Ugunsmēles Opcijas

[novemberunge]

Seibelkrākes Saules tempļa priesteriene Aurinko stāvēja tempļa puspavērtajās durvīs un ar bažīgu skatienu pētīja pamalē sadugušos negaisa mākoņus. Viņas vīrs, Mēness priesteris Kuu jau bija brīdinājis par gaidāmo vētru, taču jaunā meitene nekādi nespēja tam noticēt - visu dienu saule bija dāsni lējusi savus zelta starus pār pilsētu, gaiss, piebriedis smags ar tempļa puķu un ziedu smaržām, patīkami reibināja, un no austrumiem bija iegriezies maigs vējš. Bet tagad... Augšā pats debesu dievs kailām rokām stumdīja mākoņu grēdas, celdams tumšus cietokšņus, kuros dārdēja viņa varenās taures un bungas.
Aurinko acu priekšā noplaiksnīja šķelta zibens pātaga, un viņa pat nepaspēja noskaitīt līdz viens, kad tai sekoja varens pērkongrands. Skaidra lieta, - Seibelkrāke atradās tieši vētras acī, un tas nebūt nenozīmēja mieru. Vēl jo vairāk, Aurinko satraucās, ka viņai nepietiks spēka palīdzēt izmirkušajiem un nogurušajiem varoņiem, kad tie ieradīsies, jo visu dienu priesteriene bija gatavojusies gaidāmajiem vīna dieva svētkiem, rotājot tempļa zāles un gatavojot cienastu.

Kad pērkons nodunēja jau trešo reizi, viņa aizvēra durvis un nolēma pagaidīt iekšpusē, plašajā telpā, ko tikko bija izgreznojusi ar sarkanām rožu vītnēm un vīnogām, ko tieši šiem svētkiem no dienvidiem bija atveduši grāfienes sūtņi. Basās kājas klusi aiztecēja līdz tuvākajai marmora kolonnai pret kuru Aurinko atspiedās, atļaudamās smagi nopūsties.
Viņa bija pavisam jauniņa, mazāk kā divdesmit vasaras veca, augumā ļoti īsa un smalka kā bērns, taču sprigana un nevaldāma, gaiša gara pilna. Priesteriene daudz laik pavadīja tempļa dārzos, tādēļ gludā āda bija iedegusi siltā bronzas tonī, viņas mati bija saules gaismas pielieti - zeltaini kā kvieši tie sīksīkās sprogās krita Aurinko pār kailajiem pleciem un spožajām, zaļajām acīm. Tērpusies viņa bija vienkāršā smilšu krāsas priesteru tērpā, basām kājām. Katru viņas kustību pavadīja glāsmainas zvārgulīšu skaņas,- jaunekle bija piemirsusi novilkt ap kāju aplikto ķēdīti pēc ikrīta saules sveikšanas rituāla.

Ik pa brīdim tukšajā zālē atbalsojās negaisa troksnis un drīz vien priesteriene juta vēsumu un lietu kā nelūgtus viesus ieklīstam caur plašajiem, nestiklotajiem logiem un izmērcējam daļu bāli dzeltenās akmens grīdas. Citu reizi viņa būtu pasaukusi kādu no elementālistu skolotājiem, lai tie ar savām burvestībām aizklāj logus un neļauj lietum sabojāt viņas rotājumus, taču tagad meitenei bija svarīgāks uzdevums- viņai bija jāgaida varoņi. Ne tikai! Drīz vien bija jāierodas pašai grāfienei, taču nez vai lēdija šādā laikā grasījās kaut mazo pirkstiņu bāzt laukā no savas pils.

[mr Bl@ck]

Enlils no kolonas ēnas vēroja kā jaunās elementālistes ienes telpā ēdienus un dzērienus. Viņa seja neizpauda emocijas, tik vien vērību, kad viņš vēroja caur pievērtiem plakstiem vēroja maģijas plūsmas. Jā jaunavas varēja kļūt par spējīgām elementālistēm. Klusībā viņš piezīmēja sev, ka būs jāprunājas ar galveno tempļa elementālistu, apmainīties ar lielākajiem dārgumiem kādi vien pastāvēja zināšanām.
Bet nu vajadzēja aprunāties ar dievi. Vētra viņa skatījumā bija zīme, bet kāda?
Piegājis pie galda Enlils piepildīja biķeri ar vēsu ūdeni un lēniem malkiem to iztukšoja. Nolicis biķeri uz galda viņš devās iekšā dievu zālē. Iedams iekšā viņš nolaida kapuci atklājot saulē izbalojušu brūnu matu klājienu, kas sniedzās līdz maga pleciem.
Apstājies pretim Gaisa dievietes statujai viņš notupās tās pakājē meditācijas pozā. Aizvēris acis viņš atbrīvoja apziņu no visām emocijām, palika tikai viņš dēmons un vētra. Abi kas bija viens klausījās pērkona dārdos sniedzoties pēc nebūtībā esošā spēka. Viņš ievilka to iekš sevis likās ka gaiss sāk virmot ap Enlila stāvu kad viņš sāka ar dievi senā viem aizmirstā mēlē, vien priesteri varētu saprast viņa lūgumu.
Jel Augstā mēness meita,
Es sveicu tevi mirklī kad tu valdi debesu klajā. Es nāku pateikties par tavu aizsardzību ko tu man esi devusi. Jel dod man zīmi lai zinu, ka tava griba būs labvēlīga pret mani šai ceļā. Enlils sacīja atvērdams acis, kas nu atkal liesmoja zilās ugunīs.

