Zilgaismas kristāls [B] [PZ], Raganu nogāze... Opcijas

[*Lidium Karry...]

Tātad šī ir mana pirmā Lomu spēle. Ļoti ceru, ka tā izdosies un pieteiksies vismaz četri cilvēki. Nu labi... Nav ko te tik ilgi pļāpāt, vienkārši ķeramies pie lietas.

Isumā par spēli:
2001 gads. Tu esi vienkāršs skolas bērns. Vienkārši dzīvo savu ikdienas dzīvi. Tu esi pavisam neievērojams. Skolā Tev nav daudz draugu, tikai tādi kuriem Tu vari uzticētes. Tu esi izvēlējies tikai pašus labākos... Pavisam maza mazpilsētas dzīve. Tu dzīvo Lielbritānijā, un mazas saliņas starp Īriju un velsu. Tās no saukums ir Isle of Man. Pavisam maza pilsētiņa Duglasa, kurā nedzīvo vairāk kā kādi 10 000 iedzīvotāji. Pati pilsētiņa atrodās pie jūras un laiks tajā nemaz nav tik patīkams. Ļoti bieži pūš stipri vēji un jāģērbjās ļoti silti. Tu esi tā teikt neievērojams un tev tie "stilīgie" nepievērš uzmanību. Tu viņiem esi neitrāls...
Kādu pavisam parastu dienu, pavisam neievērojamu, kā jau parasti Tu pa pastu saņem vēstuli kurā ir uzaicinājums uz lielu balli. Uz lielā zilgaismas kalnu kristāla atklāšanu. Tu par to esi dzirdējis pa radio. Tu izlem ballē parādīties. Viss sākās ar to vakaru...

Vēl, kas par spēli būtu jāzina:
Šajā spēlē notiks ceļošana pa gadsimtiem un pa laika posmiem. Spēlē būs daudz maģijas un notiksies daudz neiedomājamas un negaidītas lietas. Ja Tev šis viss patīk tad tikai piesakies...

Pieteikuma anketa:
Vārds:
Uzvārds:
Vecums (no 11-16):
Neliels bio:
Raksturs:
Viena burvju spēja (protams Jūs to atklāsiet tikai vēlēk):
Izskata apraksts:
Bilde (Nav obligāti):
Intreses:

Gaidīšu apmēram 4-10 anketas. Tās lūdzu sūtat man pa PZ.

Spēles GM būšu Es. Nu tad tikai uz priekšu!!!

[Lauwinja]

Roberts bija nonācis visai neizdevīgā situācijā. viņš vienīgais stāvēja un kāds vīrietis (acīmredzot uzbrucējs) turēja puisim pie kakla pistoli. Viņš sajuta, kā aiz viņa stāv Tea. Viņai nevajadzēja te atrasties.
Tea bēdz. Es tikšu galā. Satiksimies vēlāk.Viņš nočukstēja tā, lai tikai Tea to dzirdētu. PAgaidām puisis bija nespēcīgs, bet gan jau viņam radīsies kāda izdevīga situācija, kuru varēs izmantot savā labā.

[Gilraen Anarion]

Man izsaukt policiju?Tea čukstēja pretī.Viņai negribējās zāli atstāt,bet viņa to tomēr darīja.'Viņa negribīgi noticēja Robertam,kaut arī bija nobažījusies.Meitene klusi kāpās atpakaļ un dažus metrus aiz durvīm sāka skriet ārā līdz pat tam pašam soliņam uz kura bja sēdējusi.Tea apstājās,palūkojās uz pili un vairs nespēja paspert ne soli. Visi cilvēki tur iekšā.Ak nē.Izskatās,ka es vienīgā neesmu iekšpusē.Kā lai viņus izglābj.Satraukumā meitenes smadzenes nespēja normāli domāt.Viņa sabruka zālē.

[Lauwinja]

Roberts uzelpoja, kad juta, ka Tea ir prom. Vismaz viņa izglābās. Puisim negribējās pat domāt, kas notiktu, ja tomēr uzbrucējs būtu dzirdējis ka viņš sarunājās ar Teu. MAni nošaus... NOdomāja Roberts.

[Gilraen Anarion]

Tea tomēr piecēlās un nopūtās.Viņai bija grūti izlemt,ko darīt tālāk.Viņa zināja,ka to tā atstāt nevarēs.Ai,ko lai dara,ko lai daraTea atkal palūkojās uz pili un ieskrējusi iekšā paslēpās aiz durvīm un vēroja notiekošo.Ja radīsies izdevība Tea dosies palīgā.Pagaidām vēl ne.Kādu no viņiem var arī nošaut.Meitene vairs neizskatījās nobijusies.Viņa saprata,ka baidoties nevienam nekļūs labāk un situāciju mainīt nevarēs.Ak,Dievs...

