Atlantīdas bērni, [C] [PZ] Neparastas spējas, vajāšana un pagātnes noslēpumi. Opcijas

[Elony]

Žeņa Somoļeva, Nika Romānova, Jirži Lada, Rināts Kajumovs un Maikls Demidovs pamodās.

Viņi visi pamodās katrs savā telpā, vieni paši, tiesa, visas šīs telpas bija pilnīgi vienādas, tāpēc arī tiek vienādi aprakstītas.

Atmosties nebija viegli. Likās, ka kāds miegā viņus modina, tāpēc arī pamodās.
Viņi visi gulēja svešā vietā, nelielā telpā, kas atgādināja cietuma - metāla durvis, kas gan bija pavērtas vaļā, neliels, aizrestos lodziņš tuvu griestiem sienā pretī durvīm, lāva uz kuras viņi gulēja un stūrī atejas bedre. Pie griestiem dega nespodra spuldze. No ārpuses skanēja trokšņi it kā tur darbotos kaut kādas mašīnas, vai lidotu lidmašīnās.

Galva sāpēja, likās, ka degunā ir nepatīkama smarža no kaut kā. Atmošanās nebija viegla, viņi konstatēja, ka mugurā ir pelēcīgs kombinezons. Līdzās lāviņai atradās slimnīcas stienis, pie kura karājās plastikāta maisiņš ar caurspīdīgu šķidrumu tajā. No tādiem maisiņiem parasti vēnās ievada kādu šķidrumu, arī šim bija caurule ar adatu galā, tiesa, šobrīd caurule vienkārši nokarājās blakus guļošajam. Tomēr varēja pamanīt, ka uz rokas vēnā ir izdarīti vairāki dūrieni.

Kā nonāca šādā vietā, nevienam nebija atmiņu. Pēdējais ko atcerējās, viņi devās gulēt (savās mājās, vai kur nu tobrīd atradās) Un tikai tāds kā zibsnis - pirms miega vai miegā laikā, kaut kas iekoda vai iedzēla kaklā. Un ja tagad sakustina galvu, tad jūt, ka tajā vietā kakls sāp.

Vienīgā atšķirība bija Maiklam, viņa kamerā, līdzās lāvai, uz kuras viņš gulēja, atradās jauna sieviete, apmēram 25 gadus veca. Liekas, ka viņa arī bija tā, kas modināja.

[Elony]

"Diemžēl paredzēts šķērsot vairākus līmeņus dažādās sistēmās uz vienas kartes tā visa nav. Turklāt mums arī nav pilnīgu plānu par pazemes sistēmu. Kā jau teicu, Maskas pazeme ir neiedomājama un daudz kas ticis atrasts tikai uz labu laimi. Bet es atgādāšu to, kas mums ir, lai varat apskatīt."

Kad vairāk jautājumu nebija, Stouns pameta bēgļus atkal pašus par sevi. Neviens viņus neapmeklēja un netraucēja, ja nu vienīgi ar ēdienu piegādēm. Speciālās nodaļas darbinieki, kas gadījās gaitenī centās izturēties neitrāli, bet varēja just, ka viņi ir stipri ziņkārīgi par bēgļiem. Šie darbinieki arī zināja, ka viesi nav parasti cilvēki, noklausītajos sarunu fragmentos pavīdēja lidojoša pudele un paranormālas spējas. Tas atspoguļojās arī viņu skatienus, kur bez ziņkāres pavīdēja arī neticība vai bažas.

Stouns atnesa trīs kartes, kas ietvēra sevī notekūdeņu sistēmas ejas, apkures sistēmas tuneļus un vēl trešā karte ar taisniem, gariem tuneļiem, kuru pielietojumam nebija minēts nosaukums. Šajās kartēs bija ar sarkanu krāsu iezīmēti posmi, kurus nāksies šķērsot. Vēl bija klāt daži pavirši zīmējumi, kuros ietvēra tos tuneļus, kas neatradās kartēs. Kopumā bija skaidrs - apmaldīties būtu augstākajā mērā sūdīgi. Stouns kartes atstāja un vēl piebilda, ka viņiem līdzi ies pavadonis, kurš tuneļus pazīst diezgan labi.

