Lindleira, ~ Lomu spēle 2007 ~ [C] [PZP] [N-14] Opcijas

[Sindra]

Lindleira

Zeme, kur auksti viļņi apskalo vientuļus krastus, bet aukstas sirdis padara ļaudis vēl vientuļākus par viņu zemi.


Ģeogrāfija un klimats

Lindleira ir neliels kontinents, kuru apskalo aukstas okeāna straumes. Straumes brīžiem ir tik spēcīgas, ka kontinents ir praktiski izolēts no pārējās pasaules. Vietējiem nerūp, kas ir ārpus Lindleiras. Viņiem pietiek ar saviem iekšējiem konfliktiem.

Kontinenta dienvidu daļā izplešas vienmuļie Soterānas līdzenumi. Slinkas, platas upes apskalo zemi, kur izaug graudaugu ražas, kas pabaro lielāko daļu visa pārējā kontinenta. Lielākā daļa mežu Soterānā ir izcirsta, tādēļ vēji brīvi klejo pa zemi. Šur un tur nelielas birzes un mežu audzes tiek ieaudzētas mākslīgi, lai ļaudīm būtu kokmateriāli un kurināmais. Retumis, pārsvarā pie lielākajiem tirdzniecības un ūdens ceļiem ir izaugušas nelielas pilsētiņas, kurās pulcējas bez iztikas līdzekļiem palikušie zemnieki.

Vēl uz dienvidaustrumiem no Soterānas līdzenumiem okeānā ir satupušas Orodimas arhipelāga akmeņainās salas. Uz lielākās no tām - Kalmiras atrodas visu soterāņu senā kulta vieta Saules svētnīca.

Kontinenta vidū paceļas Kardlinnas plato. Zālains klajš lauks, kuru tikai retumis pārtrauc kāds vientuļš kalns vai sīka meža skupsna, tas ir nemīlīgs un nezinātājam bīstams. Kardlinnā dzīvo tikai vietējās klejotāju ciltis un tajā ir atrodama tikai viena vienīga pilsēta Telseta.

Rietumos slejas lielākie meži Lindleirā,- Sagūstīto Viļņu mežs jeb Frenamuirs, Vientuļo Ēnu mežs jeb Laramuirs un Tukšo Atbalsu mežs jeb Ašenmuirs. Mūžvecas priedes piekrastē un tik pat senas egles dziļāk kontinentā sedz skatam nevienu nesaprasto elfu zemes.

Austrumos Vezālijas kalnu grēdas badīgi kožas vientuļās ielejās un piekrastes ūdeņos, veidojot bīstamus fjordus, kurus no jūras sargā daudzas mazas klinšu saliņas. Tur dzīvo Vezālijas akmens punduri, kuri savas mājvietas iekārto zem kalniem, kā arī retas cilvēku ģimenes mazmazītiņos ciematiņos kalnu ielejās.

Ziemeļos, starp Kardlinnu, Ašenmuiru un Vezālijas grēdām ir melni dūmakainās Arskvīnas smailes, vulkānu un burvju zeme. Vieta, kur kalni regulāri šļāc ārā uguns upes un sastinguši akmeņi knapi spēj uzturēt dzīvību. Reģions, kura ziemas ir garākas, bet ne vienmēr sniegainākas. Arskvīnas rajonā dzīvo krietns skaits pūķu.


Tautas

Lindleirā dzīvo vairākas pēc kultūras tradīcijām un izskata ļoti atšķirīgas tautas:
- soterāņi (cilvēki)
- arskvīnieši (cilvēki)
- telsetieši (cilvēki)
- vezālieši (cilvēki)
- Vezālijas akmens punduri (dwarfi)
- koku punduri (gnomi)
- elfi (elfi)
- muira jaukteņi (puselfi)
- kardlinni (orki)
- kardlinnu jaukteņi (pusorki)
- hallapi (halflingi)

Soterāņi ir Soterānas līdzenumu un Orodimas arhipelāga iedzīvotāji. Dzīvo kastu sistēmā, pielūdz Sauli un audzē zirgus, citus lopus un graudaugus. Viņi ir vidējas auguma, vidējas miesasbūves, veikli, parasti tumšmataini. Soterāņi bieži uzņemas līderu pozīcijas un mēdz savā starpā cīnīties par cieņu un varu. Populārākās klases - Bbn, Rgr, Drd.

Arskvīnieši ir Arskvīnas vulkānu zemes iedzīvotāji. Cēlušies no ar soterāņiem radniecīgas cilts. Vidēja garuma un slaidi, pārsvarā tumšmataini, no soterāņiem visbiežāk atšķiras ar savām zilajām acīm. Arskvīnieši ir viltīgi un noslēgti un vairāk panāk ar piekāpšanos un manipulēšanu nekā ar atklātu konfrontāciju. Populārākās klases - Sor, Wiz.

Telsetieši ir jauna tauta, kura radusies Telsetas pilsētā nonākot un savā starpā saplūstot dažādu tautu pārstāvjiem, tādēļ arī izskatā tie ir ļoti dažādi. Telsetieši ir piesardzīgi pret svešiniekiem, taču ar uzticamiem partneriem dibina ilglaicīgas un uzticamas saites. Telsetieši izvēlas ļoti dažādas profesijas.

