Lindleira, ~ Lomu spēle 2007 ~ [C] [PZP] [N-14] Opcijas

[Sindra]

Lindleira

Zeme, kur auksti viļņi apskalo vientuļus krastus, bet aukstas sirdis padara ļaudis vēl vientuļākus par viņu zemi.


Ģeogrāfija un klimats

Lindleira ir neliels kontinents, kuru apskalo aukstas okeāna straumes. Straumes brīžiem ir tik spēcīgas, ka kontinents ir praktiski izolēts no pārējās pasaules. Vietējiem nerūp, kas ir ārpus Lindleiras. Viņiem pietiek ar saviem iekšējiem konfliktiem.

Kontinenta dienvidu daļā izplešas vienmuļie Soterānas līdzenumi. Slinkas, platas upes apskalo zemi, kur izaug graudaugu ražas, kas pabaro lielāko daļu visa pārējā kontinenta. Lielākā daļa mežu Soterānā ir izcirsta, tādēļ vēji brīvi klejo pa zemi. Šur un tur nelielas birzes un mežu audzes tiek ieaudzētas mākslīgi, lai ļaudīm būtu kokmateriāli un kurināmais. Retumis, pārsvarā pie lielākajiem tirdzniecības un ūdens ceļiem ir izaugušas nelielas pilsētiņas, kurās pulcējas bez iztikas līdzekļiem palikušie zemnieki.

Vēl uz dienvidaustrumiem no Soterānas līdzenumiem okeānā ir satupušas Orodimas arhipelāga akmeņainās salas. Uz lielākās no tām - Kalmiras atrodas visu soterāņu senā kulta vieta Saules svētnīca.

Kontinenta vidū paceļas Kardlinnas plato. Zālains klajš lauks, kuru tikai retumis pārtrauc kāds vientuļš kalns vai sīka meža skupsna, tas ir nemīlīgs un nezinātājam bīstams. Kardlinnā dzīvo tikai vietējās klejotāju ciltis un tajā ir atrodama tikai viena vienīga pilsēta Telseta.

Rietumos slejas lielākie meži Lindleirā,- Sagūstīto Viļņu mežs jeb Frenamuirs, Vientuļo Ēnu mežs jeb Laramuirs un Tukšo Atbalsu mežs jeb Ašenmuirs. Mūžvecas priedes piekrastē un tik pat senas egles dziļāk kontinentā sedz skatam nevienu nesaprasto elfu zemes.

Austrumos Vezālijas kalnu grēdas badīgi kožas vientuļās ielejās un piekrastes ūdeņos, veidojot bīstamus fjordus, kurus no jūras sargā daudzas mazas klinšu saliņas. Tur dzīvo Vezālijas akmens punduri, kuri savas mājvietas iekārto zem kalniem, kā arī retas cilvēku ģimenes mazmazītiņos ciematiņos kalnu ielejās.

Ziemeļos, starp Kardlinnu, Ašenmuiru un Vezālijas grēdām ir melni dūmakainās Arskvīnas smailes, vulkānu un burvju zeme. Vieta, kur kalni regulāri šļāc ārā uguns upes un sastinguši akmeņi knapi spēj uzturēt dzīvību. Reģions, kura ziemas ir garākas, bet ne vienmēr sniegainākas. Arskvīnas rajonā dzīvo krietns skaits pūķu.


Tautas

Lindleirā dzīvo vairākas pēc kultūras tradīcijām un izskata ļoti atšķirīgas tautas:
- soterāņi (cilvēki)
- arskvīnieši (cilvēki)
- telsetieši (cilvēki)
- vezālieši (cilvēki)
- Vezālijas akmens punduri (dwarfi)
- koku punduri (gnomi)
- elfi (elfi)
- muira jaukteņi (puselfi)
- kardlinni (orki)
- kardlinnu jaukteņi (pusorki)
- hallapi (halflingi)

Soterāņi ir Soterānas līdzenumu un Orodimas arhipelāga iedzīvotāji. Dzīvo kastu sistēmā, pielūdz Sauli un audzē zirgus, citus lopus un graudaugus. Viņi ir vidējas auguma, vidējas miesasbūves, veikli, parasti tumšmataini. Soterāņi bieži uzņemas līderu pozīcijas un mēdz savā starpā cīnīties par cieņu un varu. Populārākās klases - Bbn, Rgr, Drd.

Arskvīnieši ir Arskvīnas vulkānu zemes iedzīvotāji. Cēlušies no ar soterāņiem radniecīgas cilts. Vidēja garuma un slaidi, pārsvarā tumšmataini, no soterāņiem visbiežāk atšķiras ar savām zilajām acīm. Arskvīnieši ir viltīgi un noslēgti un vairāk panāk ar piekāpšanos un manipulēšanu nekā ar atklātu konfrontāciju. Populārākās klases - Sor, Wiz.

Telsetieši ir jauna tauta, kura radusies Telsetas pilsētā nonākot un savā starpā saplūstot dažādu tautu pārstāvjiem, tādēļ arī izskatā tie ir ļoti dažādi. Telsetieši ir piesardzīgi pret svešiniekiem, taču ar uzticamiem partneriem dibina ilglaicīgas un uzticamas saites. Telsetieši izvēlas ļoti dažādas profesijas.

