Vampire : Four Lords [C], Uzmanību, var tikt pārkāpts PG13! Opcijas

[Elven]

Bija 2007 gada divpadsmitā janvāra vakars pirms divām stundām bija norietējusi saule un tiko bija sācis līt. Pie kādas vientuļas muižas apmēram 24km ārpus Parīzes Francijā bija redzama neparsta rosība ,jo viso muižas logos bija iedegtas gaismas pa muižu staigāja vairāki kalpi un sulaiņi.

Kristofers Le Stats nostājās sava kalpa Drevena priekšā un viņu uzrunāja -Dodies lejā drīz būs jāierodas pirmajiem viesiem ,pēc tam pasaki ,lai pārējie sulaiņi ved viņus uz lielo ieroču istabu un liec ,lai viņi mani gaida ,kad visi būs ieradušies pasauc mani- Kristofers pagriezās un devās augšā pa trepēm izgājis cauri ieroču istabai, kur pie visām sienām atradās dažādu gadsimtu un dažādu veidu ieroči ,bet istabas vidū atradās vecs ozolkoka galds, kam apkārt stāvēja ādas krēsli ,un istabas galā blakus izejai kurējās kamīns. Izgājis cauri šajai istabai viņš iegāja savā privātajā istabā apsēdās pie galda un skatoties kamerās ,kurās bija redzmi pirmie viesi pie ieejas iedzēra mazu malku no glāzes ar asinīm.

Lejā pie durvīm stāvēja Drevans gaidot sava pavēlnieka pirmos viesus.

[Eņģeļu gūstekne]

Pie prāvās muižas piebrauca Porsche markas automobilis. Šoferis izkāpa un pavēra durvis, pa tām izkāpa vīrietis, gara auguma, melnā garā mētelī ģērbts. Astē sasietiem matiem. Saltais, pat nievājošais skatiens izurbās cauri muižas priekšplānam. Rokās Eliasam atradās pastaigu spieķis ar zelta ērgļa galvu roktura vietā. Augstdzimušais vīrietis pagriezās pret mašīnu un sagaidīja, kad no tās izkāpa divi uzticamie draugi. Nekad viņš nevienu nebija uzdrošinājies saukt par padoto arī tad ja viņš tāds bija. Tas pazeminātu viņa reputāciju šo personu acīs. Fon Tertrofs smīnēja. Galantā, līganā gaitā Eliass šķērsoja celiņu un aizstaigāja līdz ieejas durvīm. No loga mestā gaismas atblāzma izgaismoja koptos apavus un uzvalka bikšu staras. Kluss mierīgs klauvējiens pie smagnējajām durvīm. Vampīrs neapšaubāmi nojauta, ka viņu un pārējos gaida. Citādāk vienkārši nevarēja būt.

[Elven]

Drevans piegāja klāt pie kāda vampīra ,kurš izskatījās kā augstdzimušais -Sveicināti, ser!- viņš pateica un paklanījās pavērsdams roku uz kāda sulaiņa pusi viņš uzrunāja Eliasau -Ser, viņš jūs pavadīs uz zāli- viņš pazemīgā balsī pateica un sulainis uz kuru bija norādīts devās iekšā muižā ietdams un ieroču zāli...

[Roviela]

No elegantas mašīnas tērpusies tikpat elegantā un dārgā kažociņā izkāpa Malī O'Dohertija. Par spīti savam jaunavīgajam izskatam, kas joprojām bija tāds pats kā toreiz, kad kāzu naktī bija noticis daudz vairāk notikumu nekā viņa bija gaidījusi, viņa netaisījās ākstīties pēc jaunatnes "stiliem", ar kuriem, viņasprāt, tie tikai pierāda savu vienādību ar citiem tādiem pašiem cilvēkiem. Malī ģērbās tā, ka uz viņu atskatījās tie, kas viņai bija vajadzīgi. Jā! Izvēle bija liela, un ar katru viņas bagātība augtin auga.
Viņa pie sevis pasmīnēja - tieši tāpēc ir tik ērti dzīvot, ka "Velsā vampīru nav". Un kas būtu, ja viņi sāktu uzvesties kā tas... kā viņu? Skotijas hercogs Eliass. Vajāšanas, apšaudes, vārdu sakot nekāda miera!
Velsas klans bija nolēmusi sūtīt viņu, lai noskaidrotu, kas tad tāds noticis, jo nebūt nevēlējās, lai mierīgo dzīvi nomainītu kaut kas cits.
Kā vilku piemin, tā vilks klāt! Malī pasmīnējā vēlreiz. Var saderēt, ka tas, kas tur klauvē pie durvīm, ir Eliass & Co, kā viņa pie sevis dēvēja Eliasa līdzskrējējus.
Viņa atlaida savu šoferi, solīdamās to pasaukt, kad vajadzēs, un tad mierīgā, ļoti sievišķīgā solī ar mazajiem zābaciņiem kājās pakāpās tos pāris solīšus līdz durvīm, nostādamās netālu aiz hercoga, un pat netaisīdamās sev pievērst viņa uzmanību.