Vezālieši ir austrumu fjordu iedzīvotāji. Gari, spēcīgi, blondiem matiem un pelēkām acīm, viņi ir pieraduši izdzīvot skarbos apstākļos un paļauties uz fizisku spēku. Vezālieši paši būdami līdz rupjumam atklāti, strauji apvainojas, ja kāds neizrāda viņiem pienākošos cieņu. Viņi dzīvo klanos un augstu vērtē ģimenes saites. Vezālieši mēdz no kaimiņiem laupīt pietrūkstošo pārtiku un preces un nelielās airu laivās peld gar piekrasti, lai nokļūtu līdz bagātākajām piekrastes zemēm, kur pasirot. Populārākā klase - Rgr.

Vezālijas akmens punduri ir ļoti drukni, bet pazemi augumā. Dzīvo pazemes akmens alās un nodarbojas ar metālu rūdas un dārgakmeņu ieguvi, izgatavo augstas kvalitātes darbarīkus, ieročus un bruņas. Punduru vīrieši vienmēr nēsā bārdas. Ļoti teritoriāli, no citu tautu viedokļa pārlieku nežēlīgi aizstāv savas mājas, neielaižas darījumos ar nepazīstamiem ļaudīm, reti draudzējas ar tiem, kas nav punduri. No otras puses ļoti uzticīgi noslēgtajam līgumam un nekad nemāna savu sadarbības partneri. Populārākā klase - Ftr.

Koku punduri ir līdzīgi akmens punduriem, bet īsāki augumā un slaidāki. Paši koku punduri dala sevi divos klanos - Arskvīnas koku punduros un Vezālijas koku punduros. Visi koku punduri izjūt dziļu saikni ar dabu. Vezālijas koku punduri savus mazos akmens namiņus taisa Vezālijas kalnu grēdas ziemeļrietumu nogāzēs. Dzīvo izolēti, audzē bārdas līdzīgi akmens punduriem un nodarbojas ar sīko lopiņu audzēšanu (galvenokārt kazas un aitas). Arskvīnas koku punduri dzīvo nelielās mežu audzēs, kuras bieži apdraud vulkānu izvirdumi un Arskvīnas burvji. Zaudējuši mājas viņi beži apmetas dzīvot starp arksvīniešiem un pat viņu pilsētās. Arskvīnas punduri ir ziņkārīgi, brīžiem pat nekaunīgi, ar aizrautīgu interesi par maģiju, bieži lien visur, kur var ielīst un vēlāk tirgojas ar informāciju. Populārākā klase - Brd.

Elfi ir tievi, slaidi, zaļacaini, spicausaini, bieži ar gariem matiem blondā, sudarba vai zelta krāsā. Elfi dzīvo ļoti noslēgti savos mežos un necieš nevienu, kas tiem tuvojas. Viņi nodarbojas ar maģiju, izgatavo brīnišķīgas maģiskās mantas, rauš bagātības savos meža cietokšņos un trenē meža lūšus, kurus rīda virsū tiem, kas pārkāpj viņu zemju robežas. Pārējās tautas elfus uzskata par ļaunatminīgiem un vardarbīgiem un cenšas no viņiem izvairīties. Populārākā klase - Wiz.

Muira jaukteņi ir radušies elfa un visbiežāk soterāņa, arskvīnieša vai telsetieša savienībā. Viņi parasti rodas pēc tam, kad elfi ir devušies kārtējā atriebības gājienā uz savām kaimiņu zemēm un parasti uzaug pie savas mātes starp viņas ļaudīm, nekad pie elfiem, kuri nesaskata šādā atvasē neko elfisku. Muira jaukteņi parasti līdzinās savas mātes radiem, bet viņiem visiem ir zaļas acis no sava elfu tēva. Pieauguši muira jaukteņi
vai nu izvēlas nodarbošanos, kas raksturīga viņu reģionam vai arī protestā pret apkārtējo pasauli ar nodomu izvēlas profesiju, kas atšķiras no tā, ko dara apkārtējie un viņu mātes.

Kardlinni ir Kardlinnas plato pastāvīgie iedzīvotāji. Dzīvo ciltīs un parasti klejo apkārt pa noteiktu teritoriju. Viņiem ir pelēcīga ādas krāsa, tumši brūnas acis un tumši mati. Kardlinni bieži rotā sevi ar ādas krāsojumu, rituālām rētām un tetovējumiem. Viņi ciena fizisku spēku, taču respektē arī varu, kādu iegūst burvis pār saviem bailīgajiem pretiniekiem. Kardlinni ir Lindleiras izstumtā tauta. Viņu pārstāvjiem dažreiz piemīt dāvanas, kuras pēc citu tautu ticējumiem drīkst būt tikai dieviem. Kadlinni mēdz būt psioniski un tādēļ tiek uzskatīti par zaimotājiem. Viņus bieži vajā un necieš savā tuvumā tieši šī iemesla dēļ. Par laimi kardlinniem viņu izdzīvošanas spējas un augstā dzimstība nav ļāvušas viņu ciltīm izmirt. Populārākā klase - Bbn.

