Ģeogrāfija un klimats

Dragāra ir pūķu pasaule.
Šajā pasaulē ir atrodamas pasakaini skaistas vietas, kā arī briesmīgākās vietas, kādas vien vispār varētu pastāvēt jebkurā pasaulē.
Dažkārt liekas savādi, ka vienā pasaulē var būt tik krasi atšķirīgs gan klimats, gan laikapstākļi, gan gadalaiki. Šur tur bija mūžīgas vasaras. Citur valdīja bargas ziemas. Citās vietās atkal gadalaiki mainījās.
Vēl kādā nostūrī bija atrodams mūžīgs purvs.

Pasakaini dzidras lagūnas. Milzu okeāni un jūras. Un purvi.
Arī ūdenskrātuves Dragārā bija visdažādākās.

Starp pasakainajām pļavām, vai mūžīgas sniega segas klātiem līdzenumiem, nevar piemirst arī augstos vulkānus, kas regulāri izmeta karstas lavas, liekot sakust akmeņiem un smiltīm.

Dragāras Pilārs bija īpaša vieta pūķu pasaulē.
Tas bija augsts tornis, kura smaile iesniedzās debesīs.
Pūķu svētvieta. Dragāras pasaules sirds un dvēsele.


Iedzīvotāji

Pasaule tik dažāda, jo tieši tik dažādi bija arī tās iedzīvotāji.
Pūķi.
Tie bija izvēlējušies tādas dzīvesvietas, kuras nu katram lika justies labi. Dažiem tās bija pasakaini skaistas pļavas. Citiem tumši un drēgni purvi. Citam mūžīga sasaluma ieskauti sniegoti līdzenumi vai vēju appūstu kalni. Vēl kādam pazeme. Tuvāk pie karstajām lavām.
Un lai arī viņi visi bija pūķi, tie tomēr nevarēja visi dzīvot, kur nu pagadās. Tie, kas bija iemīlējuši pļavas, tie arī tur labi jutās.
Tāpat, kā sniega līdzenumā mītošos nekādi nevarēja ievilināt pazemē pie karstajām lavām.

Pūķi bija dažādu krāsu.
Un lielākoties krāsa arī bija tā, kas noteica pūķa raksturu un viņa izvēlēto mājvietu.


Dragāras Pilārā mita valdnieks Devans.
Viņš bija vienīgais pūķis, kura zvīņas laistījās zeltītā krāsā.
Devans bija sens. Tikai vecākie no Dragāras iemītniekiem spēja nosaukt valdnieka gadu skaitli. Lielākoties visi apzīmēja viņu kā senu un ar to arī viss bija pateikts. Devans bija pacietīgs, laipns un taisnīgs.
Ja kāds saķīvējās, viņi drīkstēja doties pie valdnieka, lai tas izšķir strīdu. Un Devans to arī darīja. Jo pilārs viņam sniedza viedu gudrību.
Pūķi neapšaubīja Devana spriedumus.
Kad Devans pieņēma savu cilvēka formu, neskatoties uz savu vecumu, viņš izskatījās, kā jauneklis. Zeltainiem matiem un dzidri zilām acīm. Uz viņa pieres allaž atradās vijīga zelta diadēma. Tērpies vieglās, gaisīgās drānās, viņš vadīja dienas kalnos, kur ļāva vējam kopā ar viņu spēlēt stabules.


Dragāras dziļajos krāteros mita darvas, jeb melno pūķu cilts.
Viņus varētu saukt par ļauniem. Vai varbūt nesaprastiem. Taču melnajiem pūķiem pilnīgi un noteikti neinteresēja neviens cits, kā vien viņi paši. Tiesa, viņi spēja sadarboties ar citiem, ja tas bija nepieciešams. Un solīja kaut kādu nebūt labumu viņiem.
Taču citi pūķi ne visai ar šiem mēdza ielaisties attiecībās, jo melnie bija neparedzami. Tie varēja pievilt, nodot. Neturēt solījumu. Apkrāpt. Visu tikai raušot sev, sev, sev...
Viņu kalnu dzīlēs bija saraustas bagātības. Un viņiem nekad nepietika. Vajadzēja vēl!
Melnie pūķi spēja pievilt pat savus ciltsbrāļus. Ja vien tas viņiem bija izdevīgi.
Kaut kā jau viņi paši viens ar otru bija apraduši. Zināja, ka uz katru darījumu jāskatās ar zināmām aizdomām. Un gaidīja izdevīgāko brīdi, kad piešņākt otru. Ooo, bet gaidīt viņi varēja ilgi. Un pacietīgi. Melnie pūķi bija salti aprēķinātāji. Un gudri. Viltīgi.
Kad viņi pieņēma cilvēku formu, tiem allaž bija melni mati. Un melnie pūķi tērpās smagnējās, greznās drānās. Kuras papildināja daudz dārgu rotaslietu.

Melno pūķu pielūgtā dievība bija "Zeltakmens". Tas bija milzu akmens, kurš staroja tik spilgtu gaismu, ka teju apžilbināja, katru, kas uz to palūkojās.
Melnie pūķi lielākoties bija burvji un karotāji.
Retākos gadījumos arī priesteri.
Melnie pūķi esot pūķa formā spļauj darvai līdzīgu karstu šķidrumu, kas upuri iestidzina un sadedzina.
Melno pūķu cilts vadonis ir Obsidiāns. Vidēja vecuma vīrietis. Burvis.


Dragāras augstajos kalnos mita vēja, jeb balto pūķu cilts.
Viņi bija laipnākie pūķu pasaules iedzīvotāji. Uzticami, labestīgi un naivi.
Baltajiem pūķiem nepiederēja bagātības. Taču tiem piederēja brīvība, kuru sniedza kalnu galotnes un vējš.
Viņi allaž bija gatavi palīdzēt. Atdot sevi visu un visu, kas tiem bija pie dvēseles, ja kādam citam vajadzība bija lielāka.
Tiem nebija nekā svētāka par dotu solījumu.
Baltie pūķi mīlēja mūziku. Tie spēlēja stabules, lautas.
Kad viņi pieņēma cilvēku izskatu, tiem bija sniegbalti mati. Tie tērpās vieglās un gaisīgās drānās.

Vēja pūķu cilts dievība bija "Vēja gars"
Viņi to nekad nebija redzējuši, taču svēti tam ticēja. Vēja gars spēcināja nedienās, stiprināja slimībās.
Un Vēja garam baltie pūķi bija ierīkojuši mazas svētvietas ar zvaniņiem. Tur Vēja gars allaž varēja spēlēties.
Baltie pūķi lielākoties bija priesteri, burvji un bardi.
Retākos gadījumos karotāji.
Baltie pūķi esot pūķa formā pūš dziedējošu vēja dvesmu.
Balto pūķu cilts vadone ir Feijana. Viņa ir jauna sieviete. Dziedniece.


Dragāras tumšajos silos mita sūnu, jeb zaļo pūķu cilts.
Viņus nevarēja uzskatīt ne par ļauniem, ne par labiem. Viņi bija kā daba. Pavisam neitrāli.
Viņi mīlēja dabu. Mežus, kuros dzīvoja. Ziedus, zaļos kokus. Peldes meža ezeriņā un naktīs meklēt noslēpumainus augus, kas uzzied reizi gadsimtā, noteiktā laikā uz pavisam īsu mirkli. Viņi gaidīja šo mirkli, lai ietu noskatīties zieda īso ziedēšanas laiku. Nē, sūnu cilts pūķi nenoplūca maģisko ziedu un nenesa to mājās, lai liktu vāzē. Tie ļāva tam atrasties tur, kur tas bija izaudzis. Lai paši varētu priecāties un arī citi.
Viņu garstāvoklis reizēm mēdza būt mainīgs, kā laikapstākļi. Te saulaini un silti un te nāca brāzmains negaiss, kas neko nežēloja savā ceļā.
Zaļie pūķi nesteidza mētāties ar solījumiem. Vislabprātāk viņi neko nesolīja vispār. Jo ar tiem solījumiem dažkārt sanāca tā, kā nu sanāca. Jo lietus taču arī vienmēr nesola tikai veldzi. Tas var noslīcināt ražu. Un saule... tā jau var ne tikai sildīt. Tā spēja dedzināt.
Viņu bagātība bija meži un pļavas. Neko vairāk sūnu pūķiem nevajadzēja. Skrieties kopā ar meža zvēriem. Atdarināt tos.
Un meklēt īpašus augus, kurus kaltēt un vakaros izpīpēt pīpēs, no kurām galva griezās tāpat, kā no zvaigznēm virs augsto koku galotnēm.
Kad zaļie pūķi pieņēma cilvēku izskatu, to mati bija spilgti zaļā krāsā. Viņi izvelējās apģērbus vasarīgās krāsās. Bet labprāt apģērbā izmantoja arī ādas un citas dabas dotus resursus. Piemēram, puķes matos, vai zvēru ilkņu auskarus.

Zaļo pūķu dievība ir Meža māte.
Viņi tic, ka tā ir katrā augā, katrā kokā. Meža māte ir atrodama pat akmenī un smilts graudiņā.
Viņi vienmēr ir kopā ar savu dievību. Viņi tai neveido altārus.
Zaļie pūķi parasti ir druīdi, taku ziņi (reindžeri), mednieki.
Esot pūķa formā zaļie pūķi pūš gļotām līdzīgu zaļu šķidrumu, kurā upuris iestieg un ieķep.
Zaļo pūķu cilts vadonis ir Cermuriņš. Jauneklis. Mednieks.


Dziļajā okeānā mita raju, jeb zilo pūķu cilts.
Zilie pūķi vislabprātāk mitinājās okeāna dzīlēs. Tie dzīvoja alās un jāpiebilst, ka viņiem tīri labi patika spīdīgas lietiņas. Jo tās skaisti spīdēja, kad skaidrā dienā saules stariem izdevās izlausties cauri ūdens dzīlēm, lai iespīdētu viņu mājokļos.
Taču zilie pūķi speciāli nemeklēja dārgumus. Viņi tos nevāca čupās. Negulēja uz tiem.
Tā vietā viņi dienas vadīja ļaujoties straumei gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Ūdens pūķi bija bezrūpīgi. Tiem patika zem ūdens pūst burbuļus un čalot, kā strautiņiem. Zilajiem pūķiem bija grūti, ja tiem nācās ilgi pavadīt laiku prom no ūdens. Tad tie kļuva nomākti, skumji un meklēja kaut mazāko iespēju kur iemērkt savu ķepu, kaut mazākajā ūdens peļķītē.
Lai iegūtu spīdīgas mantiņas, zilie pūķi bija gatavi ielaisties avantūrās.
Tiem pat nevajadzēja, lai spīdīgajai lietiņai būtu vērtība. Galvenais, ka tā spīdēja.
Parasti zilie pūķi citiem pāri nedarīja. Nu ja vien par darīšanu pāri nevarēja uzskatīt mūžīgos aicinājumus un mēģinājumus biedrus aizvilkt uz kādu ūdenskrātuvi. Dažkārt ar šiem uzaicinājumiem, zilie pūķi kļuva visai apnicīgi. Bet viņi jau to nedomāja ļauni. Nevienam sliktu negribēja.
Kad zilie pūķi pieņēma cilvēku izskatu, tiem bija dažādu toņu zili mati. Tie tērpās visai pieticīgos un augumam pieguļošos tērpos, jo nebija jau noslēpums, ka garos lindrakos pa ūdeni kūļāties nav pārlieku ērti.

