Pentaksa Smaile, [PZP], Fantasy |
Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )
Pentaksa Smaile, [PZP], Fantasy |
20.03.2017 14:23
Raksts
#1
|
|
Angel of Music Grupa: Biedri Pievienojās: 15.01.04 Kur: Azeroth Spēļu meistars 2012 |
Atkal tas sapnis... Zvaigznes pulsēja tumšajās debesīs gluži kā atbildot sirds ritmam. Un ar katru pukstienu, ar katru reizi, kad tās iemirdzējās spožāk, kāda daļa no tām bija pazudusi. Kā atskaite kaut kam nozīmīgam un lielam. Un tad pienāca mirklis, kad uzmirdzējušas spožāk, izdzisa arī pēdējās zvaigznes. Viņi zināja, ka tagad modīsies no miega. Zināja neomulīgo sajūtu, kas neatstāsies ilgu laiku. Bet šoreiz tumsa neizklīda miega aizdzīta.. Tā turpinājās pēc pēdējās zvaigznes pazušanas un viņi sadzirdēja klusi minētu vārdu: Aralita. Tad spoži uzplaiksnīja gaisma un tumsa izklīda. Kārtējais murgu sapnis bija beidzies. Un varēja sākties jauna diena. Tā solījās būt parasta diena. Tā arī bija parasta diena, līdz viņus pārsteidza savāda sajūta. Tā kā reibstoša galva, tā kā kaut kāds spēks, kas vilktu sevī iekšā. Tas pieņēmās spēkā un ļaunākais bija tas, ka tā īsti šim spēkam nebija iespējams pretoties. Viņu pasaule sagriezās tumsas apvīta. Uz mirkli pārņēma bezgalīgas brīvības sajūta un tad viņi attapās kaut kur, pavisam citā, sev nezināmā vietā. * * * Bija jauka, saulaina diena. Arī silta. Varētu teju vai pateikties dieviem, vai vienalga kādiem spēkiem, par aukstā nakts murga nomainīšanu pret kaut ko patīkamāku. Tikai tas vairs nebija sapnis. Vieta, kurā viņi bija nonākuši izskatījās pēc pavisam īstas pasaules, un pavisam noteikti ne pēc tās pasaules, kurā viņi bija atradušies vēl pirms mirkļa. Varbūt nebija tā sliktākā vieta, kur atrasties. Daba bija zaļa un skaista. Kaut kur netālu varēja dzirdēt strautiņa čalošanu.. Tik vien kā netālu no vietas, kur viņi atmodās, skaistā daba bija cietusi. Uz zemes bija izdedzis simbols, kurš gan šķita jau tā kā aizaudzis un ne gluži tā, ka nesen zemē ievilkts. Un vietām zemē gulēja melni, apdeguši akmeņi, kas gan sadrupa pelnos, tiklīdz kā tiem pieskārās. Netālu no simbola zemē gulēja kāds stāvs. Izskatījās pēc vīriešu kārtas. Samērā jauna puiša. Gaišiem, teju vai pavisam baltiem matiem. Viņa apģērbs, bija ieturēts nepraktiski gaišos toņos, kurš kādreiz varēja būt darināts no visai smalka un dārga auduma, tagad bija ceļa putekļu noklāts un vietām apsvilis. Uz jaunekļa pirkstiem bija pamanāmi visai uzkrītoši gredzeni ar lielu dārgakmeņu acīm. Uz labās rokas divi gredzeni ar sarkanām acīm. Uz kreisās viens gredzens, kuram bija trīs dažādu akmeņu acis. Zaļa, dzeltena un violeta. Viņa neērtā poza, kurā jauneklis gulēja, lika domāt, ka viņš varētu būt miris. Bilde |
|
|
20.03.2017 23:05
Raksts
#2
|
|
Piedalās Bezgalvju medībās Grupa: Biedri Pievienojās: 01.04.04 Kur: online Fotogrāfs 2007 |
Brīdi pavērojis nopietnās sievietes seju, Rendijs piešķieba galvu un devās tālāk. Ja viņi tādā veidā komunicēja, tad viņš ziņu uztvēris nebija. Toties pamanīja tālāk zālē situāciju, kur šķita, ka pats varētu palīdzēt.
Šalles Rendijs pazina. Lai arī pašam nebija vajadzības tādu nēsāt, jo viņa kaklu klāja diezgan kuplas krēpes, Rendijs zināja, ka tādas lieto divkāji. Arī šo kāds no gulošajiem droši vien bija pazaudējis. Rendijs varēja palīdzēt un to atnest atpakaļ, tāpēc viņš naski devās tiešā ceļā pie šalles. Izkāris mēli un jau gatavs sakampt apģērba gabalu, Rendijs kā dzelts palēcās uz visām četrām un teju uzlidoja virsū kādam tālāk aiz muguras gulošajam. Tā šalle, sasodīts, kustējās! No droša attāluma vērodams savādo kamolu, Rendijs apcerēja, vai viņam tikai rādījās vai šalle tiešām bija ne tikai sarāvusies, bet arī mainījusi krāsu. Tonis šķita cits, tāds kā tumšāks. Tas nevar būt nekas bīstams, Rendijs nosprieda, jo neviens cits nebija sācis ne kliegt, ne izdarīt citas brīdinošas kustības, tāpēc viņš uzdrīkstējās kamolam pietuvoties otrreiz. Bērnībā taču tādu bija dzenājis pa sētu. Varbūt tas bija kas pazīstams. Cenšoties apaļo apostīt, Rendijs vēlreiz atrādāvās, kad kamols pats ne no šā ne no tā aizripoja malā. Vai man būtu tādas spējas, Rendijs prātoja, piešķiebdams galvu. Jaunizveidotais aplis, savukārt, atgādināja ko citu no Rendija bērnības. Tādus varēja pacelt un nest uz kakla. Vai nu tā bija šalle, ko kāds bija pazaudējis, vai rotaļlieta, Rendijā pamodās pirmatnēja kaislība un vajadzība preikšmetu pacelt un panēsāt. Pieskrējis pie aplīša, viņš iegūda purnu tā centrā un centās apaļo veidojumu uzcelt sev uz kakla. Šo rakstu rediģēja Romija: 20.03.2017 23:10 |
|
|
Lo-Fi versija | Pašlaik ir: 27.04.2024 23:37 |