"Dragāras Pilārs" – ATD, [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

Ģeogrāfija un klimats

Dragāra ir pūķu pasaule.
Šajā pasaulē ir atrodamas pasakaini skaistas vietas, kā arī briesmīgākās vietas, kādas vien vispār varētu pastāvēt jebkurā pasaulē.
Dažkārt liekas savādi, ka vienā pasaulē var būt tik krasi atšķirīgs gan klimats, gan laikapstākļi, gan gadalaiki. Šur tur bija mūžīgas vasaras. Citur valdīja bargas ziemas. Citās vietās atkal gadalaiki mainījās.
Vēl kādā nostūrī bija atrodams mūžīgs purvs.

Pasakaini dzidras lagūnas. Milzu okeāni un jūras. Un purvi.
Arī ūdenskrātuves Dragārā bija visdažādākās.

Starp pasakainajām pļavām, vai mūžīgas sniega segas klātiem līdzenumiem, nevar piemirst arī augstos vulkānus, kas regulāri izmeta karstas lavas, liekot sakust akmeņiem un smiltīm.

Dragāras Pilārs bija īpaša vieta pūķu pasaulē.
Tas bija augsts tornis, kura smaile iesniedzās debesīs.
Pūķu svētvieta. Dragāras pasaules sirds un dvēsele.


Iedzīvotāji

Pasaule tik dažāda, jo tieši tik dažādi bija arī tās iedzīvotāji.
Pūķi.
Tie bija izvēlējušies tādas dzīvesvietas, kuras nu katram lika justies labi. Dažiem tās bija pasakaini skaistas pļavas. Citiem tumši un drēgni purvi. Citam mūžīga sasaluma ieskauti sniegoti līdzenumi vai vēju appūstu kalni. Vēl kādam pazeme. Tuvāk pie karstajām lavām.
Un lai arī viņi visi bija pūķi, tie tomēr nevarēja visi dzīvot, kur nu pagadās. Tie, kas bija iemīlējuši pļavas, tie arī tur labi jutās.
Tāpat, kā sniega līdzenumā mītošos nekādi nevarēja ievilināt pazemē pie karstajām lavām.

Pūķi bija dažādu krāsu.
Un lielākoties krāsa arī bija tā, kas noteica pūķa raksturu un viņa izvēlēto mājvietu.


Dragāras Pilārā mita valdnieks Devans.
Viņš bija vienīgais pūķis, kura zvīņas laistījās zeltītā krāsā.
Devans bija sens. Tikai vecākie no Dragāras iemītniekiem spēja nosaukt valdnieka gadu skaitli. Lielākoties visi apzīmēja viņu kā senu un ar to arī viss bija pateikts. Devans bija pacietīgs, laipns un taisnīgs.
Ja kāds saķīvējās, viņi drīkstēja doties pie valdnieka, lai tas izšķir strīdu. Un Devans to arī darīja. Jo pilārs viņam sniedza viedu gudrību.
Pūķi neapšaubīja Devana spriedumus.
Kad Devans pieņēma savu cilvēka formu, neskatoties uz savu vecumu, viņš izskatījās, kā jauneklis. Zeltainiem matiem un dzidri zilām acīm. Uz viņa pieres allaž atradās vijīga zelta diadēma. Tērpies vieglās, gaisīgās drānās, viņš vadīja dienas kalnos, kur ļāva vējam kopā ar viņu spēlēt stabules.