Zilo pūķu dievība ir "Zilais valis".
Viņi tic, ka lielais zilais valis katru nakti nopeld garām viņu mājai un uzdveš savu svēto elpu.
Tādēļ pie savām mājvietām pūķi izliek spīdīgos nieciņus, lai Zilais Valis var viņus atrast un zināt kurā virzienā pūst.
Zilie pūķi parasti ir blēži (rougs), burvji un priesteri.
Esot pūķa formā, zilie pūķi pūš spēcīgu ūdens strūklu, kas aizskalo visu viņu priekšā.
Zilo pūķu cilts vadonis ir Alakirs. Vidēja vecuma vīrietis. Burvis.


Dragāras vulkānu kalnos mita lavas, jeb sarkano pūķu cilts.
Sarkanie pūķi ir izteikti lepni. Taču to raksturi ir tikpat karsti, kā lava pie kuras tie dzīvo. Sarkanie pūķi ir neiecietīgi, runā tiešu valodu, kas citiem mēdz nepatikt, tie ātri aizsvilstas dusmās. Taču neskatoties uz neiecietīgajiem raksturiem sarkanie pūķi ir ļoti godprātīgi. Un uz viņiem var paļauties. Jo sarkanais pūķis labāk mirs nekā lauzīs savu godavārdu. Aptraipīs savu godu.
Sarkanajiem pūķiem patīk komfortabla dzīve. To mājokļi ir iekārtoti ērti un plaši.
Sarkanie pūķi savas dienas vada stingrā režīmā, kur liela nozīme ir treniņiem, darbam, zināšanu ieguvei. Tie neatļaujas slinkošanas vaļību un necieš to arī citos. Sarkanie pūķi ir nopietni. Necieš muļķību. Nicina krāpniekus un blēžus. Sarkanie pūķi ir kareivīgi.
Kad sarkanie pūķi pieņem cilvēku formu, tiem ir spilgti sarkani mati. Tie izvēlas formālu apģērbu. Karotāji noteikti vēlēsies tikt pie bruņām un ieročiem.

Sarkano pūķu dievība ir "Liesma".
Viņu citadelē Liesmai ir vairāki tempļi. Tajos ir lieli altāri un deg mūžamdegošas liesmas.
Ja liesma kādā no tempļiem izdziest, šīs liesmas pieskatītājs tiek sodīts ar nāvi.
Sarkanie pūķi parasti ir karotāji, burvji.
Retāk bardi un priesteri.
Esot pūķu formā, sarkanie pūķi pūš spēcīgu uguns liesmu.
Sarkano pūķu cilts vadonis ir Kaiross. Vidēja vecuma vīrietis. Karotājs.


~ * ~ * ~

Klases būs vairāk vai mazāk pietuvinātas klasiskajām fantasy klasēm.
Par tiem pūķu klaniem... nu, katrā ciltī jau mēdz būt izņēmumi, taču labāk būtu, ja jūs pieturētos pie dotā kanona. Un neveidotu ļaunus baltos pūķus vai īpaši altruistiskus melnos. Jo tādi savā paša ciltī jau būs izstumtie. Protams, ja tas padara interesantāku jūsu leģendu, tad to var mēģināt darīt.
Būs maģiju saraksti kaut kādi. Un pūķi noteikti ir sorcerer tipa burvji un spellbooks viņiem nav nepieciešams.

Spēles darbība visticamāk notisināsies pūķiem nepierastā pasaulē. Ne Dragārā.
Tās varētu mūsdienas vai pat kaut kāda nākotne. Vai kaut kādas dīvainas fantasy pasaules. Par to es vēl ar sevi vienošos.
Un spēles ideja būs nedienas ar pilāru. Respektīvi, tam draud sabrukšana, kura var izraisīt pūķu mīļotā valdnieka nāvi. Tādēļ valdnieks meklē brīvprātīgos, kuri ir gatavi doties uz citām pasaulēm, lai iegūtu zināšanas, materiālus, vienalga ko, kas spētu pilāru pasargāt no sabrukšanas.
Domāju gan, ka intro es uzrakstīšu rītdien, vai kad nu man būs brīvāks brīdis.
Ja ir jautājumi, droši var jautāt. Tepat ATD pavedienā. Un anketas sūtīt man uz PZ.

Anketā es vēlos šādus parametrus:

1) tēla vārds,
2) dzimums,
3) pūķa klans, (tie ir tās krāsas, melnais, baltais, sarkanais u.t.t.)
4) klase (iespējamās klases katram klanam ir norādītas pie tiem klanu aprakstiem.)
5) augums,
6) vecums,
7) ieroči (tie kuri redzami, kad paskatās uz jūsu personāžu, jā arī tie kas paslēpti zābakos un apakšbiksēs)
8) fotoattēls vai zīmējums (nav obligāti, ja gribas var sameklēt. gan pūķa formu, gan cilvēka.),
9) izskata apraksts, (ja ir bilde šo nevajag)
10) personāža rakstura apraksts
11) leģenda (jā, es gribu tēla leģendu. lai jūs paši labāk iepazītu savu tēlu un saprastu, ko gribat spēlēt. kā arī iekļaut tajā visādus draugus un ienaidniekus, ar kuru palīdzību varu padarīt jums interesantāku dzīvi spēlē)

Par pūķu vecumu:
Līdz 100 gadiem - bērns.
No 100 līdz 250 - jauneklis.
250 - 1000 + - pieaudzis pūķis.
pēc daudziem tūkstošiem gadu - sens pūķis.


~ * ~ * ~

Atļauja

Piekrītu R kategorijas piešķiršanai. Tiem, kuri piemirsuši, ko var un nevar kategorijas ietvaros, pārlasiet šo.


Pūķēns Sāra

Man ir pirmie jautājumi:

1. Vai pūķu klani savā starpā var/mēdz pāroties, vai ir iespējami krustojumi jeb tikai tīras krāsas?
2. Kādi ir pūķu izmēri attiecībā pret cilvēka izmēriem? Vai viņi visi ir lieli vai ir dažādi? Aptuveni kādas ir iespējamās improvizācijas robežas?
3. Kādā formā viņi pārsvarā dzīvojas savā pasaulē? Piemēram, kāda izmēra ir mājas? Vai viņi bieži savā pasaulē maina formas no pūķiem uz cilvēkiem? Piemēram, nevar kaut kur tikt, pārvēršas par cilvēku un izlien. Cik parasti tas ir viņu pasaulē būt cilvēka formā?
4. Kādas ir savstarpējās klanu attiecības? Vai viņi dzīvo vairāk savējo noslēgtās kopienās vai brīvi kontaktējas ar visiem pārējiem?
5. Vai visādu veidu pūķi var dzīvot visādās pasaules vietās vai tomēr katrs klans koncentrējas savās (kā valstis)? Vai tik pat labi katrā kalnā var dzīvot kādi melnie, sarkanie un galā baltie, bet blakus mežiņā un jūrā pa zilajam un zaļajam pūķim?
6. Ja pareizi saprotu, pūķa formā ir elpa, maģiskās spējas, spēks un spārni, bet cilvēka formā ir ieroči. Pārvēršoties tas viss saglabājas un nenokrīt, ja? T.i., par to nav jāuztraucas?

Vai pastāv tikai šie, jau minētie, klani vai ir arī vēl kādi citi, kurus varm radīt paši, saskaņojot ar GM?

Un mani ļoti interesē arī atbildes uz Romijas jau uzdotajiem jautājumiem.

Vai pūķi visi ir lidojoši?
Kā ir ar citādu pārvietošanos - maģisko? Vai tāda ir, un, ja ir, tad vai visiem?
Vai maģiskās spējas atkarīgas no klases un cilts, vai arī ir kaut kas, ko var visi?

Kāda izmēra pūķis skaitās mazs, vidējs, liels?
Neskaitot pašus pūķus un zvērus, pieļauju, ka citu cilvēkveidīgu būtņu nav?
Kādas ir Dragāras iedzīvotāju zināšanas par citām pasaulēm, jebšu visi ir svētā pārliecībā, ka Dragāra ir viss, kas var būt?

Jā, mēdz arī jaukt klanus savā starpā. Taču, bērns parasti ir vienā no vecāku krāsām. Hibrīdi nerodas. Tikai tīrs klana pārstāvis.
Nu, un, protams, arī tas, ka sakrustojoties dažādu klanu pārstāvjiem, nākas mainīt dzīvesvietu.
Dragārā ir arī atsevišķas vietas, kur dzīvo šīs jauktās ģimenes. Parasti šajā vietā klana vadonis ir pūķis, kurš pirmais šeit apmeties ar savu jaunizveidoto ģimeni. Ja kādam būs nepieciešamība pēc šī, es uzrakstīšu par šiem klaniem arī.
Pa visu Dragāru ir aptuveni trīs šādas vietas, kur dzīvo jauktās ģimenes.
Protams, vairāk gan ir izplatīts, ka pūķi pārojas ar sava klana pārstāvi. Un paliek dzīvot savā klanā.



Cilvēku formā tāpat, kā cilvēki. Un attiecīgi arī klase ietekmē. Teiksim pūķis vīrietis burvis nebūs tik uztrenētu augumu, kā piemēram karotājs.
Kad pūķu formā, tad izmēru ietekmē vecums. Jauni pūķēni ir aptuveni tāda ražena zirga lielulām. Pieauguši pūķi jau lielāki. Senie pūķi jau pavisam lieli. Savā ziņā pēc tā var noteikt cita pūķa vecumu.
Pūķmeitenem būs smalkāki purniņi, mazāki augumi. Nu, kaut kā tā...



Mājās un savās citadelēs, klanos pūķi izmanto cilvēku formu. Viņiem pavisam noteikti nav problēmu izmantot cilvēku formu un nekādu aizspriedumu pret to.
Nu, patiesībā, mēs to tikai saucam par cilvēka formu, bet vispār pūķis savā pilsētā dzīvo, kā cilvēks un ārpus tās, kā lielais, maģiskais zvērs.
Kad pūķi ir kā pūķi, viņiem jau nevajag gultas un citas ērtības. Viņi guļ uz klintīm. Nokož savas "pusdienas" un tāpat arī norij. Bez gatavošanas un tā.
Protams, mēdz formas mainīt, kad vien tas ir nepieciešami un skatoties kura forma ērtāka. Pūķiem nav ierobežojumu uz formu mainīšanu.



Attiecības ir.
Vispār pūķi brīvi kontaktējas viens ar otru, neskatoties uz klaniem. Tomēr, raksturiņi šo to nosaka.

Melnie pūķi... runājas ar visiem, var slēgt darījumus ar visiem, bet viņiem ir kara stāvoklis ar sarkanajiem. Viņiem neptīk zilie pūķi. Jo tie mēdz zagt viņu dārglietas.
Baltie pūķi... mīl visus. Ne ar vienu nav kara stāvoklī.
Zaļie pūķi... vislabāk draudzējas ar zilajiem pūķiem. Baltie viņiem arī liekas ok, taču ne līdz galam. Liekas drusku par daudz ķerti ar savu vēju. Zaļajiem pūķiem nepatīk sarkanie pūķi. Jo viņu ugunis mēdz iznīcināt mežus. Taču tas nav gluži kara stāvoklis. Tikai nepatika.
Zilie pūķi... viņiem patīk zaļie pūķi. Un viņiem patīk melno pūķu spīdīgās lietiņas, taču nepatīk paši melnie pūķi. Jo viņi ir nelaipni. Viņiem patīk arī baltie pūķi, jo tie nesavtīgi sadziedē ievainojumus un neuzdod liekus jautājumus, kā tie iegūti.
Sarkanie pūķi... viņiem ir kara stāvoklis ar melnajiem pūķiem. Viņiem ir visai izteikta nepatika pret zilajiem pūķiem. Viņi nesaprot zaļos pūķus. Par baltajiem pūķiem viņi nopūšas, jo nesaprot, kā tāds naivums spēj pasaulē izdzīvot. Bet viņi zin, ka baltie pūķi ir labsirdīgi. Tādēļ sarkanie bieži vien izvēlas būt par balto aizstāvjiem.

