Lindleira, ~ Lomu spēle 2007 ~ [C] [PZP] [N-14] Opcijas

[Sindra]

Lindleira

Zeme, kur auksti viļņi apskalo vientuļus krastus, bet aukstas sirdis padara ļaudis vēl vientuļākus par viņu zemi.


Ģeogrāfija un klimats

Lindleira ir neliels kontinents, kuru apskalo aukstas okeāna straumes. Straumes brīžiem ir tik spēcīgas, ka kontinents ir praktiski izolēts no pārējās pasaules. Vietējiem nerūp, kas ir ārpus Lindleiras. Viņiem pietiek ar saviem iekšējiem konfliktiem.

Kontinenta dienvidu daļā izplešas vienmuļie Soterānas līdzenumi. Slinkas, platas upes apskalo zemi, kur izaug graudaugu ražas, kas pabaro lielāko daļu visa pārējā kontinenta. Lielākā daļa mežu Soterānā ir izcirsta, tādēļ vēji brīvi klejo pa zemi. Šur un tur nelielas birzes un mežu audzes tiek ieaudzētas mākslīgi, lai ļaudīm būtu kokmateriāli un kurināmais. Retumis, pārsvarā pie lielākajiem tirdzniecības un ūdens ceļiem ir izaugušas nelielas pilsētiņas, kurās pulcējas bez iztikas līdzekļiem palikušie zemnieki.

Vēl uz dienvidaustrumiem no Soterānas līdzenumiem okeānā ir satupušas Orodimas arhipelāga akmeņainās salas. Uz lielākās no tām - Kalmiras atrodas visu soterāņu senā kulta vieta Saules svētnīca.

Kontinenta vidū paceļas Kardlinnas plato. Zālains klajš lauks, kuru tikai retumis pārtrauc kāds vientuļš kalns vai sīka meža skupsna, tas ir nemīlīgs un nezinātājam bīstams. Kardlinnā dzīvo tikai vietējās klejotāju ciltis un tajā ir atrodama tikai viena vienīga pilsēta Telseta.

Rietumos slejas lielākie meži Lindleirā,- Sagūstīto Viļņu mežs jeb Frenamuirs, Vientuļo Ēnu mežs jeb Laramuirs un Tukšo Atbalsu mežs jeb Ašenmuirs. Mūžvecas priedes piekrastē un tik pat senas egles dziļāk kontinentā sedz skatam nevienu nesaprasto elfu zemes.

Austrumos Vezālijas kalnu grēdas badīgi kožas vientuļās ielejās un piekrastes ūdeņos, veidojot bīstamus fjordus, kurus no jūras sargā daudzas mazas klinšu saliņas. Tur dzīvo Vezālijas akmens punduri, kuri savas mājvietas iekārto zem kalniem, kā arī retas cilvēku ģimenes mazmazītiņos ciematiņos kalnu ielejās.

Ziemeļos, starp Kardlinnu, Ašenmuiru un Vezālijas grēdām ir melni dūmakainās Arskvīnas smailes, vulkānu un burvju zeme. Vieta, kur kalni regulāri šļāc ārā uguns upes un sastinguši akmeņi knapi spēj uzturēt dzīvību. Reģions, kura ziemas ir garākas, bet ne vienmēr sniegainākas. Arskvīnas rajonā dzīvo krietns skaits pūķu.


Tautas

Lindleirā dzīvo vairākas pēc kultūras tradīcijām un izskata ļoti atšķirīgas tautas:
- soterāņi (cilvēki)
- arskvīnieši (cilvēki)
- telsetieši (cilvēki)
- vezālieši (cilvēki)
- Vezālijas akmens punduri (dwarfi)
- koku punduri (gnomi)
- elfi (elfi)
- muira jaukteņi (puselfi)
- kardlinni (orki)
- kardlinnu jaukteņi (pusorki)
- hallapi (halflingi)

Soterāņi ir Soterānas līdzenumu un Orodimas arhipelāga iedzīvotāji. Dzīvo kastu sistēmā, pielūdz Sauli un audzē zirgus, citus lopus un graudaugus. Viņi ir vidējas auguma, vidējas miesasbūves, veikli, parasti tumšmataini. Soterāņi bieži uzņemas līderu pozīcijas un mēdz savā starpā cīnīties par cieņu un varu. Populārākās klases - Bbn, Rgr, Drd.

Arskvīnieši ir Arskvīnas vulkānu zemes iedzīvotāji. Cēlušies no ar soterāņiem radniecīgas cilts. Vidēja garuma un slaidi, pārsvarā tumšmataini, no soterāņiem visbiežāk atšķiras ar savām zilajām acīm. Arskvīnieši ir viltīgi un noslēgti un vairāk panāk ar piekāpšanos un manipulēšanu nekā ar atklātu konfrontāciju. Populārākās klases - Sor, Wiz.

Telsetieši ir jauna tauta, kura radusies Telsetas pilsētā nonākot un savā starpā saplūstot dažādu tautu pārstāvjiem, tādēļ arī izskatā tie ir ļoti dažādi. Telsetieši ir piesardzīgi pret svešiniekiem, taču ar uzticamiem partneriem dibina ilglaicīgas un uzticamas saites. Telsetieši izvēlas ļoti dažādas profesijas.

Vezālieši ir austrumu fjordu iedzīvotāji. Gari, spēcīgi, blondiem matiem un pelēkām acīm, viņi ir pieraduši izdzīvot skarbos apstākļos un paļauties uz fizisku spēku. Vezālieši paši būdami līdz rupjumam atklāti, strauji apvainojas, ja kāds neizrāda viņiem pienākošos cieņu. Viņi dzīvo klanos un augstu vērtē ģimenes saites. Vezālieši mēdz no kaimiņiem laupīt pietrūkstošo pārtiku un preces un nelielās airu laivās peld gar piekrasti, lai nokļūtu līdz bagātākajām piekrastes zemēm, kur pasirot. Populārākā klase - Rgr.

Vezālijas akmens punduri ir ļoti drukni, bet pazemi augumā. Dzīvo pazemes akmens alās un nodarbojas ar metālu rūdas un dārgakmeņu ieguvi, izgatavo augstas kvalitātes darbarīkus, ieročus un bruņas. Punduru vīrieši vienmēr nēsā bārdas. Ļoti teritoriāli, no citu tautu viedokļa pārlieku nežēlīgi aizstāv savas mājas, neielaižas darījumos ar nepazīstamiem ļaudīm, reti draudzējas ar tiem, kas nav punduri. No otras puses ļoti uzticīgi noslēgtajam līgumam un nekad nemāna savu sadarbības partneri. Populārākā klase - Ftr.

