Dēkaiņi, [HP], [GP], [C], [PZP], [ATD] Opcijas

[Bizii van Dope]

Šī ir mana pirmā lomu spēle un es ceru, ka viss būs okay. Aprakstā neiedziļiņāšos. Bet iespaidu par vietu radīšu. Apmēram.

Iesākums: Bieza migla klāj kādu piejūras vietu. Migla ir bieza un pūkaina kā putukrējums. Gandrīz neko nevar redzēt. No miglas dažkārt iznirst pa kādam apmetnī tītam stāvam, bet tie ātri izzūd kā sapņa ilūzija. No miglas rēgojas kāds brūns dakstiņu divstāvu mājas jumts. Jūras ūdens ir prakstiski gluds kā spogulis. Dažkārt ūdens mierīgumu pārtrauc kāda noslēpumaina kuģa vai ūdens būtnes radīts vilnītis. Bet kādas būtnes vai kuģa to neviens nezin. Tikai dažkārt miglas seģeni pāršķeļ kāda kuģa masts.
Tātad ostā ir sanākuši septiņi svešinieki. Viņi visi stāv nomaļus viens no otra un gaida, kad ieradīsies noslēpumaināš vēstules sūtītāja pieminētais vadonis.

Es parādīšos stāstiņā uz īsu brīdi, lai norādītu ceļu un šo to paskaidrotu sīkāk, bet tad apsolu nozust tālēs zilajās.
Šajā spēlē drīkst piedalīties tikai septiņi cilvēki. Bet vajadzētu arī cilvēku, kas labi māk attēlot dabas ainavas un vispārēju atrašanās vietu. Un vēl noderētu kādi trīs vai pieci cilvēki, kas varētu pildīt sīkākas lomas.
Nu tad, lai spēle sākas!

Nu laikam te vēl jāpiebilst klāt vēl kas.

Svešiniekiem nav nekādas nojausmas kur viņi atrodas. Jo viņi ostā nonāca ar vēstulē uzrakstītajiem pārvietošanas vārdiem, kas atransportēja viņus uz ostu. Viņi visi nāk no dažādām pasaulēm un dažādiem laikiem.
Vēstulē viņus aicināja ceļot pa dažādām pasaulēm un doties piedzīvojumos.
Vairāk stāstīt es nevaru, jo osta pagaidām ir svešiniekiem viens vienīgs noslēpums. Kad uzradīsies spēlētāji viņi visu par savu ceļu un ostu, kurā atrodas uzzinās ko vairāk.

Cerams, ka tagad ir saprotamāk.

[Margo]

Puisis lēni piesoļoja pie pulciņa, kas stāvēja netālu. Viņš apstājās pavisam netālu no viņiem. Nevarēja jau zināt, kas tie par cilvēkiem. Kas zin. Varbūt tie nebija lēdijas ļaudis, bet gan kaut kādi lauopītāji. Sazin kas jau var gadīties! Aizdomīgi tipiņi mēdz visur uzrasties.
Labāk saglabāt piesardzību... puisis nodomāja un apstājās tomēr nostāk.
Viņš skatījās miglā, lai mēģinātu kaut ko saredzēt, bet laikam tas tomēr nebūs iespējams. Atlika vienīgi gaidīt, kad uzradīsies pats vēstules sūtītājs vai tā lēdija, kas tur bija minēta.

[Melnais Akvareļu...]

Hēfaists negribēja traucēt kunga un dāmas sarunu, taču tagad pasniedza roku uz sievietes balss pusi un atkal nosauca savu vārdu.

