Zilgaismas kristāls [B] [PZ], Raganu nogāze... Opcijas

[*Lidium Karry...]

Tātad šī ir mana pirmā Lomu spēle. Ļoti ceru, ka tā izdosies un pieteiksies vismaz četri cilvēki. Nu labi... Nav ko te tik ilgi pļāpāt, vienkārši ķeramies pie lietas.

Isumā par spēli:
2001 gads. Tu esi vienkāršs skolas bērns. Vienkārši dzīvo savu ikdienas dzīvi. Tu esi pavisam neievērojams. Skolā Tev nav daudz draugu, tikai tādi kuriem Tu vari uzticētes. Tu esi izvēlējies tikai pašus labākos... Pavisam maza mazpilsētas dzīve. Tu dzīvo Lielbritānijā, un mazas saliņas starp Īriju un velsu. Tās no saukums ir Isle of Man. Pavisam maza pilsētiņa Duglasa, kurā nedzīvo vairāk kā kādi 10 000 iedzīvotāji. Pati pilsētiņa atrodās pie jūras un laiks tajā nemaz nav tik patīkams. Ļoti bieži pūš stipri vēji un jāģērbjās ļoti silti. Tu esi tā teikt neievērojams un tev tie "stilīgie" nepievērš uzmanību. Tu viņiem esi neitrāls...
Kādu pavisam parastu dienu, pavisam neievērojamu, kā jau parasti Tu pa pastu saņem vēstuli kurā ir uzaicinājums uz lielu balli. Uz lielā zilgaismas kalnu kristāla atklāšanu. Tu par to esi dzirdējis pa radio. Tu izlem ballē parādīties. Viss sākās ar to vakaru...

Vēl, kas par spēli būtu jāzina:
Šajā spēlē notiks ceļošana pa gadsimtiem un pa laika posmiem. Spēlē būs daudz maģijas un notiksies daudz neiedomājamas un negaidītas lietas. Ja Tev šis viss patīk tad tikai piesakies...

Pieteikuma anketa:
Vārds:
Uzvārds:
Vecums (no 11-16):
Neliels bio:
Raksturs:
Viena burvju spēja (protams Jūs to atklāsiet tikai vēlēk):
Izskata apraksts:
Bilde (Nav obligāti):
Intreses:

Gaidīšu apmēram 4-10 anketas. Tās lūdzu sūtat man pa PZ.

Spēles GM būšu Es. Nu tad tikai uz priekšu!!!

[*Lidium Karry...]

Esiet sveicināti spēlē:

(IMG:http://i9.photobucket.com/albums/a52/lidium_karry/GM.jpg)

Nu tākā jau ir pieteikušies pieci cilvēki mēs tākā varētu arī sākt. Ja kāds vēl vēlās pieteikties sūtat tikai PZ (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

Mona savā istabā stāvēja pie loga un ķemmēja savus matus. Viņa nedaudz steidzās, jo ballei bija jāsākās pēc desmit minūtēm. Meitene tikko uzvilka kurpes un izmetās ārā no savas mājas. Ārā bija ļoti drēgns un vēss, jo gija bez desmit minūtēm deviņi. Mona nedaudz sarāvās no aukstuma. Viņa bija aizmirsusi uzvilkt savu jaku. Meitene vēlreiz ātri iešāvās mājā un uzmeta plecos siltu džemperīti.
Nenāca neviens autobuss, bet viņai bija jānoķļūst uz salas otru pusi. Meitene gaidīšanai atmeta ar roku un vienkārši skrēja. -Es negribu nokavēt... Tikai ne šoreiz... Beidzot Es esmu kur ielūgta... viņs saspringti domāja.

Elīza stāvēja pie vecās pils ieejas durvīm. Viņa bija pilnīgi gatava un par sevi pilnībā pārliecināta. Viņa devās iekšā.
Zāle jau bija pilna ar cilvēkiem. To starpā bija daudzi bērni, gan arī jau vecīši gados. Zālē bija lieli galdi uz kuriem bija uzlikts mielasts. Tur bija gan saldumi, gan augļi. Vienvārdsakot uzkožamie. Zāles kreisajā malā bija nelielas durvis, kur bija sapulcējušies diezgan daudz cilvēki, bet pie ieejas stāvēja bruņots vīrs. -Nez, kas tur varētu būt...- Elīza domāja uz lēniem soļiem devās uz durvju pusi.

