Lindleira, ~ Lomu spēle 2007 ~ [C] [PZP] [N-14] Opcijas

[Sindra]

Lindleira

Zeme, kur auksti viļņi apskalo vientuļus krastus, bet aukstas sirdis padara ļaudis vēl vientuļākus par viņu zemi.


Ģeogrāfija un klimats

Lindleira ir neliels kontinents, kuru apskalo aukstas okeāna straumes. Straumes brīžiem ir tik spēcīgas, ka kontinents ir praktiski izolēts no pārējās pasaules. Vietējiem nerūp, kas ir ārpus Lindleiras. Viņiem pietiek ar saviem iekšējiem konfliktiem.

Kontinenta dienvidu daļā izplešas vienmuļie Soterānas līdzenumi. Slinkas, platas upes apskalo zemi, kur izaug graudaugu ražas, kas pabaro lielāko daļu visa pārējā kontinenta. Lielākā daļa mežu Soterānā ir izcirsta, tādēļ vēji brīvi klejo pa zemi. Šur un tur nelielas birzes un mežu audzes tiek ieaudzētas mākslīgi, lai ļaudīm būtu kokmateriāli un kurināmais. Retumis, pārsvarā pie lielākajiem tirdzniecības un ūdens ceļiem ir izaugušas nelielas pilsētiņas, kurās pulcējas bez iztikas līdzekļiem palikušie zemnieki.

Vēl uz dienvidaustrumiem no Soterānas līdzenumiem okeānā ir satupušas Orodimas arhipelāga akmeņainās salas. Uz lielākās no tām - Kalmiras atrodas visu soterāņu senā kulta vieta Saules svētnīca.

Kontinenta vidū paceļas Kardlinnas plato. Zālains klajš lauks, kuru tikai retumis pārtrauc kāds vientuļš kalns vai sīka meža skupsna, tas ir nemīlīgs un nezinātājam bīstams. Kardlinnā dzīvo tikai vietējās klejotāju ciltis un tajā ir atrodama tikai viena vienīga pilsēta Telseta.

Rietumos slejas lielākie meži Lindleirā,- Sagūstīto Viļņu mežs jeb Frenamuirs, Vientuļo Ēnu mežs jeb Laramuirs un Tukšo Atbalsu mežs jeb Ašenmuirs. Mūžvecas priedes piekrastē un tik pat senas egles dziļāk kontinentā sedz skatam nevienu nesaprasto elfu zemes.

Austrumos Vezālijas kalnu grēdas badīgi kožas vientuļās ielejās un piekrastes ūdeņos, veidojot bīstamus fjordus, kurus no jūras sargā daudzas mazas klinšu saliņas. Tur dzīvo Vezālijas akmens punduri, kuri savas mājvietas iekārto zem kalniem, kā arī retas cilvēku ģimenes mazmazītiņos ciematiņos kalnu ielejās.

Ziemeļos, starp Kardlinnu, Ašenmuiru un Vezālijas grēdām ir melni dūmakainās Arskvīnas smailes, vulkānu un burvju zeme. Vieta, kur kalni regulāri šļāc ārā uguns upes un sastinguši akmeņi knapi spēj uzturēt dzīvību. Reģions, kura ziemas ir garākas, bet ne vienmēr sniegainākas. Arskvīnas rajonā dzīvo krietns skaits pūķu.


Tautas

Lindleirā dzīvo vairākas pēc kultūras tradīcijām un izskata ļoti atšķirīgas tautas:
- soterāņi (cilvēki)
- arskvīnieši (cilvēki)
- telsetieši (cilvēki)
- vezālieši (cilvēki)
- Vezālijas akmens punduri (dwarfi)
- koku punduri (gnomi)
- elfi (elfi)
- muira jaukteņi (puselfi)
- kardlinni (orki)
- kardlinnu jaukteņi (pusorki)
- hallapi (halflingi)

Soterāņi ir Soterānas līdzenumu un Orodimas arhipelāga iedzīvotāji. Dzīvo kastu sistēmā, pielūdz Sauli un audzē zirgus, citus lopus un graudaugus. Viņi ir vidējas auguma, vidējas miesasbūves, veikli, parasti tumšmataini. Soterāņi bieži uzņemas līderu pozīcijas un mēdz savā starpā cīnīties par cieņu un varu. Populārākās klases - Bbn, Rgr, Drd.

Arskvīnieši ir Arskvīnas vulkānu zemes iedzīvotāji. Cēlušies no ar soterāņiem radniecīgas cilts. Vidēja garuma un slaidi, pārsvarā tumšmataini, no soterāņiem visbiežāk atšķiras ar savām zilajām acīm. Arskvīnieši ir viltīgi un noslēgti un vairāk panāk ar piekāpšanos un manipulēšanu nekā ar atklātu konfrontāciju. Populārākās klases - Sor, Wiz.

Telsetieši ir jauna tauta, kura radusies Telsetas pilsētā nonākot un savā starpā saplūstot dažādu tautu pārstāvjiem, tādēļ arī izskatā tie ir ļoti dažādi. Telsetieši ir piesardzīgi pret svešiniekiem, taču ar uzticamiem partneriem dibina ilglaicīgas un uzticamas saites. Telsetieši izvēlas ļoti dažādas profesijas.