Dragāras dziļajos krāteros mita darvas, jeb melno pūķu cilts.
Viņus varētu saukt par ļauniem. Vai varbūt nesaprastiem. Taču melnajiem pūķiem pilnīgi un noteikti neinteresēja neviens cits, kā vien viņi paši. Tiesa, viņi spēja sadarboties ar citiem, ja tas bija nepieciešams. Un solīja kaut kādu nebūt labumu viņiem.
Taču citi pūķi ne visai ar šiem mēdza ielaisties attiecībās, jo melnie bija neparedzami. Tie varēja pievilt, nodot. Neturēt solījumu. Apkrāpt. Visu tikai raušot sev, sev, sev...
Viņu kalnu dzīlēs bija saraustas bagātības. Un viņiem nekad nepietika. Vajadzēja vēl!
Melnie pūķi spēja pievilt pat savus ciltsbrāļus. Ja vien tas viņiem bija izdevīgi.
Kaut kā jau viņi paši viens ar otru bija apraduši. Zināja, ka uz katru darījumu jāskatās ar zināmām aizdomām. Un gaidīja izdevīgāko brīdi, kad piešņākt otru. Ooo, bet gaidīt viņi varēja ilgi. Un pacietīgi. Melnie pūķi bija salti aprēķinātāji. Un gudri. Viltīgi.
Kad viņi pieņēma cilvēku formu, tiem allaž bija melni mati. Un melnie pūķi tērpās smagnējās, greznās drānās. Kuras papildināja daudz dārgu rotaslietu.

Melno pūķu pielūgtā dievība bija "Zeltakmens". Tas bija milzu akmens, kurš staroja tik spilgtu gaismu, ka teju apžilbināja, katru, kas uz to palūkojās.
Melnie pūķi lielākoties bija burvji un karotāji.
Retākos gadījumos arī priesteri.
Melnie pūķi esot pūķa formā spļauj darvai līdzīgu karstu šķidrumu, kas upuri iestidzina un sadedzina.
Melno pūķu cilts vadonis ir Obsidiāns. Vidēja vecuma vīrietis. Burvis.


Dragāras augstajos kalnos mita vēja, jeb balto pūķu cilts.
Viņi bija laipnākie pūķu pasaules iedzīvotāji. Uzticami, labestīgi un naivi.
Baltajiem pūķiem nepiederēja bagātības. Taču tiem piederēja brīvība, kuru sniedza kalnu galotnes un vējš.
Viņi allaž bija gatavi palīdzēt. Atdot sevi visu un visu, kas tiem bija pie dvēseles, ja kādam citam vajadzība bija lielāka.
Tiem nebija nekā svētāka par dotu solījumu.
Baltie pūķi mīlēja mūziku. Tie spēlēja stabules, lautas.
Kad viņi pieņēma cilvēku izskatu, tiem bija sniegbalti mati. Tie tērpās vieglās un gaisīgās drānās.

Vēja pūķu cilts dievība bija "Vēja gars"
Viņi to nekad nebija redzējuši, taču svēti tam ticēja. Vēja gars spēcināja nedienās, stiprināja slimībās.
Un Vēja garam baltie pūķi bija ierīkojuši mazas svētvietas ar zvaniņiem. Tur Vēja gars allaž varēja spēlēties.
Baltie pūķi lielākoties bija priesteri, burvji un bardi.
Retākos gadījumos karotāji.
Baltie pūķi esot pūķa formā pūš dziedējošu vēja dvesmu.
Balto pūķu cilts vadone ir Feijana. Viņa ir jauna sieviete. Dziedniece.