Koku punduri ir līdzīgi akmens punduriem, bet īsāki augumā un slaidāki. Paši koku punduri dala sevi divos klanos - Arskvīnas koku punduros un Vezālijas koku punduros. Visi koku punduri izjūt dziļu saikni ar dabu. Vezālijas koku punduri savus mazos akmens namiņus taisa Vezālijas kalnu grēdas ziemeļrietumu nogāzēs. Dzīvo izolēti, audzē bārdas līdzīgi akmens punduriem un nodarbojas ar sīko lopiņu audzēšanu (galvenokārt kazas un aitas). Arskvīnas koku punduri dzīvo nelielās mežu audzēs, kuras bieži apdraud vulkānu izvirdumi un Arskvīnas burvji. Zaudējuši mājas viņi beži apmetas dzīvot starp arksvīniešiem un pat viņu pilsētās. Arskvīnas punduri ir ziņkārīgi, brīžiem pat nekaunīgi, ar aizrautīgu interesi par maģiju, bieži lien visur, kur var ielīst un vēlāk tirgojas ar informāciju. Populārākā klase - Brd.

Elfi ir tievi, slaidi, zaļacaini, spicausaini, bieži ar gariem matiem blondā, sudarba vai zelta krāsā. Elfi dzīvo ļoti noslēgti savos mežos un necieš nevienu, kas tiem tuvojas. Viņi nodarbojas ar maģiju, izgatavo brīnišķīgas maģiskās mantas, rauš bagātības savos meža cietokšņos un trenē meža lūšus, kurus rīda virsū tiem, kas pārkāpj viņu zemju robežas. Pārējās tautas elfus uzskata par ļaunatminīgiem un vardarbīgiem un cenšas no viņiem izvairīties. Populārākā klase - Wiz.

Muira jaukteņi ir radušies elfa un visbiežāk soterāņa, arskvīnieša vai telsetieša savienībā. Viņi parasti rodas pēc tam, kad elfi ir devušies kārtējā atriebības gājienā uz savām kaimiņu zemēm un parasti uzaug pie savas mātes starp viņas ļaudīm, nekad pie elfiem, kuri nesaskata šādā atvasē neko elfisku. Muira jaukteņi parasti līdzinās savas mātes radiem, bet viņiem visiem ir zaļas acis no sava elfu tēva. Pieauguši muira jaukteņi
vai nu izvēlas nodarbošanos, kas raksturīga viņu reģionam vai arī protestā pret apkārtējo pasauli ar nodomu izvēlas profesiju, kas atšķiras no tā, ko dara apkārtējie un viņu mātes.

Kardlinni ir Kardlinnas plato pastāvīgie iedzīvotāji. Dzīvo ciltīs un parasti klejo apkārt pa noteiktu teritoriju. Viņiem ir pelēcīga ādas krāsa, tumši brūnas acis un tumši mati. Kardlinni bieži rotā sevi ar ādas krāsojumu, rituālām rētām un tetovējumiem. Viņi ciena fizisku spēku, taču respektē arī varu, kādu iegūst burvis pār saviem bailīgajiem pretiniekiem. Kardlinni ir Lindleiras izstumtā tauta. Viņu pārstāvjiem dažreiz piemīt dāvanas, kuras pēc citu tautu ticējumiem drīkst būt tikai dieviem. Kadlinni mēdz būt psioniski un tādēļ tiek uzskatīti par zaimotājiem. Viņus bieži vajā un necieš savā tuvumā tieši šī iemesla dēļ. Par laimi kardlinniem viņu izdzīvošanas spējas un augstā dzimstība nav ļāvušas viņu ciltīm izmirt. Populārākā klase - Bbn.

Kardlinnu jaukteņi no sava kardlinnu senča parasti manto pelēcīgo ādas krāsu un fizisko spēku. Viņi dzīvo grūtu dzīvi, jo reti tiek pilnībā pieņemta vienā vai otrā sabiedrībā. Bieži bērnībā tiek izsmieti, apsaukāti un aizskarti, viņi ātri iemācās izmantot savu fizisko parākumu, tādēļ vēlāk dzīvē vairāk izvēlas profesijas, kurās nepieciešams viņu fiziskais pārākums. Bieži kļūst par karavīriem, apsargiem vai pilsētu kārtības uzturētājiem. Tikai retajam izdodas izvairīties no tā, ka viņu saista ar viņa kardlinnu senču lāstu. Populārakā klase - Bbn.

Hallapi ir augumā sīku, veiklu un nekaunīgu ļautiņu tauta. Dzīvojot lielās ģimenēs viņi reti apmetās uz ilgu laiku vienā vietā, bet parasti klīst pa Soterānu, Arskvīnu un Kardlinnu un dažreiz pat ielavās elfu zemēs un Vezālijā. Viņi tiek uzskatīti par zagļiem un meļiem un bieži ar to arī nodarbojas. Viņi ir kā uzburti uz zirgiem un mēdz bieži ar tiem mainīties, bet dažreiz pat tos zagt. Populārākā klase - Rog.


Valstis

Lielākā valsts Lindleirā ir Soterāna. Tās teritorijas plešas pa visu Soterānas līdzenumu līdz Kardlinnai, elfu mežiem un punduru kalniem. Soterānā ietilpst arī Orodimas arhipelāgs. Soterāņi nodarbojas ar zemkopību un lopkopību. Viņi audzē ātrus un izturīgus zirgus. Soterāna ir ļoti konservatīva zeme, kas tradicionāli dala savus iedzīvotājus pēc dzimumiem un kastām. Soterāna ir teokrātija. Saules priesteri jeb solīti nomināli lemj par visas valsts darbību un pieder pie augstākās kastas. Jātnieki ir karotāji un nākošā nozīmīgākā kasta valstī. Jātnieku virspavēlniekiem ir liela vara un daži no viņiem sabiedrībā iegūst vairāk ietekmes nekā liela daļa no solītiem. Burvji un zinātnieki ir nākošā kasta, kura tiek uztverta ar dalītām jūtām. Burvjiem Soterānā ir aizliegts nodarboties ar nāves un vilināšanas maģijām. Zemākā kasta ir zemnieki un amatnieki. Lindleira eksportē labību un lopus, bet importē koku, būvmateriālus un ieročus. Lindleira ir naidīgās attiecībās ar Arskvīnas magokrātiju un elfiem un puslīdz neitrālās attiecībās ar Vezālijas akmens punduriem.