Vezālieši ir austrumu fjordu iedzīvotāji. Gari, spēcīgi, blondiem matiem un pelēkām acīm, viņi ir pieraduši izdzīvot skarbos apstākļos un paļauties uz fizisku spēku. Vezālieši paši būdami līdz rupjumam atklāti, strauji apvainojas, ja kāds neizrāda viņiem pienākošos cieņu. Viņi dzīvo klanos un augstu vērtē ģimenes saites. Vezālieši mēdz no kaimiņiem laupīt pietrūkstošo pārtiku un preces un nelielās airu laivās peld gar piekrasti, lai nokļūtu līdz bagātākajām piekrastes zemēm, kur pasirot. Populārākā klase - Rgr.

Vezālijas akmens punduri ir ļoti drukni, bet pazemi augumā. Dzīvo pazemes akmens alās un nodarbojas ar metālu rūdas un dārgakmeņu ieguvi, izgatavo augstas kvalitātes darbarīkus, ieročus un bruņas. Punduru vīrieši vienmēr nēsā bārdas. Ļoti teritoriāli, no citu tautu viedokļa pārlieku nežēlīgi aizstāv savas mājas, neielaižas darījumos ar nepazīstamiem ļaudīm, reti draudzējas ar tiem, kas nav punduri. No otras puses ļoti uzticīgi noslēgtajam līgumam un nekad nemāna savu sadarbības partneri. Populārākā klase - Ftr.

Koku punduri ir līdzīgi akmens punduriem, bet īsāki augumā un slaidāki. Paši koku punduri dala sevi divos klanos - Arskvīnas koku punduros un Vezālijas koku punduros. Visi koku punduri izjūt dziļu saikni ar dabu. Vezālijas koku punduri savus mazos akmens namiņus taisa Vezālijas kalnu grēdas ziemeļrietumu nogāzēs. Dzīvo izolēti, audzē bārdas līdzīgi akmens punduriem un nodarbojas ar sīko lopiņu audzēšanu (galvenokārt kazas un aitas). Arskvīnas koku punduri dzīvo nelielās mežu audzēs, kuras bieži apdraud vulkānu izvirdumi un Arskvīnas burvji. Zaudējuši mājas viņi beži apmetas dzīvot starp arksvīniešiem un pat viņu pilsētās. Arskvīnas punduri ir ziņkārīgi, brīžiem pat nekaunīgi, ar aizrautīgu interesi par maģiju, bieži lien visur, kur var ielīst un vēlāk tirgojas ar informāciju. Populārākā klase - Brd.

Elfi ir tievi, slaidi, zaļacaini, spicausaini, bieži ar gariem matiem blondā, sudarba vai zelta krāsā. Elfi dzīvo ļoti noslēgti savos mežos un necieš nevienu, kas tiem tuvojas. Viņi nodarbojas ar maģiju, izgatavo brīnišķīgas maģiskās mantas, rauš bagātības savos meža cietokšņos un trenē meža lūšus, kurus rīda virsū tiem, kas pārkāpj viņu zemju robežas. Pārējās tautas elfus uzskata par ļaunatminīgiem un vardarbīgiem un cenšas no viņiem izvairīties. Populārākā klase - Wiz.

Muira jaukteņi ir radušies elfa un visbiežāk soterāņa, arskvīnieša vai telsetieša savienībā. Viņi parasti rodas pēc tam, kad elfi ir devušies kārtējā atriebības gājienā uz savām kaimiņu zemēm un parasti uzaug pie savas mātes starp viņas ļaudīm, nekad pie elfiem, kuri nesaskata šādā atvasē neko elfisku. Muira jaukteņi parasti līdzinās savas mātes radiem, bet viņiem visiem ir zaļas acis no sava elfu tēva. Pieauguši muira jaukteņi
vai nu izvēlas nodarbošanos, kas raksturīga viņu reģionam vai arī protestā pret apkārtējo pasauli ar nodomu izvēlas profesiju, kas atšķiras no tā, ko dara apkārtējie un viņu mātes.

Kardlinni ir Kardlinnas plato pastāvīgie iedzīvotāji. Dzīvo ciltīs un parasti klejo apkārt pa noteiktu teritoriju. Viņiem ir pelēcīga ādas krāsa, tumši brūnas acis un tumši mati. Kardlinni bieži rotā sevi ar ādas krāsojumu, rituālām rētām un tetovējumiem. Viņi ciena fizisku spēku, taču respektē arī varu, kādu iegūst burvis pār saviem bailīgajiem pretiniekiem. Kardlinni ir Lindleiras izstumtā tauta. Viņu pārstāvjiem dažreiz piemīt dāvanas, kuras pēc citu tautu ticējumiem drīkst būt tikai dieviem. Kadlinni mēdz būt psioniski un tādēļ tiek uzskatīti par zaimotājiem. Viņus bieži vajā un necieš savā tuvumā tieši šī iemesla dēļ. Par laimi kardlinniem viņu izdzīvošanas spējas un augstā dzimstība nav ļāvušas viņu ciltīm izmirt. Populārākā klase - Bbn.

Kardlinnu jaukteņi no sava kardlinnu senča parasti manto pelēcīgo ādas krāsu un fizisko spēku. Viņi dzīvo grūtu dzīvi, jo reti tiek pilnībā pieņemta vienā vai otrā sabiedrībā. Bieži bērnībā tiek izsmieti, apsaukāti un aizskarti, viņi ātri iemācās izmantot savu fizisko parākumu, tādēļ vēlāk dzīvē vairāk izvēlas profesijas, kurās nepieciešams viņu fiziskais pārākums. Bieži kļūst par karavīriem, apsargiem vai pilsētu kārtības uzturētājiem. Tikai retajam izdodas izvairīties no tā, ka viņu saista ar viņa kardlinnu senču lāstu. Populārakā klase - Bbn.