[Corvus]

Nihilam atnesa gabalu jēlas gaļas, kuru viņš paņēma un, ignorējot bagātīgi klāto galdu, apsēdās uz grīdas zāles stūrī, un sāka barot savu kraukli. Kamēr melnais putns plucināja jēlo gaļu, Nihils rūpīgāk vienu pēc otra nopētīja klātesošās personas. Viņa galvā sāka rosīties domas:
Man ar šiem būs kopā jāstrādā. Jā, nīkuļi viņi jau nav, bet ja kāds mēģinās stāties man ceļā, vai traucēt manos pētījumos, lai sargās. It īpaši tā dīvainā nekromante vai kas viņa ir. Tad man būs vienalga, vai mēs kopā strādājam vai nē. Pats uzdevums jau ir izsmiekla vērts - mums jāmeklē kaut kāds izlepis ņuņņa, kas par sevi pats nespēj parūpēties. Ceru, ka vismaz grāfiene labi samaksās par to. Un kur viņa pati kavējas, pie velna? Noziedznieks jānopratina... Muļķības kaut kādas. Palaidiet mani viņam klāt, es no viņa izspiedīšu pāris minūtēs visu, ko viņš zin un arī ko nekad nav zinājis.

Nihils nicinājumā pie sevis pavīpsnāja. Viņa krauklis, gluži kā piekrizdams, noķērcās savā aizsmakušajā balsī. Tempļa zālē tas izskanēja visai dīvaini, pavisam neiederīgi. Šī nebija gluži īstā vieta, kur viņiem abiem uzturēties. Nekromants vēlējās ātrāk doties projām no šīs vietas, ķerties pie lietas, bet te viņam nācās nīkt bezdarbībā. Enerģija viņā kūsāja, vērpās, tāpēc viņam gribējās nedaudz ievingrināt roku uz apkārt esošajiem un nozagt pa drusciņai viņu enerģijas. Nihilam tā itnemaz nebija vajadzīga, bet viņam gribējās zināt, kuri būtu pietiekami saprātīgi, lai pamanītu, ka viņš ir niekojies ar viņu enerģiju.

Šo rakstu rediģēja Corvus: 11.04.2008 21:18

[Pūķēns Sāra]

-Ēm... paldies,- templī iesoļoja Ariadne, kāds cilvēks, kurš viņu pavadīja atvadījās un aizsteidzās, liekot meitenei tikai pamirkšķināt nesapratnē acis par tā ātro aiziešanu. Meitene bija gājusi pa lietus apņemto ielu, kad pie viņas bija piegājis kāds vīrietis, piedāvājot aizvest līdz vietai, kur viņa varētu pārnakšņot nakti sausumā.
-Sveicināti,- mazā auguma meitenīte tuvojās pie galda sēdošajiem, neizskatoties vecāka par septiņpadsmit gadiem, -Man teica, ka te...- viņas skatienu pievērsa sēdošo cilvēku zvēri, kad no somas, kura bija pārlikta pāri sūnu zaļajam kimono, kurš beidzās krietni virs ceļa, izbāza deguntiņu susuriņš. Meitene nevienam nedzirdot ko numurmināja, kad dzīvnieka purniņš pazuda atpakaļ somā, atstājot uz meitenes sejas tikai jautru smaidu.