Arskvīna ir zeme ziemeļos ar nemīlīgu klimatu un bīstamiem dzīves apstākļiem. Arskvīnā bieži notiek vulkānu izvirdumi un pūķu uzlidojumi, bet no tiem neatpaliek vietējo burvju maģijas pētījumi. Arksvīna ir magokrātija,- spēcīgākajiem burvjiem pieder daudz varas. Te pastāv dzimumu līdztiesība un katrs, kas spēj sagrābt un noturēt varu, ir to pelnījis. Zemes "līdztiesīgākie" iedzīvotāji ir burvji, kuri tradicionāli dalās skolās pēc mīļākajiem maģijas veidiem un bieži nemaz nemācās visus no tiem. Maģisku mantu izgatavošana, bruņu un ieroču apburšana, dārgmetālu un dārgakmeņu iegūšana, lāstu piesaukšana, cietušo atburšana un dabas apstākļu maiņa vai draudi to izdarīt ir pakalpojumi un preces, kuras burvji izmanto maiņai. Vēl viņi piegādā akmeni būvniecībai un alķīmijas preces, pretī par to saņemot pārtikas produktus. Arskvīna reizēm naidojas ar Soterānu un elfiem, bet tas pārsvarā ir tāpēc, ka viņi nesaprot, kāpēc pārējās tautas ir tik sīkumainas.

Telseta ir pilsētvalsts Kardlinnas plato rietumos. Tā ir tirdzniecības vieta, kur saplūst preces no visām malām. Telsetas iedzīvotāji ir raibs jūklis, kas tur saplūdis līdz ar precēm. Telsetā valda vēlēts birģermeistars. Telsetiešiem ir ļoti stingri likumi par laupīšanu kaimiņu zemēs. Ja kāds tiek pieķerts kaut vai tikai nodomos iet izlaupīt elfu mežus, viņam draud nāvessods. Tas ir tāpēc, ka Telseta vairākas reizes ir cietusi no elfu uzlidojumiem, kad tie ir nākusi atriebties par iebrucējiem viņu mežā. Līdz ar to Telsetā burvjiem ir īpašs stāvoklis. Visi burvji, kas prot izsargāties no Ugunsbumbām un zibeņu šautrām tiek aicināti iestāties pilsētas aizsardzības dienestā. Viņu pienākums ir neitralizēt elfu maģijas no viņu lidojošajiem kuģiem uzbrukuma laikā un pasargāt pilsētu. Līdz ar to šiem burvjiem visu laiku ir jāatrodas pilsētā un jābūt gataviem pēc pirmā brīdinājumam pildīt savu pienākumu. Toties viņi saņem neiedomājami lielu atlīdzību, pilsētas apmaksātu māju pilsētā, daudzas privilēģijas un tiesības darīt visneiedomājamākās lietas no tiešajiem pienākumiem brīvajā laikā. Telseta cenšas ne ar vienu nenaidoties, taču viņiem ir saspīlētas attiecības ar elfiem.

Vezālijas klanu zemes ir pavisam nelieli valstiski veidojumi. Vezālieši dzīvo lielās ģimenēs un ik pa brīdim karo un slēdz mieru savā starpā. Viņi bieži ir pārējo tautu saite ar akmens punduriem, ja kādam ir nepieciešami to izstrādājumi. Taču citādi dzīvo paši savu dzīvi un nejaucas lielo valstu darīšanās. Varbūt tikai retu reizi piesakās karā vienas vai otras puses labā, ja tās labi maksā.

Vezālijas akmens punduri dzīvo klanos ar klana lordu priekšgalā. Citām tautām nav īsti skaidra viņu valsts uzbūve. Akmens punduri bieži tirgojas ar Soterānu, no kurienes saņem pārtiku, bet pretī dod metālus, ieročus un būvmateriālus. Akmens punduri ļoti neiecietīgi izturas pret jebkuru, kas bez viņu atļaujas viņiem tuvojas. Robežu pārkāpējus viņi parasti iznīcina tik ātri, ka tie nepaspēj par saviem varoņdarbiem pat palielīties. Ar dziļu cieņu attiecas pret senčiem un senču gariem.

Vezālijas koku punduri veido tādu kā klanu, līdzīgu akmens punduru klaniem, kurš dalās ciemos. Koku punduri dzīvo izolētio no pārējiem un cenšas no visiem izvairīties. Reizēm Viņi ierodas Arskvīnā vai Telsetā, lai pārdotu kādu zvērādu vai alķīmisku substanci un pretī iepirktu kādu darbarīku vai skaistu mantu.

Arskvīnas koku punduri dzīvo ciemos un cenšas netrāpīties acīs Arskvīnas burvjiem. Daudzi no viņiem iet strādāt burvju labā vai nu kā izlūki un slepkavas vai kā burvju mācekļi. Daudziem no viņiem maģijas ir asinīs, tāpat kā joki un dīvainas izdarības.

Elfi dzīvo mežos un dalās trīs valstīs,- pa vienai katrā mežā. Viena meža elfus vada viņu valdnieks, kas parasti ir vecākais un gudrākais no viņiem. Elfi ir ļoti atturīgi pret pārējiem un neļauj nevienam iekļut viņu zemēs. Lai izsekotu iebrucējus, viņi ir speciāli apmācījuši kaujas lūšus, kuri ir nobadināti un pieradināti pie cittautiešu asinīm. Izsekojuši iebrucējus, elfi tos parasti iznīcina. Bet, ja tiem izdodas tikt līdz kādai nocietinātai vietai, tad elfi sakāpj savos gaisa kuģos un dodas ar savām spēcīgajām maģijām iznīcināt visu to vietu. Elfi netirgojas ar citiem, toties paši izgatavo daudzas skaistas lietas un maģiskus priekšmetus. Tam, kas reiz iekļūs kādā viņu meža cietoksnī un pēc tam paliks dzīvs, būs tik lielas bagātības, ka pietiks vairākiem mūžiem.