[Puķu elfs]

- Kā asinis. - viņa nodomāja. - Mūsu visu asinis, kas plūst un mutuļo mūsu sirdīs. Asinis, kas dod spēku un spēju būt. Varbūt pavisam drīz tās pludos pa šo gludo grīdu, mirušas.
Pēkšņi Danielas, līdz čukstam klusinātā, balss izrāva Monu no sastinguma. Viņa pamanīja kādu netālu uz grīdas guļošu sievieti, pār kuras ciešanu izkropļoto seju plūda asaras - sieviete murmināja lūgsnu. Kaut kur tālāk pie kādas kolonnas sēdēja meitene. Viņa bija satvērusi rokās zilās kleitas stūri un nikni burzīja to, skatīdamās grīdā, neko neredzošām acīm. Tā bija tā pati meitene, par kuras pasakaini zilo kleitu Mona bija sajūsminājusies tikai pāris mirkļus atpakaļ.
- Kā viss ir pārvērties, tikai mirklis vajadzīgs, lai prieks pārtaptu izmisumā; lai skaistums un baudas kļūtu par lieku greznību - nevajadzīgas.
Monas skatiens pievērsās Danielai, kuras acis satraukti vēroja apkārtējos. - Viņa droši vien meklē savējos. Omi, kuru, neskatoties uz visu, laikam tomēr mīl un ciena. Bet varbūt vienkārši baidās...
Nevilšus Mona paraudzījās uz izlijušās sulas peļķi. Lēnā straumīte bija apstājusies, gluži kā sasalusi. Daudz nekavējoties pie sulas lāmas, skatiens aizslīdēja tālāk - pāri guļošajiem cilvēkiem, - nez, kādēļ tur, pie tām durvīm ir tik daudz cilvēku? - līdz ieejas durvīm. Tur stāvēja tas vīrs, kurš bija šāvis. Viņš turēja sagrābtu kādu puisi un bija piespiedis pistoles stobru tā kaklam.
- Kaut es no tiesas prastu lidot! - domās iesaucās Mona. - Es uzlidotu gaisā, ar kāju izsistu tam preteklim šaujamo no rokas un kopā ar to puisi mēs sasietu viņu, tā, ka pat mazo pirkstiņu nevarētu pakustināt. - Tai mirklī Mona atcerējās savu pēdējo mēģinājumu lidot, kā arī nepatīkamo piezemēšanos peļķē. Cik gan nebūtiskas likās vēl nesenās sāpes un izmisums, cik lieks un nevajadzīgs tas viss bija.
Pēkšņa impulsa vadīta, savā meitenīgajā sirdī neapjausdama draudošās briesmas, Mona iekliedzās. - Hei, tu trakais veci! - balss baisajā puskrēslā skanēja pārāk skaļi un vientuļi, - ko tu tur muldi par saviem dārgumiem? Ko tev te vajag?
Sanošais, klusiem šņukstiem pildītais gaiss ietrīsējās un sašķīda tūkstoš šķembās, satraukti čuksti, kā nemierīga vēja brāzma pāršalca krēslā slīgstošo zāli.

[Kira m.emo.ria]

Dagne izbijās, jo bija uzskrējusi virso kādam vīram... Atvainojiet... es tikai... mani māca zinjkaare... piedodiet.... viņa mazliet stostījās...

[Lauwinja]

Man vajag tikai ātrumu. Tad es spētu izrauties un varbūt pat to nelieti apstādināt...ātrumu. Roberts izmisīgi domāja jusdams ieroča pieskārienu, kas bija nepatīkams. Tea bija drošībā un tagat vajag tikai ātrumu lai arī viņš būtu drošībā.

[Vēja dvēsele]

Mona, ko tu dari? izmisusi nočukstēja Daniela. Saķērusi Monas roku, meitene centās palīst uz priekšu. Tur, pie vīrieša, kura rokā bija pistole, atradās puisis, ar kuru viņa bija runājusi. Danielas sirds sitās kā negudra.

[Gilraen Anarion]

Izdzirdejusi skalju kliedzienu Tea nodomaaja:Kaut vina apklustu,kaut es speetu vinju apklusinaat!
Vinja patieshaam to veeleejaas.Stipri.Tomeer neko nespeja vinjai izdariit.Tea saaka pat baii vicinaaties ar roaam,bet tik un taa nkas nnotika.
OOC-Visiem gribas atklaat savus speekus. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

[Puķu elfs]

Monu pildīja nepārvarama vēlēšanās nosaukt to vīru pie durvīm kādā nejaukā vārdā. Gribējās izkliegt visu, visus lamuvārdus, ko viņa jelkad bija dzirdējusi un uz mūžiem ieslēgusi savā bērna atmiņā. - Tu barbars! Lutausis! Draņķa gabals! Mērkaķa izdzimums! Trollis! Ēēēēēēēē.... Eu? Kas notiek?
Mona turpināja kliegt, bet ne skaņa neizkļuva ārpus viņas domām. Kakls sūrstēja no piepūles, kāju ceļi izbailēs trīcēja. Meitene, kā sapnī, juta, ka Daniela satver viņas roku. Tas iedrošināja, un Mona saņēma pēdējos spēkus un kliedza, cik spēka, - Kreeetīīīīnsssssss!!!
Kaut kur zāles puskrēslā atskanēja slāpēts šņuksts. Tas bija vienīgais troksnis, kas iztraucēja baiso klusumu.