Kara stāvoklis nozīmē, ka pastāv iespēja, ka nonākot melnajam un sarkanajam pārāk tuvā attālumā, sāksies kautiņš. Bet, protams, tas nav tā... nesaprātīgi un principa pēc. Ja ļoti vajag, melnais un sarkanais spēs arī sēdēt blakus un nesist viens otram. Taču dziļa nepatika būs šā kā tā...

Kara stāvokļi starp pūķu klaniem laika gaitā mēdz mainīties.
Un jaukto pūķu klanos šīs tīrkrāsas klanu attiecības vairs nav būtiskas. Viņi neiesaistās ķīviņos. Jo ir izvēlējušies pamest savus klanus.



Klani nedzīvo pārāk tuvu viens otram. Viņi ir diezgan izkaistīti pa pasauli.
Un vienam klana pārstāvim ne visai patiks cita klana majvieta. Tāpēc, ja gadās, ka sapārojas dažādu klanu pārstāvji, viņi pamet savus klanus un dodas uz jaukto ģimeņu klaniem. Šie klani mēģin iekārtoties dzīvot tādās pasaules vietās, kur komfortabli būtu abiem pārstāvjiem. Tās būs tās vietas, kā mežs pie jūras, augsts kalns, kuram ir arī pazemes lavas alas.



Pārvēršoties tur un atpakaļ, ieroči, drēbes saglabājas. Nekas nenokrīt.
Bet jā... elpa ir tikai pūķa formā. Tāpat, kā iespēja lidot.
Taču cilvēka formā ir cīņas mākslas un maģijas.



Pastāv arī citi pūķu klani. Par tiem es aprakstīšu nedaudz vēlāk. Nu, lai būtu zināšanas.
Taču spēlēšanai var dabūt tiki minētos klanus.

Jā... visi ir lidojoši. Un izskatās, kā klasiski fantasy pūķi.
Visi pūķi ir arī peldoši. Taču zilie ir tie, kas dzīvo zem ūdens.
Taču, iespējams, ka par zilajiem man vajadzēja vēl uzrakstīt, ka viņu mājvietas ir tā kā dalītas. Ir vietas, kur viņi uzturas pūķu formā. Un ir mājokļa dzīles, kur viņi uzturas cilvēku formās. Šajās dzīlēs ūdeņa nav. Un viņi dzīvo normāli, tāpat, kā citi pūķi savās citadelēs.



Pārvietošanās ir lidošana. Pa savu pasauli pūķi, protams, lido.
Ja viņiem ir jāpārvietojas cilvēku formā. Tad iet ar kājām, vai arī katram klanam ir kaut kāds savs specifisks jājamlopiņš.
Bet, šos jājamlopus tāpat nevarēs paņemt līdzi uz citu pasauli.
Un ja pārvietošanās citās pasaulēs, tad nu tādas, kā citas pasaules piedāvā. Vai arī burvjiem iespējams būs teleports. Visām klasēm tas nebūs. Tādēļ katrai klasei ir savi plusi.
Klašu aprakstus gan es uzrakstīšu laikam tikai nākamajās brīvdienās.



Būs kaut kādas spējas, kas piemīt visiem pūķiem, jo viņi ir maģiskas radības.
Būs kaut kadas spējas, kas piemīt specifiski klaniem.
Un, protams, klašu atšķirības. Visi nemācēs visu. Tādēļ ir klases.

Priesteriem, kā jau fantasy spēlēs tas ir pieņemts, svarīgs ir dievības maģiskais simbols.
Ja priesterim to atņem, viņš burties nespēj.



Tieši Dragārā nav citu cilvēkveidīgu būtņu.
Ja kāds ieklīst, jo mums pastāv ceļošana starp pasaulēm, tad pūķi parūpējas, lai šī būtne visai ātri pazustu no viņu pasaules.



Tas ir atkarīgs no klases.
Teiksim, burvjiem būs vairāk zināšanu par šādām lietām. Kamēr karotājam svarīgāk ir sadabūt pēc iespējas labāku ieroci.
Bardi vairāk zinās par citām pasaulēm, jo viņi stāsta stāstus un savas dziesmas uz kaut ko taču jābāzē.
(Starp citu, par bardiem runājot, es zinu, ka D&D bardi dziedē. Bet šeit mums bardiem hīlingspējas nebūs. Hīleri ir priesteri un druīdi.)

Tomēr, visi pūķi zin, ka pastāv citas pasaules.
Un Pilārā ir atrodama arī milzu bibliotēka.

Kad jūs rakstat leģendu, lūdzu anketā pie klana norādiet arī klasi.
Man aizmirsies pierakstīt.

Iespējamās klases katram klanam ir norādītas pie tiem klanu aprakstiem.
Un būtu jauki, ja kads mods to klasi ielabotu iekš anketas arī.

Ohoho, ar tādu attiecību kokteili būs jautri atspēlēt dažādas krāsiņas vienā grupā.

Visus ienīsti un izmanto - melnais
Visus mīli - baltais
Racionāls un disciplinēts - sarkanais
Po.figists - zaļais
Jautrītis - zilais

Es pašlaik svārstos starp zilo un balto pūķi. Meklēju bildes abiem. Zilajam ir! Pat ar spīdīgu pērli ķepā.

Par cik anketā pirms brīža nebija prasīts...
Esmu zilo pūķu dziednieks.

nu jā. es jau labprāt gribētu saspēli starp spēlētājiem.
bet arī apzinos, ka mana vēlme savā ziņā ir utopija.

Divi no vienas krāsiņas noteikti sapratīsies vislabāk, vienalga, kura krāsa tā ir.

Es labprāt pievienotos, bet vēl neesmu izlēmusi par labu konkrētai krāsai un klasei, bet domāju, ka kaut kāda balansa saglabāšanai ir labi pateikt jau izvēlētās krāsas un klases. Varbūt arī dzimumu? Kaut gan tas tik tā.

Es varētu būt zaļš. Vai zaļa, vēl nezinu. Domāju par druīdu.
Aha, es arī priecātos par saspēli.

Es atbalstu Romijas ieteikumu, par krāsu un klašu pateikšanu.
Ja nu kas, esmu jauna pūķu meitene. ^^

Njā nu. Es nezinu.
no vienas puses man gribas, lai pleijeri spēlē to, ko viņi grib, nevis vajag, jo balansam kaut kas trūkst.

Īsāk sakot, nezinu.
ja paši gribat, tad sakat.
līdz leģendu iesūtīšanai atd paies laiciņš.

Man bija ideja pārmaiņas pēc paspēlēt kaut kādu zarazu - sarkano vai melno. Tie man tieši sākumā iepatikās visvairāk. Bet tā kā es neesmu ilgstoši spēlējusi neko ar nejauku raksturu, tad es nezinu, vai es spēšu pietiekami ticami visu laiku pieturēties pie tādas attieksmes. Nevar jau tā pēkšņi kļūt balts un pūkains. Arī vīriešu tēls nav spēlēts, bet arī par to es nezinu, vai sanāktu pietiekami ticami (bet sieviešu kompānijā tik atšķirīgi raksturi var likt spalvām iet pa gaisu). Ja šajā spēlē var nomirt vai kaut kā loģiski izstāties un pievienoties no jauna, tad jau gan tā galīgi nebūtu problēma.

Priesteri ārstē, ja?

Es būšu balts pūķis, bards. Vidējos gados, tātad ar pieredzi. Naivums gan no tā nemazināsies.

Var atdot savu sameklēto zilā pūķa bildi ar visu spīdīgo pērli ķepā.

Arīdzan pretendēju uz balto bardu, sieviešu kārtas, teju-teju pieaugušais. Varēs smelties pieredzi no citiem, ko nav izpētījusi pati.

Cik liela aktivitāte tiks prasīta no spēlētājiem? Labprāt piedalītos, bet negribētu, lai visi uz mani gaida vai arī man ir jālasa n-tās lapas katru reizi, kad vēlos iepostot, jo mans grafiks ir samērā noslogots - mācības + diennakts maiņu darbs.

Es laikam gribētu būt sarkanais pūķis. Vismaz šobrīd ir ideja par tādu.

Prātā jau sāk kristalizēties, kāds būs tēls un viņas uzskati. Tiem vislabāk atbilstu zaļā pūķa bekgrounds. Kaut tur var būt arī mazliet no sarkanā.
Kā skatos, echo vēlas izspēlēt zaļo druīdu, tādēļ es varu izvēlēties citu no klasēm. Kaut gan būtu interesanti skatīties, ja ir divi it kā vienas klases un bekgrounda pārstāvji, bet ar atšķirīgām personībām, tātad arī savādākām pieejam un izvēlēm, kad nu tās jāveic.

Citos vārdos - piesakos uz zaļo, bet varbūt ap to laiku, kad būšu izdomājusi tēlu līdz galam, zaļais būs kļuvis par sarkano. Līdz anketas iesākšanai gan būs jāpagaida klašu aprakstus.

Zināšanai: domāju tēla raksturu veidot, vismaz nedaudz iedvesmojoties no The Qun filosofijas iz "Dragon Age" pasaules.

Aaaa, man radās vēl daži jautājumi:
1. Kā pūķa vecums iespaido viņa cilvēciskā veidola vecumu? Saprotams, ka pūķi - cilvēki noveco savādāk nekā, piemēram, mēs, bet kā tas izpaužas?
2. Kā notiek piedzimšana? Cilvēkiem fizioloģiskā ceļā vai ar olas starpniecību? Kurš ir pirmais šīs radības veidols - pūķis vai cilvēks?

1. tēla vārds: Lilija, iesauka Lila
2. dzimums: sieviete
3. pūķa klans: zilie pūķi
4. klase: priesteris
5. augums: 168 cm
6. vecums: 230 gadi
7. ieroči: svētais simbols, meistardarba sudraba duncītis ar vijīgiem rotājumiem, zālīšu savākšanai
8. fotoattēls vai zīmējums: cilvēka forma, pūķa forma
   
   

Jā, priesteri ārstē. Un viņiem tam nepieciešama svētība no dievības un svētais simbols.
Bet par to būs sīkāk klašu aprakstos.



Es gribētu aptuveni vismaz postu dienā. Vai lai spēlētājs atrod laiku apskatīties, kas spēlē noticis.
Bet tā kā es pati strādāju naktsmaiņas, tad attiecīgi mani posti būs no rītiem un tajās dienās, kad ir darbs noteikti nebūs vairāk par vienu postu.
Savukārt sestdienās, svētdienās var mēģināt ko vairāk. Tad man brīvdienas.



Ja šovakar būs īsā maiņa, tad iesākšu jau šovakar. Visādi citādi domāju pa rītdienu uztapināt. Rīt brīvdiena.



Tas tāds tricky jautājums. Redz... valdnieks ir sens pūķis, taču viņa cilvēka forma ir jauneklis. Tā ka tas nekas neiespējams nav.
Bet lai apgūtu šādas grudrības, vajag lielu dzīves pieredzi.
Parasti cilvēka izskats atbilst tam, kāds ir pūķa vecums. ja bērns, tad izskatās pēc bērna, ja jauneklis, tad pēc jaunieša un pieaudzis pūķis pārvērtīsies par pieaugušu cilvēku. Jo vecāks pūķis paliks, jo viņam vairāk parādīsies vecāka cilvēka pazīmes. Sirmi mati un tā tālāk. Nu, līdz mirklim, kad šis pūķis atklāj patiesību, kā pieņemt tādu formu, kādu vēlas.



