Kaut kur tālā vietā,citā dimensijā,ja to varētu saukt par dimensiju,ir pasaule,maģiskā Selfīna.Tajā dzīvoja cilvēki,enģeļi,elfi un citas maģiskas būtnes,gan ļaunas gan labas.Viņas visas dzīvoja harmonijā.To noturēja ļaunās būtnes un Labās būtnes, Gaismas spēki un Tumsas spēki (ievērot lielos sākuma burtus).Šī pasaule bija maģijas pilna,un ikviena lieta kas eksistēja,noturēja pie eksistēšanas citu,tā veidodama Mūžīgo Harmoniju.Pār šo pasauli valdīja desmit Dievi,desmit Elementu aizgātņi,kuri kopā ar Alohomoras Zīmēm veidoja Mūžīgo Harmoniju.
Gaismas spēkiem un Tumsas spēkiem katram piederēja piecas Alohomoras Zīmes,kuras arī papildināja viena otru.Viņas kopā bija desmit,senais skaitlis.
Bet tad viena no Zīmēm nozuda.Un arī otra zīme,kuru papildināja pirmā Zīme,nozuda.Mūžīgā Harmonija biju zudusi,pagalam.Gaisma ar Tumsu sanaidojās,Mūžīgās Harmonijas zuduma dēļ.Arī dieviPasaulei draud iznīcība,ja vien Viņi to neglābs.Kas ir šie Viņi,to neviens nezina,pat Viņi.Bet Viņiem ir jāglābj šī pasaule,ja ne,tad Visumu ietver Nekas,un arī fantāzijas vairs nebūs.Viņiem ir jāatgūst visas Zīmes no Nekā,lai Mūžīgā Harmonija atkal eksistētu.
Redzēdami,ka un Selfīnas sāk veidodies haoss un Harmonijas vairs nav,Dievi nolēma ka visiem Viņiem vajadzētu sapulcēties Dersīmas mežā.
tu esi viens no Viņiem,un tev ir sākumā jā iet uz Dersīmas mežu,bet tālākie piedzīvojumi būs aizrauroši...


OOC-Jums visiem tagat ie savstarpēji jāiepazīstās. Šobrīd Jūs atrodaties pie Selfīnas lielākās upes lejteces Milango. Ceļojums varēs sākties kad visi būs iepostojuši pirmo (vai vairāk) rakstu/rakstus. Uz priekšu! Mēs ar Aureliu patēlosim arī dažas blakus būtnes kuras jūs sastapsit.


(Atvainojos, ka spēle sākās tik vēlu. Man LightAngel atsūtija PZ ka jau ir sūdzības. Sorry, ka tik vēlu. Viņš tagat deva ziņu, lai sākam.)

Sandra lepni un izsmalcinaati ar plikaam kajam gaja pa slapjo zaali liidz Selfiinas upei vicinot palaidniigi patagu.
vinjai nebija papratam , ka vajadzeeshot darboties komanda.
vinja lepni paceela degunu gaisa un skatijas talumaa.

Silvija drumi pastaigajas gar upi.Atmetusi savus garos matus sieviete velreiz parlukoja apkartni.Es ceru ka seit nebus neviena elfa.Sieveiete drumi nodomaja atceredamas ieprieksejo negadijumu

adrija leenaam gaaja gar pashu krastu. viegls veejinjsh puuta sejaa un plivinaaja pagaros, gaishos matus. vinja ieklausiijaas veeja shalkaas koku lapotnees. chabonja visu laiku kaut ko staastiija. adrija pieveera acis.