Kardlinnu jaukteņi no sava kardlinnu senča parasti manto pelēcīgo ādas krāsu un fizisko spēku. Viņi dzīvo grūtu dzīvi, jo reti tiek pilnībā pieņemta vienā vai otrā sabiedrībā. Bieži bērnībā tiek izsmieti, apsaukāti un aizskarti, viņi ātri iemācās izmantot savu fizisko parākumu, tādēļ vēlāk dzīvē vairāk izvēlas profesijas, kurās nepieciešams viņu fiziskais pārākums. Bieži kļūst par karavīriem, apsargiem vai pilsētu kārtības uzturētājiem. Tikai retajam izdodas izvairīties no tā, ka viņu saista ar viņa kardlinnu senču lāstu. Populārakā klase - Bbn.

Hallapi ir augumā sīku, veiklu un nekaunīgu ļautiņu tauta. Dzīvojot lielās ģimenēs viņi reti apmetās uz ilgu laiku vienā vietā, bet parasti klīst pa Soterānu, Arskvīnu un Kardlinnu un dažreiz pat ielavās elfu zemēs un Vezālijā. Viņi tiek uzskatīti par zagļiem un meļiem un bieži ar to arī nodarbojas. Viņi ir kā uzburti uz zirgiem un mēdz bieži ar tiem mainīties, bet dažreiz pat tos zagt. Populārākā klase - Rog.


Valstis

Lielākā valsts Lindleirā ir Soterāna. Tās teritorijas plešas pa visu Soterānas līdzenumu līdz Kardlinnai, elfu mežiem un punduru kalniem. Soterānā ietilpst arī Orodimas arhipelāgs. Soterāņi nodarbojas ar zemkopību un lopkopību. Viņi audzē ātrus un izturīgus zirgus. Soterāna ir ļoti konservatīva zeme, kas tradicionāli dala savus iedzīvotājus pēc dzimumiem un kastām. Soterāna ir teokrātija. Saules priesteri jeb solīti nomināli lemj par visas valsts darbību un pieder pie augstākās kastas. Jātnieki ir karotāji un nākošā nozīmīgākā kasta valstī. Jātnieku virspavēlniekiem ir liela vara un daži no viņiem sabiedrībā iegūst vairāk ietekmes nekā liela daļa no solītiem. Burvji un zinātnieki ir nākošā kasta, kura tiek uztverta ar dalītām jūtām. Burvjiem Soterānā ir aizliegts nodarboties ar nāves un vilināšanas maģijām. Zemākā kasta ir zemnieki un amatnieki. Lindleira eksportē labību un lopus, bet importē koku, būvmateriālus un ieročus. Lindleira ir naidīgās attiecībās ar Arskvīnas magokrātiju un elfiem un puslīdz neitrālās attiecībās ar Vezālijas akmens punduriem.

Arskvīna ir zeme ziemeļos ar nemīlīgu klimatu un bīstamiem dzīves apstākļiem. Arskvīnā bieži notiek vulkānu izvirdumi un pūķu uzlidojumi, bet no tiem neatpaliek vietējo burvju maģijas pētījumi. Arksvīna ir magokrātija,- spēcīgākajiem burvjiem pieder daudz varas. Te pastāv dzimumu līdztiesība un katrs, kas spēj sagrābt un noturēt varu, ir to pelnījis. Zemes "līdztiesīgākie" iedzīvotāji ir burvji, kuri tradicionāli dalās skolās pēc mīļākajiem maģijas veidiem un bieži nemaz nemācās visus no tiem. Maģisku mantu izgatavošana, bruņu un ieroču apburšana, dārgmetālu un dārgakmeņu iegūšana, lāstu piesaukšana, cietušo atburšana un dabas apstākļu maiņa vai draudi to izdarīt ir pakalpojumi un preces, kuras burvji izmanto maiņai. Vēl viņi piegādā akmeni būvniecībai un alķīmijas preces, pretī par to saņemot pārtikas produktus. Arskvīna reizēm naidojas ar Soterānu un elfiem, bet tas pārsvarā ir tāpēc, ka viņi nesaprot, kāpēc pārējās tautas ir tik sīkumainas.

Telseta ir pilsētvalsts Kardlinnas plato rietumos. Tā ir tirdzniecības vieta, kur saplūst preces no visām malām. Telsetas iedzīvotāji ir raibs jūklis, kas tur saplūdis līdz ar precēm. Telsetā valda vēlēts birģermeistars. Telsetiešiem ir ļoti stingri likumi par laupīšanu kaimiņu zemēs. Ja kāds tiek pieķerts kaut vai tikai nodomos iet izlaupīt elfu mežus, viņam draud nāvessods. Tas ir tāpēc, ka Telseta vairākas reizes ir cietusi no elfu uzlidojumiem, kad tie ir nākusi atriebties par iebrucējiem viņu mežā. Līdz ar to Telsetā burvjiem ir īpašs stāvoklis. Visi burvji, kas prot izsargāties no Ugunsbumbām un zibeņu šautrām tiek aicināti iestāties pilsētas aizsardzības dienestā. Viņu pienākums ir neitralizēt elfu maģijas no viņu lidojošajiem kuģiem uzbrukuma laikā un pasargāt pilsētu. Līdz ar to šiem burvjiem visu laiku ir jāatrodas pilsētā un jābūt gataviem pēc pirmā brīdinājumam pildīt savu pienākumu. Toties viņi saņem neiedomājami lielu atlīdzību, pilsētas apmaksātu māju pilsētā, daudzas privilēģijas un tiesības darīt visneiedomājamākās lietas no tiešajiem pienākumiem brīvajā laikā. Telseta cenšas ne ar vienu nenaidoties, taču viņiem ir saspīlētas attiecības ar elfiem.