Pūķis ir pirmais veidols.
Dzimst no olas. Un līdz aptuvenu 25 gadu vecumam pūķēns nemaz par cilvēku pārvērsties nespēj.
Ar mīlas priekiem ir tā, ka tad, kad pūķi vēlas radīt pecnācēju, viņi to dara pūķu formā. un pūķene dēj olu un to izperē.
Savukārt ja tuvība ir vienkārši maiguma izpausme, bez vēlmes radīt pēcnācējus, tad var arī cilvēku formā.

~ ~ ~

Šobrīd man ir leģendas:
Washulis - baltā klana pūķu meitene - bards
Rouzijs - zilā klana pūķu meitene - priesteris

izteikuši vēlmi spēlēt:
- Malduguns (iespējams kaut ko sarkanu)
- Mākoņkaķis (kaut ko zaļu vai varbūt sarkanu)
- Roviela (balts bards)
- Romija (sarkana vai melna zaraza)
- echo3 (zaļš drūds)
- Mattiass (iespējams kaut kas zils)

1)tēla vārds, Halla
2)dzimums, sieviete
3)pūķa klans, baltais
4)klase bards
5)augums, cilvēks – 1,66cm, pūķis – 2,31cm garumā (ar asti 4m), spārnu izpletums 3m.
6)vecums, 237, teju jau pieaugusi
7)ieroči, garais loks un viens duncis pie jostas, komplektā, protams, arī bultas un bultu soma. Ne ierocis, bet bieži līdzi ir arī lira.
8)fotoattēls vai zīmējums, cilvēka forma, pūķa forma
9)izskata apraksts, Cilvēka formā – Maza auguma, vingra un veikla, īsa, tādēļ vizuāli nedaudz drukna, īsiem, baltiem matiem, kas apcirpti puiciskā manierē. Ovāla seja, nepareizs sakodiens, zodam esot izvirzītam uz priekšu, vizošas, pelēkas acis, nelielas ausis. Āda gaiša un gluda, plānas lūpas, apaļš deguns, tumšas uzacis. Stūraini pleci, ceļgali un elkoņi, stingra, stabila roka un lielas pēdas. Dod priekšroku viegliem, gaisīgiem apģērbiem, parasti baltiem, kaut kas no lina, nemīl valkāt apavus, tādēļ papēžiem ir gana bieza, izturīga āda.
Pūķa izskatā – slaids kakls un gara aste, balta, zvīņaina āda, lai arī zvīņa ir mīksta un viegla, dažkārt vairāk atgādinot putna spalvas, kā cietus ragus un bruņas. Spārni saraini un samērā īsi, vairāk plati, tādēļ gaisa telpā viņa aizņem mazāk vietas un jau tā no dabas ir salīdzinoši maza, toties veikla, ātri manevrējot vējos, spējot paslēpties mākoņos. Muskuļu masa nav liela, ātri piekusīs, ātri atsāks ceļojumu. Pat ja mitinās kalnos, dod lielāku priekšroku siltākam klimatam, tādēļ sniegā ilgi uzkavēties nevēlētos un sāktu salt.

Man uzkrita uz galvas daudz darba, bet es centīšos savu leģendu drīz uzrakstīt.

Jums kādam nebūs iebildumi, ja mainīšu balto uz sarkano pūķi? Man ir sajūta, ka tas pašlaik man padosies visai labi. Jo vakar biju pie zobārsta, un tagad man sāp zobi.

Man šķita, ka steigas nav, jo tāpat jāpiebeidz eņģeļi. Man arī vēl nav leģenda, vēl jāvienojas pašai ar sevi pas vairākām lietām.

Un es nez, vai mums citiem varētu būt īpaši iebildumi. Nekas vēl nav sācies, viss vēl var mainīties. (Līdz spēlēšanai zobusāpes vēl var pāriet.)

Varēsi būt līderis, sarkanajiem, šķiet, tas piestāv.

Man nav problēmu.
Var visu ko mainīt un sarunāt. Līdz spēles sākumam pavisam noteikti.
Tos spēlētājus tikai piemetu tā, lai pati redzētui un zinātu, kurš grasās spēlēt un ko aptuveni.

1) tēla vārds - Kenolts

2) dzimums - vīriešu

3) pūķa klans - zaļais

4) klase - druīds

5) augums -
cilvēks - 1,86 m
pūķis - liels

6) vecums -
cilvēka izskatā ap 24
pūķis - ap 400

7) ieroči un mantas -
Divi dunči - viens vidēja izmēra parasts, otrs sirpjveidīgs; linga; druīda nūja un amulets; soma ar visādām zālītēm un tējām.
Prot šaut ar loku un lietot šķēpu, bet līdzi tos nenēsā.

8) fotoattēls vai zīmējums -
cilvēka izskats
pūķa izskats 1
pūķa izskats 2

9) izskata apraksts -
Apģērbā ar īpašu oriģinalitāti neizceļas, ģērbjas kā vairums "zaļo".

Pūķi

Pūķi ir maģiskas būtnes. Tādēļ tiem piemīt spējas lietot maģiju.
Tiesa, maģiju ir jāmācās. Ja pūķis ir izlēmis būt par burvi. Tas nenotiek pats no sevis.
Tāpat, kā arī citas profesijas ir jāmācās.

Melnie pūķi, esot pūķa formā, spļauj darvai līdzīgu karstu šķidrumu, kas upuri iestidzina un sadedzina.
Baltie pūķi, esot pūķa formā, pūš dziedējošu vēja dvesmu.
Zaļie pūķi, esot pūķa formā, pūš gļotām līdzīgu zaļu šķidrumu, kurā upuris iestieg un ieķep.
zilie pūķi, esot pūķa formā, pūš spēcīgu ūdens strūklu, kas aizskalo visu viņu priekšā.
Sarkanie pūķi, esot pūķa formā, pūš spēcīgu uguns liesmu.

Visiem pūķiem, gan cilvēka, gan pūķa formā (pūķa formā izteiktāk) piemīt spēja iebiedēt citus. (Intimidate)
Visiem pūķiem piemīt spēja redzēt tumsā. Gan esot pūķa, gan cilvēka formā.
Esot pūķa formā pūķiem ir ieroči: košana un nagi. Arī elpa ir ierocis. Izņemot baltos pūķus, kuru elpa ir dziedējoša.
Pūķiem piemīt spēja saprast un runāt visās humanoīdu valodās. Taču ne visi saprot zīmju rakstus, rūnas un izmirušas valodas. Kā arī dzīvnieku un cita veida valodas. Paši pūķi sazinās drakonikā, kas ir pūķu valoda. Visu krāsu pūķiem viena.

Pārējās īpašības ir atkarīgas no pūķa profesijas, viņa dzīves pieredzes, treniņiem.


Pūķu ciemati

Dziļie krāteri
Melno pūķu citadele. Bagātīga. Tas būtu precīzākais vārds, kā šo vietu apzīmēt.
Tīra un kārtīgi iekārtota vieta.
Mājas tiek greznotas. Lai citu priekšā palepotos ar savu bagātības statusu.
Baumo, ka melnie pūķi turot vergus, kas priekš viņiem kalnu dzīlēs meklē bagātības.

Melno pūķu cilts vadonis ir Obsidiāns. Vidēja vecuma vīrietis. Burvis.

Augstie kalni
Balto pūķu mājvieta. Pavisam noteikti nepretendē uz pilsētas statusu. Baltie vienkārši dzīvo kalnā, kur nu katrs iekārtojies kādā alā. Ap šo kalnu bieži ir dzirdama mūzika. Īpaši vakaros, kad saulei rietot balto pūķu bardi sapulcējas pie savām alām, lai spēlētu. Tāpat arī no rītiem mēdz sveikt sauli.

Balto pūķu cilts vadone ir Feijana. Viņa ir jauna sieviete. Dziedniece.

Tumšie sili
Zaļo pūķu mājvieta.
Tas ir mežs. Pūķi tajā neiekārto nekādas mājas. Vienkārši tajā dzīvo lielākās vai mazākās nometnītēs.

Zaļo pūķu cilts vadonis ir Cermuriņš. Jauneklis. Mednieks.

Dziļais okeāns
Zilo pūķu mājvieta.
Okeāna dzīles, kur alās dzīvo zilie pūķi. Alas ir ieejas viņu mājokļos, kur alas dibenā ūdeņa vairs nav un pūķi iekārtojuši savas dzīvesvietas. Patīk alas ieeju rotāt ar spīdīgiem nieciņiem. Tāpat, kā tos savilkt savās mājvietās.

Zilo pūķu cilts vadonis ir Alakirs. Vidēja vecuma vīrietis. Burvis.

Vulkānu kalni
Sarkano pūķu mājvieta.
Citadele. Kārtīga, tīra. Labi uzturēta.
Pūķi dzīvo mājās, kurās valda kārtība un tīrība.
Citadelē ir lieli, iespaidīgi tepļi sarkano pūķu dievībai.

Sarkano pūķu cilts vadonis ir Kaiross. Vidēja vecuma vīrietis. Karotājs.


Jauktie ciemati:

Karabrasa bija vistālāk uz ziemeļiem atrodamā apdzīvotā vietā, kurā mita dažādu klanu pūķi. Tā atradās augstu kalnos un sevi lepni dēvēja par citadeli, lai arī patiesībā drīzāk bija krustceles dažādo klanu ikdienas gaitām. Sebro kalns slējās visaugstāk no visām virsotnēm, tā nogāzes bija straujas un iekšienē slēpās kūsājoša lava, tāpēc te apmetās jauktā pūķu ģimene - darvas pūķis Tramass ar sievu vēja pūķi Liju. Kopš tiem laikiem ir pagājuši jau daudzi gadu simti, kuru laikā pazemē iemājoja citi klanus pametušie melnie pūķi, lavā savu vietu atrada sarkanie, bet virsotnes vējus ķēra baltie. Zilo un zaļo pūķu šeit praktiski nebija, jo meži tik augstu kalnos nebija, un arī tuvākās ūdenstilpnes bija tālu. Tomēr pazemes eju labirintu izejas satikās kādā nelielā ieplakā, kur pamazām izauga pilsētiņa, kas bija pietiekami tuvu virsotnēm, lai šeit ērti justos arī baltie pūķi. Tramass bija citadeles mērs, un viņa galvenā interese bija pilsētas un līdz ar to arī sava labklājība, kurā blakus bija jāsadzīvo dažādiem klaniem, tāpēc strīdi tika šķirti ar Tramasa vārdu.


Mūra atradās dienvidos starp divām lagūnām, kur baltās piekrastes pārtapa mūžzaļos džungļos. Kopš senseniem laikiem šeit bija mituši zaļie un zilie pūķi, kam nebija vietas starp savējiem. Alija, tūkstoš gadu vecā pūķene, vadīja ciematu pārdomāti un mierīgi. Brīžam šķita, ka viņā iemājo apsūnojuša akmens pacietība un stingrība. Ciematā dzīve ritēja mierīgi. Tā kā tuvumā nebija kalnu, tad šeit reti ieklīda citu klanu pārstāvji. Kā ceļotāji tie tika sagaidīti un pavadīti, bet reti kad uz dzīvi apmesties spēja melnie vai sarkanie pūķi. Šeit bija pārāk mitrs un silts gaiss, pārāk spoža saule. Tomēr baltie gan nelielā kopskaitā atrada vietu starp augstāko koku galotnēm, baltajām putām viļņu galos un siltajiem vējiem.