Kardlinni dzīvo ciltīs. Parasti katra cilts ir par sevi un tikai retu reizi vairākas apvienojas, ja uzrodas spējīgs karavadonis. Kardlinni nodarbojas ar lopkopību. Viņi tirgojas reti un praktiski tikai ar telsetiešiem. Viņi ir pastāvīgā karastāvoklī ar soterāņiem, kuru jātnieku pulki pie katras izdevības cenšas iznīcināt kādu viņu pagaidu apmetni. Parasti kardlinni no uzbrucējiem bēg projām, kamēr daži no viņiem cenšas pretiniekus aizkavēt. Tomēr reizēm māzākam soterāņu pulciņam nākas pašiem ņemt kājas pār pleciem, ja pretī stājas kāds kardlinns, kuram piemīt vairāk zaimojoši dievišķo dāvanu.


Reliģija

Soterāņi pielūdz sauli. Viņu priesteru kasta veic rituālus, ziedo, tulko laika apstākļus.

Arskvīnieši pielūdz mēnesi, jo tas ir nozīmīgs laika skaitīšanā un tiek uzskatīts par zināšanu patronu. Tomēr viņu attiecības ar savu dievību ir stipri vēsākas nekā soterāņiem, jo burvji bieži mēdz visu apšaubīt, arī ticību.

Vezālieši pielūdz dabas garus un mātes - ūdens māti, zemes māti.

Vezālijas akmens punduri pielūdz senču garus un mirušos varoņus.

Telsetieši pielūdz garus un dievības, kas ir populāras arī citur, bet viņu lokālā dievība ir Vejs, tirgotāju un ceļotāju aizstāvis.

Par elfu un hallapu reliģiju nekas nav zināms.


Spēlētāji drīkst izvēlēties spēlēt:

- soterāņus (cilvēki)
- arskvīniešus (cilvēki)
- arskvīnas koku pundurus (gnomi)
- telsetiešus (cilvēki)
- vezāliešus (cilvēki)
- muira jaukteņus (puselfi)
- kardlinnu jaukteņus (pusorki)
- hallapus (halflingi)

Intro

Daloks pamodās pie pilsētas vārtiem. Viņš pavērās apkārt un mazliet saviebās. Grāvis. Kā gan līdz kaut kam tādam varēja nodzīvoties. Viņš un grāvī. Veiksmes dieviete viennozīmīgi nav bijusi kopā ar viņu. Puisis mēģināja piecelties. Laikam nakts bijusi auksta un locekļi nepatīkami smeldza. Uzstīvējies kājās, viņš savicināja rokas un Daloka stāvu ietvēra maģiska aura. Pēc brīža jau jauneklis izskatījās labi sakopies un pievilcīgs.

Mazliet stīvām kustībām viņš izkāpa no grāvja un devās uz pilsētas vārtu pusi. Ak, Telseta! Redz kā! Bet kā viņš te bija nokļuvis, to puisis nekādi nespēja atcerēties. Viss ko viņš atcerējās bija tēva mājas un elfi. kas tālāk? Nav ne jausmas...

Izgājis cauri pilsētas vārtiem, Daloks devās uz krogu. Šo vietu viņš noteikti pazina. Atvēris durvis, viņš izslējās pēc iespējas staltāk un iesoļojis krogā devās pie krodzinieka.
- Es vēlētos noīrēt istabu, un paēst, nu ja tikai ... viņš mazliet mulsi pasmaidīja. ... Man šobrīd nav naudas... - Krodzinieks jau grasījās kaut ko atcirst, kad rūpīgāk ieskatījās atnācēja sejā.
- Dalok? Tu? Visi domā, ka Tu esi miris. -
- Nē.. nu tā ir sanācis, ka vēl neesmu. - puisis pasmaidīja un viņa skatiens aizslīdēja pie krodzinieka meitas, kura neparasti ātri sāka skraidīt pa telpu šurpu turpu ik pa brītiņam pielabodama frizūru.
- Bet man ļoti nepieciešams atpūsties. - viņa skatiens atgriezās pie krodzinieka.
- Kā gan, lai es Tev atsaku? - krodzinieks nopūtās.
- Dodies vien uz savu istabu, bet par to parāda atdošanu. Man liekas, ka Tavs tēvs Tev mantojumu būs atņēmis. -
Daloks pamāja ar galvu.
- Sīkums. Gan jau es tikšu ar to galā. Viņš pasmaidīja un devās augšup pa kāpnēm. -

Nākamajā dienā Daloks jutās jau daudz labāk. Nokāpis lejā, viņš mundri sveicināja krodzinieku. Krodzinieks satraukti pamāja puisim un aizbīdīja to uz kroga stūri ar pirkstu norādīdams uz kādu baltās drānās tērptu stāvu, kurš stāvēja pie krogus loga.
- Baltais burvis. Viņš Tevi meklē. Tas esot saistībā ar kādu vīziju. Tu esot iemesls elfu nākamajam uzbrukumam pilsētai. Vai Tu esi bijis pie elfiem. -
- Nu es.. - puisis iesāka, taču nepabeidza savu sakāmo, kad krogā strauji iesoļoja vīrs baltajās drānās un kopā ar viņu divi priesteri zaļās drānās ar lielu saules simbolu uz krūtīm.

Priesteri nogaidoši paraudzījās uz burvi. Burvis apstiprinoši pamāja ar galvu. Viens no priesteriem pamāja kaut kam krogus ārpusē un drīz jau bija sadzirdams, ka krogam tuvojas bruņās tērpti stāvi.
Tur jau tie bija. Četri bruņoti vīri. Viens no priesteriem pagāja uz krodzinieka pusi.
- Šis cilvēks tiek apsūdzēts nemieru izraisīšanā un viltus dievību slavināšanā. -

Bruņās tērptie vīri piegāja pie Daloka un draudīgi uz viņu paskatījās.
- Labi jau labi! Es jau eju.. - iedams prom viņš pagriezās pret krodzinieku.
- Piedod, es nezinu vai man sanāks atdot parādu. -

Krodzinieks tikai noplātīja rokas. Kad bruņotie vīri aizveda jaunekli. Viens no priesteriem piegāja klāt krodziniekam un iečukstēja tam ausī.
- Jūs te slēpjat slepkavas un blēžus. Dēl tādiem kā Jūs, pār mums nākušas dieva dusmas. Saules svētnīcas relikvija ir pazudusi. Visādas sliktas lietas nākotnes vīzijās var redzēt, ja tā neatrodas. -

Iedams prom, priesteris pamāja burvim, tas ierunājās skaļā un dimdošā balsī.
- Es redzēju vīziju. No šī kroga nāca briesmīga slimība, ļaudis, kas te uzturējās saslima un nomira briesmīgā nāvē. - Viņi atstāja krogu un nemanāmi pazuda arī pārējie kroga apmeklētāji.
Skumju vaigu krodzinieks noskatījās, kā pēdējie apmeklētāji pamet telpas.