Vezālijas klanu zemes ir pavisam nelieli valstiski veidojumi. Vezālieši dzīvo lielās ģimenēs un ik pa brīdim karo un slēdz mieru savā starpā. Viņi bieži ir pārējo tautu saite ar akmens punduriem, ja kādam ir nepieciešami to izstrādājumi. Taču citādi dzīvo paši savu dzīvi un nejaucas lielo valstu darīšanās. Varbūt tikai retu reizi piesakās karā vienas vai otras puses labā, ja tās labi maksā.

Vezālijas akmens punduri dzīvo klanos ar klana lordu priekšgalā. Citām tautām nav īsti skaidra viņu valsts uzbūve. Akmens punduri bieži tirgojas ar Soterānu, no kurienes saņem pārtiku, bet pretī dod metālus, ieročus un būvmateriālus. Akmens punduri ļoti neiecietīgi izturas pret jebkuru, kas bez viņu atļaujas viņiem tuvojas. Robežu pārkāpējus viņi parasti iznīcina tik ātri, ka tie nepaspēj par saviem varoņdarbiem pat palielīties. Ar dziļu cieņu attiecas pret senčiem un senču gariem.

Vezālijas koku punduri veido tādu kā klanu, līdzīgu akmens punduru klaniem, kurš dalās ciemos. Koku punduri dzīvo izolētio no pārējiem un cenšas no visiem izvairīties. Reizēm Viņi ierodas Arskvīnā vai Telsetā, lai pārdotu kādu zvērādu vai alķīmisku substanci un pretī iepirktu kādu darbarīku vai skaistu mantu.

Arskvīnas koku punduri dzīvo ciemos un cenšas netrāpīties acīs Arskvīnas burvjiem. Daudzi no viņiem iet strādāt burvju labā vai nu kā izlūki un slepkavas vai kā burvju mācekļi. Daudziem no viņiem maģijas ir asinīs, tāpat kā joki un dīvainas izdarības.

Elfi dzīvo mežos un dalās trīs valstīs,- pa vienai katrā mežā. Viena meža elfus vada viņu valdnieks, kas parasti ir vecākais un gudrākais no viņiem. Elfi ir ļoti atturīgi pret pārējiem un neļauj nevienam iekļut viņu zemēs. Lai izsekotu iebrucējus, viņi ir speciāli apmācījuši kaujas lūšus, kuri ir nobadināti un pieradināti pie cittautiešu asinīm. Izsekojuši iebrucējus, elfi tos parasti iznīcina. Bet, ja tiem izdodas tikt līdz kādai nocietinātai vietai, tad elfi sakāpj savos gaisa kuģos un dodas ar savām spēcīgajām maģijām iznīcināt visu to vietu. Elfi netirgojas ar citiem, toties paši izgatavo daudzas skaistas lietas un maģiskus priekšmetus. Tam, kas reiz iekļūs kādā viņu meža cietoksnī un pēc tam paliks dzīvs, būs tik lielas bagātības, ka pietiks vairākiem mūžiem.

Kardlinni dzīvo ciltīs. Parasti katra cilts ir par sevi un tikai retu reizi vairākas apvienojas, ja uzrodas spējīgs karavadonis. Kardlinni nodarbojas ar lopkopību. Viņi tirgojas reti un praktiski tikai ar telsetiešiem. Viņi ir pastāvīgā karastāvoklī ar soterāņiem, kuru jātnieku pulki pie katras izdevības cenšas iznīcināt kādu viņu pagaidu apmetni. Parasti kardlinni no uzbrucējiem bēg projām, kamēr daži no viņiem cenšas pretiniekus aizkavēt. Tomēr reizēm māzākam soterāņu pulciņam nākas pašiem ņemt kājas pār pleciem, ja pretī stājas kāds kardlinns, kuram piemīt vairāk zaimojoši dievišķo dāvanu.


Reliģija

Soterāņi pielūdz sauli. Viņu priesteru kasta veic rituālus, ziedo, tulko laika apstākļus.

Arskvīnieši pielūdz mēnesi, jo tas ir nozīmīgs laika skaitīšanā un tiek uzskatīts par zināšanu patronu. Tomēr viņu attiecības ar savu dievību ir stipri vēsākas nekā soterāņiem, jo burvji bieži mēdz visu apšaubīt, arī ticību.