Bez traucējumiem pienāca nakts un gulētiešanas laiks.
Un jau pavisam drīz, trijos naktī kareivji modināja bēgļus augšā. Istabās tika ienesti tumšas, izturīgas drēbes un apavi priekš ceļojuma. Kad visi izgāja gaitenī, kur viņus gaidīja arī Stouns, tādā pašā ietērpā, katram pagādāja arī nelielu mugursomu ar diviem lukturīšiem = vienu nelielu un otru visai spilgtu. Somās bija arī GPS navigatori, rācijas, gāzmaskas, ūdens pudele un neliela sausas pārtikas paciņa. Vēl viņiem iedeva bruņuvestes, kas staigāšanu padarīja nedaudz neērtāku.
Abiem kareivjiem un Stounam bija tieši tas pats, bet arī automātiskie ieroči plecos un vēl šis tas pie jostas.
"Mēs ceram, ka viss, ko dodam nebūs vajadzīgs, bet vajag nodrošināties." sasveicinājies noteica Stouns.
Pēc tam parādīja, kā ar visām šīm mantām apieties.
"Tātad, ja visi esat gatavi, dodamies uz pagrabu. Pavadonis jau gaida."

[Ungaarijas ragas...]

— Tas nekas, dodiet, kas jums ir pieejams, — Alīna uzsmaidīja Stounam. Atnestos plānus meitene savāca un stiepa prom uz meiteņu istabu, pārējiem noteikdama: — Ja kāds vēl vēlas tiem uzmest aci, droši varēs dabūt brīvās, vai lūrēt man pār plecu.

Istabā, Alīna paņēma pirmo karti, izplāja uz savas saliekamās gultas, apsēdas pati blakus un sāka pētīt, cenzdamās iegaumēt ceļus, pa kuriem jāiet, kur ved atzarojumi no tiem. Vārdu sakot papūlējās koncentrēties uz to, lai labi iegaumētu karti. Ja jau reiz viņai bija laba atmiņa, tad varbūt varētu noderēt, ja nu kaut kas atgadās un pašiem kur tālāk jādodās uz savu galvu. Turklāt uzturēšanās istabā atbrīvoja no ziņkārīgo skatieniem.

Pamatīgi izpētījusi arī pārējās divas kartes, meitene devās gulēt. Miegs bija labāks, kā gaidīts, tikai jāceļas bija sasodīti agri, taču Alīna nekurnēja, apģērbās, uzlika mugursomu (ja tās nelielums ļāva viņai tajā apakšā iebāzt arī savas drēbes, tad viņa tās tur iebāzā, pārējo salikdama pa virsu). Un bija gatava doties.

[Miervaldis Gotiņ...]

Ja vien ir iespējams, arī Rināts pamatīgi iepazīstas ar pazemes tuneļu plāniem un shēmām (vai nu kopā ar Alīnu pēta tās meiteņu istabā, vai arī palūdz tās vēlāk ienest puišu istabā).

Kad nāca laiks mosties un doties, Rināts arī papūlējās mugursomā iestūķēt savas `civilās` drēbes - nevar zināt, kas notiks tuneļos un ja gadās palikt vienam, lai vismaz izlienot virszemē Maskavas vidū, viņš neizceltos ar aizdomīgu un nosmērētu kombinezonu.

Esmu gatavs! - apģērbies un noekipējies, puisis paziņoja Stounam. - Starp citu, vai jums līdzi būs lielās knaibles un lauznis? Ja nu pazemē nākas lauzties cauri kādām aizslēgtām vai aizmūrētām ejām?

[Roviela]

Nikola izmantoja laiku, lai kārtīgi relaksētos. Pēc tam būs jālien kaut kādos tuneļos, un atkal būsi dubļains līdz ausīm, bet vismaz šo laiciņu taču varēja pasēdēt mierīgi, satinušamies pūkainā halātiņā, vai ne?
Viņa arī izpētīja plānus un pacentās iegaumēt, cik labi spēja, bet, tā kā nekādu īpašo atmiņas uzlabojumu viņa sev nesajuta, tad noteikti arī visu neiegaumēja.