Vezālieši ir austrumu fjordu iedzīvotāji. Gari, spēcīgi, blondiem matiem un pelēkām acīm, viņi ir pieraduši izdzīvot skarbos apstākļos un paļauties uz fizisku spēku. Vezālieši paši būdami līdz rupjumam atklāti, strauji apvainojas, ja kāds neizrāda viņiem pienākošos cieņu. Viņi dzīvo klanos un augstu vērtē ģimenes saites. Vezālieši mēdz no kaimiņiem laupīt pietrūkstošo pārtiku un preces un nelielās airu laivās peld gar piekrasti, lai nokļūtu līdz bagātākajām piekrastes zemēm, kur pasirot. Populārākā klase - Rgr.

Vezālijas akmens punduri ir ļoti drukni, bet pazemi augumā. Dzīvo pazemes akmens alās un nodarbojas ar metālu rūdas un dārgakmeņu ieguvi, izgatavo augstas kvalitātes darbarīkus, ieročus un bruņas. Punduru vīrieši vienmēr nēsā bārdas. Ļoti teritoriāli, no citu tautu viedokļa pārlieku nežēlīgi aizstāv savas mājas, neielaižas darījumos ar nepazīstamiem ļaudīm, reti draudzējas ar tiem, kas nav punduri. No otras puses ļoti uzticīgi noslēgtajam līgumam un nekad nemāna savu sadarbības partneri. Populārākā klase - Ftr.

Koku punduri ir līdzīgi akmens punduriem, bet īsāki augumā un slaidāki. Paši koku punduri dala sevi divos klanos - Arskvīnas koku punduros un Vezālijas koku punduros. Visi koku punduri izjūt dziļu saikni ar dabu. Vezālijas koku punduri savus mazos akmens namiņus taisa Vezālijas kalnu grēdas ziemeļrietumu nogāzēs. Dzīvo izolēti, audzē bārdas līdzīgi akmens punduriem un nodarbojas ar sīko lopiņu audzēšanu (galvenokārt kazas un aitas). Arskvīnas koku punduri dzīvo nelielās mežu audzēs, kuras bieži apdraud vulkānu izvirdumi un Arskvīnas burvji. Zaudējuši mājas viņi beži apmetas dzīvot starp arksvīniešiem un pat viņu pilsētās. Arskvīnas punduri ir ziņkārīgi, brīžiem pat nekaunīgi, ar aizrautīgu interesi par maģiju, bieži lien visur, kur var ielīst un vēlāk tirgojas ar informāciju. Populārākā klase - Brd.

Elfi ir tievi, slaidi, zaļacaini, spicausaini, bieži ar gariem matiem blondā, sudarba vai zelta krāsā. Elfi dzīvo ļoti noslēgti savos mežos un necieš nevienu, kas tiem tuvojas. Viņi nodarbojas ar maģiju, izgatavo brīnišķīgas maģiskās mantas, rauš bagātības savos meža cietokšņos un trenē meža lūšus, kurus rīda virsū tiem, kas pārkāpj viņu zemju robežas. Pārējās tautas elfus uzskata par ļaunatminīgiem un vardarbīgiem un cenšas no viņiem izvairīties. Populārākā klase - Wiz.

Muira jaukteņi ir radušies elfa un visbiežāk soterāņa, arskvīnieša vai telsetieša savienībā. Viņi parasti rodas pēc tam, kad elfi ir devušies kārtējā atriebības gājienā uz savām kaimiņu zemēm un parasti uzaug pie savas mātes starp viņas ļaudīm, nekad pie elfiem, kuri nesaskata šādā atvasē neko elfisku. Muira jaukteņi parasti līdzinās savas mātes radiem, bet viņiem visiem ir zaļas acis no sava elfu tēva. Pieauguši muira jaukteņi
vai nu izvēlas nodarbošanos, kas raksturīga viņu reģionam vai arī protestā pret apkārtējo pasauli ar nodomu izvēlas profesiju, kas atšķiras no tā, ko dara apkārtējie un viņu mātes.

Kardlinni ir Kardlinnas plato pastāvīgie iedzīvotāji. Dzīvo ciltīs un parasti klejo apkārt pa noteiktu teritoriju. Viņiem ir pelēcīga ādas krāsa, tumši brūnas acis un tumši mati. Kardlinni bieži rotā sevi ar ādas krāsojumu, rituālām rētām un tetovējumiem. Viņi ciena fizisku spēku, taču respektē arī varu, kādu iegūst burvis pār saviem bailīgajiem pretiniekiem. Kardlinni ir Lindleiras izstumtā tauta. Viņu pārstāvjiem dažreiz piemīt dāvanas, kuras pēc citu tautu ticējumiem drīkst būt tikai dieviem. Kadlinni mēdz būt psioniski un tādēļ tiek uzskatīti par zaimotājiem. Viņus bieži vajā un necieš savā tuvumā tieši šī iemesla dēļ. Par laimi kardlinniem viņu izdzīvošanas spējas un augstā dzimstība nav ļāvušas viņu ciltīm izmirt. Populārākā klase - Bbn.