OCC. Jāatzīst, ka man ir jūklis, ar to, kurā īsti zālē jūs esat, tā kā pieņemsim, lūdzams, ka Ariadne vienkārši devās pie priesteriens bez nekādām zālēm

[Andromeda]

Brons klusībā un pilnīgā mierā nolūkojās kā tiek ienesti un uzklāti galdi.
Viņš novilka slapjo apmetni un nolika to malā uz brīva sola.
Mēness brālis nopētījis visus apkārtējos un pazaudējis pilnīgi jebkādu interesi par tiem, apgūlās Bronam pie kājām, uzmezdams tam nogurušu skatienu.
Brons uzklausīja priesterienes teikto, kad viņa pēc kāda laiciņa atgriezās kopā ar pils sargu. Viss viņas izskatā un darbībā liecināja par satraukumu un bažīgumu.
Mēness brālis pielēca kājās un kļuva tramīgs. Brons noglaudīja vilku – Būs labi Mēness brāli, mums šeit vēl būs jāuzkavējas –
Priesteriene bija aicinājusi visus sēsties pie galda, tāpēc pieklājības pēc viņš kausā ielēja vīnu un nobaudīja arī lielisko maizi.
Noziedznieks un grāfiene pati vēlas viņu nopratināt un redzēt? Viņa noteikti ir ļoti izmisusi un uztraukta.. Brons aizdomājās.
Sveicināta! Brons atņēma sveicienu meitenei, kas nupat bija ieradusies Ja Jūs domājāt, ka šeit pulcējas visi tie, kas dosies uzmeklēt pazudušo grāfienes dēlu, tad būsiet sapratusi pareizi.
Brons Makhins! Viņš stādījās priekšā pieceldamies no sola. Jūs varat uzgaidīt šeit pat, līdz pati majestāte ieradīsies. Varbūt vēlaties vīnu? Tas ir patiešām labs, iesaku nobaudīt!

[Pūķēns Sāra]

Meitenes dzirkstoši zilās acis pievērsās vīrietim, kurš uzrunāja viņu.
-Ariadne Krīna,- viņa atrauca vīrietim, -Un nu jā, liels paldies,- viņa pateicās par informāciju, no kuras viņa īsti neko nesaprata, bet bija vienkārši jāpagaida, gan jau viss noskaidrosies, bet šobrīd varēja pasēdēt un atpūsties.
Slapjajiem matiem noplīvojot, Ariadne jau sēdēja blakus Brono, tas bija tikai mirklis, kad jau meitene atradās blakus viņam. -Jums ir ļoti skaists vilks,- viņa noteica, lūkojoties uz skaisto dzīvnieku, kad aizvēra acis un viegli pielieca galvu, nosakot vilkam, -Gods te Jūs satikt. Gaišmate vienmēr bija izjutusi bijību pret vilkiem, kā arī pret citiem zvēriem, bet vietā, kur auga viņa vilki nebija, vai pareizāk bija, bet kad vēl meitene bija maziņa to vilku saimi nogalināja malumednieki, kam bija vajadzīgs to kažoks priekš apģērba. Protams, slepkavas noķēra viņa tēvs un tie tika sodīti, bet vilkus jau tas vairs neatgrieza.
-Te smaržo pēc kaut kā laba, vai mani arī pacienāsi? Jau tā man somā jāsēž un ja tagad...- no meitenes zaļās somas atkal iznira smilškrāsas deguntiņš, ko neapmierināti sakot, kas lika viņai pasmaidīt, kad pievērsties somai sev klēpī. -Hai, hai. Tūlīt,- deguntiņš pazuda, bet jaunā sieviete saņēma nelielu maizes gabaliņu, to sadrupinot un pieliekot pie somas, kad no tās atkal izlīda tas pats purniņš. -Beidzot,- tas nomurmināja, kad saķēris maizi ar zobiem, atkal pazuda somā.
-No kurienes esat?- Ariadne pievērsās Brono, kurš sēdēja blakus.

[Džezā tikai Meit...]