Dragāras tumšajos silos mita sūnu, jeb zaļo pūķu cilts.
Viņus nevarēja uzskatīt ne par ļauniem, ne par labiem. Viņi bija kā daba. Pavisam neitrāli.
Viņi mīlēja dabu. Mežus, kuros dzīvoja. Ziedus, zaļos kokus. Peldes meža ezeriņā un naktīs meklēt noslēpumainus augus, kas uzzied reizi gadsimtā, noteiktā laikā uz pavisam īsu mirkli. Viņi gaidīja šo mirkli, lai ietu noskatīties zieda īso ziedēšanas laiku. Nē, sūnu cilts pūķi nenoplūca maģisko ziedu un nenesa to mājās, lai liktu vāzē. Tie ļāva tam atrasties tur, kur tas bija izaudzis. Lai paši varētu priecāties un arī citi.
Viņu garstāvoklis reizēm mēdza būt mainīgs, kā laikapstākļi. Te saulaini un silti un te nāca brāzmains negaiss, kas neko nežēloja savā ceļā.
Zaļie pūķi nesteidza mētāties ar solījumiem. Vislabprātāk viņi neko nesolīja vispār. Jo ar tiem solījumiem dažkārt sanāca tā, kā nu sanāca. Jo lietus taču arī vienmēr nesola tikai veldzi. Tas var noslīcināt ražu. Un saule... tā jau var ne tikai sildīt. Tā spēja dedzināt.
Viņu bagātība bija meži un pļavas. Neko vairāk sūnu pūķiem nevajadzēja. Skrieties kopā ar meža zvēriem. Atdarināt tos.
Un meklēt īpašus augus, kurus kaltēt un vakaros izpīpēt pīpēs, no kurām galva griezās tāpat, kā no zvaigznēm virs augsto koku galotnēm.
Kad zaļie pūķi pieņēma cilvēku izskatu, to mati bija spilgti zaļā krāsā. Viņi izvelējās apģērbus vasarīgās krāsās. Bet labprāt apģērbā izmantoja arī ādas un citas dabas dotus resursus. Piemēram, puķes matos, vai zvēru ilkņu auskarus.

Zaļo pūķu dievība ir Meža māte.
Viņi tic, ka tā ir katrā augā, katrā kokā. Meža māte ir atrodama pat akmenī un smilts graudiņā.
Viņi vienmēr ir kopā ar savu dievību. Viņi tai neveido altārus.
Zaļie pūķi parasti ir druīdi, taku ziņi (reindžeri), mednieki.
Esot pūķa formā zaļie pūķi pūš gļotām līdzīgu zaļu šķidrumu, kurā upuris iestieg un ieķep.
Zaļo pūķu cilts vadonis ir Cermuriņš. Jauneklis. Mednieks.


Dziļajā okeānā mita raju, jeb zilo pūķu cilts.
Zilie pūķi vislabprātāk mitinājās okeāna dzīlēs. Tie dzīvoja alās un jāpiebilst, ka viņiem tīri labi patika spīdīgas lietiņas. Jo tās skaisti spīdēja, kad skaidrā dienā saules stariem izdevās izlausties cauri ūdens dzīlēm, lai iespīdētu viņu mājokļos.
Taču zilie pūķi speciāli nemeklēja dārgumus. Viņi tos nevāca čupās. Negulēja uz tiem.
Tā vietā viņi dienas vadīja ļaujoties straumei gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Ūdens pūķi bija bezrūpīgi. Tiem patika zem ūdens pūst burbuļus un čalot, kā strautiņiem. Zilajiem pūķiem bija grūti, ja tiem nācās ilgi pavadīt laiku prom no ūdens. Tad tie kļuva nomākti, skumji un meklēja kaut mazāko iespēju kur iemērkt savu ķepu, kaut mazākajā ūdens peļķītē.
Lai iegūtu spīdīgas mantiņas, zilie pūķi bija gatavi ielaisties avantūrās.
Tiem pat nevajadzēja, lai spīdīgajai lietiņai būtu vērtība. Galvenais, ka tā spīdēja.
Parasti zilie pūķi citiem pāri nedarīja. Nu ja vien par darīšanu pāri nevarēja uzskatīt mūžīgos aicinājumus un mēģinājumus biedrus aizvilkt uz kādu ūdenskrātuvi. Dažkārt ar šiem uzaicinājumiem, zilie pūķi kļuva visai apnicīgi. Bet viņi jau to nedomāja ļauni. Nevienam sliktu negribēja.
Kad zilie pūķi pieņēma cilvēku izskatu, tiem bija dažādu toņu zili mati. Tie tērpās visai pieticīgos un augumam pieguļošos tērpos, jo nebija jau noslēpums, ka garos lindrakos pa ūdeni kūļāties nav pārlieku ērti.

