienu tomēr.. Es gaidīšu šo dienu. Atceries viņš tā teica. Es arī gaidīšu to dienu, kad Tu man piedosi.. Daloks noteica.

Hildegarde vērgi mēģināja protestēt, ka kuram gan te kurš vēl būtu jānes. Bet viņai ta reiba galva, ka bez Dalok palīdzības viņa turpat uz trepēm vien būtu palikusi.
Mēs katrs mēdzam kļūdīties, - viņa teica, par visām varītēm pūlēdamās palikt pie samaņas. Tikai acis nez kāpēc negribēja rādīt pareizi - kaut kādi žilbinoši virpuļi visu laiku aizklāja istabu.
Piedot - tā ir viena lieta. es jau esmu Tev piedevusi. Bet aizmirst - to gan es nevaru solīt tik ātri. Bet es gribu censties - galu galā, ja mēs abi mēģināsim tikt tam pāri, tam vajadzetu izdoties, vai ne? Ja tikai es redzētu drusku labāk, varetu jau arī tās zilās puķītes vāzītē ielikt...
Hildegarde pati juta, ka muld kaut kadas muļķības, bet galva reiba aizvien stiprāk. No istabas srūra izcilpoja kaut kāds kleins zaķis un pārlēkšojis tai pāri, pazuda otrā sienā.

Daloks pacēla galvu un paskatījās uz šamani pēc tam ātri ar pārskatīja istabu meklēdams zilās puķītes. Sapratis, ka istabā puķīšu nav, burvis piecēlās un aizgāja līdz gultai. Apsēdies uz malas viņš pieskārās šamanes rokai un pēc tam pierei. Iztina un apskatīja ievainoto roku un konstatēja, ka tā vēl joprojām asiņo. Puisis apmulsa. Piecēlās, lai dotos uz durvīm, tad apdomājies apsēdās atpakaļ.

Daloks satvēra Hildegardes ievainoto roku.
Es vēlos, lai Tava veselība būtu tikpat laba kā pirms tam, kad sagriezi roku. burvis noteica un vēroja kā ievainojums no plaukstas nozuda. Hildegardes vaigos atgriezās veselīgs sārtums.

Samane samirkšķināja acis, kas atkal rādīja skaidri.
Vai, - viņa samulsa.
Nu gan es te samuldējos...
Un pēkšņi viņa iekrita ar galvu Dalokam klēpī un sāka raudāt.

Daloks apskāva Hildegardi un maigi glāstīdams viņai galvu ļāva izraudāties.

Pēc kāda laika Hildegarde kaut cik nomierinājās, noslaucīja asaras un noteica:
Nu bet tagad man vēl vairāk vajag iet nomazgāties. Un Tev arī nekaitētu. Kā vispār Tavi nervi jūtas?

Nu viņi ir. Es viņus jūtu. Daloks noteica un atglauda Hildegardei no sejas matus.
Ja Tu gribi, es Tev parādīšu, kur var nomazgāties.

Gribu gan. Es ceru, ka Tev tas drīz pāries. - šamane piecēlās.
Spogulī es labak tagad pat neskatīšos, - viņa nedaudz greizi pasmaidīja.
Un šoreiz laikam gan savu kompāniju nepiedāvāšu. Man ir drusku... Jāaprod ar to visu.

Daloks pamāja un piecēlās.
Pagaidījis, kad Hildegarde pieceļas, puisis paņēma savu sasmērēto kreklu un pamāja, lai šamane nāk līdzi.
Viņš aizveda uz mazgāšanās telpu, kurā bija liela vanna, tīri dvieļi un trauki ar aukstu un karstu ūdeni.
Stūrī grozā viņš nometa savu netīro kreklu un izgāja no telpas.

Hildegarde pielēja vannu ar ūdeni, izģerbās un sāka nikni mazgāties. Atkal uzmācas niknums un sāka ritēt asaras. Viņa valdījās, lai nesāktu raudāt skaļi, pāris reizes viņa pilti uzsita ar roku pa ūdeni, piešļakstot visu grīdu, un beidzot iesēdās vannā un vienkārši ļāva asaram birt. Viņa bēdājās par savām cerībām, par savu muļķīgo ticību tam, ka viņa jau nu būs savādāka, par Daloka bravūru un sāpēm, kuru netieša vaininiece viņa tomēr bija. Un par to, ka laikam jau nekas viņai nesanāks ar laimīgu dzīvi kopā ar Daloku un bērnu bariņa audzināšanu. Paies laiks, un viņš atkal meklēs svaigas izjūtas, svaigu miesu. Tāds nu viņš ir, ko nu izlikties, pati vien tadu iemīlēja. Bet tāpēc jau nesāpēja mazāk. Tagad jau viņam šķiet, ka varēs, ka spēs, bet pēc kāda laika...
Nu bet viss - ja es vēlreiz kaut ko tadu uzzināšu - acumirkli pazudīšu no viņa dzīves uz visiem laikiem, - viņa beidzot nikni nosprieda.
Var jau būt - var taču tomēr būt, ka viņš tiešam norimsies. Bet kādēļ gan - viņs ir pieradis pie daudzveidības, savādības... daudzu uzmanības. Pie smalkām manierēm un grezniem tērpiem. Man tā visa nav un es tā nemāku. Ja es viņam būsu laba arī tapat - labi. Ja nē - man vienmēr ir vieta manas cilts Lielajā mājā. Kā nu ne - šamane, kas nes senču garu - cieņa visā ciltī garantēta. Tikai - ko gan līdz cilts cieņa, ja blakus nebūs viņa?
Ūdens jau bija stipri vien atdzisis, kad šamane biedzot izrāpās no vannas. Sirdssāpes bija izsāpētas un notrulinajušās. Pazudušas jau nekur nebija, bet viņa vismaz varēja saņemt sevi rokās un zināja, ka nesāks uzvesties šamanes un sievietes necienīgi. Tikai - kur viņa gulēs šonakt? Blakus Dalokam, kura rokas vēl atceras tās, citas augumu? Nu nē, to viņa nevar. Vēl nevar. Lai gan pēkšņi ta sagribējās sajsut viņa augumu sev cieši blakus...
"Laikam es tevi mezliet mīlu" atskanēja ausīs.
Beidz nodarboties ar pašmocīšanu - šamane sevi norāja.
Atradusies psaaules mocekle - vīrietis ragus uzlicis. Varbūt man kā kazai - piestav pat, ko?
Pasmaidījusi pati par sevi, viņa ietina matus dvielī, ieziedās ar kaut kādu aromātisku eļļu, apģērbās un devas ārā no mazgājamās telpas.

Kad Hildegarde nonaaca koridoraa, vinja dzirdeeja, ka no Daloka istabas skan muuzika.
Vinjsh atkal speeleeja klavieres.

Šamane klusām apsēdās uz gultas malas un klausījās. Viņai nebija bieži gadījies dzirdēt klavieru spēli, bet viņai tā patika. Hildegarde attina matus no dvieļa un sēdēja, tos ķemmēdama, klusi klusiņām, baidīdamās izjaukt mūzikas burvību.
"Kā Ūdens meitas, kas ievilina jūrniekus dzelmē, skaisti dziedot...", viņa nodomāja par mūziku. Viņa īsti nesaprata, nejuta, ko vajadzētu darīt tālāk. Daloks bija lūdzis viņu neatstāt, turklāt divas reizes. Ar visām savām dusmām viņa saprata, ka tas ir gana nopietni. Bet tas nupat šķita tik grūti - sēdēt te blakus. Bija zudis vieglums. Ķaza", viņa ironiski nodomāja, iztēlojās sev uz pieres lielus, vītus ragus un pasmaidīja.

Daloks paartrauca speeleet.
Kameer Hildegarde seedeeja vannaa puisis arii bija nomazgaajies un paargjeerbies.
Vinjsh pieceelaas, aizgaaja liidz gultai un apseedaas Hildegardei blakus.
Uudens no slapjajiem matiem veel joprojaam pileeja uz vinja pleciem.
Vinjsh nedaudz bailiigi pavirziijaas Hildegardei tuvaak.

Hildegarde ļoti cītīgi pētīja savas rokas. Tikai vaigi lēnām piesārta.
Ko es galu galā gribu? - viņa pati sev noprasīja.
Ko tu grasies darīt... tālāk? Vispār, tā globāli? - Viņa jautāja, lai nebūtu jādomā par to.. otru.

Atpuutiishos un doshos satikt Grigora neradiijumu. Man ljoti sagribeejaas padziivot maajaas paaris dienas. Daloks nolaida skatienu. Man liekas, ka es sheit vairs nekad neatgrieziishos un man ir skumji. Es negribu Tevi kaitinaat ar taadaam runaam un galu galaa ne jau es redzu viizijas, bet Tu. Tikai sajuutas.. Driiz tas viss beigsies. Nu jau pavisam driiz.

Pāris dienas atpūtas Tev tiešām nekaitēs. Pāris dienas pavisam normāla cilvēka dzīves - Hidlegarde teica ilgu pilnā balsī.
Tēja no rīta, un siltas pankūkas launagā, un pastaiga pa pilsētas ielām.
Ne vienmēr neatgriešanās nozīmē aiziešanu. Dažkārt tā nozīmē došanos uz priekšu. Tu mani nekaitini ar to, man tikai arī kļūst skumji. Bēdāsimies kopā?
Un manā vīzijā tu tomēr vēl biji dzīvs... nedaudz. Katrā gadījumā cīņā ir jāiet ar vēlmi uzvarēt, un tad arī gari vadīs tavu roku - viņa citēja savas tautas parunu.
Nekas vairs nebūs tā kā agrāk, bet nekur nav teikts, ka visam jābūt sliktāk... Vismaz man patīk labāk dzīvot ar šādu domu,
viņa noteica.
Es esmu tik maz bijusi ar Tevi kopā... tā, vienkārši blakus... viņa secināja. Tagad, kad pirmais solis bija sperts, bija jau vieglāk. Viņa labrpāt būtu izvilkusi Daloku pastaigāties, viņai te trūka gaisa, bet, atceroties viņa smagos soļus, Hildegarde sevi tūliņ norāja. Noģībs vēl uz ceļa - un ko tad? Dziedniece, vai zinies!

Nu mees varam paarcelties paseedeet pie ezera ja veelies. Un vakaraa atgriezties maajaas un paeest vakarinjas pie lielaa galda. Nu paaris dienas padziivot maajaas un ignoreet apkaart notiekosho un aizmirst par pienaakumiem, kurus nemaz neveeleejaamies veikt. Daloks uzluukoja shamani ar jautaajoshu skatienu.

Pie ezera? Hmmm... Hildegarde novilka. Viņai bija tīri labi skaidrs, ko tas nozīmētu. Bet kaut kad taču tam jātiek pāri, un ezers tomēr bija labākā izvēle
Jā, ezers, tas būtu jauki, - šamane noteica.
Tikai mēs varētu paņemt līdzi arī kaut ko ēdamu tagad. Un tomēr - vajadzētu atstāt iespēju viņiem ar mums sazināties - ja nu kas gadās. Ellīo ar Arji devās pie Dantes, un man par viņiem ir nemierīgs prāts.

Nu labi.. Es jau domāju, ka viņi paši sapratīs, ka bez vajadzības mani traucēt nevajag. Es aiziešu sameklēt kaut ko ēdamu. Daloks paņēma Hildegardes izmantoto dvieli un nosusināja savus slapjos matus un aizdevās uz virtuvi.
Pēc kāda brīža puisis atgriezās nesdams rokā groziņu ar pārtiku. Man ir trīs maģijas un divas vēlēšanās vairāk neko es nevaru.
Burvis apsēdās blakus Hildegardei un satvēra Hildegardes roku. Maģiskā gaisma liecināja, ka teleports ir izdevies un pēc brīža jau Daloks un Hildegarde atradās ezera krastā. Burvis nolika groziņu zemē un apsēdās.

Jā, vai ne? - Hildegarde piekrita. Kamēr Daloks meklēja pārtiku, viņa sapina vēl slapjos matus vaļīgā bizē. Tad nostājās pie spoguļa un pati sev stingrā balsī noteica:
Nekādus jautājumus par to sievieti!!!
Aplūkodama Daloka guvumu, viņa vēl pievāca smago, plato gultas pārklāju.
Lai ērtāka sēdēšana - viņa paskaidroja.
Nonākusi pie ezera, viņa izplāja pārklāju zemē un, novilkusi zābakus, aizbrida salasīt puķes un drusku nomierināties, jo visu laiku gribējās pateikt kaut ko indīgu. Atgriezusies ar veselu klēpi ziedu, viņa atlaidās uz pārklāja un sāka pīt vainagu. Te bija labi un mierīgi. Pēc lielās raudāšanas uzmācās miegs. Uzpinusi vainagu, viņa uzlika to galvā un sāka vīt otru. Laiku pa laikam viņa slinkām acīm pavēroja Daloka profilu.

Es atklāju savas spējas. Es spēju apturēt laiku. Es zinu kā to izdarīt. Bet tas nepalīdz aizbēgt un nekā nepalīdz uzvarēt. pēc brīža Daloks ierunājās. Viņš piecēlās un aizgāja līdz pārklājamam un apsēdās uz tā. Burvis skatījās kā Hildegardes rokas pin puķes, viņš atgūlās un pievērās acis. Daloka sejā lēnām parādījās smaids.

Nu man liekas, ka tu ne to vien atklāsi par sevi, bet no sevis tapat neaizbēgsi. Un tas ir labākais, ko laika Māte mums dāvajusi - mūžīgas pārmaiņu alkas- Hildegarde miegaini noteica. Pabeigusi vīt otru vainagu, vina uzlika to galvā Dalokam, atlaidās blakus uz vēdara, nolika glavu uz rokām un aizvēra acis, lēnam slīgdama snaudā.

Daloks pagriezās uz sāniem un apskāvis Hildegardi aizmiga.
Hildegarde pamodās no Daloka saraustītās elpas. Pār puiša vaigiem ritēja asaras.
Viņš acīmredzami murgoja.

Hildegarde nomiedzī kādu brīdi nesaprata, kas notiek, bet tad izberzēja acis, visu aptvēra un pašūpoja galvu. Ja viņai būtu līdzi soma, varētu ieiet viņa sapnī, un palīdzēt tikt galā ar murgu. Bet tā, bez sagatavošanās... kaut gan - viņa var vismaz mēģināt... Sliktākajā gadījumā viņš vienkārši pamodīsies, labākajā - izdzīvos murgu līdz galam un uzvarēs to. Šamane sāka glāstīt Daloka matus un klusā, mierinošā balsī dziedoši runāt, pēc iespējas precīzāk kopēdama auklītes balsi un mēģinādama ieiet transā un iekļūt Daloka apziņā:
Tu esi stiprs un varens,
Tu esi veikls un drosmīgs,
Tu esi uzvaras cienīgs,
Tu esi uzvaru gūstošs,
Paņem mani sev līdzi
Es Tev vairogu turēšu,
Paņem mani sev līdzi,
Es tev bultas padošu
Tavs bultu maks ir pilns
Tavs zobens ir asi trīts,
Tavas maģijas visas Tev klausa,
Tavi pretinieki ir vāji,
Tu esi stiprs un varens,
Tu tici uzvarai savai,
Paņem mani sev līdzi,
Es tevi vedīsu ārā,
Paņem mani sev līdzi,
Paņem mani sev līdzi,
Paņem mani sev līdzi...
Šamanes acis bija aizvērtas, pirksti viegliņām glāstīja burvja deniņus saules ritējuma virzienā.
Spēja ieiet murgu mocīta cilvēka sapnī bija viena no šamaņa varenības pazīmēm. Parasti pirms tam šamanis kārtīgi gatavojās, elopja īpašu zāļu maisījumu un dzēra īpašu zāļu tēju, lai viņa apziņa kļūtu viegla un spetu iet līdzi cita cilvēka sapņiem, tomer paliekot pietiekami piesaistīta realiātei. Tas daudz neatšķīrās no kareivja pavadīšanas līdz Pēdējiem Vārtiem, tikai Pēdējie Vārti vienmēr bija vienādi, kamēr sapņi un murgi mēdza būt visdažādākie. Kopīgais bija viens - šamanis bija divās pasaulēs uzreiz, un spēja pavadīt nomaldījušos un baiļu pilno garu vai nu uz Veļu valsti, vai atpakaļ uz dzīvajo pasauli.

Hildegardes apziņa nonāca tādā kā tukšumā. Apkārt bija tumsa un tā bija bezgalīga. Bet sajūta nebija nomācoša. Likās, ka šamanei pieder visa pasaule un viss, kas vēl atrodas aiz tās. Lai vai kas tas bija, bet diez vai Daloka murgs. Jo te viss bija tik mierīgi. Kāds gan varētu būt murgs atrodoties šādā vietā.
Es negribu, lai Tu redzi tās šausmas. šamanes galvā ieskanējās Daloka balss.

Bet es vēlos Tev palīdzēt tikt ar tām galā, - Šamane atbildēja.
Tu vari to pats, protams, bet vieglāk ir, ja kāds stāv aiz muguras un palīdz... kaut vai ar to vien, ka stāv. Es stāvu Tev aiz muguras un palīdzu. varu arī neskatīties, bet palīdzēt.
Viņas vārdi izlidoja no mutes kā krāsaini, caurspīdīgi burbuļi un kaut kur aizpeldēja. Likās, ka viņa ir visa pasaule un visa pasaule ir viņa.
Tu neesi viens, es esmu ar Tevi, gari ir ar Tevi, Tu esi stiprs. - viņa domāja, viņa tā gribēja, un šamanes vārdam un gribai sapņos ir liels svars.

Hildegarde tomēr palika tur, kur iepriekš. Acīmredzot burvis neļāvai viņai nokļūt savos murgos.
Pēc mirkļa Daloks pamodās. Viņš aši notrauca asaras no vaigiem un neko neteikdams piecēlās aizgāja līdz ezeram, novilka drēbes un iebrida ūdenī.

Hildegarde nošūpoja galvu, bet neko neteica - tā ir viņa paša izvēle. Šamanis ir un var būt tikai palīgs, ne savas gribas uzspiedējs, ja runa ir par sapņiem. Viņa saritinajās un turpināja snauduļot.

Kad Hildegarde pamostās viņa redz, ka Daloks sēž turpat netālu un skatās uz ezeru. Viņš bija ļāvis Hildegardei izgulēties pēc sirds patikas.

Hildegarde tīksmi izstaipījās. Kādu brīdi pavērojusi debesis un slinki nodomājusi, diez, cik ilgi viņa ir gulējusi? Vismaz pāris stundas! - viņa arī noģērbās un ar ieskrējienu ienira ezerā. Viņa mācēja un mīlēja nirt, tādēļ palika zem ūdens tik ilgi, cik vien spēja, nonirdama līdz pašam ezera dibenam un izbaidīdama kaut kādas sīkas zivteles. Iznirusi un pamatīgi ieelpojusi, vina atkal ienira, lai turpinātu iepazīties ar zemūdens pasauli. Tā vairākas reizes, līdz šamanei tas apnika un viņa apgūlās ūdenī uz muguras, lēnām airēdamās pa apli. Te bija silti nu labi, un āra kāpt nemaz negribējās. Turklāt vina atkal jutas neveikli un nezināja, kā lai uzsāk sarunu, bet visu laiku klusēt likās muļķīgi.