Piecelties tik agri no rīta bija neparasti, tomēr ne neiespējami, kā Nikola atklāja.

Viņa uzģērba atnesto kombinezonu, apāvās. Savas civilās drēbes, kuras te bija dabūjusi jaunas, sieviete salika mugursomiņā. Ar bruņuvesti un gāzmasku Nikolai nevajadzēja mācīties apieties, viņa pat pārbaudīja, kādas patronas gāzmaskai ir - vai dūmos derēs? vai amonjaku ņems? Nosprieda, ka ir viss vajadzīgais.
Nikola nopūtās - pārlieku negribējās atkal kaut kādas nepatikšanas, pardon! piedzīvojumus, tikai nekas cits jau neatlika, ne tā? Un viņa sekoja pavadonim.

[Elony]

"Frenkam ir viss, kas vajadzīgs lai tiktu cauri tur, kur normālam cilvēkam neiespējams, arī miniatūras klusie spridzekļi." Stouns teica, norādot uz vienu kareivi, kura soma likās bišku lielāka.
"Starp citu, tie ir Frenks un Alberts, gadījumā, ja kas." viņš nosauca kareivju vārdus. Abi muskuļotie vīrieši bija ar atšķirīgu matu krāsu un sejas vaibstiem, bet ķermeņa uzbūve, kustības un sejas izteiksme kaut kādā ziņā tos darīja līdzīgus dvīņiem. Kad abus nosauca vārdā, viņi nepamirkšķināja pat aci. No pirmā acu uzmetiena piemērotākais apzīmējums būtu "kaujas mašīnas".
"Un vēl piezīme nākotnei - labāk nestāstīt par visām šīm lietām, kuras jums tagad iedevām un par tām, kas ir mums. Tām būtībā nevajadzētu atrasties vēstniecībā. Šeit nevajadzētu atrasties arī Frenkam un Albertam." Stouns pamirkšķināja ar aci.
"Labi, kafijas un brokastu nebūs, lai vieglāki vēderi un pūšļi. Aiziet!"

Pa tumšiem klusiem gaiteņiem un kāpņu telpām viņi nonāca līdz citas ēkas pagrabam tā arī neizejot uz ielas. Šķērsojuši apkopes gaiteni, viņi nonāca pie pavērtām durvīm, aiz kurām kāpnes veda lejup, otrajā pagraba līmenī, kur gaiteņi bija šaurāki, lampas blāvākas un durvis likās reti lietotas, kā rādīja tās noklātie zirnekļu tīkli. Viņi nonāca nelielā telpā, pilnā ar metāla lūžņiem un vecām riepām. kur grīdā bija lūka ar pamatīgu vāku, kas drīzāk atgādināja seifa durvis. Pie tām stāvēja kalsnējs vīrietis apmēram 30 gadus vecs, tādā pašā melnā tērpā un ar mugursomu, taču pistoles maksti pie gurna. Viņš likās drusku nervozs un bāls.
"Aleksandrs. Vietējais, bet strādā ar mums jau daudzus gadus." Stouns īsi paskaidroja, tiesa, uz mirkli radās iespaids, ka viņš kaut ko nepasaka līdz galam.
Aleksandrs pamāja ar galvu bēgļiem un kareivjiem, tad pievērsās Stounam. "Civilisti ir brīdināti, ja? Nekādas pašdarbības, lai seko kaut vai bezdibenī vai smirdīgākajā sūdu caurumā, ja vajadzēs. Ja nomaldīsies, desmit pret vienu, ka iesi bojā drausmīgākajā nāvē, skaidrs?" viņš runāja angliski, taču ar nelielu krievu akcentu.

Pēc tam Stouns atslēdza lūku un kareivji ar piepūli to atvēra. No apakšas uzvēdīja sasmacis gaiss, kas gan gluži nesmirdēja, bet tomēr bija jaušams kas nepatīkams. Lejā bija nezināms izcelsmes tunelis, pareizāk tā atliekas, kam bija jānoved līdz siltumtrases tunelim. Piesējuši virvi pie caurules sienā, kareivji pirmie pa to nolaidās lejā un deva zīmi, ka viss ir kārtībā un var doties arī pārējie.

