Viņpus Dziļā meža. Malaszemes hronikas, Pols Stjuarts, Kriss Ridels. Opcijas

[ils]

http://books.fantasticfiction.co.uk/n11/n5...?authorid=10095
Es nopirku un sāku lasīt, gan krieviski, šo grāmatu.
Superkolosāli piedzīvojumi superfantastiskā pasaulē! Tā nedublē, ne Tolkinu, ne Dž. K. R. Es esmu stāvā sajūsmā! Turklāt tas ir seriāls.

[bremze...]

Man jau baaaigi patikaas... (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif) wnk - perfee... (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) gaidu tresho dalju... bet vai tad ira arii kkaada multene ? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/huh.gif) gribeetos jaw.. bet shausmiigi patikaas, bet taa punkulaaciisha palika zheel (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/crying.gif) ...
pinkulaaciii - naaC atpakaalj.... (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/crying.gif)


''Kas ir?'' Zarēns ierunājās un iespurdzās. ''Tu taču man neteiksi, ka baidies no tiem tur!''
Pinkulācis tikai īdēja vēl skaļāk un drebēja no ausu galiņiem līdz pakaļkāju nagiem. Zarēns varēja vienīgi turēties.
''Vig - vig!'' pinkulāvis ieaurojās.
Kamēr Zarēns vēroja, pūkaino, oranžo radījumu skaits dubultojās vēlreiz. Tie šaudījās apkārt krēslas atblāzmā uz vienu un uz otru pusi, bet tuvāk nepienāca. Pinkulācis kļuva aizvien satrauktāks. Viņš nemierīgi mīņājās no vienas kājas uz otru, visu laiku īdēdams.
Beidzot tam bija diezgan. ''Vū - vū!'' tas iesaucās.
Pinkulācis metās uz priekšu, Zarēns sagrāba tā garo spalvu un cieši turējās. Tas neprātīgi joņoja cauri mežam. Bum, bum, bum. Zarēna vienīgās rūpes bija nenokrist. Viņš pameta acis atpakaļ. nebija nekādu šaubu, kas notiek: oranžie dūnu kamoli dzinās pakaļ.
Zarēna sirds tagad aulekšoja. Katrs atsevišķi mazie radījumi bija izskatījušies jauki, bet grupā tiem piemita kaut kas dīvaini draudīgs.
Pinkulācis skrēja aizvien ātrāk un ātrāk. Tas lauzās cauri mežam, saplacinādams visu savā ceļā. Atkal un atkal Zarēnam nācās pieplakt aiz tā milzīgās galvas, kad pretī sitās zari un krūmi. Vigvigi tikai sekoja pa ceļu, ko lielais zvērs izlauza, - un nepagāja ilgs laiks, kad priešējie to bija panākuši.
Zarēns raižu pilns skatījās lejup. Četri vai pieci radījumi tagad lēca virsū pinkulāča ķepām ik reizi, kad tās pieskārās zemei. Pēkšņi viens no tiem pieķērās.
''Augstās debesis!'' Zarēns noelsās, kad pūkainais kamols vidū pāršķēlās un parādijās divas rindas mežonīgu zobu kā lācu lamatu spīles. Nākamajā mirklī zobi iecirtās pinkulāča kājā.
''Vū- ūūūūū!'' tas spalgi iekliedzās.
Zarēns vēl joprojām turējās, cik varēdams, kad pinkulācis pieliecās uz priekšu, norāva vigvigu nost un aizmeta projām. Mežonīgais mazais zvērēns aizripoja pa zemi, toties tā vietā jau bija četri citi.
''Dragā viņus! Saspied viņus!'' kliedza Zarēns.
Bet tas bija bezcerīgi. Lai cik vigvigu pinkulācis aizmeta pa gaisu, ducis vai vairāk citu allaž ieņēma to vietu. Tie ķērās klāt pie pakaļkājām un ķepām; tie līda augšā pa pinkulāča muguru tuvāk kaklam, augšup pie Zarēna.
''Palīdzi man!'' viņš kliedza.
Pinkulācis pēkšņi pieslējās stāvus un apstājās pie augsta koka. Zarēns sajuta lielās ķepas sev ap vidukli, kad tas noņēma viņu no pleciem un uzcēla augstu koka zaros, tālu projām, kur asinskārie vigvigi viņu nevarēja sasniegt.
''Za-vū-ns,'' tas teica. ''Dra-vū-gi.''
''Tu arī kāp augšā,'' teica Zarēns. Bet paskatījies pinkulāča skumjajās acīs, viņš saprata, ka tas nemūžam nebūtu iespējams.
Vigvigi iekodās pinkulāča kājās atkal un atkal, līdz beidzot milzīgais zvērs ar klusu vaidu novēlās zemē. Tā ķermeni uzreiz noklāja niknie radījumi.
Zarēnam acīs sariesās asaras. Viņš novērsās, nespēdams skatīties. Viņš aizspieda ausis ar rokām, bet nevarēja nedzirdēt, kā kliedz pinkulācis, kas turpināja cīņu.
Tad dziļajā mežā iestājās klusums. Zarēns zināja, ka viss ir beidzies.
''Ak, pinkulāci,'' viņš š'mukstēja. ''Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc?'' Viņš gribēja lēkt zemē ar nazi rokā un nogalināt vigvigus visus līdz pēdējam. Viņš gribēja atriebt sava drauga nāvi. Tomēr viņš pārāl labi zināja, ka neko nebija iespējams darīt.
Zarēns izslaucīja acis un paskatījās lejup. Vigvigi bija projām. Bet no pinkulāča nekas nebija palicis pāri, ne kaula, ne zoba vai naga, ne skrandas no sūnām cauraugušās vilnas. No tālienes atskanēja kāda pinkulāča vientuļā jodelēšana. Tā sirdi plosošais sauciens laiku pa laikam atbalsojās cauri kokiem.
Zarēns cieši satvēra rokā se kaklā pakarināto zobu. Viņš iešņukstējās. ''Tas tagad nevar tev atsaukties,'' viņš caur asarām nočukstēja. ''Nekad vairs nevarēs.'' (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/crying.gif)