Kardlinnu jaukteņi no sava kardlinnu senča parasti manto pelēcīgo ādas krāsu un fizisko spēku. Viņi dzīvo grūtu dzīvi, jo reti tiek pilnībā pieņemta vienā vai otrā sabiedrībā. Bieži bērnībā tiek izsmieti, apsaukāti un aizskarti, viņi ātri iemācās izmantot savu fizisko parākumu, tādēļ vēlāk dzīvē vairāk izvēlas profesijas, kurās nepieciešams viņu fiziskais pārākums. Bieži kļūst par karavīriem, apsargiem vai pilsētu kārtības uzturētājiem. Tikai retajam izdodas izvairīties no tā, ka viņu saista ar viņa kardlinnu senču lāstu. Populārakā klase - Bbn.

Hallapi ir augumā sīku, veiklu un nekaunīgu ļautiņu tauta. Dzīvojot lielās ģimenēs viņi reti apmetās uz ilgu laiku vienā vietā, bet parasti klīst pa Soterānu, Arskvīnu un Kardlinnu un dažreiz pat ielavās elfu zemēs un Vezālijā. Viņi tiek uzskatīti par zagļiem un meļiem un bieži ar to arī nodarbojas. Viņi ir kā uzburti uz zirgiem un mēdz bieži ar tiem mainīties, bet dažreiz pat tos zagt. Populārākā klase - Rog.


Valstis

Lielākā valsts Lindleirā ir Soterāna. Tās teritorijas plešas pa visu Soterānas līdzenumu līdz Kardlinnai, elfu mežiem un punduru kalniem. Soterānā ietilpst arī Orodimas arhipelāgs. Soterāņi nodarbojas ar zemkopību un lopkopību. Viņi audzē ātrus un izturīgus zirgus. Soterāna ir ļoti konservatīva zeme, kas tradicionāli dala savus iedzīvotājus pēc dzimumiem un kastām. Soterāna ir teokrātija. Saules priesteri jeb solīti nomināli lemj par visas valsts darbību un pieder pie augstākās kastas. Jātnieki ir karotāji un nākošā nozīmīgākā kasta valstī. Jātnieku virspavēlniekiem ir liela vara un daži no viņiem sabiedrībā iegūst vairāk ietekmes nekā liela daļa no solītiem. Burvji un zinātnieki ir nākošā kasta, kura tiek uztverta ar dalītām jūtām. Burvjiem Soterānā ir aizliegts nodarboties ar nāves un vilināšanas maģijām. Zemākā kasta ir zemnieki un amatnieki. Lindleira eksportē labību un lopus, bet importē koku, būvmateriālus un ieročus. Lindleira ir naidīgās attiecībās ar Arskvīnas magokrātiju un elfiem un puslīdz neitrālās attiecībās ar Vezālijas akmens punduriem.

Arskvīna ir zeme ziemeļos ar nemīlīgu klimatu un bīstamiem dzīves apstākļiem. Arskvīnā bieži notiek vulkānu izvirdumi un pūķu uzlidojumi, bet no tiem neatpaliek vietējo burvju maģijas pētījumi. Arksvīna ir magokrātija,- spēcīgākajiem burvjiem pieder daudz varas. Te pastāv dzimumu līdztiesība un katrs, kas spēj sagrābt un noturēt varu, ir to pelnījis. Zemes "līdztiesīgākie" iedzīvotāji ir burvji, kuri tradicionāli dalās skolās pēc mīļākajiem maģijas veidiem un bieži nemaz nemācās visus no tiem. Maģisku mantu izgatavošana, bruņu un ieroču apburšana, dārgmetālu un dārgakmeņu iegūšana, lāstu piesaukšana, cietušo atburšana un dabas apstākļu maiņa vai draudi to izdarīt ir pakalpojumi un preces, kuras burvji izmanto maiņai. Vēl viņi piegādā akmeni būvniecībai un alķīmijas preces, pretī par to saņemot pārtikas produktus. Arskvīna reizēm naidojas ar Soterānu un elfiem, bet tas pārsvarā ir tāpēc, ka viņi nesaprot, kāpēc pārējās tautas ir tik sīkumainas.

Telseta ir pilsētvalsts Kardlinnas plato rietumos. Tā ir tirdzniecības vieta, kur saplūst preces no visām malām. Telsetas iedzīvotāji ir raibs jūklis, kas tur saplūdis līdz ar precēm. Telsetā valda vēlēts birģermeistars. Telsetiešiem ir ļoti stingri likumi par laupīšanu kaimiņu zemēs. Ja kāds tiek pieķerts kaut vai tikai nodomos iet izlaupīt elfu mežus, viņam draud nāvessods. Tas ir tāpēc, ka Telseta vairākas reizes ir cietusi no elfu uzlidojumiem, kad tie ir nākusi atriebties par iebrucējiem viņu mežā. Līdz ar to Telsetā burvjiem ir īpašs stāvoklis. Visi burvji, kas prot izsargāties no Ugunsbumbām un zibeņu šautrām tiek aicināti iestāties pilsētas aizsardzības dienestā. Viņu pienākums ir neitralizēt elfu maģijas no viņu lidojošajiem kuģiem uzbrukuma laikā un pasargāt pilsētu. Līdz ar to šiem burvjiem visu laiku ir jāatrodas pilsētā un jābūt gataviem pēc pirmā brīdinājumam pildīt savu pienākumu. Toties viņi saņem neiedomājami lielu atlīdzību, pilsētas apmaksātu māju pilsētā, daudzas privilēģijas un tiesības darīt visneiedomājamākās lietas no tiešajiem pienākumiem brīvajā laikā. Telseta cenšas ne ar vienu nenaidoties, taču viņiem ir saspīlētas attiecības ar elfiem.