Roberts atradās netālu no vecās pils. Viņš brauca ar tēta auto. Viņš to bija tā teikt "aizņēmies" uz balles laiku. Viņš brauca diezgan ātri un nevēlējās nokavēt.
Piegraucis pie pils Roberts palūkojās uz visām pusēm. Nekur nevarēja manīt mašīnu novietni. Viņš apbrauca apkārt visai pilij un nodomāja auto nolikt zem kokiem. Viņš tā arī izdarīja un devās uz pili.

Hekate vēl bija tikai pie lidostas, kura atradās diezgan tālu no pils. Viņa lēnītiņām gāja ar kājām. -Nekas jau nebūs, ja Es nedaudz nokavēšu...- viņa donāja un mierīgi turpināja ceļu.
Pēc kādām piecēm mnūtēm viņa nonāca pie meža celiņa, kas bija pēdējais posms viņas gājienā un pili. Viņa nodroši devās pa mazo un līkumoto taciņu. -Grrrr... Grrrr...- netālu skanēja skaņa kas Haketi izbiedēja. Viņa nedrošiem soļiem devās uz priekšu.

Šo rakstu rediģēja *Lidium Karry...: 27.10.2005 11:51

[Puķu elfs]

- Ieelpa, izelpa. Ieelpa, izelpa. Ielpa, izelpa. Priekšā akmens - lēciens; cik skaisti sanāca... - Monas domas lēkāja gluži kā brūnais matu cekuls. - Peļķe. Kāda duļķaina. Diez pārlēkšu? - Atspēriens, un viņa piezemējās pašā peļķes malā. - Pārlēcu gan! Diez kāds redzēja?- Mona pameta acis atpakaļ. Nē, viņa bija viena. Priecīgā satraukuma traukā iepilēja pavisam neliela lāse īgnuma.
Bet drīz vējš, kas svilpoja gar ausīm, lika aizmirst nenovērtēto lēcienu. - Uz balli! Uz balli! Tur mūzika, skaisti cilvēki, gaismas! - ne mirkli neiešāvās prātā doma: bet kāpēc es? - Tur prieks un smaidi! Es griezīšos dejā un mirdzēšu laimē! Beidzot citi mani pamanīs! Lūk peļķe! Es lidoju! - Un Mona piezemējās tikai sprīdi no peļķes malas. Brūnas šļakatas pašķīda uz visām pusēm, baltā kurpe pieplūda ar netīru, aukstu ūdeni, uz maigi rozā zīda kleitas un uz baltajām zeķēm parādījās brūni, riebīgi plankumi. Skrējiens aprāvās. Meitene stāvēja milzu peļķes malā, tikai sprīdi no malas. Garām steidzās cilvēki, tērpušies gaisīgos balles tērpos un frakās, kaut kur atskanēja klusināti smiekli un ķiķināšana. - Tagad jau noteikti kāds pamana... - Netālu, caur koku lapotnēm varēja saskatīt balles ugunīs mirdzošo pili. Satraucošā prieka trauks pārvērtās par skāba īgnuma un vilšanās podu.
Pavisam lēni un, vēlēdamās būt neredzama, Mona aizgāja līdz tuvumā augošajam kokam un aizslēpās aiz tā varenā stumbra. - Nu kāpēc tā! - Iešņukstējās pievīlusies sirds. - Kāpēc man vajadzēja lēkt? Es, dumjā skuķe, kas sasapņojusies par balli un dejām. Kāda nu tagad izskatos!!!
Mona aptupās un atspieda muguru pret koka stumbru. Asaras divām varenām straumēm plūda pār pūderētajiem vaigiem, izgraužot pūdera kārtā gravas. Ļaužu plūsma, kas steidzās uz balli, pamazām apsīka. Iestājās klusums, tikai brīžiem vējš no izgaismotā nama atnesa attālus mūzikas fragmentus.

Šo rakstu rediģēja Puķu elfs: 27.10.2005 12:18

[*Lidium Karry...]