Vezālieši pielūdz dabas garus un mātes - ūdens māti, zemes māti.

Vezālijas akmens punduri pielūdz senču garus un mirušos varoņus.

Telsetieši pielūdz garus un dievības, kas ir populāras arī citur, bet viņu lokālā dievība ir Vejs, tirgotāju un ceļotāju aizstāvis.

Par elfu un hallapu reliģiju nekas nav zināms.


Spēlētāji drīkst izvēlēties spēlēt:

- soterāņus (cilvēki)
- arskvīniešus (cilvēki)
- arskvīnas koku pundurus (gnomi)
- telsetiešus (cilvēki)
- vezāliešus (cilvēki)
- muira jaukteņus (puselfi)
- kardlinnu jaukteņus (pusorki)
- hallapus (halflingi)

Intro

Daloks pamodās pie pilsētas vārtiem. Viņš pavērās apkārt un mazliet saviebās. Grāvis. Kā gan līdz kaut kam tādam varēja nodzīvoties. Viņš un grāvī. Veiksmes dieviete viennozīmīgi nav bijusi kopā ar viņu. Puisis mēģināja piecelties. Laikam nakts bijusi auksta un locekļi nepatīkami smeldza. Uzstīvējies kājās, viņš savicināja rokas un Daloka stāvu ietvēra maģiska aura. Pēc brīža jau jauneklis izskatījās labi sakopies un pievilcīgs.

Mazliet stīvām kustībām viņš izkāpa no grāvja un devās uz pilsētas vārtu pusi. Ak, Telseta! Redz kā! Bet kā viņš te bija nokļuvis, to puisis nekādi nespēja atcerēties. Viss ko viņš atcerējās bija tēva mājas un elfi. kas tālāk? Nav ne jausmas...

Izgājis cauri pilsētas vārtiem, Daloks devās uz krogu. Šo vietu viņš noteikti pazina. Atvēris durvis, viņš izslējās pēc iespējas staltāk un iesoļojis krogā devās pie krodzinieka.
- Es vēlētos noīrēt istabu, un paēst, nu ja tikai ... viņš mazliet mulsi pasmaidīja. ... Man šobrīd nav naudas... - Krodzinieks jau grasījās kaut ko atcirst, kad rūpīgāk ieskatījās atnācēja sejā.
- Dalok? Tu? Visi domā, ka Tu esi miris. -
- Nē.. nu tā ir sanācis, ka vēl neesmu. - puisis pasmaidīja un viņa skatiens aizslīdēja pie krodzinieka meitas, kura neparasti ātri sāka skraidīt pa telpu šurpu turpu ik pa brītiņam pielabodama frizūru.
- Bet man ļoti nepieciešams atpūsties. - viņa skatiens atgriezās pie krodzinieka.
- Kā gan, lai es Tev atsaku? - krodzinieks nopūtās.
- Dodies vien uz savu istabu, bet par to parāda atdošanu. Man liekas, ka Tavs tēvs Tev mantojumu būs atņēmis. -
Daloks pamāja ar galvu.
- Sīkums. Gan jau es tikšu ar to galā. Viņš pasmaidīja un devās augšup pa kāpnēm. -

Nākamajā dienā Daloks jutās jau daudz labāk. Nokāpis lejā, viņš mundri sveicināja krodzinieku. Krodzinieks satraukti pamāja puisim un aizbīdīja to uz kroga stūri ar pirkstu norādīdams uz kādu baltās drānās tērptu stāvu, kurš stāvēja pie krogus loga.
- Baltais burvis. Viņš Tevi meklē. Tas esot saistībā ar kādu vīziju. Tu esot iemesls elfu nākamajam uzbrukumam pilsētai. Vai Tu esi bijis pie elfiem. -
- Nu es.. - puisis iesāka, taču nepabeidza savu sakāmo, kad krogā strauji iesoļoja vīrs baltajās drānās un kopā ar viņu divi priesteri zaļās drānās ar lielu saules simbolu uz krūtīm.

Priesteri nogaidoši paraudzījās uz burvi. Burvis apstiprinoši pamāja ar galvu. Viens no priesteriem pamāja kaut kam krogus ārpusē un drīz jau bija sadzirdams, ka krogam tuvojas bruņās tērpti stāvi.
Tur jau tie bija. Četri bruņoti vīri. Viens no priesteriem pagāja uz krodzinieka pusi.
- Šis cilvēks tiek apsūdzēts nemieru izraisīšanā un viltus dievību slavināšanā. -

Bruņās tērptie vīri piegāja pie Daloka un draudīgi uz viņu paskatījās.
- Labi jau labi! Es jau eju.. - iedams prom viņš pagriezās pret krodzinieku.
- Piedod, es nezinu vai man sanāks atdot parādu. -

Krodzinieks tikai noplātīja rokas. Kad bruņotie vīri aizveda jaunekli. Viens no priesteriem piegāja klāt krodziniekam un iečukstēja tam ausī.
- Jūs te slēpjat slepkavas un blēžus. Dēl tādiem kā Jūs, pār mums nākušas dieva dusmas. Saules svētnīcas relikvija ir pazudusi. Visādas sliktas lietas nākotnes vīzijās var redzēt, ja tā neatrodas. -

Iedams prom, priesteris pamāja burvim, tas ierunājās skaļā un dimdošā balsī.
- Es redzēju vīziju. No šī kroga nāca briesmīga slimība, ļaudis, kas te uzturējās saslima un nomira briesmīgā nāvē. - Viņi atstāja krogu un nemanāmi pazuda arī pārējie kroga apmeklētāji.
Skumju vaigu krodzinieks noskatījās, kā pēdējie apmeklētāji pamet telpas.