[Bizii van Dope]

Lidija raitā solī soļoja gar krastmalu un zābaku papēžu klaboņa slāpa zem zolēm. Viņa rokā turēja garu, resnu, posmainu ķēdi.
Sieviete vēlreiz ieskatījās pulkstenī un pēkšņi pamanīja, ka tas rāda tikpat daudz, cik iepriekšējo reiz viņai tajā paskatoties.
Nē nu forši..Lidija klusu norūca noņemdama pulksteni un nopētīdama ar ūdeni pilno ciparnīcu.
Maglēra atvēzējās un iesvieda pulksteni jūrā. Plunkšķis skaļi atbalsojās miglā.
Lidija pati satrūkās no šīs skaņas un palūkojās apkārt, lai pārbaudītu vai kāds nav viņu redzējis vai dzirdējis. Galu galā viņa bija turpat netālu no septiņiem svešiniekiem. Turpat jau vīdēja viņu stāvi. Varbūt, ja kāds ieskatītos ciešāk miglā, viņš samanītu Lidijas pelēkajā apmetnī tīto stāvu.
Lidija nopētīja septiņus savu padoto stāvus tā iegūstot pirmo priekštatu par viņiem.
Kaķis? Kaķis?! Ak, šausmas! Kāpēc te ir vajadzīgs kaķis?!...Un suns? Ā, tas varētu būt tas cilvēks ar redzes traucējumiem.
Sieviete atlieca galvu un ieelpoja bālgano miglas iekrāsoto gaisu. Saožu, kautko necilvēcīgu. [i]Vai tik tas nebūs vulfors un tā meiča ar spārniem?
Lidijas acis viltīgi iemirdzējās un viņa viegli pacēla slaiko roku. Sieviete ar roku viegli pārbrauca pār ķēdi un tad palaida to vaļā. Ķēde ienira miglā un atskanēja dobjš, kluss būkšķis.
To izdarījusi viņa vienā mierā tuvojās septiņām vēl svešajām būtnēm.

Lidija raitā solī soļoja gar krastmalu un zābaku papēžu klaboņa slāpa zem zolēm. Viņa rokā turēja garu, resnu, posmainu ķēdi.
Sieviete vēlreiz ieskatījās pulkstenī un pēkšņi pamanīja, ka tas rāda tikpat daudz, cik iepriekšējo reiz viņai tajā paskatoties.
Nē nu forši..Lidija klusu norūca noņemdama pulksteni un nopētīdama ar ūdeni pilno ciparnīcu.
Maglēra atvēzējās un iesvieda pulksteni jūrā. Plunkšķis skaļi atbalsojās miglā.
Lidija pati satrūkās no šīs skaņas un palūkojās apkārt, lai pārbaudītu vai kāds nav viņu redzējis vai dzirdējis. Galu galā viņa bija turpat netālu no septiņiem svešiniekiem. Turpat jau vīdēja viņu stāvi. Varbūt, ja kāds ieskatītos ciešāk miglā, viņš samanītu Lidijas pelēkajā apmetnī tīto stāvu.
Lidija nopētīja septiņus savu padoto stāvus tā iegūstot pirmo priekštatu par viņiem.
Kaķis? Kaķis?! Ak, šausmas! Kāpēc te ir vajadzīgs kaķis?!...Un suns? Ā, tas varētu būt tas cilvēks ar redzes traucējumiem.
Sieviete atlieca galvu un ieelpoja bālgano miglas iekrāsoto gaisu. Saožu, kautko necilvēcīgu. Vai tik tas nebūs vulfors un tā meiča ar spārniem?
Lidijas acis viltīgi iemirdzējās un viņa viegli pacēla slaiko roku. Sieviete ar roku viegli pārbrauca pār ķēdi un tad palaida to vaļā. Ķēde ienira miglā un atskanēja dobjš, kluss būkšķis.
To izdarījusi viņa vienā mierā tuvojās septiņām vēl svešajām būtnēm.

[laura2]

Kā gan var nezināt kur atrodas Anglija? Elīza apjukusi vaicāja, bet tad palūkojās uz Hēfaistu Mani vārds ir Elīza meitene noteica ar viņu sarokodamās.

[rudo lapu vilcēn...]

Pasaule ir pārāk plaša, lai visu tur esošo varētu zināt. vulfors pasmaidīja un pavērās apkārt esošajā miglā. Kaut kur atskanoš plunkšķis lika dzirdīgajām ausīm satraukties un prātam uzmanīties. Tas var būt jebkas, no druaga, nākošā ceļabiedra vai arī ienaidnieka rokas vai stāva. zaļās acis ieurbās miglā. Tā varbūt bija tikai šķietamība, bet varēja samnaīt vairākus citus stāvus, turpat netālu. Šķiet tie pārējie ceļabiedri, par kuriem vēstulē tika minēts.

