Lindleira, ~ Lomu spēle 2007 ~ [C] [PZP] [N-14] Opcijas

[Sindra]

Lindleira

Zeme, kur auksti viļņi apskalo vientuļus krastus, bet aukstas sirdis padara ļaudis vēl vientuļākus par viņu zemi.


Ģeogrāfija un klimats

Lindleira ir neliels kontinents, kuru apskalo aukstas okeāna straumes. Straumes brīžiem ir tik spēcīgas, ka kontinents ir praktiski izolēts no pārējās pasaules. Vietējiem nerūp, kas ir ārpus Lindleiras. Viņiem pietiek ar saviem iekšējiem konfliktiem.

Kontinenta dienvidu daļā izplešas vienmuļie Soterānas līdzenumi. Slinkas, platas upes apskalo zemi, kur izaug graudaugu ražas, kas pabaro lielāko daļu visa pārējā kontinenta. Lielākā daļa mežu Soterānā ir izcirsta, tādēļ vēji brīvi klejo pa zemi. Šur un tur nelielas birzes un mežu audzes tiek ieaudzētas mākslīgi, lai ļaudīm būtu kokmateriāli un kurināmais. Retumis, pārsvarā pie lielākajiem tirdzniecības un ūdens ceļiem ir izaugušas nelielas pilsētiņas, kurās pulcējas bez iztikas līdzekļiem palikušie zemnieki.

Vēl uz dienvidaustrumiem no Soterānas līdzenumiem okeānā ir satupušas Orodimas arhipelāga akmeņainās salas. Uz lielākās no tām - Kalmiras atrodas visu soterāņu senā kulta vieta Saules svētnīca.

Kontinenta vidū paceļas Kardlinnas plato. Zālains klajš lauks, kuru tikai retumis pārtrauc kāds vientuļš kalns vai sīka meža skupsna, tas ir nemīlīgs un nezinātājam bīstams. Kardlinnā dzīvo tikai vietējās klejotāju ciltis un tajā ir atrodama tikai viena vienīga pilsēta Telseta.

Rietumos slejas lielākie meži Lindleirā,- Sagūstīto Viļņu mežs jeb Frenamuirs, Vientuļo Ēnu mežs jeb Laramuirs un Tukšo Atbalsu mežs jeb Ašenmuirs. Mūžvecas priedes piekrastē un tik pat senas egles dziļāk kontinentā sedz skatam nevienu nesaprasto elfu zemes.

Austrumos Vezālijas kalnu grēdas badīgi kožas vientuļās ielejās un piekrastes ūdeņos, veidojot bīstamus fjordus, kurus no jūras sargā daudzas mazas klinšu saliņas. Tur dzīvo Vezālijas akmens punduri, kuri savas mājvietas iekārto zem kalniem, kā arī retas cilvēku ģimenes mazmazītiņos ciematiņos kalnu ielejās.

Ziemeļos, starp Kardlinnu, Ašenmuiru un Vezālijas grēdām ir melni dūmakainās Arskvīnas smailes, vulkānu un burvju zeme. Vieta, kur kalni regulāri šļāc ārā uguns upes un sastinguši akmeņi knapi spēj uzturēt dzīvību. Reģions, kura ziemas ir garākas, bet ne vienmēr sniegainākas. Arskvīnas rajonā dzīvo krietns skaits pūķu.


Tautas

Lindleirā dzīvo vairākas pēc kultūras tradīcijām un izskata ļoti atšķirīgas tautas:
- soterāņi (cilvēki)
- arskvīnieši (cilvēki)
- telsetieši (cilvēki)
- vezālieši (cilvēki)
- Vezālijas akmens punduri (dwarfi)
- koku punduri (gnomi)
- elfi (elfi)
- muira jaukteņi (puselfi)
- kardlinni (orki)
- kardlinnu jaukteņi (pusorki)
- hallapi (halflingi)

Soterāņi ir Soterānas līdzenumu un Orodimas arhipelāga iedzīvotāji. Dzīvo kastu sistēmā, pielūdz Sauli un audzē zirgus, citus lopus un graudaugus. Viņi ir vidējas auguma, vidējas miesasbūves, veikli, parasti tumšmataini. Soterāņi bieži uzņemas līderu pozīcijas un mēdz savā starpā cīnīties par cieņu un varu. Populārākās klases - Bbn, Rgr, Drd.

Arskvīnieši ir Arskvīnas vulkānu zemes iedzīvotāji. Cēlušies no ar soterāņiem radniecīgas cilts. Vidēja garuma un slaidi, pārsvarā tumšmataini, no soterāņiem visbiežāk atšķiras ar savām zilajām acīm. Arskvīnieši ir viltīgi un noslēgti un vairāk panāk ar piekāpšanos un manipulēšanu nekā ar atklātu konfrontāciju. Populārākās klases - Sor, Wiz.

Telsetieši ir jauna tauta, kura radusies Telsetas pilsētā nonākot un savā starpā saplūstot dažādu tautu pārstāvjiem, tādēļ arī izskatā tie ir ļoti dažādi. Telsetieši ir piesardzīgi pret svešiniekiem, taču ar uzticamiem partneriem dibina ilglaicīgas un uzticamas saites. Telsetieši izvēlas ļoti dažādas profesijas.