Puisis pamanīja, ka šamane pamodusies un pasmaidīja viņai. Viņš uzmanīgi noskatījās kā meitene izģērbjas un peldas.
Neapsaldējies. Daloks uzsauca Hildegardei, kad šamane ilgāku laiku nenāca ārā no ūdens. Es nezinu vai tēja vēl ir silta. Nevarēsi sasildīties.

Es - sasaldēties? - Hildegarde iesmējās, apmeta ūdenī kūleni u paziņoja:
Mūsu ezeri ir daudz aukstāki, esmu peiradusi - šitais jau ir silts kā ķēves piens!
Beidzot viņa negribīgi izlīda ārā.
Es laikam ipriekšējā dzīvē esmu bijusi kaut kāds ūdenszvērs - viņa teica.
Arī ar ūdens gariem es vienmēr esmu sapratusies vislabāk - viņi ir tik jautri! ja nu vienīgi jūras gari mēdz būt nežēlīgi, - šamane domīgi nobeidza, izgriezdama bizi.


Šo rakstu rediģēja Elune: 11.03.2008 16:03

[Roviela]

Aeterns ierodas pie Maironas pēc kausa atgūšanas

Aeterns no Maironas dabū šādu vēsti:
Aetern, ja tu arī tagad man neatbildēsi, tad es zināšu, ka savu kausu atpakaļ neesi dabūjis, neesi no tā dzēris, un Kaiross ir nodevējs.

OOC - Es zinu, ka tā ir šantāža Bet Mairona, nudien uztraucas un nesaprot, kāpēc Aeterns viņai joprojām neatbild. Štrunts par to, ko viņš atbild, galvenais - atbild vai neatbild.

Oh well..
Viņš viņai atbild:
"Kaiross nav nodevējs."


Kad Mairona aiziet uz savu istabu vinja sanjem zinju no Aeterna.
Vai Tu jau guli? Vai es driikstu Tevi patrauceet? Iznaaksi aaraa no pils?

Nē, vēl neguļu. Tūlīt būšu.
Mairona uzmet mugurā apmetni, kas ir pret aukstumu, un iet laukā.

(OOC - Neļaus taču pagulēties! Bet forši. )

OOC - Nekaadas guleeshanas nebuus
Ah Tur gnoms seedeeja uz seetas. Vinjsh droshi vien redz, ka Mairona iziet no pils.

Anuway netaalu no pils vaartiem staav Aeterns. Savaa cilveeka izskataa.
Vinjsh sagaida, kad Mairona pienaak klaat.
- Es esmu briivs. Bet es atgriezos pie puukjiem. Es nevareeju vairaak riskeet. Tev jaasaprot. Vismaz tik ilgi kameer nebeigsies nemieri. puukjis pateica savu sakaamo, bet nepaceela skatienu uz burvi. Piedod...

- Tu esi brīvs! - burve nopriecājās, un piegājusi tuvāk, centās ieskatīties viņam acīs.
- Kāpēc Tu neskaties uz mani? Es vairs Tev nepatīku? - Mairona nesaprata, - vai es tagad nedrīkstēšu Tevi satikt? Paskaidro, lūdzams... es jau nezinu, kā tas pūķiem ir...

- Neskatos, jo juutos neerti. Tu centies, lai man paliidzeetu, bet es Tev nevareeshu sniegt to ko Tu veelies. Muusu attieciibaam nebuus naakotnes, jo es nedriikstu veidot attieciibas ne ar vienu citu rasi. Kaiross mani paarliecinaaja, ka atgriezties man buus droshaak. Aeterns paceela skatienu un ieskatiijaas Maironai aciis. Saproti, es nevaru guleet ar kausu pagalvii. Es nevaru to pieskatiit visu laiku. Citas iespeejas vienkaarshi nav..

Mairona skatījās Aeternā ar lielām, apaļām acīm.
- Atgriezties Tev noteikti ir drošāk, es arī par to esmu pārliecināta. Pietiek nelaimju, kas cēlušās no tā, ka kāds ticis klāt kādam no jūsu kausiem, vismaz tik ilgi, kamēr ir nemieri, kā Tu saki, - viņa beidzot noteica. Varēja just, ka, lai cik viņai to smagi teikt, viņa tā patiešām domā.
- Turklāt pūķiem vajag Tevi tagad, kad Neksusa vairs nav... es tā jūtu, ka vajag. Vienīgais, ko gribu Tev lūgt... kad viss būs beidzies, un Tu domāsi, ko un kā darīt tālāk, neprasi padomu nevienam, tikai sev pašam, labi? Kaiross ir lielisks, es viņu patiešām cienu, bet viņš tomēr nicina cilvēkus, var jau būt, ka pamatoti, es nezinu.
Burve apskauj Aeternu un piespiežas viņam cieši klāt.
- Es gaidīšu. Nevajag atvainoties. Ak, zini, es gribētu pārvērsties par pūķi, tā, pavisam, bet baidos, ka tas nav iespējams pat ar pašas stiprākās vēlēšanās burvestības palīdzību. Un ir tā, lai Tu zinātu, ka sen jau manai gribēšanai nav nekādas nozīmes, man daudz svarīgāk ir, lai Tev būtu labi. Es nemeklēšu un nezagšu Tavu kausu, lai uzmestos Tev par saimnieci tikai savas gribēšanas dēļ. Es gaidīšu, līdz Tu izlemsi, vai liktenis izlems mūsu abu vietā.
Mairona skatās Aeternam acīs.
- Mēs varēsim sarunāties? Nu... bez attiecībām, saproti, vienkārši tā, kā draugi? To taču drīkstēsim?

Peec Maironas teiktaa Aeterns pat pasmaidiija.
- Tu patieshaam uz mani neesi apvainojusies? Paldies par Tavu sapratni. Mes, protams, driikstam buut draugi. Aeterns noteica un apskaava Maironu. Tikai par darudziigu apskaavienu to diez vai vareetu nosaukt.

- Ja, Neksusa zaudeejums visiem ir liels trieciens. Visas vinja zinaashanas. Puukji taas nav speejushi nosargaat. Patieshaam zheel.

- Vai Tu esi domaajusi paarveerst sevi par puukji ar magjijas paliidziibu? - Aeterns nopietni paskatiijaas uz Maironu. - Tas nav iespeejams. Kaut kas taads pa speekam vareetu buut tikai kaadai dievishkjai buutnei.

Puukjis paskatiijaas uz pili. - Ja Tu veelies, mees varam iet iekshaa, lai Tev sheit aukstumaa nav jaasalst. Un jaa, Kaiross nemaz nenicina cilveekus, pat ja taads iesdpaids ir radies. Taa nav taisniiba.

Mairona ļāvās skaujām, un pati cieši atbildēja. Tas bija tik reibinoši...
- Nē, vai tad uz Tevi var apvainoties? - viņa nomurmulēja, pirms palaist pūķi vaļā.
- Nu, jā, es tā iedomājos, ka es spētu atteikties no tā, ka esmu cilvēks, lai kļūtu par pūķi. Pavisam nopietni. Saprotu jau, ka tas vienkārši ar burvestību nebūs iespējams, mani uz tādu domu uzvedinājā tas, ka Daloks iedeva paglabāt gredzenu, kurš trīsreiz spēj izpildīt vēlēšanos. Labi vien ir, ka es to nevaru izmantot, tur varētu sanākt viss, tikai ne tas, ko es vēlējos.
Viņa uzsmaidīja Aeternam.
- Man prieks, ka esmu maldījusies par Kairosu! Tā reizēm izklausās, kad viņš ir noskaities. Bet par Neksusu man ir šausmīgi žēl, patiešām.
- Nāksi? Mani biedri, cerams, visi guļ. Pilī ir arī Siriatans, vien Daloka nav, Tu taču zini, vai ne?

Aeterns pamaaja un devaas pils virzienaa.
- Kaiross ir karotaajs un par visu vairaak baidaas kaadam piekjerties. Lai vinjam to neatnjemtu, lai vinjsh nepaliktu ievainojams. Man jau liekas, ka vinjsh vairaak maana sevi. Bet ar vinju striideeties ir bezjeedziigi. Un jaa vinjsh man staastiija par Daloku un teica, ka Tu esot soliijusies vinju iet atbriivot.

- Bet patiesiibaa.. Kaa gan Tu iedomaajies to izdariit? Kaut kur meegjinaat ielauzties? Kauties? Iekljuut nemanaami? Varbuut to dariit nemaz nav veerts? Es nezinu cik Tu daudz par Daloku zini, bet vinjsh ir pieradis par nedarbiem sanjemt sodu. Arii tagad, kad pieaudzis. Ja vinjsh sadara kaut ko sliktu, vinjsh meklee iespeejas sevi sodiit. Tu tachi zini, ka vinjsh sadariija nedarbus. Tad, kad vinjsh devaas liidzi tam burvim vai vinjsh luudza, lai Tu vinjam paliidzi izkljuut briiviibaa? Luudza riskeet? Bez tam, vinjsh ir labpraatiigi padevies vai esi paarliecinaata, ka vinjsh veeleesies beegt pat ja jums izdosies iekljuut nekromanta pilii? Galu galaa karte pret kuru vinjsh mainiija savu briiviibu, bija iista..

- Kad esi kādam pieķēries, tad kļūsti tikai stiprāks, nevis vājāks. Jā, var sanākt zaudēt vairāk, bet ieguvums arī ir vairākkārtīgs. Tā ir sajūta, kuras dēļ ir vērts dzīvot, - Mairona nopietni noteica. - Kas es biju visus šos gadus? Dzīvoju savā kaktiņā, taisīju amuletus, pārdevu tos, un mani nekas vairāk neinteresēja, tā bija labi. Nē, es nenožēloju nevienu mirklīti šajā pēdējā mēnesī, lai cik asaras tas man neprasīja. Kairosam gan nebūtu par ko baidīties, viņš vienkārši nezin, kā tas ir, kad dvēselei pieaug spārni.
- Jā, es tiešām teicu Kairosam, ka iešu Daloku atbrīvot, un es neticu, ka Daloks nav to iedomājies. Nē, viņš neteica, ka man jāiet viņu atbrīvot, protams, bet tikpat labi zināja, ka mēs to darīsim. Un ka Hildegarde būs pirmā, kas ies, tikko to izdzirdēs, un Hildegardi viņš, lai kā būtu uzvedies, grib pasargāt. Man gan šķiet, ka jau doma par tādām sekām vien ir pietiekams sods, ja kāds ir dārgs. Turklāt es nedomāju, ka viņi tur ar Grigoru nodarbojas ar tējas dzeršanu, lai gan nekas slikts ar Daloku arī nenotiekot, Hildegarde tā teica, viņa to zinātu.
Burve turpināja.
- Es domāju arī, ka Grigors un kompānija tieši to gaida - ka mēs iesim Dalokam pakaļ. Viņi nevar būt tādi muļķi, ka to neiedomātos. Bet, ja ilgi neiesim, tad Dalokam patiešām klāsies slikti. Uz viņa ādas atspēlēsies par to, ka mūs neizdevās sadabūt rokā. Īsti nezinu, ko darīt. Arī tā ir tiesa, ka viņš var negribēt nāk līdzi, pilnīgi spēju to iedomāties. Gandrīz ir tā, ka es būtu gatava iet tagad, naktī, bet es nespēju vairs šodien burties, un bez tā šaubos, vai būs kāds no manis labums. Vai, varbūt, būs? Viņi tur zina, ka mēs esam noguruši, un diezin vai domā, ka esam tik traki, lai ietu šonakt. Tas Drakels! Viņš baidās, ka Grigors viņam nosūks dzīvību, kopš brīža, kad redzēja, kā tas notika ar Grigora brāli. Es Drakelu jau toreiz brīdināju, atceries, krogā? Viņš neticēja, esot pārāk svarīgs. Un tagad - baidās. Baidās tā, ka gribēja karti mainīt pret mūsu zināšanām, galvenokārt, Daloka Svētnīcu. Tas nelīdzētu, es noskaidroju. Varbūt sazināties ar Drakelu un pateikt, kas tad līdzētu? Visu šovakaru mācījos aizsardzību pret nekromantu maģijām, bet, īstenībā, pats patiesākais līdzeklis būtu pavisam cits.
Viņa pasmējās.
- Desmit beidzams gados neesmu iemācījusies vairāk burvestību kā dažās pēdējās nedēļās.
- Es zinu, kur atrodas slepenā ieeja Grigora tornī. Šķiet, Grigors kopš Heidena nāves ir pārliecināts, ka to vairs nezin neviens. Protams, ejā ir visādas maģiskas un parastas lamatas, tāpēc es negribēju tur līst, ja pat nevaru tās atklāt. Biju nodomājusi turp doties rīt no rīta, un visi pārējie pieteicās iet līdzi, un vēl Orisejs arī.

- Kairosa dvēselei bija spārni. Bet tie izbeidzās līdz ar Mēnesgaismas nāvi. - Aeterns devās uz pili un palaida Maironu pirmo iekšā pa vārtiem.
- Redz es vēl domāju, ka Grigoram jūs īsti nemaz neesat vajadzīgi. Priekš kam viņam jūs sagūstīt? Pat ja viņš jau ir sapratis, ka īsti nespēj kontrolēt savu radījumu, tad viņam taču neviens no jums nespēj palīdzēt tikt ar to galā. Jūs vienkārši aiziesiet pakaļ Dalokam, iekritīsiet, viņš jūs iespundēs kādā no saviem pagrabiem un atstās. Un Daloks, ja uzzinās, ka karte bija īsta un es esmu brīvs, viņš neies prom, jo tiepsies, ka jāpilda solījums.

- Klau, Tu man teici, ka šeit ir Siriatans? Grigors viņu mēdza pieminēt. Viņš domā, ka elfs spēj uzveikt nešķīsteni.

- Tad es ļoti ceru, ka Kaiross tomēr reiz spēs tādus iegūt no jauna, - Mairona sirsnīgi noteica.
- Ak, jā, es zinu, ka neesam vajadzīgi, tikai tā, sīki traucējam. Bet es nevaru atstāt Daloku tur, un Hildegarde ies viena, ja arī citi neies. Vai Tu tagad nevari tieši parunāt ar Daloku? Ar burvestību es to nevaru, bet viņš man reiz teica, ka pūķi varot ne tikai ar viņu runāt, kad vēloties, bet arī domas lasīt. Vai tā ir? Ja ir, tad, lūdzu, lūdzu, pastāsti viņam, kas un kā, varbūt vismaz uzzināsim, kas Grigoram īsti padomā, lai zinātu, ko vajadzētu darīt tālāk, un lai es spētu atrunāt Hildegardi no kāda neprātīga soļa.
- Jā, es elfu šovakar redzēju te, pilī. Viņš izskatījās smagi kāvies un noguris, un Hildegarde man teica, ka esot viņu sastapuši pie Visa Sākuma, kur viņš vienīgais esot bijis palicis knapi dzīvs kaujā ar nemiroņiem, un kardlinni viņu no turienes iznesuši. Vēl šamane teica, ka tur mājojot milzum liels spēks, pie tā avota, un viņa to jūtot, un viņa esot to smēlusies un atdevusi elfam, kas ar zibeni nopostījis vai visu pāreju kopā ar skeletiem. Tā kā Grigors nav tālu no patiesības - Siriatans ir spēcīgs, bet vai viens pats? Un es domāju, ka tomēr taisnība pareģojumam, un ne elfs ir tas, kurš tiks galā ar nešķīsteni. Bet es brīnos... ko kardlinniem vajadzēja tur, pie Visa Sākuma, un ko tur darīja skeletu armija? Un vēl elfi? Labi, to viņš, varbūt, pats mums pastāstīs.

Aeterns mirkli padomāja.
- Labi. Aiziesim uz kādu vietu, kur varam apsēsties, nu kaut kā tā. Es pamēģināšu ar Daloku sakontaktēties. - pūķis aizvēra aiz burves vārtiņus un pēc tam nonācis hallē jautājoši paskatījās uz Maironu.

Ejam uz manu istabu, tur mēs nevienu netraucēsim. Ja negribi tur, tad uz ēdamistabu, ko? - burve ieteica.
- Tikai, lūdzu, vai Tu zini, ka Siriatans ir Mēnesgaismas brālis? Man ir drusku bail par tevi... par to, kas var notikt, ja jūs pēkšņi saskrienaties aci pret aci, - viņa atzinās, mazliet tramīgi paskatoties augšup, turp, kur vakarā bija aizgājis elfs.

- Es nezinu. Es viņu nepazīstu. Domā, ka viņš vēlas atriebties? - Aeterns arī palūkojās virzienā, kur skatījās Mairona.
Nu labi. Ejam uz Tavu istabu.

- Nē, tā es galīgi nedomāju, - Mairona atbildēja, - es domāju, ka viņam jau tā ir skumji atrasties šeit, es redzēju, kāds viņš bija toreiz. Siriatans ir īpašs, kā saka Daloks. Man tikai šķiet, ka viņu nevajadzētu pārsteigt pēkšņi, jo arī karotājs viņš ir īpašs.
- Iesim! - burve ved Aeternu uz savu istabu, kur ir pietiekami visādu mēbeļu.

Aeterns sekoja Maironai uz viņas istabu.
Pūķis apsēdās pie galda un aizvēra acis.
Pēc kāda brīža Aeterns palūkojās uz Maironu.
- Viņam stipri sāp. Viņš raud. Es neko nevaru viņam pateikt. Viņš nesadzird. Viņš ir ļoti nobijies un nosalis. Viņš grib sasildīties. Un domā par sauli un siltumu.

Pūķis nolaida skatienu.
- Man ļoti žēl..

- Nu lūk... - burve palika bēdīga. - Ko viņam Grigors ir sastāstījis? Ko vipār viņš no Daloka grib? Ko lai tagad dara? Kā viņu izdabūt no turienes? Nekas cits neatliek, kā rīt iet. Vai šonakt. Saki, ir kāda cerība, ja ejam šonakt?

- Es nezinu. Varbūt viņš ir sastapis liču? Tās būtnes klātbūtnē ir auksti. Es saprotu, ka Tev ir žēl, ka viņš cieš, bet es vēl joprojām neesmu pārliecināts par glābšanas pasākumiem. Varbūt es pamēģināšu ar viņu sazināties no rīta? - Aeterns paskatījās uz Maironu.

- Vīzija! - Mairona klusi iesaucās, - Aetern, tagad tas ir svarīgi, ļoti svarīgi - vai Grigors ir dzīvs? Kā lai noskaidro, es nevaru burties, nev... ai! kāda es muļķe!
Viņa izvilka no jostas lodīti un grasījās izmantot vienu no gredzena dotajām iespējām burties. Kas tur notiek?

Ja Mairona skrajo Girgoru.
Ta viņš saldi guļ savā gultā.