Varimands lēnām soļoja uz satikšanās vietu, viņu nestrauca domas, ka varētu nokavēt. Neviens nekad nespēja atnākt laikā, nu labi ar dažiem izņēmumiem.
Nonācis pie mērķa, vampīrs pamīnēja nu kā tad, acīmredzot visi nebija vēl ieradušies. Piegājis pie upes un uzmetis vienaldzīgu skatienu cilvēkiem un mazlietiņ ieinteresētu dēmonam, viņš atspiedās uz savas nūjas un sāka vērot mūžam nemierīgos ūdeņus.

adriana atveera acis, un iisu mirkli neko neredzeeja. saule bij apamatiigi apzhilbinaajusi. vinja ieveeroja, ka sheit jau esosho buutnju pulcinjam pievienojies veel kaads. pavirshi nopeetiijusi to, vinaj secinaaja, ka tas vareetu buut vampiirs. tad vinja atkal aizveera acis un klausiijaas.

darina bija iemērkusi kājas upē un tagad raudzījās debesīs.Mākoņi slīdēja pār galvu un Viņa izbaudīja jauko dienu.Darina klausījās putnu čivināšanā bet tās viņai nepatika.Vislabāk viņai patika sēdēt klusumā.

Adrianai pēkšņi uz kājas uzšļakstijās mazliet ūdens no upes. Ūduns bija vēss. Tas uzšļakstijās arī viņai bišķiņ uz sejas. Debesīs no mākoņu pārsuga paradijās gaiša saulīte.
Maju! Ieņaudējās kāds noklīdis kaķis, kas paskrēja visiem garām.

Lora nedroši gāja gar upes krastu. Pa galvu šaudījās dažādas domas - kādi būs jaunie biedri, vai viņi mani pieņems, cik viņu būs, kur būs jādodas, kāpēc viņa vispār bija izvēlēta? Lora mājas pameta reti un nelabprāt. Lielākoties tādēļ, ka tur dzīvoja vairāki, dažādu sugu dzīvnieki. Viņai bija žēl tos pamest. Tagad tie bija atstāti drošās rokās, vienīgais no vsiem, ko viņa paņēma bija uzticamais suns Munera, kurš Lorai sekoja pa pēdām lai kur viņa ietu. Lora pacēla galvu un paskatījās uz priekšu. Tur jau daži stāvēja, iespējams - viņas nākamie ceļa biedri.

Silvij Silvija gāja tālāk. Pēkšņi viņai sejā iepūta mazliet smilšu. Viņa piemiedza acis.

Pie Darinas pieskrēja melnais kaķis kurš bija nobiedējis Adrianu. Tas bija melns. Mjau! tas atkal ieņaudējās.

O,kaķītis!No kurienes tu te uzradies mazais,melnais mīļumiņ?Darina noglaudīja kaķīti un tas iemurrājās.Darina saudzīgi paņēma kaķi un ielika to sev klēpī.Kaķēns apgulās un Darina turpināja to glaudīt.Darina paskatījās apkārt.

Darinai kaķītis mierīgi sēdēja klēpī. Pēkšņi tas nemierīgi salēcās un izmuka no ciņas tvēriena. Pūta jauks un maigs vējiņš, kas bija ļoti patīkams.

Varimands vēroja ūdeņus. Tie viļņojās nemierīgi, tikai vienīgais kas šinī apkārtnē bija jauks bija spīdošā saulīte. Varimands skatijās uz pulciņu.

Lorai pūkšņi pie mutes pielidoja kāds parazīts. Tas bija ods. Lora to skaidri nevarēja saskatīt.

Satīna devās uz vietu, kur viņai vajadzēja būt jau pirms dažām minūtēm. Elfa steidzās un reizē nesteidzās. Viegliem soļiem gandrīz neskarot zemi un nenoliecot pat zāles stiebru viņa traucās uz lejtecis un tomēr ik pa brīdim apstājās paklausīties burvīgajās putnu balsīs.. Satīna bija ģērbusies gluži ikdienišķi, viņai nebija teikts kādēļ jāsatiekas, tādēļ skaistule bija tērpusies vien viegli bēšā un gaisīgā tērpā, kas izcēla viņas porcelāna krāsa ādu un pasvītroja zilās, strautu ūdeņiem līdzīgā acis.. Straujas, jaunavīgas, bet mūžvecas. Tumšie mati noplīvoja ikkatrā vēja dvesmā un straujāk veiktā solī apvijot slaido kaklu un noglaudot seju. Ieraudzījusi pārējos viņa saprata, ka nonākusi, kur vajag. Netālu no upes viņa nosēdās zālē. Viņa izskatījās apbrīnojami trausla, bet to, kas bija viņā iekšā, kas vairāk par noburošu daili, to saskatīt spēja vien acīgākie no acīgākajiem. Satīeni škita, ka jāparbauda cilvēki ar kuriem viņa satiekas.. Elfe savas pārējās mantas bija atstājusi tālāk no upes krūmājā.. galu galā, ja ievajadzēs varēs paņemt vēlāk, bet nav jēgas uzreiz ierasties kā jau pieredzējušai ceļiniecei.. No viņas maigajām lūpām izlauzās klusa nopūta.. Nopūta, kas lika kādai asarai kaut kur tālu, jo tālu no šīs vietas noritēt.