Mona satraukta raudāja un bija ļoti noskumusi. Turpatās arī stāvēja Roberta mašīna. Viņa lēnām piecēlās un piegāja tai klāt. Mona pa logu ieskatījās iekšā, bet tākā jau bija diezgan tumšs neko lielu nevarēja manīt. Pēkšņi no koka lāca vāvere. Tā nevīžīgi piezemējās pie meitenes kājām. Tā palika tur nekustīgi. Vāvere bija beigta... -K-kas tas?- meitene vēl neapjāgdama notiekošo izstomīja.

Šo rakstu rediģēja *Lidium Karry...: 27.10.2005 12:26

[Puķu elfs]

Sirds auļoja kā pārbiedēts zirgs, elpa ķērās sirds samezglotajos auļos, salstošās kājas trīcēja. - No kurienes tas? Kā tad tā? - Mona notupās pie beigtās vāveres. - Tu, mazulīt, beigta? - Balss skanēja kā čerkstošs čuksts. - Kas tev to nodarīja?
Ar pirkstu galiem meitenu aizskāra mīksto kažociņu, kas vēl glabāja izgaisušās dvēselītes elpu.

[*Lidium Karry...]

Pēkšņi mazās vāverītes acis atsprāga vaļā. Tās sebija tādas kā vienmār. Tās bija kvēlojoši sarkanas kā ogles. Mona riktīgi pārbijās. Dzīvnieks trieca savus nagus meitenes sejā, bet tie nebija tik asi, lai norautu ādu. Dzīvnieks ātri aizšāvās koku biezoknī. Monai seja nelāgi sūrstēja. Bija norauta pūdera kārta dažās vietās un uz vaiga bija skrāpējums. Par laimi tikai ļoti maziņš un necils. Mona saķēra savu seju rokās. Viņa metās uz pils pusi un apstājās tikai pie pašām durvīm. Aiz tām bija dzirdama klusa mūzika. Tā nebija klasiskā mūzika, bet gan popmūzika, kas Monai labi gāja pie sirds. Meitene noslaucīja asaras un pieskārās pils galveno durvju rokturim.

[Puķu elfs]

Vaigs neganti sūrstēja, cauri pūderim lēni sūcās sīkas asins lāsītes. Mona raudzījās uz savu roku, kas, viegli trīcot, aizskāra auksto metāla durvju rokturi. Viņa vilcinājās. - Šitādā izskatā es taču nevaru iet! Bet varbūt tomēr... Un kur gan citur?
Viņa pagriezās atpakaļ pret snaudošo, klusuma pielieto parku. Tumšie koki aicināja paslēpties un Mona jau spēra soli to virzienā, kad acu priekšā no tumsas iznira degoši sarkanu, sīku acu pāris. Meitene sastinga un iepleta acis - Nē, tas ir tikai manā galvā. Tas jau ir pagājis. Un nebijis. - Un nebijis. - Viņa skaļi noteica. Bet slēpties parkā un lavīties uz mājām nez kādēļ vairs negribējās. - Visi žēlos mani, ka atkal man nav sanācis, rās par sabojātajām drēbēm un beigās vēl pasmiesies par iedomām par traku vāveri. Ielavīšos klusiņām iekšā, gan jau neviens nepamanīs - visi būs aizrāvušies ar cienāšanos un mūziku. Tualetes telpai nevajadzētu būt tālu. Nomazgāšos, tad jau redzēs.
Mona pavēra durvis, kas nodevīgi iečīkstējās, un iespruka iekšā. No vēsuma un satraukuma trīsošo ķermeni apņēma tīkams siltums un saldas smaržas. Tuvumā neviena nebija. Ielūkojusies gaitenī, viņa klusi un nemanāmi kā ēna devēs kādu durvju virzienā, aiz kurām, viņasprāt, varēja būt nepieciešamā telpa.

[eteerija]

'' Un ko man tagad darīt? Nē, mani tik vienkārši nevar nobiedēt! Es taču tagad nemukšu prom! Lai rūc, kas rūkdams, man vienalga, jo mans mērķis ir balle un nekas cits! Vai tad savādāk es būtu pavadījusi tās ilgās stundas pie spoguļa, lai izskatītos satriecoši!" Hekate klusām pie sevis murmināja, jo kaut kā, taču vajadzēja novērst domas no tām bailēm, kas kāpa aizvien augstāk un augstāk līdz palika kaklā kā liels un sāpīgs bumbulis, kur viņa gribēdama nevarēja norīt.
Hekate turpināja likt soli pie soļa,ar visiem spēkiem cenšoties pilnībā ignorēt meža skaņas.Viņa bija piedalījusies dažādos vecāku un citu mākslinieku veidotos pasākumos, taču tik lielu un nozīmīgu balli tā nekad nebija pat spējusi iedomāties savānevaldāmo ideju pilnajā prātā.

