Ugunsmēles Opcijas

[novemberunge]

Seibelkrākes Saules tempļa priesteriene Aurinko stāvēja tempļa puspavērtajās durvīs un ar bažīgu skatienu pētīja pamalē sadugušos negaisa mākoņus. Viņas vīrs, Mēness priesteris Kuu jau bija brīdinājis par gaidāmo vētru, taču jaunā meitene nekādi nespēja tam noticēt - visu dienu saule bija dāsni lējusi savus zelta starus pār pilsētu, gaiss, piebriedis smags ar tempļa puķu un ziedu smaržām, patīkami reibināja, un no austrumiem bija iegriezies maigs vējš. Bet tagad... Augšā pats debesu dievs kailām rokām stumdīja mākoņu grēdas, celdams tumšus cietokšņus, kuros dārdēja viņa varenās taures un bungas.
Aurinko acu priekšā noplaiksnīja šķelta zibens pātaga, un viņa pat nepaspēja noskaitīt līdz viens, kad tai sekoja varens pērkongrands. Skaidra lieta, - Seibelkrāke atradās tieši vētras acī, un tas nebūt nenozīmēja mieru. Vēl jo vairāk, Aurinko satraucās, ka viņai nepietiks spēka palīdzēt izmirkušajiem un nogurušajiem varoņiem, kad tie ieradīsies, jo visu dienu priesteriene bija gatavojusies gaidāmajiem vīna dieva svētkiem, rotājot tempļa zāles un gatavojot cienastu.

Kad pērkons nodunēja jau trešo reizi, viņa aizvēra durvis un nolēma pagaidīt iekšpusē, plašajā telpā, ko tikko bija izgreznojusi ar sarkanām rožu vītnēm un vīnogām, ko tieši šiem svētkiem no dienvidiem bija atveduši grāfienes sūtņi. Basās kājas klusi aiztecēja līdz tuvākajai marmora kolonnai pret kuru Aurinko atspiedās, atļaudamās smagi nopūsties.
Viņa bija pavisam jauniņa, mazāk kā divdesmit vasaras veca, augumā ļoti īsa un smalka kā bērns, taču sprigana un nevaldāma, gaiša gara pilna. Priesteriene daudz laik pavadīja tempļa dārzos, tādēļ gludā āda bija iedegusi siltā bronzas tonī, viņas mati bija saules gaismas pielieti - zeltaini kā kvieši tie sīksīkās sprogās krita Aurinko pār kailajiem pleciem un spožajām, zaļajām acīm. Tērpusies viņa bija vienkāršā smilšu krāsas priesteru tērpā, basām kājām. Katru viņas kustību pavadīja glāsmainas zvārgulīšu skaņas,- jaunekle bija piemirsusi novilkt ap kāju aplikto ķēdīti pēc ikrīta saules sveikšanas rituāla.

Ik pa brīdim tukšajā zālē atbalsojās negaisa troksnis un drīz vien priesteriene juta vēsumu un lietu kā nelūgtus viesus ieklīstam caur plašajiem, nestiklotajiem logiem un izmērcējam daļu bāli dzeltenās akmens grīdas. Citu reizi viņa būtu pasaukusi kādu no elementālistu skolotājiem, lai tie ar savām burvestībām aizklāj logus un neļauj lietum sabojāt viņas rotājumus, taču tagad meitenei bija svarīgāks uzdevums- viņai bija jāgaida varoņi. Ne tikai! Drīz vien bija jāierodas pašai grāfienei, taču nez vai lēdija šādā laikā grasījās kaut mazo pirkstiņu bāzt laukā no savas pils.

[novemberunge]

Jauneklis pārlaida plaukstu pār seju un sāpīgi samiedza acis.
-Vai jūs maz zināt par kādu noziegumu es esmu ieslodzīts? viņš klusā, asā tonī noskaldīja, vērdamies Nihilam tieši acīs. -Tur jau tā lieta, jūs nesaprotat! Jūs atvedīsiet viņu šeit un... un... ieslodzītais piepeši izskatījās tramīgs un satraukts, taču Nihils juta - viņam nav bail no nāves, viņam nav bail pašam par sevi, bet gan par kādu citu. Par Glorbaus, protams.
-Es teicu, esmu viņa draugs. viņš vēlreiz atkārtoja un pieklusa, apdomādams savus nākošos vārdus. -Ja es pateikšu, kur viņš ir... vai jūs apsoliet, ka noklausīsieties to, kas viņam sakāms, un nenodarīsiet pāri? acīmredzot, jaunais cilvēks bija sapratis, kādā situācijā nokļuvis un, ka izvēles viņam nav. -...ne viss ir zelts, kas spoži spīd un laistās. viņš visai nolemti nomurmināja un noslaucīja ar piedurkni pieri.