- U... - burve mazliet nomierinājās.
- Tas vēl nav tas, es tā saprotu. Aetern, tagad es zinu, ka Daloks, lai kā viņam iet, līdz rītam izdzīvos.
Viņa nopūtās un iešķībi no plakstiņu apakšas palūkojās uz pūķi.
- Kā mēs darīsim? Būtu jādodas gulēt, cerībā uz rīt rītu.

- Nu ej.. - Aeterns pasmaidīja. - Man nav obligāti jāguļ gultā. - Pūķa balsī gan bija saklausāma kaut kāda uzjautrināšanās. It kā viņš tā labdabīgi smietos par Maironas mājieniem.

Mairona iesmējās un padraudēja pūķim ar dūrīti.
- Tevis dēļ prasu! Vai es zinu, ar ko Tev par tādiem pārkāpumiem tagad būtu jāmaksā? Nu, labi... es esmu paklausīga, iešu arī!
Pēc maza brītiņa Mairona ir vienā kreklā un gultā iekšā.
- Ar labu nakti! Lūdzu, vismaz neguli uz plikas grīdas... Man šķiet, te skapjos visādu spilvenu un segu ir pietiekami, un kalpotāji vienā mirklī iekārtos visu, kā vien vēlēsies.

- Nē nu ja Tu mani ņem blakus, tad es jau labprāt. - Aeterns paskatījās uz Maironu.

- Un Tu vēl vaicā? - burve mazliet pārmetoši noteica, tad iesmējās.
- Nāc man blakus, lūdzu! - viņa pavirzījās uz vienu platās gultas malu.

Aeterns piecēlās piegāja pie gultas noģērbās un palīda zem segas.
- Ar labu nakti! - pūķis noteica un aizvēra acis.

- Ar labu nakti!
Mairona netraucēja pūķim gulēt, bet pēc kāda laiciņa, nevarēdama aizmigt (brīnums, vai ne?), izmantoja gmoma doto miega lakstiņu. Jāguļ, un viss.

Njā.. lakstiņi izglābj dienu.
Kairosam gan tā nešķiet


Lūk, kad Aeterns izdzird Kairosa balsi, viņš pielec gultā sēdus.
- Es viņu nevaru izturēt. - pūķis nosaka Maironai un ātri piecēlies apģērbās.

- Kuru? - burve pielec sēdus, acis berzēdama.
- Vai tad mēs ko neatļautu darām?

- Kaiross. Tu nedzirdēji?
Aeterns paskatījās uz Maironu.
- Viņš tur lejā bļaustās, ka pilī esot svešinieks.

- Nē, nedzirdu. Ārprāts! nez, viņš nedomā Siriatanu? Bet Siriatans nav nekāds svešinieks! Viņš ir Elunes brālis!
- Ej vien, es arī tūlīt iešu.
Mairona, acis berzēdama, sāk ģērbties. Otrreiz kreklā vien Kairosa priekšā viņa nevēlas parādīties.

Aeterns pamāj un iziet no istabas.


Mairona un Heidens meklē balto puķi

Heidens un Mairona nonāca burves iedomātajā mežmalā.
Heidens apskatīja apkārtni un viņa skatiens atgriezās pie burves.
- Un ko nu?

(OOC - pieņemu, ka Mēness ir uzlēcis, drīkst? Aprakstu tā, itin kā Mēness būtu redzams.)

- Tagad pabridīsim dziļāk mežā nost no takām un palūgsim Mēnesi, lai viņš mums palīdz atrast savu svētītu ziedu un atļauj to noplūkt, - Mairona noteica. - Tas ziedēs tieši pusnaktī, balts zieds, līdzīgs lilijai.
Viņa tā arī darīja. Uzmanīgi pagājās dziļāk mežā, vērojot, vai nemana neko lieku tuvumā, un, noskatījusi, cik jau nu pustumsā varēja redzēt, pret Mēnesi vaļēju patīkamu vietiņu starp glītiem kociņiem, nometās uz ceļiem un sāka lūgt Mēnesim palīdzību vispirms atrast, pēc tam paņemt ziedu.
Viņa, ja viņai netraucē, tā dara minūtes 15 ar aprēķinu, ka līdz pusnaktij vēl atliek kādas 10 vai nedaudz mazāk, kuras vajadzēs, lai meklētu ziedu, ja vien Mēness palīdzēs. Ja nepalīdzēs, tad, viņasprāt, var gadīties, ka var meklēt kaut 100 gadus un neatrast, jo Mairona tā īsti netic, ka tādi ziedi te katru pusnakti zied veseliem klājieniem, lai gan ej un sazini! varbūt tā arī ir.

Heidens seko līdzi Maironai. Arī puisis nodevās lūgšanām netālu no Maironas.
Piecēlās reizē ar burvi un klejoja meklēdams ziedu. Taču ne Maironai, ne Heidenam neko atrast neizdevās.
Ne līdz pusnaktjij, nedz pēc.

- Man liekas, ka mums nekas nesanāca. - Heidens noteica brīdī, kad viņam likās, ka jau ir pāri pusnaktij un ziedam ja tas būtu bijis vajadzēja jau tikt atrastam.

- Man arī... un tas ir ļoti žēl, - Mairona skumji atbildēja, - tad, šķiet, to būtu bijis jāmeklē savādāk, bet es nevaru iedomāties, kā! Tas ir Mēness svētīts zieds, ja Mēness mums to šonakt neatvēlēja, tad neko darīt. Varbūt mēs nepareizā vietā meklējam, varbūt kāda cita vaina. Paklejosim vēl mazliet, pameklēsim! Man jau pašai ziedu nevajag, tas domāts citam.

Heidens paklausīgi klejo līdzi Maironai. Taču meklējumi nekādus rezultātus nedeva.
- Varbūt mēs kaut ko nezinam? Varbūt ar lūgšanām vien nepietiek? A varbūt dievībai kaut kas jāziedo? Varbūt vajag Dalokam paprasīt, viņš kaut kā ar dievībām saprotas. - Heidens staigāja pakaļ Maironai un prātuļoja.

- Es arī domāju, ka mēs kaut ko nezinām, bet labāku vietu, kur kaut ko uzzināt, par bibliotēku, pašlaik nevaru iedomāties, - Mairona apstājās.
- Dalokam varēsim paprasīt, un vispār, visiem, kam tiksim klāt, varam paprasīt, bet šīs nakts atlikumu es taisos pavadīt pie grāmatām. Dodamies atpakaļ!
Viņa teleportējas uz dārzu.

Heidens piekrītoši pamāja un teleportējās ar Maironu atpakaļ.


Mairona un Orisejs pie Grigora

Portāls Daru, Maironu un Oriseju izveda pie Saules tempļa.
Dars vēlreiz pateicās par atgādāšanu šurp un devās tempļa virzienā.

Orisejs jautājoši paskatījās uz Maironu. - Es aiziešu Tev līdzi. Kur jāiet?

- Es priecāšos! Tepat, netālu. Tas ir krogā.

Mairona pagriezās vajadzīgajā virzienā un uzsāka iet.

Orisejs sekoja.
Kad Mairona tuvojās krogam puisis apstājās un klusi nomurmināja buramvārdus. Izskatījās, ka maģijas rezultātā puisis apmulsts, sastingst. Pēc brīža atguvies, viņš sapurināja galvu. Orisejs palūkojās uz Maironu.
- Mairona... Tajā ēkā ir saburtas spēcīgas maģijas. Tās mani apstulbināja. Un mani nav viegli apstulbināt. Vai tiešām Tu vēlies iet iekšā? Es nezinu vai tur tā ir vienmēr. Un es nekad neesmu detektējis maģiju uz pūķi. Iespējams, ka maģiskā aura ir no pūķa. Bet es pieļauju, ka ieejot tajā ēkā, mēs vairs nevarēsim burties.

- Tad viss ir sliktāk, nekā es domāju, - burve iekoda lūpu zobos, - līdz šim tā nebija, nejutu nekādu maģiju, un nekas netraucēja. Drīzāk mēs tur sastapsim kādu, kuru nevēlamies sastapt, un negalvoju, ka pūķis būs tur. Iepriekšējo reizi telpa, kurā nevarēja burties, bija cietums Grigora valdījumos.
- Darīsim tā. Vispirms paziņosim to, kā ir, biedriem. Es - pūķiem, bet Tu, lūdzu, Dalokam. ja viņam nesanāk, tad jebkuram citam no mūsu biedriem, viņi vienīgi nepratīs atbildēt. Un tad es iešu iekšā. Es sev nekad nepiedošu, ja tā neizdarīšu, bet Tev tas nav jādara, nevajag lieki riskēt.

Viņa koncentrējas uz nosūta Neksusam īsu vēsti - Aeterna krogs Telsetā noburts, ļoti spēcīgi. Eju pārbaudīt, varbūt nespēšu vairāk ziņot.
Ja rodas sajūta, ka Neksuss nedzird, viņa mēģina to pašu sūtīt Driai.

Maironai liekas, ka Neksus dzird, bet viņš neko neatbild.
Orisejs sakoncentrējās un paskatījās uz Maironu.
- Es pateicu Dalokam. Viņš teica, ka ja mēs iekulsimies nepatikšanās, viņš nevarēs palīdzēt.
- Mairona, es iešu Tev līdzi, neatstāšu Tevi vienu.

Orisejs apņēmīgi devās līdzi Maironai.
Pirms atvērt durvis, puisis vēlreiz paskatījās uz Maironu, lai pārliecinātos vai viņa patiešām ir stingri nolēmusi iet iekšā. Tas ir neprāts. - Tās ir lamatas. - viņš klusi nocukstēja un atvēra durvis. Ieejot iekšā Orisejs nopūtās, jo bija pamanījis skeletus, kuri stāvēja aiz durvīm tā, lai tos nemanītu uzeiz atverot durvis. Orisejs paskatījās uz Maironu Lielāks būtu pārsteigums ja to te nebūtu pauda puiša skatiens.

No virtuves puses atskanēja soļi. Kroga telpā parādījās jauns puisis, kurš izskatījās kā visai tipisks Arskvīnas iedzīvotājs. Aiz viņa viegli grabēdami slāja divi, visai smagi nobruņoti skeleti. Puiša vaibsti Maironai likās kaut kur redzēti. Viņš pasmaidīja.
- Es jau domāju, ka jūs neatnāksiet. Tepat apkārt grozaties, bet kā nenākat tā nenākat. Starp citu.. vai priesteris atgriezās? Virspriesterim nepatīk, ka viņš vazājas apkārt. Domāju, ka par šo savu vieglprātību viņš būs izpelnījies sodu. Orisej, prieks Tevi sastapt.

Orisejs uzlūkoja jaunekli. - Drakel, kapēc Tu to dari? - mirklī, kad burvis nosauca jaunekļa vārdu arī Mairona saprata, ka tas patiešām ir Ilūziju skolas arhimaga padzītais dēls.

- Visi jau nepiedzimst kā vecākie vai vienīgie bērni. Dažiem nākas pašiem izcīnīt savu vietu. - puisis pamāja skeletiem, lai tie paliek uz vietas un pats pagāja uz Maironas un Oriseja pusi. - Es domāju, ka Tu esi ļoti gudrs burvis, bet laikam jau nē. Nepamanīji, ka ēka ir apburta? Tu te esi pilnīgi neaizsargāts bez savas maģijas un ārā tikt nevari. Nācāt satikt pūķi? Neiesaku. Viņam ir pavēlēts nogalināt jebkuru no jums. Taču mans pavēlnieks labprāt ar jums aprunāsies par jauno pūķu pavēlnieku, relikviju un vēl dažām lietām.

- Kādas ir jūsu iespējas aizbēgt no šejienes? - Drakels smīnot apjautājās. - Es domāju, ka visai mazas. Savu likteni jūs izšķīrāt atverot durvis. Es gan nebiju gaidījis Oriseju, bet var būt, ka arī tā nemaz nav tik slikta lietu gaita. Šajā ēkā atrodas daudz skeletu, kurus diez vai jūs uzveiksiet bez maģijas. Bez tam, ja jūs atļausieties bēgt mēs atriebsimies Oriseja ģimenei. Un galu galā jūs taču nācāt satikt pūķi, es jūs varu pie viņa nogādāt. puisis pasmaidīja.

Orisejs pamāja. - Es sapratu. - Viņš paspēra soli atpakaļ uz durvju pusi. Abi skeleti, kuri atradās pie durvīm sakustējās un aizsedza iespēju iziet pa durvīm pavēršot pret burvi zobenus. Orisejs atkāpās no durvīm un apsēdās pie viena no galdiņiem. - Es piekrītu. Es nevaru aizbēgt. Taču esi prātīgs mēģinot piespiest mani darīt to ko nevēlos, es Tevi nogalināšu pie pirmās iespējas.

Mairona gāja līdzi, un ne ar ko neizrādīja, ka būtu satraukta par notiekošo. Tik mierīgu viņu Orisejs diezin vai ir redzējis. Viņa viņam atbild ar skatienu Ko es teicu? Un viegli parausta plecus Piedod, es nevarēju savādāk.
Kad pirmā vārdu apmaiņa ir beigusies, viņa tikpat mierīgi apsēdās pie tā paša galdiņa, pie kura Orisejs.
- Drakel, vai Tu, lūdzu, mums nevarētu pastāstīt kaut ko tādu, ko mēs jau nezinātu vai nenojaustu pirms te ienācām? Un kāpēc Tu velti apvaino Oriseju? Viņš ir pietiekami gudrs, lai zinātu, ka lieka informācija var būt kaitīga veselībai un nav interesējies par mūsu darīšanām. Tas nu tā, - viņa noteica, ar interesi nopētot jauno burvi.
- Starp citu, interesanti! Kāpēc Tu doma, ka esi izcīnījis savu vietu? Es redzēju, kas notika ar to puisi, kurš iepriekš to bija ieņēmis, bet es nevaru teikt, ka sarkanas acis viņam piestāvēja. Kā cilvēks viņš izskatījās krietni labāk. Bija liels smējējs un tik pārliecināts par sevi. Nē, nē, es nedraudu! Tikai stāstu, ko redzēju iepriekšējā reizē, - Mairona pasmaidīja.

- Mēs, protams, nevaram liegt nevienam ar mums aprunāties, it īpaši, ja tik viesmīlīgi sagaida. Man gan likās, ka pārmaiņas pēc šīs tikšanās varētu notikt arī savādāk, bet laikam jums te tādi iesīkstējuši paradumi.

- Oriseja veselībai būs labāk, ja viņš tomēr zinās atbildes uz Grigora jautājumiem. - Drakels piegāja pie galda, kur sēdēja Mairona un Orisejs. - Manu vietu iepriekš neviens nav ieņēmis. - puiša skatiens pievērsās Maironai. - Un man ir vienalga kā nekromants izrīkojas ar kaut kādiem nenozīmīgiem padotajiem. Starp citu... Orisej, negribi pasveicināt Daloka vecākus? Drakels norādīja uz smagi bruņotajiem skeletiem sev aiz muguras un iesmējās. - Tev nekad nav bijusi vēlme atriebties Dalokam par to, ka visi viņu tā mīl? Un viņš visiem patīk? Te kā izrādās ir kaut kāda viņa istaba. Viņa mantas. Ja Tu pievienotos mums, Tu ne tikai izbēgsi no spīdzināšanas, bet pat varēsi nodedzināt šo ēku sākot ar Daloka istabu.
Orisejs paskatījās uz Maironu. - Jūs esat sastapuši arī kādu, kurš ir visa ļaunuma sakne? Es domāju, kādu nopietnu personu? Vai arī viņiem visiem vienīgā problēma ir savas personības nepietiekošs novērtējums sabiedrības acīs.
Orisejs paskatījās uz Drakelu. - Man ļoti žēl Tavu tēvu. Viņš noteikti ļoti pārdzīvo, ka nav pievērsis Tev pietiekoši uzmanības, lai uzaudzinātu par normālu cilvēku.
Drakela acīs iegailējās dusmas un viņš iecirta Orisejam pļauku. Skeleti izslējās it kā būtu gatavi uzbrukt. Orisejs pielika roku pie sasistā vaiga.

Drakels atkāpās no galda. Viņš vēl joprojām izskatījās nikns.
- Neuzdrīkstieties mani apvainot! - burvis klusi nošņāca Maironai un Orisejam. - Aetern! Nāc, dari savu darbu! - Drakela sejā parādījās ļauns smaids. Uz kāpnēm atskanēja soļi. Kad Aeterns bija nokāрis lejā, Drakels viņam pamāja uz abiem burvjiem un pats uzskrēja augšā pa kāpnēm.

Aeterns izskatījās bāls un noguris. Viņš skumji uzlūkoja Maironu un Oriseju.
- Man ir pavēlēts jūs nogādāt uz nekromanta pili. Un ja jūs mēģināsiet bēgt es jūs nogalināšu. Man ļoti žēl..

Mairona saskatījās ar Oriseju un atbildēja itin kā Drakela te nemaz nebūtu:
- Zini, nē! Kaut kā nav sanācis. Visi ir kaut kādi dzīves apdalīti un nez par ko vēlas citiem bāzt spieķus riteņos nemaz nedomājot, ka pašam no tā nebūs labāk. Kā nekromants. Uzmodināt mirušo pavēlnieku un pēc tam nevarēt tikt ar to galā, nav nekāda labā pazīme. Amata prasme gan! Nenoliedzami. Bet Drakels itin ne ar ko neatšķiras no tā puiša, kam bija likts mūs sagaidīt iepriekšējo reizi.

Drakelam atstājot telpu un ienākot Aeternam, Mairona pieleca kājās, pilnīgi bez bailēm apkrita viņam ap kaklu un sirsnīgi noskūpstīja.
- Neuztraucies! Es zinu, ka Tu nemaz un nekad neko tādu nedarītu, ja vien spētu. Tad drīzāk es esmu vainīga, ka līdz šim nespēju atgūt kausu. Mēs iesim, ja vien Tu nevēlies, lai darām kaut ko citu. Vai mums ir ļoti jāsteidzas? Un vai pa ceļam mēs varam parunāt?

Aeterns atbrīvojās no Maironas skavām un pakratīja galvu. - Tev, jums, nevajadzēja nākt. Es taču teicu. Mairona, tā nav rotaļa. Saproti, taču!

- Es nevaru jums pavēlēt darīt kaut ko. Jums pašiem jāizlemj ko darīt un es saku, ja jūs bēgsiet, man nāksies jūs nogalināt. Man tiešām ir ļoti žēl. Jums nevajadzēja nākt.

- Ja Tu vēlies parunāties, tad mēs varam to šeit pat. Pa ceļam diez vai. Šie skeleti neuztver ļaužu sarunas un Drakels ir prom. otrajā stāvā ir portāls uz nekromantu pili. Mums nav jāsteidzas. Es tikai nevaru jūs atbrīvot.