[Lauwinja]

Roberts uzlicis savas šikās saulesbrilles traucās ar tēva melno BMW. Viņš bija saģērbies tikpat labi kā vienmēr- kājās platas bikses, balts krekls un melna žakete, kas lika izskatīties puisim kā kinozvaigznei. Mati bija kautcik pieglausti un līda sejā. Roberts brauca ar 70 km/h. Sasniedzis 16 gadus viņš uzreiz bija saņēmis tēva atļauju laiku pa laikam pabraukāt ar viņa BMW un kā tēvs bija solījis- sasniedzot pilngadību Robertam būs pašam savs auto.
Roberts piebrauca pili un ar acīm pārskatīja apkārtni meklēdams auto novietni. Nopūties viņš tādu arī neatrada. Ieraudzīdams nelielu klajumiņu tuvējā mežā viņš iebrauca mašīnu starp kokiem un izslēdza motoru. Izkā```` no mašīnas viņš to aizslēdza un rotaļīgi savirpinādams rokās atslēgas iebāza kabatā. Rāmā solī zēns devās uz pili.

[Sol Invictus]

Elīza ieintresēta devās pāri zālei burzmas virzienā pa ceļam sasveicinādamās ar pāris paziņām.

[Puķu elfs]

Ienākusi tualetes telpā, pirmais, ko Mona ieraudzīja, bija viņa pati. No sienas meitenē raudzījās noraudājusies, noplukusi skuķe - grimms izplūdis, notecējis; uz vaiga rēgojās sīkas, sarkanas rētas; acis apsārtušas, asarainas. Viņa apstulbusi raudzījās savā atspulgā. Vēl pavisam nesen Mona tieši tāpat bija stāvējusi spoguļa priekšā, tikai tas, ko viņa redzēja bija krasi atšķirīgs.
Lūpas notrīsēja, skropstās iemirdzējās asara. - Nu nepinkšķi, tu, pinkšķe! - Sevi uzrunāja Mona un dziļi ievilka plaušās gaisu. - Nomierinies un dari kaut ko, nevis te žēlo sevi!
Mona piegāja pie izlietnes un atgrieza krānu. Ūdens tecēja vēss un dzidrs, aicinādams tam pieskarties. Jo vairāk Mona berza audumu, jo lielāki un riebīgāki kļuva brūnie pleķi uz kleitas. Tie izplūda kā drūmi lietus mākoņi un padarīja maigi rozā tērpu kā pelēkām ēnām pārklātu.
Lai nu kā, pēc ūdens procedūrām meitene izskatījās nedaudz labāk, nekā iepriekš - seja bija tīra, lai gan dīvainās, sarkanacainās vāveres skrāpējums bija atstājis nejauku švīku, kleita šķita esam tīra, tikai tādā dīvainā nokrāsā. Zeķes Mona bija novilkusi un iebakstījusi mazajā rokas somiņā - nemetīs jau ārā! - cerībā, ka somiņu vaļā vērt nevajadzēs.
Nolēmusi, ka ilgāka raudzīšanās spogulī situāciju labāku nepadarīs, Mona devās uz durvīm. - Mirkli, tikai mirkli es palūrēšu pa durvju spraugu, kas notiek šajā ballē. Neviens taču mani nepamanīs... - nodomāja meitene un veikliem, klusiem soļiem ieskrēja gaitenī.

[*Lidium Karry...]

[/B] šobrīd atradās Hekate nu jau drošāk devās pa mazo taciņu. Viņas domas viņu bija pārliecinājušas, ka nav no kā baidīties. Troksnis atkārtojās vēl vairākas reizes un tas kļuva daudz skaļāks. Pēkšņi tas apklusa un no krūmiem izšāvās neglīta izskata vīrs. Ko Tu te meklē netīrā skuķe? Kādi ceļi tevi te atveduši? vīrs prasīja čerkstošā un pagalam augstā balsī.