Nākamajā dienā Telsetas laukumā bija piekārts liels paziņojums.

Meklēju drosminiekus un piedzīvojumu meklētājus.
Uzdevuma paveikšanas gadījumā bagātīga atlīdzība.


Lindleiras karte



Personāžu apraksti un jautājumi par spēli ATD pavedienā

Šo rakstu rediģēja Sindra: 12.06.2006 20:25

[Sindra]

Krodzinieks sēdēja pie letes un gaidoši raudzījās uz kroga durvīm. Vai tās vērsies vai nē? No tā bija atkarīgs viņa turpmākais liktenis.

Gaidīšana vienmēr bijusi mokoša. Vecais vīrs sev pārmeta un atgādināja neskaitāmus gadījumus, kad jau bijusi sajūta, ka viņa labā sirds viņu novedīs postā.

Vientulība un gaidīšana. Mokošākās lietas pasaulē. Viņš bija palaidis krogus meitas brīvdienās. Nebija jau arī nekas ko darīt. Kopš burvju un priesteru paziņojumu, neviens pie viņa nenāca.

Cik mokoši ir gaidīt...

[Roviela]

Durvis atvērās, bet ne tās, uz kurām tik gaidoši raudzījās krodzinieks. Atskanēja viegli soļi, kas drīz bija dzirdami nākam tepat, no augšstāva, pa tik mājīgi čīkstošajām kāpnēm.
Nokāpusi līdz lejai, Mairona īsi izmeta:
Joprojām neviena? Es jau tā domāju! Šī pilsēta ir vienkārši nožēlojama, lai cik slavena arī nebūtu. Pareizāk - tās ļaudis.
Nu, labi, ne visi, es tagad piekasos.

Viņa bija sliktā garastāvoklī. Šitā sabojāt ar muļķīgiem paziņojumiem tik labu krogu, kurā viņa - vienīgajā no visiem, jutās ērti un mājīgi. Un pavāri... mjammm! labāku nav visā pilsētā.

Pēc brīža viņa bija klāt.
Kaut ko uzmundrinošu! Mairona atstutēja elkoņus uz letes malas, pirms domīgākā balsī turpināt, vērojot krodzinieka ielieto dzērienu pret gaismu:
Klau, vecais draugs, kā būtu, ja tu par manu atlīdzības naudu iestutētu manā istabā lielo spoguli? Zini, tādu ar kristāla rožu vītnēm krāsainām apkārt, un rožkoka inkrustētu galdiņu blakus? Ko?

Viņa aši pameta skatienu uz krodzinieka seju:
Jā! Es taisos iet pēc tās sasodītās relikvijas no tempļa. Vienmēr ir labāk, ja mantas stāv tām paredzētajās vietās.

[Romija]

Pilsētas laukumā uz pelēka zirga iejāja maziņa auguma skuķēns gaišiem matiem. Tā bija Arje ar savu zirgu Rinku. Viņa smaidīja, jo tikko kā bija pārdevusi pāris uz pilsētu atvestos sīkumus. Lai arī ienākumi nebija lieli, tomēr tas nebojāja prieku, tāpēc viņa bija nolēmusi iegriezties krogū, lai apēstu vienu no gardajām bulkām un uzdzertu dzērveņu limonādi.

Jājot cauri tirgus laikumam, sīciņā būtne pamanīja lielo uzrakstu, kam pavirši pārlaida skatienu. Lai nu kas, bet avantūras Arjei nebija jāmeklē - tās pie viņas atnāca pašas. Īpaši neiedziļinājusies, kas, kur, kā, meitene devās taisnā ceļā uz krogu. Veikli nolekusi no savam augumam nesamērīgi lielā zirga segliem, Arje viņu piesēja pie margas un iegāja krogū. Lai arī citreiz krogs bija krietni kuplāk apmeklēts, tomēr viņu tas īpaši neuztrauca.

Lete viņai sniedzās vēl virs galvas, tāpēc viņa piegāja un uz letes uzlika vienu roku, pirkstos grozīdama spožu monētu. Pavisam drīz parādījās arī gaišais matu cekuls un divas zilas, smaidīgas ačeles.

"Biezpiena kūciņu un dzērveņu limonādi, lūdzu!" viņa nočivināja gandrīz bērna balsī. Arī augums pastiprināja šo iespaidu, jo Arje bija pastiepusies uz pirkstgaliem, lai dabūtu pāri letes malai degunu.

Šo rakstu rediģēja Etasi: 13.09.2006 12:55

[Sindra]

Krodzinieks pamāja sveicienu burvei, kad tā nokāpa lejup pa kāpnēm.
Nožēlojami ļaudis? Nē.. tā jau nav. Tu tiesā pārāk bargi.. Viņš ielēja Maironai dzērienu un pasniedzis dāmai vēlreiz paskatījās uz durvju pusi, jo viņam likās, ka bija samanījis pie loga kaut kādu kustību.

Spoguli? Viņš domīgi novilka... Es te tagad nesaprotu vai man jāpriecājas vai jāraud. Tu taču neiesi viena? Redz pagaidām vēl neviens nerādās. Kaut desmit spoguļus.
Viņš uz mirkli apklusa un tad iesmējās. Nez ko man visi pastāvīgie klienti tādi... Daloka istabā jau ir milzīgs spogulis... Jā, diez kā viņam klājas. Vajadzētu painteresēties.

Pēkšņi durvis atvērās un krogā parādījās mazā meitenīte, kura pilnīgi noteikti zināja, ko vēlas.
Krodzinieks pasmaidīja un pasniedza mazajai prasīto kūku un limonādi.

Paldies, ka iegriezies Arje! Reku Tev limonāde un veselas divas kūciņas! Paldies par uzticību!