Ofēlija bija nolīdusi kādā kaktā kopā ar savu melno grifu, kurš uzvedās ļoti mierīgi un nelikās par otra grifa klātbūtni ne zinis. Viņš graciozi apgūlās un gaidīja ko viņa saimniece iesāks. Meitene nopētīja skaisto telpu un juta satraukumu sevī. Situācija nebija īsti tīra. Grāfienes kavēšanās nelikās vedam uz labu.. Ofēlija juta gan pozitīvas, gan negatīvas emocījas. Bija iepriecinoši, ka šeit atradās gan elementāristi, gan kareivji, gan arī nekromants. Viņa vēlējās iegūt jaunas zināšanas un likās, ka šis ceļojums viņai ko sniegs. Meitnene maigi noglāstīja Torusa spalvu un noteica.
- Paldies mans draugs. Es zinu, ka varēšu uz Tevi vienmēr paļauties. - Grifs pievēra acis un izdvesa tādu kā apstiprinošu rūcienu. Meitene pasmaidīja un devās uz tempļa meitu uzklāto galda pusi. Viņa uzsmaidīja kādai tikko ienākušai meitenei un noteica visiem.
- Labu apetīti. - Meitene paņēma lielāko tukšo trauku, kuru piepildija ar tīru ūdeni un uz cita šķīvīša uzlika maizi, sieru, gaļu un augļus. Meitene negribēja būt izšķērdīga, tādēļ ņēma tikai tik, lai apmierinātu ēstgribu un radītu jaunu enerģiju. Viņa aizgāja atpakaļ pie grifa un nolika tā priekšā ūdens trauku, bet pati apsēdās viņam blakus, atstutējoties ar muguru pret tā sānu. Torus noliecās un vienā mirklī izdzēra traukā atnesto ūdeni, kura svaigums piepildīja visu ķermeni. Viņš pievēra acis labpatikā un Ofēlija pa to laiku uzlika viņam uz vienas maizes šķēlītes visu gaļu, bet uz otras tikai sieru. Kad melnais grifs atvēra acis, viņš pieliecās pie meitenes un no tās rokām apēda gaļmaizīti. Ofēlija pati apēda siermeizi un pāris vīnogas. Kad viss bija apēsts un nu ķermeņos kūsāja jauna enerģija un spēks, meitene piecēlās kājās un teica.
- Torus, tu vari tagad nedaudz pagulēt. Tikai lūdzu nekur neej. - Meitene paņēma tukšos traukus un aizgāja tos nolikt atpakaļ uz galda. Tad viņa atgriezās, paņēma savu somu, zizli un devās uz Dievu zāli. Viņa gāja klusiem soļiem, nopētot katru dievu statuju, dziļā cieņā pieliecot galvu. Telpa bija vēl greznāka par iepriekšējo, kas gan bija visai saprotams, taču skulptūra iedvesa tādu varenību, ka ceļi vai paši liecās. Viņa pēkšņi pamanīja vēl kādu stāvu, kurš bija saliecies lūgsnā un uzmanīgi pagāja vīrietim garām, lai to neiztraucētu. Ofēlija nometās ceļos pie nāves dieva statujas turpat netālu un izņēmusi no somas savu galvaskausu, zizli noliekot sev turpat līdzās, uzsāka klusu lūgsnu.
- Visu varenais nāves diev, pateicos par tavu gādību un aizsardzību šajā dzīvē. Lūdzu tev dāvāt man un Torusam spēkus arī turpmāk un neievest mūs bezceļos. Palīdzi mums lemt pareizi un dod zīmi, ja kas nav pareizi un tuvojas briesmas.. - Sarkanās acis mirdzēja un pār viņas lūpām turpināja velties klusi čuksti. Viņa vērās uz dieva statuju un viņas tumšais stāvs izcēlās uz gaišās telpas fona.

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 12.04.2008 09:50

[IronBird]

Imela bija devusies ceļā jau pirms laba laika. Ņemot vērā, ka sievietei neviens dzīvnieks, kas varētu palīdzēt pārvietoties, nepiederēja, bija vajadzīgas vairākas dienas, lai veiktu garo pārceļojumu kājām. Taču Imela neiebilda, viņa pati bija piekritusi šim izaicinājumam, turklāt viņa taču zināja, kādos apstākļos dzīvo, kas viņai pieder un kas ne. Lai nu kā, ceļojums nenoritēja kā plānots, un šodienas vētra bija diezgan pamatīgs kavēklis. Diezgan loģiski, ka lietusgāze, pērkons un zibeņi aizkavē vientuļu ceļinieku un tā kā Imela pati pārvaldīja ūdens stihiju (cik nu labi tas viņai padodas, tas gan cits jautājums), bez šaubām lietus viņai ļoti patika, tādēļ sieviete īpaši nesteidzās nonākt templī laikā, bet izbaudīja šo dabas kaprīzi.

Viņa pati gan nenojauta, tieši cik ilgu laiku jau kavējas, bet tā kā citi jau bija aicināti pie galda, tas noteikti bija labs brīdis. Tumšais, izmirkušais, apmetnī tērptais stāvs piegāja pie varenajām durvīm un nekavējoties devās iekšā. Kavēties vairs nevarēja. Iegājusi iekšā, sieviete noņēma kapuci, atklādama izmirkušo seju un arī matus. Kapuce tomēr nespēja pilnībā nosegt garos, biezos matus, kuri bez šaubām pret lietu neiebilda tik pat ļoti kā pati to saimniece. Lai gan apmetnis bija kļuvis neizsakāmi smags ūdens dēļ, kas tajā bija sasūcies, sieviete nesteidzās to noņemt. Viņa pagājās tuvāk pārējiem. - Sveicināti. Es dziļi atvainojos par kavēšanos... bet laiks ir vienkārši burvīgs! - Imela starodama piebilda, lai arī lielākā daļa, ja ne visi, tā noteikti neuzskatīja.