- Vai es saku, ka tā ir rotaļa? - burve iebilda, - nē. Viss ir nopietni, un tā to arī uztveru. Es gribēju nākt viena pati, Orisejs atnāca man līdzi. Man, savukārt, žēl, ka viņš te tā ne par šo ne par to iemaisīts, bet tur laikam neko darīt nevar.
- Kā par spīti, tas, kas notiek, man nemazina prieku, ka atkal Tevi redzu! - viņa iesmējās, - es, laikam, esmu nelabojama egoiste, un tomēr, kaut kur sirds stūrītī, mani grauž sirdsapziņa, ka šīs manas vēlēšanās dēļ Tev atkal jādara kas tāds, ko Tu ļoti negribi darīt. Piedod! Kāpēc Tu saki, ka nevari man pavēlēt? Droši! Tici man, es ar lielāko prieku darītu to, ko Tu man teiktu. Nopietni! Un ne tikai šādā reizē... - viņa atkal viegli piesarka.
- Mēs nevaram te burt, es tā sapratu, ja? Bet Tu? Tu vari ar kādu sarunāties domās? Vari? - burve cieši paskatījās uz pūķi.
- Ir viena lieta, ko gribēju Tev pavaicāt, gadījumā, varbūt zini. Nu, par Danti. Kā viņu atrast. Un.... tā iedomājos... ja viņš pēkšņi ierastos te, tad mēs bēguši nebūtu, jo Tev mūs vienkārši atņemtu. Bet, laikam, es te atkal fantazēju! Kāpēc lai tā notiktu, vai ne?

Aeterns noliedzoši pakratīja galvu.
- Ja es viņam prasītu jūs glābt, tas nozīmētu, ka es palīdzu jums aizbēgt. Es to nedrīkstu darīit. Piedod. Tāpat Dantem īsti nav sakara ar pūķiem. Viņš tikai dzīvo kalnos. Viņš nezin, kas es esmu un nenāks. Neksus. Vecākais pūķis zin kā viņu atrast.

Aeterns ar žēlumu uzlūkoja Oriseju un Maironu.
- Man tiešām ļoti žēl... Manas vienīgās iespējas ir vai nu jūs nogādāt pie Grigora vai arī jūs palaist bēgt, bet tad Grigors mani nogalinās.

Orisejs pakratīja galvu un piecēlās. - Es nebēgšu - puisis uzlūkoja bruņotos skeletus pie bāra letes. - Viņi nogalinās manu ģimeni. Es gan tēvu brīdināju, bet.. nē... Es darīšu visu, lai viņš liktu manu ģimeni mierā. Un nekas daudz jau ko man izpaust no Daloka noslēpumiem nav. - Orisejs lēnām devās uz kāpņu pusi.

- Nu paklau! - Mairona atkal iebilda. - Es neprasīju, lai Tu viņu sauc šurp mūs glābt! To, ko viņš te darīs, tā būtu viņa darīšana, pat ne mūsu. Es gribēju, lai Tu to dari tāpēc, ka Tu esi pūķis, bet es esmu cilvēks, bet viņam cilvēki ir daudz nodarījuši pāri, mani viņš neklausītu ne tik. Es gribēju zināt, kā viņu atrast, un vai viņš palīdzēs tikt galā ar citu dēmonu.
- Kad nē, tad nē... - viņa palika bēdīga. - Bet vismaz Neksusam pateikt, kas notiek, Tu vari? Es viņu jau brīdināju, pirms ienācām šeit, nezinošs viņš nav, lai gan neatbildēja.
Mairona aši piegāja pie pūķa, viņu cieši apskāva, nobučoja un iečukstēja ausī:
- Kā es Tevi mīlu! Un, zini, tā ir vienīgā lieta, par kuru vērts cīnīties... pa ceļam glābjot pasauli.

Viņa palaida Aeternu vaļā:
- Nepārdzīvo tik ļoti... lūdzu! Es iešu. Negribu, ka Orisejam vai Tev jācieš. Viņš patiešām neko no Daloka noslēpumiem nezina, un, īstenībā, es arī nē. Pat to, kas notika nesen. Mēs vienkārši nebijām kopā.

Mairona arī devās uz kāpņu pusi, un pēkšņi ievaicājās:
- Klau! Vai manas mantas arī Drakels izrakāja? Ja jā, tad to gan es viņam nepiedošu!

- Mairona, es nesarunājos ar Neksusu. Un pat ja sarunātos, es viņam nesūtītu ziņas, jo tad es palīdzētu jums. Es neesmu jūsu pusē. Tu skūpsties ar ienaidnieku... - Aeterns devās uz kāpņu pusi.

- Jā, viņš šeit izrakņāja un pārmeklēju pilnīgi visu.
Pūķis aizveda Maironu un Oriseju uz savu istabu. Tajā uz galda zaigoja liela, sarkana lode. Aeterns norādīja uz lodi. - Jums tikai jāpieskarās lodei un tā jūs nogādās uz Grigora pili.

Orisejs pamāja un pieskārās lodei. Puisi aptvēra maģiska gaisma un viņš izzuda skatienam.
- Mairona, es ticu, ka Daloks jums palīdzēs. Viņš aizsūtīs pūķus, gan jau atbrīvos, bet lūdzu, manis dēļ netiepies. Diez vai kaut kas no visas informācijas, kas jums ir, ir tā vērta, lai par to ziedotu savu dzīvību. Vienkārši... ja kāds no mums aizies bojā, tad nekam nebūs bijusi jēga. Ne šīm ciešanām, ne Drias, ne Dalokam, nu nekam... - Aeterns uzlūkoja Maironu.

- Tā nav! - Mairona stingri noteica. - Tu esi ne ienaidnieks, bet ierocis, kam nav dots izvēlēties, kura roka to cilās! Viss! Neko vairāk par to negribu dzirdēt, nekādus iebildumus!

- Tad nosūti Dantem ziņu, ka Saules templī staigā viens lieks demons. Ar to Tu nekādi nebūsi palīdzējis mums - tā ir virspriestera personīga lieta, kamī viņš iemājina dēmonus. Un tā ir Dantes darīšana - ar tiem tikt galā. Ne mana un ne Tava, un ne Daloka. Mūsu ziņā ir tikai pateikt Dantem, ka esam nejauši uzzinājuši, ka viņam ir sagādāts darbs.

- Par to Drakels no manis dabūs pie pirmās iespējas, - burve nosolījās. - par muļķību nē, bet par šito gan!

- Tāpat Tu! Saudzē sevi, cik vien iespējams, labi? Man arī zudīs visa jēga, ja Tevis vairs nebūs...
Viņa pamirkšķināja ar aci pūķim un pieskārās lodei.

Maironu apņēma maģiska gaisma un viņa sajuta teleporta pierastās sajūtas.
Burve attapās apaļā telpā. Acīmredzot torņa istabā. Telpā uz galda atradās tāda pati sarkana lode kā Aeterna krogā. Orisejs sēdēja pie galda. Telpā atradās seši skeleti un Drakels. Pārliecinājies, ka arī Mairona ierodas, puisis piegāja pie durvīm un tām pieklauvēja. - izlaidiet mani. - Drakels uzsaudza durvju sargiem un tad pagriezās pret Maironu un Oriseju. - Paziņošu, ka jūs beidzot mūs apciemojāt. Jūtieties kā mājās...

Telpa bija visai mājīga. Diez vai tā bija paredzēta kā cietums. Logi gan mazi. Vairāk atgādināja šaujamlūkas. Taču tām priekšā bija tumši samta aizkari. Uz grīdas bija visai smalks paklājs. Orisejs pacietīgi sēdēja pie galda un gaidīja, kas notiks tālāk. Puisis aplūkoja savas rokas.

Mairona nesteidzīgi noskatīja apkārtni, tad pagājās tuvāk galdam un arī apsēdās. Kā mājās? Burvei mājās nebija tumša samta aizkaru un smalku paklāju, pat torņa nebija un logi nebija tādi, kas samiegušies naidīgi raudzījās uz āru. Vispār jau dīvaini - ko Grigoram vajag no viņiem, pareizāk - viņas? Tādas pūles un gaidīšana! Pēc Drakela izklausās, ka viņš bezmaz nedēļu dirnējis krogā gaidīdams. Tiešām viņi cerēja, ka ieradīsies Daloks?
Viņa vēroja apkārtni. Kā Aeterns teica, tas, droši vien, patiešām ir Numenestras tornis. Cietums tas nav, pagaidām nē, bet tikpat labi var par tādu kļūt pie vajadzības. Burt viņa nemēģināja, vienkārši gaidīja, tāpat kā Orisejs.

Drakels izgāja no telpas. Un uz kādu brīdi Mairona un Orisejs palika telpā vieni paši. Ja neskaita skeletus. Tad jau atkal durvju atslēga noskrapstēja un durvis atvērās. Pa tām ienāca Grigors. Tērpies viņš bija tajā pašā melnajā robē ar dzimtas simbolu.
Nekromants piegāja pie galda un apsēdās kādu gabalu nost no Maironas un Oriseja. Grigors nopētīja abus burvjus.
- Es domāju, ka mēs par visu spēsim vienoties un nevienam nekas ļauns nenotiks. - Grigors beidzot uzsāka sarunu. Es vēlos zināt atbildes uz šādiem jautājumiem. Jūs bijāt pie elfiem. Pasakiet man viņu līderu vārdus. Vai Daloks ir jaunais pūķu pavēlnieks? Vai Daloks izpildīja Veiksmes dievietes uzdevumu? Un kāds Telsetas Saules priesterim sakars ar Estīnas virspriesteri? - Grigora skatiens jautājoši pievērsās burvjiem. Orisejs apmulsis pavērās Maironā. Puisis nezināja kā rīkoties.

Mairona taisni izbrīnīta skatījās uz Grigoru. Viņa patiešām nesaprata, vai nekromants tagad par viņiem ņirgājas vai kā?
- Nezinu, kā būs ar vienošanos, - viņa pavisam nopietni atbildēja, - neesmu noskaņota melot vai mānīties, bet ne uz vienu jautājumu precīzi atbildēt nevaru, tāpēc, ka skaidri nezinu. Bijām pie elfiem, jā, bet nevienu no lordiem ne satikām, ne redzējām, un viņu vārdus mums neviens nepateica. Tikai - Lordi, un viss. Viņiem nebija laika ar mums nodarboties - uzbruka skeletu armijas, un tā gan nav mūsu vaina, ka mums traucēja apmierināt ziņkāri, un pat līdz savam mērķim netikām. Vai Daloks ir jaunais pūķu pavēlnieks - nezinu. Pūķi viņam uzlika pārbaudījumus, jā. Vai viņš tos izturēja? Skaidri un nepārprotami nezinu. Prasīju pūķiem - viņi neatbild. Kāpēc? Nemāku teikt, tā viņu darīšana, un kas es esmu, lai viņiem būtu pienākums man kaut ko stāstīt? Es nebiju kopā ar Daloku pēdējās dienas, un sazināties ar viņu nevarēja. Tas pats par Veiksmes dievietes uzdevumu. Es esmu ziņkārīga, prasīju, bet viņam bija viena atbilde - tā ir mana darīšana, pats tikšu galā, un miers. Tas jau bija pasen, un kopš tā brīža neesmu interesējusies. Kad nav mana deguna darīšana, tad nav, un viss. Pēdējo gan prasiet virspriesterim... Zinu, ka viņi kaut kā sarunājas, bet kā? Burvji viņi nav, bet ziņas viens no otra saņem. Iespējams, ar Estīnas paladīnu starpniecību, nav ne jausmas, neesmu interesējusies. Virspriesteris, protams, dod savas pavēles Telsetas priesteriem, kā jau sev pakļautiem.
- Vai tas bija tas, ko gribējāt uzzināt, jeb es kādu jautājumu ne tā sapratu?
Izskatījās, ka viņa labprāt atbildētu, ja vien zinātu atbildes.

Grigora sejā parādījās visai cinisks smaids. Viņš noraidoši pakratīja galvu.
- Nē, nē... Mani protams, priecē Tava apņemšanās ar mani padiskutēt. Taču man liekas, ka Tu man visu tomēr nestāsti... Nekromants paslidināja uz Maironas pusi pudelīti ar caurspīdīgu šķidrumu. - Patiesības eliksīrs... ja jau vēlies vaļsirdīgi atbildēt, tad tas palīdzēs atraisīt valodu...

Burvis pieklusa. Viņš nopētīja Oriseju un viņa skatiens atkal atgriezās pie Maironas. - Es precizēšu. Elfu lordu vārdi mani neinteresē. Viņi paši neko nedara. Mani interesē to elfu vārdi, kuri piemēram vadīja uzbrukumu pret skeletiem. - Grigors pasmaidīja. - Un ja jau es prasu Tev tad jau man virspriesterim prasīt nav izdevīgi vai ne? Kur Daloks atrodas tagad?

- Orisej varbūt Tev kaut kas piebilstams? - Nekromants atkal paraudzījās uz evokeru burvi. Orisejs mēmi pakratīja galvu.

- Uz jautājumiem atbildu, - burve atteica, - kā nu protu, un jūsu iemeslus neprasīt kādam citam nezinu.
- Ā! Cita runa, tad skaidrs par elfiem, - burvei nebija nekādu iebildumu izdzert eliksīru.
- Tikai, lūdzu, precizējiet par priesteriem. Es nesapratu, par kādu sakaru runa. Radniecību, vai? Vai kā savādāk?
Viņa mierīgi skatījās Grigoram acīs.
- Orisejs nekur klāt nebija, viņš šo te, - viņa paņēma eliksīru, - var dzert litriem, labuma no tā nebūs.

Mairona izdzer eliksīru un gaida jautājumus. (OOC - nav taču jārunā pašam uzreiz, vai ne?)

Grigors noskatījās kā Mairona izdzer eliksīru. Burvis izskatās pārsteigts. Orisejs arī izskatās pārsteigts par Maironas rīcību.
- Laimīgais Orisejs. Ir tik jauki neko nezināt... - Nekromants noteica un viņa skatiens pievērsās Maironai.
Kā sauc elfus, kuri vadīja armiju cīņā?
Vai priesteri ir radinieki?
Kur šobrīd atrodas Daloks?
Un kur jāplūc puķe, kas izmantojama kā sastāvdaļa eliksīram, kurš dod iespēju pavēlēt pūķim?

Pie pēdējā jautājuma Oriseja sejā parādījās bažas.

(OOC - pavaicāji! Es nekādi nevaru atrast rakstiņu, kur Daloks prasa Mēnesgaismai, kāds ir sastāvs tai dzirai. Un pati atceros tikai ūdeni, kuram arī bija kaut kādi nosacījumi, un pūķa asinis. Ja neatradīšu, nāksies pieņemt, ka Mairona to ir aizmirsusi pilnīgi un galīgi.)
Mairona cenšas vilkt laiku, lai nepaspēj uzdod pārāk daudz jautājumu, bet nekavējas pārāk uzkrītoši. Viņa vēlas novilkt tik ilgi, lai eliksīra iedarbība būtu jau uz beigām, kad pienāks kārta pēdējai atbildei, bet lai tas tomēr neradītu šaubas, ka viņa atbild eliksīra ietekmē. Slidena gribēšana, var nesanākt, bet uz pēdējo viņa ļoti nevēlas atbildēt, un tajā brīdī ļoti sasprindzina savu gribu (atceras, ko teica Mēnesgaisma) un cer, ka pārspēs eliksīra spēku. Varbūt es pavilcināšos, pirms atbildēt, un Tu man uzraksti, kādas ir sajūtas ar to eliksīru. Ja eliksīrs ir stiprāks, tad Mairona atbildēs, ja nē, tad viņa arī atbildēs, bet ne gluži to.)

Burve padomāja labu laiciņu, atceroties, kā tas notika, tad lēni un prātīgi ierunājās:
- Viņu vadoņus mums priekšā nestādīja. Siriatans esot vadījis kauju. Pati neredzēju, man to stāstīja. Biju aizņemta ar pūķa skeletu, kas gribēja mani apēst.
Viņa padomāja par nākamo jautājumu, šķita, ka pūlas salikt 2 un 2, un ka jautājums par to, kuri tieši priesteri, tāpat nav precīzi uzdots.
- Ir palikusi viena, virspriestera dzimta. Viņi ir radinieki.
Nākamā pauze, kuras laikā Mairona apkopo domas. Viņa pasmaida kaut kam neredzamam, kā atceroties:
- Pēdējo reizi redzēju pūķu kalnos, gultā guļam, manā apmetnī ietītu.
Pirms pārējā jautājuma Mairona atkal padomā, sarauc pieri, acīmredzami pūloties atcerēties un iekož lūpu zobos, izskatās, ka viņa vēlas, bet nezin atbildēt tik patiesi, cik liek eliksīrs:
- Šķiet, Kalmirā vai Kašmirā, es slikti iegaumēju nosaukumus. Kur tas ir, gan nezinu.

Lai arī kā Mairona vilcinājās. Acīmredzot eliksīra maģiskā iedarbība tik ātri neizbeidzās. Lai arī kā negribējās izpaust svētnīcas nosaukumu, Mairona saprata, ka maģiju pārspēt ar gribasspēku nav iespējams. Vai nu teikt patiesību vai klusēt.

Izdzirdējis Kalmiras nosaukumu Grigors aizdomājās. Neko neteikdams viņš piecēlās un izgāja no telpas.
Orisejs uzmanīgi paskatījās uz Maironu. - Vai varēja būt, ka viņš to nezināja un tagad zin?

- Var būt! - burve bija bēdīga, bet Orisejam šķita, ka ne tik ļoti, kā varētu būt.
- Tad to dziru viņam ir gādājis kāds cits. Nez, kurš?

- Virspriesteris? - Orisejs iedomājās. - Un no demona uzzinājis kā to var dabūt gatavu?
- Tu gan esi drosmīga. Dzert patiesības eliksīru. - burvis nogrozīja galvu.

- Es neesmu īpaši drosmīga, es vienkārši neko tādu nezinu, ko nevarētu uzzināt savādāk, un man nav ļoti laba atmiņa, it īpaši uz vārdiem, tāpēc es pat negalvoju, ka ar visu eliksīru pasaku visu pareizi. Virspriesteris? Un kā viņš to uzzinātu? Un kāpēc lai to zinātu dēmons? - burve brīnījās.
- Pūķi to zina, un zināja glabātājs, vairāk neviens! Man rodas nelabas aizdomas par kādu no pūķiem, diemžēl.
Mairona aizdomājās.

- Kaut kas taču tiem demoniem ir jāpiedāvā, lai kāds viņiem vēlētos atdot savas dvēseles? Bet es patiešām nezinu... lasīt prātus. dabūt informāciju. - Orisejs prātoja. - Kardlinni. Psionika. Varbūt pūķis pats nemaz nezin, ka izpaudis savus noslēpumus? - puiša skatiens pievērsās Maironai.

- Starp citu.. ko darīsim, ja pie mums neviens vairāk nenāks? Burt šeit nevar - Orisejs ar nožēlu konstatēja.