[Ungaarijas ragas...]

— Sveiki! — Alīna draudzīgi pasmaidīja un pamāja ar roku Frenkam un Albertam. "Prieks iepazīties" viņa neteica, jo nelikās, ka šie ir atbilstoši apstākļi.

Ieeju pazemē gan Alīna bija iztēlojusies pavisam savādāku, kā lūku kaut kādas noliktavas grīdā. Meitene pat sāka aizdomāties, vai maz vēlas līst tajā iekšā. Un Aleksandrs arī neraisīja pilnīgi nekādas draudzīgas jūtas, kā rezultātā krieviete tikai piespiesti pasmaidīja un sveicienam pamāja ar galvu.

Ko tad tas nozīmē? Alīna uzmeta vēl vienu nedrošu skatu lūkai, pēc Aleksandra paziņojuma, taču bija pirmā, kura droši laidās lejā, kad varēja to darīt. Tunelis bija tāds, ka pat ar klaustrofobiju nesirgstošam cilvēkam to piebaidītu. Jauniete pakāpās malā, lai atbrīvotu pārējiem vietu. Neapšaubāmi debesīs viņa jutās labāk, kā zem zemes.

[Roviela]

- Sveiki! - arī Nikolai nevajadzēja mācīt pieklājību.
Dīvaini bālais un nervozais pavadonis īpašu uzticību neieviesa. Nu, nekas. Ja radīsies aizdomas, ka ved ne pa turieni, Nikola laipni palūgs vest tur, kur vajag. Vismaz viņa cerēja, ka spēs ko tādu izdarīt, un tas sanāks.

Līst pa tuneļiem viņai nekādi nekārojās, bet vai tad kāds prasa? Sieviete bez iebildumiem sekoja lejā aiz Alīnas. Tur, lejā, Nikola pārbaudīja, kā tas izskatās uz navigatora, un kur būtu tas punkts, kur viņiem ir jātiek.

[Miervaldis Gotiņ...]

Rināts atļāvās nesveicināties ar jaunajiem `draugiem` - ne ar 2 muskuļgalvām, ne ar neirastēnisko `pagraba ekspertu`.

Puisis sekoja Alīnai un Nikolai lejup caurumā. Nolaidis lejā, viņš vēroja, kā Nikola pēta GPS aparātu un klusi pajautāja: Vai tad tie aparāti darbojas arī pazemē?

[Roviela]

- Un kāpēc tad mums tos iedeva? - Nikola atvaicāja, bakstoties gar aparātu.
Viņasprāt, tad, kad viņi izlīdīs laukā, tos nemaz nevajadzēs.
Tiesa, ej un sazini, varbūt Rinātam taisnība, un tie te nestrādā, bet tad tiešām, kāpēc jāstaipa līdzi? Būtu kompasu labāk iedevuši.

[Elony]

Navigatori strādāja. Ekrāns gan neparādīja konkrētu vietu, kur viņi atradās, bet palielinot mērogu, kļuva redzams, ka tālāk ir tuneļu kontūras. Un navigators uzrādīja ziemeļus tāpat kā kompass, kā arī pārējos navigatorus, tāpēc šobrīd ekrāna centrā bija zaļu punktiņu kopa.

Lejā bija tunelis ir ķieģeļu sienām, gana plats, lai pa to varētu blakus iet trīs cilvēki. Vienā galā to noslēdza betona plāksne, pamatīgi nostiprināta ar cementu. Otrā galā tunelis gāja tālāk uz priekšu, armijnieku lukturu gaismā kļuva redzams, ka pēc pāris desmit metriem tas pazūd aiz līkuma.