Ai kaķukiņ!Neaizej vēl! Darina piecēlās un devās klusām klāt kaķim.Taču viņa nepaspēja to satvert.Taču kad Darinas sejā iepūta maigais un liegais vējiņš viņa atkal ļāvās atpūtai un nogūlās turpat zālītē.Nāca miegs.

Satīna ievēroja, ka acīmredzot neviens viņu nav pamanījis. Tas gfan nebija nekas neparasts, kā jau elfa viņa gāja ļoti klusu un gandrīz neskarot zemi, saplūstot ar vēja šalkoņu. Vēl brīdi pavērojusi pārējos Satīna nolēma tomēr sasveicināties - dod ziņu par sevi. Gluži neapbruņota elfa nebija, sprādze, kas šķietami saturēja matus nemaz nebija sprādze, bet maziņš (ATD pavedienā) redzams durklītis ar sarkanu akmeni galā. Satīnai šķita, ka pareizi, ka no sākuma viņa izlēma ierasties, kā elfu daiļava, jo galu galā ceļotāju drānās var ietērpties kuru katru brīdi, vai precīzāk, tās bija zem šīs kleitas, kura bija gara, garāka par Satīnu. Šī kleitiņa, kas bija austa elfu zemēs un rasmīgu audēju darināta viegli plivinājās vējā un nedeva manīt, ka tām apakšā ir peč skata nedaudz pasmagāks ceļinieku tērps, lai arī kā jau elfu drānas tas bija smalks un viegls audums, kurš viegli pielīdzīnājās apkārtnei.
Sveiki..
Ne klusu, ne skaļi dzidrā balsī, kas atgādināja kalnu strautu, kuršs jau gadsimtiem ilgi laužas cauri klintij, kā Satīna cauri dzīvei, viņa noteica likdama manīt, ka atrodas te.

Kad Silvija atvera acis no putekliem vinja pamanija ka ir pienakusi vairaki cilvkei/butnes.Uzmanigi nopetijusi pienakosos jaunas sievietes skatiens apstajas pie kadas nelielas butnes(Santina) un doams iekleidzas.ELFS!.Uzreiz atminja atraucsas pedejie notikumi ar sim radibam

OOC:: Aptuveni 180 cm gara un 2589 gadus veca elfa un neliela?

Satina ar vērīgo dzidro acus skatienu trpināja pētīt visus klātesošos. Neviens nepaslīdēja garām slaikās būtnes skatienam. Daiļavas skatiens apstājās pie Silvijas. Viņa vērīgi lūkojās SIlvijai acīs itkā domātu izdedzināt ar skatienu viņai galvā caurumu. Elfiem piemīt spēja sarunāties domās, tiesa tikai ar saviem ciltsbrāļiem un arī tikai augstākajiem elfiem. Satina šo gan bija mācījusies, bet šajā gadījumā tam nebija nekādas jēgas vien vērīgais un šķiet pārlieku atvēsinošais skatiens viesa domu par to, ka Satina lasa domas, kā gan nemaz nebija. Viņa varēja vien nojaust, ko kāds domā, sajust dabas svārstības, bet neko vairāk.