Meināra bija lielākā citadele, kurā mita dažādie klani. Salīdzinot ar citām vietām, tā bija īsta metropole, kurā apvienojās gan Eras kalnu grēdas sniegtie labirinti, gan baltās virsotnes, mežainās nogāzes un liels, dziļš kalnu ezers. Šeit vienkopus mita visi klani, katram bija iespēja savu mājokli iekārtot sev tīkamākā nostūrī vai arī celt blakus citiem, kas bija izvēlējušies atteikties no ierastajām ērtībām.
Citadeli valdīja Ramors un Reka, divi sarkanie pūķi, kas bija cēlušies no jauktajām ģimenēm, tāpēc labi saprata, ko šāds sajaukums nozīmē. Tieši tāpēc, neskatoties uz dažādo klanu interesēm un pazīmēm, pilsēta spēja pastāvēt, jo abi pūķi uzturēja stingru disciplīnu attiecībā uz ekonomiku un iekšējiem likumiem. Gudri pārvaldot pilsētu, tajā tika laipni gaidīts jebkurš savu vietu neatradušais, pretī prasot regulārus nodevu maksājumus.

1) tēla vārds: Atorms
2) dzimums: vīrietis
3) pūķa klans: sarkanais
4) klase: karotājs
5) augums: cilvēks 190, pūķis vidējs, drīz būs liels
6) vecums: cilvēka izskatā ap 25, pūķis 370
7) ieroči: bruņas, zobens (divrocis), pie jostas duncis. Ir pietiekami smaga dūre, ja citi ieroči nav pa rokai
8) fotoattēls vai zīmējums (nav obligāti, ja gribas var sameklēt. gan pūķa formu, gan cilvēka.)
Pūķa izskatā
bruņās
portrets bez bruņām

9) izskata apraksts: ikdienā nestaigā bruņās

Klašu apraksti

Karotājs

Karotājs ir persona, kura jau no agras bērnības ir trenēta cīņas mākslā.
Jau aptuveni trīs gadu vecumā (pēc cilvēka vecuma) jaunulis tiek nodots meistara rīcībā, kurš arī uzņemas jaunuli apmācīt. Kamēr pūķēns vēl pavisam jauns, tie ir treniņi pāris stundas dienā. Pūķim paliekot vecākam, treniņu ilgums pieaug, līdz ap kādu desmit gadu vecumu (pēc cilvēka vecumu) jaunais pūķis paliek pie meistara un mācās un trenējas caurām dienām un reizēm arī naktīm. Mājās tiek palaists reizi ciklā uz pāris dienām. Tad atkal atgriežas pie meistara.
Meistars nosaka, kad apmācība ir pabeigta.

Mācību laikā jaunuli apmāca gan cīņas mācās, gan vienkārši uztrenē viņa ķermeni, reakciju, izturību, gribasspēku, spītu nepadoties.
Regulāros ikdienas treniņos pavadītais laiks ir norūdījis gan ķermeni, gan garu.

Karotājs ir specializējies dažādos cīņas paņēmienos. Kā arī mācījies cīņas taktikas.
Spēj cīnīties ar dažādu ieroču klāstu. Arī ar retāk redzētiem un eksotiskiem ieročiem. Tāpat cīņā var izmantot kādu nūju, vai kas nu pa rokai tuvāk gadās, vai arī tikai dūres.
Karotāji parasti tērpjas bruņās. Tās var būt gan vieglās bruņas, gan smagās. Daļa mēdz izvēlēties vairogus. Citi, tā vietā, labāk izvēlas lielāku divroku zobenu.

Karotāji prot izlasīt maģiskus tīstokļus, kuri tos spēcina. Piemēram, pavairo spēku, vai izturību, vai veiklību. Vai arī visu kopā.
Šādus tīstokļus raksta burvji. Un pārdod veikalos vai nu par vērtīgām lietām, vai pret pakalpojumu.
Tīstokļus parasti lasa pirms cīņas. To nevar izdarīt cīņas laikā, jo tīstokļa izlasīšana paņem laiku un cīņas laikā jau pretinieks laiku nedos.
Ir arī tīstokļi, kuri uz laiku apbur ieročus. Padarot tos asākus, vieglāk manevrējamus.

Nekā citādi karotāji maģiju neizmanto.
Ir sastopami pat tādi karotāji, kuri vīpsnā par šiem tīstokļu lietotājiem. Jo viņi uzskata, ka tikai ņergas burveļi izmanto maģiju un burties ir zem karotāja goda.

Karotāji bieži vien vēlas būt līderi. Un lai citi viņiem pakļaujas un klausa. Jo viņi taču ir disciplinēti, gudri un spēs atrast pareizo risinājumu jebkurā situācijā.

Priesteris
Priesteru apmācību jaunie pūķēni uzsāk jau agrā bērnībā. Parasti par priesteriem izvēlas kļūt jaunuļi, kuru ģimenēs jau ir kāds priesteris. Un tā visnotaļ ir vecāku ietekmēta izvēle.
Jaunulis tiek nodots apmācībā templī, kur tas pirmos gadus pavada palīdzot sakārtot un uzturēt kārtībā templi. Vēlākos gados jaunulim ļauj piedalīties rituālos. Un ap desmit gadu vecumu tiek uzsākta arī apmācība. Katram topošajam priesterim ir skolotājs, kurš to apmāca gan rituālu zinībās, gan citās, priesteriem būtiskās, zināšanu lietās.

Priesteri zin, ka viņu burvestības ir dievības dota dāvana. Svētība. Un lai tās saņemtu, priesterim katru rītu ir jānotur rituāls savai dievībai, kurā tas izlūdzas maģisko spēku.
Kad priesteris ir beidzis apmācību (aptuveni 16 – 18 gadi cilvēku vecums) viņš saņem svēto simbolu. Šis simbols priesterim ir ļoti svarīgs un tam allaž jābūt līdzi. Ja priesteris pazaudē, vai viņam atņem svēto simbolu viņš nav spējīgs burties.

Priesteri tērpjas vieglās drānās un neizmanto bruņas. Jo tās traucē burties. Arī ieročus neizmanto. Jo nav apmācīti ar tiem rīkoties. Ja ķertos pie zobena, tad var gadīties, ka drīzāk savainotu sevi , nekā pretinieku.
Priesteriem parasti līdzi ir neliels sudraba duncītis, kuru tie izmanto dažādu izejvielu savākšanai. Un vēl somiņa, kurā šos savāktos materiālus glabāt.

Priesteri tiek apmācīti vārīt dažādus novārījumus no savāktajiem materiāliem. Tie var būt ar spēcinošu efektu, vai kādu citu efektu. Vai arī inde. Šo dziru vārīšana arī ir gandrīz kā rituāls un ir precīzi jāzin, ko un kā jādara. Ja kļūdās, dzirai var sanākt nevēlams efekts. Pasaulē var iegādāties receptes, kurās aprakstīts, kā izvārīt visādas dziras un novārījumus. Arī retākas sastāvdaļas var iegadāties. Visbiežāk pie burvjiem, vai alķīmiķiem.
Dzīves pieredzējušāki priesteri mēdz eksperimentēt un mēģina paši radīt jaunas receptes. Taču, lai to spētu ir nepieciešamas zināšanas un apjausma, kā kura sastāvdaļa reaģēs, lai beigās iegūtu vēlamo rezultātu.


Burvis
Līdzīgi, tāpat kā pārējo profesiju pārstāvji, mācības uzsāk agrā bērnībā. Topošajiem burvju jaunuļiem ļoti agri iemāca lasīt un tad tie pavada savas dienas bibliotēkās vienkārši lasot. Burvji, kas jaunuļus uzrauga, atprasa izlasīto, tā trenējot topošo burvju atmiņu. Viņiem liek savā starpā spēlēt dažādas spēles, kas attīsta loģiku, kā arī spriešanas, domāšanas ātrumu. Mēģina iedīdīt vēlmi būt labākajiem un pirmajiem. Burvji liek jaunuļiem mācīties no galvas dažādus daiļdarbu fragmentus, atkal jau atmiņas trenēšanas nolūkos.
Ap astoņu gadu vecumu (pēc cilvēku vecuma) spēlēm un lasīšanai tie pievienoti fiziski treniņi, kuru laikā jaunuļiem ir jāskaita iemācītie dzejoļi, magu alfabets un citas lietas, kuras jāatceras. Tiem liek stundām stāvēt neliela baļķa galā, kur abām pēdām īsti nav vietas un skaļi lasīt, lai trenētu koncentrēšanās spējas nekomfortablos apstākļos.
Ap desmit gadu vecumu (pēc cilvēku vecuma) jaunos burvjus savā starpā sadala meistari. Turpmāk viņi savu apmācību vada tikai meistara vadībā. Ko meistars uzskata par vadzīgu to arī mācās un dara. Tādēļ beidzot apmācību visi burvji nebūt nav vienādi un katrā jaunulī ir jaušama viņa meistara skola. Meistars nosaka, kad jaunais burvis ir kļuvis par pilntiesīgu burvi un vairs nav saucams par mācekli. Tad meistars māceklim dāvina grāmatu, kur puse ir aizpildīta ar meistara pierakstiem par svarīgām lietām un otra puse atstāta tukša jaunā burvja piezīmem. Tā ir kā zīme, ka viņš var doties pasaulē un veidot pats savu zināšanu krātuvi.

Burvji izvēlas tērpties vieglā apģērbā. Nenēsā bruņas, jo tās traucē veikli burties. Ieročus burvji neizmanto. Viņu ierocis ir maģija un tas ir spēcīgs ierocis. Daļa burvju gan nēsā skaisti veidotas nūjas, kas jau no tāluma norāda, ka šīs nūjas īpašnieks pārvalda arkānos spēkus. Vēl burvji mēdz nēsāt dunci, taču tas vairāk ir praktiskām vajadzībām. Lai kaut ko nogrieztu, kaut kur iebakstītu (parasti ne dzīvos ķermeņos).

Burvji ir apmācīti rakstīt maģiskus tīstokļus. Viņi savas maģijas var uzlikt uz papīra. Taču rakstot tīstokļus, viņi paši zaudē maģisko enerģiju.
Burvji prot izgatavot amuletus, dažādas nieciņus, kuros ir ieslēgts maģisks spēks. Piemēram, ja burvi padara burties nespējīgu, bet viņam pieder gredzens ar teleporta burvestību, viņš spēs aizteleportēties.

Burvi var padarīt nespējīgu burties salaužot viņam rokas un/vai aizsienot muti. (patiesībā, rokas ne vienmēr ir jālauž. Ir speciāli magu rokudzelži. Mazs nieciņš, kuram abos galos ir caurumi, kuros ietver maga īkšķus un viņš vairs nav spējīgs burt, jo lai izpildītu burvestību, rokām ir jābūt brīvām. Tomēr, pat šādā stāvoklī burvis iespējams spēs iedarboties uz saviem maģiskajiem nieciņiem, lai aizbēgtu)
Tomēr, ir burvji, kuri ir apguvuši iespēju burt neizmantojot rokas un burvestību izteikšanu skaļi. Lai atturētu šādus burvjus no burvestību izmantošanas, nākas viņus ietekmēt fiziski, lai viņi nespētu koncentrēties.