Šo rakstu rediģēja Puķu elfs: 22.11.2005 00:04

[Gilraen Anarion]

Dzirdējusi meiteni apraujamies pusvārdā Tea tam neticēja.Droši vien aizsmakusi...Vienalga Teai laikās,ka viņa meiteni ir apklusinājusi.Nevar būt.Es tam neticu.Tās nav pasakas...Tea sajutās pavisam dīvaini.Viņa bija pamatīgi apstulbusi.Kas notiks tālāk?

OOC-Neliels kavēklis ir GM nebūšana šeit. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/sad.gif)

Šo rakstu rediģēja Gilraen Anarion: 22.11.2005 21:31

[*Lidium Karry...]

Dagne tikai stāvēja un stostījās... Nu ko man ar tevi iesākt? vīrietis ļauni noprasīja un novilka ar savu auksto revolvera kātu pār meitenes seju.

Apakšstāvā bija rosība. Bija dzirdama sačukstēšanās un likumpārkāpējam tas nemaz nepatika. Viņš piegāja pie apsardzes vīra, bet aizķērās aiz vienas galda kājas. Nu rīkoties tagat vai nekad? Mona satraukti nodomāja.

[Gilraen Anarion]

Redzēdama ļaundari nokrītam,Tea paskaļi iesmējās.Ak,šausmas.Viņš mani pamanīs un nošaus!Es,muļķe.Šoreiz Tea pa īstam nobijās.Nu gan viņam mani vajadzētu pamanīt.
Viņai gribējās būt tai,kura visus izglābs.Tā aizdomājoties viņa pamanīja tuvojamies "bandītu".

OOC-Atvainojos,ka "pabakstīju" GM bez atļaujas.Piedošanu.

Šo rakstu rediģēja Farliner: 05.12.2005 10:19

[Puķu elfs]

Ļaundarim paklūpot kāda meitene paskaļi iesmējās. Arī Monas satraukuma un izbaiļu pilnajā sirdī ieskanējās kluss smiekliņš. Bandīta niknais skatiens pievārsās smejošajai meitenei.
- Nu rīkoties tagad vai nekad! - nodomāja Mona un, izmantodama mirkli, kad ļaundaris bija pavērsis savu skatienu citur, klusiem, mīkstiem soļiem, lecot pāri apgāstiem galdiem un guļošiem cilvēkiem, aiztipināja līdz kādai kolonnai netālu no bandīta. Tur Mona apstājās un atskatījās uz Danielu.
- Tik tālu? - pārsteigta sev jautāja Mona.

[Vēja dvēsele]

Daniela satriekta blenza uz Monu. Trakā, ko tu dari! viņas lūpas mēmi teica.

Pēkšņi viņas uzmanību saistīja kāds kunkulis pavisam netālu no bandīta, bet krietnu gabaliņu no Monas. Kunkulim vienā galā spurojās kaut kas ezim līdzīgs. Meitenei iešāvās prātā, kā viņa pirms balles bija šausminājusies par vecākā brāļa frizūru. Dīvainais veidojums tur priekšā tai ļoti līdzinājās. Daniela pārvarēja bailes un rāpās uz to pusi, cik ātri spēja. Reizē viņa tuvojās arī iebrucējam.

[Puķu elfs]