- Nav ne jausmas, ko virspriesteris apsolījis tam dēmonam. Dēmons gribot tikai dvēseles, viņi ar tām tirgojas. Bet pretī virspriesteris gribēja relikviju, varbūt vēl kaut ko.
- Jāpadomā. Izlauzties, baidos, neizdosies. Izkasīt acis visiem sešiem, laikam, nepaspēsim. Ja pieskarsimies lodei, šaubos, vai nonāksim labākos apstākļos. Pētīsim sienas! Ja nekā cita nav ko darīt, tad izpētīsim, kas labs atrodams šajā istabā. Varbūt sākam tūlīt?

Burve piecēlās, ar vienu aci pablenza uz skeletiem - veseliem sešiem! Ārprāts, kāda nodrošināšanās, viņa nodomāja, un uzsāka istabas pētīšanu. Kas aiz aizkariem? Kas zem paklāja? Glezna ir? Kas aiz gleznas?

Orisejs piecēlās un sāka palīdzēt Maironai ar istabas pārmeklēšanu. Taču neizskatījās, ka telpā būtu kādas slepenās ejas, vai arī, ka Mairona un Orisejs spētu tās atrast. Vienīgais labums, neizskatījās, ka skeleti Maironas un Oriseja pūliņiem pievērstu īpašu uzmanību.

Pēc kāda brīža nesekmīgas meklēšanas Orisejs pakratīja galvu un apsēdās pie galda.
- Veltīgi. Mēs esam cietumā...

Pa mazajām šaujamlūkām varēja novērot kā saule pamazām laižas uz rietu. par Maironu un Oriseju neviens nelikās zinis.
Ārā jau bija satumsis, kad atslēga durvīs nograbēja. Durvis pavērās un pa tām ieskatījās Heidens. Puisis ieslīdēja telpā paņēmis durvju atslēgu rokās.

- Es jūs izvedīšu ārā. - Heidens noteica un viņa skatiens sastapās ar Oriseja skatienu. - Oh, Orisej.. Nemaz nezināju, ka Tu šeit esi...

Orisejs mēmi noskatījās uz Heidenu. Jaunākais nekromantu dēls bija tērpies vamzī ar dzimtas ģērboni. Un Oriseja skatiens bija kā piekalts sudraba miroņgalvai.
- Lai arī ko Tu teiktu, es Tev nesekošu. Mairona, Tu zini, ka es viņam neuzticos. Viņš visticamāk vēlas mūs tikai iegāzt.

- Oh, - Heidens atkal nopūtās. - Neesi taču muļķis! Tu gribi, lai Tevi te nospīdzina līdz nāvei? Es dzirdēju ko Grigors runāja ar .. - Heidens aprāvās. - Nu nav svarīgi. Ja jūs te paliksiet, jūs gaida mokoša nāve. Bez tam Grigors zin, ka Daloks jums nevar atnākt pakaļ, jo pūķi viņam nepakļaujas un pats viņš maģiju nespēka dēļ nav spējīgs izmantot.

- Nu taču.. - Heidens pamāja uz durvīm.
Orisejs palika ietiepīgi sēžot.

- Sveiks! Klau, pasaki, ko Grigors ar kādu runāja, ja? - Mairona ierosināja. - Tad, iespējams, mums būs lielāks stimuls kaut kur iet.
- Orisej, ja te tādas runas apkārt notiek, tad kāda mums starpība, vai mūs saķers tepat, vai kaut kur citur, ko? Itin kā te tāpat visiem nebūtu zināms, ka mēs gribam tikt prom! Orisej! Atceries, ko es Tev stāstīju, ko viens mums labi pazīstams gribēja, lai mēs darām. Un es atceros, atceros Tavu stāstu! Tagad nevajag, lai gan iemesls tiešām nopietns. Ja būs iespēja, savas domstarpības risināsiet pēc tam. Heiden, man vienīgi Tevi jābrīdina, ka mums jociņiem laika vairs nav, neko darīt! Tāda dzīve. Bet, ja nonāksim tur, kur vajag, tad tur būs gan alus, gan vīns.
- Nu, pasaki, lūdzu, kas un ar ko runāja un par ko! Ja reiz iesāki, tad pabeidz, nav ko pēc tam minstināties, - viņa piebikstīja Heidenu. - Vēl vienu amuletu iedošu, kad tiksim ārā. Apsolu. Starp citu - nezini, kur ir kauss? To man vajag kā ēst.

- Kausu Tu nedabūsi. Tas ir pie Drakela. Pie tā sīkā k.retīna. Es viņam galvu noraušu pie pirmās izdevības. Bet vienalga. Viņš šeit šobrīd nav. Un Grigors arī nav. Viņš savāca pūķi un aizdevās meklēt kaut kādu Siriatanu. - Heidens stāstīja un viņa skats klīda gar skeletiem.

- Jums man jāpalīdz. Tikt prom no šejienes. Viņi visi te ir slimi, es nevaru izturēt. Man vajag aizsardzību. Mēs nevaram burt teleportus, jo tad uzreiz iekritīsim. Es savākšu šos skeletus. - puiša skatiens pievērsās Maironai.- Nu labi, ja jau jums tādas problēmas. Grigoram liekas, ka virspriesteris taisās savu demonu viņam uzrīdīt. A tas kapu rēgs ličs pieprasa arvien vairāk uzmanības un sāk kļūt visai neatkarīgs. Grigors domā, ka tas Siriatans viņam palīdzēs, jo Baltais burvis saka, ka viņam piemītot dievišķs spēks. Tad nu viņš domā, ka piespiedīs Siriatanu savaldīt savu radībiņu kamēr pārliecināsies vai pūķis jamo spēj uzveikt vai nē.

- Man nevajag amuletu. Pierunā to uguns puiku, lai nenosvilina manu pakaļu. Un ejam taču vienreiz. - Heidens piegāja pie skeletiem un izurķēja to sarkanās acis. Skeleti sabruka. Viņš pieliecās un tukšajos dobumos ielika citus akmeņus. Tad piegāja pie galda paņēma rokās sarkano lodi un trieca to pret grīdu. Lode sašķīda sīkās druskās. Mairona sajuta, ka telpā ir atjaunojusies maģijas pieejamība. Heidens piegāja pēc kārtas pie kaulu čupām un kaut ko murminādams pamāja ar roku un viņa priekšā viens pēc otra savācās kopā un piecēlās skeleti. Heidens piegāja pie durvīm un tās pavēra. Secinājis, ka ārā droši Heidens pamāja Maironai un Orisejam, lai seko.

Orisejs noskatījās uz Maironu un nopūtās.
- Labi, bet tikai tapēc, ka esot ārā mēs Dalokam palīdzēsim vairāk nekā sēžot šeit. - Puisis sekoja Heidenam un skeletiem.

- Dulls galīgi... - tas bija Maironas spriedums par Grigoru.
Jūtot, ka var burties, viņa nekavējoties nosūtīja ziņu Siriatanam, cerot, ka nav jau par vēlu. Viņa negaida atbildi, tāpat kā negaidīja no Neksusa - tā ir tikai informācija, lai viņš zinātu, kas notiek.

- Siriatans, pirmkārt, noteikti vairs nav tur, kur es viņu pēdējo reizi redzēju, un Grigors pat nezina, kur tas bija, un, otrkārt, viņš nav nekāds dēmonu mednieks. Tas dievišķais spēks, ticamāk, piemīt kādam citam.
Viņa gāja ārā līdzi Heidenam, uzmanīgi skatoties apkārt.
- Par Drakelu vari nesatraukties, gan jau Grigors pats viņam noraus galvu! Brīnos, ka jau nav norāvis. Par to, ka relikviju pasēja. Vai tad Drakels kausu staipa līdzi, vai? Un visas sastāvdaļas? Mēs nevaram papostīt Drakela istabu, vai kas viņam te ir? Lai nevar sabrūvēt vairāk to dziru, ko vajag, lai pavēlētu pūķim?
- Labi, labi, par savu pakaļu vari pagaidām neuztraukties, - Mairona mierināja Heidenu, - es gan viņu nenosodītu, ja viņš to izdarītu, bet tagad, nudien, nav īstais brīdis kārtot savas savstarpējās lietas.

(OOC - es bišku nesapratu... ko Grigors kam taisās uzrīdīt? Aeternu Siriatanam? Aeternu līčam? via dēmonam? Vai Siriatanu dēmonam? vai līčam? Ja Aeternu kaut kam, vienalga, kas tas būtu, tad Mairona noteikti ļoti uztraucās un prāto, ko darīt.)

OOC - Mazliet par to, kas ko un kuram taisās uzrīdīt. Heidens teica, ka šobrīd Grigors ir pakonsulējies ar Balto burvi un savācis pūķi (tobiš Aeternu) un devies meklēt Siriatanu, jo Baltais burvis viņam apstiprinājis, ka Siriatans ir elfs, kuram piemīt dievišķs spēks. tapēc viņš vēlas elfam piedraudēt ar pūķi, lai liktu viņam savaldīt Ļiču kamēr Grigors pārliecinās, ka vajadzības gadījumā pūķis spēs Ļiču iznīcināt. Tā ir viena epizode.
Otra lieta, kuru Heidens atklāj, ka Grigors vairs neuzticās virspriesterim. Cerams, ka kļuva skaidrāk.
Katrā ziņā tie ir Heidenam zināmie jaunumi. Un tas nevienā brīdī nepretendē uz absolūto patiesību.

- Nē, nē es neiešu uz Drakela istabu. Tur noteikti ir visādas nejaukas lamatas un viņam ir vajāšanas mānija, kopš viņam uz muguras parādījusies rēta par kuras izcelsmi viņš neko neatceras.

- Es jau domāju, ka jūs man atnāksiet pakaļ, kad Tu ar mani runāji, bet nekā. Man nācās zvērēt Grigoram uzticību. - Heidens lēnām virzījās uz priekšu un runāja. Kad puisis pieminēja zvērestu Orisejs apstājās. Heidens uz viņu palūkojās ar nosodošu skatienu. - Nu ejam taču... Tev taču vislabāk vajadzēja zināt, ka man godaprāts un uzticības zvēresti ir pie kājas.

- Drakels nekādas dziras nebrūvē. - Heidens atsāka lēnām iet uz priekšu.
- Tas ir neprāts.. - Orisejs klusi pačukstēja Maironai.
- Dziras brūvē Baltais burvis. Un viņiem tur ir kaut kāda problēma ar kaut kādas puķes trūkumu. Nezinu. - Heidens bija novedis Maironu un Oriseju lejā pa apaļām torņa kāpnēm. Burvis palūkojās ap stūri.
Tagad vajag tikai iziet cauri garajam gaitenim un tad nokļūsim pagalmā. - Šeit nevajadzētu būt nevienam, kurš mums īpaši pievērstu uzmanību. Skeletiem ejot garām vienkārši izliecieties, ka jūs viņiem pavēlat. Viņi reaģē uz bailēm. Ja no viņiem nebaidās viņi neuzbrūk, ja vien Grigors viņiem nepavēl.
- Ejam. - Heidens izslējās un pārliecināts iesoļoja gaitenī. Visi seši skeleti viņam lēnām klumburēja līdzi.

- Nevajag līst pie elfiem aiz ziņkāres, tad nebūs rētu, par kurām neatceries, kā ieguvi! - burve atriebīgi atteica, - Viņš ir izvandījis manas mantas krogā, gribēju viņam atdarīt ar to pašu.
Viņa mazliet nomierinājās. Ja viņiem puķes vairāk nav, kaut būtu pavisam izbeigusies! tad ātrāk kā pēc mēneša jaunu dziru nesataisīt. Pilnmēness ir garām.
- Mēs grasījāmies iet Tev pakaļ, bet mūs iztraucēja pavisam negaidīts notikumu pavērsiens, piedod! - Mairona atvainojās. - Es ceru, tev neuzlika tādu zvērestu kā Dalokam? Nav katru dienu atgādinājums, ne? Lai gan tevi, šķiet, tikai ar tādiem varētu piespiest paklausīt, ko?
- Rezultāts taču nemainās, ne? Nāve šā vai tā, labāk ejam! Ja noķers bēgot, varbūt aiz dusmām uzreiz par sarkanačiem pataisīs, šajā situācijā arī tas būtu ieguvums! - viņa atčukstēja Orisejam.
- Es nebaidos no skeletiem. Tie mums nepievērsa uzmanību, kad pārmeklējām istabu izliekoties, ka to tur nav. Mēģināšu izlikties, ka tiem pavēlu, labi. Ejam! Vai no pagalma var burties prom?

- Nē, nē, es taču neesmu muļķis, lai piekristu tādam zvērestam kā Daloks. - Heidens noteica un devās cauri gaitenim. Orisejs sekoja raudzīdamies uz skeletiem. Gaiteņa galā Heidens pamāja atvēra durvis un priekšā pavērās pagalms. - Nāciet līdzi. Parādīšu vietu no kuras labāk teleportēties. - burvis nočukstēja. Heidens pamāja ar roku saviem skeletiem un tie sabira zemē. Tālumā atskanēja balsis likās, ka kāds bija sadzirdējis kaulu graboņu. Heidens savicināja rokas un Maironu, Oriseju un viņu ieskāva maģiska tumsa. - Ejam.

Heidens aizveda Oriseju un Maironu netālu no pils sētas. - Te.
Orisejs pamāja. - Uzburšu portālu - Burvis klusi nomurmināja burvestību un viņa priekšā parādījās portāls uz Mēnesgaismas pili. Orisejs un Heidens izskrēja cauri portālam.

OOC - Tālākais pavedienā. ja Mairona kaut ko vēl saka pirms nonākšanas dārzā, tad to uz PZ)

[Roviela]

Mairona atjēdzas no ģībšanas krogā

Aeterns satvēra Maironas roku.- Nu kam Tu tā? Tu esi ievainota? Slima?- viņa balss bija norūpējusies un tumšās acis vērās uz burvi.

- Nē, nē... - viņa papurināja galvu.- Neesmu slima, un neesmu ievainota, piedod... tāds vājums uznāca... - Mairona viegli piesarka. - Visi tie kautiņi un uztraukumi, un elfi, un Daloks pazudis, un meklē viņu! un tad Mēnesgaisma... nu, kamdēļ Tu mani nepasauci! ... un Daloks nedzirdēja... es nokavēju tikai mazliet, mazliet... būtu zinājusi vietu agrāk... ak! un Tu neatbildi, kad saucu, un... vai Tu nesaproti, ka es Tevi mīlu? Un pūķi grib tevi nogalināt, un Daloks to gribēja, es atturēju... un kā tas viss vēl beigsies! Es tā nevaru... tas ir tik smagi!
Viņa paļāvīgi skatījās pūķim acīs.

Aeterns noliedzoši māja ar galvu.
- Es Tevi nesaukšu un neatbildēšu, jo tas jūs apdraud. Es varbūt izklausīšos skarbs, bet tagad nav laiks mīlestībai un jūtām.
- Par visu vairāk man ir žēl par tām ciešanām, kuras es Dalokam esmu sagādājis un es nevēlos, lai arī Tev būtu jācieš tapat kā viņam. Viņš nenoturēs pūķus. Mairona, Tev jāsaprot. Es iešu bojā. Tiec pāri savām jūtām. Neko citu es Tev ieteikt nevaru.
- Atturēt Daloku nav grūti. Viņš nevienā brīdī nav vēlējies atriebties par nodarījumu. Viņu vienkārši vada emocijas, aizvainots pašlepnums, bet pat ja viņš līdz manīm atnāktu ar to zobenu, viņš nespētu. Un viņš to zin. Viņam jau bija iespēja. Viņš to neizmantoja.
- Tad, kad Tu apturēsi Kairosu, sarkano pūķi, tad varbūt būs cerība. Citādi, nekā.. piedod man.. es zinu, ka Tevi sāpina mani vārdi. Bet es nespēju saldi melot. Pūķi nespēj. Es Tev saku patiesību.

- Kad tad būs laiks? Ja tā domā, tad atbilde ir - nekad! - Mairona iebilda.
- Viens no pūķiem šodien jau sameklēja Daloku, varbūt tas bija Kaiross, nezinu, neredzēju, un tāpēc Daloks nāca šurp. Viņam tas ir gruti, tik ātri nākt šurp. Pats teica, ka nezinot, vai spēšot atturēt pūķus. Un kāpēc pūķi neuzbrūk tam, kurš pie visa vainīgs? Nekromantam? Kāpēc nemeklē viņu, jo divi sargi-pūķi arī aizgāja bojā, un ne tavas vainas dēļ? Tu zini atbildi? Tevi meklēt... jā, jābūt ļoti aprēķinātājam, lai tā darītu, un ļaunam arī. Un tā ir vieglāk! Un kā viņu var atturēt? Vai viņš ir pietiekami gudrs un drosmīgs, lai uzdrošinātos nīcināt ļaunumu saknē, jeb vēlas iet vieglāko ceļu un māna sevi ar domu, ka pūķus liks mierā, ja Tevis vairs nebūs?
Viņa piecēlās sēdus, acis apņēmīgi zibēja.
- Tu saki, ka noteikti iesi bojā. Es darīšu visu, lai tā nenotiktu. Es cietīšu tāpat kā Daloks - tas, no kā Tu vēlies mani pasargāt, - ja tā notiks. Vismaz atļauj man sevi sasaukt, pat, ja neatbildi, ja? Lai es zinu, ka esi vēl dzīvs, ka dzirdi, neziņa vienkārši ir briesmīga.
Mairona apskāva pūķi.
- Neliedz man šo brīdi! Varbūt tas ir pēdējais.

- Es kādreiz, sen atpakaļ pametu pūķus un vairs neskaitos viens no viņu kopienas. Kaiross pamatā vēlas atriebties par Mēnesgaismu. Nu un jā.. par mazuli. Sargi gāja bojā pildot uzdevumu. Tie bija kaujas apstākļi un viņi zaudēja kauju.
- Es nezinu atbildes uz Taviem jautājumiem. Dalokam jādodas pie pūķiem. Varbūt tur kaut ko viņš sarunās.
Aeterns apskāva Maironu.
- Es taču Tev ļauju mani uzrunāt. Ja būšu miris, tad Tu sajutīsi tādu pašu tukšumu kā toreiz, kad mēģināji uzrunāt Daloku. Bet es nekad nenoslēdzu prātu tā kā to dara viņš.
- Saudzē sevi!
Pūķis noskūpstīja Maironu.

- Tieši turp grasījāmies doties, un tad jau redzēs, kas būs... - Mairona nelaida pūķi vaļā. Viņa vienkārši nespēja to tagad izdarīt.Viņa atbildēja uz skūpstu, ar vienu roku rotaļādamās viņam matos, ar otru veikli attaisot apmetņa sprādzi.


Mairona un Daloks noskaidro par slepeno ieeju Numenestras tornī un pirmo reizi satiek Neksusu

Mairona klusu ver vienas durvis pēc otrām cerībā atrast Daloka istabu.
Ar trešo mēģinājumu viņai izdodas.
Viņa atver durvis un istabā redz gultu, kurā puisis guļ.
Istabā ir interesanta smarža. Smaržo pēc kaut kāda auga. iespējams, ka pēc tā, kurš stāv blakus Daloka galvai uz spilvena.
Daloks atver acis tiklīdz Mairona atver durvis. Neizskatās, ka viņš būtu aizmidzis. Viņš izskatās vēl bālāks nekā no rīta.
Pamanījis Maironu puisis pasmaida.
- Neguļas. - viņš klusi nosaka.

