Alomohoras burvju zīmes, Izglābt visumu... Pieteikšanās beigusies Opcijas

[Zobena iznēsātāj...]

Šižets:

Kaut kur tālā vietā,citā dimensijā,ja to varētu saukt par dimensiju,ir pasaule,maģiskā Selfīna.Tajā dzīvoja cilvēki,enģeļi,elfi un citas maģiskas būtnes,gan ļaunas gan labas.Viņas visas dzīvoja harmonijā.To noturēja ļaunās būtnes un Labās būtnes, Gaismas spēki un Tumsas spēki (ievērot lielos sākuma burtus).Šī pasaule bija maģijas pilna,un ikviena lieta kas eksistēja,noturēja pie eksistēšanas citu,tā veidodama Mūžīgo Harmoniju.Pār šo pasauli valdīja desmit Dievi,desmit Elementu aizgātņi,kuri kopā ar Alohomoras Zīmēm veidoja Mūžīgo Harmoniju.
Gaismas spēkiem un Tumsas spēkiem katram piederēja piecas Alohomoras Zīmes,kuras arī papildināja viena otru.Viņas kopā bija desmit,senais skaitlis.
Bet tad viena no Zīmēm nozuda.Un arī otra zīme,kuru papildināja pirmā Zīme,nozuda.Mūžīgā Harmonija biju zudusi,pagalam.Gaisma ar Tumsu sanaidojās,Mūžīgās Harmonijas zuduma dēļ.Arī dieviPasaulei draud iznīcība,ja vien Viņi to neglābs.Kas ir šie Viņi,to neviens nezina,pat Viņi.Bet Viņiem ir jāglābj šī pasaule,ja ne,tad Visumu ietver Nekas,un arī fantāzijas vairs nebūs.Viņiem ir jāatgūst visas Zīmes no Nekā,lai Mūžīgā Harmonija atkal eksistētu.
Redzēdami,ka un Selfīnas sāk veidodies haoss un Harmonijas vairs nav,Dievi nolēma ka visiem Viņiem vajadzētu sapulcēties Dersīmas mežā.
tu esi viens no Viņiem,un tev ir sākumā jā iet uz Dersīmas mežu,bet tālākie piedzīvojumi būs aizrauroši...


OOC-Jums visiem tagat ie savstarpēji jāiepazīstās. Šobrīd Jūs atrodaties pie Selfīnas lielākās upes lejteces Milango. Ceļojums varēs sākties kad visi būs iepostojuši pirmo (vai vairāk) rakstu/rakstus. Uz priekšu! Mēs ar Aureliu patēlosim arī dažas blakus būtnes kuras jūs sastapsit.


(Atvainojos, ka spēle sākās tik vēlu. Man LightAngel atsūtija PZ ka jau ir sūdzības. Sorry, ka tik vēlu. Viņš tagat deva ziņu, lai sākam.)

[Seila]

Patiesību sakot es neko nekavēju, jo vienkārši man šeit nebija jābūt, bet ceļojot garām nespēju noturēties un neapstāties, lai palūkotos uz jums...Pirmo reizi savos trīs tūkstošos ar astīti gados redzu tādu cirku!...
Viņš pilnīgi nopietni atbildēja

[Zobena iznēsātāj...]

Atvaino. Hiliss teica. Tad jau tev ir mums jāpiebiedrojas. Hiliss piecēlās un piegāja tuvāk Alonso nopētīdams viņu.

[Ungaarijas ragas...]

Varimands dobji iesmējās: "Kā rādās, tu, Alonso, esi trāpījis desmitniekā."
Cirks, tur nu vampīrs elfam piekrita un tāpēc pat uzrunāja vārdā, ko parasti nemēdza darī, ja neuzskatīja, ka sarunbiedrs ir tā vērts.
Taču tūlīt pat viņš nomierinājās un pievērsa savu skatu vienam no cilvēkiem.

[Zobena iznēsātāj...]

Pēkšņi Hiliss sajuta spēcīgas sāpes galvā.
Au!
No kurienes man tik traksas galvassāpes? Tādas man nav bijušas jau sen!
Hiliss atkas piegāja pie ūdens un padzērās.
Galva sāka atiet.

[Seila]

Elfs brīdi svārstījās. bet tā kā viņa ceļa mērķis tā arī nebija skaidrs tad viņš pievērsās saviem sarunas biedriem.
-Uzskatīšu par īpašu pagodinājumu piebiedroties, tikai esiet tik laipni un atļaujiet, man nepiedalīties pašā cirkā...Viņš viegli pasmaidīja

[Zobena iznēsātāj...]

Jā, cirks nemaz nebija domāts. Hiliss pievērsās Alonso.
Tas jauneklis ir diezgan jēdzīgs.