Hallapi ir augumā sīku, veiklu un nekaunīgu ļautiņu tauta. Dzīvojot lielās ģimenēs viņi reti apmetās uz ilgu laiku vienā vietā, bet parasti klīst pa Soterānu, Arskvīnu un Kardlinnu un dažreiz pat ielavās elfu zemēs un Vezālijā. Viņi tiek uzskatīti par zagļiem un meļiem un bieži ar to arī nodarbojas. Viņi ir kā uzburti uz zirgiem un mēdz bieži ar tiem mainīties, bet dažreiz pat tos zagt. Populārākā klase - Rog.


Valstis

Lielākā valsts Lindleirā ir Soterāna. Tās teritorijas plešas pa visu Soterānas līdzenumu līdz Kardlinnai, elfu mežiem un punduru kalniem. Soterānā ietilpst arī Orodimas arhipelāgs. Soterāņi nodarbojas ar zemkopību un lopkopību. Viņi audzē ātrus un izturīgus zirgus. Soterāna ir ļoti konservatīva zeme, kas tradicionāli dala savus iedzīvotājus pēc dzimumiem un kastām. Soterāna ir teokrātija. Saules priesteri jeb solīti nomināli lemj par visas valsts darbību un pieder pie augstākās kastas. Jātnieki ir karotāji un nākošā nozīmīgākā kasta valstī. Jātnieku virspavēlniekiem ir liela vara un daži no viņiem sabiedrībā iegūst vairāk ietekmes nekā liela daļa no solītiem. Burvji un zinātnieki ir nākošā kasta, kura tiek uztverta ar dalītām jūtām. Burvjiem Soterānā ir aizliegts nodarboties ar nāves un vilināšanas maģijām. Zemākā kasta ir zemnieki un amatnieki. Lindleira eksportē labību un lopus, bet importē koku, būvmateriālus un ieročus. Lindleira ir naidīgās attiecībās ar Arskvīnas magokrātiju un elfiem un puslīdz neitrālās attiecībās ar Vezālijas akmens punduriem.

Arskvīna ir zeme ziemeļos ar nemīlīgu klimatu un bīstamiem dzīves apstākļiem. Arskvīnā bieži notiek vulkānu izvirdumi un pūķu uzlidojumi, bet no tiem neatpaliek vietējo burvju maģijas pētījumi. Arksvīna ir magokrātija,- spēcīgākajiem burvjiem pieder daudz varas. Te pastāv dzimumu līdztiesība un katrs, kas spēj sagrābt un noturēt varu, ir to pelnījis. Zemes "līdztiesīgākie" iedzīvotāji ir burvji, kuri tradicionāli dalās skolās pēc mīļākajiem maģijas veidiem un bieži nemaz nemācās visus no tiem. Maģisku mantu izgatavošana, bruņu un ieroču apburšana, dārgmetālu un dārgakmeņu iegūšana, lāstu piesaukšana, cietušo atburšana un dabas apstākļu maiņa vai draudi to izdarīt ir pakalpojumi un preces, kuras burvji izmanto maiņai. Vēl viņi piegādā akmeni būvniecībai un alķīmijas preces, pretī par to saņemot pārtikas produktus. Arskvīna reizēm naidojas ar Soterānu un elfiem, bet tas pārsvarā ir tāpēc, ka viņi nesaprot, kāpēc pārējās tautas ir tik sīkumainas.

Telseta ir pilsētvalsts Kardlinnas plato rietumos. Tā ir tirdzniecības vieta, kur saplūst preces no visām malām. Telsetas iedzīvotāji ir raibs jūklis, kas tur saplūdis līdz ar precēm. Telsetā valda vēlēts birģermeistars. Telsetiešiem ir ļoti stingri likumi par laupīšanu kaimiņu zemēs. Ja kāds tiek pieķerts kaut vai tikai nodomos iet izlaupīt elfu mežus, viņam draud nāvessods. Tas ir tāpēc, ka Telseta vairākas reizes ir cietusi no elfu uzlidojumiem, kad tie ir nākusi atriebties par iebrucējiem viņu mežā. Līdz ar to Telsetā burvjiem ir īpašs stāvoklis. Visi burvji, kas prot izsargāties no Ugunsbumbām un zibeņu šautrām tiek aicināti iestāties pilsētas aizsardzības dienestā. Viņu pienākums ir neitralizēt elfu maģijas no viņu lidojošajiem kuģiem uzbrukuma laikā un pasargāt pilsētu. Līdz ar to šiem burvjiem visu laiku ir jāatrodas pilsētā un jābūt gataviem pēc pirmā brīdinājumam pildīt savu pienākumu. Toties viņi saņem neiedomājami lielu atlīdzību, pilsētas apmaksātu māju pilsētā, daudzas privilēģijas un tiesības darīt visneiedomājamākās lietas no tiešajiem pienākumiem brīvajā laikā. Telseta cenšas ne ar vienu nenaidoties, taču viņiem ir saspīlētas attiecības ar elfiem.

Vezālijas klanu zemes ir pavisam nelieli valstiski veidojumi. Vezālieši dzīvo lielās ģimenēs un ik pa brīdim karo un slēdz mieru savā starpā. Viņi bieži ir pārējo tautu saite ar akmens punduriem, ja kādam ir nepieciešami to izstrādājumi. Taču citādi dzīvo paši savu dzīvi un nejaucas lielo valstu darīšanās. Varbūt tikai retu reizi piesakās karā vienas vai otras puses labā, ja tās labi maksā.