Vezālijas klanu zemes ir pavisam nelieli valstiski veidojumi. Vezālieši dzīvo lielās ģimenēs un ik pa brīdim karo un slēdz mieru savā starpā. Viņi bieži ir pārējo tautu saite ar akmens punduriem, ja kādam ir nepieciešami to izstrādājumi. Taču citādi dzīvo paši savu dzīvi un nejaucas lielo valstu darīšanās. Varbūt tikai retu reizi piesakās karā vienas vai otras puses labā, ja tās labi maksā.

Vezālijas akmens punduri dzīvo klanos ar klana lordu priekšgalā. Citām tautām nav īsti skaidra viņu valsts uzbūve. Akmens punduri bieži tirgojas ar Soterānu, no kurienes saņem pārtiku, bet pretī dod metālus, ieročus un būvmateriālus. Akmens punduri ļoti neiecietīgi izturas pret jebkuru, kas bez viņu atļaujas viņiem tuvojas. Robežu pārkāpējus viņi parasti iznīcina tik ātri, ka tie nepaspēj par saviem varoņdarbiem pat palielīties. Ar dziļu cieņu attiecas pret senčiem un senču gariem.

Vezālijas koku punduri veido tādu kā klanu, līdzīgu akmens punduru klaniem, kurš dalās ciemos. Koku punduri dzīvo izolētio no pārējiem un cenšas no visiem izvairīties. Reizēm Viņi ierodas Arskvīnā vai Telsetā, lai pārdotu kādu zvērādu vai alķīmisku substanci un pretī iepirktu kādu darbarīku vai skaistu mantu.

Arskvīnas koku punduri dzīvo ciemos un cenšas netrāpīties acīs Arskvīnas burvjiem. Daudzi no viņiem iet strādāt burvju labā vai nu kā izlūki un slepkavas vai kā burvju mācekļi. Daudziem no viņiem maģijas ir asinīs, tāpat kā joki un dīvainas izdarības.

Elfi dzīvo mežos un dalās trīs valstīs,- pa vienai katrā mežā. Viena meža elfus vada viņu valdnieks, kas parasti ir vecākais un gudrākais no viņiem. Elfi ir ļoti atturīgi pret pārējiem un neļauj nevienam iekļut viņu zemēs. Lai izsekotu iebrucējus, viņi ir speciāli apmācījuši kaujas lūšus, kuri ir nobadināti un pieradināti pie cittautiešu asinīm. Izsekojuši iebrucējus, elfi tos parasti iznīcina. Bet, ja tiem izdodas tikt līdz kādai nocietinātai vietai, tad elfi sakāpj savos gaisa kuģos un dodas ar savām spēcīgajām maģijām iznīcināt visu to vietu. Elfi netirgojas ar citiem, toties paši izgatavo daudzas skaistas lietas un maģiskus priekšmetus. Tam, kas reiz iekļūs kādā viņu meža cietoksnī un pēc tam paliks dzīvs, būs tik lielas bagātības, ka pietiks vairākiem mūžiem.

Kardlinni dzīvo ciltīs. Parasti katra cilts ir par sevi un tikai retu reizi vairākas apvienojas, ja uzrodas spējīgs karavadonis. Kardlinni nodarbojas ar lopkopību. Viņi tirgojas reti un praktiski tikai ar telsetiešiem. Viņi ir pastāvīgā karastāvoklī ar soterāņiem, kuru jātnieku pulki pie katras izdevības cenšas iznīcināt kādu viņu pagaidu apmetni. Parasti kardlinni no uzbrucējiem bēg projām, kamēr daži no viņiem cenšas pretiniekus aizkavēt. Tomēr reizēm māzākam soterāņu pulciņam nākas pašiem ņemt kājas pār pleciem, ja pretī stājas kāds kardlinns, kuram piemīt vairāk zaimojoši dievišķo dāvanu.


Reliģija

Soterāņi pielūdz sauli. Viņu priesteru kasta veic rituālus, ziedo, tulko laika apstākļus.

Arskvīnieši pielūdz mēnesi, jo tas ir nozīmīgs laika skaitīšanā un tiek uzskatīts par zināšanu patronu. Tomēr viņu attiecības ar savu dievību ir stipri vēsākas nekā soterāņiem, jo burvji bieži mēdz visu apšaubīt, arī ticību.

Vezālieši pielūdz dabas garus un mātes - ūdens māti, zemes māti.

Vezālijas akmens punduri pielūdz senču garus un mirušos varoņus.

Telsetieši pielūdz garus un dievības, kas ir populāras arī citur, bet viņu lokālā dievība ir Vejs, tirgotāju un ceļotāju aizstāvis.

Par elfu un hallapu reliģiju nekas nav zināms.