[Sindra]

Kartes Maiklu absolūti neinteresēja un viņš droši ļāva tās pētīt visiem, kam vien iegribējās ar savu personu netraucēdams. Tajā laikā puisis nomazgājās, iekārtojās gulēt. Un pēc visa pārdzīvotā šī nudien likās ērta gulta. Pārāk ērta. Tik ērta, ka tā arī aizmigt neizdevās. Maikls grozījās pa gultu, centās ietīties segā, tad atkal to gandrīz nospārdīja uz grīdas, lai pēc mirkļa atkal meklētu. Un tā bija pienācis laiks, kad viņus jau nāca modināt.
Maikls bija visai saīdzis. Pēkšņi visa tā līšana kaut kādos tuneļos un pagrabos likās tik nepatīkama, ka vienkārši gribējās bēgt.
Arī viņu nelaipnie pavadoņi nekādu prieku šajā naktī neraisīja un protams arī paziņojums, ka nebūs iespējams pat padzert kafiju. Un tas bija visai nepatīkams atklājums.
Vēl nepatīkamāks bija tikai kanalizācijas pārzinātājs, kas viņiem piedraudēja ar sūdu bedrēm. Un puisis knapi apvaldījās, lai neuzsāktu strīdu, ka viņš šeit nelīdīs un ka viņam patiesībā ir vienalga kādā veidā Anglija nodrošina viņa drošību, bet viņš negrasās līst kaut kādā pazemē, sūdu bedrēs no laba prāta.
Tikai tas laikam nozīmētu, ka būtu arī jāatsakās no tās idejas par specaģenta kļūšanu, jo filmās taču rādīja, ka īsti aģenti nebaidās nekādos mēslos līst iekšā.
Tas lika pieklusināt savu saprāta balsi. Nu ja. Tas un vēl acīmredzamais, ka sievietes ielīda šajā dīvainajā lūkā pirms vīriešiem. Un tas lika justies tā nedaudz ņuņņiski.
Bet ko darīt, ja viņš tiešām bija ņuņņa, kas pat nezināja, ko iesākt ar gāzmasku un pārējiem loriņiem, kurus viņiem izdalīja.

Nokāpis pazemē, Maikls sajutās vēl sliktāk. Viņam acīmredzot bija klaustrafobija. Vai vienalga kāda fobija, kas atrašanos šādās telpās padarīja par neiespējamu. Viņš nekustēja ne soli prom no vietas, kur atradās lūka un skatījās uz to kā uz pēdējo glābiņu.
- Es to nevaru. - lai arī tas bija tikai čuksts, kas paziņoja puiša bažas visiem apkārt esošajiem. No virves, kas bija atpakaļceļš virzemē, viņš neatkāpās ne soli.
- Tam nav jābūt tā! - ar izmisumu pielijusī balss kļuva skaļāka. - Es neesmu neko noziedzies, lai līstu no laba prāta kaut kādā mēslu bedrē. Sauciet helikopteri, kardināla bruņumašīnu vai man vienalga kā jūs nodrošinat manu nokļūšanu līdz Anglijai. Es neesmu gūsteknis, kuram jābēg pa kanalizāciju, es gribu cilvēcīgus apstākļus. - savas bailes cenšoties paslēpt aiz neiecietīga rakstura Maikls pieķērās virvei, tā acīmredzot likdams saprast, ka grasās rāpties atpakaļ ārā.

[Elony]

Likās, ka Maikla uzvedība pārsteidza Stounu un pārējos. Kad neviens no Maikla biedriem nesteidzās viņu mierināt, to nolēma darīt Stouns.
"Lūdzu, nomierinies. Zinu, ka tas ir nepatīkami, bet tas nebūs pārāk ilgi. Mēs iziesim cauri un tiksim svaigā gaisā, labi?" viņš runāja, piegājis Maiklam tuvāk. "Domā, ka man gribās te līst, jo īpaši tāpēc, ka mani neviens nevajā? Bet šobrīd tā vajag. Tas ir labākais un drošākais veids, kā tev ātrāk nokļūt Anglijā, nokļūst mājās, labi?"