Kaut kur uz īsu brīdi nočabēja koku lapas un saviļņojās gaiss, bet tūlīt viss jau atkal norima. No kāda koka zariem uz sanākušajiem nolūkojās divas, spoži violētas acis, kas dega neparastā dedzībā un velmē riskēt, piedalīties, piedzīvot. Šis skatiens ar neviltotu interesi nopētīja visus, kas vien bija klāt- it īpašu uzmanību pievēršot melnajam kaķim, kas uzbāzās kādai tumsas elfietei. Jeb pareizāk- tumsas elfiete uzbāzās viņam.
-Liec kaķēnu mierā! atskanēja salta, uzstājīga balss, kas nāca no tā paša krūma, kur bezbēdnīgi spīdēja spožās acis.
-Lai skrien! tā vēlreiz izsaucās un kaut kas nobūkšķēja uz zemes, augsto, skaisto koku priekšā. Tur uz visām četrām piezemējusies bija jauna, ņipra kaķmeitene. Viņa droši piecēlās kājās un astei jautri dancojot pienāca pie Darinas.

Sveika! Teica Hiliss
Vai Tu šeit kādu pazīsti? Viņš jautāji Satinai.
Pēkšņi viņai uz pleca uzlidoja kāds balodītis, kurš bija dīvains. Tam bija zelta spalva galvvidū. Tas bija skaists. Viņš vizēja saules gaismā.
Hiliss bija ļoti apmulsis par to.
Kas tes par putnu?

OOC-Hiliss ir mans tēls un viņš daudz neatšķirās no pārējajiem.

Sveiki, sveiki..
Dziedoši atbildēja Satina..Viņas blass likās klusa, ka to tikk tikko varēja atšķirt no pārējiem dabas trokšņiem, taču tā bija un palika skaidri sadzirdama, kura sadzirdēta izgaisa tālumā.
Nē.. Ja es kādu pazītu es būtu piegājusi pie šī kāda.
Satina noteica. Vēja brāzmas maigi glāstīja seju un saulīte sildīja.
Diena ir pārāk jauka, lai jauki turpinātos..
Satina nodomāja, taču to neizrādīja. Viņa gan centās būt optimiste, taču, ko lai padara, ja rodas nelaba nojauta.
Tas ir skaists putns.. Tiku par to lasījusi, taču allažiņ aizmirstu, kad ievajagās..
Viņa domīgi noteica.. Vai tiešām kāds spētu iedomāties, ka šī slaikā būtne bija spējīga uz ilgiem un gariem klejojumiem un ka viņai bija vairāk kā 26 gadsimtus jauna?

adrija veeroja savu slapjo iikshkji. peec kaada brizha vinja izdzirdeeja sveicienu, un veel peec mirklja jau bija iesaakusies saruna. vinja pagrieza galvu pret runaataajiem, bet klaat negaaja. sirdi nedaudz sazhnjaudza nezinja par sevi. meitene papurinaaja galvu, lai atkratiitos no shiim domaam, un palika staavam uudens malaa.

Balodītis paskatījā uz Hilisu,un zeltainā spalva pākrāsojās par parastu baltu spalviņu.Balodītis pacēlās spārnos,un uzlidoja uz tuvējā ozola zara,un sāka skaisti dziedāt.Viņš jautri vīteroja,bet,ja rūpīgi ieklausījās,varēja dzirdēt šādus vārdus:

Es esmu putniņš Lilīgais,
Tik skaisti zeltaini krāsainais,
Varbūt mazlietiņ lielīgais,
Jo esmu no meža Sirītnas!

Ne katrs to varēja dzirdēt,tikai daži.

Darina nopētīja priekšā stāvošo kaķmeiteni un sniedza roku:Darina!Jūs būtu....? viņa gaidīja atbildi un nemaz nedomāja par rokas nepasniegšanu.Tas viņai bija pieņemts,ka sasveicinoties un iepazīstotoies sniedz roku.

Vampīrs palūkojās uz pulciņu un saviebās, elfi, kaķi un cilvēki. Visumā jaukas būtnes, jaukas būtnes, Varimands nošņācās. Un kas šeit vispār bija noticis. Viņš piegāja pie Hilisa, jo izskatījās, ka viņš varētu varbūt kaut ko zināt.
"Tumsas sveicināts!" piegājis tumsas enģelim klāt, viņš ierunājās saltā, vienaldzīgā balsī, "Varbūt tu varētu paskaidrot, kas te notiek?"