Dīvaina smarža, bet kaut kur manīta. Burve neprātoja, kas tas varētu būt - visticamāk kāda no gnoma veltēm, varbūt pat tāda pati, ko viņa izmantoja, lai labi gulētu cietumā, un kuru joprojām glabāja somā.
Mairona pieiet tuvāk un apsēžas uz krēsla blakus gultai.
- Tad vai vajag vāļāties pa gultu? Varbūt labāk iziet dārzā? - viņa ierosina.
- Zini, es sazinājos ar Heidenu, - viņa uzreiz "ķērās vērsim pie ragiem", - viņš apgalvo, ka slepeno eju neviens neuzmanot. Ļoti atgādina iepriekšējo reizi, vai ne? Bet, ja Grigors domā, ka neviens pats cits par to nezina, tad tāds izskaidrojums arī der.
- Visi ir ļoti nobrieduši tūlīt un uzreiz doties turp, tikai viena vaina - es varu ļaudis aizgādāt tikai uz to vienu istabu tornī, kuru redzēju. Tu teicies zinām, kur ir tā slepenā eja. Un vispār - kur tas tornis atrodas, nav noskaidrojams?

Daloks pakratīja galvu.
- Nē, nē labāk vajag pagulēt.
Puisis mirkli aizdomājās. - Nu kā... Numenestras tornis atrodas Rakānā. Kā lai es izskaidroju? Slepeno eju zin tikai dzimtas locekļi. Es zinu tapēc, ka man Heidens parādīja, bet nedomāju, ka tādi cilvēki, kas to zinātu, ir daudz.
- Es nevaru, a varbūt varu.. nē, tad es netikšu atpakaļ. - puisis sarunājās pats ar sevi. Viņa skatiens pievērsās Maironai.
- Es šobrīd nevaru burties. Vienīgais ko es varu piedāvāt, es varu paaicināt pūķi, kurš izlasa manas domas un pārāda tās Tev.
- Numenestras torņa atrašanās vietu var noskaidrot Rakānā. Tur taču Tu esi bijusi. Tur visi arhimagu torņi atrodas. Nekromanti jau neslēpjas. Arhimagi nedrīkst slēpties. Viņi tikai atrodas nomaļāk no citiem. Bet Rakānā šādu informāciju var dabūt. Kaut vai aizej uz manu torni un sameklē bibliotēkā kartes.
- Ja jūs gribat slepeno eju, tad man nāksies ļaut pūķim rakāties pa manu galvu, ja godīgi es par to neesmu sajūsmā, bet ja jums ļoti vajag.... tad.. tad neko darīt. - viņš nopūtās.

- Es neesmu daudz maisījusies pa Rakānu, bijusi esmu, protams, - Mairona nopūtās, - tā iet, kad izvēlas dzīvot nomaļus no citiem. Es pat savējā arhimaga torni lāgā nezinu, kur tas ir.
- Nē, nedari neko tādu, lai Tu pēc tam nevarētu izdarīt kaut ko, ko Tev vajag, ja?
- Vai šajā pilī nav karšu? Ja nav, tad izstāsti, lūdzu, par savu torni, ja mēs drīkstam tajā bāzt savus degunus.
- Zini... es nupat redzēju Balto burvi. Tur, Numenestras tornī. Ja man tagad jādabū visi uz Rakānu, un pēc tam vēl nekromanta tornī, tad atpakaļ, ja vien izdosies nākt atpakaļ, būs jādodas kājām. Tomēr derētu zināt, kas ir ar to slepeno eju.

- Bibliotēkā kaut kādas kartes varētu būt. Bet es īsti nezinu. Mairona, nu man nekā nepalīdz tas, ka Tu vienā teikumā pasaki, ka man nevajag darīt to ko nevēlos un otrā pasaki, ka tomēr būtu labi, ja es to izdarītu.
- No mana torņa līdz nekromantu tornim ir pusdienas gājiens ar kājām. nav jāteleportējas, ja vien jums nav slinkums staigāt. - puisis pasmaidīja.
- Rakānā var nopirkt teleporta skroļļus. Arī.
- Mans tornis atrodas netālu no pilsētas centrālā laukuma. ja aizteleportēsies uz centrālo laukumu un pajautāsi kādam, Tev noteikti parādīs.

- Nē, jel! Es ne par to teicu. Es par to tikšanu atpakaļ, varbūt jā, varbūt nē. Ne par eju un rakāšanos pa domām.
- Nav slinkums pastaigāt, nē, bet ko tas dos, ja aiziesim ar kājām? Pie parādes durvīm pieklauvēt, protams, var, nevienam nav aizliegts, - viņa pasmaidīja. - Mums tas nederēs, ja nevar iekāpt pa logu no otras puses vai vismaz iešmaukt pa sētas durvīm.
- Kur tā eja sākas? Es domāju to galu, kas ir ārpus torņa.

Daloks piecēlās sēdus un pielika roku pie pieres. Izskatījās, ka viņam sareiba galva. Sagaidījis, kad paliek labāk, puisis pastiepās pēc savām drēbēm un apģērbās īpaši nekautrēdamies, ka no segas apakšas izlīdis kails.
- Iesim. - viņš uzaicināja Maironu. Puisis devās uz durvīm, noveda burvi pa trepēm un devās uz izeju. Pa ceļam ielūkojies zālē, daloks devās ārā no pils.
Izgājis ārā no pils dārza, viņš devās prom no pils virzienā uz kalniem.
Aizgājis nostāk viņš apstājās pēc tam palūkojās uz Maironu.
- Es pasaucu pūķi. Viņš tūlīt ieradīsies.
Pēc mirkļa no kalnu puses šurp lidoja liels pūķis. Pūķis bija vēl lielāks par Aeternu. Viņa zvīņainā āda bija zelta krāsā un saulē žilbinoši atmirdzēja.
Pūķis nolaidās zemē un pārvērtās par skaistu elfu ar gariem, zeltainiem matiem.
Daloks pasmaidīja. Pūķis pienāca tuvāk.
- Neksuss, - Daloks uzrunāja pūķi. - tā ir Mairona. puisis pamāja uz burvi un tad pievērsās burvei. - Mairona iepazīsties ar Neksusu.
Pūķis pieklājīgi paklanījās burvei, tad viņa skatiens aizslīdēja pie Daloka. - Man ļoti žēl, ka Kaiross tā izrīkojās, bet viņš mīlēja Mēnesgaismu.
Daloks pamāja. - Es arī. - puisis klusi noteica. - Man vajag Tavu palīdzību. - Daloks ķērās pie lietas. - Maironai ir nepieciešamas zināšanas un es nekādi šobrīd viņai tās nevaru nodot. Vai Tu varētu izlasīt manas domas un pēc tam viņai tās parādīt?
Neksusa skatiens īpaši vērīgi nopētīja Daloku. - Tu ko? Tev jau tāpat nav spēka! Tu man pavēli?
Daloks apsēdās zemē. - Ja Tu nepiekrīti tāpat, tad pavēlu jā... Tev jāatrod Numenestras torņa slepenā eja.
Pūķis pārmetoši nogrozīja galvu. - Tu sevi nogalināsi. Un es nekādi nevarēšu palīdzēt.
Neksuss notupās Dalokam priekšā un ieskatījās viņam acīs. Daloks sakoda zobus un viņa ķermenis iespringa. Puisis raudzījās pūķim acīs. Burvim uz pieres parādījās auksti sviedri. Viņš vēlējās novērst skatienu, bet pūķis pieskārās puiša zodam un pagrieza Daloku seju atpakaļ pret savējo. - Nepretojies. - Neksuss klusi noteica. Daloks elpoja smagi un saraustīti līdz galu galā zaudēja samaņu. Pūķis satvēra puisi un lēni noguldīja zemē. Kad viņš paskatījās uz Maironu viņa skatiens bija visai noraizējies.
- Es atradu informāciju. Vai viņš teica, ka jaukšanās pa prātu ir sāpīgs process? Vai Tu tiešām to vēlies? Es viņam nevarēju strīdēties pretī, bet Tu drīksti izvēlēties.

Mairona sekoja Dalokam ārā.
Zeltītais pūķis jau tā bija skaists, bet viņš vēl pārvērtās par elfu, kas bija pavisam negaidīti.
Mairona ļoti pieklājīgi palocījās pūķim, kad viņus iepazīstināja, un pasmaidīja.
Tālākais nebija tik patīkami, bet burve neiejaucās, paļaudamās, ka pūķis un Daloks paši zin, ko dara.
- Nē, viņš to neteica, - Mairona satraukti atbildēja, - par sevi es nebaidos, rīkojies droši, bet viņam liekas ciešanas nav nepieciešamas itin nemaz! Vai viņam patiešām pašlaik nelīdz nekāda maģija? Atdošu visu, cik man ir! Vai arī, Tu nevari paņemt daļu mana spēka un atdot viņam? Nu, kā burvji dara, kad viens buras, bet otrs dod spēku? Mums ļoti vajag šīs zināšanas, bet ne par tādu cenu, ka viņš to neiztur...
Viņa izskatās sadrūvējusies un noraizējusies par Daloku. Un nemaz nedomā, ka pūķis, iespējams, tūlīt jauksies pa viņas domām un uzzinās daudz ko. Maironu tas neuztrauc.

Neksuss tikai noliedzoši pakratīja galvu. - Viņam nelīdz maģija un lai arī es varu paņemt Tavu spēku un atdot viņam, es to nedarīšu, jo tad viņš būs izgāzis savus pārbaudījumus un labuma tāpat no tā nekāda nebūs. Galu galā viņš zin, ko dara. Un zin ko var vai nevar izturēt.
- Kad būsim tikuši galā ar informāciju es piecelšu viņu no bezsamaņas. - Pūķis paskatījās uz Maironu.- Tu labāk apsēdies. - Neksuss noteica. - Ja neproti slēgt savu prātu, tad tas būs pavisam ātri. Grūtāk ir tiem, kuri sargājas. Pūķis pagaidīja kamēr burve apsēžas, tad viņš notupās viņai pretī un ieskatījās acīs tāpat kā pirmīt Dalokam.
Mairona sajuta, ka no Neksusa acu skatiena staro neizskaidrojams spēks, kurš caur viņas acīm laužas burves apziņā. Gribējās novērsties, aizbēgt. Nezināmais spēks lauzās arvien dziļāk apziņā. Tas sāpēja. Un tās nebija asas sāpes, kuras uzrodas un pāriet, bet ilgstošas un pamatīgas. Likās, ka pūķa spēks pavisam lēni apložņāja katru mazāko smadzeņu šūniņu un nežēlīgi laužas uz priekšu. Tīri instinktīvi gribējās pretoties, sasprindzināties un nelaist sev tuvumā. Neksus satvēra Maironas roku, tādējādi viņš mēģināja mierināt. - Tikai nesāc pretoties. - viņš klusi noteica. Un tad Mairona pēkšņi apjauta, ka viņa zin kā izskatās vieta, kur atrodama slepenā eja uz torni. Tā vienkārši. Viņai bija šādas zināšanas, it kā viņa tur jau agrāk būtu bijusi. Burve skaidri zināja, katru koku un zināja, kur netālu esošajā kalnā ir paslēptas durvis.
Neksus novērsās. Pēkšņi palika tik labi.
- Piedod. savādāk tas nav iespējams.
Mairona apjauš, ka viņas mocības bija vilkušās salīdzinoši krietni īsāku brīdī nekā Daloka.

- Žēl... - burve noteica, - bet es negribu, ka viņš neiztur pārbaudījumu, noteikti nē. Mēnesgaisma atstāja gredzenu viņam, lai arī, iespējams, uz pavisam neilgu laiku. Tu zini, ja? Ja nē, tad tas viss man ir galvā. Un es gribu, lai pūķi zin, kas par lietu.
Viņa apsēdās, kā Neksuss bija teicis.
- Es nemēdzu slēgt savu prātu. Neprotu nemaz, līdz šim nebija vajadzības, un arī tagad ir tikai viena lieta, kura man no Tevis būtu jāslēpj. Otra slēpjamā Tev nav noslēpums. Pacentīšos nepretoties.
Mairona tā arī darīja. Viņa centās sev iegalvot, ka viņa ļoti vēlas atklāt pilnīgi visu šim skaistajam pūķim.
Vienalga, tas bija nepatīkami, sāpēja, itin kā kāds ar varu plēstu sev ceļu smadzenēs, gribējās spuroties pretī, bet tad viņa iztēlojās, ka tās ir jaunās zināšanas, kas meklē vietu, kur iemājot, un tīši uzkurināja ziņkārību - kā tas izskatās? slepenā eja! tik interesanti! Tikai atrodi to vietu ātrāk...
Tas mazlietiņ palīdzēja, un pūķa roka uz viņējās arī.
Un tad acu priekšā, aizēnojot apkārtni un pūķa skatienu, parādījās koki un kalns. Tā, itin kā viņa tur būtu bijusi ne reizi vien.
Pūķis novērsa acis, un burve uzelpoja.
- Paldies! Tas nekas, ja nevar savādāk, tad nevar.
Viņa paskatījās uz Daloku sev blakus. Viņam tas bija vilcies ilgāk, bet, jā, viņš pats taču reiz teica, ka mēdz slēpties, un viņa arī to bija sajutusi, kad mēģināja sasaukt, bet viņš to negribēja dzirdēt:
- Vīns! Man ir vīns.
Mairona nokabināja blаšķi sev no jostas. Tā bija pustukša, kā toreiz, pēc Estīnas, nebija aiztikta.
- Domāju, tā nav maģija, un tas nav spēks, bet asinis ritēs ātrāk. To taču viņš drīkst lietot? Citādi, kas zina, vai izturēs rīt rītu, kad pienāks zvēresta atgādinājuma laiks?

Neksuss jautājoši palūkojās uz Maironu.
- Zvēresta atgādinājuma laiks? Kas tas ir? - Izskatījās, ka pūķis tomēr nebija izmantojis savu iespēju uzzināt visu, kas slēpjas Maironas galvā.

- Jūs nezināt... - burve nopūtās.
- Labi, es pastāstīšu. Apmēram pirms nedēļām divām Daloks atgriezās Telsetā, un tur gandrīz uzreiz tika apcietināts. To pēc pareģošanas arhimaga, tā sauktā Baltā burvja paredzējuma, manuprāt, šoreiz pilnīgi izdomāta, ar iemeslu, ka Daloka dēļ Telsetai uzbrukšot elfi, izdarīja Saules virspriesteris. Daloks nonāca Estīnas cietumā, un virspriesteris grasījās viņu upurēt Saulei, jo esot pazudusi Saules relikvija. Tā arī bija, bet Daloks tur bija ne pie kam. Es kopā ar vēl dažiem biedriem devāmies uz Estīnu, Mēnesgaisma mums palīdzēja, un mēģināju pierunāt virspriesteri Daloku atlaist, sūtot viņu pēc relikvijas. Tas bija neprātīgs pasākums tā vai tā, jo relikvija bija pie elfiem. Virspriesteris ar tā paša Baltā burvja palīdzību uzlika Dalokam zvērestu - mēneša laikā atgūt relikviju un atdot to virspriesterim. Katru rītu, laikā, kad to izdarīja, zvēresta apliecinājuma rēta atveras un asiņo, un vēl piedevām sāp tā, ka jau pirmajā, itin kā vieglākajā dienā, kad viņam bija vairāk spēka, viņš zaudēja samaņu. To jau jūs redzēsiet. Daloks taisījās doties pie jums pirms rītausmas.
- Nu, un tagad ir tā, ka ... - Mairona paskatījās tieši uz pūķi, - relikvija ir atgūta, bet ar nosacījumu neatdot to virspriesterim. Ja neatrodam kādu līdzekli, kā izpildīt zvērestu vai to noņemt, Dalokam vairs ir atlikušas divas nedēļas un dažas dienas. Un tieši tagad, nupat, nesen, es savām acīm redzēju Balto burvi nekromantu arhimaga tornī, tā paša nekromanta, kurš uzcēlis Mirušo valdnieku, tajā pašā tornī, kurā slepeno ieeju meklējām. Tajā pašā, kur Grigors tur ieslēgtu Heidenu, savu brāli, vienīgo nekromantu, kuru zinām, kurš varētu palīdzēt tikt galā ar Mirušo valdnieku, to pašu torni, kurā tiek slēpts Aeterna kauss. Lūk! Vai tas ir pietiekams iemesls gribēt zināt kaut mazāko lietu, kas palīdzētu tur iekļūt?
- Kaiross dara visu, lai mums būtu vēl grūtāk. Nevilšus, protams, es saprotu. Bet tas ir ūdens uz kopējā ienaidnieka dzirnavām.
Mairona ir sadrūvējusies, bet nemaz neizskatās, ka nožēlotu, ko pastāstījusi.
- Es atbildēšu uz visu, ko jautāsi, protams, ja zināšu atbildi. Nu, izņemot to, vienu lietu, ko jau pirmīt teicu.

Neksuss notupās pretī Maironai un ielūkojās viņai acīs.
- Kaiross bija ļoti pieķēries Mēnesgaismai. Viņa reiz viņu izglāba no nāves un viņš jūtas vainīgs, ka nav spējis pasargāt viņu. Bez tam Daloks visu laiku apgalvo, ka ir vainojams Mēnesgaismas nāvē. Sarkanajam pūķim neko vairāk nevajag. Viņš nemeklē taisnību. Viņš gan dzird, ko viņam saka. Un viņš ir sadzirdējis, ka Daloks pats sevi vaino elfietes nāvē.
- Varbūt Tu vari palīdzēt un pastāstīt, kas īsti notika. Mums jāzin... man jāzin.
- Kairosa atriebība un naids drīzāk vēršas pret Aeternu nevis Daloku. Un mums nav īsti skaidrs kapēc gan Mēnesgaisma, gan Daloks cenšas viņu tik ļoti pasargāt. Tas ir tikai viens pūķis, kurš pats zin, ka šāds liktenis viņu varēja piemeklēt. Vienkārši, ja Daloks viņu sargā un Kairosam vajag kādam atriebties, tad Daloks ir tuvākā persona, kurai viņš tiek klāt.
- Pavadot pie mums piecas dienas, Daloks zaudē savu laiku. Bet es nekā nevaru palīdzēt. Tādi ir noteikumi. Skumjākais tas, ka pēc šīm piecām dienām viņš vēl vismaz pāris dienas nebūs spējīgs nekur doties. Tas viņa laiku izsmeļ vēl vairāk. ja vien viņš būtu pastāstījis visu kā ir. Iespējams, ka Kaiross būtu atteicies no sava nodoma sarežģīt Daloka dzīvi vēl vairāk.