Ar acīm sameklējusi brīvu un šķietami patīkamu vietu, viņa nekautrējās apsēsties pie galda. Priesterieni gan viņa neredzēja, lai gan būtu vēlējusies paziņot par savu ierašanos un atvainoties par kavēšanos. Vienīgais zaudējums, ko viņa bija guvusi vilcinoties, bija tas, ka viņa nezināja, kas notiek. Viņa nezināja, ka grāfiene kavēsies, jo pie viņas ir atvests noziedzinieks, lai gan, kāda tam nozīme. Nebija jau grūti pagaidīt mazliet ilgāk.
Imela nolēma remdēt apetīti un apmierināt tukšo un rūcošo vēderu ar maizi, gaļu un ūdeni. Tas bija vairāk kā viņa ēdusi pēdējās nedēļas laikā, taču sieviete ēda lēnām, nesteidzoties, rūpīgi sakošļājot katru gabalu. Izskatījās, ka viņa nebūt nav izsalkusi, lai gan vēders jau bija sarāvies čokurā. Sieviete pētīja visus, kas atradās telpā, cenzdamies izdibināt, kādi šie cilvēki varētu būt. Par cilvēku pazinēju gan viņu saukt nevarēja, tādēļ pirmais iespaids noteikti būs maldīgs.

[Semijs]

Udrins noskatījās, kā viss ēdiens, dzēriens, galds, tā piederumi tiek aši sanesti. Viņš nedaudz pasmaidīja ievērodams cepeti un piegājis klāt pie galda, ar savu dunci, nogrieza sev kārtīgu gabalu, kā arī nekautrējās paņemt maizi ar sieru un vīnu. Salicis visu uz šķīvja Udrins devās tālāk no pārējiem, kur viņam mazāk pievērstu uzmanību.

Atradis tādu tumšāku stūrīti, Udrins iekārtojās uz ēšanu. Viņš nopūtās un satvēra savu ķiveri, kuru arī novilka, ļaujot atklāt viņa rētaino seju. Rētas, ko viņš slēpj jau visu mūžu no citiem, tā pat kā šobrīd. Cepetis un maize ar sieru gāja lejā pa rīkli, kā pa sviestu, bet nedaudz aizrijies, Udrins uzdzēra pa virsu vīnu, lai visu noskalotu lejā. Tieši, kad viņš bija iedzēris malku, vīnā atspoguļojās viņa rētainā seja. Sen viņš nebija to pētijis un turot vīnu glāzi rokā, Udrins ar ne tik patīkamām domām vēroja savu atspulgu vīnā.
-Kas es esmu? Ne cilvēks, ne briesmonis.. kas?-
Iekšā balss skanēja viņam galvā.

[Andromeda]

Priecājos iepazīties! Brons sacīja uzsmaidīdams Ariadnei, kas nu jau sēdēja līdzās.
- Es viņu saucu par Mēness brāli. Mans uzticamais pavadonis un draugs , kopš neatminamiem laikiem – To sacīdams viņš noglāstīja vilka sudraboto kažoku, ievērodams, ka vilks uzmanīgi klausās, vērodams Ariadnes somu un kad tā uzrunāja vilku, tas piemiedz acis, tā atņemdams sveicienu.
- Kas tas? – Viņš ierūcās, kad susuriņš izbāza degunu no somas, sasprindzis pāris reizes ievilka gaisu, cenšoties saprast, kas tas par radījumu un kādi tam nodomi.
- Cik saprotu, tas izklausās pēc susura – Brons sacīja vilkam, saprazdams, ka meitene noteikti ir mežzine tāpat kā viņš un saprot gan cilvēku, gan zvēru valodu, tad uzmeta meitenei jautājošu skatienu vai ir sapratis pareizi, ka somā ir susurs.
- Mēs kādu laiku ceļojām apkārt pa Nimglāras skaistajiem mežiem, vēlējos uzkrāt zināšanas par tajos sastopamajām koku un augu sugām. Tad līdz mums nonāca ziņa par grāfienes nelaimi, un tieši tāpēc mēs tagad esam šeit. Jūs arī esat ieradusies šeit atsaucoties uz grāfienes lūgumu palīdzēt vai arī kādā citā jautājumā pie Saules priesterienes? –

OCC: Nevis Brono, bet Brons/Bronam/Bronu/utt.