Zilo pūķu dievība ir "Zilais valis".
Viņi tic, ka lielais zilais valis katru nakti nopeld garām viņu mājai un uzdveš savu svēto elpu.
Tādēļ pie savām mājvietām pūķi izliek spīdīgos nieciņus, lai Zilais Valis var viņus atrast un zināt kurā virzienā pūst.
Zilie pūķi parasti ir blēži (rougs), burvji un priesteri.
Esot pūķa formā, zilie pūķi pūš spēcīgu ūdens strūklu, kas aizskalo visu viņu priekšā.
Zilo pūķu cilts vadonis ir Alakirs. Vidēja vecuma vīrietis. Burvis.


Dragāras vulkānu kalnos mita lavas, jeb sarkano pūķu cilts.
Sarkanie pūķi ir izteikti lepni. Taču to raksturi ir tikpat karsti, kā lava pie kuras tie dzīvo. Sarkanie pūķi ir neiecietīgi, runā tiešu valodu, kas citiem mēdz nepatikt, tie ātri aizsvilstas dusmās. Taču neskatoties uz neiecietīgajiem raksturiem sarkanie pūķi ir ļoti godprātīgi. Un uz viņiem var paļauties. Jo sarkanais pūķis labāk mirs nekā lauzīs savu godavārdu. Aptraipīs savu godu.
Sarkanajiem pūķiem patīk komfortabla dzīve. To mājokļi ir iekārtoti ērti un plaši.
Sarkanie pūķi savas dienas vada stingrā režīmā, kur liela nozīme ir treniņiem, darbam, zināšanu ieguvei. Tie neatļaujas slinkošanas vaļību un necieš to arī citos. Sarkanie pūķi ir nopietni. Necieš muļķību. Nicina krāpniekus un blēžus. Sarkanie pūķi ir kareivīgi.
Kad sarkanie pūķi pieņem cilvēku formu, tiem ir spilgti sarkani mati. Tie izvēlas formālu apģērbu. Karotāji noteikti vēlēsies tikt pie bruņām un ieročiem.

Sarkano pūķu dievība ir "Liesma".
Viņu citadelē Liesmai ir vairāki tempļi. Tajos ir lieli altāri un deg mūžamdegošas liesmas.
Ja liesma kādā no tempļiem izdziest, šīs liesmas pieskatītājs tiek sodīts ar nāvi.
Sarkanie pūķi parasti ir karotāji, burvji.
Retāk bardi un priesteri.
Esot pūķu formā, sarkanie pūķi pūš spēcīgu uguns liesmu.
Sarkano pūķu cilts vadonis ir Kaiross. Vidēja vecuma vīrietis. Karotājs.


~ * ~ * ~

Klases būs vairāk vai mazāk pietuvinātas klasiskajām fantasy klasēm.
Par tiem pūķu klaniem... nu, katrā ciltī jau mēdz būt izņēmumi, taču labāk būtu, ja jūs pieturētos pie dotā kanona. Un neveidotu ļaunus baltos pūķus vai īpaši altruistiskus melnos. Jo tādi savā paša ciltī jau būs izstumtie. Protams, ja tas padara interesantāku jūsu leģendu, tad to var mēģināt darīt.
Būs maģiju saraksti kaut kādi. Un pūķi noteikti ir sorcerer tipa burvji un spellbooks viņiem nav nepieciešams.