[Bizii van Dope]

Klejotāja Lidija pēc savām domām nostājās kautkur vidū starp septiņiem svešiniekiem. Viņa pārlaida zaļo acu skatienu apkārt un izslējusies skanīgi ierunājās savā murrāšainai līdzīgajā balsī.
Nu? Vai visi ceļam gatavi?Un viņas acis iedzirkstijās.

[rudo lapu vilcēn...]

Varbūt tas ir tikai pieņēmums, bet šķiet ier ieradusies mūsu pavadone, Lidija Maglere. vulfors pievērsās pelēkajam stāvam, kas ierunājās aptuveni pa visu apkārtējiem.
Ja nekļūdos, visi jau ir gatavi ceļam kopš brīža, kad noskaitīja vārdus, kas nogādāja šurp. vulfors skanīgi ierunājās savā nedaudz aizsmakušajā balsī, atbildot uz svešinieces(pēc balss spriežot) jautājumu.

[Bizii van Dope]

Lidija sadzirdēja kādu ierunājamies un pati satrūkās par savu milzīgo sajūsmu ko bija radījusi balss ieskanēšanās. Jauka ballss. Un viņa iztrūkās par savām mirkļa domām. Fui, Lidij. Izmet tādas domas no prāta.
Sieviete pagriezās pret runātāju, kas stāvēja kopā ar vēl diviem cilvēkiem un suni.
Jauki.Lidija pasmaidīja.Lūdzu visus sānākt tuvāk! Ap mani!viņa ar vieglu rokas kustību paaicīnāja visus septiņus tuvāk viņai.Ā, un es esmu Lidija Maglēra. Jūsu priekšniece.sieviete vēl piebilda.

[rudo lapu vilcēn...]

Uz mirkli paraudzījies uz Hēfaistu un Elīzu, Revends nesteidzīgi piegāja pie personas, aks sevi nodēvēja par viņu "priekšnieci".
Priecājos iepazīties. Man vārds ir Revends Meridinats. viņš pastiepa roku.
Tātad vis sākas. Beidzot, tā var tiekt. Un es pirmais speru pirmo soli. Tomēr ziņkārība uzvarēja pār peisardzību. vulfors smaidīja. Kapuces ēnā smaids nebija manāms.

[Melnais Akvareļu...]

Kad Hēfaists izdzirdēja Lidijas Maglēras vārdu, viņš lēnā un nesteidzīgā solī devās tās virzienā. Spriežot pēc balss skaļuma, viņš tagad stāvēja pāris soļus no viņas. Labdien, Maglēras jaunkundz. Mans vārds ir Hēfaists. Un viņa viņš norādija uz Tokiju ir Tokija, mana pavadone.
Man nav ko zaudēt viņš jau kuro reizi sev atgādināja. Tokija priecīgi rēja. Tā viņa dara tikai ieraugot kaķi vai putnu, vai citu suni. Hmm Hēfaists nodomāja...

[Melleņu kamenēns]

Ieraudzījusi Maglēras kundzi Leila Kārtīgi aplūkoju viņu un noteica Labdiena Maglēras kundze! Šī ir Lizeta, mans kaķis! Leila piebilda, norādīdama uz savu kaķi, Lizeta tupēja viņai uz pleca.Suns, suns! Te ir suns! Lizeta iebļāvās un ar nagiem ieķērās viņas plecā. Leila nopūtās Jā, viņa prot uzvesties un neko sliktu neizdarīs, cerams! Meitene aplūkoja citus biedrus, Tas būs interesanti! viņa pie sevis nodomāja.

Šo rakstu rediģēja Meila: 02.05.2006 18:18

[Melnais Akvareļu...]