Bards
Bards nu reiz ir tā profesija, kurai nepieciešams talants un iedzimtas spējas. Par bardu nevar izmācīties, ja tas jau nav asinīs.
Protams, ir kaut kādas kopējās iemaņas, ar kurām vecie bardi dalās ar jaunuļiem. Kā ietekmēt publiku, piemēram. Kā nolasīt, kad tā ir gatava tevi uzklausīt, lai tava performance sasniegtu vislabākos rezultātus. Tomēr, tie ir tikai padomi.
Skolotājs jaunulim iemāca spēlēt mūzikas instrumentu. Pārējais jau paliek paša barda ziņā. Kādas dziesmas viņš spēlēs. Ko pats jaunu radīs.
Kādu laiku jaunais bards pavada kopā ar izvēlēto skolotāju, taču tas ir salīdzinoši īss laiks, atšķīrībā no tā, kuru kopā ar saviem meistariem pavada citu profesiju pārstāvji.

Bardiem patīk apgrozīties ļaužu pūļos. Tur tie kāri uzsūc apkārt dzirdamās runas, stāstus. Jo raugi... informāciju var pārdot, bet ar stāstu stāstīšanu, nopelnīt naudu. Kas arī ir viņu iztikas avots.

Bardi mēdz tērpties gan vieglos apģērbos, gan kāds var uzvilkt arī kādas vieglākas bruņas. Bardiem vispār patīk mainīt apģērbus. Protams, uzstāšanās nolūkos. Tāpat viņi ir lieliski aktieri un spēj notēlot dažādus tēlus gan performaņču vajadzībām, gan savām personīgajām.
Bardi mēdz lietot ieročus. Parasti gan tie ir tālcīņas ieroči. Tādi kā loks, arbalets vai linga. Noteikti līdzi būs arī kāds duncis. Bet tas vairāk būs praktiskām vajadzībām, nevis, lai cīnītos.

Bardu mūzikai piemīt īpaša maģija. Lai gan nav tāda maģija, kā to saprastu burvji vai priesteri. Tas drīzāk ir iedvesmas spēks. Bardi spēj aizraut un iedvesmot savus klausītājus. Noklausies kādu balādi talantīga barda izpildījumā un sajūti sevī varonības pieplūdumu doties cīnīties. Tādēļ bieži vien bardi ar savu uzstāšanos mēdz ietekmēt ļautiņus. Likt viņiem darīt, ko tie vēlas. It īpaši tas strādā uz vājākiem prātiem.
Tāpat bardi ir lieliski informācijas savācēji. Aizies uz krogu, sadzers ar visiem, vai pareizāk sakot, izliksies, ka sadzer un izvilinās informāciju, kuru meklē.

Bardiem piemīt spēja improvizēt mūzikas instrumenta izgatavošanā. Tie spēj izmantot daudz un dažādas lietas, lai radītu mūziku. Lietas, kas citiem ļaudīm nekad nesaistītos ar mūziku.
Bardi spēj lietot maģiskus tīstokļus. Taču reti kad tādus izmanto, lai uzlabotu savu uzstāšanos. (Nu, ja vien tīstoklis nesola skaistu salūtu viņa performances laikā, vai kādi citi maģiski brīnumi, kas liks piesiet acis, bet nebūs tiešs barda spēju uzlabojums) Tas bardiem liekas zem viņu goda. Tīstokli bards lietos, kad, piemēram, dosies medībās. Lai uzburtu sev modrāku aci, vai veiklākas kājas.

Druīds
Drūdiem, protams, arī ir skolotāji. Tomēr, lielākais viņu skolotājs ir pati daba. Viņa mājas. Mežs, kurā tas dzīvo. Tajā katru dienu notiek kaut kas jauns. Tajā katru dienu kaut ko var mācīties vai nu no tā, kurā virzienā pūš vējš un lapu šalkoņas. Vai arī no dzīvniekiem.
Neviens netic, taču druīdi stāsta, ka zeme ar tiem runājot. Daļa gan vīpsnā, ka tas esot to zaļo pūķu pīpju dēļ un ka ar viņiem runā ne tikai zeme, bet arī mākoņi, skujas un kaijas. Savā ziņā jau tā ir taisnība. Pīpes „maģiskais” spēks palīdz izprast daudzas lietas. Jo tas ļauj tā atslābināties un mierīgi, netraucēti ieklausīties, izzināt un secināt daudzas pārsteidzošas lietas. Tādēļ arī pīpes kūpināmās zālītes, allaž zaļajiem pūķiem līdzi.
Druīdi mēdz būt tikai zaļie pūķi, jo tiem ir īpaša saskarsme ar dabu. Citi pūķi nesaskatu nekādu komfortu dzīvošanai mežā. Savukārt, zaļie atkal nesaskatu nekādu komfortu dzīvošanai alās, vai krāteros. Tur taču nav debesis virs galvas. Nav ko elpot.

Pūķu jaunulim ir viņa skolotājs. Kurš ierāda, kā ieklausīties dabā. Kā pareizi iztulkot Meža mātes atklātās zīmes. Skolotājs iemāca, kurš ziediņš ko dara, vai tam ir ārstnieciskas spējas, vai kuras ogas spēj noindēt vienā mirklī. Atklāj noslēpumus par retiem augiem.
Druīdi pieskata savus mežus un palīdz tiem dzīvot, tāpat, kā visai tai radībai, kas mežu sauc par savu mājvietu.

Druīdi spēj mainīt formu. Viņi spēj būt ne tikai cilvēki vai pūķi, bet arī pieņemt kādu meža dzīvnieka formu. Jo druīds vecāks, jo vairāk formas tam piemīt.
Druīdi neceļ altārus savai dievībai. Jo Meža māte taču mīt katrā zāles stiebliņā, katrā lapiņā. Meža māte ir vienmēr ar viņiem kopā. Tā arī ir, tādēļ druīdiem nav nepieciešams nekāds svētais simbols, lai sajustu Meža mātes spēku. Taču problēmas rodas, ja druīds atrodas parāk tālu no meža un viņam tuvuma nav ne kripatiņas dabas. Ja apkārt ir ļaužu sabūvētas citadeles un nav nekā dabīga. Druīda spēki nepazudīs pavisam, taču tie var kļūt krietni vien vājāki. Tādēļ, reizēm, kad druīdi dodas kādā garākā pārgājienā uz vietu, kur apkārt nav tik daudz dabas, kā viņiem pierasts, tie paņem līdzi kādu zāles stiebriņu, vai kādu izkaltētu sēni. Vai vāverēnu kabatā.

Druīdi izvēlas vieglu apģērbu vai no tā atsakās pavisam. Taču, ja iegriežas aukstāki laikapstākļi, var izmantot arī ādas apģērbus un zvēru vilnas, lai saģērbtos siltāk.
Druīdi nemīl izmantot ieročus. Lai gan bieži vien prot rīkoties ar šķēpu, cīnīties ar nūju vai šaut ar loku. Viņu ieroči vairāk būs no meža resursiem darināti. Viņiem nepatīk metāla ieroči, jo tie ir tādi auksti un baisi nedabīgi. Druīdiem būs līdzi tarba, kurā savākt augus, vai meža augļus. Dažādus citus noderīgus nieciņus.


Taku zinis – Mednieks
Par medniekiem un taku ziņiem mācās no mazām dienām. Jaunais pūķēns, kad tam aprit seši gadi (pēc cilvēku gadiem) tiek nodots apmācībā pie mednieka. Tad arī jaunulis pavada visu savu laiku kopā ar meistaru un vāc zināšanas. Kā arī mācās medīt.

Taku ziņi nemēdz apmaldīties. Un to viņi arī iemāca saviem mācekļiem. Lai arī apmācības notiek zaļajiem pūķiem tik ierastajā mežā, šīs zināšanas ir tādas, ka taku zinis spēj tās izmantot arī atrodoties ārpus meža. Viņš mācēs pēc saules stāvokļa noteikt, kurā virzienā jāiet. Naktīs pēc zvaigžņu stāvokļa sazimēt noietos gabalus. Pēc pēdām izsekos dzīvniekus un cilvēkus. Spēs lasīt pēdas un noteikt, cik senas tās ir.
Skolotājs iemāca likt slazdus, veidot nocietinājumus un lamatas. Mednieks mācēs izdzīvot no minimāliem resursiem un vēl pabaros savus biedrus. Viņi ir lieliski pavāri.

Apmācībās tiek trenēta jaunā mednieka veiklība. Viņi izaug vingri un veikli. Tērpjas nomedīto dzīvnieku ādās. Lieto tālcīņas ieročus. Tādus, kā arbalets, loks, linga. Diezgan precīzi arī dunču mešanas mākslā. Mēdz cīnīties ar šķēpu, taču taču priekšroku dod metamajiem šķēpiem, nevis tiem, ar kuriem jāiet tuvcīņā.
Ja nu tā sagadās, ka medniekam vajag līdzekļus, viņš dodas uz pilsētām pārdot dzīvnieku ādas. Taču bez iemesla, speciāli, dzīvniekus nenogalina. Viņi prot dzīvniekiem novilkt ādu, tā ka ta nesabojās un paliek augstvērtīga prece.

Mednieka apmācība ir pabeigta aptuveni sešpadsmit līdz astoņpadsmit gadu vecumā. (Cilvēka vecums) Kad apmācība ir pabeigta, meistars savam māceklim pasniedz meistardarba loku un bultu maku.
Kad mednieks ir saņēmis šīs dāvanas, viņš šīs dienas vakarā dodas medībās. Viņa uzdevums ir nomedīt pēc iespējas lielāku dzīvnieku. Un kad viņš no rīta atgriežas savā nometnē, tiek rīkotas svinības.
No nomedītā dzīvnieka ādas, mednieks sev darina apmetni, bet gaļa tiek ciematniekiem dzīrēm. Bet no dzīvnieka zobiem un nagiem tiek veidoti auskari un kaklarotas. Jaunais mednieks ietērpjas jaunajā apmetnī, ieliek auskarus un krelles un sākas dzīres. Kuru laikā tiek daudz ēsts, dzerts un pīpētas pīpes. Kā tiek sagaidīts rīts... neviens neatceras. Tad jaunajam medniekam tiek dots nākamais uzdevums: notikušo restaurēt lasot pēdas.

Mednieki – taku ziņi spēj izmantot maģiskus tīstokļus. Lai piešķirtu sev kādas īpašības. Piemēram, vairāk spēku, vai spēju tālāk redzēt un precīzāk šaut. Tāpat, viņi mēdz burvjiem prasīt uzrakstīt tīstokļus, kas izlasīti, dod īpašus plusus uz bultām, vai citiem ieročiem. Piemēram, bultas var apburt, ka tās papildus parastajam ievainojumam vēl klāt nodara arī zibens vai skābes postījumus.


Blēdis
Blēdis īsti nav profesija, ar kuru lepojas. Tādēļ parasti šīs profesijas pārstāvji izvēlas teikt, ka viņi nodarbojas ar smalkām lietām un ļaužu attiecībām. Par smalkajām lietām, iespējams taisnība. Jo viņiem patīk piesavināties smalkas lietiņas. Bet ļaužu attiecības? Parasti viņu attiecības nav pārāk labas, kad tie uzzin ar ko sarunājas.

Jāsāk būtu ar to, ka ir blēži un ir blēži. Ir tie vieni, kas tikai savam prieciņam mēdz šo to nočiept, vai iesaistīties kādā avantūrā. Un tad ir blēži, kuri lietai pieiet nopietni. Viņiem ir sava ģilde. Katrā citadelē. Saukta par „Veiklie pirkstiņi” un slēpjas zem šuvēju klubiņa izkārtnes. Lai šajās ģildēs iekļūtu, ir jāiztur pārbaudījumi. Un tie nav viegli.
Protams, neviens pūķis nevēlas, lai viņa bērns izvēlas kļūt par blēdi. Tādēļ šo profesiju izvēlas tie, kas sastrīdējušies ar saviem vecākiem, vai kļuvuši par bāreņiem, vai vienkārši vēlas pierādīt, ka ir patstāvīgi un spēj izdzīvot bez vecāku atbalsta. Viņi paši sev saimnieki.