Vezālieši ir austrumu fjordu iedzīvotāji. Gari, spēcīgi, blondiem matiem un pelēkām acīm, viņi ir pieraduši izdzīvot skarbos apstākļos un paļauties uz fizisku spēku. Vezālieši paši būdami līdz rupjumam atklāti, strauji apvainojas, ja kāds neizrāda viņiem pienākošos cieņu. Viņi dzīvo klanos un augstu vērtē ģimenes saites. Vezālieši mēdz no kaimiņiem laupīt pietrūkstošo pārtiku un preces un nelielās airu laivās peld gar piekrasti, lai nokļūtu līdz bagātākajām piekrastes zemēm, kur pasirot. Populārākā klase - Rgr.

Vezālijas akmens punduri ir ļoti drukni, bet pazemi augumā. Dzīvo pazemes akmens alās un nodarbojas ar metālu rūdas un dārgakmeņu ieguvi, izgatavo augstas kvalitātes darbarīkus, ieročus un bruņas. Punduru vīrieši vienmēr nēsā bārdas. Ļoti teritoriāli, no citu tautu viedokļa pārlieku nežēlīgi aizstāv savas mājas, neielaižas darījumos ar nepazīstamiem ļaudīm, reti draudzējas ar tiem, kas nav punduri. No otras puses ļoti uzticīgi noslēgtajam līgumam un nekad nemāna savu sadarbības partneri. Populārākā klase - Ftr.

Koku punduri ir līdzīgi akmens punduriem, bet īsāki augumā un slaidāki. Paši koku punduri dala sevi divos klanos - Arskvīnas koku punduros un Vezālijas koku punduros. Visi koku punduri izjūt dziļu saikni ar dabu. Vezālijas koku punduri savus mazos akmens namiņus taisa Vezālijas kalnu grēdas ziemeļrietumu nogāzēs. Dzīvo izolēti, audzē bārdas līdzīgi akmens punduriem un nodarbojas ar sīko lopiņu audzēšanu (galvenokārt kazas un aitas). Arskvīnas koku punduri dzīvo nelielās mežu audzēs, kuras bieži apdraud vulkānu izvirdumi un Arskvīnas burvji. Zaudējuši mājas viņi beži apmetas dzīvot starp arksvīniešiem un pat viņu pilsētās. Arskvīnas punduri ir ziņkārīgi, brīžiem pat nekaunīgi, ar aizrautīgu interesi par maģiju, bieži lien visur, kur var ielīst un vēlāk tirgojas ar informāciju. Populārākā klase - Brd.

Elfi ir tievi, slaidi, zaļacaini, spicausaini, bieži ar gariem matiem blondā, sudarba vai zelta krāsā. Elfi dzīvo ļoti noslēgti savos mežos un necieš nevienu, kas tiem tuvojas. Viņi nodarbojas ar maģiju, izgatavo brīnišķīgas maģiskās mantas, rauš bagātības savos meža cietokšņos un trenē meža lūšus, kurus rīda virsū tiem, kas pārkāpj viņu zemju robežas. Pārējās tautas elfus uzskata par ļaunatminīgiem un vardarbīgiem un cenšas no viņiem izvairīties. Populārākā klase - Wiz.

Muira jaukteņi ir radušies elfa un visbiežāk soterāņa, arskvīnieša vai telsetieša savienībā. Viņi parasti rodas pēc tam, kad elfi ir devušies kārtējā atriebības gājienā uz savām kaimiņu zemēm un parasti uzaug pie savas mātes starp viņas ļaudīm, nekad pie elfiem, kuri nesaskata šādā atvasē neko elfisku. Muira jaukteņi parasti līdzinās savas mātes radiem, bet viņiem visiem ir zaļas acis no sava elfu tēva. Pieauguši muira jaukteņi
vai nu izvēlas nodarbošanos, kas raksturīga viņu reģionam vai arī protestā pret apkārtējo pasauli ar nodomu izvēlas profesiju, kas atšķiras no tā, ko dara apkārtējie un viņu mātes.

Kardlinni ir Kardlinnas plato pastāvīgie iedzīvotāji. Dzīvo ciltīs un parasti klejo apkārt pa noteiktu teritoriju. Viņiem ir pelēcīga ādas krāsa, tumši brūnas acis un tumši mati. Kardlinni bieži rotā sevi ar ādas krāsojumu, rituālām rētām un tetovējumiem. Viņi ciena fizisku spēku, taču respektē arī varu, kādu iegūst burvis pār saviem bailīgajiem pretiniekiem. Kardlinni ir Lindleiras izstumtā tauta. Viņu pārstāvjiem dažreiz piemīt dāvanas, kuras pēc citu tautu ticējumiem drīkst būt tikai dieviem. Kadlinni mēdz būt psioniski un tādēļ tiek uzskatīti par zaimotājiem. Viņus bieži vajā un necieš savā tuvumā tieši šī iemesla dēļ. Par laimi kardlinniem viņu izdzīvošanas spējas un augstā dzimstība nav ļāvušas viņu ciltīm izmirt. Populārākā klase - Bbn.