Vezālijas akmens punduri dzīvo klanos ar klana lordu priekšgalā. Citām tautām nav īsti skaidra viņu valsts uzbūve. Akmens punduri bieži tirgojas ar Soterānu, no kurienes saņem pārtiku, bet pretī dod metālus, ieročus un būvmateriālus. Akmens punduri ļoti neiecietīgi izturas pret jebkuru, kas bez viņu atļaujas viņiem tuvojas. Robežu pārkāpējus viņi parasti iznīcina tik ātri, ka tie nepaspēj par saviem varoņdarbiem pat palielīties. Ar dziļu cieņu attiecas pret senčiem un senču gariem.

Vezālijas koku punduri veido tādu kā klanu, līdzīgu akmens punduru klaniem, kurš dalās ciemos. Koku punduri dzīvo izolētio no pārējiem un cenšas no visiem izvairīties. Reizēm Viņi ierodas Arskvīnā vai Telsetā, lai pārdotu kādu zvērādu vai alķīmisku substanci un pretī iepirktu kādu darbarīku vai skaistu mantu.

Arskvīnas koku punduri dzīvo ciemos un cenšas netrāpīties acīs Arskvīnas burvjiem. Daudzi no viņiem iet strādāt burvju labā vai nu kā izlūki un slepkavas vai kā burvju mācekļi. Daudziem no viņiem maģijas ir asinīs, tāpat kā joki un dīvainas izdarības.

Elfi dzīvo mežos un dalās trīs valstīs,- pa vienai katrā mežā. Viena meža elfus vada viņu valdnieks, kas parasti ir vecākais un gudrākais no viņiem. Elfi ir ļoti atturīgi pret pārējiem un neļauj nevienam iekļut viņu zemēs. Lai izsekotu iebrucējus, viņi ir speciāli apmācījuši kaujas lūšus, kuri ir nobadināti un pieradināti pie cittautiešu asinīm. Izsekojuši iebrucējus, elfi tos parasti iznīcina. Bet, ja tiem izdodas tikt līdz kādai nocietinātai vietai, tad elfi sakāpj savos gaisa kuģos un dodas ar savām spēcīgajām maģijām iznīcināt visu to vietu. Elfi netirgojas ar citiem, toties paši izgatavo daudzas skaistas lietas un maģiskus priekšmetus. Tam, kas reiz iekļūs kādā viņu meža cietoksnī un pēc tam paliks dzīvs, būs tik lielas bagātības, ka pietiks vairākiem mūžiem.

Kardlinni dzīvo ciltīs. Parasti katra cilts ir par sevi un tikai retu reizi vairākas apvienojas, ja uzrodas spējīgs karavadonis. Kardlinni nodarbojas ar lopkopību. Viņi tirgojas reti un praktiski tikai ar telsetiešiem. Viņi ir pastāvīgā karastāvoklī ar soterāņiem, kuru jātnieku pulki pie katras izdevības cenšas iznīcināt kādu viņu pagaidu apmetni. Parasti kardlinni no uzbrucējiem bēg projām, kamēr daži no viņiem cenšas pretiniekus aizkavēt. Tomēr reizēm māzākam soterāņu pulciņam nākas pašiem ņemt kājas pār pleciem, ja pretī stājas kāds kardlinns, kuram piemīt vairāk zaimojoši dievišķo dāvanu.


Reliģija

Soterāņi pielūdz sauli. Viņu priesteru kasta veic rituālus, ziedo, tulko laika apstākļus.

Arskvīnieši pielūdz mēnesi, jo tas ir nozīmīgs laika skaitīšanā un tiek uzskatīts par zināšanu patronu. Tomēr viņu attiecības ar savu dievību ir stipri vēsākas nekā soterāņiem, jo burvji bieži mēdz visu apšaubīt, arī ticību.

Vezālieši pielūdz dabas garus un mātes - ūdens māti, zemes māti.

Vezālijas akmens punduri pielūdz senču garus un mirušos varoņus.

Telsetieši pielūdz garus un dievības, kas ir populāras arī citur, bet viņu lokālā dievība ir Vejs, tirgotāju un ceļotāju aizstāvis.

Par elfu un hallapu reliģiju nekas nav zināms.


Spēlētāji drīkst izvēlēties spēlēt:

- soterāņus (cilvēki)
- arskvīniešus (cilvēki)
- arskvīnas koku pundurus (gnomi)
- telsetiešus (cilvēki)
- vezāliešus (cilvēki)
- muira jaukteņus (puselfi)
- kardlinnu jaukteņus (pusorki)
- hallapus (halflingi)

Intro

Daloks pamodās pie pilsētas vārtiem. Viņš pavērās apkārt un mazliet saviebās. Grāvis. Kā gan līdz kaut kam tādam varēja nodzīvoties. Viņš un grāvī. Veiksmes dieviete viennozīmīgi nav bijusi kopā ar viņu. Puisis mēģināja piecelties. Laikam nakts bijusi auksta un locekļi nepatīkami smeldza. Uzstīvējies kājās, viņš savicināja rokas un Daloka stāvu ietvēra maģiska aura. Pēc brīža jau jauneklis izskatījās labi sakopies un pievilcīgs.

Mazliet stīvām kustībām viņš izkāpa no grāvja un devās uz pilsētas vārtu pusi. Ak, Telseta! Redz kā! Bet kā viņš te bija nokļuvis, to puisis nekādi nespēja atcerēties. Viss ko viņš atcerējās bija tēva mājas un elfi. kas tālāk? Nav ne jausmas...

