nu es tikko izlasiju visai interesantu rakstu par velju menesi un pasiem veljiem, pie rokas, gan tagad nav, bet varbut velak ieliksu...........vispar man pec izlasisanas ta sanaca daudzas domas prata un es gribetu dzirdet citu viedoklus

Vispār - kad ieraudzīšu ,tad noticēšu. Bet , ja tā padomā , kurš ir redzējis dievu (vai velnu) ? bet visi tic, ka tāds pastāv. ok, lielākā daļa tam tic.

Existē, nav reāli ka vairākās pasaules vietās ir vienādi tēli, kaut arī tautas citas, rases citas, dzīvesvietas pavisam citas. Velji pastāv ne tikai latviešu kultūrā.

ja ar vardu velji jus izprotat miruso cilveku gari,tad es ticu...es tikai nesaprotu kapec vinji pec tradicijam paradas viena noteikta laika(nju daudz es neko par tiem veljiem nezinu).bet nu ari spokiem es ticu,jo ja ta padoma-cilveks dzivo,elpo,doma,runa... un te peksni vinja nav...cilveks tacu nav robots kur iesledz un izsledz . kaut kam no vinja ir japaliek pari... nu un ta parasti tad ir ta dvesele.

Es nesen domāju, ka varbūt vajadzētu izveidot pavedienu par šo tēmu izskatās, ka nesmu vienīgā kam tas ienāca prātā
Bet, ja tā padomā, kas veļi vispār ir ? Tas pats kas spoki vai kas cits ?

Nē, veļi nav spoki. Veļi ir godīgi miruši, godīgi, ar visiem rituāliem apglabāti senči. Viņi ikdienā nerādās, protams, viņi mīt veļu valstī Veļu mātes gādībā. Viņiem ir atļauts atnākt apciemot dzīvos veļu laikā - tas ir apmēram tagad. Tagad viņi nes svētību, ir labvēlīgi, un, lai viņi tādi joprojām būtu, viņiem par godu rīko mielastus. Tas ir mājas saimnieka pienākums to darīt. Ja veļi, kas atnākuši ciemos, būs apmierināti, tad visu nākamo gadu būs veiksme un laime mājās. Apmēram tā sanāk no latviešu miroloģijas.
Spoki ir tie, kuri nav pienācīgi apglabāti, viņi nenonāk veļu valstībā, netiek tur, tāpēc arī blandās apkārt.
Ja nu kas - ne vieniem, ne otriem neticu, Ja ieraudzīšu, tad, varbūt, noticēšu. Bet tas neliedz painteresēties, ko par tādiem uzskata.

Veļi ir mirušo cilvēku dvēseles, kas pēc nāves turpina dzīvi viņsaulē. Pēc nomiršanas cilvēka dvēseli sagaida Veļu māte, kas to aizvada uz veļu pasauli. Šī pasaule ir paralēla cilvēku pasaulei - veļu dzīve ne ar ko īpašu neatšķiras no cilvēku dzīves, vismaz darbu ziņā. Viņsaulē tiek turpināts šaisaulē iesāktais.
Reizi gadā - Veļu laikā mirušo gari atgriežas šaisaulē. tad arī notiek veļu mielošana.

Precīzi nezinu, kā tur ar tiem spokiem īsti bija, bet arī tādi astāv latviešu mitoloģijā - tie pretēji veļiem nev labvēlīgi.

Cerēsim uz Lia'angia parādīšanos - viņa mūs noteikti spēs šai ziņā apgaismot.

Nezinu, vai ticu. Diezgan interesanta tā lieta... bet tas tiešām ir dīvaini, ka dažādām tautām sakrīt ticējumi. Moš tāpēc, ka tie ir no senatnes?

Par to redzēšanu, lai noticēt: bija tāds vecs aņuks: Mācītājs bija pasūtījis māksliniekam gleznu ar eņģeli. Mākslinieks pasūtījumu izpildījis. Bet mācītājam rezultāts nepatika:
— Kur jūs esat redzējis eņģeļus kedās!
— Bet kur jūs esat redzējis eņģeļus bez kedām, cienīgtēv? — atjautāja mākslinieks.

Vienk sakarā ar to es gribēju pateikt, ka kaut kas varbūt ir, bet tam nav obligāti jābūt tādam, kā mēs to iedomājamies.

Ticēt ticu, lai arī redzējusi neesmu. Paldies, Roviela par skaidrojumu, jo arī es līdz šim kaut kā uztvēru veļus un spokus, kā vienu un to pašu.