Kardlinnu jaukteņi no sava kardlinnu senča parasti manto pelēcīgo ādas krāsu un fizisko spēku. Viņi dzīvo grūtu dzīvi, jo reti tiek pilnībā pieņemta vienā vai otrā sabiedrībā. Bieži bērnībā tiek izsmieti, apsaukāti un aizskarti, viņi ātri iemācās izmantot savu fizisko parākumu, tādēļ vēlāk dzīvē vairāk izvēlas profesijas, kurās nepieciešams viņu fiziskais pārākums. Bieži kļūst par karavīriem, apsargiem vai pilsētu kārtības uzturētājiem. Tikai retajam izdodas izvairīties no tā, ka viņu saista ar viņa kardlinnu senču lāstu. Populārakā klase - Bbn.

Hallapi ir augumā sīku, veiklu un nekaunīgu ļautiņu tauta. Dzīvojot lielās ģimenēs viņi reti apmetās uz ilgu laiku vienā vietā, bet parasti klīst pa Soterānu, Arskvīnu un Kardlinnu un dažreiz pat ielavās elfu zemēs un Vezālijā. Viņi tiek uzskatīti par zagļiem un meļiem un bieži ar to arī nodarbojas. Viņi ir kā uzburti uz zirgiem un mēdz bieži ar tiem mainīties, bet dažreiz pat tos zagt. Populārākā klase - Rog.


Valstis

Lielākā valsts Lindleirā ir Soterāna. Tās teritorijas plešas pa visu Soterānas līdzenumu līdz Kardlinnai, elfu mežiem un punduru kalniem. Soterānā ietilpst arī Orodimas arhipelāgs. Soterāņi nodarbojas ar zemkopību un lopkopību. Viņi audzē ātrus un izturīgus zirgus. Soterāna ir ļoti konservatīva zeme, kas tradicionāli dala savus iedzīvotājus pēc dzimumiem un kastām. Soterāna ir teokrātija. Saules priesteri jeb solīti nomināli lemj par visas valsts darbību un pieder pie augstākās kastas. Jātnieki ir karotāji un nākošā nozīmīgākā kasta valstī. Jātnieku virspavēlniekiem ir liela vara un daži no viņiem sabiedrībā iegūst vairāk ietekmes nekā liela daļa no solītiem. Burvji un zinātnieki ir nākošā kasta, kura tiek uztverta ar dalītām jūtām. Burvjiem Soterānā ir aizliegts nodarboties ar nāves un vilināšanas maģijām. Zemākā kasta ir zemnieki un amatnieki. Lindleira eksportē labību un lopus, bet importē koku, būvmateriālus un ieročus. Lindleira ir naidīgās attiecībās ar Arskvīnas magokrātiju un elfiem un puslīdz neitrālās attiecībās ar Vezālijas akmens punduriem.

Arskvīna ir zeme ziemeļos ar nemīlīgu klimatu un bīstamiem dzīves apstākļiem. Arskvīnā bieži notiek vulkānu izvirdumi un pūķu uzlidojumi, bet no tiem neatpaliek vietējo burvju maģijas pētījumi. Arksvīna ir magokrātija,- spēcīgākajiem burvjiem pieder daudz varas. Te pastāv dzimumu līdztiesība un katrs, kas spēj sagrābt un noturēt varu, ir to pelnījis. Zemes "līdztiesīgākie" iedzīvotāji ir burvji, kuri tradicionāli dalās skolās pēc mīļākajiem maģijas veidiem un bieži nemaz nemācās visus no tiem. Maģisku mantu izgatavošana, bruņu un ieroču apburšana, dārgmetālu un dārgakmeņu iegūšana, lāstu piesaukšana, cietušo atburšana un dabas apstākļu maiņa vai draudi to izdarīt ir pakalpojumi un preces, kuras burvji izmanto maiņai. Vēl viņi piegādā akmeni būvniecībai un alķīmijas preces, pretī par to saņemot pārtikas produktus. Arskvīna reizēm naidojas ar Soterānu un elfiem, bet tas pārsvarā ir tāpēc, ka viņi nesaprot, kāpēc pārējās tautas ir tik sīkumainas.

Telseta ir pilsētvalsts Kardlinnas plato rietumos. Tā ir tirdzniecības vieta, kur saplūst preces no visām malām. Telsetas iedzīvotāji ir raibs jūklis, kas tur saplūdis līdz ar precēm. Telsetā valda vēlēts birģermeistars. Telsetiešiem ir ļoti stingri likumi par laupīšanu kaimiņu zemēs. Ja kāds tiek pieķerts kaut vai tikai nodomos iet izlaupīt elfu mežus, viņam draud nāvessods. Tas ir tāpēc, ka Telseta vairākas reizes ir cietusi no elfu uzlidojumiem, kad tie ir nākusi atriebties par iebrucējiem viņu mežā. Līdz ar to Telsetā burvjiem ir īpašs stāvoklis. Visi burvji, kas prot izsargāties no Ugunsbumbām un zibeņu šautrām tiek aicināti iestāties pilsētas aizsardzības dienestā. Viņu pienākums ir neitralizēt elfu maģijas no viņu lidojošajiem kuģiem uzbrukuma laikā un pasargāt pilsētu. Līdz ar to šiem burvjiem visu laiku ir jāatrodas pilsētā un jābūt gataviem pēc pirmā brīdinājumam pildīt savu pienākumu. Toties viņi saņem neiedomājami lielu atlīdzību, pilsētas apmaksātu māju pilsētā, daudzas privilēģijas un tiesības darīt visneiedomājamākās lietas no tiešajiem pienākumiem brīvajā laikā. Telseta cenšas ne ar vienu nenaidoties, taču viņiem ir saspīlētas attiecības ar elfiem.