Hmm... Hēfaists nodomāja Tātad te ir kaķis. Un... vai manas ausis, kuras savu mūžu nav mani pievīlušas, maldās? Runājošs kaķis???? Bet skaļi viņš teica Neuztraucieties! Tokija ir ļoti draudzīga. Dažreiz pat pārāk. Viņa savu mūžu nav nevienam iekodusi. Un turēdams Tokiju pēc iespējas īsākā pavadā, viņš pasniedza roku Leilitrillai un teica Starp citu, ja jūs vēl nedzirdējāt, mani sauc Hēfaists

[Melleņu kamenēns]

Leila pastiepa pretī roku Jauki, es priecājos iepazīties! Sauciet mani par Leilu! Tokijai taču nebūs nekādu iebildumu pret runājošu kaķi? viņa pieliecās pie Lizetas auss un nočukstēja Redzi, Tokija ir draudzīga! Esi tu arī tāda! tad viņa pabužināja Lizeta spalvu un nolika viņu zemē. Kaķene sarāvās un aizdomīgi skatījās uz Tokiju. Leila aizturēja elpu.

[gone away]

Viņš vēroja sievieti, kura bija tikko kā pienākusi viņiem blakus un sacīja, ka esot tā pati Maglēra, kas viņus uz šejieni atsaukusi. Viņš nopētīja sievieti un skaļā un skaidrā balsī sacīja Esiet sveicināta kundze! Man ir liels prieks ar Jums iepazīties!

[Bizii van Dope]

Pirmais pretī panācās kāds noslēpumains vīrietis (pēc ballss spriežot) un pastiepa roku nosaucot savu vārdu.
Lidija paskatījās uz roku un zem kapuces atplauka smaidā. Cik labi, ka viņš ir draudzīgs.
Es arī priecājos ar jums iepazīties! viņa jautri teica un paspieda vīrieša roku. Un tad arī ierunājās vīrs ar suni. Klejotāja pagriezās pret viņu un atplauka jau jaunā smaidā. Sveiki, sveiki, Hēfaist!
Tad ierunājās kaķis un Lidija sarauca pieri. Cerams, ka šis kaķis nav sarkastisks...
Ar Lidiju sasveicinājās vēl kāds cilvēks un viņa palocījusi gavu pasveicināja arī viņu.

[rudo lapu vilcēn...]

Revis uz brīdi nedaudz apjuka. Šīs personas ierašanās bija izsaukusi diezgan aktīvu sapulčešanos. Atkāpies vairākus soļus atpakaļ, viņš vēroja pārējos no malas. Dīvaini izskatās miglā ievīts pulciņš, kas spiežas kopā, kā no kaut kā slēpdamies šai pelēkajā klusmā. vulfors sapurināja galvu un brīdi aizvēra acis. Azimirsti uz brīdi visas dēkas un leģendas. viņš sev pavēlēja.
Paspēris paŗis soļus tuvāk pulciņam, viņš vēlreiz nopētīja sanākušos. Turpat netālu uz viņu raudzījās Tokija.
Sveicināta! viņš pieklājīgi uzrunāja suni. Ko domā par šo vietu? vulfors tikko jaušami pasmaidīja.

OOC: Šajā krāsā uzrakstīto Revis saka dzīvniekiem. cilvēkiem, kam nav attiecīgu spēju lai saprastu dzīvnieku valodu, vārdi nav dzirdami via izskan kā klusa, neizprotama skaņa.

[Melnais Akvareļu...]

ooc: cik saprotu, Revis prot runāt ar dzīvniekiem

Tokija sadzirdēja, ka viņu uzrunā, kaut arī nesaprata, kam, viņa teica Es sekoju līdz savam saimniekam, bez kura es būtu bezpalīdzīga un otrādi. Vēl īsti nezinu, ko tas viss nozīmē, bet to, ka te man nepatīk, zinu droši.

Granvulfs juta, ka Tokija uzvedas dīvaini. Hmm viņš nodomāja Diez kas varētu būt noticis? Un neizpratnē nogrozīja galvu.

ooc: sekošu Renīnas piemēram un šajā krāsā rakstīšu tad, kad Tokija sarunājas ar Revi vai kādu citu (ja tāds gadīsies)

Šo rakstu rediģēja Kairo: 03.05.2006 15:46

[rudo lapu vilcēn...]