Spēles darbība visticamāk notisināsies pūķiem nepierastā pasaulē. Ne Dragārā.
Tās varētu mūsdienas vai pat kaut kāda nākotne. Vai kaut kādas dīvainas fantasy pasaules. Par to es vēl ar sevi vienošos.
Un spēles ideja būs nedienas ar pilāru. Respektīvi, tam draud sabrukšana, kura var izraisīt pūķu mīļotā valdnieka nāvi. Tādēļ valdnieks meklē brīvprātīgos, kuri ir gatavi doties uz citām pasaulēm, lai iegūtu zināšanas, materiālus, vienalga ko, kas spētu pilāru pasargāt no sabrukšanas.
Domāju gan, ka intro es uzrakstīšu rītdien, vai kad nu man būs brīvāks brīdis.
Ja ir jautājumi, droši var jautāt. Tepat ATD pavedienā. Un anketas sūtīt man uz PZ.

Anketā es vēlos šādus parametrus:

1) tēla vārds,
2) dzimums,
3) pūķa klans, (tie ir tās krāsas, melnais, baltais, sarkanais u.t.t.)
4) klase (iespējamās klases katram klanam ir norādītas pie tiem klanu aprakstiem.)
5) augums,
6) vecums,
7) ieroči (tie kuri redzami, kad paskatās uz jūsu personāžu, jā arī tie kas paslēpti zābakos un apakšbiksēs)
8) fotoattēls vai zīmējums (nav obligāti, ja gribas var sameklēt. gan pūķa formu, gan cilvēka.),
9) izskata apraksts, (ja ir bilde šo nevajag)
10) personāža rakstura apraksts
11) leģenda (jā, es gribu tēla leģendu. lai jūs paši labāk iepazītu savu tēlu un saprastu, ko gribat spēlēt. kā arī iekļaut tajā visādus draugus un ienaidniekus, ar kuru palīdzību varu padarīt jums interesantāku dzīvi spēlē)

Par pūķu vecumu:
Līdz 100 gadiem - bērns.
No 100 līdz 250 - jauneklis.
250 - 1000 + - pieaudzis pūķis.
pēc daudziem tūkstošiem gadu - sens pūķis.


~ * ~ * ~

Atļauja

Piekrītu R kategorijas piešķiršanai. Tiem, kuri piemirsuši, ko var un nevar kategorijas ietvaros, pārlasiet šo.


Pūķēns Sāra

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 27.01.2014 23:29

[Mākoņkaķis Aurēl...]

1) tēla vārds
Griša
2) dzimums
Sieviete
3) pūķa klans
Zaļie pūķi (Mūra)
4) klase:
Druīds
5) augums
Kā cilvēks salīdzinoši īsa, taču vingra, izveicīga. Pūķa formā proprocijas atbilstošas vecumam, taču joprojām salīdzinoši sīku augumu, ne masīvu.
6) vecums
Cilvēka izskats - ~ 22 - 24
Pūķis - ~300
7) ieroči
Ieroči: Pašas dūres, izveicība un spēja labi iespert + duncis, salīdzinoši īss, viegli noslēpjams.
Zīmīgas mantas: Soma, nesama pāri plecam, paredzēta lieku mantu, zālīšu un pārtikas glabāšanai. Turpat glabā arī bārddziņa nazi + līdzi ceļojuma apmetnis, darināts no kažokādas + dažas koka, kaula un dzintara rotaslietas.
8) fotoattēls vai zīmējums
portrets
pūķis
9) izskata apraksts
Ik rītu seko līdzi, lai mati būtu rūpīgi noskūti. Cilvēka izskatā viņas klans (vismaz 9 gadījumos no 10) ir nenosakāms. Pūķa formā, dabiski, cita runa.
Bruņas nelieto, apģērbu izvēlas salīdzinosi vienkāršu, neuzkrītošu - izņēmums ir dažas koka, kaula un dzintara rotaslietas ap kaklu un rokām, kas ļauj saglabāt druīda spēku arī atrodoties tālu no neskartas dabas.

[Sindra]

Par pūķu stādīšanos priekšā.
Kad pūķis sauc savu vārdu, viņi atsaucas arī uz tēva vārdu.

Esmu tas un tas, tā un tā dēls.