[Idril]

Elfa joprojām sēdēja uzkalniņā. Viņa bija uzjautrināta, taču vairāk gan skeptiska ( atšķirībā no manis - personīgi..). Šķiet pateicoties elfu drānām un burvīgajiem Mežupju elfu audējiem, neviens nebija viņu pamanījis..
Kaut man tiešām nenāktos ceļot ar viņiem ilgi.. Kāds Valars mani dīdīja atstāt visus zirgus mājās?
Viņa nodomāja. Viņa perfekti dzirdēja visu lejā notiekošo un lai arī vienubrīd gandrīz sāka smieties savā burvīgajā balsī, kas skanēja kā naska strautiņa plūsma, viņa bija .. Viņa uzskatīja, ka situācija ir teju bezcerīga.
Burvīgi.. Ak tu redz ko? Vampīrs tomēr prot runāt.. Nevar būt i ne pāris simti gadu nepagāja.. Ne velti saka, ka nāve ir nākamais lielais piedzīvojums - viņš beidzot izglītojās.. Nenoliedzami pašizglītojās, bet nu tomēr.. Centies, nabadziņš
Viņa ironiski nodomāja.. Viņa apzinājās, ka domā netaisni un varbūt ne pārāk jauki, taču elfa bija daudz ko pieredzējusi un redzot šo bezcerībnieku bariņu..
Ar viņiem gan būtu jauki pavadīt nakti.. Kaķis izskrāpēs acis, Vampīrs apēdīs to cilvēku sievieti, kura noteikti brēks kā nesamnīga - tādas histēriķes jau ir viņas visas.. Enģelis droši vien kasīsies un vaidēs visu laiku par to, ka zeme ir TIK cieta un nevar pagulēt, es piktošos, bet tas sasodītais elfs, augstprātīgi sēdēs un vēros visus no augšas, kaut vai sēžot bedrē.. Tādiem tipiņiem padodas..
Viņa domāja.. Satīna mēdza būt pacietīga, bet šķiet pacietība ar gadiem bija gājusi mazumā, lai arī tas, ka viņa ļāva visam ritēt mierīgi savu gaitu bija zināma uzlabojuma pazīme, viņa bija līdzcietīga, taču ne tik augstprātīga, lai žēlotu klātesošos par viņu trūkumiem un viņa klusēja.. Jo negribēja laist pār lūpām savas domas, kas izraisītu jaunus strīdus.. Satīnai pietika ar dabīgās izlases pretiniekiem, lai tos vēl meklētu citur. Maiga vēja pūsma sakārtoja elfas matus, kā jau viss, kas nonāca saskarē ar elfiem arī daba uzvedās krietni - pārsvarā gadījumu.. Satīna mēīgnāja pārvarēt sevi un kārdinājumu pie sevis komentēt notiekošo.. Viņa bija pieaugusi un ... Nē, viņa bija pieaugusi un viss, viņa neuzvedīsies, kā mazs bērns un lai arī kā jau elfi spēja pielāgoties apstākļiem nepielāgosies un nekļūs tāda muļķe kā tie tur lejā.. Viņa nopūtās un loku un bultu maku no muguras noņēmusi nost nolika sev blakus un viegli aatgūlās zālē.. Viņu pamanīt būtu grūti.. Elfa vērās debesīs.. Cik gan ilgs laiks bija pagājis, kopš laika, kad viņa kā maza, lutināta elfu princesīte dejoja un dziedāja un mācījās no elfu viedajām grāmatām tēva pilī.. Ilgs laiks.. Nu viņa bija pieaugusi, bet lai cik simtus gadu viņa klejoja apkārt viņa neļāva savvaļnieciskumam, prastumam un arējai un iekšējai vulgaritātei ņemt pār sevi virsroku.. Viņa bija vieda, veca un augstdzimusi elfe un ne jau dānas viņu padarīja par to, kas viņa ir, bet viņa pati un būdama jebkurā - pat šajā ceļotāju tērpā, vai arī tajā smalkajā kleitā viņa negrasījās kļūt vulgāra, netaktiska vai vēl jelkāda.. Viņa bija, kas bija un negrasījās kļūt par tādu kā .. nu .. Viņi..

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 03.06.2005 18:55

[tiigjeris]

adrija bija nedaudz sashutusi. kaapeec shie tumsas radiijumi sevi uzskatiija apr paaraakiem? vinjas aciis iedegaas dusmiigas liesminjas. kaapeec te dazhi domaaja, ka ir labaaki? bet tikai acis liecinaaja par vinjas domaam. vinja staaveeja briivi, un valdiija paar sevi. kaadeelj lai vinja veel ilgaak sheit uzkaveetos? vinjaa uzvilniija spiitiiba. kaadeelj es sheit vispaar staavu? vinja redzeeja vampiiru veerjam sevi. atkal veeja puusma izjauca meitenes matus, tachu vinja nepapuuleejaas tos sakaartot. kaada gan no taa jeega? tikai tagad vinja pamaniija taalaak kaut ko diivainu. briidi veerusies paraadiibaa, vinja secinaaja, ka taa ir cilveekam liidziiga buutne. visticamaak - elfs, jo tie ljoti labi prata maskeeties.