Lēdija Maibranēla nopūtās un noņēma papēdi no Amadeo krūtīm, iespiezdama rokas sānos - tāpat, kamēr lāsts netika noņemts, rituālists nekur nevarēja pakustēties.
-Tu nudien esi viena nožēlojama būtne - gluži tāpat kā pārējie rituālisti. Kāda gan jēga tevi nogalināt, ja tu nāvi sagaidi atplestām rokām? viņa savā nodabā nodūdoja, rimti pētīdama vīrieti sākot no matu galiem un beidzot ar kāju pirkstiem. Protams, ka viņa dzirdēja, ka aiz durvīm joprojām ir kāds, kas labprāt pēc tikko dzirdētā trokšņa tiktu iekšā un glābtu to, kas vēl glābjams, bet lēdija nebija muļķe - viņa zināja, kādēļ viņi ir šeit un, ko no viņa vēlās. Viņiem nebūtu izdevīgi viņu nogalināt. Un, pat ja... Šai zemnieka meitai bija pāris triki piedurknēs. Neba velti viņa bija pašas grāfienes dēla... nu, mīļākā, teiksim tā.
Jaunkundze apgāja Amadeo apkārt, nostājās pie viņa galvas un pacēla to nedaudz augšup, ačgārin ieskatīdamās viņa bālajās acīs. -Ak, tad aizbēgām uz garu pasauli, ko? viņa nošņācās un atlaida tvērienu, ļaujot rituālista galvai ar nepatīkamu būkšķi atsisties pret grīdu.
-Labi. Tu nekur nebēgsi. Tiksim galā ar tiem pamuļķiem, kas mani gaida aiz durvīm. viņa nomurmināja, devās atpakaļ uz virtuvi un ar skatienu un smīnu ieurbās durvīs, aiz kurām bija dzirdamas vairākas sieviešu balsis.

Gari Amadeo atsaucās nelabprāt. Tie joprojām bija dusmīgi, taču atvainošanos pieņēma. Tie vaicāja rituālistam, vai viņš jau ticis galā ar Maibranēlas lāstu un vai ir atvainojies viņai - viņi teica, ka viņa ir ļoti īpatnēja sieviete un tad daudznozīmīgi klusēja, mesdami ap vīrieti ēnainus līkločus un klusi, klusi smiedamies.

Durvis Ariadnes grūdienam nepadevās - tās bija aizslēgtas.

Pareģis no Lanidura atgaiņājās kā no uzmācīgas mušas, strauji atmesdams ar roku un kaut kur zem balto uzacu kumšķiem samiegdams acis. -Man patīk tava degsme, puis, bet tas nav tik vienkārši... Jā. Jā. Akadēmijā ir gluži tāds pats - redziet, tur strādā mans brālis, un es atļāvos viņam eksperimentālā kārtā uzdāvināt vienu no trim šādiem portāliem, kas man bija pieejami. Jūs ieteleportēsieties viņa istabā. Nododiet no manis sveicienu un sakiet, ka vēlieties runāt ar... ar ko jūs tur īsti gribat runāt. Ar akadēmijas lielmeistaru, jā? Un tikai neuztraucieties Mans brālis ir mazliet... kū-kū. viņš sarauca pieri un sāka vēdināt abus kāpt iekšā portālā, uzsaukdams abiem, lai nebīstās un, ka viss būs kārtībā. Vismaz vajadzētu būt.