[Sindra]

Par pūķu izturību uz alko dzērieniem.
Idejiski, tas atkarīgs no personīgās izturības. Līdzīgi, kā cilvēkiem.
Tāds būdīgāks varēs izdzert vairāk un nenoreibt, kamēr kādai vārai daiļavai var pietikt arī ar pāris glāzēm.
Zaļie pūķi ir izņēmums. Viņi ir visai izturīgi alko lietošanas jautājumos. Kad noreibst, tad noreibst labi, bet viņiem nav paģiru.


Un vēl par pūķu sarunāšanos pūķu formā.
Viņi var sarunāties telepātiski, vai arī runās drakonikā. Tām personām, kas nav pūķi un kas nezin šo valodu, tas izklausīsies pēc niknas rēkšanas.
Bet nu.. kad pūķi ir pūķu formā, viņi nerunājas vārdiem normālā valodā. Viņi rēc.

[Roviela]

Es izdzēsu "kaut ko ne to saspiedu" Sindras postu. Lai gadījuma pēc netraucē.

[Sindra]

Paldies, Roviel!

Un tad man vēl te jautāja, un man likās, ka citiem arī to vajag zināt:

vai ievainojumi tieši pāriet? Un kā ir ar tām detaļām, kas vienā vai otrā formā nav? Mati, spārni, aste?

Kad pūķi ievaino pūķa formā, viņam ievainojumi paliks arī pārvēršoties par cilvēku.
Tiesa, kad pūķis ir ievainots, viņam pārvēršanās no viena formas otrā ir nepatīkams un sāpīgs process.

Ja pūķa formā ir ievainotas ķermeņa daļas, kas cilvēka formā nav, tad pūķim esot cilvēka formā nebūs redzamu ievainojumu, taču viņš jutīsies slikti tik un tā. Ja ir salauzts spārns, tad tas ir jādziedē un pūķis nevar lidot, kamēr nav izdziedēts. Pūķim, pārvēršoties par cilvēku, ļoti sāpēs mugura, lai arī spārns nav redzams. Ja pūķis savaino asti, viņam cilvēka formā sāpēs dibens. Viņš nevarēs apsēsties, pagulēt uz muguras.
Savainoti spārni vai aste parasti neasiņo. Taču esot cilvēka formā, savainotie locekļi radīs diskomfortu.
Ja pūķim asiņo roka, kāja vai mugura, vienalga kura ķermeņa daļa, tad tā asiņos abās formās.

Ja pūķim esot cilvēka formā nosvilina matus, tad īsti pūķa formā to nekādi nevarēs redzēt.
Savādāk gan ir ar nagiem. Ja pūķis nolauž nagu vienā vai otrā formā, tad naga trūkums ir abās formās. Uz zobiem attiecas tas pats.

[Malduguns]

Un cik ķepas ir pūķiem? Četras + spārni vai divas + ķepspārni?

P.S. Sakarīgu postu no manis un Avengedmike gaidīt rīt. Burvīgā sesija + naktsdarbi.

Šo rakstu rediģēja Malduguns: 29.01.2014 22:56

[Sindra]

četras ķepas plus spārni.
Priekšējās būs rociņas. Pakaļējās kājiņas.

Kad pūķis nomirst, tas pieņem pūķa formu, ja nāvei iestājoties bijis cilvēka formā.
Taču mirušais nemētās zemē uz ilgu laiku. Aptuveni dienas laikā mirušā pūķa ķermenis sairst smiltīs.

[Sindra]

Cikls ir mēnesis. Aptuveni.
Nedēļai apzīmējumu es vēl neesmu izdomājusi un gadam arī nē.

[Sindra]

Vai pūķi, kad sarunājas telepātiski, atpazīst, kas runā? Tos, kuru balsis cilvēka izskatā dzirdējuši?