Šo rakstu rediģēja dragon_warrior: 03.06.2005 18:57

[Idril]

OOC:: d_w - Dīvaini, ka parasts cilvēks, kuram acis ne uz pusi nav tik skadras, kā elfam redz elfu, kas ir patālu, pakalniņā un elfu drānās.. It kā jau tas ir neiespējami, bet nu labi.. Nevarēju nepateikt un nepaplātīties zināšanās.. Ak es egoiste..


Satīna nelikās ne zinis vai kāds viņu ir pamanījis.. Viņa vērās debesīs.. Sentimentālas atmiņas viņu nemocīja.. Lai arī elfiem piemita netikums allaž žēlot pagātnes zudušo skaistumu Satīna centās no tā atturēties. Viņa centās saglabāt savu stāju un viedumu pat purva vidū, tomēr neļaujoties nožēlām, kas viņu būtu nogremdējušas. Protams, ka viņai bija žēl vecāku, kuri bija aizceļojuši, jo mainījās gadsimti, laiks un ēras, taču viņa negribēja to allaž apcerēt un sērot par to, viņa negribēja doties, emklēt un piedzīvot kādu cilvēcisku alku dēļ.. Ne kā cilvēki, kas alkst atriebes un allažiņ izliekas cēli darām to kāda dēļ.. Satīna vēl nezināja savu nākotnes ceļu, taču viņa mācījās no sevis katru dienu, katru dienu kļuva arvien viedāka, katru dienu zināja nākamo ceļa posmu savā dzīvē, bet tomēr vēl nekad nebija uzzinājusi, ko vairāk par nākamo soli. Acis bija atvērtas un viņa atstāja savu raksturu, sevi te uz zemes un nedomāja, viņa atpūtās kā elfiem parasts. Ne te ne tur.. Ne nomodā, ne miegā.. Viņa bija mierīga, jo zināja, ka dzirdēs, ja viņi grasīsies kur iet, kas gan negrasījās drīz notikt.. Viņa dzīvoja katru dienu pa jaunam, nezaudējot pamatu..

[Mākoņkaķis Aurēl...]

OOC:Mums nu gan ir gadījusies kāda augstprātīga elfa,Selduīn ...

Tomēr sāka smidzintāt maziņš lietutiņš.Debesis sāka arvien vairāk apmākties un izsskatījās,ka tūlīt būs migla.Visa daba šķita apklususi.


Selīnai izskatījās,ka neviens viņu neievēro,tāpēc izgāja ārā no alas.Netālu viņa pamanīja vēl kādu elfu,kurš laikam bija tērpies īpašajās elfu drānās,bet Selīna viņu tomēr pamanīja,jo viņa taču bija elfs un aī valkāja tādas pašas drēbes,tāpēc piegāja un apsēdās blakus viņai.Selīnai arī lōti patika lietus,pēc tā parasti visa daba smaržoja un gaiss likās tik viegls un tīrs.Bet lietus laikā parasti bija vēl labāk.Selīna pievilka kājas pie sevīm,lai justos ērtāk.Viņa paskatījās uz elfu un klusām ieteicās.
-Tev laikam arī patīk lietus?

Šo rakstu rediģēja Aurelia: 03.06.2005 19:28

[Seila]

Alonso nopietni pavērās apkārt un pietuvojas saviem sarunu biedriem. Kaut kas viņam šeit lika sajust spriedzi tomēr elfs apspieda šīs sajūtas.
Kāpēc gan ne? Man tak ne pavisam netraucē ne tumšie ne gaišie. Kāpēc, tad ir tik dīvaina sajūta? Viņš nodomāja un lēnām kāpa lejā no paaugstinājuma uz kura bija atradies...Nokā```` līdz pašai apakšai viņš devās lēnā solī uz netālu esošās alas pusi, bet neaizgājis līdz tai apstājās...
Laiks šķita esam pretīgs, bet ne tik briesmīgs, lai nevarētu ne ar ko tikt galā...