[Pūķēns Sāra]

-Es? Nu ja godīgi...-
-Tu mani neiepazīstināsi ar pārējiem? Viņi tak jautāja par mani,- Ariadne pārtrauca balss somā, kad no somas izlīda susuriņa galva.
-Iepazīstieties, mans uzticams draugs, Arimas,- gaišmate noteica, kad vēl piebilda vilkam, -Starp citu, prieks iepazīties.-
Smilšu krāsas susurs, atskanot viņa vārdam, viegli pielieca galvu gan pret Bronu, gan vilku. -Esat sveicināti. Jums ir tas gods iepazīties ar vienu no dižciltīgāko cilšu atvasēm, kas drīz vien kļūs par klana galvu,- susura balss bija pilna pompoza un cildenuma, -Es jums ļauju, varat neklanīties,- viņš visžēlīgi atļāva, liekot Ariadnei klusu iesprauslāties un burtiski iestumt susuru atpakaļ somā.
-Atvainojos, viņš mēdz aizrunāties,- no somas nāca neapmierināti brēcieni, kurus, saprotams, saprata tikai abi mežziņi un vilks, kā tuvāk esošais dzīvnieks.
-Jā, meži šeit ir skaisti. Tas jau sen ir pārbaudīts, bet vai arī uzzinājāt ko jaunu?- kādai sievietei, kas viņai novēlēja labu apetīte, gaišmate tikai dzirkstoši uzsmaidīja.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 12.04.2008 21:00

[Elony]

Lanidurs bija apēdis augļus un vairāk ēst viņam negribējās. Atdevis serdes Flusam, viņš lika grifam pagaidām atpūsties.
Grifs apsēdās un sāka bužināt savus spārnus.

"Interesanti, vai grāfienes gūsteknis zina, kur ir pazudušais dēls?" iedams tuvāk galdam, ierunājās kareivis. "Būtu žēl, ja izrādītos, ka brīvprātīgo palīdzība nav vajadzīga, ņemot vērā, kādi ļaudis ieradušies."
Viņš uzmanīgi pētija klātesošos, apsvērdams, kāda varētu būt viņu nodarbošanās un prasmes. Par dažiem bija skaidrs, bet citi vēl viņam bija mīkla.

Šo rakstu rediģēja Elony: 13.04.2008 17:15

[Bizii van Dope]

Ar klusu dunoņu pavērās viena tempļa durvju puse. Pa to ielauzās vētras auri un pāris lietus lāses. Durvis atvērās pavisam un pa tām, klabot rokā turētajai nūjai, ienāca kāds savāda paskata tēls garās, lietū izmirkušās drēbēs. Tam aiz muguras lavījās pelēks vilks ar baltu zvaigzni pierē.
Pirmajā mirklī nebija saskatāma seja milzīgās kapuces ēnā, bet jau nākamajā mirklī tā tapa atpazīstama un definējama kā dziednieku sievietes Animas seja. Sieviete ar pirkstu galiem viegli pieskārās durvīm, un tās pakļāvīgi aizvērās. Animas rokās bija tumši zili cimdi.
Dziedniece kādu mirkli palika stāvam pie durvīm, tad drošā gaitā devās uz priekšu, pa ceļam uz galdu arī noņemot kapuci. Drē sekoja saimniecei un domīgi lūkojās noklātā galda un pie tā esošo cilvēku virzienā. Animas seja neko neizteica. Tā bija vienkārša un tāda, kas nevienam cilvēku pazinējam nestāstīja nekādus stāstus. Arī iekšēji Anima bija tikpat mierīga un, ja arī nebūtu, tad svešiniekiem tas pilnīgi noteikti nebūtu pamanāms.
Sievietes soļi bija slāpēti aiz daudzo apģērbu kārtas un skanēja vairāk viņas apģērba švīkstoņa, vilka Drē soļi bija visskaļākie un viņa ķepu nagi skrapstēja uz tempļa grīdas. Bet, ja aizmirst par soļiem, tad ar patīkamu skaņu grabēja tik daudzie savādās formas amuleti, ar kuriem dziedniece bija apkārusies un apkārusi savu apģērbu.
Labvakar! Anima skanīgā balsī sveicināja, ar skatienu nomērojot pie galda sēdošos cilvēkus, taču gaidīto cilvēku pie tā neatrada. Esmu Anima, Timā meita! Viņa asi paklanījās, patiesajām auguma līnijām zem drēbēm mazliet iezīmējoties. Sieviete ar asu, graciozu žestu bija pavicinājusi cimdoto plaukstu, bet nūju (ko tikpat labi varēja noturēt par kādu mistisku zizli) noklabinājusi pret grīdu. Anima atliecās atpakaļ un izslējās tikpat taisni kā pirms mirkļa. Sievietes vārdi bija saprotami izskanējuši uz visiem sēdošajiem, taču tie bija tikpat nemelodiski un skopi dziednieces personībā kā viņas seja.Vai esmu kaut ko palaidusi garām? Anima jautāja.
Viņai nebija bail, sievieti arī nekad nesatrauca, jo te nebija neviena, kurš vispār spētu šo mierīgo klejotāju satraukt. Galu galā sieviete taču redzēja, ko varēja saredzēt, lūkojoties uz krāsainajām aurām, kas bija apņēmušas visus šeit sanākušos.