Spēlētāji drīkst izvēlēties spēlēt:

- soterāņus (cilvēki)
- arskvīniešus (cilvēki)
- arskvīnas koku pundurus (gnomi)
- telsetiešus (cilvēki)
- vezāliešus (cilvēki)
- muira jaukteņus (puselfi)
- kardlinnu jaukteņus (pusorki)
- hallapus (halflingi)

Intro

Daloks pamodās pie pilsētas vārtiem. Viņš pavērās apkārt un mazliet saviebās. Grāvis. Kā gan līdz kaut kam tādam varēja nodzīvoties. Viņš un grāvī. Veiksmes dieviete viennozīmīgi nav bijusi kopā ar viņu. Puisis mēģināja piecelties. Laikam nakts bijusi auksta un locekļi nepatīkami smeldza. Uzstīvējies kājās, viņš savicināja rokas un Daloka stāvu ietvēra maģiska aura. Pēc brīža jau jauneklis izskatījās labi sakopies un pievilcīgs.

Mazliet stīvām kustībām viņš izkāpa no grāvja un devās uz pilsētas vārtu pusi. Ak, Telseta! Redz kā! Bet kā viņš te bija nokļuvis, to puisis nekādi nespēja atcerēties. Viss ko viņš atcerējās bija tēva mājas un elfi. kas tālāk? Nav ne jausmas...

Izgājis cauri pilsētas vārtiem, Daloks devās uz krogu. Šo vietu viņš noteikti pazina. Atvēris durvis, viņš izslējās pēc iespējas staltāk un iesoļojis krogā devās pie krodzinieka.
- Es vēlētos noīrēt istabu, un paēst, nu ja tikai ... viņš mazliet mulsi pasmaidīja. ... Man šobrīd nav naudas... - Krodzinieks jau grasījās kaut ko atcirst, kad rūpīgāk ieskatījās atnācēja sejā.
- Dalok? Tu? Visi domā, ka Tu esi miris. -
- Nē.. nu tā ir sanācis, ka vēl neesmu. - puisis pasmaidīja un viņa skatiens aizslīdēja pie krodzinieka meitas, kura neparasti ātri sāka skraidīt pa telpu šurpu turpu ik pa brītiņam pielabodama frizūru.
- Bet man ļoti nepieciešams atpūsties. - viņa skatiens atgriezās pie krodzinieka.
- Kā gan, lai es Tev atsaku? - krodzinieks nopūtās.
- Dodies vien uz savu istabu, bet par to parāda atdošanu. Man liekas, ka Tavs tēvs Tev mantojumu būs atņēmis. -
Daloks pamāja ar galvu.
- Sīkums. Gan jau es tikšu ar to galā. Viņš pasmaidīja un devās augšup pa kāpnēm. -

Nākamajā dienā Daloks jutās jau daudz labāk. Nokāpis lejā, viņš mundri sveicināja krodzinieku. Krodzinieks satraukti pamāja puisim un aizbīdīja to uz kroga stūri ar pirkstu norādīdams uz kādu baltās drānās tērptu stāvu, kurš stāvēja pie krogus loga.
- Baltais burvis. Viņš Tevi meklē. Tas esot saistībā ar kādu vīziju. Tu esot iemesls elfu nākamajam uzbrukumam pilsētai. Vai Tu esi bijis pie elfiem. -
- Nu es.. - puisis iesāka, taču nepabeidza savu sakāmo, kad krogā strauji iesoļoja vīrs baltajās drānās un kopā ar viņu divi priesteri zaļās drānās ar lielu saules simbolu uz krūtīm.

Priesteri nogaidoši paraudzījās uz burvi. Burvis apstiprinoši pamāja ar galvu. Viens no priesteriem pamāja kaut kam krogus ārpusē un drīz jau bija sadzirdams, ka krogam tuvojas bruņās tērpti stāvi.
Tur jau tie bija. Četri bruņoti vīri. Viens no priesteriem pagāja uz krodzinieka pusi.
- Šis cilvēks tiek apsūdzēts nemieru izraisīšanā un viltus dievību slavināšanā. -

Bruņās tērptie vīri piegāja pie Daloka un draudīgi uz viņu paskatījās.
- Labi jau labi! Es jau eju.. - iedams prom viņš pagriezās pret krodzinieku.
- Piedod, es nezinu vai man sanāks atdot parādu. -

Krodzinieks tikai noplātīja rokas. Kad bruņotie vīri aizveda jaunekli. Viens no priesteriem piegāja klāt krodziniekam un iečukstēja tam ausī.
- Jūs te slēpjat slepkavas un blēžus. Dēl tādiem kā Jūs, pār mums nākušas dieva dusmas. Saules svētnīcas relikvija ir pazudusi. Visādas sliktas lietas nākotnes vīzijās var redzēt, ja tā neatrodas. -

Iedams prom, priesteris pamāja burvim, tas ierunājās skaļā un dimdošā balsī.
- Es redzēju vīziju. No šī kroga nāca briesmīga slimība, ļaudis, kas te uzturējās saslima un nomira briesmīgā nāvē. - Viņi atstāja krogu un nemanāmi pazuda arī pārējie kroga apmeklētāji.
Skumju vaigu krodzinieks noskatījās, kā pēdējie apmeklētāji pamet telpas.

Nākamajā dienā Telsetas laukumā bija piekārts liels paziņojums.

Meklēju drosminiekus un piedzīvojumu meklētājus.
Uzdevuma paveikšanas gadījumā bagātīga atlīdzība.