Ģildē var pieteikties, iemaksājot pāris spožas lietiņas. Jo lietiņas vērtīgākas, jo ilgākam laikam iegūsti meistaru, kurš ierāda blēžu profesijas noslēpumus. Apmācībā ir iekļauti treniņi, kas māca klusi pārvietoties, neuzkrītoši okšķerēt, maskēties. Arī nekaunīgi melot. Tāpat arī tiek ierādīts, kā atmūķēt dažādas sarežģītības slēdzenes. Atrast lamatas un noteikt vai ņemamais priekšmets gadījumā nav apburts vai saindēts.

Kad apmācības laiks ir beidzies, seko pārbaudījumi. Trīs. Pirmais ir vienkāršs. Jaunajam blēdim vienkārši jānočiepj kāda lieta un jāatnes uz ģildi. To var izdarīt, apzogot kaut vai pirmo pretimnācēju. Jo lieta vertīgāka, jo vairāk bonuss punktus jaunais biedrs iegūst. Otrais pārbaudījums ir atnest lietu, kura atrodas slēgta ēkā, un kuru apsargā vairākas lamatas un vēl jāatmūķē durvis, aiz kurām tā glabājas. Ja arī tas jaunajam blēdim izdevies, tad ir trešais uzdevums. Jāpiesavinās kāda ļoti personīga un vērtīga lieta no personas, uz kuru norāda ģildes vadītājs.
Ja šie pārbaudījumi ir izturēti, tad jaunais blēdis tiek uzņemts ģildē un viņam tiek ģildes atbalsts.
Kāds labums no ģildes? Te, pirmkārt, var uzzināt aktuālo informāciju. Šeit var nopārdot iegūtās lietas. Un šeit var aizņemties, ja pienācis grūts brīdis un jābēguļo. Kā arī dabūt darbu, ja kāds no ģildes biedriem meklē palīgus kādas afēras veikšanai.

Kā tad blēdim var pienākt grūts brīdis? Nu, tas ir tad, kad viņu pieķer. Nevienā no pūķu citadelēm, ciematiem vai kopienām necieš blēžus. Ja tie tiek pieķerti, viņus tiesā šīs vietas mērs vai klana galva, vai cits atbildīgais. Parasti blēži tiek publiski pērti un no konkrētās pūķu apmetnes vietas padzīti. Uz visiem laikiem. Ja tie uzdrošinās atgriezties, viņus noper vēlreiz un padzen atkal.

Blēdis var arī neiesaistīties ģildē. Taču tas ir izdevīgi un ja vien blēdi ģilde ņem pretī, viņš labāk tajā iestājas.
Blēži nesā vieglu, neuzkrītošu apģērbu un mēģina saplūst ar pūli. Viņu ieroči ir mazi un nemanāmi. Tādi, kā dunči, šurikeni, linga. Viņi tos met precīzi. Pa ķermeņa daļām, kur tiek nodarītas vislielākās sāpes un postījumi. Blēži mēdz saindēt savus ieročus. Piemēram ar paralizējošu indi, lai upuris uzreiz sastingtu un nespētu kliegt.

Blēži māk izmantot maģiskus tīstokļus. Visbiežāk mēdz izvēlēties tādus, kas ļauj klusi pārvietoties vai atrast maģijas pēdas, kas vieglāk ļautu atrast lamatas. Tāpat, ja vien ir iespējams, blēži sagādā sev kādu maģisku mantu, kas ļauj būt precīzākiem, vai veiklākiem. Vai arī dod spēju uzrāpties pa sienām, kā zirneklim, vai palēnina kritienu, ja gadās krist.

Priestera maģiju saraksts
Burvestības, kuras var izmantot bieži:
- Izdziedēt pavisam nelielus ievainojumus. (skrāpējumi, zilumi)
- Noteikt indes klātbūtni
- Uzburt nelielu gaismiņu uz akmens vai kāda cita neliela priekšmeta
- Lasīt maģiskus rakstus
- Svētīt savus biedrus (Svētīšana viņus padarīs nedaudz veiklākus)
- Svētīt ūdeni
- Nomierina emocijas (Strādā uz humanoīdiem)

Burvestības, kuras var izmantot retāk:
- Apturēt indi
- Izdziedēt vidēji nopietnus ievainojumus
- Izsaukt tumsu
- Aizturēt personu (burvestība sastindzina personu uz 10 minūtēm. Sastindzinātā persona paliek pie apziņas, taču nespēj kustēties vai runāt. Dzīvībai briesmas nerada)
- Atsaukt paralīzi. (Maģiski izraisītu. Ne slimību)
- Klusums (Priesteris ap sevi uzbur klusumu. Viņš pats un viņa klātbūtne nevar burties. Jo pieredzes bagātāks priesteris, jo lielāks rādiuss burvestībai)
- Apzināšana (priesteris uzzin, kur atrodas viņa biedri un sajūt to veselības stāvokli. Nestradā lielos attālumos)
- Dienasgaisma (priesteris uzbur spilgtu gaismu)
- Noņemt lāstu
- Maģiski izdziedēt slimību

Burvestības, kuras var izmantot reti:
- Izdziedēt smagus ievainojumus
- Atbrīvošana (atbrīvo sevi vai biedru no maģijas, kas traucē kustības)
- Svētīšana (konkrētas vietas svētīšana)
- Patiesā redze (priesteris redz personu, lietu, vietu īsto izskatu)

Burvja maģiju saraksts

Burvestības, kuras var izmantot bieži:
- Noteikt maģijas klātbūtni
- Lasīt maģiskus rakstus
- Uzburt mazas gaismiņas (nav īsti pielietojuma. Var likt kādam spīdēt gaismiņām ap galvu, vai iespīdināt acīs)
- Uzburt gaismu (uzburt gaismu uz maza priekšmeta, padarot to par lāpu)
- Aukstuma stars (no burvja pirksta izšaujas balts gaismas stariņš. Nenodara ievainojumus. Vienkārši nepatīkami)
- Maģiska roka (burvis uzbur roku, kas var iepļaukāt kādu, vai savākt un pienest burvim klāt ne pārāk lielu priekšmetu)
- Salabot ( Ar maģijas palīdzību censties salabot salauztu priekšmetu)
- Ziņojums (Nosūtīt kādam ziņu nelielā attālumā)
- Atvērt/Aizvērt (maģiski atver vai aizver mazas un vieglas lietas)
- Arkānā zīme (burvis iezīmē savu īpašumu ar maģisku zīmi. Redzamu vai neredzamu)
- Trauksme (burvis apbur nelielu teritoriju. Viņam tiek ziņots ar skaļu troksni, ja šajā teritorijā kāds iekāpj)
- Maģiskas bruņas (burvis sevi apbur nelielai aizsardzībai)
- Dubļi (burvis uzbur maģiju, kas padara kādu vietu slidenu)
- Identifikācija (nosaka, ko dara maģisks priekšmets. Taču, lai to izdarītu, burvim jāpavada sešas stundas meditācijā, pirms tam jāiedzerot vīns, kurā sasmalcināta pērle un pūces spalva)

Burvestības, kuras var izmantot retāk:
- Degošas rokas (burvis liek savām rokām degt. Ar tām pieskaroties kādam, viņš ievaino upuri)
- Maģiskas lodītes (no burvja pirkstiem izšaujas lodītes, kas traucas pretinieka virzienā un ievaino)
- Atdzīvināt virvi (likt virvei sasiet kādam kājas vai rokas, pēc burvja komandas)
- Spalvas kritiens (palēnina krišanas ātrumu)
- Maģiska atslēga (maģiski aizslēdz lādi)
- Spīgulīši (apžilbina personu uz kuru uzburts. Var iezīmēt neredzamos)
- Redzēt neredzamos
- Liesmojoša sfēra (uzbur lielu sfēru, kas degot ripo uz priekšu. Aiz sevis atstāj izdegušu sliedi)
- Sasist! (maģija, kas rada triecienuzbrukumu. Saplēš stiklus un citas kristāliskas lietas)
- Atvērt! (maģijas, kas atver maģiski slēgtas durvis)
- Izplūšana ( burvja attēls izplūst. Tam grūtāk trāpīt)
- Neredzamība
- Viltus lamatas (burvis uzbur uz priekšmeta vai noteiktā vietā burvestību, liekot izskatīties pēc lamatām)
- Levitācija. (strādā uz augšu taisnā līnijā)
- Zirnekļkāpiens (ļauj kāpt pa sienām. Taisni, augšā, pa vertikālu sienu)
- Čukstu vējš (Nosūta īsu ziņu konkrētai personai)
- Apturēt maģiju (burvis aptur cita burtu maģiju, vai noņem maģiju no apburtas vietas. Var neizdoties ja pretinieks ir augstāka līmeņa)
- Lēcieni (pārvietoties mazos attālumos, visos virzienos. Var arī zemē iekšā. Tikai ja zin, ka tur telpa. Ja telpas nebūs burvis var iet bojā. Tāpat arī blinkojot caur sienām. Ja aiz sienas nebūs telpa, var bēdīgi beigties)

Burvestības, kuras var izmantot reti:

- Spēcīgas maģiskas bruņas
- Aijā, žūžū (iemiedzina personu maģiskā miegā)
- Uguns bumba
- Pavēle (ietekmēt sabiedrotā vai pretinieka prātu, liekot izpildīt savu vēlmi. Var nenostrādāt, ja ietekmētajam ir spēcīgs gribasspēks)
- Teleports (var paņemt līdzi divas personas)
- Patiesā redze (redz personu, lietu, vietu patieso izskatu)
- Dezintegrācija (no burvja rokas izšaujas zaļš stars, kas trāpot pilnībā iznīcina vai smagi ievaino būtni vai objektu, kurai trāpīts.. paliek tikak mazliet pelēku, inertu putekļu)


Druīda maģiju saraksts

Burvestības, kuras var izmantot bieži:
- Radīt ūdeni (nelielos apjomos)
- Izdziedēt vieglus ievainojumus (skrāpējumi, zilumi)
- Nomierināt dzīvnieku
- Sadraudzēties ar dzīvnieku
- Neatstāt pēdas

Burvestības, kuras var izmantot retāk:
- Nosūtīt dzīvnieku ar ziņojumu
- Apturēt dzīvnieku (liek sastingt niknam, uzbrūkošam dzīvniekam)
- Pārvēršas par koku uz vienu stundu
- Izdziedē nopietnākus ievainojumus
- Vēja siena (druīds izsauc vēja sienu, kura atsit bultas, insektus, gāzes)

Burvestības, kuras var izmantot reti:
- Izdziedē smagus ievainojumus
- Atmodināšana (koks vai dzīvnieks uz mirkli iegūst humanoīda intelektu)
- Atgriešanās (teleportē druīdu atpakaļ uz vietu, kuru viņš uzskata par mājām)
- Agrā raža (druīds apbur ražu, lai tā izaugtu ātri. Pāris stundu laikā)

1) tēla vārds: Marko
2) dzimums: vīrietis
3) pūķa klans: darvas/melnais
4) klase: burvis
5) augums: ~1,80m (cilvēkformā), pūķa formā tāds, kā tam vecumam pienākas
6) vecums: ~300 (pilngadīgs)
7) ieroči: grezns duncis. Nēsā pie jostas makstī vai drošā vietā, ja jānoslēpj
9) izskata apraksts: diezgan slaids, nedaudz pat kalsns (bet ne kārns), uz kreisā pleca tetovējums (aplis ar sarežģītu, smalku simbolu iekšā), melni, lokaini mati pāri ausīm, mēdz ataugt vairāk vai nogriezties mazāk, pelēkas acis. Apģērbā izvēlas melno un tumšās krāsas, labprāt nēsā smalkus, dārgus tērpus. Ap kaklu pat tad, kad nevelk greznus tērpus, ir obsidiāna amulets melnā siksniņā, pirkstā zelta gredzens ar melnu akmeni.