[Romija]

"Paldies, Tavas kūkas ir vienreiz-garšīgas!" Arje pasmaidīja, atstāja monētu uz letes un nocēla šķīvi ar bulkām un limonādes krūzi. Viņa to visu paņēma rokās un maziem solīšiem aiztipināja pie letei tuvākā galdiņa. Arī krēsls bija viņas augumam par augstu, tāpēc uz tā varēja nokļūt, nedaudz palecoties. Pavilkusi kājas zem sevis, lai galds nešķistu par zemu, sīkaliņa sātīgi iekodās vienā no biezpienkūkām un uzdzēra lielu malku limonādes.

Kad puse no iegādātā bija notiesāta, viņa pagriezās pret krodzinieku. "Klau, kam tev tas krogus tik tukšs šodien? Vai ir noticis kaut kas nopietns? Kādu laiciņu nav sanācis dzīvoties pa pilsētu, varbūt esmu ko palaidusi garām!" Arje diezgan bezrūpīgi ievaicājās.

[Roviela]

Kā vēlies! Mairona stingri noteica, ar to domājot raudāšanu un smiešanos.
Tu saki, ka Dalokam IR spogulis? Un kāpēc man tāda līdz šim nebija? Paklau... burve izskatījās tēloti dusmīga, bet tad iesmējās.
Nu kam VIŅAM spogulis! Švīts atradies! Varbūt vēl ar visām ķrāsainām rozēm gar malu? Jā, būtu gan interesanti uzzināt, ko īsti viņš ir savārījis, bet nez vai mūs kādu viņam tuvumā laidīs. Nu, pirms iešanas var pamēģināt viņam pietikt, mēģināts nav zaudēts, galu galā nupat pats lielais priekšnieks no manis šo un to nopirka, varētu būt atsaucīgāks nekā parasti.

Viņa lēnām malkoja savu dzērienu, vērodama, kā ierodas un iepērkas mazā auguma meitene, kuru krodzinieks bija nosaucis par Arji. Kāda ņipra! Prieks redzēt ņipras būtnes tādā nejaukā laikā.

Sveicināta! burve laipni pamāja ar galvu viešņai. Lai labi garšo! Ek, neprasi, kas notiek... vienas bēdas un nelaimes! Vietējie burvji izplatījuši baumas par šo krogu, bet vietējie ir tik lētticīgi, ka ņēma un noticēja, muļķi tādi.

[echo3]

Tirgus laukuma vienā stūrī, tur, kur pārdevēji tirgojās ar smalkām dažādu materiālu greznumlietām, kas neprasīja skaļu preces slavināšanu, un kur tāpēc vispārējais troksnis nebija tik liels kā pārējā laukumā, uz diezgan ļodzīgas koka kastes stāvēja slaidiņš, gnomu augumam pagarš puisis, spēlēdams pānflautu un reizēm jocīgi sasvilpodamies ar strazdu, kas tupēja savam draugam te uz pleca, te uz galvas. Garāmejošajai publikai priekšnesums patika tīri labi - daži pat klausoties pakavējās ilgāk, - un arī tirgotājiem neapšaubāmi no tā bija labums, jo mūzika mīkstināja ne tikai sirdis, bet arī raisīja vaļā makus, liekot cilvēkiem pirkt skaistās mantas, kam citkārt viņi būtu gājuši garām, sīkstulīgi lūpas savilkuši. Un tā tirgus dienas beigās muzikantam nebija iemesla žēloties par pilsētnieku skopulību, - ne tikai pircēji, bet arī blakus esošie tirgotāji viņam bija piebēruši pilnu maku.

Būs nu jāiet! - Ellīo, nolēcis no kastes, atvadījās no tirdziniekiem. Šodien viņš dosies prom no Telsetas, noteikti! Ellīo nepatika pilsētas, - tur valda tāds šaurums un tur vienmēr ir burzma. Un nekad nav klusuma, tikai troksnis, kurā atsevišķai skaņai nav nozīmes. Vienīgi - pilsētās ļaudis maksā par mūziku, ja ir brīdis un vieta, kur to saklausīt.

Veikli izlīkumojis caur precēm, cilvēkiem un dzīvniekiem, Ellīo gandrīz ar degunu atdūrās kroga durvīs. Pirms ceļa tā kā derētu ko iekost? Nauda ir (cik neparasti!), un krogus arī, izrādās, tepat vien ir. Pamājis ar pirkstu strazdam, kas paklausīgi nolaidās uz Ellīo pleca, gnoms atgrūda durvis un iegāja iekšā.

Sveicināti! - pie letes piegājis, Ellīo uzrunāja krodzinieku. - Labu cepeša gabalu un glāzi sarkanvīna man pašam, un sīku jēlas gaļas gabaliņu manam strazdam, ja varu lūgt, cienījamo saimniek!

Ellīo nemaz neiedomājās, ka uzrakstam par drosminieku meklēšanu varētu būt kāds sakars ar šo krogu.

[Sindra]

Krodzinieks paskatījās uz Maironu.
Tu laikam joko? Dalokam, lai nebūtu spoguļa? Viņam vispār kaut kas cits izņemot viņa izskatu un mīlas dēkas vispār interesē? Nu tāds ar izrotātām malām gan viņam nav, bet būt ir. Bet Tev apsolos sagādāt izrotātu un ar visu galdiņu klāt. viņš uzsmaidīja.

Viņš jau grasījās ko piebilst burvei, ka arī priesteri vainīgi neslavas izplatīšanā ne tikai burvji, bet tad durvis atkal atvērās un krodzinieks ar cerīgu skatienu paraudzījās uz atnācēju. Noklausījies pasūtījumu, viņš ķērās pie izpildes, tai pat laikā viņa sejā parādījās neizpratne.

Vai ļaudis nemaz neklausa ko citi tenko un nemaz nelasa paziņojumus? viņš klusi jautāja Maironai un pasniedza puisim prasīto. Labi, ka palaidu mājās tikai krogus meitas, bet pavāru paturēju viņš vēl piemetināja atsnesdams svaigi ceptu, kārdinoši smaržīgu cepeša gabalu.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 13.09.2006 14:23

[Melnais Akvareļu...]