Mairona paļāvīgi skatījās pūķim acīs.
- Par Daloku un Mēnesgaismu es neko daudz nezinu, patiešām, vienīgi to, ka Daloks viņu mīlēja no visas sirds. Un man likās, ka Mēnesgaisma viņam atbild ar to pašu. Protams, ka Daloks sevi vaino viņas nāvē! Kurš mīlošs cilvēks to nedarītu?
- Es pastāstīšu, kā tas notika, ko redzēju un ko sapratu. Mēnesgaisma ar jūsu palīdzību sargāja Heidenu, bet viņa nezināja, ka Grigors atrodas savā tornī tad, kad turp devās Heidens. Heidena sargi gāja bojā, jo tieši tad Grigora rīcībā bija Daloka zobens, Mēnesgaismas dots. Tas, ar kuru var nogalināt pūķi. Tiesa, tas bija apburts tā, ka to no maksts var izvilkt vienīgi Daloks. Grigors ar citu burvju palīdzību, laikam jau! šo ierobežojumu bija noņēmis. Dalokam zobenu atņēma tad, kad mēs pirmo reizi devāmies uz Grigora valdījumiem ar mērķi atbrīvot meiteni, Tionu, kura bija tā, kas paņēma Aeterna kausu. Paņēma tāpēc, ka viņai bija iestāstījuši, ka ar tā palīdzību var sataisīt dziru, kas atburtu Daloku un pievērstu viņai. Jau viena lieta, kāpēc Daloks vaino sevi, otra ir tā, ka zobenu mums atņēma, un mēs vispār knapi izsprukām no turienes neizdarījuši to, ko gribējām - atgūt pūķa kausu un meiteni arī. Un tad vēl pūķu-sargu nāve, pēc kuras Mēnesgaisma atteicās no apsardzes, un tikai tāpēc nekromants varēja uzsūtīt Mēnesgaismai Aeternu. Notika tas tā - Daloks, neko nevienam nesakot, pēkšņi teleportējās, un tad bija nedzīvības uzbrukums, kas man liedza viņu sameklēt uzreiz. Kad begās sameklēju, redzēju nepazīstamu vietu mežā, Mēnesgaismas pēdējos elpas vilcienus Dalokam blakus esot, pūķu zobenu blakus zemē un netālu Aeternu pūķa izskatā. Tagad es vainoju sevi, ka nepaspēju. Kamēr atradu šo vietu, jau bija par vēlu. Nu un... jā, tas tāpat jāpasaka... Mēnesgaisma piedāvāja Aeternam gredzenu, bet viņš atteicās. Manis dēļ atteicās.
Burve izskatās samulsusi.
- Tomēr es paspēju pietiekami laicīgi, lai Daloku nepārņemtu dusmas un viņš nenogalinātu Aeternu. Es tobrīd to nezināju, bet, izrādās, Grigors bija kaut kur tuvumā, un Mēnesgaisma nevarēja atdot gredzenu cilvēkam, kas nogalinājis pūķi. Tad gredzens būtu ticis nekromantam. Un, protams, viens Aeterns šāda mērķa vārdā bija sīks upuris. Tas bija tīši sarīkots. Tikai Daloks nesāka ar uzbrukumu pūķim, un es paspēju, pirms Aeternam bija pavēlēts uzbrukt, un zobens vairs nav pie Grigora.
- Nezinu, kāpēc Kaiross tik ļoti vēlas iznīcināt Aeternu, arī Aeterns to nezin, vismaz viņš man to nav teicis. Nezinu, kāpēc Kaiross nevēlas iznīcināt pašu nelaimju cēloni - nekromantu. Varbūt tikai atriebības pēc, nezinu. Varbūt tā ir vieglāk. Man šķiet, ka gan Daloks, gan Mēnesgaisma aizstāvēja Aeternu ne tikai tāpēc, ka viņš tiem ir draugs, bet arī manis dēļ. Jā gan, Aeterns zināja, ka tā var sanākt, viņš jūtas vainīgs, bet tagad jau par vēlu labot nodarīto, un tomēr es vismaz vēl reizi mēģināšu atdabūt viņa kausu. Un, jā, viņš saka, ka viņam nav pilnīgi nekādu cerību izdzīvot un pavisam maziņa būtu tad, ja izdotos Kairosu atturēt.
Burve sāka raudāt. Par to visu runāt bija pārlieku bēdīgi.

Neksus apskāva Maironu. Burvei likās, ka pūķim ir ļoti mierinoša aura. Tāda, kas deva cerības.
- Neraudi... - viņš mierinoši noteica. - paldies, ka Tu man šo visu izstāstīji. Es Tev mazliet pastāstīšu par Kairosu. Pūķi pēc dabas ir ļoti dažādi. Un sarkanie pūķi ir ļoti kaujinieciski. Tie ir labākie aizstāvji. Spēcīgi un nešaubīgi savās darbībās. Un par visu vairāk viņi ir likumpaklausīgi. Un viņi nespēj pieņemt, ka kāds rīkojas neatbilstoši likumiem kaut arī tam apakšā ir savi iemesli. Viņi neiedziļinās iemeslos. Aeterns mūs pameta. Kapēc? To Tu kādreiz pajautā viņam pašam. man nav tiesību to stāstīt. Bet Kaiross to uzskatīja par nodevību, jo pūķiem nevajadzētu mētāties pa pasauli un piedevām apdraudēt citus.
- Kad Aeterns devās prom viņam ar Kairosu bija visai asa vārdu pārmaiņa un Kaiross bija gatavs zvērēt, ka Aeterns iedzīvosies nepatikšanās. Visai ilgus gadus Aeterns ssvas dienas vadīja visai mierīgi dzīvodams līdz visiem tiem notikumiem par kuriem Tu stāstīji. Tagad Kaiross uzskata, ka viņam ir bijusi taisnība. Un nodevējus pie mums ir pieņemts sodīt ar nāvi. Ir daudz un dažādi iemesli kapēc viņš vēl nav viņu nogalinājis, pajautā Dalokam kaut kad. Viņš izstāstīs. Mums šobrīd ir tiesības Daloku neklausīt. Īpaši pēc Kairosa izteiktās neuzticības, taču, ja Kaiross aizietu un vienpersoniski nogalinātu Aeternu viņam būtu jāgūst atbalsts pie citiem pūķiem. Ja pūķi neatbalstītu viņa soli, tad mēs Kairosu sodītu. Savukārt ja atbalstītu, tad mēs sodītu Daloku.
- Es pieļauju, ka Kairosam nav nekādu personisku antipātiju pret Daloku, tik vien tas, ka viņš ir līdzvainīgs Mēnesgaismas nāvē, taču viņu plosa sāpes par zaudējumu un viņš alkst atriebības.
- Un vēl.. Daloks nekad nebūtu uzbrucis Aeternam. Ne tad, kad viņš nogalināja elfieti, ne kad pūķēnu, ne tad, ne arī pēc tam. Un viņš nekad viņam neuzbruks. Nav drošāku roku, kurām uzticēt sava mīļotā dzīvību. - Pūķis vēl joprojām bija apskāvis burvi. Neskatoties uz visnotaļ nožēlojamo situāciju, kurā viņi visi bija nonākuši, Maironai tomēr galvā rosās doma, ka var jau būt viss nemaz nav tik slikti un beigās būs labi....

Mairona nerāvās prom. Viņa visiem spēkiem centās nomierināties.
- Ak... es nevainoju Kairosu, patiešām, nē, un es nealkšu atriebties, ja Kaiross pieveiks Aeternu, tikai viņš varētu pagaidīt līdz brīdim, kad Aeterns atkal pieder pats sev. Ja vien tas kādreiz notiks! Tā būtu kaut kā... godīgāk? Es nevērtēju, kuram te ir vairāk taisnības, es to nezinu, patiešām. Es Aeternu pazīstu sen, bet tikai cilvēka paskatā, un nemaz nezināju, ka viņš ir pūķis, kad iemīlējos, līdz viss tagad nesagāja greizi. Un to, ka patīku viņam, vispār uzzināju pirms dažām dienām. Briesmīgi...
- Jā, Aeterns arī teica, ka Daloks nekad viņam neuzbruktu. Nekad. Es arī nē. Pat neaizstāvētos, ja viņam liktu uzbrukt man. Viņš to zin. Nekromantam to nesaprast! Kaut viņam visi plāni tā izgāztos, bet tik labi, laikam, nenotiks.
Asaras vēl bira, bet viņa vairs nešņukstēja.
- Daloks... Vai mums nevajadzētu paraizēties par viņu? Kā ar vīnu? Vai drīkst? Un, jā, viņam mūsu šamane iedeva dzērienu, kādu viņa dod karotājiem pirms kaujas, tas dod cīņas sparu un liek nejust sāpes. Daloks to dzēra no rītiem, pirms uznāca sliktums un teica, ka palīdzot nedaudz. Vai to drīkst? Es sapratu, ka tā nav maģija.

Neksuss pakratīja galvu.- Nevar gan. Bet nesatraucies, gan jau viņš tiks galā. Viņš ir spēcīgs. - Pūķis noteica un piegāja pie Daloka. Notupies līdzās viņš uzlika puisim plaukstu uz pieres un pēc mirkļa Daloks pavēra acis.
- Es izdarīju tā kā Tu lūdzi. - pūķis viņam paziņoja. Daloks pieslējās sēdus un paskatījās uz Maironu.
- Es aizmirsu pateikt, ka tas sāp.. - burvis noteica pamanījis Maironas asaras. Tad viņa skatiens atkal pievērsās pūķim.
- Paldies Tev. Tava palīdzība ir nenovērtējama un piedod, ka bija tik grūti. Es vienkārši savādāk nespēju.
Pūķis mēmi pamāja un piecēlās. Viņš pasniedza Dalokam roku un palīdzēja piecelties. - Mēģini mazliet atpūsties. Un Tu jau zini, ka vari uz mani paļauties, lai kas arī notiktu.
Daloks pamāja.
Pūķis pamāja atvadu sveicienu Maironai un aizgājis nostāk pārvērtās par pūķi. izpletis savus zeltainos spārnus Neksuss pacēlās gaisā un aizlidoja augsto kalnu virzienā.
Daloks piegāja pie Maironas.
- Liekas, ka vairāk es neko Tavā labā izdarīt nevaru...

Mairona noskatījās, kā pūķis viņus pamet, tad pievērsās Dalokam.
- Ak, nē, tas nebija tik ļoti briesmīgi, es ne tāpēc raudu. Paldies, patiešām. Es tagad zinu, kā tur izskatās. Iesim! Tev tiešām jāatpūšas. Neksuss teica, ka Tu pat vīnu tagad nevarot dzert.

- Prieks, ka vismaz kaut kā palīdzēju...
Daloks seko Maironai atpakaļ uz pili.


Mairona meklē ziņas par dēmoniem un atrod tās

Izsaucēju torņa durvīs tāpat kā pārējos torņos durvīs pavērās mazs lodziņš.
Uz Maironu lūkojās sievietes seja.
- Jā, ko jūs lūdzu vēlaties?

- Labvakar! Es vēlētos sastapt saimnieka jaunāko meitu. Man stāstīja, ka viņa esot aizrāvusies ar demonoloģiju, un man ļoti vajadzētu aprunāties ar kādu, kurš tās lietas saprot. Mani sauc Mairona, esiet lūdzu tik laipna un piesakiet mani.

Lieta sekojoša. Maironu līdzīgi kā pie Oriseja lūdz uzgaidīt bibliotēkā.
Tad pie Maironas atnāk kādus aptuveni gadus 18 veca meitene. Melniem matiem, visai pievilcīga. Tipiska Arskvīniete.
Viņa uzklausa Maironas problēmu par virspriestera meitā iemitināto demonu un paziņo, ka viņai tas liekas interesanti, ja vien interesanti ir pareizais vārds ar kuru apzīmēt radušos situāciju. Viņa gan saka, ka neko uzreiz par to sīkāk pastāstīt nevarot, bet viņai esot zināms, kur varētu paskatīties informāciju par demoniem, kuri saistās ar relikvijām.
Viņa piedāvā Maironai piedalīties palīdzēt informācijas meklēšanā un brīdina uzreiz, ka tas gan aizņems kādu laika sprīdi un iespējams, ka informāciju nevarēs atrast tik ātri kā gribētos.
Nakstmājas gan viņa nepiedāvā. Tā, ka Maironai jāuzturas šo laiku Daloka tornī.
Izsaucēju arhimaga meitu sauc Irisī.

Ciemojoties pie viņas Mairona uzzin šādu informāciju par demoniem.
Demoni ir kādas astrālas pasaules iemītnieki. Daudzi šo pasauli dēvē par elli, par Abisu. Šī pasaule ir ļoti haotiska un ļauna. Tajā uzturās visļaunākās un nežēlīgākās, perversākās un alkatīgākās būtnes kādas vien iespējamas.
Daudziem no demoniem patīk slēgt darījumus ar ļaudīm, tos mocīt, līdz viņi zaudē darījumos un beigu beigās šo ļaužu dvēseles nonāk demonu īpašumā un viņi var padarīt šīs dvēseles par sev līdzīgām un piespiest sev kalpot. Īpaši šāda spēlēšanās ar mirstīgajiem patīk Ēnu sugas demoniem.
Demoni ir kareivīgi noskaņotas būtnes un bieži vien tie uzbrūk viens otram. Tikai lai apliecinātu savu spēku. Demoni nešķiro kam tieši uzbrukt. Tā var būt jebkura persona, vienkārši dzīva būtne vai arī cits demons. Var uzbrukt arī garu pasaules pārstāvjiem. Demoni ļauni izņirgājas par saviem upuriem pirms tos nogalina.
Daudzi demoni spēj radīt tumsu un pirms uzbrūk saviem upuriem, viņi padara tos rīcībnespējīgus uzsūtot tumsu.
Demoni redz tumsā. Nogalinātu demonu nevar atdzīvināt vai izsaukt vēlreiz. Demoni sazinās telepātiski ar jebkuru radību, kurai ir valoda. Dažādi demoni ir imūni pret dažādiem uzbrukumiem. Indēm, zibeņiem. Var būt skābes panesoši vai arī viņus mēdz neskart aukstuma vai uguns maģijas.
Demoni spēj izsaukt citus demonus, lai tie palīdzētu cīņā.
Zemākā demonu rase rodas no ļaunu radījumu dvēselēm, kuras tiek aizsūtītas mūžībā uz Abisu. Šiem raadījumiem nepiemīt maģiskas spējas, tiem nav arī saprāta. Tie uzvedas kā vienkārši mežonīgi zvēri. Šiem radījumiem ir baltas acis, tie nespēj runāt, taču uztver vienkāršas emocijas un frāzes.
Vidēji attīstīta demonu rase nesaprot neko citu kā rupju spēku. Šie demoni ir nežēlīgi un negodīgi. Nelaimīgi iesprostoti savā dzīvē, kurā nekad nebeidzas sāpes. Viņi kļūst apmierināti tikai apmierinot savu kāri pēc nežēlības. Šie demoni rodas neveiksmīgu, neķītru eksperimentu rezultātā, kurus Abisā veic spēcīgie demoni. Mēdz būt ļoti dažādas formas, forma mēdz mainīties dzīves laikā. Šiem demoniem ir mazas, niknas acis, smaila galvas forma. Tiem mēdz būt zaļa, zila vai violeta ādas krāsa bez apspalvojuma. Un nav divu vienāda izskata demonu. Katrs izskatās savādāk. Piemīt saprāts, bet necenšas to izmantot.
Augsti attīstīta demonu rase ir Ēnu demoni. Radušies no tīra ļaunuma, Ēnu demoni ir apveltīti ar lielisku ātrumu un pārdabisku veiklību. Šie demoni izskatās kā ēnains cilvēks ar sikspārņa spārniem. Ēnu demoni tirgojas ar dvēselēm. Tie izmanto savu maģiju, lai noķertu dvēseles un tad tās pārdod augstākstāvošiem demoniem. Pasaulē Ēnu demoni bieži ir padomdevēji vai asistenti ļaunām personām vai radījumiem, kuriem piemīt liela vara. Piemēram ļauniem valdniekiem, spēcīgiem demonologiem vai vienkārši ļauniem cilvēkiem. Ēnu demoni pārsvarā kalpo savam saimniekam uzticami īpaši, ja kalpošanas rezultātā viņi iegūst vēl vairāk dvēseļu. Ja viņi iegūst ļaunas dvēseles, tad vēl jo labāk. Ēnu demoni tāpat bieži ir ieinteresēti kārdināt un korumpēt mirstīgos. Kad Ēnu demonu pavēlnieks beigās mirst, demons savāc arī sava saimnieka dvēseli. Ēnu demoni bieži kalpo demonu lordiem.
Virs Ēnu demoniem hierarhijā atrodas Nāves demoni. Tie ir pretīgi, lidojoši demoni. Eksperti sodīšanas un spīdzināšanas jomās..
Šie demoni ir tieši pakļauti demonu lordiem un pieskata citus demonus, lai tie pildītu savas saistības pret demonu lordu. Šie demoni var arī paši uzdoties par maziem demonu lordiem pulcējot ap sevi zemākās un vidēji attīstītās demonu rases. Šie demoni baidās un pakļaujas ietekmīgākiem demoniem. Demoni izskatās kā milzīgas mušas ar spārniem, sešāk ekstremitātēm, kuras izskatās pēc cilvēku rokām. Galva viņiem kā cilvēkiem tikai deguna vietā liels, līks rags.

Irisī domā, ka virspriesteris varētu būt noslēdzis darījumu vai nu ar Nāves vai Ēnu demonu. Taču viņa nekādi nespēj palīdzēt ar padomu kā šo demonu iznīcināt. Viņa nekad nav reāli sastapusies ar demoniem un nezin to cīņu īpatnības. Viņa piedāvā tikai šīs teorētiskās zināšanas. Taču viņa labprāt uzzinātu kā biedriem veicies ar to demonu, ja biedri domā stāties viņam pretī. Tāpat viņa piemin, ka ir dzirdējusi kaut ko par demonu medniekiem, ka tādi eksistē, taču pati nav nevienu satikusi.

Vispārēji pret dēmoniem cīnās ar maģiju, cīnās ar ieročiem.
Demoni nemētājās pa pasauli apkārt. Viņiem nevar uzskriet virsū kā dzīvniekiem tapēc arī nav tādu vispārzināmu metožu.
Ja demonam ceļā pagadīsies cilvēciņš parastais viņš visticamāk kļūs par konkrētā demona upuri. Vai nu vienkārši nogalinās, vai nomocīs un nogalinās vai pārņems kalpībā. Skatoties kādam demonam uzskries virsū.
Ja ar demonu sastapsies piedzīvojumu meklētājss (adventurers), tad viņš protams cīnīsies. Ar ieročiem, maģiju, kas nu viņam būs klāstā.
Konkrēti Irisī domā, ka virspriestera meitā ir iemiesojies demons ar saprātu. No tādiem var atpirkties, mēģinot noslēgt līgumus. Nopārdot savu vai kāda cita dvēseli. Var mēģināt apmuļķot demonu, bet nav dzirdēts, ka tas kādam būtu beidzies ar panākumiem. Demoni ir pavisam nepatīkama lieta. Tos vienkārši labāk nesatikt.