Roberts savos pirkstos virpināja atslāgas, bet tad tās negaidīti izkrita. Viņš tās sāka nedaudz uztraukti meklēt. Viņš meklējot nonāca līdz tai vietai kur Monai bija uzbrukuri trakā vāvere. Tur vēl vīdēja neliels asins traips, kas bija uz dažiem zāles stiebriem. Roberts pielika pirkstu pie asinīm un nedaudz paostīja. Kas gan šeit?... viņš pats sev noprasīja un metās uz pili. Pēkšņi pie pašām durvīm kautkas iežvadzējās. Roberts bija uzkā```` virsū savām mašīnas atslēgām.

Elīza daudz neko neredzēdama ienira pūlī. Viņa nonāca līdz pašam apsargam un nostājās turpatās netālu. Viņa nedaudz pacēlās uz pirkstgaliem, bet tikuntā noko navarēja manīt. Viņa piegāja pie sarga un paprasīja: Kas šeit notiek? Kas ir šis pa pūli?

Mazā spraudziņa pa kuru Mona skatījās pēkšņi atvērās pavisam plati un pa to ienāca divas dāmas. Vai tas Džeks nav joku pēreris? Tādi joki... viņas abas klačoja un nemaz nepamanīja meiteni. Man labāk kautkur paslēpties... Mona nodomāja un ātri ieskrēja vienā no kabīnēm.

Dagne nekodarīdama bija uzkāpusi uz pils otro stāvu, pa trepēm, kas atradās visu acu priekšā. Tur bija ļoti daudz statuju. Uzskatijās, ka tās ir no zelta. Pēkšņi netālu no Dagnes atsprāga vaļā logs un pa to kāds klusu iemeta vēstuli. Meitene ātri paslēpās aiz vienas statujas un nogaidīja kamēr logs aizvērsies. Viņa lēnām izlīda no savas slēptuves un pacēla vēstuli.

Daniela šobrīd atradās pašā zales vidū. Apkārt skanēja mūzika un viņa no šķīvja ēda mazus augļu gabaliņus. Mmmmm.. Cik garšīgi... viņa domāja šai ballei jābūt ļoti labai...

OCC-Es joprojām gaidu Gilraen Anarion anketu (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/silent.gif) Cerams, ka Es to saņemšu sestdien, vai svētdien, kā viņa solīja (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/silent.gif)

[Kira m.emo.ria]

Dagne pacēla vēstuli un atglauda kastaņbrūnos matus no sejas lai labāk aplūkotu vestuli. Hmm kas tad te... Viņa domāja turot rokas pavisam vienkārša izskata vēstuli. Uz tās nebija nekas rakstīts tikai ar bija izplūdusi tinte veidojot krecelīgu K burtu. Dagne mirkli minstinājās, varbūt tā bija kādam jāatdod, bet zinkārība ņēma virsroku un dagne rūpīgi atvēra vēstuli. Aploksnē bija viena vairākas reizes salocīta lapa. Viņa to mirkli minstinoties atvēra un secināja, ka viņas rokās ir nonākusi karte. Labāk nevajag Viņa tomēr ielika karti atpakaļ un aploksni nolika pie kādas statujas kājām. Dagne ziņkārīgi turpināja pētīt gaiteni. Vienas durvis bija atvērtas. Meitene pametusi acis apkārt vai neviena nav ielavījās istabā.

[Sol Invictus]

[OOC- Es nesaprotu, kas man jādara (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/unsure.gif) ko tas pūlis tur dara ? Ja jau GM visu laiku virza Elīzu uz turieni tad tam laikam ir kāds iemesls, bet man nav ko rakstīt nezinot kas tur ir]

Nesagaidījusi atbildi Elīza tomēr spraucās cauri pūlim, lai uzzinātu pulcēšanās iemeslu - cilvēkiem lāgā negribējās prasīt. Galu galā viņa nonāca pie durvīm, bet pulcēšanās iemeslu joprojām neredzēja.

[*Lidium Karry...]

Dagne vēlreiz atvēra vēstuli. Ar karti tūdaļ no aploksnes izvēlās mazs tekstiņš.
Tiekamies aiz pils... Viss ir sagatavots...
Klārks
Ko gan tas viss varētu nozīmēt? Tādat tas K burts bija iniciālis vārdam Klārks. Ko tas viss nozīmē? Ko nozīmē "Viss ir sagatavots?" Meitene istabā bija apsēdusies uz vecas baldahīna gultas. Dagne bija neizpratnē.