Vezālijas klanu zemes ir pavisam nelieli valstiski veidojumi. Vezālieši dzīvo lielās ģimenēs un ik pa brīdim karo un slēdz mieru savā starpā. Viņi bieži ir pārējo tautu saite ar akmens punduriem, ja kādam ir nepieciešami to izstrādājumi. Taču citādi dzīvo paši savu dzīvi un nejaucas lielo valstu darīšanās. Varbūt tikai retu reizi piesakās karā vienas vai otras puses labā, ja tās labi maksā.

Vezālijas akmens punduri dzīvo klanos ar klana lordu priekšgalā. Citām tautām nav īsti skaidra viņu valsts uzbūve. Akmens punduri bieži tirgojas ar Soterānu, no kurienes saņem pārtiku, bet pretī dod metālus, ieročus un būvmateriālus. Akmens punduri ļoti neiecietīgi izturas pret jebkuru, kas bez viņu atļaujas viņiem tuvojas. Robežu pārkāpējus viņi parasti iznīcina tik ātri, ka tie nepaspēj par saviem varoņdarbiem pat palielīties. Ar dziļu cieņu attiecas pret senčiem un senču gariem.

Vezālijas koku punduri veido tādu kā klanu, līdzīgu akmens punduru klaniem, kurš dalās ciemos. Koku punduri dzīvo izolētio no pārējiem un cenšas no visiem izvairīties. Reizēm Viņi ierodas Arskvīnā vai Telsetā, lai pārdotu kādu zvērādu vai alķīmisku substanci un pretī iepirktu kādu darbarīku vai skaistu mantu.

Arskvīnas koku punduri dzīvo ciemos un cenšas netrāpīties acīs Arskvīnas burvjiem. Daudzi no viņiem iet strādāt burvju labā vai nu kā izlūki un slepkavas vai kā burvju mācekļi. Daudziem no viņiem maģijas ir asinīs, tāpat kā joki un dīvainas izdarības.

Elfi dzīvo mežos un dalās trīs valstīs,- pa vienai katrā mežā. Viena meža elfus vada viņu valdnieks, kas parasti ir vecākais un gudrākais no viņiem. Elfi ir ļoti atturīgi pret pārējiem un neļauj nevienam iekļut viņu zemēs. Lai izsekotu iebrucējus, viņi ir speciāli apmācījuši kaujas lūšus, kuri ir nobadināti un pieradināti pie cittautiešu asinīm. Izsekojuši iebrucējus, elfi tos parasti iznīcina. Bet, ja tiem izdodas tikt līdz kādai nocietinātai vietai, tad elfi sakāpj savos gaisa kuģos un dodas ar savām spēcīgajām maģijām iznīcināt visu to vietu. Elfi netirgojas ar citiem, toties paši izgatavo daudzas skaistas lietas un maģiskus priekšmetus. Tam, kas reiz iekļūs kādā viņu meža cietoksnī un pēc tam paliks dzīvs, būs tik lielas bagātības, ka pietiks vairākiem mūžiem.

Kardlinni dzīvo ciltīs. Parasti katra cilts ir par sevi un tikai retu reizi vairākas apvienojas, ja uzrodas spējīgs karavadonis. Kardlinni nodarbojas ar lopkopību. Viņi tirgojas reti un praktiski tikai ar telsetiešiem. Viņi ir pastāvīgā karastāvoklī ar soterāņiem, kuru jātnieku pulki pie katras izdevības cenšas iznīcināt kādu viņu pagaidu apmetni. Parasti kardlinni no uzbrucējiem bēg projām, kamēr daži no viņiem cenšas pretiniekus aizkavēt. Tomēr reizēm māzākam soterāņu pulciņam nākas pašiem ņemt kājas pār pleciem, ja pretī stājas kāds kardlinns, kuram piemīt vairāk zaimojoši dievišķo dāvanu.


Reliģija

Soterāņi pielūdz sauli. Viņu priesteru kasta veic rituālus, ziedo, tulko laika apstākļus.

Arskvīnieši pielūdz mēnesi, jo tas ir nozīmīgs laika skaitīšanā un tiek uzskatīts par zināšanu patronu. Tomēr viņu attiecības ar savu dievību ir stipri vēsākas nekā soterāņiem, jo burvji bieži mēdz visu apšaubīt, arī ticību.

Vezālieši pielūdz dabas garus un mātes - ūdens māti, zemes māti.

Vezālijas akmens punduri pielūdz senču garus un mirušos varoņus.

Telsetieši pielūdz garus un dievības, kas ir populāras arī citur, bet viņu lokālā dievība ir Vejs, tirgotāju un ceļotāju aizstāvis.

Par elfu un hallapu reliģiju nekas nav zināms.