Izgājis cauri pilsētas vārtiem, Daloks devās uz krogu. Šo vietu viņš noteikti pazina. Atvēris durvis, viņš izslējās pēc iespējas staltāk un iesoļojis krogā devās pie krodzinieka.
- Es vēlētos noīrēt istabu, un paēst, nu ja tikai ... viņš mazliet mulsi pasmaidīja. ... Man šobrīd nav naudas... - Krodzinieks jau grasījās kaut ko atcirst, kad rūpīgāk ieskatījās atnācēja sejā.
- Dalok? Tu? Visi domā, ka Tu esi miris. -
- Nē.. nu tā ir sanācis, ka vēl neesmu. - puisis pasmaidīja un viņa skatiens aizslīdēja pie krodzinieka meitas, kura neparasti ātri sāka skraidīt pa telpu šurpu turpu ik pa brītiņam pielabodama frizūru.
- Bet man ļoti nepieciešams atpūsties. - viņa skatiens atgriezās pie krodzinieka.
- Kā gan, lai es Tev atsaku? - krodzinieks nopūtās.
- Dodies vien uz savu istabu, bet par to parāda atdošanu. Man liekas, ka Tavs tēvs Tev mantojumu būs atņēmis. -
Daloks pamāja ar galvu.
- Sīkums. Gan jau es tikšu ar to galā. Viņš pasmaidīja un devās augšup pa kāpnēm. -

Nākamajā dienā Daloks jutās jau daudz labāk. Nokāpis lejā, viņš mundri sveicināja krodzinieku. Krodzinieks satraukti pamāja puisim un aizbīdīja to uz kroga stūri ar pirkstu norādīdams uz kādu baltās drānās tērptu stāvu, kurš stāvēja pie krogus loga.
- Baltais burvis. Viņš Tevi meklē. Tas esot saistībā ar kādu vīziju. Tu esot iemesls elfu nākamajam uzbrukumam pilsētai. Vai Tu esi bijis pie elfiem. -
- Nu es.. - puisis iesāka, taču nepabeidza savu sakāmo, kad krogā strauji iesoļoja vīrs baltajās drānās un kopā ar viņu divi priesteri zaļās drānās ar lielu saules simbolu uz krūtīm.

Priesteri nogaidoši paraudzījās uz burvi. Burvis apstiprinoši pamāja ar galvu. Viens no priesteriem pamāja kaut kam krogus ārpusē un drīz jau bija sadzirdams, ka krogam tuvojas bruņās tērpti stāvi.
Tur jau tie bija. Četri bruņoti vīri. Viens no priesteriem pagāja uz krodzinieka pusi.
- Šis cilvēks tiek apsūdzēts nemieru izraisīšanā un viltus dievību slavināšanā. -

Bruņās tērptie vīri piegāja pie Daloka un draudīgi uz viņu paskatījās.
- Labi jau labi! Es jau eju.. - iedams prom viņš pagriezās pret krodzinieku.
- Piedod, es nezinu vai man sanāks atdot parādu. -

Krodzinieks tikai noplātīja rokas. Kad bruņotie vīri aizveda jaunekli. Viens no priesteriem piegāja klāt krodziniekam un iečukstēja tam ausī.
- Jūs te slēpjat slepkavas un blēžus. Dēl tādiem kā Jūs, pār mums nākušas dieva dusmas. Saules svētnīcas relikvija ir pazudusi. Visādas sliktas lietas nākotnes vīzijās var redzēt, ja tā neatrodas. -

Iedams prom, priesteris pamāja burvim, tas ierunājās skaļā un dimdošā balsī.
- Es redzēju vīziju. No šī kroga nāca briesmīga slimība, ļaudis, kas te uzturējās saslima un nomira briesmīgā nāvē. - Viņi atstāja krogu un nemanāmi pazuda arī pārējie kroga apmeklētāji.
Skumju vaigu krodzinieks noskatījās, kā pēdējie apmeklētāji pamet telpas.

Nākamajā dienā Telsetas laukumā bija piekārts liels paziņojums.

Meklēju drosminiekus un piedzīvojumu meklētājus.
Uzdevuma paveikšanas gadījumā bagātīga atlīdzība.


Lindleiras karte

(IMG:http://i58.photobucket.com/albums/g274/Minciite2/lindleirajpg.jpg)

Personāžu apraksti un jautājumi par spēli ATD pavedienā

Šo rakstu rediģēja Sindra: 12.06.2006 20:25

[Lia'angia]

Hildegarde pablenza uz Kairosu un paņēma vel gabaliņu siera.

[Sindra]

Kaiross apstājās un nepagriezies noklausījās, kas Maironai sakāms.
Pūķis tādu brīdi stāvēja un nekustējās. Tad pagriezās un lēniem soļiem ienāca atpakaļ zālē.
Viņš nopūtās un apsēdās pie galda. Pūķa priekšā parādījās skaists kauss ar sarkanu dzērienu, kas izskatījās pēc vīna.

Pūķis iedzēra pāris malkus.
Es neesmu pārāk gudrs. Man piemīt citas spējas. Gudrs ir Neksuss. Bet es varu mēģināt atbildēt uz visiem jūsu jautājumiem, es varu mēģināt noskaidrot atbildes uz tiem uz kuriem nezinu.

Es esmu noguris. pūķis atzina.
Es nepazīstu Danti tik labi. Es īsti nezinu, kas viņš ir. Bet es esmu gatavs darīt, meklēt, mirt, ja tas ir nepieciešams.