Lindleiras karte

(IMG:http://i58.photobucket.com/albums/g274/Minciite2/lindleirajpg.jpg)

Personāžu apraksti un jautājumi par spēli ATD pavedienā

Šo rakstu rediģēja Sindra: 12.06.2006 20:25

[Roviela]

Mairona sēdēja un mēģināja intensīvi domāt, un tas lāgā nevedās. Kaut ko tādu, kas aizkustinātu Danti? Kas tas varētu būt? Izdarīt, izstāstīt vai parādīt... viņa pati pa šo laiku ne reizi vien bija jutusies aizkustināta gan tā, gan šitā, un daudz raudājusi, un bijusi līksma, bet tā, uz pasūtījumu? Idejas negribēja rasties. Viņa slepeni cerīgi palūrēja uz biedriem, tad acis atgriezās pie Dantes. Par spīti visam, viņš ir mīļš, pat, ja nekas nesanāks, burve juta, ka nespēs uz Danti dusmoties. Būs bēdīga, tas tiesa, un raudās, droši vien, bet neko nepārmetīs. Ak, Dante! Viņai kļuva viņa žēl. Bet kā nodosi paša izjūtas otram? Gribējās vienkārši pieiet viņam klāt un apskaut. Ļoti gribējās. Samīļot. Viņam tas tā trūkst!
Ko tad darīt? Izstāstīt Daloka dzīves gaitas? To, ka puisis, kas bezbēdīgi kā taurenītis lidinājās pasaulē, vienā īsā brīdī zaudēja visu un tagad var zaudēt pašu pēdējo, kas viņam bija, pie tam ne par ko - viņš arī kāvies nav, nevienu nav nogalinājis, nu, neko tādu nav nodarījis, ka būtu pelnījis tādu likteni. Viņa domāja un nevarēja saprast, vai tas būs īstais stāsts. Drīzāk gan nē... Turklāt viņa neprata labi un aizkustinoši runāt tādas lietas.
Mairona skatījās žēlām acīm uz Danti, bet neuzdrošinājās pakustēties. Ja viņš paskatītos... kaut uz Maironas kurpju galiņiem...

Šo rakstu rediģēja Roviela: 06.02.2008 19:33

[Sindra]

Dante paskatiijaas uz Maironas apjukusho seju.
Ak jaa. Es aizmirsu piebilst. Jums tas nav jaadara tagad uzreiz. Jums veel ir divas dienas. Juus driikstat apdomaaties.

[Roviela]

Maironai salecās sirds. Divas dienas... Un viņš paskatījās uz viņu. Kā es izturēšu šīs divas dienas viņu neredzējusi? burve domāja.

[Lia'angia]

Jā, mēs zinām, ko nozīmē aizkustināt. Mēs zinām kas varētu aizkustināt mūs. Tiesa, man ir tiešām grūti iedomāties, kas var aizkustināt mūūzīgu pusdievu, pusdēmonu - domīgi teica Hildegarde. Viņa vērās kaut kur tālumā.
Tu noteikti esi redzējis daudz, daudz vairāk bēdu un - varbūt - arī daudz vairāk prieka, kā mēs varam pastāstīt vai parādīt. Bet, ja Tu sēdēsi ar domu: "Nu, tagad aizkustiniet mani!"- tas diez vai notiktu pat tad, ja mums izdotos ko tādu atrast. Man - ar manu niecīgo pieredzi - šķiet, ka tās nav emocijas, kuras var sagādāt tīši. tad tās kļūst neīstas. Protams, es tagad varētu sākt rāpot tavā priekšā uz ceļiem un žēli lūgties, lai Tu atdod man manu mīļoto, un solīties nākt viņa vietā vai vēl diezin ko, taču man nešķiet, ka tas ir tas, pēc kā alkst tava sirds.
Viņa atcerējās, kā bija runājusi ar mirstošo Kairosu. Viņa tam bija parādījusi dzīvi... Vai tikai Dante arī nevēlējās dzīvot? izjust to galvu reibinošo, pāri malām plūstošo dzīvības sajūtu, ko, droši vien, ilgajos gadsimtos bija jau aizmirsis? Bet kā, kā lai to parāda viņam?

[Sindra]

Nee. Es neprasu, lai juus luudzaties vai pazemojaties manaa priekshaa. Tas man ir vienaldziigi. Dante atbildeeja. Un kapeec, lai mani satrauktu praatuljojumi par manu vai juusu pieredzi. Es pateicu, ko es veelos. Un tas ir viss. Man ir vienalga ko juus domaajat vai kam jautaajat padomu. Man ir pat vienalga vai juus vispaar meegjinat. Manis peec varat nemeegjinaat.

Šo rakstu rediģēja Elune: 06.02.2008 20:10

[Lia'angia]

Man jau arī tā liekas, - Hildegarde teica.
Un tur jau ir tā problēma. Saki, lūdzu, vai Daloka dvēsele tev šķiet kaut kā īpaši vertīgāka par citas būtnes dvēseli? Vai arī tas ir noslēpums?
Viņa pēkšņi bija kļuvusi pavisam mierīga. Tik mierīga, kā jūra siltā vasaras dienā. Nez no kā visu viņas būtni pāršalca milzīga, gandrīz nepanesama laime. Cik labi, ka man nav citiem jāvaicā pēc emocijām! - viņa nodomāja.