Savukārt ciemojoties Daloka mājā izrādās, ka vecā sieviete, kas biedrus bija gatava izmitināt ir Daloka aukle Anne. Pēc dabas pļāpīga būtne būdama viņa Maironai izstāsta, ka vecais arhimags nemaz nav Daloka īstais tēvs. Ka arhimagam nemaz nevarēja būt bērni. Un Daloka mātei ir bijušas attiecības ar kādu ļoti īpatnēju vīrieti, kurš stāstījis, ka viņa tēvs ir enģelis. Tāds pavisam īsts ar lieliem baltiem spārniem un zeltainiem matiem. Daloka tēvam arī bijuši zeltaini mati un acis pavisam necilvēciskā violetā krāsā, bet spārni gan viņam neesot bijuši. Pats dīvainākais bijis, ka tad, kad šis cilvēks gājis pa sausu, izkaltušu ceļu, viņa pēdās uzplauka zāle. Aukle ir ļoti priecīga, ka Daloks tomēr izskatās pēc Arskvīnieša un nav pārmantojis sava tēva dīvainības. Arhimags vienmēr izturējies pret Daloku kā pret savu dēlu un arhimaga ģimene puisim tā patieso izcelsmi noklusējuši.


Ziņas par Danti Elunes bibliotēkā

Mairona atrod pieminētu Danti divās grāmatās.
Dante ir demons, kurš aizbēdzis no Abisa un dzīvo pasaulē.
Dante palīdz iznīcināt demonus, kuri atļaujas ierasties pasaulē, lai tiranizētu ļaudis.
Viņa rīcības motīvi nav skaidri.

Otrā grāmatā ir pieminēts elfs vārdā Dante. Viņš ir bijis viens no četriem dievišķajiem elfu valdniekiem. Vienīgais, kuram izdevies aizbēgt laikā, kad ļaudis vajāja un nogalināja elfus.
Vairāk tā īsti neko nevar atrast.
Tad jāpavada daudz laiks lasot un meklējot.


Mairona un Drakels atgūst Daloku no Grigora

Pēc teleporta Mairona un Drakels ir nokļuvuši Arskvīnas centrā.
- Uz Daloka torni? - puisis jautājoši paskatījās uz Maironu.

- Ja tas viņš, kuru tu grasies tur atgādāt, ir Daloks, un Tu pats reizē ar Daloku, un neviens cits, tad jā, - burve atsmaidīja, - jā, es iešu uz turieni, bet tu tomēr varētu man pateikt, ko Tu vēlies no manis, un, vispār, kas te notiek? Hildegarde mani taisījās gandrīz noplēst, ka es lienot lamatās, pats saproti. Bet to var pa ceļam uz torni, ja būsi tik laipns un vispār teiksi.Viņa sāka iet torņa virzienā.
- Es neesmu Orisejs, kura vienīgais teiciens ir - es iešu, darīšu, bet tikai nestāsti, kas un kā un kāpēc! neko negribu zināt. Es esmu ziņkārīga, lai gan tas rada nepatikšanas, aha.

Drakels sekoja Maironai.
- Es nevaru Tev atbildēt. Es nezinu kapēc es to daru. Laikam būs Tevi jāapbēdina, bet plāna nav. Man neko no Tevis nevajag.

- Tas nav bēdīgi, - burve iebilda, - es gribētu zināt, cik ilgi man tornī gaidīt, un kad sākt uztraukties! Ja Tev nav plāna, tad var gadīties visādas aizķeršanās, kā, piemēram, Daloka spītīga nevēlēšanās iet projām, jo, redz, karte bija īsta, un viņam pienākas tupēt cietumā un ciest. Ja viņš ir bez samaņas, kā pūķi pieļauj, tad ir vienkāršāk. Var neprasīt. Vai es drīkstu sekot Tev līdzi, kas notiek un ko darīsi?

- Nē. Drakels noteica. Nevajag mani skrajot. Un jāgaida nebūs ilgi. kapēc Tu nevari vienkārši uzticēties? - puisis saīga. - Man ir plāns un es zinu, ko es daru.

- Nē, kad Tu domā, ka es neuzticos, tad es to nedarīšu, - burve šķita aizvainota par tādu teicienu, - ne tāpēc, pavisam, gribēju to darīt. Ja neuzticētos, es Tev atļauju neprasītu. Otrādi. Man gribas, ka ne tikai ar Daloku, bet ar tevi arī nenotiek kas slikts, un tad var būt svarīgi paspēt laikā. Un netapt negaidīti pārsteigtai, ja pēkšņi kas.
Viņa paklusēja brītiņu
- Apsolu. Neskrajošu tevi. Un Daloku arī nē.

- Daloku ar nemaz nevar. Telpa nav maģiski novērojama. Un par mani satraukties nevajag, dārgā visas pasaules glābēja.
Drakels noskatīja Daloka mājas un viņa sejā bija lasāma skaudība. - Un par ko viņam tā veicas? - puisis klusi nočukstēja, tad paskatījās uz Maironu. - Tu tur esi kādreiz bijusi? Tur vispār kāds ir?

- Ak, es taču zinu! Jau vakar noskaidroju, bet tas ir tikai līdz brīdim, kad viņš no tās tiek ārā, - Mairona attrauca, - kāpēc Tu man gribi atņemt piedzīvojumu, kas kompensē visus iepriekšējos nekā nedarīšanas un ne par vienu nerūpēšanās gadus, ko?
- Tu par to torni? Dalokam gadījās piedzimt tur, tāpēc. To, protams, var saukt par veiksmi, bet man nav žēl, lai ir, lai gan man pašai nav ne vecāku, ne manas dzimtās mājas, vispār jau sen. Veiksmes dievietei viņš pievērsās vēlāk. Es esmu tur bijusi. Tur mitinās Anne, Daloka aukle, ja nekas nav mainījies pa šo brīdi.

- Nu es Tevi varu paņemt līdzi un atstāt Daloka vietā. Būs piedzīvojums. - Drakels neemocionāli noteica. - Nu rosies, rosies puisis pamudināja burvi. - kamēr es vēl neesmu nobijies un pārdomājis.

- Paldies! Tāds jau bija. Divas reizes. Tagad derētu kaut ko jaunu, - Mairona atteica un pabūrās uz torņa pusi - vai nekas nav mainījies, vai nav kādas maģijas uzliktas. Ja neko nemana, tad iet pie durvīm un pieklauvē.

- Nu droši vien ar tik spēcīgām sajūtām kā Dalokam, neviens no diviem pieminētajiem nav bijis. Tas taču būtu kaut kas jauns. - Drakels sekoja Maironai.

Tornis izskatās tāpat kā parasti. Nekādas maģijas nav novērojamas. Pēc klauvējiena paiet kāds laiciņš un durvīs atveras mazais lodziņš pa kuru samanāma aukles seja. - Dārgā Mairona! Tūlīt atvēršu! - Anne atslēdz smagās durvis un ielaiž Maironu un Drakelu. - Kas atgadījies? Vai vienkārši vēlaties paciemoties?

- Tik spēcīgām, piekrītu, nav bijis, piedzīvojumi kur piedzīvojumi, bet gluži ekstrēmiste es neesmu, kam kāre visu uz savas ādas pamēģināt. Ja tā sanāks, tad būs sanācis, citādi tā būtu vienkārši muļķība, - Mairona atteica.
- Sveika, Anne! - burve sirsnīgi apskauj aukli.
- Kā jums te pa šo laiku ir klājies? Mēs tā, darīšanās, un, ja izdosies, tad paciemoties arī. Vai Tu, lūdzu, vari mums sagādāt kādu ērtu telpu?

- Nekas jau te nenotiek. Daloks vakar bija ienācis. Teica, ka esot problēmas ar burvju padomi, bet es jau neko no tā īsti nesaprotu. Telpu? Jā, nāciet.. - aukle aizveda Drakelu un Maironu uz kādu istabu otrajā stāvā. Iepriekšējo reizi šeit ciemojoties, Mairona šajā istabā bija lasījusi grāmatas. ir ērti atpūtas krēsli, jauks skats pa logu.
- Atnesīšu jums tēju. - Anne noteica un izsteidzās pa durvīm.
Drakels noskatīja istabu un apsēdās vienā no krēsliem. Puisis aizvēra acis un izskatījās, ka burtiski izbauda ērto krēslu.
- Tad nu es teleportēšos, ja? - viņš pavaicāja tāpat neatvērdams acis.

- Paldies, Anne, - Mairona tik vien paspēja pateikt.
- Labi. Dari, kas jādara. Es ceru iedzert ar tevi tēju vēlāk.

Drakels piecēlās un paskatījās uz Maironu. Tāpat nenolaižot skatienu burvis savicināja rokas, pateica buramvārdus un aizteleportējās.

Anne ienāca istabā nesdama paplāti ar tējkannu un krūzītēm. Vecā sievietes skatījās apkārt. - A kur puisis palika?

- Veiksmi Tev! - Mairona tik vien paspēja pateikt, un Drakels bija prom.
- Viņš aizteleportējās, bet solījās būt drīz atpakaļ. Padzer Tu ar mani tēju, labi? - burve piedāvāja.
- Vai kāda maizīte arī tev ir? Es šorīt nemaz neesmu brokastis dabūjusi.
- Jā, jā atnesīšu arī maizītes. - aukle aizsteidzās un pēc mirkļa jau atgriezās ar šķīvi uz kura bija saliktas maizītes.
Anne paspēja izstāstīt Maironai visas jaunākās pilsētas tenkas, kuras gan nesaturēja lāga nekādu informāciju, kura varētu noderēt.

Kad tējas krūzītes bija iztukšotas un maizītes apēstas, istabas vidū atmirdzēja maģiska gaisma un uz grīdas parādījās divi stāvi. Drakels un Daloks. Daloks bija bezsamaņā. Puiša drēbes bija saplosītas un asiņainas, mati izraustīti, saķepuši no asinīm un sapinkājušies. Uz vaiga burvim bija trīs rētas, kas izsskatījās vai nu kā iegrieztas, vai it kā viņam kāds zvērs būtu ievilcis ar nagiem. Uz auguma redzamas pātagas cirtienu atstātas pēdas. Dalokam bija kailas kājas un gan roku, gan kāju pirkstiem norauti nagi.
Anne sākumā nesaprata, kas notiek, bet kad viņa ievainotajā atpazina Daloku, aukle no šausmām iekliedzās, bet tad aizšāva mutei priekšā roku un pielekusi no krēsla metās pie burvja. Viņā noliecās pār ievainoto un nevaldāmi raudāja.
Drakels piecēlās un vainīgi paskatījās uz Maironu. - Man jāpaburas. Neliecies traucēta. - burvis piegāja pie loga un skaitīja buramvārdus un vicināja rokas. Beidzis burties Drakels izskatījās saguris un bāls. Puisis atkrita atpūtas krēslā. - Viņi sastrīdējās. Daloks esot iznīcinājis kaut kādu Grigora artefaktu. Grigors esot saniknojies. Man ļoti žēl. - puisis pasēdēja, tad pieleca kājās. Labi, man jādodas. - burvis sāka burt teleportu.

Mairona klausījās Annes stāstus, piekozdama maizi.
Kad uzradās abi burvji, Mairona, jau mazliet nonervozējusies, uzreiz bija kājās.
- Drakel, ja kas, sauc mani un nekavējies! Esmu tev parādā un daudz! - Mairona tik vien paspēja pateikt puisim pakaļ.
- Anne, neuztraucies, mīļā, viss būs kārtībā, bet, piedod, mums tagad ir jāsteidzas!
Burve pieskārās Dalokam un sāka burt teleportu uz Mēnesgaismas pili.

- Nu jā nevis kaut kādu artefaktu, bet Grigors ir zaudējis spēju padarīt mirušos par skeletiem un zombijiem. Gan jau Daloks izstāstīs. - puisis aizteleportējās.Mairona teleportējas uz halli, lai ir iekšā uzreiz un aukli ņem līdzi. No torņa, visticamāk, nekas pāri nepaliks pēc brītiņa. Ja paliks, tad aukli var aizgādāt atpakaļ.
Pirmais paredzētais darbs pēc nokļūšanas pilī ir ziņa Aeternam, jo, cik sapratu, viņš atbild par "maģija ir/maģija nav":
Aetern, Daloks ir pilī, Anne, viņa aukle arī.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 11.03.2008 22:14

[Roviela]

Orisejs un Mairona iet pakaļ aizsardzības skolas arhimagam, lai atburtu Daloku

Pa ceļam uz izeju Orisejs ielūkojās vienā no istabām un pasaka mātei, ka pie Daloka palika pāris cilvēki.
Aukle aizdodas uz savu torni un Orisejs parāda Maironai, kur atrodas Aizsardzības maģijas skolas arhimaga tornis.
- Es gan nezinu. Arhimagam pret Daloku ir visai vēsas jūtas. - burvis pieklauvēja pie torņa durvīm un pēc mirkļa mazais lodziņš durvīs pavērās - Orisej! - iekšā atskanēja meitenes balss un durvis tika atvērtas. Tajās stāvēja gadus 21 veca meitene tumšiem acīm. Visai simpātiska.
- Sveika Amanda! Vai tēvs mājās?
- Jā.. - meitene smaidot atbildēja. - Nāciet iekšā. - Viņa aizvēra durvis un pamāja, lai Mairona un Orisejs seko.
- Šī iemesla dēļ.. - Orisejs pačukstēja Maironai un pamāja uz meitenes pusi.

Amanda pavēra kādas istabas durvis.
- Tēvs, pie Tevis atnācis Orisejs. - Meitene atvēra durvis plašāk un pamāja Maironai un Orisejam, lai viņi iet iekšā.
Telpa acīmredzami bija bibliotēka un pie galda ar rakstāmspalvu rokā sēdēja vīrs gados sirmiem matiem. Taču varēja manīt, ka viņa mati kādreiz bijuši tumši. Viņš bija tērpies burvjiem raksturīgās drānās.
Meitene aizvēra durvis. Vecais vīrs nopētīja Maironu. Orisejs pamāja sveicienu.
- Mairona, atļauj iepazīstināt ar Aizsardzības maģijas skolas arhimagu Varinu Strandersu. - Tad puiša skatiens pievērsās arhimagam. - Šī ir Mairona.. - Orisejs aizdomājās. Arhimaga sejā iezagās smaids. Orisejs samulsis paskatījās uz Maironu. - Piedod, es nezinu Tavu uzvārdu..

- Es iedomājos, kāpēc, - burve piekrītoši pamāja Orisejam, - viņš nav vienīgais tēvs, kas tā noskaņots.
Kad Orisejs iepazīstinot nezināja teikt viņas dzimtas vārdu, Mairona viegli palocījās un, pavisam mazliet smaidot pametusi acis uz Oriseja pusi, pabeidza:
- Folāna. Mairona Folāna. Man prieks beidzot iepazīties ar jums, cienītais. Tas ir necienīgi, nepazīt tās skolas arhimagu, kurai pats piederi. Man ir kauns, ka tas notiek tik vēlu. Vienīgais attaisnojums, ka nedzīvoju te tuvumā.
Viņa mazdrusciņ nosarka. Burve tiešām jutās neērti tāpēc, ka līdz šim nebija pat painteresējusies par savu priekšniecību, kā viņa to pie sevis dēvēja.

Burvis piecēlās un piegājis pie Maironas paspieda burvei roku. - Ļoti patīkami.
- Un kāds ir jūsu apmeklējuma iemesls? - Arhimaga skatiens klīda no Oriseja pie Maironas, tad atkal atpakaļ.
- Mums vajag palīdzību. Daloks ir iedzīvojies visai nepatīkamā maģijā un mēs nevaram to noņemt.
Izdzirdot Daloka vārdu Varina seja pārvērtās. Skatiens palika vēsāks. - Ak tā ja..

- Tā tas ir, diemžēl, - Mairona izlikās, ka nav pamanījusi pārmaiņu.
- Darīju, ko varēju, bet mana specialitāte ir amuleti pret elementiem, un nepavisam ne dažādu nekromantijas maģiju noņemšana, - viņa bēdīgāk noteica, lūdzoši skatoties uz cienījamo arhimagu.
- Dalokam gadījās pabūt Grigora pagrabos un, man šķiet, man nav jāstāsta, kas no tā sanāca. Mums ļoti vajag jūsu palīdzību, ja vien būsiet ar mieru.

Izdzirdot Grigora vārdu arhimaga seja apmācās vēl vairāk.
- Ak tā.. - burvis atkārtoja vēlreiz. - Nu labi. - pēc mirkļa viņš noteica. - Aiziešu apskatīties. Uz kurieni? - Varins jautājoši paskatījās uz Oriseju. - Uz manu torni.
- Teleports der? Man slinkums iet.
- Der. - Orisejs noteica. - Atļaujiet piedāvāt portālu.
Arhimags piekrītoši pamāja ar galvu un Orisejs uzbūra portālu. Cauri tam varēja redzēt telpu, kur atradās Hildegarde, Daloks un Roerds.

[Roviela]

Mairona un Roerds iepērkas

- es atvainojos Cienītā, bet mums ordenī diemžēl nemaksā algas... un tie maisi žļodzīgie spēj ar varbūtību sasaistīt pretinieku kājas un pat iespējams viņus pielīmēt pie grīdas a tie mazie akmentiņi taisa tik lielu troksni, ka pastāv iespēja palikt uz kādu laiku kurlam, kas traucē burties burvim kura tuvumā tiek vinš nomests. nu lūk - manā rīcībā ir kādi 50 zelta gabali - tos es nododu jūsu rīcībā, bet pati nu lamiet kas un kā... - Roerds čukstēja.

- Paprasīsim, cik tas maksā, tad redzēs, - burvei principiāli nebija iebildumu, - ļoti daudz, nu, tikpat, cik maksā tīstokļi, es nevaru maksāt, ja mazāk, tad gan. Es arī domāju, ka alķīmiķu uguns mums ir vajadzīga.

- maksā pilnīgi noteikti mazāk - par šiem 50 zelta gabaliem viens maišelis ar ķēpu sanāk, uz baru ar skrienošiem skeletiem labāku nevar pat iedomāties... - roerds pasniedza Mairnai savu naudu.

- Tad es nesaprotu, ko tu īsti gribi? Varbūt darīsim tā - es pie reizes samaksāšu par visu. Kā tad Tu pats pavisam bez naudas paliksi? Tā nebūs labi. Cik tās mantas prasīt?

- grūti pateikt - jo vairāk jo labāk, bet lai neizmaksātu pārāk dārgi... nu izlemiet jūs, bet vismaz 2 - 3 maišeļi kādi 3 - 4 akmeņi un daži uguns pudeļi būtu ļoti pozitīvi. - Roerds palocijās vēlreiz atvainojos, - bet ja nebūtu vajadzība pat neieminētos prasīt.

- Ak, nekas! Tad ej un prasi visu, ko un cik Tev vajag. Maksāšu pie reizes, - burve pasmaidīja.