[Roviela]

- Redzi, tas ir viss, ko Dante mums teica, un pat pie tā, ka mēs viņu, iespējams, pazīstam mazlietiņ labāk, tā, uzreiz nekā nespējam iedomāties, kas Danti spētu aizkustināt. Viņš ir tik visvarošs un spējīgs dabūt visu, ko kāro, ka nekas neiešaujas prātā. Varbūt mēs pārāk sarežģīti gribam, varbūt atbilde ir pavisam vienkārša, un, ja tā, tad palīdzēt var katrs, vienalga, cik viņš sevi uzskata vai neuzskata par gudru, - Mairona atbildēja.
- Vai nevaram izdarīt tā, ka arī Neksuss te ierodas, lai varam padomāt visi kopā? Lūdzu? Tu esi ļoti uzticams, nepārspējami, nudien, nepazīstu nevienu citu tādu, bet Neksuss, varbūt, vienkārši zin kaut ko, tikai neesam viņam pavaicājuši.

- Bet par Danti es šajā mājā atradu tikai divas piezīmes un tās būtu tādas, - burve pastiepa pūķim izrakstītos gabaliņus par Danti.

[Lia'angia]

Es gan nezinu, vai tava nāve spētu dziļi aizkustināt Danti Hildegarde pašūpoja galvu un paņēma trešo siera šķēlīti.
Neksuss jau pateica, ko viņš var - atmodināt Daloka ķermeni. Bet kur paliks gars?? Ja tajā kristalā, tad... nē. Ir jābūt iespējai viņu dabūt laukā. Es mēģināšu aprunāt ar Eluni - ja viņas gars vēl būs sasaucams. No Tās Puses bieži vien lietas ir daudz skaidrāk redzamas, Šīs saules gaismā.
Viņa līdzjūtīgi paskatījās uz Kairosu.
Reizēm pat pūķis drīkst justies noguris.

[echo3]

Ellīo nolēma, ka savu ideju par to, kas Danti varētu aizkustināt, viņš ir izteicis un šobrīd neko vairāk izdomāt nespēj, tāpēc sēdēja un klausījās pārējo runās. Gnoms gan drusku šaubījās, ka Elunes gars varētu būt īstais, bet ko var zināt?

Beidzot Ellīo piecēlās un izgāja dārzā. Viņam bija uznākušas ilgas pēc Drias. Varbūt zilā pūķiene šovakar atnāks? Gnoms devās uz labi noskatīto vietu, uzrāpās uz sētas un sāka spēlēt. Viņam bija bēdīgs noskaņojums, tāpēc gluži neviļus skanēja Mēnesgaismas dziesma.

[Sindra]

Kaiross paņēma Maironas aprakstītās lapiņas un uzmeta skatu.
Pūķis nopūtās un padeva pierakstus atpakaļ. Viņš piecēlās un aizgāja līdz ēdamzāles durvīm.

Ellīo pamanīja tuvojamies pūķi. Taču tā nebija Dria. Gnoms atpazina Neksusu. Zeltainais pūķis nolaidās netālu no vārtiem un pārvērtās par elfu. Viņš apstājās un mirkli paklausījās Ellīo. Tad devās uz pili.

Kaiross aizgāja līdz ārdurvīm un sagaidīja tur Neksusu. Pūķi viens otram paklanījās un sāka skatīties acīs nenolaizdami skatienu. Un tā stāvēja pailgu laiku. Tā vairs neizskatījās pēc vienkāršas satikšanās sasveicināšanās. Tad abi bez maz vienlaicīgi pagriezās pret ēdamzāli un devās pie biedriem. Kaiross apsēdās atpakaļ savā vietā un Neksuss viņam blakus.

Sarkanais pūķis uzlūkoja Maironu ar daiļrunīgu skatienu.
Neksuss noskatīja visus biedrus ilgāku laiku pakavēdamies pie Drakela.
Kaiross man pastāstīja par Dantes uzdevumu. Es mēģināšu jums palīdzēt.
Es īsti nezinu visu līdz galam kā ir ar demonu, bet vienu es zinu pilnīgi droši. Šī ir spēle par izdzīvošanu. No tā brīža, kad Daloks uzbūra burvestību. Kā jau teicu tās samaksa ir nāve. Bet šobrīd vēl neviens nav nomiris. Un tas nav pareizi.

Iespējams es neizskaidroju. Bet ieslēdzot Daloka dvēseli kristālā, Dante izglāba viņa dzīvību. Viņu vienošanās visticamāk skanēja tā, ka Dante dod Dalokam maģiju. Daloks izcīna Dantem neērtu cīņu. Dante pasargā dvēseli no sadegšanas kristālā un dod Dalokam trīs dienas, lai izglābtos. Ja šo trīs dienu laikā burvis neizglābjas, tad Dante tiek pie dvēseles. Bet, ja izglābjas.. ? Neksuss pieklusa un aizvēra acis.

Dante vēlas sajust kaut ko no dzīvā. Tas, kas ir visos jūsos, bet nav viņā. Neksuss domīgi noteica. Jēga dēļ kā jūs cīnaties, ciešat, esat laimīgi. Parādiet viņam savu dzīves jēgu.