Nākamajā dienā Telsetas laukumā bija piekārts liels paziņojums.

Meklēju drosminiekus un piedzīvojumu meklētājus.
Uzdevuma paveikšanas gadījumā bagātīga atlīdzība.


Lindleiras karte

(IMG:http://i58.photobucket.com/albums/g274/Minciite2/lindleirajpg.jpg)

Personāžu apraksti un jautājumi par spēli ATD pavedienā

Šo rakstu rediģēja Sindra: 12.06.2006 20:25

[Sindra]

Drakels leenaam pieceelaas un paklausiigi devaas atpakalj pie ugunskura. Netaalu no taa vinjsh apguulaas un pieveera aci.

Oriseja maasas viirs pamaniijis degosho koku pieceelaas un devaas taa virzienaa. Odetta vinjam sekoja.
Peec kaada briizha druiids bija koku apdzeesis.

[Roviela]

Mairona bija palīdzējusi, kā prata, bet šajā gadījumā tas bija gandrīz nekas.
Viņai bija žēl visu pēc kārtas, un viņa tagad labprāt nolīstu kādā kaktiņā, lai pamatīgi izraudātos. Ar to nekas nebūtu līdzēts. Itin nemaz, bet nekas prātīgāks viņai galvā pašlaik neienāca.
Redzot degošo koku, viņa atcerējās par Odetas vīru, kurš tepat netālu bija, bet tur jau viņš nāca pats, un vajadzība pasaukt atkrita.

Viņa piebakstīja Drakelam pie sāniem vēl kādu spilvenu, lai mīkstāk, un atkal apsēdās blakus Hildegardei un klausījās.

Pēc brīža, kad dziesma bija izskanējusi, Mairona klusītēm ierunājās šamanei ausī:
- Es, ja prastu, laikam tagad aizietu parunāt ar Elunes garu. Viņa nebija pelnījusi nomirt, un es nepiekrītu Dantem, kas teica, ka kāds var būt šai pasaulei par labu. Nē, labā nekad nevar būt par daudz. Vai Tu mani vari paņemt līdzi šajā ceļojumā, ja izšķirsies par to?

[Lia'angia]

Hildegarde domīgi skatījās dzirkstelēs.
Es tikai domāju - ko gan es lai viņai jautāju? Toreiz, kad es ar viņu runāju, es biju pārbijusies, un saucu pēc viņas palīga. Tagad - tagad mes zinām, ka jādara. Tikai nezinām, kā. Es varu mēģināt ņemt Tevi līdzi, bet nevaru galvot, ka Tu kaut ko redzēsi. Ka gari vēlēsies Tev atklāties. Bet tu vari jautāt man, un es - viņiem. Bet tas būtu jādara viņas mājās, kur vēl dzīvo viņas pieķeršanās, mīlestība un skumjas.
Šamane iedzēra vēl malku vīna, taču reibumu nejuta.

[echo3]

Ellīo pielēca kājās un skrēja uz mežmalu. Jā, viņš ieraudzīja Mēnesgaismas tēlu un Danti arī, bet gnomu interesēja tikai Drakels. Šoreiz Ellīo neņēma vērā nekādus puiša iebildumus. Gnomam spēks vēl bija, lai gan pilnīgi noteikti tā bija palicis maz. Ellīo pieķērās Drakelam pie pleca, atdodams pēdējo, kas viņam vēl bija.

Kad viss beidzās, Ellīo palika sēžam zemē netālu no degošā koka.

[Roviela]

- Nevajag viņai neko jautāt, - Mairona teica, - vajag pastāstīt. Visu, kas notika, visu, kas un kā, ja vien viņa vēlēsies ar mums runāt. Es iešu līdzi noteikti. Ir bijis vēl ceturtais no dievišķajiem elfiem, tas, kuram reiz piederēja zobens, kuru es gribēju atrast, lai iedotu Dantem.
- Ejam tūlīt? Tagad visi ir vairāk vai mazāk jautri vai guļoši, mūsu nozušanu var īpaši nepamanīt.

[Lia'angia]

Viņa tāpat visu zina! - Hildegarde papurināja galvu.
Es jau teicu - no Tās Puses viss ir redzams daudz labāk un skaidrāk, kā no Šīs. Jā, par to ceturto elfu varētu pavaicāt. Viņa patiesi mīlēja Daloku, un pazina Danti - varbūt viņa zinās teikt, kā lai mēs dabonam Daloku atpakaļ... Bet es esmu nogurusi - tagad, pēc visa šī. Man jāatpūšas. Tiesa, ar gariem labāk runāt naktī, kad mēnesnīca svēta ūdeņus, bet arī pats dienasvidus ir labs laiks. Pagaidīsim līdz tam.