Lora bija nonākusi pavisam netālu no vietas, kur bija sapulcējušies pārējie. Būdama pārāk kautrīga, lai uzsāktu sarunu, Lora neko neteica, tikai aplūkoja katru atnākušo. Tur bija dažādu rasu pārstāvji, pat kaķcilvēks. Njā... pulks ne pa jokam viņa nodomāja. Te Munera metās uz priekšu, sķaļi rūkdams un riedams, suns metās uz kākcilvēka pusi. Suņa acīs dzalkstīja savādas liesmiņas. Ātri attapusies Lora skrēja sunim pakaļ.

Satina ieklausoties saprata putniņa dziedāto un pasmaidīja.. Par spīti gariem klejojumiem elfa nebija zaudējusi spēju izjust prieku dzirdot vienkāršu klusu dziesmiņu. Ieraudzījusi vampīru Satina uz brītiņu aizvēra acis, taču nekā citādāk savas aizdomas neizrādīja. Tumšā matu cirta noviļņoja gar seju, bet viņa klusēja. Viņai bija jau sākusi iepatikties saruna ar enģeli, taču tas bija apklusis.
Tu man nenosauci savu vārdu..
Glāsmainā balsī pavēstīja Satina un ar vērīgu skatienu pievērsās atkal Hilisam.

Silvija kadu britinju turejas atstatus no parejiem.Tomer saprata ka ilgi ta nevares darit tapec piegajusi barinjam klat sieviete klsui notieca.Sveiks.Tad uzmetusi neduadz aizdomigu skatu elfietei Slvija vel nopetija parejos

adriju no paardomaam izraava balsis. vinja jutaas nedaudz paarsteigta, ka reizee ar vinju sheit sanaakushi tik dazhaadas buutnes. vinaj pagriezaas pret tiem, ieintereseeta, ko vinji dariis.

Visi kas stāvēja pie upes sadzirdēja kādu balsi. Tāda kā klusa dziedāšana. Tā skanēja kā šūpuļdziesma.
Dūūūū... Dūūūū... Tā skanēja.
Visi bija ļoti apjukuši un Hiliss pat mazlietiņ izbijās.
Pēkšņi noslēpumainā balss pazuda.

Kaķmeitene nopētīja savu uzrunātāju ar vērīgo, violēto acu pāri un klusi noņaudējusies pasniedza pretī rokasspiedienam savu spēcīgo ķepu.
-Madžesko Rāma. viņa strupi un diezgan lepni noteica un pievēra spožās acis.
Pēc neilga brītiņa kaķmeitene uzjautrināti pasmaidīja un zibenīgi savicinājusi asti piebilda:
-Jūsu vietā es uzmanītos ar kaķiem. Ar mums nekad neko nevar zināt.

Sāka pūst diezgan pastiprs vējiņš.
Nu varbūt iepazīsimies? Hiliss jautāja. Mani sauc Hiliss.
Viņš pieliecās un pakasja labo kāju.
Au! Man iekoda ods!

Varimands paskatījās uz tumsas enģeli - viņš bija ignorēts. Nu labi, vampīrs nebija no tiem, kas lūgsies, lai kaut ko pastāsta. Un tā dziedāšana, tā mazliet bija viņu apmulsinājusi, bet vampīrs ātri saņēmās un mazliet atkāpies, palika neuzkrītoši vērot pārējos.

Darinai sašaurinājās acis. Nu protams ja māk ar kaķiem apieties. Bet es jums piekrītu. Darina vēljoprojām vēroja šo kaķmeiteni un viņas kustības. Darina pasmīnēja. Tad viņa novērsās bet jautāja: Vai zināt, man lieka ka tas kaķīts bija jūsu. Vai ne?