Kad Lanidurs un Ofēlija abi bija iebukņīti starp straujo rotējošajām, maģiskajām stīpām, viņus pārņēma neaprakstāma smaguma sajūta - it kā kājas būtu saaugušas kopā ar zemi. Viss visapkārt izplūda un piepeši ne no kurienes sacēlās milzīgs vējš - līdz ar to duļķainā ūdens sajūta apkārt nedaudz noskaidrojās un ar vēl vienu pērkongrandam līdzīgu troksni abi tika ar brutālu spēku izmesti no portāla, attopoties uz cietas ozolkoka parketa grīdas, kas noteikti nepiederēja pareģa apartamentiem.
Abi vēl nebija paspējuši attapties, kad pāris metrus no viņiem atskanēja nežēlīgi spalgs spiedziens. -IEBRUCĒJI! un viņu virzienā tika aizlidinātas dažas smagas, ādas vākos iesietas grāmatas. Tur, nepilnu desmit soļu attālumā stāvēja vecs, salīcis večuks, kas pēc skata daudz neatšķīrās no Seibelkrākes grāfienes pareģa - viņš tikai bija vēl kalsnāks un sīkāks, un savu garo bārdu nēsāja kā šalli aptītu ap kaklu. Kreisajā rokā viņš turēja koka spieķi, kas noteikti kalpoja kā zizli, labajā - grāmatu, ar ko gatavojās mest. Un mugurā viņam bija... koši zilas naktsdrānas.
-Es-zinu-ka-jūs-nolaupījāt-manu-brāli-un-tagad-izmantojiet-viņa-portālu-lai-uzbruktu-man-bet-jūs-nekad-nedabūsiet-mani-rokās-dzīvu! viņš tikpat spalgā balsī nokliedzās un ar vienu varenu, tik vecam večukam nepiedienīgi iespaidīgu lēcienu bija aiz savas vēl siltās gultas, zižļa galu pret abiem draudoši pavērsis.

Šo rakstu rediģēja cyber crow: 18.06.2008 15:42

[Džezā tikai Meit...]

Ofēlija gāja uz portāla pusi un nonākot tajā, jutās pārsteigta par smago sajūtu, kas pārņēma ķermeni. Viņu mazliet satrauca pēdējie pareģa vārdi. Ko viņš ar to domāja? Kū kū.. Viņa domāja, ieinteresēti veroties visapkārt. Likās, ka kājas nevar atraut no zemes un milzīgais vējš, kurš pēkšņi sacēlās, lika viņas kleitai cieši piegulties viņas augumam un pacelties mazliet augstāk. Viss kļuva mazliet skaidrāks, līdz pēkšņi viņus izsvieda no portāla. Sieviete smagi atsitās pret grīdu un klusi ievaidējās.
Apjukums pieauga, kad garām acīm aizsvilpa grāmata. Spiedziens, vēl pāris grāmatu, no kurām Ofēlija vēl paspēja izvairīties, paliecoties sāņus. Viņa paskatījās virzienā, no kurienes smagās lasāmvielas nāca un ieraudzīja sirmu večuku, kurš bija tik līdzīgs pareģim. Tagad viņa saprata viņa pēdējos vārdus.
- Nē! Beidziet! Mēs nenolaupījām jūsu brāli! Viņš mums palīdzēja šeit nokļūt sakarā ar Glorbausa pazušanu! Mēs vēlamies runāt ar akadēmijas lielmeistaru! Ja neticat, tad varat pats doties pie viņa un to pārbaudīt! - Sieviete iesaucās, izvairoties no nākamās grāmatas un pabrīnoties vēl par viņa vareno lēcienu.
- Mēs nevēlam jums ļaunu! - Viņa piebilda. Sievietes acis bija patiesības pilnas un no viņas strāvoja kas mierinošs, kad viņa lūkojās uz sirmo večuku, kurš paslēpās aiz savas gultas.

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 18.06.2008 16:21

[Corvus]

Tāpēc mēs esam šeit. Lai dzirdētu visu, kas tev zināms. Un apsolīt es tev varu, ja vien tu ticēsi nekromanta solījumam.
Nihila acīs uz mirkli iezaigojās asinssarkanas guntiņas, gluži kā asinslāses. Lai arī cik dīvaini tas neliktos, bet bālais, kuslais stāvs, kas šķita trausls un viegli salaužams, šajā brīdī izskatījās bīstams un bailes iedvesošs. Nihils neprata citu valodu, kā tikai agresiju. Laipnība viņam bija aut kas lieks. Bet pret šo vīru... Jaunieti... Agresija neiedarbojās. Viņam par sevi bija vienalga. Vai tiešām Glorbaus viņam bija tik dārgs?
Es redzu, ka nāve tevi nebiedē. Vismaz tas fakts, ka tu varētu mirt. Tici man, ja es vēlētos, es tev varētu sagādāt pietiekami lielas mocības, lai tu izstāstītu visu, ko jebkad esi zinājis. Bet tas nav vajadzīgs. Es daru darbu. Tu vari palīdzēt. Un mūsu mērķi attiecībā uz Glorbaus sakrīt. Mūsu abu interesēs, tā šķiet, ir sargāt princi - kā nu kurš mēs to saprotam. Tā ka, ja vien maniem, emm, nu... kolēģiem nav ko piebilst, tad tu vari sākt savu stāstu.