[Roviela]

(OOC - nezinu, ko tagad darīt ar Ellīo. Viņš, droši vien ir atnests pie ugunskura un tagad sēž tur ar gādīgo Naiju pie sāniem.)

- Viņa zina... Es tagad prātoju, ka, nez, vai es gribētu zināt, jo man šķiet, ka zināt un nespēt neko darīt, ir vienkārši briesmīgi! Varbūt tomēr nezina, bet Tev labāk redzams, - burve piekrita.
Viņa mazliet piebikstīja ugunskuru un uzlika vēl cepties desiņas. Vajadzēja kaut ko darīt.

- Hildegarde, vai tu zini, kur mēs atrodamies? - Mairona pēc brītiņa ievaicājās.

[Sindra]

OOC - Jūs čītojat (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif) Ar hīlošanu nogurumu nevar izārstēt. To maybe var Hildegarde, jo viņai tāda plašāka specializācija, bet Ellīo tad būtu jāspēlē. A visādi citādi viņš droši vien pamēģināja hīlot un sapratis, ka vēlamo rezultātu tas nesniedz, pārstāj tērēt savus spēkus. Tobiš , es domāju, ka viņš pats var paiet. Lai traģiskais moments nav tik liels (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif) Un Drakels jau Estīnā Ellīo teica, ka nogurumu viņš izhīlot nevar īsti.

[Romija]

OOC: Vai var pieņemt, ka Arje īsumā notikušo ir noskaidrojusi? Tb, kamēr es gulēju, jūs te jau tā saspamojāt.

Arje sēdēja klusa. Domas uz smiekliem, dejām un jautrību īsti nenesās. Neko sliktu gan viņa nebija notikušajā saskatījusi, taču tagad gribējās vienkārši mierīgi pasēdēt, paskatīties ugunskura liesmās un padomāt. Mairona ar Hildegardi kaut ko klusām sarunājās. Nospriedusi, ka viņas pateiks, ja būs kas jāzina arī citiem, Arje lēnām ēda desiņas un dzēra vīnu.

[echo3]

(OOG - oi, nē, nekādi traģiskie momenti nebija prātā. Par šitādiem var-nevar smalkumiem man nav skaidrs pat pēc 300 spēles lapām. Nu nevaru "pa dzīvei" tādu maģijas spuerizvēlīgumu saprast. Sorry.)

Ellīo noskatījās, kā Odettas vīrs apdzēš degošo koku un gāja atpakaļ uz pļaviņu.

[Lia'angia]

Gari uz to visu skatas savādāk. Viņi ir brīvāki no šīs psaaules saistībām - Hildegarde domīgi teica.
Bet viņi palīdz ar padomu, ja pareizi paprasa.
Nē, nezinu gan. Skaista vieta. Laba, dzīva.

[Sindra]

OOC - Jā, Arje droši var būt visu uzzinājusi. A Ellīo neķer kreņķi. Man vienkārši negribās, ka kāds būtu tā pārguris, ka bezmaz nesams. A Drakels nav svarīgs.

[Roviela]

- Var jau būt, - Mairona nestrīdējās, - tikai īsti to uzzināsim, kad pašas nonāksim tur.
Viņa pakošļāja smildziņu un pavērās brīdi zvaigznēs.
- Jā, te ir skaisti. Itin kā nekā tāda īpaša nav - ne krāšņu ezeru, ne upju, ne arī lielu kalnu. Tur, - viņa parādīja ar roku, - aiz tiem kokiem pavisam netālu ir manas mājas. Šī pļava un tuvējais mežs ir mani. Bez sētām, jo es nevienam neliedzu te ierasties, bet cilvēki tuvumā dzīvo maz, un kam no pilsētu ļaudīm interesē pļavas un meži? Neviens te nenāk, vien es pati Mēness naktīs staigāju, meklēdama Mēness svētītas lietiņas, kuras taps par amuletiem.
- Te ir mierīgi un jauki. Man gandrīz šķiet, ka es nezinu daudz citu tādu vietu, kur Drakelam būtu izdevies viņa meistardarbs. Nē, ne izdevies, izdoties viņam tas izdotos noteikti visur, drīzāk - piestāvētu, atbilstu un citi tādi vārdi.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 13.02.2008 12:13

[Sindra]

Es nemaz nezināju, ka viņš ir tuvumā. Drakels noteica tāpat gulēdams un neatvērdams acis. Kad man ir skumji, es mēdzu uzburt ilūziju, kurā viņa dzied. Es reiz to redzēju un tā arī nekad neesmu spējis aizmirst. Ne viņu, ne viņas balsi. Lai uzburtu tik precīzu ilūziju, jāpatērē ļoti daudz spēka. Un tad parasti pēc tam es aizmiegu. Izguļos un tad jau pavisam cits skats uz dzīvi. Var cīnīties tālāk.