Satina viegli saurauca pieri, bet tikai uz brītiņu. Viņa biegli, zīdainajam tērpam nošalcot piecēlās kājās.
Es biju domājusi, ka Tumsas engeļi ir izturīgāki, bet nu..
Viņa nodomāja vērojot Hilisa reakciju uz odu.. Matu cirta aizplīvoja sejai priekšā, bet tikai uz brītiņu, gluži kā šaubas, kas uz mirkli apmāca viņas prātu. Viņa nolēma vēl brītiņu palikt šajā zīžainajā tērpā pirms atklāt savu ceļotājas tērpu - tās bija bikses, kuru audums bija maigs, bet izturīgs kā samts, bet krāsa lāsumaina un ar apkārtni saplūstoša, jaka bija gluži tāda pati, bet blūzīte zem jakas bija gaišzaļgana no patīkama materiāla.Bet tas viss bija zem zilganā, plīvojošā tērpa.
Anne Eleonora Nefrīte Satīne le Sanatine
Satīna nosauca savu vārdu. Viņai likās, ka visi tāpat sapratīs bez frāzes "mani sauc.."

adriana iisti nesaprata, kaapeec jaaiepaziistas, taadeelj klusi staaveeja malaa. aciis viideeja nenosakaama izteiksme.

Dīvainā balss atkārtojās vēl kādas vairākas reizes.
Vējš sāk pūst stiprāk, mums kautkur ir jāpaslēpjās. Iepazīšanās laikam nesanāks. Ieskriesim tajā klints alā, kas stāv tur blakām. Mums jāpatverās, jo pēc manām domām var sākties vētra. Hilis norādija uz alu kas bija aiz lielā koka.
Ala bija diezgan izskalota, kānekā tā atradās upes krastā un viļņi to varēja sabojāt.

Selīna domīgi klaiņoja pa mežu.tagad bija saulains,bet vējš sāka pieņemties spēkā.Tālumā bija skaista upīte,to Selīna zināja,un pašlaik viņa devās tieši uz turpieni.Atnākusi pie tās viņa ieraudzīja dažādu būtņu pulciņu.Tākā tas izrādījās interesants Selīna priecīgi teica
-Sveiki!Mani sauc Selīna.

Baltais balodītis atkal iedūdojās.Tagad varēja saprast,ka dīvainā skaņa nāca no viņa.
-dūūū,dūūū...
Viņš dobji dziedāja.

Madžesko arīdzen pasmīnēja, tikai ar savādu aizrautību, it kā emociju izteikšana viņai sagādātu neaprakstāmu baudu un prieku.
-Nē, kaķis nav mans. viņa klusi piezīmēja un pakāpās pāris soļus atpakaļ, lai pēc iespējas labāk varētu nopētīt savu sarunu biedreni.
-Jocīgs eksemplārs, patiesi. Būs vērts, būs vērts... kaķmeitene jautri nodomāja un savicināja savu oranžo asti, lai apliecinātu, cik jautras un pārdrošas domas tagad domā. Viss viņas augums izstaroja velmi izcelties, velmi cīnīties par saviem uzskatiem, bet it īpaši to parādīja viņas acis- spožas un drosmes pilnas.
Un tagad šīs acis aizslīdēja pie Hilisa.
-Ziniet, man nepatīk, ja mani komandē, tomēr izmirkt es arī netaisos. viņa skaļā balsī nosaucās un veikli nometās uz visām četrām. Ar vienu vienīgu, spēcīgu atvēzienu, Madžesko jau bija kokā un pārdroši lēkājot tuvojās alai, uz kuru Hilis bija norādījis.