OOC: Revis ir vulfors un vulfori saprot visas pasaules valodas un spēj tajās runāt. Sīkāku informačiju var meklēt manā stāstā Kāda tikšanās, vai arī meķlētājā prasot 'vulfors'

Vulfors nedaudz skumji pasmaidīja. Šeit ir skaisti, bet drūmi. Pelēka pasaule, pelēkā miglā tīta. viņš klusi nopūtās. Labi, ka tev ir tāds sargs kā saimnieks un saimniekam tāds sargs kā tu.
Tagad atliek tikai gaidīt, kas būs tālāk. Galvenokārt, ko paziņos ši jaunkundze, kas dēvējas apr Lidiju Magleri. Revis runāja kā skaļi ziskaot domas, gandrīz nemanīdams, ka to dara.
Tā kā visi esam sapulcējušies, vēlējos jautāt, via vēl ilgi jāgaida. viņš vērsās pie pavadones. Vulforu sāka pārņemt napiecietība.

[Margo]

Puisis piesoļoa visam bariņam tuvāk. Tagad bija skaidri zināms, ka lēdija, kas bija ieradusies un arī visi pārējie cilvēki un arī pārējās nezināmāsbūtnes bija ceļotāji.
Runājoš kaķis?! ieinteresēts Tijess nodomāja. Vairākumis kristiešu būtu nodomājuši, ka tasir sātana roku darbs, bet Tkai Tijess un viņa skolotāji mūki zināja, ka katrs brīnums un viss nepaasteis uz zemes, ir Dieva pirksts. Māsa agnese tam ticēja un arī viņa lika puisim tam noticēt!
Taču tad uzanību pesaistīja kas cits. Kaut kas spārnots.
Eņģelis... viņš nodomāja.
Tēvs Hortess bija stāstījis, ka savu sargeņģeli vari sastept tikai, tad, kad Dievs tevi sauc pie sevis. Viņš teca, ka to var just, kad jāpamet šī psasule. Un nudien. Tijess tagad tā pavisam nejutās. Hortess bija cienījams mūks, tāpēc viņa vārdam Tijess ticēja.
Tkai apbrīnas vērsts skatiens bija vērsts pret spārnoto būtni. Neko citu viņš ne redzēja ne dzirdēja.

[Bizii van Dope]

Lidija ar intresi pavērās uz Revendu, jo skaidri sadzirdēja viņu runājam, bet ne ar kādu no cilvēkiem. Intresanti. Viņš ir intresants. Lidija savā ziņkārībā aizdomājās un attapās pēc maza mirklīša, kad izdzirdēja Revenda jautājumu. Viņa mazliet sapurināja galvu un atgriezās īstenībā.
Nē. Nav vis. Mēs varam doties ceļā.sieviete atbildēja nojausdama, ka Revends kļūst nepacietīgs.
Viņa izgāja no apļa un piegāja pie pašas mola malas. Klejotāja pastiepa rokas. Tās līdz elkoņiem ienira miglā un nostiepās.
Un starpcitu nesauciet mani par kundzi vai jaunkundzi.Lidija atskatījās pār plecu uz viņiem.Vienkārši Lidija. Es esmu jūsu padomniece un algas izmaksātāja. Jūs varat man uzticēties, jo es jau tagad uzticos jums. Domāju, ka mēs visi būsim lieliska komanda.viņa tikai runāja smaidot un pašai nāca smiekli par tik pēkšņiem runas uzplūdiem.Man te kautkur bija izprintēta informācija par jums, bet manas rokas ir aizņemtas ar citiem darbiem un nevaru izvilkt informācijas lapiņas. Es centos drusku kautko par jums uzzināt un kautko arī atceros no lasītās informācījas. Ē...Lidija sastostījās un aizgrieza galvu atpakaļ.Ēmmm…Zinu, ka viens ir audzis dievbijīgā gaisotnē, viens ir dabas pētnieks, vienai ir spārni, bet viens ir vulfors. Kā tur īsti ir? Atzīstu, ka spārnotā sieviete un vulfors mani intresē.Maglēra sacija.Kuri no jums viņi ir?