Kad pūķi sarunājas telepātiski, viņi zin, kurš runā. Atpazīst balsis.
Tomēr, ar to telepātiju ir tā, ka tā strādā tikai tad, kad pūķi redz viens otru.
Tie nevar ar sazināties ar kādu, kurš nav redzeslokā. Un sazin kādā attālumā.

Cik ilgi mēs varam lidot nenoguruši? Taču ne jau visas trīs dienas no vietas?

Nuuu... tas ir tā... diskutējami.
Var nodzīties un pieveikt ceļu ātrākā laikā, taču, pūķiem tāpat gribas ēst, padzerties. Atpūsties.
Bez tam lidojot diennaktīm no vietas, priesterim nebūs sagatavotas maģijas un tāpat arī burvis nebūs atjaunojis savu manas krājumu.

Ja mēs pieņemam, ka sanāksme valdnieka pilī bija diezgan no rīta, tad droši vien līdz kādam pusdienslaikam var lidot mierīgi.
Pēc tam sāks gribēties ēst. Ko, protams, var ignorēt un turpināt lidot kaut vai līdz naktij. Bet ar nakti, nu kā jau teicu, ja kāsteri nebūs atpūtušies, tad maģiju nebūs.

[Roviela]

Aha, tad skaidrs, ka tas apmēram tāpat kā ceļojot ar kājām, ja neskaita to, ka lidojot tai pašā laikā var tikt tālāk nekā ar kājām ejot.

[Sindra]

Jā, ar lidošanu tiek lielākus gabalus uz priekšu.
Par to ceļu teica domājot lidošanu. Ka jūs lidosiet, nevis iesiet ar kājām.

[Roviela]

Es tā arī sapratu. Vienīgā neskaidrība bija par to, cik bieži jātaisa atpūtas brīži, ja ceļo parastā veidā, nevis izdzenas maksimāli.

[Sindra]

vai GM atļauj man kaut ko nomedīt pusdienām? Kādu briedi?

Lūk!
Nē... un ir vairāki iemesli kāpēc nē.

Pirmais:

Viņš pikējumā ielaidās mežā

Nu, pūķis liels... viņš nevar tā vienkārši ielaisties mežā. Koki traucē.
Ja Atorms mēģinātu noķert kādu briedi, kas iznācis pļavā, tad viņam veiktos daudz labāk.
Bet mežā... briedim būs priekšrocības.

Pūķa formā medīt sanāk klajā laukā, tur pūķis paņem uz ātrumu un pārsteigumu.
Vēl pūķis var ienirt ūdenskrātuvē un noķert zivis.
Bet ar tādām kokainām vietām ir problēmas.

Tad vēl... konkrēti Atorms nāk no citadeles.
Citadele ir pilsēta. Sarkanie un melnie pūķi ir tādi kā pilsētnieki.
Kamēr zaļie un zilie vairāk būtu uzskatāmi par lauciniekiem.
Baltie ir kaut kas nenosakāms pa vidu.

Bet citadelē dzīvojošie pūķi paši nemaz nenodarbojas ar medīšanu pārtikšanai. Viņiem ēdiens uz galda. Un jānomedī tikai no turienes.
Uz citadeli medījumus piegādā zaļo pūķu mednieki.
Protams, pūķim ir plēsēja instinkti. Taču... Atormu neviens nav mācījis medīt mežā. Tāpēc viņam klajā laukā sekmētos labāk.

Un vēl viena lieta.
Šāda medīšana diez vai patiktu druīdiem.
Jo redz, sarkanie pūķi no valdnieka mājvietas jau paņēma pārtiku. Pārtiku, kas nebija domāta līdzi nešanai un attiecīgi nebija sagatavota ceļojumiem. Tā bojātos... tad kāpēc neēst to pirmo, nevis kost nost briedi?