Vēl viens elfs, Varimands sarauca pieri. Viņš lēnām cienīgā gaitā tuvojās alai, liekamies nemanām baloža dūdošanu. Tā viņam jau sāka krist uz nerviem. Vampīrs nemaz nesteidzās, vētras viņam patika, tomēr samirkt nebūtu labi.

adrija domiigi veeraas debesiis. kaapeec vinjai ar kaut kaadiem sveshiniekiem jaadodas alaa? izskatiijaas, ka arii vinji viens otru nepaziist. adrianai patika lietus, bet debesis jau kljuva tumshas, solot pamatiigu veetru. ar roku sataustiijusi savu loku, vinja apnjeemiigi tuvojaas nelielajam pulcinjam. meitene uz mirkli saminstinaajaas ieraugot vampiiru, bet nedrosho izteiksmi aciis tuudalj nomainiija paarliecinaatiiba. aareeji nemanaami, bet vinja bija gatava jebkaadam uzbrukumam. piesardziiba nekad nenaaca par ljaunu. vinju atbaidiija arii tumsas engjelji, tomeer, ja jau liktenis bija vinju sheit atvedis, tad jau tam bija iemesls. ja arii tas bija adrianas naave. tas gan skjita shajaa briidii kaut kaa neticami, bet piesardziibu meitene, tomeer, neatmeta.

Satīna sāka apdomāt situāciju.. Lietus viņai patika un šā vai tā drīz nāktos to kleitu vilkt nost. Elfa sarauca pieri.. Negribējās kustēt ne no vietas, bet izejas nebija. Viņa piecēlās kājās.
Es atgriezīšos.
Viņa melodiski noteica un nozuda tajā pašā vietā pa kuru bija parādījusies. Viņa nolēma doties nelielā pastaigā pa apkārtni. Kad bija tikusi krietnu gabalu prom klieta tika salocīta, tā aizņēma brīnum maz vietas un ielikta somiņā, ieroči, kas bija krūmos tika pielikti pie bikšu jostas. Viņa nolēma izmest vēl mazu izlūklīkumiņu pirms atgriezties.
Ja nu nāk vēl kāds.. Nē kompānija jau skaista.. Vampīri, tumsas enģēli, runči.. Cilvēki..
Viņa nodomāja. Viņa bija atgrizusies.. VIņa sēdēja pakalniņā netālu no kokiem atstatu no pārējiem. Interesanti vai tie būtu viņu pamanījuši, bet Satīnu tas pārāk neinteresēja. Viņa vēroja viņus, pagaidām tie bija pilnīgi nekaitīgi viņai, tā ka šovs kleitā nebija nepieciešams, taču pārvilkt kleitu pa virsu nemaz neprasīja ilgu laiku, brīnums, ka viņi nebija pamanījuši, ka zem kleitas ir ceļa drānas, taču.. Ko gan varēja gaidīt no enģeļa, vampīra, runča un cilvēkiem?

"Nu ko...laikam jau jāiet līdz!" Darina nodomāja un pavirzījās tuvāk alai. Nonākusi tai jau tuvāk viņa cik vien varēja, ielūkojās tajā iekšā. "Kaut kāds murgs." Darina sapīkusi nodomāja un paskatījās uz Madžesko piemiegtām acīm. Atcerējusies kaķmeitenes vārdus viņa nodomāja ka šī būtne varētu būt augstprātīga.

Vējš plivināja tumšos matus, bet mūžseno strauta ūdeņu acis modri vērās apkārt. Šķērsām paār plecu uz muguras atradās loks un bultu maks, bet pie sāniem zobens un pie jostas dunči. Ieroči nebija smagi, tie bija elfu veidoti un kalti un nevisa masīvu un smagnēju izskatu, tur laikam pie vainas bija arī maki, kuros tie bija, jo elfu audums bijal lāsumains un apkārtnei pielāgojošs.. Satīna atbalstīja elkoņus uz ceļiem, bet galvu uz delnām.. Viņa gaidīja lietu.. Vērojot pārējos viņa pašūpoja galvu..
Vai te maz ir kāds.. Kāds saprātīgs..
Viņa no domāja. Viņa apzinājās, ka šādi domāt ir visai nejauki, taču elfa jutās saskumusi..
Varbūt lietus aizskalos manas skumjas..
Viņa nodomāja, tiesa, bija muļķīgi cerēt, ka kāds ko izdarīs tavā vietā.. Elfai nepatika paļauties uz citiem, simtiem gadu viņa bija paļāvusies vienīgi uz sevi.. Viņas tuvākie draugi.. Nebija vērts par to tagad domāt..
Vismaz te ir vēl viena elfa..
Viņa nodomāja. Viņa atradaās šeit, jo te gribēja atrasties, ceļš, kuram viņa tagad sekoja veda šurp, tiesa, viņa nebija cerējusi jel kādu te sastapt.

