Pentaksa Smaile, [PZP], Fantasy |
Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )
Pentaksa Smaile, [PZP], Fantasy |
20.03.2017 14:23
Raksts
#1
|
|
Angel of Music Grupa: Biedri Pievienojās: 15.01.04 Kur: Azeroth Spēļu meistars 2012 |
Atkal tas sapnis... Zvaigznes pulsēja tumšajās debesīs gluži kā atbildot sirds ritmam. Un ar katru pukstienu, ar katru reizi, kad tās iemirdzējās spožāk, kāda daļa no tām bija pazudusi. Kā atskaite kaut kam nozīmīgam un lielam. Un tad pienāca mirklis, kad uzmirdzējušas spožāk, izdzisa arī pēdējās zvaigznes. Viņi zināja, ka tagad modīsies no miega. Zināja neomulīgo sajūtu, kas neatstāsies ilgu laiku. Bet šoreiz tumsa neizklīda miega aizdzīta.. Tā turpinājās pēc pēdējās zvaigznes pazušanas un viņi sadzirdēja klusi minētu vārdu: Aralita. Tad spoži uzplaiksnīja gaisma un tumsa izklīda. Kārtējais murgu sapnis bija beidzies. Un varēja sākties jauna diena. Tā solījās būt parasta diena. Tā arī bija parasta diena, līdz viņus pārsteidza savāda sajūta. Tā kā reibstoša galva, tā kā kaut kāds spēks, kas vilktu sevī iekšā. Tas pieņēmās spēkā un ļaunākais bija tas, ka tā īsti šim spēkam nebija iespējams pretoties. Viņu pasaule sagriezās tumsas apvīta. Uz mirkli pārņēma bezgalīgas brīvības sajūta un tad viņi attapās kaut kur, pavisam citā, sev nezināmā vietā. * * * Bija jauka, saulaina diena. Arī silta. Varētu teju vai pateikties dieviem, vai vienalga kādiem spēkiem, par aukstā nakts murga nomainīšanu pret kaut ko patīkamāku. Tikai tas vairs nebija sapnis. Vieta, kurā viņi bija nonākuši izskatījās pēc pavisam īstas pasaules, un pavisam noteikti ne pēc tās pasaules, kurā viņi bija atradušies vēl pirms mirkļa. Varbūt nebija tā sliktākā vieta, kur atrasties. Daba bija zaļa un skaista. Kaut kur netālu varēja dzirdēt strautiņa čalošanu.. Tik vien kā netālu no vietas, kur viņi atmodās, skaistā daba bija cietusi. Uz zemes bija izdedzis simbols, kurš gan šķita jau tā kā aizaudzis un ne gluži tā, ka nesen zemē ievilkts. Un vietām zemē gulēja melni, apdeguši akmeņi, kas gan sadrupa pelnos, tiklīdz kā tiem pieskārās. Netālu no simbola zemē gulēja kāds stāvs. Izskatījās pēc vīriešu kārtas. Samērā jauna puiša. Gaišiem, teju vai pavisam baltiem matiem. Viņa apģērbs, bija ieturēts nepraktiski gaišos toņos, kurš kādreiz varēja būt darināts no visai smalka un dārga auduma, tagad bija ceļa putekļu noklāts un vietām apsvilis. Uz jaunekļa pirkstiem bija pamanāmi visai uzkrītoši gredzeni ar lielu dārgakmeņu acīm. Uz labās rokas divi gredzeni ar sarkanām acīm. Uz kreisās viens gredzens, kuram bija trīs dažādu akmeņu acis. Zaļa, dzeltena un violeta. Viņa neērtā poza, kurā jauneklis gulēja, lika domāt, ka viņš varētu būt miris. Bilde |
|
|
27.03.2017 10:53
Raksts
#2
|
|
Izrāda pirmās maģijas pazīmes Grupa: Biedri Pievienojās: 25.12.15 |
Jarno pavisam noteikti bija redzējis ko tādu videospēlē. Nu, pavedienu, kas rāda ceļu. Tikai spēles parasti neskopojās tik ļoti un tomēr ļāva šo skatu saglabāt. Patērējot manu, bet... bet. Divu dienu, ierēķinot tualetes pauzes, vajadzību papriecāties par skatu un iespējamu saindēšanos ar... kaut ko, kas izskatās ēdams? Vai arī tas ir tā, taisnā līnijā, nenovirzoties? tas principā bija svarīgi. Jo Jukka arī reiz bija Jarno iestāstījis, ka līdz kaut kādai pamestai, interesantai ēkai var nokļūt pusstundā. Neierēķinot to, ka Jarno varētu apmaldīties un gandrīz tikt aptīrīts.
Jarno neapvainojās. Arī Olkari bija tādi, kas izvairījās no lieka kontakta. Laikam jau domājot sevi tik varenu, ka varētu netīšām pakļaut arī kādu olkari, ne tikai mehānismu. Jarno gan par tādām lietām nesatraucās. Viņš nebija tik iedomīgs. Jarno vispār patika būt... visur. Skaļi, jūtami, neignorējami. Bet nu, ja ne, tad ne. Es saprotu. viņš paraustīja plecus un uzsmaidīja platu, zobus atsedzošu smaidu. Bet pareizi vien ir. Zalko tāpat agrāk vai vēlāk visu uzmestu. Nu jau Jarno sāka justies pārliecinātāks par visu. Nu labi, viņš bija puspliks un bruņots ar zobbirsti(vispār, nebija vis bruņots. kur viņš to nometa?), bet vismaz tagad, kad tā kā bija skaidrs, kas te notika, viņš vismaz jutās gatavs doties un iekarot pasauli. Kalnu. Vienalga. Tikai... ja jāiet ar jautro (sarkasms. sarkasms! viņi visi bija drūmi pūšļi) baru, tad... viņu uztrauca viena lieta. Pagriezies pret vienu no bara, caururbjošu, dzintarainu skatienu piekalis puisim, Jarno ļoti svarīgā balsī jautāja: Kāpēc Tevi sauc par Kurmīti? |
|
|
Lo-Fi versija | Pašlaik ir: 27.04.2024 17:53 |