Šo rakstu rediģēja sirds1: 13.04.2008 20:40

[Semijs]

Udrins uzmeta īsu skatienu tam, kas ienāca iekšā templī un tad atkal pievērsās savam ēdienam. Paēdis, viņš uzlika savu ķiveri atkal galvā un paņēmis šķīvi, un glāzi, devās atkal atpakaļ pie galda, kur nolika visu. Jaunpienācēja sevi stādīja priekšā un uzdeva jautājumu vai, kas ir palaists garām. Udrins caur ķiveri uzlūkoja viņu, īsi un kodolīgi atbildēja.
-Nē.-

[Pūķēns Sāra]

Turpinot gaidīt atbildi no Bronu, Ariadne pievērsās apkārtējo vērošanai, vismaz tuvākai to apskatei.
-Es šaubos, ka grāfiene vai viņas padotie spētu atvest kādu no gūsta, pat ja būtu zināma vieta,- viņa nezināja par ko runāja Lanidurs, bet bija loģiski, ka grāfiene vai tās tieši padotie ko tādu nespētu izdarīt. -Un man gan liekas, ka neesat, tā kā droši sēdēties,- zilās acis prieka pilnas mirkli pievērsās tikko ienākušajai sievietei, kad skatiens aizklīda līdz Uldrinam, kurš atradās pietiekoši tuvu, lai to uzrunātu pieklusinātā balsī.
-Atvainojos, bet... kādēļ Jūsu seju klāj tas tur?- viņa norādīja uz galvu, domājot ķiveri, jo nekad īsti ko tādu nebija redzējusi.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 13.04.2008 21:56

[Massacre]

Amedeo tikko uzklātajam galdam šepat zālē uzmanību pagaidām nepievērsa, jo bija atļauts doties uz tempļa Dievu zāli, ko vīrietis arī labprāt darīja. Pasveicinājis savus dievus un aplūkojis to statujas, Amedeo palika stavam zāles vidū ar interesi lūkojoties Enlilam apkārt esošajās enerģijās gan viņa paša, gan dievu un pamājis piekrītoši par to, ko nerimstoties čukstēja gari, Amedeo zāli pameta, lai Enlils varētu pabūt pats ar sevi, nevis ar acīm, kas redz un dzird to, ko viņš gribēja uzzināt.

Vīrietis piegāja pie galda un apsēdās brīvi izvēlētā vietā, no galda paņemdams tikai augļus, jo tos pārnēsāt sev līdzi lielos kvantumos bija grūti to sarežģītās uzglabāšanas dēļ.
"Ja viss būtu tik vienkārši, mūsu te nebūtu. Tā vai citādi mēs būsim nepieciešami." Amedeo atbildēja uz Lanidura jautājumu, pēc tam sagriežot abolu četrās vienādās daļās un apēdot vienu no cetrudaļaļām, lēni un nesteidzoties.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 14.04.2008 16:32

[Elony]

"Sākumā jau šis cilvēks nebija sagūstīts. Turklāt nav jau zināms, kas īsti notics ar dēlu. Varbūt nekas īpašs.
Bet tomēr gribētos... iespējamais troņa mantinieks un tādā garā... Tas ir kas labāks par vienkāršu algotņa darbu vai uzdevumu atrast kādu tur nožēlojamu artefaktu." Lanidurs runāja. Viņs likās skumju nomākts. Skumjas no garlaicības.
"Patiesībā tas pat būtu interesanti, ja izrādītos, ka esam aicināti velti un ar dēlu viss kārtībā. Kaut vai redzēt priesterienes un grāfienes reakciju." viņa balsī ieskanējās ironija.