Mjau, atkal ienaudejas kakis kas bija no Darinas izmucis.
Kur tas bija palicis? jautaja Hiliss
Mani sauc Hiliss, ka jus? Es jus nevienu nepazistu tapec man butu prieks iepazities. Hiliss pagriezas pret parejiem.

Satīnas nopūtās. Ar savām elfu ausīm viņa ļoti labi dzirdēja, ko teica tālāk - ielejā esošie radījumi, būtnes. Hiliss jau kuro reizi atkārtoja vineu un to pasu..
Vai viņš tāds ir viens, vai es tiešām esmu kļūdījusies attiecībā par Tumsas enģeļiem?
Satīna prātoja vērojot pārējos...
Nezinu.. Kristiāns bija gluži citādāks..
Viņa nodomāja, bet galu galā visi nevarēja būt vienādi.. Elfa palika sēžam kur bija. Viņai negribējās iet kopā ar baru, taču lietu viņa vēlējās sagaidīt šeit. Viņa nebija untumaina, taču būtnes viņai tik vienkārši vis neiepatikās..
Augstprātīga kaķene, sieviete, tāds khm.. enģelis, stīvs vampīrs - vai tiešām jau dabūijis savu mietu sirdī un krucifiksu uz zārka? Elfa.. Valars vien zin no kurienes.. Un vēl daži ne šādi ne tādi..
Satīnas domas par klātesošajiem nebija nekādas augstās. Tiesa, viņa tās paturēja pie sevis - kāda jēga kā tādai vientiesīgai nelgai visiem izrādīt savas domas? Turklāt zināmā veidā viņa centās apvaldīt savas domas un nebūt tik augstprātīga, taču elfa mūžā bija daudz pieredzējusi un no sirds cerēja, ka šis iesācēju bariņš ilgi nebūs viņai biedros.

Bija tāda sajūta it kā viņš parādījas ne no kurienes. Vienkārši pienāca un apstājās. Viņš nevienu neuzrunāja un ne ar vienu nesasveicinājās. Viņš tiki tukši un klusu vēroja vis kas notika. Ko viņš gaidīja? Uz ko cerēja? tas nevienam nebija zināms atskaitot viņu pašu. Viņa seja bija aizsegta ar apmetņa kapuci un nebija saprotams, pat pie kādas rases viņš pieder. Tā nu viņš tur stāvēja...

OOC: Selduīna, labais vampra raksturojums

Varimands vērīgi nopētija klusējošo pienācēju. Ar katru brīdi vampīrs jutās arvien īgnāks un īgnāks un bija jānotiek brīnumam, lai viņam iepatiktos šī raibā kompānija. Bet tāds nenotiks,pateicoties šiem te... Vispār, kas te notiek, kāds salidojums vai? Vajadzēja arī izvēlēties doties uz šo pusi... atbalstījies uz sava ceļa spieķa, Varimands raudzījās tālumā un acis viņam piemiedzās domājot.

Kā tevi sauc? Tu šeit tikai tagat uzradies! Kas tu tāda esi? Hiliss nopētija puisi no galvas līdz kājām.
Hmm.. Tāds drosmīgs.. Hiliss domāja.
Viņš novērsās no viņa un pakasija kāju. Viņam pa galvu joza un skrēja visdažādākās domas. Viss bija juku jukām.
Kā tevi sauc? Viņš vēlreiz pievērsās jaunajam puisim, kurš nesen bija ieradies.

"Klausies, draugs!" tas izskanēja mazliet nievīgi, kad Varimands pievērsās Hilisam, "tev, kas blusas piemetušās, vai?"
Vampīrs nevarēja tik viegli aizmirst, kad šis tumsas enģelis, kurš nemaz neizturējās, kā tumsas enģelim pieklājas, viņu bija ignorējis.