[echo3]

Ellīo sēdēja mīkstajā krēslā un domāja. Par sevi viņš zināja, gan par priekiem, gan bēdām, bet par Danti? Dievu-dēmonu, kas ir tik daudz pārdzīvojis, ka tagad vairs neprot pats ne priecāties, ne bēdāties? Cik viņš ir šausmīgi vientuļš! Gnoms pats šobrīd jutās aizkustināts.

Mūzika... Bet par ko tai vēstīt? Ellīo sāka likties, ka ir kaut kas svarīgs jāuzzin, un noteikti - arī jāizdara. Tikai kas?

[Roviela]

- Tas ir slikti, - burve ierunājās. Viņai acīs bija asaras, bet tas nebija domāts, lai aizkustinatu Danti.
- Tev ir vienalga. Tas ir sliktākais, kas var notikt, ja ir vienalga. Tevi noteikti nepārsteigtu, ja es tagad mestos Tev ap kaklu, pūķis teica, ka Tu mani esi nobūris, un Tu nebūtu pārsteigts, ja tā notiktu. Tu to jau būtu gaidījis, un iestātos garlaicība. Es negribu atburties, tas ir tik patīkami, bet, lūdzu, vai Tu tomēr nevarētu mani atbrīvot? Tad es zināšu, cik tā visa patiesi man ir iekšā, un, ja ilgošos pēc Tevis, tas būs no tiesas. Tāpat kā šorīt. Tas biji īstais Tu, no kā es katram gadījumam gribēju atvadīties, un es neskraidu apkārt atvadoties no visiem, kas pagadās ceļā. Bet Tu mani nobūri. Tā man teica! Es pati nejūtu atšķirību, vienīgi ilgas, no kurām negribas šķirties. Lūdzu, atbur mani. Es gribu just pa īstam. Es gribu, lai Tev nav vienalga. Pat, ja mums nekas nesanāks, es mēģināšu izdarīt tā, lai Tev nav vienalga.

[Lia'angia]

Hildegarde pacēla uzacis, atvēra muti un atkal to aizvēra. Ja tā padomā, ko tik viņa visu nebija teikusi Dalokam... šamane pēkšņi nosarka, to atceroties. Sirds sažņaudzās - tā gribējās viņu atkal ieraudzīt, pieglausties, sajust viņa rokas uz saviem pleciem...
Un šitā vārdā mēs nosaucām savu dēlu? Ūja? par ko? - Šamane nemaz nemanīja, ka pēdējais jautājums bija pasprucis skaļi.

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 06.02.2008 22:30

[Romija]

Arjei pagaidām nebija padoma. Un, jo vairāk viņa centās domāt, jo vairāk šķita, ka, ja tomēr izdosies aizkustināt Danti, tad tikai gluži nejauši. Atlika ticēt brīnumam. Tikai vai tas notiks, kad Dante to redzēs - tas jau bija cits jautājums. Savā ziņā cīņa šķita zaudēta. Vai varbūt tieši otrādi? Varbūt tagad jāsāk dzīvot uz pilnu klapi, lai notiktu kaut kas aizkustinošs? Un tomēr viss, ko Arje varēja iedomāties, šķita saistīts ar Daloku - kas gan cits būtu gana nozīmīgs, lai aizkustinātu demonu?

"Vai mums tas ir jārāda, jāstāsta, jādara zināms šeit? Vai arī tevi jāpasauc?" mazā vēlējās noskaidrot. "Vai arī tu ... skatīsies...?" pāri mugurai pārskrēja skudriņas, iedomājoties, ka kāds tik varens un vienaldzīgs visu laiku lūrēs. Un tomēr tā varbūt ir mazākā maksa šādā situācijā?

Varbūt ir kāda būtne, kas Dantem tomēr ir mīļa un dārga. Bez pieburšanas, bet tā patiesi un no visas sirds. Bet vai viņam maz ir sirds? Un kas to varētu zināt? Pats taču viņš nekā to neteiks. Siriatans?

[Sindra]

Jaa, man taa ir veertiigaaka par citu ljauzhu dveeseleem. Dante atbildeeja Hildegardei un pamaaja ar galvu.

Nee, nee es juus neizsekoshu un neskatiishos. Sheit. Taapat kaa esam sapulceejushies tagad. Juus atnaaksiet un jums buus triis iespeejas. Vai arii juus izdomaasiet, ka nav veerts mociities un nenaaksiet.

Dante pieceelaas un aizgaaja liidz kreeslam uz kura seedeeja Mairona. Vinjsh uzlika burvei rokas uz pleciem un viegli sliidinaaja pirkstus cauri vinjas matiem. Jaa, es tevi nobuuru, lai tu zinaatu, ka nav labi draudzeeties ar demoniem, nav labi vinjus apskaut, un pavisam nav labi vinjus skuupstiit. Tagad tu veelies tikt briiva? Kaadeelj? Es esmu tavs, tu driiksti mani skuupstiit, glaastiit, ilgoties un miileet. vinjsh pasmaidiija un ieelpoja burves matu smarzhu.