[tiigjeris]

OOC : selduiin, citeeju :

tikai tagad vinja pamaniija taalaak kaut ko diivainu. briidi veerusies paraadiibaa, vinja secinaaja, ka taa ir cilveekam liidziiga buutne. visticamaak - elfs, jo tie ljoti labi prata maskeeties.

un bez tam, cilveekiem tachu arii ir acis, un nebuut ne pashas sliktaakaas.

adrija paveersa seju pret debesiim. tas vinjai atgaadinaaja ko sen aizmirstu, bet vinja nespeeja atcereeties, ko. vinja sadruuma un aizveera acis

[Idril]

Klusi soļi.. Gandrīz nemanāmi..
Nāk elfa..
Satīna nodomāja.
Gan jā, gan nē..
Viņa melodiski noteica. Tā bija elfu ierastā atbilde - ne šāda, ne tāda. Pieklājība lika uzdot līdzīgu pretjautājumu, tādēļ joprojām pat nepamirkšķinot acis un domājot neko, Satīna vaicāja.
Un jums?


OOC:: Droši vein, ka tā sanāk Aurelia, bet tomēr viņa taču maziņa, tikai 26 gadsimtus veca! Sorry, d_w - es tāda pieakasīga..

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 03.06.2005 19:47

[Kaķurēgs]

Lora suni noķēra pēdējā brīdī. Viņa kaut ko nikni murmināja. Suns klusi iesmilkstējās, centās sarauties mazāks un padevīgi paraudzījās uz saimnieci. Lora paskatījās apkārt. Tagad viņa bija pulka pašā vidū. Tagad viņu redzēja visi. Pavisam apmulsusi Lora spēja izdvest tikvien kā klusu: "Sveik!"

[Seila]

Alonso brīdi stāvēja un tad tomēr piegāja pie abām elfu meitenēm, Kādas viņas vēl ir bērni...Alonso pie sevis pasmaidīja stāvēdams meitenēm aiz muguras un nebilsdams neviena vārda.

[Idril]

Vēl viens..
Satīna nodomāja. Elfu soļus nebija grūti atpazīt.. Viegli, zemi gandrīz neskaroši un saplūstoši ar vēju šalkoņu. Satīna zināja, ka viņš ir vecāks.. Tikai pāris gadsimtu.
Ne vienmēr vecums atsver viedumu.
Satīna nodomāja. Ņemot vērā, ka viņa nesēdēja, jo viņa bija atgūlusies, viņa joprojām vērās debesīs, turklāt vērties vecā elfā nebija nekādas vēlmes.
Jā?
Melodiskā šalkoņā noskanēja jautājums.

[Seila]

sveika...Alonso viegli notupās uz zemes tā ka nepakustējās neviens zāles stiebriņš, viņš uzmeta tikai īsu skatienu viņai un saprata, ka viss ir skaidrs jau tā pat bez vārdiem...Viņa bija skaista, bet cik skaista? Elfi visi bija skaisti, bet vai skaistums bija galvenais?

[Idril]

Labrīt.
Satīna sveicināja. Šis sveiciens viņai šķita parocīgs, tas bija gana nefamiliārs un pietiekami pieklājīgs. Lejā šķiet visi joprojām mēģināja kopīgi saprast, ka jāieiet alā. Vieglās lietus lāses no debesīm krita viņai virsū uz sejas, rokām.. Viena lietus lāse nopilēja uz vaiga un noripoja pa to gluži kā asara. Satīna nekad nebija raudājusi un negrasījās to darīt, turklāt lietus viņai netraucēja. Ar gaišzilajām acīm viņa raudzījās tumšajās debesīs.. Jo tumšākas debesis, jo gaišzilākas acis, tās allaž mainījās no gaišzila uz tumšāk zilu toni. Pie upes vēl aizvien bija sajukums, bet Satīna negrasījās steigties, viņai laika nebija žēl, lai takš pačammājas.

[Seila]

No kurienes jūs esat?
Jautājums šķita nevietā, bet viņš viņu redzēja pirmo reizi dzīvē un gribējās uzzināt ko vairāk...Tas bija dīvaini, nekad enviena nebija izraisījusi viņa interesi, bet viņa bija tik klusa un mierīga un šķita tik maiga kā no porcelāna darināta lelle. Tas bija dīvaini, bet pieklājība, prasīja savu...
Vai jums netraucēs mana sabiedrība...
šis jautājums šķita vēl muļķīgāks par iepriekšējo...

[Idril]

Satīna atrāva skatienu no tumsošajām debesīm un savu vērīgo skatu pievērsa elfam. Dažos īsos mirkļos viņu nopētījusi viņa atkal pievērsās mākoņu mājām.
Jūs tas interesē, vai tā ir vienkārša pieklājība?
Viņa atbildēja ar pretjautājumu. Viņa neuzskatīja, ka dzīves būtība ir izplātīties un pirmajam pretīmnācējam izstāstīt par sevi visu naivā cerībā uz jaunu draugu.. Tā teikt būt atklātiem - cilvēku izpratnē - bet naiviem, viāns izpratnē.
Pagaidām Jūs mani netraucējat.
Viņa konkrēti atbildēja.