velji... Opcijas

[BlueberryAnima]

nu es tikko izlasiju visai interesantu rakstu par velju menesi un pasiem veljiem, pie rokas, gan tagad nav, bet varbut velak ieliksu...........vispar man pec izlasisanas ta sanaca daudzas domas prata un es gribetu dzirdet citu viedoklus

[BlueberryAnima]

nesen atcereejos par sho visai paveco pavedienu un noleemu beigu beigaas pievienot izsmeljoshu informaaciju par veljiem.
kaa jau lia'angia mineeja tos sauc arii par iļģiem,pauriem,paurīšiem,ķauķiem,gariem,urgučiem. latvieši tā dēvējuši viņsaulē aizgājušo cilvēku dvēseles,domādami un ticēdami, ka nomirdams cilvēks nevar vienkārši izzust. [gluzhi manas domas ] nāve nav nebūtība,nekas. tā ir pārvēršanās. cits veids. vienīgi jāprot šo citu veidu pazīt un atminēt. silts miglas kamols apņem kā vecmāmiņas rokas...zvaigznīte debesīs pamirkšķina...varbūt tie ir viņi, mūsu mīļie?
kur paliek cilvēks pēc nāves? zemzemē gana veļu govis vai debesīs-zvaigžņu pulkus? vai domā par mums tāpat kā mēs par viņiem? pēcnāve ir neizdibināms noslēpums, ko cilvēks nevar līdz galam atminēt pat ar visu savu šodienas gudrību.
rudenī, kad apkārtne varāk liek domāt par iznīcību, kad zemnieka lielie gada darbi apdarīti, rodas atelpas brītiņš, sevišķi piemērots pārsomām-kā veicies šajā gadā un kā nodrošināties ar labu ražu nākamajam. tad prātā nāk senči, viņu gudrais padoms. dažs saimniek lietainās rudens naktīs pat gājis uz kapiem pēc padoma.
arī veļiem rudens naktīs nav mierīga gulēšana-gribas zināt, kā mājiniekiem klājies. viņi dodas katrs uz savu sētu-izstaigāt druvas un ēkas, visus kaktus un iecūkst savējiem labus padomus ausīs, dod naķamai gaitai sekmi un šķirmi; labībai-veselību.
kā jau ciemiņus mājas ļaudis centās savus veļus pamielot. veļu laika pēdējā dienā, kas saukta par Vecļaužu dienu, mājās notikusi liela rosība-sievas vārījušas gardus ēdienus. sevišķi biezputru, vīri taisījuši garus galdus rijā vai pirtī.arī skali un sveces sagādāti., lai veļiem būtu gaišāka ēšana. tad logi un durvis atstāti vaļā, bet māju ļaudis likušies ātrāk gulēt, negribēdami veļus traucēt. ri`tā ga`juši skatīties, vai veļi bijuši: ja ēdiens aiztikts(tas nozīmē svētību), visi priecājušies. bet vai tie maz bijuši veļi? tautā stāsta, ka dažreiz veļu mielastam klāt ticis kāds mājlops, zvērs vai izsalcis garāmgājējs.
velū laikam ir vēl viena nozīme-tas ir īstais mīklu minamais laiks. agrāk to drīkstējuši darīt tikai šajās dienās. mīklas vajagot minēt, lai nebūtu aizmāršīgs -arī atminēšanās jeb atcerēšanās nozīmē, ka mēs sajūtam sevī senču gudrības spēku, padomu, kas nāk mums līdzi no aizgājējiem.
sen pagājis laiks, kad baroja veļus un klāja tiem galdus. tagad novembrī, veļu laikā, mēs aizejam uz kapiem un aizdedzinām svecītes uz savu mīļoto kapiem. skatīdamies mazajā, dzīvajā uguntiņā, var sajust, ka viņi ir ar mums un mūsos vēl dzīvo.

nu lūk tā. patiesībā, tā jau arī ir...ne jau tas, ka izliek ēdienus ir galvenais, bet galvenais ir atcerēties tos, kas no mums ir aizgājuši. kaut vai ar vienāršu svecītes aizdegšanu...