Cilveek, pavedinaat ir mana vaajiiba. Un nevajag mani izaicinaat, ja es sevi iegrozhoju, lai nenodariitu jums ljaunumu. Uzticiiba ir ljauzhu tikums. Dante pieliecaas pie Maironas kakla un viegli tam pieskaaraas ar ilknjiem. Mairona sajuta, ka tuli, tuli tie iedursies vinjas kaklaa, tachu demonu mednieks strauji atraavaas. Man nav vienalga. vinjsh ieskatiijaas burvei dzilji aciis un atgriezaas pie sava kreesla. Dante apseedaas atspiedis muguru pret vienu no rokturiem un paar otru paarmeta kaaju. Vinjsh vairaak neskatiijaas uz biedriem.

Mairona sajuta, ka ilgas peec Dantes pamazaam saak izpleeneet.

[Lia'angia]

Hmm... Hildegarde klusiņām norūca. Viņa bija saspringusi, kad dante bija tik bīstami tuvu Maironai. bet tad viņš, par laimi, aizgāja.
Nu jā, pavedināšana no Tevi versmo kā no metālliešanas krāsns pat bez visas maģijas- viņa konstatēja.
Re, vismaz kaut kas ir kopīgs pusdievam un šamanei - mums abiem ir dārga Daloka dvēsele - tikai uz dažādiem... hmm... pamatojumiem. Tad nu laikam man atliek tikai atvadīties un palauzīt savu gaišo galviņu, kā viņu atdabūt. Daloku. Visu. Vai Tu, gadījumā, arī neesi Daloka sencis? - viņa pēkšņi iejautājās, jau piecēlusies promiešanai.
Jūs reizēm esat tik līdzīgi...

[Sindra]

Nee. Dante pavisam ikdienishkji noteica un paskatiijaas uz shamani. Liidziigi? Diez vai. Vinja senchi ir.. Dante nedaudz aizdomaajaas. maates dzimta ir tiiri arskviinieshi. Savukaart teeva dzimta ir celestiaalji. Elfi nav vinjam rados.

[Lia'angia]

Nu tad jūs saista gara radniecība. - Hildegarde paklanījās un devās prom. Viņa baidījās, ka, par spīti visam, tūliņ neizturēs un sāks diņģēt Dantem Daloka dvēseli pavisam nepiedienīgā veidā. Ja viņai būtu kaut mazākās aizdomas, ka tas var palīzdēt, viņa tā arī darītu. Taču šādu aozdomu šamanei nebija.

[Sindra]

Es ceru, ka nee. Dante noteica, kad Hildegarde jau devaas prom.

Drakels bija apseedies uz viena no kreesliem un uzmaniigi noklausiijaas biedru un Dantes sarunu.
Kad shamane pieceelaas un devaas prom, burvis vinjai sekoja. Pusceljaa vinjsh pagriezaas pret Danti.
Paraadi. vinjsh uzsauca demonu medniekam.

Dante leenaam paveeraas uz Drakelu.
Drosmiigs esi? vinjsh pasmaidiija un pieceelaas. Demonu mednieka rokaa iezaigojaas spilgta gaisma un kad taa apdzisa, vinjsh tureeja rokaa lielu, melnu kristaalu. Vinjsh leenaam pietuvojaas Drakelam un pamaaja uz kristaalu. Veelies pieskarties?

Drakels meemi pakratiija galvu un atkaapaas.
Nee. burvis noteica un aizgriezies devaas pakalj Hildegardei. Liekas, ka straujaak nekaa vinjsh to speeja, jo puisim atkal paar vaigiem saaka riteet asaras.

Kristaals Dantes rokaa pazuda un vinjsh atgriezaas uz sava tronja.

[Lia'angia]

Nu, Tev labāk zināms - Hildegarde atbildēja ar šaubām balsī. Kad Drakels viņai sekoja, šamane piebremzēja, viņu pagaidot. un tad parādījās kristāls.
Hildegarde pacirtās atpakaļ ta, ka bize noplīvoja vien.
Bet vai es varu pieskarties? - viņa spīvi viacāja.

[Sindra]

Drakels satveera Hildegardes roku. Un shamane sajuta cik ljoti puisim drebeeja rokas.
Nevajag. vinjsh klusi uzrunaaja shamani ar otru roku notraukdams asaras. Nemoci sevi. Tev nepatiks tas ko Tu redzeesi vai sajutiisi. Taas ir dievu rotaljlietas. Mums nevajag taas aiztikt. Es tikai veeleejos redzeet vai vinjam vispaar ir.

[Lia'angia]

Hildegarde skatījās uz Danti. tad pagrozīja galvu.
Bet vai viņš to jutīs? - viņa jautāja Drakelam.
Tad pasniedzās un noglāstīja viņa asaraino vaigu.
Toreiz, kad viņš bija nolādēts, es varēju dalīties ar viņu sāpēs. Caur mazuli. Ja vien tagad es varētu dalīties ar viņu cerībā... Jo cerība taču ir neizmērojami viarāk apr izmisumu, vai ne? - viņa klusiņām noteica.

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 07.02.2008 01:42

[Sindra]

Tavu pieskaarienu? Drakels uzluukoja Danti. Tas atkariigs no vinja. puisis pamaaja uz demonu mednieka pusi.

[Lia'angia]

Vai es varu padalīties ar viņu? - Hildegarde vaicāja Dantem. Viņa krampkaini sažnaudza Drakela pirkstus, tad izbijusies atlaida un nočukstēja - piedod!