Pavērās krogus durvis un tajās parādījās Antejs. Viņam mugurā bija garas drānas, galvā kapuce. Ar kreiso roku viņš atbalstījās uz koka nūjas. Viņš pārlaida skatu telpai un nemaz nebrīnījās, ka tas nav pārāk apdzīvots. Vīrietis piegāja pie letes un apsēdās, izgrūsdams vienu vienīgu
Sveicināti

[Roviela]

Zinu, zinu... Izskats, mjā, katram tādu izskatu. Būtu patīkamāk skatīties apkārt. Bet laikam jau kaut kas ir interesējis, jeb, tu domā, kādam elfam pakaļ skrēja? To no viņa varētu sagaidīt, protams, bet nu, teiksim tā, man šķiet, ka viņš ir pārāk slinks, lai tik tālu tāpēc vien vilktos, ja tepat zelteņu ir atliku likām.
Burvei nebija nekas pretī pamēļot. Ar katru krogā ienākošo, nez kāpēc, viņas garastāvoklis uzlabojās.

Labi, es tiešām gribu ar krāsaina kristāla rožu vītņu maliņu un tādiem pašiem gaismekļiem tam blakus. Un smuku galdiņu ar daudz atvilktnītēm.
Tad tas būtu norunāts. Tādas mantas nav no lētajām, to viņa gluži labi zināja.

Redz, visi, laikam, nelasa! Mairona tikpat klusu attrauca.
Priecājies būtu, ne brīnījies. Tik vien bēdas, kā tagad šos pierunāt aizsūtīt meklēt zudušo mantu. Pag, tas, pēdējais izskatās kaut ko lasījis, re, nupat ienāca...

Sveicināti! viņa atkārtoja skaļi abiem nesenajiem ienācējiem, un uzsvilpa vienu trelli strazdam, kas, viņasprāt, bija sveiciens.

[Romija]

"Muļķības!" tik pat bezrūpīgi attrauca Arje un iesmējās. "Te ir visgaršīgākās kūkas visā Telsetā!" viņa slavēja, ar acīm sekodama tikko ienākušajam puisim ar strazdu. "Nē, ko jūs! Vai visā Lindleirā neatrast garšīgākas kūkas!" sīkaliņa turpināja dziedāt slavas dziesmu savā bērnišķīgajā balsī. "Un to nu varu apgalvot pavisam droši, ka, lai arī ko tie burvji ir teikuši par šo krogu, kūkas no tā sliktākas palikušas nav!" viņa piemiedza ar aci krodziniekam, uzsmaidīja Maironai un zīmīgi paskatījās uz puiša strazdu. Tad nokodusi vēl vienu lielu kumosu no otrās kūkas, Arje parādīja, cik ļoti viņai tā garšo, labpatikā piemiedzot acis.

"Bet kas tad ir par pamatu tādām runām, lai visi vietējie atteiktos no kūkām? Vai tas lielais uzraksts uz visu šito attiecas?" beigusi ēst, gaišmate nopietnu seju vērsās pie krodzinieka un Maironas.

[Sindra]

Krodzinieks pakratīja galvu Maironas virzienā.
Tā nebija elfiete. Bet viņa līgava. Tu laikam nezini. Iespējams, ka tas viss ir saistīts savā starpā. Es izstāstīšu, kad man palīdzēt gribētāji būs mazliet iekoduši un gatavi uzklausīt manu bēdu stāstu.

Krodzinieks pamāja atnākušajam svešiniekam.
Vai varu jums kaut ko piedāvāt?

Uzraksts attiecas gan. krodzinieks sāka runāt mazliet skaļāk, lai to sadzirdētu visi kam interesē. Esmu patiešām nonācis neapskaužamā situācijā, jo par savu labo sirdi esmu iekūlies nepatikšanās. Es ceru, ka kāds no jums ir ne tikai mans viesis, bet arī vēlēsies man palīdzēt, lai mans krogs atgūtu labo slavu un es varētu turpināt jūs izmitināt, cienāt ar gardām kūkām un dzērieniem.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 13.09.2006 14:58

[Romija]

"Gardo kūku labā - jebko!" uzsauca Arje un secināja, ka laikam atkal kāda avantūra ir iekritusi tieši viņas rokās. "Protams, ja vien tas ir manos spēkos, labprāt palīdzētu tev, krodziniek! Tā taču nedrīkst - apmelot labu iestādījumu tikai par labu sirdi," viņa iesprauslojās un piebeidza krūzi ar dzērveņu limonādi.

Nošļūkusi no krēsla, Arje aiznesa atpakaļ šķīvi un krūzi, uzstumdama tos uz letes. Tad viņa aizgāja atpakaļ un apsēdās tajā pašā vietā ar skatu pret visiem klātesošajiem.

"Vai mēs vēl kādu gaidam?" mazā ieinteresēti un nedaudz nepacietīgi iejautājās.

[echo3]

Strazds nobolīja spoži dzelteno aci uz svilpotājas pusi, tad laikam atcerējās pieklājību un klusi nosvilpoja īsu sveicienu.

Pateicos, cienījamais, - Ellīo uzlika uz letes monētu. Paņēmis pasūtīto ēdienu, gnoms apsēdās pavisam netālu no sīciņās hallapu meitenes - tā viņš pats jutās ne tik īss cilvēku pasaulē. Jau uzsācis ēst, Ellīo piepeši saprata, par ko runā pārējie krogus apmeklētāji - ŠIS BIJA TAS KROGS! Žokļi sāka kustēties pavisam lēni, it kā to īpašnieks būtu tos palaidis ganīties savvaļā.

Pacēlis acis un neuzkrītoši, bet vērīgi noskatījis visus sanākušos, Ellīo beidzot norija kumosu. Nnnuuu... tad jau laikam kaut kas notiks? Varbūt pat kaut kas neredzēts un nepiedzīvots? Ellīo sāka klausīties runātājos.

Strazds bija noplanējis uz galda un savā nodabā sāka tīrīt spalvas.

[Melnais Akvareļu...]

Antejs novilka kapuci, atklādams parējiem savu seju. Katram, kuršo no tā daudz maz kaut ko saprot, bija skaidrs, ka vīrietis ir no arskvīnietis. Viņš bija vidējas miesasbūves, slaids, tumšiem matiem un zilām acīm. Viņa skatiens bija noslēpumains. Pievērsies krodzniekam, viņs teica
Paldies, bet nēsmu nācis ēst vai dzert.
Vīrietis veltīja pāris sekundes sava skatiena katram klātesošajiem, īpaši pakavēdamies pie Arjes. Viņš rūpīgi klausījās sarunās, cerēdams no tām izlobīt kaut ko noderīgu.