[Roviela]

Ak... Nu labi. Es nez kāpēc no spēles ievada iedomājos, ka pūķi regulāri lido apkārt paši gādādami sev pārtiku pūķa izskatā, protams, un itin nemaz neapgrūtina sevi ar vēl kādu savādāku pārtikas gādāšanu, ja vien var bez tā iztikt. Par mežu, jā, nokļūdījos, bet tas man nešķita ļoti svarīgi, tur klajuma vai meža vai klinšu lopiņi. Var jau palidot līdz kādai klajākai vietai, ja tas neprasa stundas.
Nāksies badoties, tātad, jo ar šo es rēķinājusies tomēr nebiju, un Atormam pārtika ir tikai tam laikam, kuru viņš paņēma brīdim, kad nevarēs pārvērsties par pūķi, un tas būs ne ātrāk kā pēc trīs dienām.
Citiem, izņemot, pāris, jau arī itin nekā nav līdzi. Mums būs kolektīva piespiedu diēta.

[echo3]

Ā, es arī sapratu, ka pūķi pūķa izskatā bez sirdaspziņas pārmetumiem ēd nost visu, kam tiek klāt, ja grib ēst. Nenodarbojas ar kanibālismu, protams.
Cilvēka izskatā viņiem nākas gatavot ēst un paļauties uz medniekiem, ja pats medīt neprot.

[Sindra]

A es ievadā rakstīju, ka viņi tā dara, ja?
Es laikam neatceros vairs...

[Roviela]

Nē, ne gluži ievadā, un tagad, kad pārlasu šo:

"Mājās un savās citadelēs, klanos pūķi izmanto cilvēku formu. Viņiem pavisam noteikti nav problēmu izmantot cilvēku formu un nekādu aizspriedumu pret to.
Nu, patiesībā, mēs to tikai saucam par cilvēka formu, bet vispār pūķis savā pilsētā dzīvo, kā cilvēks un ārpus tās, kā lielais, maģiskais zvērs.
Kad pūķi ir kā pūķi, viņiem jau nevajag gultas un citas ērtības. Viņi guļ uz klintīm. Nokož savas "pusdienas" un tāpat arī norij. Bez gatavošanas un tā.
Protams, mēdz formas mainīt, kad vien tas ir nepieciešami un skatoties kura forma ērtāka. Pūķiem nav ierobežojumu uz formu mainīšanu."

tad saprotu, ka var arī savādāk saprast.
Mēs pašlaik esam "nokož savas pusdienas" apstākļos, tāpēc es sadomājos, kā tas viss varētu notikt.

[Sindra]

Mm, nu ok.
Bet ne ieplanējot mežā.

Bet tur tad cita problēma.
Ja cept uz uguns un gatavot, tad jau lai to ēstu cilvēku formā, tas ir jādīrā un vēl nez kādas iekšas jātīra un es pat nez kas vēl.
Tas aizņemtu laiku un dīrāšana gan ir mednieku skills.

Īsāk sakot, mana doma bija tāda, ka man gribējās, lai visi nemāk visu un no klasēm būtu jēga.

[Roviela]

Jā, es jau saprotu.
Ja vispār to var izdarīt, bet tikai katram pūķu veidam zināmā apkārtnē, tad Atorms nemedīs mežā vai ūdeņos, un nemēģinās gatavot cepešus, kas būtu ēdami cilvēka izskatā esot. Viņš mēģinās medīt klajākās vietās un kalnos, un arī tad var katru reizi nepaveikties.
Tā būs pareizāk, ja?

[Sindra]

Nu, ja būs tā, ka kaut kur galīgi nevarēs neko nomedīt, tad ziņošu.

Un vēl, par pūķu izmēriem.
Tas tā... aptuveni, lai var iztēloties.

Jauns pieaugušais pūķis ir kādi 5x5 metri. Plus aste un spārnu platums noteikti lielāks.
Ļoti vecs pūķis būs 10x10 metri plus aste, garais kakls, spārni.
Attiecīgi sens pūķis būs vēl lielāks.