[Elony]

Trakāks par šo veci? Nu, tas laikam nekas patīkams nebūs, domāja Lanidurs, ieiedams portālā.
Tas, kas notika pēc iznākšanas ārā, to pierādīja.
Lanidurs izvairijās no grāmatām, nevilka ārā zobensu, lai kautos pretī. Viņa āriene ļaudīs neiedvesa uzticību, zobeni, kas tagad bija paslēpti zem apmetņa, šo iespaidu tikai pavairotu.
Tāpēc kareivis turējās nostāk un pagaidām ļāva runāt Ofēlijai, cerot, ka vecais burvis nomierināsies. Vienīgais, Lanidurs piebilda:
"Un mēs nemaz nemākam lietot šo portālu, mēs nebūtu šeit nonākuši, ja ne jūsu brāļa palīdzība." Viņa balss bija valdonīga un vēsa, cerot, ka tas piespiedībs burvi ieklausīties.

[Miss Doherty]

Amadeo. Annea gandrīz žēli nopūtās. Es... Nu, mums vajadzētu tikt iekšā. Es tur nevaru tikt. Tieši to viņa bija gribējusi sacīt, un tieši tas atbilda patiesībai. Viņa nespēja izslīdēt cauri durvīm, kā to darīja Amadeo. Viņas spējas bija niecīgas, un tas bija tikai likumsakarīgi, jo viņu vienmēr vairāk bija uztraucis tas, kas notiek apkārt [vīriešu frontē] un savs izskats, mācības nekad nebija bijušas prioritāte #1. Un pat šobrīd viņa to nenožēloja, vienīgi nācās justies stipri satrauktai, jo jaukais, jaukais Amadeo bija tur iekšā un sazin, kas tur pie tās raganas jaunas sievietes izskatā notika.

Annea centās koncentrēties un piesaukt savu dievu un lūgt kādu norādi, gluži kā ikreiz, kad viņa nonāca grūtībās.

[Massacre]

Amedeo, garu vēlreizēji piekodināts, atvainojās nekromentei vēlreiz. Sirsnīgāk. Viņa, kā Amedeo skaidroja, nolūki galīgi nebija ļauni, tikai palīdzēt Glorbaus, kurš pazudis, un kuru viņa redzējusi pēdējo reizi, esot tuvāk nekā visi pārējie sastaptie ļautiņi. Viņš tā arī paskaidroja, ka nav šeit tāpēc, lai iegūtu atlīdzību vai grāfienes labvēlību, bet tāpēc, ka viņam tā ieteikuši gari, dievi. Un viņš cerēja, ka nekromante sapratīs, ka gari ir gari, dievi ir dievi. Ja ne, tad ne.
Un viņš uztraucās gan par tikko atbrīvotajiem gariem, gan par meitenēm aiz durvīm, gan par iespējamiem notikumiem, kas risināsies tālāk.

[Pūķēns Sāra]