Spēlētāji drīkst izvēlēties spēlēt:

- soterāņus (cilvēki)
- arskvīniešus (cilvēki)
- arskvīnas koku pundurus (gnomi)
- telsetiešus (cilvēki)
- vezāliešus (cilvēki)
- muira jaukteņus (puselfi)
- kardlinnu jaukteņus (pusorki)
- hallapus (halflingi)

Intro

Daloks pamodās pie pilsētas vārtiem. Viņš pavērās apkārt un mazliet saviebās. Grāvis. Kā gan līdz kaut kam tādam varēja nodzīvoties. Viņš un grāvī. Veiksmes dieviete viennozīmīgi nav bijusi kopā ar viņu. Puisis mēģināja piecelties. Laikam nakts bijusi auksta un locekļi nepatīkami smeldza. Uzstīvējies kājās, viņš savicināja rokas un Daloka stāvu ietvēra maģiska aura. Pēc brīža jau jauneklis izskatījās labi sakopies un pievilcīgs.

Mazliet stīvām kustībām viņš izkāpa no grāvja un devās uz pilsētas vārtu pusi. Ak, Telseta! Redz kā! Bet kā viņš te bija nokļuvis, to puisis nekādi nespēja atcerēties. Viss ko viņš atcerējās bija tēva mājas un elfi. kas tālāk? Nav ne jausmas...

Izgājis cauri pilsētas vārtiem, Daloks devās uz krogu. Šo vietu viņš noteikti pazina. Atvēris durvis, viņš izslējās pēc iespējas staltāk un iesoļojis krogā devās pie krodzinieka.
- Es vēlētos noīrēt istabu, un paēst, nu ja tikai ... viņš mazliet mulsi pasmaidīja. ... Man šobrīd nav naudas... - Krodzinieks jau grasījās kaut ko atcirst, kad rūpīgāk ieskatījās atnācēja sejā.
- Dalok? Tu? Visi domā, ka Tu esi miris. -
- Nē.. nu tā ir sanācis, ka vēl neesmu. - puisis pasmaidīja un viņa skatiens aizslīdēja pie krodzinieka meitas, kura neparasti ātri sāka skraidīt pa telpu šurpu turpu ik pa brītiņam pielabodama frizūru.
- Bet man ļoti nepieciešams atpūsties. - viņa skatiens atgriezās pie krodzinieka.
- Kā gan, lai es Tev atsaku? - krodzinieks nopūtās.
- Dodies vien uz savu istabu, bet par to parāda atdošanu. Man liekas, ka Tavs tēvs Tev mantojumu būs atņēmis. -
Daloks pamāja ar galvu.
- Sīkums. Gan jau es tikšu ar to galā. Viņš pasmaidīja un devās augšup pa kāpnēm. -

Nākamajā dienā Daloks jutās jau daudz labāk. Nokāpis lejā, viņš mundri sveicināja krodzinieku. Krodzinieks satraukti pamāja puisim un aizbīdīja to uz kroga stūri ar pirkstu norādīdams uz kādu baltās drānās tērptu stāvu, kurš stāvēja pie krogus loga.
- Baltais burvis. Viņš Tevi meklē. Tas esot saistībā ar kādu vīziju. Tu esot iemesls elfu nākamajam uzbrukumam pilsētai. Vai Tu esi bijis pie elfiem. -
- Nu es.. - puisis iesāka, taču nepabeidza savu sakāmo, kad krogā strauji iesoļoja vīrs baltajās drānās un kopā ar viņu divi priesteri zaļās drānās ar lielu saules simbolu uz krūtīm.

Priesteri nogaidoši paraudzījās uz burvi. Burvis apstiprinoši pamāja ar galvu. Viens no priesteriem pamāja kaut kam krogus ārpusē un drīz jau bija sadzirdams, ka krogam tuvojas bruņās tērpti stāvi.
Tur jau tie bija. Četri bruņoti vīri. Viens no priesteriem pagāja uz krodzinieka pusi.
- Šis cilvēks tiek apsūdzēts nemieru izraisīšanā un viltus dievību slavināšanā. -

Bruņās tērptie vīri piegāja pie Daloka un draudīgi uz viņu paskatījās.
- Labi jau labi! Es jau eju.. - iedams prom viņš pagriezās pret krodzinieku.
- Piedod, es nezinu vai man sanāks atdot parādu. -

Krodzinieks tikai noplātīja rokas. Kad bruņotie vīri aizveda jaunekli. Viens no priesteriem piegāja klāt krodziniekam un iečukstēja tam ausī.
- Jūs te slēpjat slepkavas un blēžus. Dēl tādiem kā Jūs, pār mums nākušas dieva dusmas. Saules svētnīcas relikvija ir pazudusi. Visādas sliktas lietas nākotnes vīzijās var redzēt, ja tā neatrodas. -

Iedams prom, priesteris pamāja burvim, tas ierunājās skaļā un dimdošā balsī.
- Es redzēju vīziju. No šī kroga nāca briesmīga slimība, ļaudis, kas te uzturējās saslima un nomira briesmīgā nāvē. - Viņi atstāja krogu un nemanāmi pazuda arī pārējie kroga apmeklētāji.
Skumju vaigu krodzinieks noskatījās, kā pēdējie apmeklētāji pamet telpas.

Nākamajā dienā Telsetas laukumā bija piekārts liels paziņojums.

Meklēju drosminiekus un piedzīvojumu meklētājus.
Uzdevuma paveikšanas gadījumā bagātīga atlīdzība.


Lindleiras karte

(IMG:http://i58.photobucket.com/albums/g274/Minciite2/lindleirajpg.jpg)

Personāžu apraksti un jautājumi par spēli ATD pavedienā

Šo rakstu rediģēja Sindra: 12.06.2006 20:25

[Lia'angia]

FHildegarde sapurinaja matus, iesmējās un paaicināja Amandu:
Nāc pulkā! Par laimi, te dejotāja dzimums nav svarīgs.