[Sindra]

Maikla acis samiedzās un viņš veltīja Stounam neticības pilnu skatienu. Skaidrs, ka viņš neticēja nevienam vārdam, ko vēstniecības darbinieks teica. Viņš neticēja arī tam, ka tas nebūšot pārāk ilgi. Taču neizskatījās, ka te būtu vēl kāda iespēja. Un ka kāds grasītos viņam piedāvāt kādu citu alternatīvu kā nokļūt uz Angliju.
- Labi, labi... Es mēģināšu. - Maikls īgni novilka, lai gan puiša balsī itin labi varēja dzirdēt, ka viņš Stounu neuzskata par gana labu psihologu. Bet izvēles jau tāpat nebija.
Tādēļ Maikls palaida vaļā striķi, kas bija ceļš uz virszemi un veltījis tam skatienu kā slīcējs glābšanas riņķim, kurš atrodas pārāk tālu, lai viņam to zidotos satvert pirms nogrimt zem ūdeņa.
- Es tiešām ceru, ka jūs apzināties, ko darat un uz kurieni mūs vedat. - sportists īgni noteica un mēģināja doties uz priekšu un neatskatīties uz lūku, kas palika aiz muguras.

[Elony]

"Atšķirībā no tiem tur," Aleksandrs norādīja uz abiem apsargiem un Stounu, "es nedaru lietas, kur risks pārāk liels. Brīva cilvēka lielākā priekšrocība. Izvest sikspārņu vajātus ļautiņus cauri pazemei nav bez briesmām, tomēr pietiekami droši."
"Jā, labi, tad tik soļo uz priekšu." Stouns īgni mudināja pavadoni.

Pirmais gāja Aleksandrs, aiz viņa Frenks (vai Alberts), pēc tam bēgļi. Gājienu noslēdza Stouns un Alberts (vai Frenks). Vecais ķieģeļu tunelis pēc vairākiem desmitiem metriem aprāvās, jo tā augšējo daļu aizšķērsoja bloku siena. izskatījās, ka siena būvēta vēlāk, jo tā bija ielauzusi ķieģeļus un daļēji piepildīja tuneļa grīdu ar zemi. Lai nu kā, zem betona sienas apakšā bija vairāk kā metru augsta atvere, kurā varēja ielīst. Tur viņi nonāca citā tunelī, kas gāja gandrīz perpendikulāri iepriekšējam. Šeit bija betona sienas un griesti, tuneli lielākoties piepildīja metāla caurules bez siltumizolācijas, acīmredzot ieliktas padomju laikā. No sienas līdz cauruļu grupai bija metru plata atstarpe un tunelis bija pietiekami augsts, lai ietu taisni. Caurules bija augstas, jo vēl nebija apkures sezona. Ik pēc laika bija atzars griestos vai sienā sānis, reizēm bija arī jākāpj pāri kādi caurulei apmēram 50 cm diametrā reizēm bija jālec pāri arī atverēm grīdā, kas liecināja, ka apakšā ir citi tuneļi. Viņi arī paši negāja taisni uz priekšu bet gāja sānu ejās vairākas reizes. Iespējams, kopumā nogāja vairākus simtus metrus.
Taču pēc laika Aleksandrs nolēca vienā no atverēm grīdā un veda cauri citiem, bez vārda tuneļiem, kas likās visai veci un nedroši, jo griestus balstīja koka sijas vai ķieģeļu arkas. Neviens viņus netraucēja, bet viņi paši gan traucēja. Reizēm tumsā atskanēja neskaidras, bet nepatīkamas skaņas. Lukturu gaisma spēja vien uzrādīt bēgošu grauzēju astes un pelēkas muguras. Reizēm paspīdēja arī kāda sarkana acis. Tomēr žurkas rādījās normāla izmēra, tas ir, pietiekami mazas, lai varētu nospiest ar pēdu, ja būtu tāda vajadzība.

Beigās viņi caur kādu plaisu sienā nonāca plašā, lielā un taisnā tunelī, kurš likās labākā stāvoklī un labāk vēdināts. Lukturi parādīja arī apgaismojuma lampas, kuras gan bija izslēgtas.
"Tā, puse ir garām. Evakuatoru tuneļi ir vislabākie. Tagad tikai taisni uz priekšu un pirms izejas noiesim sānis, lai caur kanalizācijas sistēmu izlīstu virspusē." Aleksandrs uzmundrinoši noteica.

[Miervaldis Gotiņ...]