OCC-Saul... Sorr, ka visu neuzraxtīju tik precīzi... Tā īsi sakot tev ir jājautā apsargam "kas ir aiz tām durvīm" un "kāpēc te ir tik daudz cilvēku?" Vienvārdsakot Elīzai ir jābūt ziņkārīgai. Vismaz mans nodoms ir tads... Tad jau redzēsiet, kas notiks tālāk... :viltiigs:

Šo rakstu rediģēja *Lidium Karry...: 28.10.2005 16:46

[Puķu elfs]

- Ak es muļķe, muļķe, muļķe! - domās kliedza Mona. Sirds dunēja kā pavirša bundzinieka pa trepēm nolaistas bungas. Elpa skrēja un sēca, lai gan Mona centās to novaldīt. Pamazām viņa nomierinājās un ieklausījās abu dāmu nerātnajā čalošanā.

Šo rakstu rediģēja Puķu elfs: 28.10.2005 17:15

[Sol Invictus]

[OOC- bet tu jau uzrakstīji, ka es viņam to jautāju - tad viņš neatbild un man jājautā pilnīgi visiem pēc kārtas ? (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/huh.gif) Šāda rīcība īsti neatbilst manam tēlam (sk. anketu ailīte rakstura apraksts)]

Neko nesaprazdama Elīza sāka lūkoties apkārt vai neieraudzīs kādu paziņu kam varētu apjautāties, kas šeit notiek. Nevienu neredzēdama viņa ieklausījās vai nedzirdēs kādu pūli runājam par to kas te notiek, bet nekas tāds nebija dzirdams. Galu galā Elīza, kura pati nesaprata kāpēc viņu tik ļoti intresē kāpēc sapulcējusies tāda burzma klusām apjautājās blakusstāvošajam vīrietim Kāpēc šeit tik daudz cilvēku ?

[Vēja dvēsele]

Augļi bija saldi un garšīgi, mūzika uzmundrināja un iejūsmināja. Balle bija tiešām izdevusies. Tas nekas, ka turpat netālu atradās arī māte ar vecmāmiņu, kuras modrais skatiens sekoja visām Danielas kustībām.

[*Lidium Karry...]

Sargs atbildēja īsi un rupji: -Te? Aiz šīm durvīm ir Zilgaismas kristāls... Itkā Tu nezinātu, ja jau esi atnākusi un balli...- viņš norūca.
Elīza pagāja nedaudz maliņā un pieliecās, jo viņas kurpe bija atnākusi vaļā. Pēkšņi viņa ievēroja, ka vienam cilvēkam aiz jostas ir pistole. Vīrietim bija nošļucis krekls. -Kas tas?- meitene nodomāja un paslēpās aiz vienas kolonnas. Viņa bija nolēmusi vīrieti nedaudz pavērot.
Vīrietis staigāja ļoti stīvi un piespiesti. Viņš labo kāju namaz neizkustināja celī. Tas izskatijās ļoti jocīji. Pēkšņi viņš sāka ceļu uz otro stāvu. Elīza nodomāja sekot.

Danielai bija apnikusi ģimenes locekļu uzmanība un viņa nozuda toletē. Viņa gribēja nomazgāt sejo, jo bija nedaudz sasvīdusi. Viņa nomazgāja seju un iegāja vienā no toaletes kabīnēm... Bet tajā jau priekšā bija Mona. Viņa bija aizmirsusi pieslēgt durvis...


Tea sēdēja uz krēsla netālu no lielajiem galdiem. Viņa visu vēroja, jo viņai bija diezgan garlaicīgi. Tea izkrakšķināja savus pirkstus, jo viņa bija domājusi iziet "izlūkos", kas notiek visapkārt.

/OCC-Mans mērķis šobrīd ir Jūs visus iepazīstināt (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif) /

Šo rakstu rediģēja *Lidium Karry...: 28.10.2005 20:04

[Vēja dvēsele]

"Ē... vai, atvaino" Daniela nomurmināja un aši aizvēra durvis. Meitene atspiedās ar muguru pret tām un dziļi ieelpoja. Tai meitenei bija tik briesmīgas, asiņainas rētas uz sejas. Kā dzīvnieka nagu skrāpējumi, bet pēc kaķa nez kāpēc neizskatījās.