[Sindra]

Naija piecēlās un devās kopā ar Ellīo rotaļdejā.
Orisejs arī iesaistījusies un Amanda aši uzlēca kājās pēc Hildegardes aicinājuma.
Viņa pamāja uz Roerda pusi. Nāc tu ar bariņā! Tu pārāk nopietns. viņa uzsauca paladinam un pati jau griezās rotaļā.

Kad dejotāji jau bija kādu laiku izlustējušies un tvēra pēc dzērieniem, lai remdētu slāpes, viņi sadzirdēja, ka no meža malas atskanēja kāda balss. Tā dziedāja. Hildegarde, Mairona un Ellīo atcerējās, ka šo balsi bija dzirdējuši toreiz, kad pirmo reizi bija nokļuvuši Mēnesgaismas pilī.
Tā elfiete dziedāja zilajai pūķienei.

[Roviela]

Tā tiešām būtu Mēnesgaisma? Maironai sirds salēcās. Nevar būt! Viņa to gribētu, jā, ļoti gribētu, bet vai tad tas ir iespējams? Gandrīz vai pametusi vainīgu skatienu uz Hildegardes pusi, burve skrēja turp.

[Lia'angia]

Hildegarde sastinga. tad lēnam, neticīgi devās uz to pusi, no kuras skanēja balss.

[echo3]

Ellīo ar Naiju bija apmetušies mazliet atpūsties jau noskatītajā vietiņā, un viņiem bija labi. Nedaudz ēdamā, mazliet vīna un daudz mūzikas un deju - gnomaprāt, tā bija pareizā lietu kārtība. Ellīo bija centies, ko spējis.

Kad atskanēja balss, Ellīo pagriezās uz to pusi, ieklausīdamies. Šo balsi viņš atcerējās, kā nu nē, bet tās īpašnieci pēdējoreiz viņš bija redzējis elfu templī... Gnoms negāja uz mežmalu, viņš palika pie Naijas. Ellīo baidījās pat cerēt, viņš šobrīd tikai klausījās dziesmā.

[Sindra]

Mairona pirmā nonāca mežmalā no kuras skanēja balss. Pēc kāda brītiņa arī Hildegarde bija klāt.
Mežmalā pret koku atspiedies sēdēja Drakels. Saspringtu skatienu puisis raudzījās mežā. Tur starp kokiem stāvēja elfiete un dziedāja. Mēnesgaisma.
Burvim pār vaigiem lija asaras, taču viņš pat nepakustējās, lai tās notrauktu, viņš turpināja saspringti raudzīties uz dziedošo elfieti.

Netālu no Drakela pret citu koku atspiedies stāvēja Dante. Demonu mednieks tikpat cieši vēroja Mēnesgaismu kā Drakels. Viņa sejā bija vērojamas emocijas kādas Mairona nekad nebija pamanījusi Dantes vaibstos. Maigums, rūpes, apbrīns un mīlestība.

Viņi abi klusēdami noraudzījās uz Mēnesgaismu un nepievērsa uzmanību atnākušajām sievietēm.

[Roviela]

Mairona nelauzās tuvāk. Viņa palēnināja soļus un klusītēm nosēdās zemē, lai klausītos, ar lielām un apbrīnas pilnām acīm vērdamās parādībā? īstenībā? Vai nav vienalga, bet tas bija brīdis, kas nebija traucējams un steidzinams. Viņa vienu mazu brīdi ievēroja Dantes seju un ievēroja tās izteiksmi. Kā viņam tā piestāv! Tā bija tā izteiksme, kuru Mairona pati alka ieraudzīt viņa sejā. Tieši tā. Tā pati, kuru burve tā gribēja, bet nekādi nespētu elfam sagādāt, un tagad to izdarīja kāds cits, un Mairona bija pateicīga līdz sirds dziļumiem.
Kaut viņa tiešām būtu dzīva... burve nemanīja, kā viņai arī no acīm sāk ritēt asaras.

[Lia'angia]

Hildegarde skatījās un skatījās. Kādu brīdi viņa vienkārši ļāvās elfietes balss burvībai bet tad saņēmās un paskatījās viņā ar savu šamanisko skatienu. Vai tiešām tas ir elfietes gars, kas ir šajā miesā? Ja tā ir kāda cita elfiete, viņas gars to skaidri parādīs.

[Sindra]

Dante paluukojaas uz atnaaceejam.
Demonu mednieks mazliet bazhiigi paluukojaas uz Drakelu, tachu sapratis, ka puisis nekaa nepieveersh uzmaniibu atnaaceejaam atkal pieveersaas Meenesgaismai.

[Lia'angia]

Hildegarde sarauca uzacis. Nedroši pagājās pāris soļus tuvāk. Tomēr viņa vēl bija labu gabalu no dziedošās elfietes. Viņas acis, melnas ar tajās zalgojošām šamaniskajām dzirkstītēm, šķiet, gribēja izurbties Mēnesgaismai cauri. Pēkšņi šamane arī sāka dziedāt. Senajā vezāliešu dialektā. Tikai ļoti, ļoti klusiņām - gandrīz nedzirdami. Pāris soļus nostāk to droši vien pat dzirdēt nevarēja, tikai redzēt, kā kustas šamanes lūpas.