[Lia'angia]

Bet tas... parādīts... taču būs neīsts! Nu kā var parādīt jūtas? - Hildegarde izmisumā sažņaudza rokas.
Neksuss, vai Tu nezini - ja viņa dvēsele tiek Dantem, viņš... paliek tur? Uz mūžiem? Tā? Viņš vēl cer, uz mums, uz mums visiem cer, uz mani cer, un te peros kā tāda vista pa slapjām smiltīm!
Siriatans reiz paņēma manu spēku. Es dalījos ar viņu arī savā sajūsmā, savās jūtās - pie Visa Sākuma avota. Ja es tā varētu arī ar Danti... Viņa bēdīgi pētīja kristāla glāzi.

[Roviela]

- Es arī par ko tādu domāju. Ja varētu viņam parādīt, kaut kā atdot to, ko es jūtu, es to izdarītu, - Mairona bēdīgi noteica.
- Bet kā to izdarīt? Kā lai es viņam pastāstu, kāpēc es te ņemos? Ieterpts vārdos, tas zaudēs jēgu, tādu vārdu nemaz nav. Jā, es nepateicu, bet es palūdzu, un viņš mani atbūra, es tagad vairs neilgojos pēc viņa, un tomēr - man viņš patīk. Tieši tāpat kā patika šorīt, pirms viņš mani nobūra. Tā nav mīlestība, tas ir kaut kas cits, un atkal es to nevaru ietērpt vārdos. Labprāt viņam šo sajūtu nodotu, bet neprotu. Viņš domā, ka es spēlējos ar dēmonu. Nē, tā nav tiesa! - burve izklausījās gandrīz sašutusi.

- Tu saki, ka kādam ir jāmirst pat, ja Dante neatver kristālu? Vai tā tas saprotams?

[Sindra]

Neksuss pamaaja.
Jaa, kaadam ir jaamirst. Netakariigi ne no kaa.
Dveesele paliks Dantem. Kaa jau es teicu, visticamaak vinjsh ir samaksaajis par iespeeju izglaabties.

Neksuss nopuutaas un atspieda galvu pret roku, kuru atbalstiija uz galda.
Juus nekad neesat dzirdeejushi dziesmu, kas juus aizkustinaatu, juus nekad neesat klausiijushies staastu, kas liktu just liidzi taa varonjiem priekos un beedaas? Tas ko juus juutat, tas ir tikai juusu, bet jums ir valoda, balss, lai juus ar saviem paardziivojumiem speetu daliities ar citiem.

Es reiz dzirdeeju kaa Meenesgaisma dziedaaja. Un tas mani satrieca liidz kauliem. Balss, kas staastiija par miilestiibu, kurai nebija lemts piepildiities. Neksuss paceela skatienu un puukja sejaa bija lasaamas ilgas. Es veeleejos, lai vinja dziedaatu muuzhiigi. Es nepamaniiju asaras savaas aciis. Man apkaart neeksisteeja nekas cits kaa tikai vinjas dziesma. puukjis paluukojaas uz Maironu un Hildegardi. Es neatceros vinjas acu kraasu. Bet es atceros vinjas dziesmu.

[Roviela]

- Tad mums var līdzēt vienīgi Ellīo, - Mairona teica. - Viņš prot spēlēt un dziedāt tā, kā neviens no mums. Es protu vienīgi klausīties un just.

- Neksus, vai Kaiross tev pastāstīja, kādu sapni redzēja Hildgarde? To, par to, kur viņa redzēja savu dēlu un viņš gribēja, lai viņu nosauc par Danti? Un man tagad ir jautājums par to, kurš būs tas, kurš mirs un atdos savu dvēseli Dantem... un vai tas nebūs Dante pats...

[Sindra]

Nee, par sapni gan nestaastiija. Kas par sapni? Es driikstu uzzinaat siikaak? Neksuss aizdomaajaas. Jaa, man ienaaca praataa taada doma, ka iespeejams, ja kristaalu atver kaads cits, tad Dante iet bojaa.


Kad Elliio kaadu laiku bija speeleejis, vinjsh pamaniija paziistamo zilaas puukjienes eenu.
Dria nolaidaas netaalu no seetas un apguulaas zemee nolikusi galvu uz lielajaam kjepaam.

[Roviela]

- Lai Hildegarde izstāsta sīkāk, galu galā viņa to redzēja, - burve atbildēja, - es tikai kopumā. Tas notika šodien, kamēr mēs gulējām. Viņa esot aizmigusi ar domu parunāties ar savu bērnu, nu, un redzējusi sapni - savu dēlu jau lielu un skaistu burvi un viņš esot gribējis, lai viņu nosauc par Danti. Tāpēc es te putrojos, un nu sanāk, ka Dantem, ja viņš nomirst, nav 500 gadus jāpavada pie citiem dieviem, un viņš varētu atdzimt ātrāk, tikai vairs bez dēmona daļas. Nezinu, ko viņš pats par to teiktu, bet, manuprāt, viņš varētu bez dēmona arī iztikt. Viņš tāpat ir ļoti pievilcīgs un spēcīgs.

[echo3]

Ellīo pabeidza Mēnesgaismas dziesmu līdz galam, jo zināja, ka Driai tā patīk. Tad viņš domās uzrunāja pūķieni. - Sveicināta, Dria! Es ļoti priecājos Tevi redzēt. Kādu melodiju Tu tagad vēlētos klausīties? Skumju, jautru, stāstošu, rotaļīgu? - Ieraugot Driu, gnomam garastāvoklis bija uzlabojies.

[Sindra]

Neksuss jautaajoshi paveeraas Hildegardee.
Pieaudzis un tikai tad izveelas vaardu? Vai arii Hildegarde zinaaja, ka vinjas deelu sauc Dante?


