"Wiedźmin", Andžejs Sapkovsks, patika? nepatika? Opcijas

[Beachboy]

Varbūt, ka šinī forumā ir arī kāds bez manis kas ir lasījis Andžeja Sapkovskija grāmatas..?

[Mattiass]

Ui ku vecs pavediens, bet lasījis esmu, un pakomentēt ta gribas.

Man patīk Sapkovska grāmatas par veģminu.

Nu Vegjmaks rullee!!!

pirmaa graamata baigi labaa iraid, Kedrik. un tas sheipshifteris arii baigi stiliigs. Peec tam taas graamatas kljuust nedaudz izstieptas, jo tur karsh saakas u.tt., un galvenais varonis vairs nav pats Geralts, bet gan taa siikaa chika Ciri. Briizhiem pat liekas, ka par vinju ir interesantaak lasiit. Visi vinju tur izvarot vislaik grib un vinja vislaik visiem riikles pushu vispaar graamata ir forsha augstaakajaa meeraa ar to, ka teksts (kaut arii fantasy teksts) ir ljoti reaali pasniegts, tiek lietoti visaadi zhargonvaardi un lamuvaardi u.c., lai tam visam pieshkjirtu reaalumu.
UN! Shii ir viena no taam graamataam, kuraas ir ljoti nopietna attieksme pret magjiju - kad tai siikajai chikai maacija burties, tad visa magjija tikai pasniegta saprotamaa veidaa arii lasiitaajam un tas bija veinkaarshi vareni

Viena no manaam miiljaakajaam graamataam!!!!!

100% piekrītu. Būtībā var teikt, ka tās visas grāmatas var pēc sižeta sadalīt divās lielās daļās — pirmās divas, kas ir iesākums (krievi tās abas bija salikuši vienā grāmatā, un, ja nekļūdos, tās bija vienas no pēdējām Sapkovska sarakstītajām šajā sērijā, kura pati aizsākās, ja nemaldos, 1986. gadā), un pārējās, kurās ir runa par karu un tā tālāk. Pirmā grāmata arī man visvairāk patīk.

Ā, un atceros, kā es lasīju vēl vidusskolā, literatūras stundas laikā, un izlasīju teikumu Prāmis griezās kā sūds āliņģī (Ugunskristības, tuvu beigām). Tas man lika turpat stundas vidū učenes priekšā norēkties. Interesantākais, ka neviens tam pat nepievērsa uzmanību un es varēju tālāk mierīgi lasīt.

O, jaaa!
manis vadiitais RPG bija tieshi par to nodalju ar sheipshifteru Taa nodalja bija TIK kruta !

un grupa to visu, protams, pagriezi pilniigi citaa virzienaa, nekaa bija graamataa

Spēlētājiem vispār ir tieksme visu darīt pa savam.

O, jā, es joprojām to galda spēles sesiju atceros. Bija mērā sviestaini, bet visumā amizanti un forši.
Un tu toreiz virspriesteri Lašarielu, ja nemaldos, nodēvēji par Torūvielu (elfas Torūvielas no Pasaules malas (pirmājā grāmatā) vārdā.
Oriģinālā Lašariels ir Chapelle, īsti neesmu pārliecināts, kā to izrunā un raksta latviski.

Nihil atkal izcelsies ar to, ka ir izlasījusi Veģmaka pirmo grāmatu tikai līdz tai vietai ar dopleru (jeb shapeshifter,kā jūs to nabaga mīmiku lamājat. ) un to pašu nodaļu tikai līdz tai vietai, kur viņi trijatā sēž pie strūklakas un domā par tā-tur-virspriestera-uz-N-burta teikto. Bet tik tāl - ierullē nenormāli.

Lašariels, Nihil, Lašariels.

Un vēl doplerus par vexlingiem dēvēja.

Un, hei, bija jau vēl viena burvīga pasakas interpretācija - par Sniegbaltīti un 7 rūķīšiem. Man vienkārši žoklis atkārās, kamēr lasīju!

Skarbā dzīves realitāte, nevis pasakas.

Vienkārši pēc visa tā, ko viņš grāmatu laikā sadarīja pieļaut tādu kļūdu likās neticami - viņam jau lielākā daļa cīņas mākslas balstījās uz ietrennētiem refleksiem, tiem vajadzēja nostrādāt. Bet, kopsummā tas iespaidu par grāmatām nemaz tik ļoti nebojā.

Jā, bet atceries, ka viņam bija problēmas ar kāju, kas pamatīgi traucēja kustēties un reaģēt. Turklāt viņš nebija radis cīnīties lielākā barā.