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 12.02.2008 22:10

[Roviela]

Mairona klausījās visā, kas notiek, un nemaz nemēģināja traucēt Drakelam. Ja tā ir viņa uzburta ilūzija, tad tā ir pati pilnība, un burvei negribējās, lai tā pārtrūktu. Ja nu vienīgi tad, ja Drakels pats vairāk nespētu izturēt. Un, ja nav ilūzija, tad vēl jo vairāk. Viņai patika izteiksme Dantes sejā.

[Lia'angia]

Hildegardes acis kļuva pavisam skumjas. Viņa lēniem, slīdošiem, nedzirdamiem soļiem devās pie Drakela. Apstājās netālu no viņa, aizmugurē. Šamane vairs neskatījās uz elfieti, bet vēroja jauno burvi.

[Sindra]

Meenesgaisma beidza dziedaat un vinjas teels paleenaam izzuda.
Drakels noskatiijaas kaa elfiete izzuda un bezspeekaa saljima zemee.

Dante paluukojaas uz burvi un piegaajis vinjam klaat notupaas blakus.
Vai tu vari paraadiit veel? demonu mednieks klusi pajautaaja.

Drakels smagi elpojot pakratiija galvu.
Dante nopuutaas un apseedaas zemee netaalu no burvja.

[Lia'angia]

Hildegarde metās pie Drakela, atbalstīja viņu pret sevi un, pārmetoši pašupojot galvu, mēģināja atdot viņam kaut daļu zaudēto spēku. Viņa klusiņām dziedāja, un, lai arī vārdi nebija saprotami, tajos skanēja meža spēks - augošas zāles, birestošu pumpuru, plaukstošu ziedu spēks. Viņa sauca palīgā meža garus atdot daļiņu savas dzīvības, augšanas tiekmses Drakelam.

[Roviela]

Mairona piecēlās četrrāpus un nemaz nepūloties piecelties aizrāpoja pie Drakela.
- Es pasaukšu Ellīo. Lūdzu, nemirsti! Šis rīts un vēl tagad... bet tas bija nepārspējami!
Viņa nikni norausa asaru no vaiga un sāka meklēt, vai jostā nav kaut kas noderīgs no eliksīriem. Veselības bija, bet tas nav tas... izturībai vairāk nebija.
Mairona ļoti siltu skatienu pavērās uz Drakelu un noglāstīja viņam roku. Tad paskatījās uz Danti. Šķita, viņa tūlīt tāpat izdarīs arī ar dēmonu mednieku, bet tomēr nokautrējās.
Pielēkusi kājās, viņa aizskrēja pēc gnoma.
- Ellīo, nāc, lūdzu, ātri. Tā bija ilūzija, un Drakels ir zaudējis vēl vairāk spēka.
- Dante arī ir tur... - viņa klusāk piebilda.

[Sindra]

Es nemirstu. Drakels klusi noteica Hildegardei. Man tikai nav speeka.

Dante paluukojaas uz burvi un pastiepa vinja virzienaa gredzenu ar sarkanu akmeni.
Ja tu veeleesies, lai tev ir speeks, tad tu atkal vareesi vinju paraadiit?
Drakels pamaaja, bet gredzenu nenjeema.
Ir tachu veertiigaakas lietas, kuras veeleeties. puisis paluukojaas uz demonu mednieku. Izskatiijaas, ka vinjsh ir mazliet atguvies. Droshi vien no Hildegardes magjijas.

Es tev to atdoshu, veelies ko gribi, tikai paraadi man veelreiz.
Drakels pamaaja ar galvu un panjeema gredzenu.
Es tikai nedaudz atpuutiishos. jaunais burvis atkal apseedaas seedus un pieveera acis.

Dante uz vinju nogaidoshi raudziijaas.

[Lia'angia]

Hildegarde iekārtokās ērtāk.
Nē, nomirt vienmeŗ var paspēt, bet es tā ceru, ka tik daudz spēka man vēl ir, lai to nepieļautu, bet drusku iedotu Tev arī - viņa teica. Un turpināja dziedāt. Protams, viņas balss ne tuvu nestāvēja blakus Mēnesgaismas balsij. Bet šamane par to nedomāja. Viņa sauca palīgā sūnu gariņus, un kadiķu skuju garus, un dzērveņu garus, un ievziedu garus, visus tos mazos, mīlīgos radījumus, kuri deva augšanas un dziedniecības spēkus viņas dažādajām zālītēm, bet tagad - viņa cerēja - dos to nepastarpināti Drakelam. Viņa uzsūca nakts s````zinošo gaisu, dzidro, skanīgo tumsu kā sūklis, smēlās no tā prieku, veselību un spēku un deva to tālāk - nežēlojot. Danti viņa sevišķi nevēroja - kā vienmēr, kad bija kāds dziedināmais, šamenei par visu citu bija vienalga. Tikai kaut kur dvēslees kaktiņā dzivoja skumjas. Skumjas par tik varenu būtni, kura tomēr Pēdējo Vārtu priekšā bija tika pat nevarīga, kā visparastākais no cilvēkiem.