Tā jau es domāju paldies. Vienk pēkšņi ienāca prātā kaut kur lasīti kāda bērnu slimnīcas reanimatologa spriedelējumi par to ka pa reanimācijas nodaļu staigājot veļi (laikam intervija ar viņu bija) tāpēc sāka likties, ka varbūt man kaut kas jūk. Vispār tiešām būtu intresanti uzzināt par gariem latviešu mitoloģijā - bez veļiem zinu tikai kas ir lietuvēni

Ticu. Noteikti ticu. Veli neesmu redzeejusi un, godiigi sakot, redzeet negribu.
Buutu bail, laikam...

Starp citu, varbūt jums būs interesanti uzzināt, ka senču garus (godīgos, kā jau Roviela izsmeļoši izskaidroja) sauca ne tikai par veļiem, bet arī par vecīšiem, vecajiem, paurīšiem, iļģiem, ēniem, māžekļiem, ķauķiem vai gariņiem. Gan jau vēl bija nosaukumi, bet vispār ir fakts, ka visā Latvijā bija ļoti spēcīgi attīstīts veļu kults, kā atskaņas mēs jūtam vēl šodien - droši vien ļoti daudzas latviešu ģimenes svētdien dosies uz kapiem iedegt svecītes, lai pieminētu savus mīļos. Agrāk gan veļu laiks bija agrāk - no Miķeļiem līdz Mārtiņiem. Par to liecina 16. gadsimta vizitāciju protokoli, kur baznīckungi latviešus par to visādi kaunina. Lūk, ko par veļiem saka kāds ticējums: "Par vecajiem dēvē mirušu cilvēku dvēseles jeb garus, kuri reizi gadā divi jeb trīs reizes apmeklējuši dzīvajos, atnesdami saviem bijušajiem draugiem svētību, bet naideniekiem - ļaunumu. Vecaji bijuši cilvēku izskatā, izmērcētas linu saujas lielumā; viņu staigāšana bijusi visvairāk pa grāvjiem, gar ceļa malu, kā arī gar sētmalām. Vārds "vecaji" cēlies no tā, ka visiem bjis vecs, gandrīz vienāds izskats. vecaji jeb paurīši bijuši neredzami gari, bet redzēt tos katrs dabūjis, kad tik mājas čukura galā jāšus uzsēsdamies, uzbāzis aramās sakas kaklā, aizsējies sietiņu priekš acīm un tad atmuguriski skatījies pret kapsētu, no kuras puses tie arvien ceturtdienas un piektdienas vakaros atnākuši un kurp sestdienas vakaros atkal aizgājuši." Pierakstīts 1891. gadā, Lielupē.
Citi saka, ka veļi esot izskatījušies pēc miglas vāliem, baltiem vai melniem kamoliem. Tādēļ pirtī vai klētī, kur veļus mieloja, reizēm mēdza pie durvīm un logiem pielikt dēļus, lai šiem kamoliem bez kājām būtu ērti tikt iekšā. Veļu laikā arī nedarīja nekādus darbus, kas saistīti ar labību, jo uzskatīja, ka tad tā nedīgs un maize nebūs laba.

paldies visiem , kas atbild un diskutee....! ipashais paldies lia'angia!

ticu! pati neesmu redzējusi/sajutusi (bet gribētu gan)

Neticu. Kad redzeeshu, tad ticeeshu! Bet ko var zinaat...

Es ticu. Kad man nomira vecmāmiņa, tad arī sāku ticēt. Bikiņ jocīgi, kad tu vakarā viena savā istabā sēdi un mācies, un pēkšņi Tev liekas, ka aiz muguras tev kāds stāv... Kāds, ko tu pazīsti...
Bet varbūt bikiņ pa daudz X-Faili?