Danielas seja, kā mēma, blāva zvaigzne rēgojās kaut kur zāles dziļumā. Uz mirkli Monai šķita, ka Daniela kaut ko teica, bet neviena skaņa nesasniedza meitenes ausis. Ar mēmu skatienu Mona nomērīja galdus un krēslus, kuriem tikko bija lēkusi pāri.
- Nevar būt, ka es tiem tā vienkārši pārlēcu! Tik tālu nemaz nevar aizlēkt! Un tik augstu arī nē. Bet es taču to izdarīju? Kāgan citādāk es būtu šeit, aiz šīs kolonnas?
Klusa čaboņa kaut kur priekšā atgādināja, ka nav gluži īstā reize tīksmināties par savām spējām, un, uzmetusi īsu mirkli iebrucēja niknuma un alkatības izkropļotajam skatienam, kas vēl aizvien kavējās kaut kur citur, Mona klusi izslīdēja no kolonnas draudzīgās ēnas. Soli pa solim, līkumodama starp lustras atlūzām un uz grīdas guļošajiem balles viesiem, viņa tuvojās ļaundarim. Gluži nevilšus, vērodama, kur spert nākamo soli, Mona ieskatījās sejās sev visapkārt. To bija tik daudz: jaunas, vecas, sievietes, vīrieši, bērni. Tajās atspoguļojās bailes un izmisums. Acis drudžaini spīdēja, asaras uz sieviešu vaigiem bija atstājušas neglītas, pelēkas pēdas.
- Sāpes. Visapkārt sāpes. Kā viens cilvēks, egoistiski tiekdamies pēc kārotā, izmaina visu citu dzīves. Prieks kļūst par bēdām, līksmais satraukums par rūgtu izmisumu. Un ko viņš ir guvis, ielauzdamien šai svētku namā? Neko. Tur viņš stāv, knapi valdīdams savu niknumu, pats tik pat izmisis, kā mēs šeit. Un varbūt jau nožēlo, ka te nācis...
Monas pārdomas negaidīti iztraucēja kāds maigs pieskāriens. Kad viņa palūkojās lejup, viņai pretī raudzījās pāris tumšu, naivu bērna acu. Bērns nopietni skatījās Monā, uzlicis savu silto rociņu uz viņas kājas. Sejiņā nemanīja asaru pēdas.
- Diez vai vispār šīs acis šovakar ir raudājušas...
Bērna acīs asaru vietā bija iegūlies mulss nogurums, sāpes un lūgums.
Lūkojoties šajā sejā, Monas sirdī uzvirmoja rūgts izmisums, kas drīz vien pārvērtās bezpalīdzīgā līdzjūtībā pret šo bērnu, viņa māti, kas droši vien kaut kur pavisam citā zāles stūrī jau apraudāja savu zudušo atvasīti, pret Danielu, kura bažījās par saviem tuviniekiem. Un līdzjūtība pārauga dusmās. Tās auga augumā, slāpēdamas jebkuru citu modušos saprātīgu domu, likdamas aizmirst draudošās briesmas.
Mirkli uzkavējusies kādas kolonnas ēnā, Mona steidzīgi nomurmināj klusu lūgsnu un metās pāri tai nelielajai zāles daļai, kas viņu vēl šķīra no iebrucēja. Kā stirna viņa pārlidoja pāri sagāztajiem krēsliem un galdiem, un jau pēc mirkļa pilnīgā klusumā ietriecās ar galvu ļaundara vēderā.

[Gilraen Anarion]

Tea šausmās iepleta acis redzēdama meitenes galvu ietriecamies "tā idiota" vēderā.Viņa nekavējoties straujiem soļiem,gandrīz skriešus devās pie meitenes unsaķērusi viņu aiz rokas skrēja uz izejas pusi.To bija jāizdara iespējami ātrāk,lai viņš neatžirgtu.Skrienot garām kādam galdam Teas kāja aizķērās aiz kāda izciļņa grīdā.Meitene krita ar roku paraujot sev līdz ne vien otru meiteni,bet arī kādu tukšu stikla glāzi.Tea uzkrita virsū saplīsušajai glāzei un kāda nejauka stikla šķemba viņai iedūrās rokā.Tas bija viai sāpīgi un arī krītot sasistos ceļus bija grūti padarīt lietojamus,kamēr pirmais šoks nav pārgājis.

[Kira m.emo.ria]

Dagne tikai stāvēja un stostījās... Nu ko man ar tevi iesākt? vīrietis ļauni noprasīja un novilka ar savu auksto revolvera kātu pār meitenes seju. Dagne mirkli bija sastingusi kā akmensbet tad viņa nolēma rīkoties... Viņa iespēra vīrietiem pa kājstarpi un izmantojot viņa izbrīnu skrēja prom ... Te nu noderēja Dagnes attieksme pret ballēm, jo meitenei kājās bija bikses un kedas...

Šo rakstu rediģēja Kira: 02.01.2006 16:44

[Vēja dvēsele]

Iebrucējs bija pakritis, un Daniela, apkārt notiekošajam nepievērsdama uzmanību, metās uz spurainās galvas pusi. Ak, nē, tas tomēr nebija brālis! "Kur, ellē, viņi palikuši," sodījās Daniela. Pārlēkusi kādam apgāztam solam, viņa sastinga. Atmiņā uzausa pirms brīža redzētais, kam viņa uztraukumā nebija pievērsusi uzmanību. "Mona! Ak, Dievs, kā viņa varēja tik ātri nokļūt tur?" meitenei iešāvās prātā. Tad viņa attapās un nometās zemē. Viss te bija slapjš, uz grīdas rēgojās lielas izlijušo dzērienu peļķes.