Šo rakstu rediģēja Elony: 14.04.2008 17:02

[Massacre]

"Novērot cilvēkus apjukuma stāvoklī vienmēr ir interesanti, piekrītu. It īpaši, ja tās ieņem tik svarīgu sabiedrības stāvokli." Amedeo vienkārši secināja un pasmaidīja atceroties savas mātes dažbrīdējo izturēšanos, kad viss neritēja kā plānots; tēvs par nožēlu nebija tik interesants pētījumu objekts.
"Jūs esat algotnis? Man gan vienmēr bija šķitis, ka tas ir interesantāk, nekā Jūs to pasniedzat." viņš runāja un jautāja vienkārši, sarunās vienmēr atļaudamies arī vairāk pievērsties matreālajam un uzzināt ko jaunu arī no kāda dzīva subjekta, nevis tikai gariem no tāssaules.

[Elony]

"Mani intersēja vairāk gan viņu iespējamās rīcība nevis mirkļa apmulsums." Lanidurs paskaidroja un pasmīnēja.
"Es sevi īsti nedēvētu par algotni tā parastajā izpratnē, lai gan būtība ir tā pati. Es esmu kareivis un kalpoju ar savu zobenu un loku tam, kas mani nolīgst. Līdzīgi kā tagad grāfienei. Vienkārši vairums uzdevumu, pat ja labi apmaksāti ir visai garlaicīgi. Un tas mani... garlaiko." vēl viens smīniņš.
"Tādos laikos, kā tagad, vienmēr var atrast kādu nodarbošanos. Kādam ir kāds ienadinieks, kāds ir jāaizsargā, kādam pazudis sens, maģisks ierocis vai talismans... bet tas viss neliekas vairs intersanti, ja to dari atkal un atkal. Šeit esmu, jo ir cerības, ka grāfienes dēla pazušanā ir kas vairāk kā prasta nolaupīšana vai apmaldīšanās mežā."
Viņš stāvēja netālu no galda.
Fluss iekārtojās uz gulēšanu.

[Miss Doherty]

Kad priesteriene aicināja visus sēsties pie galda, bet Amadeo devās uz zāli, Annea piedzīvoja vienu no tiem nepatīkamajiem brīžiem, kad nākas izvēlēties starp garīgām un materiālām lietām. No vienas puses - tas būtu pareizi, pieklājīgi, ļoti pārliecinoši un iespaidīgi, ja viņa dziļā ticības uzplūdā mestos pakaļ Amadeo un kristu ceļos, celtos, stieptos, dancotu un visādi citādi izrādītu savu sajūsminātību par iespēju pateikties, pievērsties un visādi citādi būt kontaktā ar dieviem, ar Sauli, bet - viņai gribējās ēst. Turklāt šeit viss izskatījās tik garšīgi. Nospriedusi, ka Saule īpaši neņems ļaunā viņas nepateicību, jo galu galā vēl jau nemaz nebija par ko pateikties, viņa sēdās pie galda, lai, kā sacīt jāsaka, mazliet iekostu - mazliet maizīti, mazliet vistiņu, kādu dārzenīti, o, tā maizīte... ar sēkliņām! un kas tā par gaļiņu? kad puncis jau bija krietni piekrāmēts, viņa attapās, cik atturīgi ēd citi un mazliet piebremzēja tempu kādā ēdamais pazuda viņas mutē un attiecīgi tālāk. Turklāt Amadeo bija uzsācis interesantu sarunu un Annea juta, ka nupat ir laiks pievērsties arī kam citam kā vien labumu baudīšanai.

Jūs aizvainojat priesterieni, pienācīgi nenovērtējot viņas sagādātās veltes.. Ko viņas māte vienmēr teica par Anneas lielo muti? Kaut kas par braukšanu un siāšanu un beigās nekas labs tur nesanāca. Lai paliek.

Troņa mantinieks? Anneas acis ieplētās, kad viņa uzlūkoja Laniduru Vai tik manas nāsis nesajūt sazvērestību? Jūs taču runājat kā nodevējs! Ilgu mūžu karalim un princim!

[Massacre]

"Kas nu kuram tuvāks." Amedeo atbildēja par apjukuma novērošanu kādā no austi stavošajām personām. Viņu vairāk interesētu pati jūtu izpausme, jo nojauta teica, ka viņu rīcība pēc ta būtu loģiska un saprotama. Bet, protams, interesanti būtu ieraudzīt to savām acīm, nenoliedzami.
"Atvainojiet, jau priekšlaikus, par to, ko jautāšu, bet kāpēc, tad izvēlējāties to nodarbošanos, kura šķiet garlaicīga?"

Anneas izsauciens izraisīja Amedeo izbrīnu, taču viņs neko par to neteica un lūkoja, ko atbildēs Lanidurs, turpinot mieloties ar augļiem.