Rināts gāja klusēdams, sarunās un scēnās īpaši neiesaistoties. Viņš pasmaidīja, kad Aleksandrs pieminēja sikspārņus - puisis bija lasījis sērijas `Specnaz` lubu romānus un zināja, ka sikspārnis ir armijas izlūkošanas dienesta simbolika.

Iedams Rināts centās neuzkrītoši pietuvoties Alīnai, un noķerot momentu, kad pārējie to varētu nedzirdēt, viņš pajautāja: Klau, vai tad, kad mēs gulējām tās pāris stundas pirms šī gājiena, tev nerādījās kādi dīvaini sapņi?

[Ungaarijas ragas...]

Alīna soļoja pa tuneļiem un cīnījās ar klaustrofobiju, kas jo vecākas ejas, jo vairāk uzmācās. Pietika jau ar histērisko F1 pilotu, kas iepriekš bija atteicies līst ejās.

Ieraugot pirmo žurku, meitene riebumā sarāvās, bet nākamās centās ignorēt. Alīna caur degunu vilka dziļas vienmērīgas elpas un centās koncentrēties uz ceļa iegaumēšanu, tas vismaz mazināja nepatīkamās sajūtas. Jauniete no visas sirds cerēja, ka krievi nebūs atraduši ieejas Aleksandra pieminētajos Evakuatora tuneļos. Krieviete bija saspringta līdz pēdējam, tāpēc nebija brīnums, ka viņa sarāvās, kad turpat vai pie auss ierunājās Rināts.

— Kas par sapņiem? — Alīna klusām atjautāja, izpūtusi uz mirkli aizturēto elpu. Atslābini ķermeni, paturi modru tikai prātu.

[Roviela]

Nikolai nebūt nepatika līdzt pa visādiem tuneļiem un caurumiem, bet nebija arī tik traki, ka nepārtraukti būtu jācīnās ar panikas lēkmēm. Galu galā, viena maza kuģa mašīntelpā nebūt nebija omulīgāk, turklāt tur viss vēl arī drebēja, griezās, šņāca, un kas vēl ne. Te bija vienīgi žurkas.
Tikko bija iespējams, viņa iemeta acis iedotājā GPS - vai joprojām strādā? Un ja jā, tad ko rāda? Žēl, ka nav sasaistes ar augšējām ēkām, lai zinātu, kas ir tur, virs galvas.

[Miervaldis Gotiņ...]

Nu it kā kaut kāda balss tevi kaut kur sauktu vai aicinātu. - Rināts paskaidroja. Viņu pašu tuneļi sevišķi neietekmēja, drīzāk otrādi, puisis tos ar interesi aplūkoja. Kad vēl viņam pavērsies šāda iespēja - bezmaksas ekskursija Maskavas pazemē.

[Ungaarijas ragas...]

— Nē, it kā nekas tāds nerādījās, — meitene noliedzoši papurināja galvu. — Ceru, ka tas nav vēl kāds ar īpašām spējām, kas stradā viņējo labā.
Uz kurieni tevi aicināja?

[Sindra]

Bija grūti izstāstīt, cik ļoti viss notiekošais Maiklam riebās. Viņš bija sasprindzis, nerunīgs un īgns. Un visvairāk nobijies. Puisis mēģināja turēt līdzi saviem kolēģiem un nesagādāt liekas problēmas, bet viens nu bija vairāk kā skaidrs. Viņš labprāt piedzertos tiklīdz kā viņi tiks ārā no šī baisā labirinta. Lieki piebilst, ka mirklī, kad viņiem lika bāzties vēl dziļākā pazemē, viņš bija gatavs raudāt.
Maikls neklausījās ne biedru sarunās, nevēroja arī apkārtni. Galvu nodūris, viņš sekoja un pētīja zemi, lai nepakluptu aiz kādas trubas.

Līdz ar noklūšanu augstākos slāņos, nedaudz atgriezās arī viņa mundrums. Un tomēr. Reāli uzelpot viņš varēs tikai tad, kad viņi beidzot būs izkāpuši virszemē. Ne ātrāk.


OOC - A žurkām toč tumsā acis spīd sarkanas? Nekad neesmu redzējusi žurku tumsā.