Šo rakstu rediģēja Melnais Akvareļu Vienradzis: 13.09.2006 15:31

[Roviela]

Laikam gan būšu ko palaidusi garām, Mairona nestrīdējās. Tiesa, sen neesmu te bijusi, nu, jā! vairāk kā pus gadu tas jau būs. Labprāt noklausīšos jaunumus. Ak tad līgava? Tā arī nav jāglābj, ko?
Man vēl vienu uzmundrinošu dzērienu, lūdzu, un šoreiz klāt kaut ko garšīgu. Zivi. Jā! Ar dārzeņiem un mērci, nu, to biezo mērci pēc kuras gribas ne tikai šķīvi nolaizīt, bet pat nedaudz maliņu no tā piekost pie reizes. Kaut kā apetīte uzradusies, vai zini.
Viņa nolika uz letes vairākus zelta naudas gabalus un pagriezās iesāņus, lai redzētu pārējos krogā esošos.

[novemberunge]

Kroga durvis lēni, pat tā kā bailīgi pavērās un pa tām ienāca jauns, izskatīgs vīrietis. Tam bija bāla, saules neskarta āda, kas radīja maldīgi aristokrātisku iespaidu, ko tūlīt kā sienu nobrucināja viņa nekārtīgās, tumšās drānas un kraukļa spārna melnie, gari matie, kas bija nevīžīgi atsieti aizmugurē ar lenti. No slaikā stāva plūda neizprotama aura, kas neliecināja gandrīz neko ne par viņa raksturu, ne izcelsmi vai jebko citu... un reizē šajā sarežģītībā kā pretstats jausās arī patīkama vienkāršība.
Vīrietis viegli aizvēra aiz sevis durvis un, klusi nopūzdamies, nopētīja klātesošos ar vienaldzīgu, drūmu skatienu. Izskatījās, ka viņš nav īpaši pārliecināts par savu rīcību (par to arī liecināja plaukstās saspiestā grāmatu veikaliņa atslēga) un, vēl vairāk, šaubās par savu veselo saprātu.
Īsi nokrekšķinājies, melnmatis ierunājās: Sveicināti!, bet palika stāvam turpat, kur bijis, nebaidīdamies, ka nākošais nācējs varētu verot durvis pamatīgi savainot viņa muguru.
Te... eee... esmu pareizi ieradies? vīrietis ievilka elpu, cenzdamies saņemties.
Meklēju drosminiekus un piedzīvojumu meklētājus.
Uzdevuma paveikšanas gadījumā bagātīga atlīdzība. viņš, būdams grāmatu veikala saimnieks un vienīgais darbinieks, bija iemācījies visai viegli iegaumētm gan cenas, gan preču saturus un vēl daudz ko, ko pats uzskatīja par nevajadzīgu, bet no prāta izsviest nevarēja.
Ir... esmu... pareizi?
Vīrietis nepārliecinoši pārjautāja, nodomādams, ka neizskatās un neizklausās, ne pēc drosminieka, ne piedzīvojumu meklētāja. Drīzāk pēc tāda, kam patīk klausīties citu drosmīgajos piedzīvojumu stāstos.

[Roviela]

Sveicināts! Mairona atsaucās noskatīdama atnācēju. Grāmatas, aha! no šī cilvēka pa gabalu dveš pēc tīstokļiem, putekļiem un... iespējams! zināšanām. Var būt vērtīgi, viņa uz aci novērtēja.
Pareizi vien būsi, var droši nākt un piesēst, un, ja drīkst ieteikumu, pasūtīt kaut ko. Te ir nepārspējams pavārs!
To viņa paziņoja kā lielu noslēpumu uzticēdama. Tad, kaut ko savu atcerējusies, piesita ar plaukstu viegli pie pieres, tad attaisīja vienu jostas kabatiņu, iebāza tajā divus pirkstus - vairāk tur iekšā negāja, un izvilka kādu gaišbrūnu zvēru. Vismaz tā izskatījās, ka tas ir dzīvnieks. Burve to turēja tieši pa vidu, tāpēc divas ķepiņas un gara aste nokarājās vienā pusē un otras divas ķepiņas kopā ar galvu, uz kuras rēgojās mazas, tumšbrūnas apaļas austiņas, bija otrā pusē. Dzīvnieciņš nekustējās. Mairona piebikstīja tam ar otras rokas pirkstu.
Pusdienlaiks bezmaz klāt, bet viņš guļ! viņa sašutumā nopurpināja, pēc tam uzrunādama krodzinieku
Vecais draugs, vēl viens pasūtījums - gabaliņu svaigas gaļas, peles lielumā, esi tik mīļš, ja?
Viņa nolika zvēriņu uz letes, kur tas aši saritinājās ripulītī un, šķiet, atkal taisījās aizmigt.

[echo3]

"Meklēju drosminiekus un piedzīvojumu meklētājus. Uzdevuma paveikšanas gadījumā bagātīga atlīdzība." Tad tā ir rakstīts paziņojumā, - Ellīo krāja informācijas drusciņas. Bagātīga atlīdzība, ne tik bagātīga atlīdzība, - jebkāda būtu derīga, lai tikai nebūtu ik pēc laiciņa jāiet uz pilsētām spēlēt par naudu. Telseta bija izrādījusies devīga, tomēr šī pilsēta gnomam patika vismazāk no visām jau redzētajām.

Te Ellīo prātošanu pārtrauca Nuvī. Strazds, jau sakārtojis savu spalvu uzvalku, bija saņēmis knābī Ellīo pirkstu un tagad sparīgi to raustīja. Nu jā, ēst gribas! Ellīo izvilka nazi un, pamazām griezdams jēlās gaļas gabaliņu sīciņās strēmelītēs, sāka cienāt ar tām savu draugu.

Varbūt arī es varu kā palīdzēt? - gnoms pavērās uz krodzinieku. - Ja tikai uzzinātu ko vairāk. Tirgus pļāpas jau ir tikai tirgus pļāpas, uz tām paļauties nevar.

Tad Ellīo acis pievērsās dzīvnieciņam, ko slaidā, garā sieviete bija izvilkusi no gandrīz nekurienes. Burve, jā.