[Sindra]

Drakels mirkli paseedeeja un paskatiijaas uz gredzenu savaa rokaa.
Labi. Nekas jau bez taa nesanaaks. Es tikai zaudeeshu samanju un kljuushu par apgruutinaajumu shiem ljaudiim. Puisis uzlika pirkstaa gredzenu un paluukojaas uz Hildegardi. Vinjsh uzlika savu viegli drebosho roku uz shamanes plaukstas.
Neteeree vairaak speeku. Tev pashai to vajag. Gredzens burvja rokaa iezaigojaas un shamane sajuta, ka Drakela roka vairs nedreb.
Tas ir viss ko es varu juusu labaa dariit. Tas ir vieniigais, ko es patiesi maaku.

Burvis paskatiijaas uz Danti.
Es paraadiishu, bet peedeejo reizi.
Drakels aizveera acis. Vinja seja saspringa un turpat, kur ieprieksh mezhaa starp kokiem paraadiijaas Meenesgaismas teels. Elfiete klusi dziedaaja. Tikai shoreiz vinja nestaaveeja, bet tupeeja blakus lielam, zeltainam puukjim, kursh atgaadinaaja Neksusu. Meenesgaisma glaastiija puukja galvu un dziedaaja.

Drakela roka pamazaam atkal saaka drebeet un no burvja aciim saaka riteet asaras. Tachu vinjsh turpinaaja koncentreeties un uztureeja iluuziju.

Meenesgaisma beidza dziedaat un paskatiijaas uz zeltaino puukji. Tas paceela skatienu un kaadu briidi luukojaas elfietei aciis.

Dante paliecaas uz priekshu un uzmaniigi veeroja puukji un elfieti. Vinja seja pamazaam izmainiijaas un tajaa bija noveerojams apmulsums.
Vinjsh paskatiijaas uz Drakeli, tad atkal uz elfieti un puukji. Galu galaa vinjsh pieceelaas un aatri pamaaja ar roku iluuzijas virzienaa. No Dantes rokas izshaavaas zibens, kursh izlidoja cauri iluuzijai un ietriecaas tuveejaa kokaa.

Vinja bija paaraak laba shai pasaulei. Dante nochuksteeja pagriezies pret Drakelu un vai nu Hildegardei izlikaas, vai demonu mednieka aciis patieshaam bija asaras. Nee, laikam jau tomeer atspiidums no degoshaa koka. Dante pamaaja ar roku un izgaisa.

Drakels aizveera acis un iluuzija izzuda. Burvis pasluukojaas uz Hildegardi.
Nodzeesiet koku. Es sheit paguleeshu nedaudz. Man vajag atpuusties. Es nepareizi ieveeleejos veeleeshanos.


OOC - Mairona un Ellio var ierasties shim visam kaut kad pa vidu.

[Lia'angia]

O, spēka man ir gana, pateicoties Lielajai Mātei, un par agrūtinājumu Tu vari nesatraukties,- Hildegarde teica, bet paklausīja Drekelam. Tad vēroja ilūziju un, kad tā pazuda, teica:
Protams, guli, bet, lūdzu, tuvāk ugunskuram. Orisejs un Roerds palīdzēs. Viņas balss bija tik mierīga, pārleicinoša un stingra, ka nogurušajam burvim vajadzētu pāriet jebkurai gribēšanai iebilst.Tā bija pārliecinoša ārsta balss. Par Danti viņa šobrīd nedomāja. Par Daloku gan. Bet ko tas līdzēs? Viņa nespēja uzburt ilūziju. Viņa varētu tikai mēģināt sasaukt elfietes garu. Īsto. Bet - vai Dante to maz vēlēsies?
Nonākusi atpakaļ pie ugunskura, Hildegarde ierušinājās atpakaļ savā vietiņā, iekampa krietnu malku vīna un uzsāka dziesmu. Dziesmu par varoni, kurš dodas kaujā, zinot, ka neatgriezīsies. Bet tomēr iet, jo aiz viņa stāv mīļie, jo neiet - nozīmē vairs nebūt cilvēkam. "Reizēm zaudējums paŗvēršas uzvarā, reizēm nāve pārvēršas dzīvībā, labāko asinis uzplaukst visskaistākos ziedos, tavi bērni tevi pieminēs, un tava māte tev piedos"- viņa dziedāja. Tā bija skumja dziesma, bet arī ļoti naksnīga, ļodi ugunskura gaismā dziedama dziesma. Dziesma, kas izpauda viņas šībrīža sajūtas - skumjas, grūtsirdību, bet arī vienlaikus lepnumu par padarīto.

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 13.02.2008 01:08

[Romija]

Pēc dejas Arje izmeta vēl vienu loku pa pļavu. Izdzirdot dziesmu, viņa jāja uz to pusi, bet palika patālu starp kokiem. Rinka bija gandrīz sastingusi, nevarēja pat dzirdēt, ka viņa elpotu. Bet ausis saspicētas spicas jo spicas. Dziesmas apburta arī Arje nekur nesteidzās. No patīkamās klausīšanās un pārdomām viņu iztraucēja degošais koks. Nokāpusi no Rinkas un palaidusi ķēvīti tur pat pļavā, mazā steidzās palīdzēt aizgādāt Drakelu pie ugunskura. Viņs dega nepacietībā uzzināt, kas īsti tur notika, bet savus jautājumus pataupīja, kad viss steidzamākais bija izdarīts un dziesmas beigušās.