-Lien, kur nevajag, un vēl traucē...- Arimas, joprojām atrodoties kimino ielocē, neapmierināts ierūcās, kamēr Ariadnes mēģinājums atvērt durvis bija neveiksmīgs. Veiklajās rokās jau atradās nelielais duncis, kurš iepriekš bija atradies somā, bet viņa, kā pirmajā brīdī bija plānots, necentās atlauzt mājas slēdzeni, bet gan pagāja tālāk no durvīm, ar skatienu meklējot logu, caur kuru varētu tikt iekšā, pat ja tas atradās otrajā stāvā, gaišmati tas nesatrauca, ne pa velti mežā viņa spēja uzrāpties uz augšu pa galīgi taisnu koku - mājas mūrim nevajadzētu sagādāt lielākas problēmas.
-Es atvainojos, jaunkundz, bet mēs vēlētos tikt iekšā pie mūsu biedra. Es zinu, ka viss šis ir sagādājis tikai Jums liekas galvas sāpes, bet mēs arī esam tikai cilvēki un būtu ļoti pateicīgi, ja Jūs vienkārši padalītos tajā ko zināt par grāfienes dēlu, lai pēcāk, kad tas tiks atrast, mūsu pēc to, kaut vai nonāvētu,- Ariadnes balss skanēja skaidri un pietiekoši skaļi, lai to spētu sadzirdēt arī mājā esošie. Vispirms vajadzēja izmēģina tikt iekšā ar labu, bet ja nē... Arimas jau bija gatavs darīt to, ko sen uzskatīja pa pareizāku, kamēr Ariadne tiktu mājā. Meitenes tukšās pļāpas viņš uzskatīja par liekām, pat par ļoti liekām - vajadzēja ķerties pie reālām lietām, nevis velti dzesēt muti.

[Bizii van Dope]

Animas seja apmācās, viņa salika rokas aiz muguras un paliecās uz priekšu, uzstājīgi ieskatoties Ariadnes sejā.
Durvis ir aizslēgtas. Ja kāds mācētu mūķēt durvis... Sieviete pieklājīgi ieteicās. Likās, ka viņas mieru nespēj iztraucēt pilnīgi nekāda nelaipnība, nepieklājība vai iedomība. Anima nevarēja palīdzēt, ja neviens neteica, kam vajag šo palīdzību, nerunājot jau par to, kas notiek.
Viņa nebija neprātīga, tomēr nevarēja ciest, ka kāds viņu uzskata par tukšu gaisu. Pat, ja tas ir dzīvības vai nāves jautājums. Tāpat nemirst jau Anima.
Ekhem runā savā vārdā. Dziedniece noklepojās, dzirdot sievietes garo, pieklājīgo runu durvīm un pēdējo piebildi par nogalināšanu. Anima nebūt pašlaik netaisījās mirt un negribēja to darīt. Viņai bija pārāk daudz nepaveiktu lietu šajā pasaulē, lai mirtu no kaut kādas izvirtušas bābas rokas.
Sieviete mazliet pakāpās atpakaļ no durvīm un domīgi palūkojās apkārt. Anima nebija nekāds karavīrs, akrobāts vai stratēģis, bet gan dziedniece. Bet varēja jau palūkot pēc kaut kā praktiska durvju uzlaušanai, tikšanai iekšā, ja bija spiesta lieta (un lai arī kas vispār tagad notika).
Varbūt mana nūja? Sieviete domīgi pacilāja garo, stingro koka priekšmetu savā acu priekšā, tad atkal skatījās apkārt.

[Pūķēns Sāra]

Ariadne novērsās no logu meklēšanas un skaitlošanas cik lielam atspērienam vajadzētu būt, lai viņa spētu mierīgi tikt augšā paasienu, kad ierunājās sieviete, kas bija tikko atnākusi. Meitenītes sejā, lūkojoties uz Anime, patiesi parādījās pārsteigums - ko gan viņa tādu bija izdarījusi, ka šī sieviete izrādīja tādu nepatiku?
-Es atvainojos arī Jums, ja kādi Jūs aizskāru, bet šķiet, ka es nesaprotu Jūsu runas iemeslu...- viņa nedroši uzrunāju Animu, sākot arvien vairāk ticēt tēvam, kurš teica, ka cilvēkus no zvēriem šķir viens - augstprātība un nevēlēšanās izprast otru, jau nerunājot par to, ka cilvēki bija daudz agresīvāki un ļaunāki par dzīvniekiem, kuri izrādīja agresiju tikai tādos gadījumos, kad bija jāaizstāva sava vai savu bērnu dzīvības, un tad pat ne vienmēr viņi bija agresīvi, vienkārši nobijušies.
-Dumjie ļautiņi - ko vispār iedomājas! Mēs tā vienkārši ielauzīsimies pa parādes durvīm un viss būs galā? Viņa mūs noteikti gaida, ja jau nolikusi uz lāpstiņām vienu no mūsējiem, tagad varu saderēt, ka atrodas virtuvē un vāra lielu katlu priekš mūsu...-
-Paklusē, Arimas,- gaišmate klusu apsauca susuriņu, jo kaut vai viņa runas plūdumus saprata tikai meitene, tomēr tie traucēja.