Nakts ir silta un es nolēmu, ka nekas ļauns nenotiks, ja paskatīšos uz viņu un pēc tam pagulēšu. Tikai šobrīd man tāda piepūle nodarīja sāpes. Tādēļ es raudāju. Jūs dziedājāt, priecājāties un nedzirdējāt. Ieradās viņš un palūdza, lai es uzturu ilūziju vēl un vēl. Jūs pārtraucāt dziedāt un izdzirdējāt.

Tā otrā ilūzija, kad viņa ir kopā ar pūķi. Es to redzēju un iegaumēju. Un man liekas, ka pēc tam, kad viņa beidz dziedāt, viņa pūķim kaut ko saka. Es nezinu ko. Bet Dante laikam saprata, ja jau tas viņu tā uztrauca. Es nezinu vai tas kaut kā palīdzēja Dalokam, bet tas ir viss, kā es jums varēju palīdzēt.

[Roviela]

- Paldies tev! Es arī nezināju, ka viņš ieradies. Es viņu ielūdzu, bet viņš tikai noteica - pateicos! un nepaskaidroja, vai būs vai nebūs, - Mairona stāstīja.
- Tīši nekas nebūtu sanācis, esmu par to pārliecināta, nekad nebiju redzējusi viņam tādu sejas izteiksmi, tā bija tik apgarota, bet tev tas prasīja daudz spēka. Šodien tev tā pavairāk ticis, nudien! Ja vēlies gulēt ērtākā gultā, tad, kā teicu, mana māja ir netālu, protams, ja gribi, - viņa piedāvāja.

- Es esmu dzirdējusi, kā viņa to dzied zilajai pūķienei, bet tā otra ilūzija... ja Neksuss ieradīsies, paprasīsim viņam. Esmu pārliecināta, ka zeltītais pūķis bija tieši viņš.

[Sindra]

Nē, nē. Man tepat ir labi. burvis atbildēja. Pagriezies uz sāniem viņš kādu brīdi skatījās ugunskura liesmās, tad atkal aizvēra acis.

[Romija]

Noklausījusies Drakela teikto, Arje brītiņu padomāja, tad pievērsās Hildegardei. "Klau, bet vai šāda ilūzija nav saistīta ar pašu Eluni? Vai tas nav tā, kā traucēt viņas dvēseli? Vai arī ir iespējama tikai ar viņas atļauju?" viņa prasīja. Viņa augstu vērtēja to, ko Drakels bija izdarījis, tikai tagad risināja pavedienu tālāk.

[Lia'angia]

Hildegarde pašūpoja galvu un uzņēma citu dziesmu. Šoreiz ta bija mierīga, lēna, kā upe, kā meža ezers. Šūpuļdziesma, ko Lielā Ūdrene dzied mazajiem ūdrēniem. Pēc tam vēl citu - mīlestības dziesmu par zvaigznēm, kuras varētu nonest mīļotajai no debesīm. Pa brīdim iedzēra malu vīna via uzkoda kādu kumosu, un atkal dziedāja - klusāk via skaļāk - vai klausījas, ko dara citi. Viņa bija nonākusi tādā kā transā, kā sastinguma stāvoklī, kad gars, šķiet, daļēji atdalās no ķermeņa un lidinās tepat netālu, zaros, peldēdamies ugunskura dzirkstelēs.
Arjes jautājums viņu izrāva no šis pussnaudas.
Nē, ilūziju rada, lūk, burvis. Garu iztraucēt tā nevar, man šķiet. Lai aizsuaktos līdz garam, ir jāpieiet pie pašiem Pēdējiem Vārtiem un jāpasauc aizgajušais. Tas ir tas, ko es domāju darīt. Bet nezinu, vai Mēnesgaisma man atbildēs arī šoreiz.

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 13.02.2008 15:19

[echo3]

Ellīo apgūlās, ielikdams galvu Naijai klēpī (OOC - ja viņa to atļauj). Gnoms bija ļoti noguris. Viņš centās neaizmigt, bet nebija pārliecināts, ka tad viņam izdosies.

[Roviela]

- Kā vēlies, nevaru nepiekrist, ka pie ugunskura ir mājīgāk, - Mairona raizīgi noteica, - varbūt es tagad tev ne to atgādināšu, neņem ļaunā, bet es nevaru neizteikt sajūsmu par tavu šā rīta darbu. Neviens pats to neatpazina, tik labi tas bija izpildīts. Es ne par sekām, jēgu un citu ko, bet par pašu maģijas kvalitāti. Un tagad, vakarā, bija vēl labāk. Meistars esi, nenoliedzami. Nebūs tava vaina, ja Dalokam ar to nebūs palīdzēts, pēdējā uzdevuma labā tu esi izdarījis krietni vairāk nekā spētu jebkurš no mums.
Viņa klusu iesmējās
- Es ielīdu tai tornī, piedevām nokļūdoties paprasot, lai Odetas vīrs mani nolej slapju. Ārā izlīdu kā pusvārīta plekste, visa garodama. Tas bija smieklīgs skats, kā mani kailu pēc tam lēja ar aukstu ūdeni. Jaka vēl līdz šim brīdim nav pilnīgi sausa.

Pēc tam norimās, klausīdamās, ko runā Arje un Hildegarde.