Dria paceela galvu un uzluukoja Elliio.
Labvakar. Es nezinu ko es veelos. Vienkaarshi paklausiities. Speelee to, kas miit tevii. puukjiene pieceelaas un vinjas augumu ieskaava magjiska gaisma. Paarveertusies par zilmataino meiteni, Dria uzkaapa uz seetas un apseedaas netaalu no Ellio.

[echo3]

Lai notiek. - Ellīo uzsmaidīja Driai un sāka spēlēt. Melodija stāstīja par citiem kalniem, ne tik sniegotiem, ne tik augstiem. Zaļiem un mīļiem. Ellīo spēlēja par savām mājām.

[Lia'angia]

Hildegarde tobrīd bija iebāzusi mutē īpaši lielu siera šķēli, kamēr Mairona stāstīja par viņas sapni. Tādēļ viņa tikai purināja roku, rādīdama, ka jāizēd mute. beidzot viņa norija sieru, uzdzēra pa virsu malku vīna un sapurināja galvu:
Nē, es laikam neprecīzi izstāstīju. Tad, pie mājas, es laidos miegā ar domu, ka gribētu ieraudzīt, varbūt aprunāties ar mazuli. Uzzināt, kāds viņš ir. Un redzēju sevi, dzīvojam tai mājā. Un sirmu. Pie galda sēdēja mans dēls - es pilnīgi skaidri iznāju, ka tas ir mans dēls un, ka viņu sauc Dante. Viņš izskatījās tik ļoti pēc Daloka... Viņš teica, ka Tu, Neksus, viņam liekot daudz mācīties. Viņam bija acis ar zeltainu maliņu. Un uz pirksta viņam bija pūķa gredzens. Tad viņš pazuda, kā magi mēdz pazust. Un man bija ļoti skumji...
Viņs grūtsirdīgi vērās ārā pa logu.
Ziniet, kas musm varētu līdzēt? Bet es nekādi nespēju to iedomāties... Izaicināt Danti ārā no viņa alas. Lai viņšuz brīdi aizmirst par savām spējām un izjūt, kā ir būt parastam iedzīvotājam. Tepat, kaut kur kalnos sakurt ugunskuru, sēdēt naktī, dzert vīnu un dziedāt dziesmas un stāstīt stāstus. Tad tie nāk no sirds. Tad tie ir patiesi. Tad tie ir dzīvi.

[Sindra]

Un tu domaaji, ka ja vinjam ir puukju gredzens, tad Daloks ir miris? Neksuss jautaajoshi uzluukoja Hildegardi. Nu tas gluzhi to vareetu arii nenoziimeet. Lai gan tad kapeec Daloks vinju nemaaca pats?

Labi, nav veerts lauziit galvu.
Luuk, juus jau saakat kaut ko domaat. Tas ir labi.

[Roviela]

- Tu mani saskumdināji, - Mairona grūtsirdīgi noteica Hildegardei, - Es sāku ilgoties pēc savas meža noras. Tur var labi pasēdēt, paskatīties zvaigznēs, pasapņot, un vēl jaukāk ir tad, ja blakus ir kāds, ko mīli. Es varētu jūs visus ielūgt tur! Tā nav mana slepenā vieta, kas tāpēc man kļūs nemīļa. Visus mūs, kas esam te, un Ellīo, un Naiju, un Daru, un Aeternu, un Driu, un Greidenu. Un Danti.
- To varētu vēl šonakt. Jūs gribētu? Ar visiem zirgiem.
Viņa jau ilgojās pēc meža pļavas ar ugunskuru.

Tad pašķielēja uz Drakelu
- Un Tionu.
- Vai es vēl kādu nepiemirsu?

[Lia'angia]

Jā, es sāku baidīties par to - Hidlegarde piekrita Neksusam.
Un tāpēc es vēlos, lai tas būtu tikai sapnis. Manas ilgas noticēt, ka viss beigsies labi.
Viņa noklausījās Maironas piedāvajumu.
Jā - vina pamāja ar galvu - tas ir tas, ko es gribēju teikt. Es zinu daudzas senas manas tautas dziesmas, kas stāsta par cīņām, dzīrēm, jūru un kalniem. Un mīlestību. Bet tās ir dziesmas, kas dziedamas savējiem, ne izrādei. Spēlēt instrumentus gan es nemāku, bet Ellīo māk!
Zini, pat, ja Dante nenāks, mēs varam tādu sarīkot. Tādu pasēdēšanu. Pēdējā laikā ir tik daudz visa kā... cīņas, kaujas, nāves un ciešanas. Mēs esam piemirsuši, kā ir tad, kad ir labi. Kad apkārt ir draugi. Man šķiet, ka Dante vispār diez vai pēdējo pāris simt gadu laikā to ir darījis. Un nezinu, vai tas ir tas, kas viņu var aizkustināt.Bet pamēģināt taču mes varam, vai ne?

[Roviela]

- Ja arī ne īpaši viņam, tad mums pašiem tas noderētu, - Mairona stingri noteica.
- Kā man gribētos, lai Dante reiz pasmaida vai paraud pa īstam! Lai gan tev taisnība - tīšuprāt tas diezin vai sanāks, tāpēc rīkosim tā, kā to darītu sev, un tā būs vislabāk.
Viņa noskatīja biedrus
- Darīsim tā? Vai gribat?
Burve piesita sev pie pieres
- Oriseju aizmirsu! Viņu arī ielūgsim. Pag, un Amandu, ja vien viņai tēvs ļaus. Viņa mums iedeva to jauko nazi, ar kuru tikt galā ar apburto ķēdi.