nesen atcereejos par sho visai paveco pavedienu un noleemu beigu beigaas pievienot izsmeljoshu informaaciju par veljiem.
kaa jau lia'angia mineeja tos sauc arii par iļģiem,pauriem,paurīšiem,ķauķiem,gariem,urgučiem. latvieši tā dēvējuši viņsaulē aizgājušo cilvēku dvēseles,domādami un ticēdami, ka nomirdams cilvēks nevar vienkārši izzust. [gluzhi manas domas ] nāve nav nebūtība,nekas. tā ir pārvēršanās. cits veids. vienīgi jāprot šo citu veidu pazīt un atminēt. silts miglas kamols apņem kā vecmāmiņas rokas...zvaigznīte debesīs pamirkšķina...varbūt tie ir viņi, mūsu mīļie?
kur paliek cilvēks pēc nāves? zemzemē gana veļu govis vai debesīs-zvaigžņu pulkus? vai domā par mums tāpat kā mēs par viņiem? pēcnāve ir neizdibināms noslēpums, ko cilvēks nevar līdz galam atminēt pat ar visu savu šodienas gudrību.
rudenī, kad apkārtne varāk liek domāt par iznīcību, kad zemnieka lielie gada darbi apdarīti, rodas atelpas brītiņš, sevišķi piemērots pārsomām-kā veicies šajā gadā un kā nodrošināties ar labu ražu nākamajam. tad prātā nāk senči, viņu gudrais padoms. dažs saimniek lietainās rudens naktīs pat gājis uz kapiem pēc padoma.
arī veļiem rudens naktīs nav mierīga gulēšana-gribas zināt, kā mājiniekiem klājies. viņi dodas katrs uz savu sētu-izstaigāt druvas un ēkas, visus kaktus un iecūkst savējiem labus padomus ausīs, dod naķamai gaitai sekmi un šķirmi; labībai-veselību.
kā jau ciemiņus mājas ļaudis centās savus veļus pamielot. veļu laika pēdējā dienā, kas saukta par Vecļaužu dienu, mājās notikusi liela rosība-sievas vārījušas gardus ēdienus. sevišķi biezputru, vīri taisījuši garus galdus rijā vai pirtī.arī skali un sveces sagādāti., lai veļiem būtu gaišāka ēšana. tad logi un durvis atstāti vaļā, bet māju ļaudis likušies ātrāk gulēt, negribēdami veļus traucēt. ri`tā ga`juši skatīties, vai veļi bijuši: ja ēdiens aiztikts(tas nozīmē svētību), visi priecājušies. bet vai tie maz bijuši veļi? tautā stāsta, ka dažreiz veļu mielastam klāt ticis kāds mājlops, zvērs vai izsalcis garāmgājējs.
velū laikam ir vēl viena nozīme-tas ir īstais mīklu minamais laiks. agrāk to drīkstējuši darīt tikai šajās dienās. mīklas vajagot minēt, lai nebūtu aizmāršīgs -arī atminēšanās jeb atcerēšanās nozīmē, ka mēs sajūtam sevī senču gudrības spēku, padomu, kas nāk mums līdzi no aizgājējiem.
sen pagājis laiks, kad baroja veļus un klāja tiem galdus. tagad novembrī, veļu laikā, mēs aizejam uz kapiem un aizdedzinām svecītes uz savu mīļoto kapiem. skatīdamies mazajā, dzīvajā uguntiņā, var sajust, ka viņi ir ar mums un mūsos vēl dzīvo.

nu lūk tā. patiesībā, tā jau arī ir...ne jau tas, ka izliek ēdienus ir galvenais, bet galvenais ir atcerēties tos, kas no mums ir aizgājuši. kaut vai ar vienāršu svecītes aizdegšanu...

senie latvieši jau nebija muļķi ka taadas zinjas nodeva paaudžu paaudzees.. tur noteikti ir kaads aakjis..

Es tiešām nezinu - ticēt vai nē. nu viss tas uir baigi interesanti ujn daudzi it kā ir redzējuši, bet kamēr nebūšu redzējusi ar savām acīm laikam tā īsti neticēšu!!!

neesmu redzējusi vai bijusi saskarē, bet k-kas manī tomēr liek tam ticēt...

Kad man kāds pierādīs, tad es ticēšu!

Kad redzēšu, tad ticēšu. Tā lūk.

iespējams.

ej nu sazini

Mabey I belive them,SO?
And mabey,they are not real!
I realy don't know...

Ticēšu tikai tad,kad ieraudzīšu. Kaut kādiem pētijumiem un pierādijumiem grāmatās es nenoticēšu.

Neticu klejojošām mirušo dvēselēm!

Par veļiem tiek uzskatīta biezā rudens migla.
Bet kas to var zināt..
Ja jau ir spoki kas klīst pa kapsētām un veciem graustiem,tad var bū ir arī veļi..

Es tiešām nezinu. Dažreiz pārņem tāda sajūta, ka tomēr pastāv, bet man labāk patīk turēties pie parunas "Ticēšu kad redzēšu."