Vēl dažas pļuškas pūķiem.

Kad pūķi ir cilvēku formā, viņiem piemīt šādas īpašības:

Sarkanie - panes uguni. Uguns viņiem nededzina un nenodara pāri. Tiesa, ja pūķis stāv ugunī, viņa apģērbs gan sadeg.
Melnie - panes uguni. Uguns viņiem nededzina un nenodara pāri. Par apģērbu tas pats, kas sarkanajiem.
Zilie - spēj elpot zem ūdens.
Baltie - viņus neskar aukstums. Viņiem nesalst pat kailiem guļot sniegā.
Zaļie - Man jāpadomā

Zaļie pūķi gan cilvēka, gan pūķa formā ir imūni pret indi.


Un tā, kā man jau ir pieteikušies desmit spēlētāji, vairāk nepieņemu.

Leģendas līdz svētdienas vakaram gaidu no:
Mākoņkaķa
Mattiasa
Malduguns un viņas drauga

Shit, nokavēju.

1) tēla vārds - Batirhans
2) dzimums - vīrietis
3) pūķa klans - melnais
4) klase - karotājs
5) augums - ap 2 metri cilvēka formā, pūķa formā lielāks par savu vecumu
6) vecums - ap 600 gadiem, cilvēka izskatā ap 40
7) ieroči - cimdi ar asmeņiem, divroku vāle

9) izskata apraksts - Viņš ir prāvs augumā gan cilvēka, gan pūķa veidolā, pēc izskata atgādinot cietuma izsitēja un sumo cīkstoņa krustojumu. Resns, fiziski spēcīgs, bet ar biedējošu grāciju. Mongoloīda seja, plakana kā šķīvis, ar šaurām, ļaunām ačelēm, kuplām uzacīm, baudkārām lūpām un garām, melnām ūsām, kas nokarājās gar mutes kaktiņiem. Garas ūsas viņam ir arī pūķa formā. Toties pauris noskūts gluds, kā olis. Nēsā smalku, melna zīda kreklu, lielu nefrīta zīmoggredzenu pirkstā (mātes dzimtas relikvija) un ādas bruņas, ar lapsas kažokādas apdari pusnakts melnumā, un viņa lielākais dārgums ir plata josta, kas rotāta ar mirdzošiem melniem opāliem un dzidri zilu lazurītu. Batirhana cimdi ir apgādāti ar nežēlīgiem asmeņiem, kurus viņš nekautrējas izmantot cīņā. Pūķa formā to vietā viņam ir baisi nagi. Viņa mīļākais tuvcīņas ierocis ir smaga divroku vāle ar dzelkšņiem, bet tik pat labi Batirhans ir gatavs kādu piekaut ar baļķēnu vai bāra augsto tabureti.

1)Tēla vārds -Elriks
2)Dzimums - Vīrietis
3)Pūķa klans - Baltais pūķis
4)Klase - Karotājs
5)Augums - Cilvēks - 1,95m , pūķis - liels
6)Vecums - Cilvēks - ap 35 gadiem , pūķis - 520 gadi
7)Ieroči - vieglmetāla zobens ar zilgansudrabainu spalu (zobena maksts uz muguras, spals labajā pusē ;var izmantot gan kā vienroci, gan divroci), nazis - gar jostu pie muguras,
Bruņas - Cietinātas melnas ādas bruņas ar metāla uzplečiem un plāksnēm , kas apņem apakšdelmus, ādas bikses , zābaki.
9)Izskata apraksts - Gara auguma, platiem pleciem, gariem, baltiem matiem. Seja pabāla, bet ar vieglu smaidu. Acis mazliet nogurušas, bet dzirkstošas. Balti bārdas rugāji. Rēta pār kreiso aci.

Tēla vārds Morigana
Dzimums, S
Pūķa klans, (tie ir tās krāsas, melnais, baltais, sarkanais u.t.t.) sarkanais
Klase (iespējamās klases katram klanam ir norādītas pie tiem klanu aprakstiem.) karotāja
Augums, 175 cm, pūķis – vidēji liels
Vecums, 350, cilvēka izskatā liekas apmēram 23
Ieroči (tie kuri redzami, kad paskatās uz jūsu personāžu, jā arī tie kas paslēpti zābakos un apakšbiksēs) stilets, pātaga un vienroča zobens, kuru tur kreisajā rokā.
Izskata apraksts Cilvēka veidolā Morigana ir patiešām skaista, kaut gan to īpaši neuzsver. Viān ir slaida un vingra ar noteiktiem sejas vaibstiem, izteiksmīgi zaļām acīm un gariem, ugunīgi tumšsarkaniem matiem, kuru krāsa ir tāda pati kā pūķa zvīņām. Lielākoties valkā sarkanas ādas bruņas, kuras netraucē kustībām un uz kurām nevar redzēt asiņu pēdas.
Pūķa formā vidēji liela, bet vairāk stiegraina, nekā masīva, ar garāku asti nekā vairumam pūķu un noapaļotu purniņu. Dzelkšņi uz astes, spārniem un muguras gar skriemeļu līniju.

1) tēla vārds
Griša
2) dzimums
Sieviete
3) pūķa klans
Zaļie pūķi (Mūra)
4) klase:
Druīds
5) augums
Kā cilvēks salīdzinoši īsa, taču vingra, izveicīga. Pūķa formā proprocijas atbilstošas vecumam, taču joprojām salīdzinoši sīku augumu, ne masīvu.
6) vecums
Cilvēka izskats - ~ 22 - 24
Pūķis - ~300
7) ieroči
Ieroči: Pašas dūres, izveicība un spēja labi iespert + duncis, salīdzinoši īss, viegli noslēpjams.
Zīmīgas mantas: Soma, nesama pāri plecam, paredzēta lieku mantu, zālīšu un pārtikas glabāšanai. Turpat glabā arī bārddziņa nazi + līdzi ceļojuma apmetnis, darināts no kažokādas + dažas koka, kaula un dzintara rotaslietas.
8) fotoattēls vai zīmējums
portrets
pūķis
9) izskata apraksts
Ik rītu seko līdzi, lai mati būtu rūpīgi noskūti. Cilvēka izskatā viņas klans (vismaz 9 gadījumos no 10) ir nenosakāms. Pūķa formā, dabiski, cita runa.
Bruņas nelieto, apģērbu izvēlas salīdzinosi vienkāršu, neuzkrītošu - izņēmums ir dažas koka, kaula un dzintara rotaslietas ap kaklu un rokām, kas ļauj saglabāt druīda spēku arī atrodoties tālu no neskartas dabas.

Par pūķu stādīšanos priekšā.
Kad pūķis sauc savu vārdu, viņi atsaucas arī uz tēva vārdu.

Esmu tas un tas, tā un tā dēls.

Par pūķu izturību uz alko dzērieniem.
Idejiski, tas atkarīgs no personīgās izturības. Līdzīgi, kā cilvēkiem.
Tāds būdīgāks varēs izdzert vairāk un nenoreibt, kamēr kādai vārai daiļavai var pietikt arī ar pāris glāzēm.
Zaļie pūķi ir izņēmums. Viņi ir visai izturīgi alko lietošanas jautājumos. Kad noreibst, tad noreibst labi, bet viņiem nav paģiru.


Un vēl par pūķu sarunāšanos pūķu formā.
Viņi var sarunāties telepātiski, vai arī runās drakonikā. Tām personām, kas nav pūķi un kas nezin šo valodu, tas izklausīsies pēc niknas rēkšanas.
Bet nu.. kad pūķi ir pūķu formā, viņi nerunājas vārdiem normālā valodā. Viņi rēc.

Es izdzēsu "kaut ko ne to saspiedu" Sindras postu. Lai gadījuma pēc netraucē.

Paldies, Roviel!

Un tad man vēl te jautāja, un man likās, ka citiem arī to vajag zināt:



Kad pūķi ievaino pūķa formā, viņam ievainojumi paliks arī pārvēršoties par cilvēku.
Tiesa, kad pūķis ir ievainots, viņam pārvēršanās no viena formas otrā ir nepatīkams un sāpīgs process.

Ja pūķa formā ir ievainotas ķermeņa daļas, kas cilvēka formā nav, tad pūķim esot cilvēka formā nebūs redzamu ievainojumu, taču viņš jutīsies slikti tik un tā. Ja ir salauzts spārns, tad tas ir jādziedē un pūķis nevar lidot, kamēr nav izdziedēts. Pūķim, pārvēršoties par cilvēku, ļoti sāpēs mugura, lai arī spārns nav redzams. Ja pūķis savaino asti, viņam cilvēka formā sāpēs dibens. Viņš nevarēs apsēsties, pagulēt uz muguras.
Savainoti spārni vai aste parasti neasiņo. Taču esot cilvēka formā, savainotie locekļi radīs diskomfortu.
Ja pūķim asiņo roka, kāja vai mugura, vienalga kura ķermeņa daļa, tad tā asiņos abās formās.

Ja pūķim esot cilvēka formā nosvilina matus, tad īsti pūķa formā to nekādi nevarēs redzēt.
Savādāk gan ir ar nagiem. Ja pūķis nolauž nagu vienā vai otrā formā, tad naga trūkums ir abās formās. Uz zobiem attiecas tas pats.

Un cik ķepas ir pūķiem? Četras + spārni vai divas + ķepspārni?

P.S. Sakarīgu postu no manis un Avengedmike gaidīt rīt. Burvīgā sesija + naktsdarbi.

četras ķepas plus spārni.
Priekšējās būs rociņas. Pakaļējās kājiņas.

Kad pūķis nomirst, tas pieņem pūķa formu, ja nāvei iestājoties bijis cilvēka formā.
Taču mirušais nemētās zemē uz ilgu laiku. Aptuveni dienas laikā mirušā pūķa ķermenis sairst smiltīs.

Cikls ir mēnesis. Aptuveni.
Nedēļai apzīmējumu es vēl neesmu izdomājusi un gadam arī nē.

Kad pūķi sarunājas telepātiski, viņi zin, kurš runā. Atpazīst balsis.
Tomēr, ar to telepātiju ir tā, ka tā strādā tikai tad, kad pūķi redz viens otru.
Tie nevar ar sazināties ar kādu, kurš nav redzeslokā. Un sazin kādā attālumā.



Nuuu... tas ir tā... diskutējami.
Var nodzīties un pieveikt ceļu ātrākā laikā, taču, pūķiem tāpat gribas ēst, padzerties. Atpūsties.
Bez tam lidojot diennaktīm no vietas, priesterim nebūs sagatavotas maģijas un tāpat arī burvis nebūs atjaunojis savu manas krājumu.

Ja mēs pieņemam, ka sanāksme valdnieka pilī bija diezgan no rīta, tad droši vien līdz kādam pusdienslaikam var lidot mierīgi.
Pēc tam sāks gribēties ēst. Ko, protams, var ignorēt un turpināt lidot kaut vai līdz naktij. Bet ar nakti, nu kā jau teicu, ja kāsteri nebūs atpūtušies, tad maģiju nebūs.

Aha, tad skaidrs, ka tas apmēram tāpat kā ceļojot ar kājām, ja neskaita to, ka lidojot tai pašā laikā var tikt tālāk nekā ar kājām ejot.