[Pūķēns Sāra]

Rafaels klusējot noraudzījās ainavā, tas viss garlaikoja, sen jau bija laiks pamest šo trako un doties jaunā apgaitā pa pasauli. Skotu meitas jau bija apriebušās, kārojās kāda jauna asiņu garšu, pat tūristi vairs nevarēja apslāpēt šo vēlmi. Bet šis piedāvājums, kas pēkšņi izskanēja, lika aizmirsts plānus, kas jau bija tik tuvu realizēšanai. Vīrietis izkāpa no mašīnas un, neko neteikdams, sekoja Eliasam. Ko gan viņš varēja teikt? Hei, tu, ````, pavācies no ceļa, es pirmais gribu iet pa durvīm?!

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 11.02.2007 22:17

[Snorkes Jaunkund...]

Grimmdžovs izkāpa no sava spoži melnā Lamborgini Diablo. Viņš no garā mēteļa kabatas izvilka mašīnas atslēgas un nospieda signalizāciju. Signalizācija nopīkstēja un Grimmdžovs lēna, cienīgā solī tuvojās durvīm. Vēl nedaudz piekārtojis matus, Grimms sveicienā palocīja galvu Drevenam.

[Elven]

Drevenam redzot ierodoties jaunus viesus lika kalpiem pavadīt viņus uz ieroču zāli -Dāmas un kungi lūdzu sekojiet šiem sulaiņiem- viņš maigā balsī patieca un paklanījās Grimmdžova priekšā ,kas bija noliecis galvu....

[Pūķēns Sāra]

Viegls smīns iesitās vīrieša sejā, kad tika pamanīts Grimmdžovs, viņus saistīja, kas vairāk kā nenozīmīga saruna.
Tikai tagad tika pamanīta daiļā Velsiešu klana pārstāve. Sveicināta, Malī. Viņš noteica un kā piedienas palocījās, mazliet savādākos apstākļos viņš būtu saņēmis sievietes roku un viegli nospūpstījis, bet tagad tam nebija laika, viņus steidzināja iekšā mājā, kas gan Rafaelam nepatika, šī visa steiga bija tik lieka, kur viņiem steigties. Sen neesat redzēta, kur gan bijāt pazudusi? Rafaels atradās blakus Malī un tagad viņu pieklājīgi uzrunāja, reiz šo abu vampīru ceļi bija krustojušies un kā redzams tas nebija tik slikti, ja abi bija dzīva.


OCC. Roviela, es sapratīšu, ja tomēr šis gājiens tev nepatiks, tad tkai pasaki, sarunāsim kā varētu nomainīt

[Snorkes Jaunkund...]

Grimms sekoja kādam sulainim, un tad pamanīja Rafaelu. Acis samiedzās šaurākas, bet viņš pasmīnēja. Aplaidis skatienu apkārt, viņš ieraudzīja arī Eliasu un Malī. Vīrietis lēnām nāca tuvāk Rafaelam. Labvakar, Rafael. Grimms smīnot teica. Malī. viņš palocīja galvu. Kā klājas? viņš it kā skatījās uz Malī, bet jautāj to abiem, jo uzreiz pievērsa skatienu arī Rafaelam.

Šo rakstu rediģēja Snorkes Jaunkundze: 11.02.2007 23:33

[Silhouette]

No ēnām iznira slaiks sievietes stāvs, tērpts garā ādas mētelī. Vai viņa bija ieradusies ar kādu transporta līdzekli vai kājām nebija skaidrs. Nesteidzīgā solī, spītējot lietum, kas nupat gāza jau aumaļām, viņa devās uz muižas ieeju.
Persefone atradās darba darīšanās šai pus dīķim, kad viņu sasniedza Le Stata uzaicinājums. Nevarētu teikt, ka viņu tas īpaši ieinteresēja, tomēr vismaz redzēt, kas tad ir tie "labākie no labākajiem" viņa vēlējās. Un varbūt kāds viņu pat pārliecinās iesaistīties. Veikli tikusi galā ar darbiņu, ko kārtējo reizi bija pasūtījusi kāda no Eiropas valdībām, Persefone atceļoja uz Franciju.
Pie durvīm viņa viegli pamāja ar galvu tur stāvošajam kalpam un, atdevusi savu slapjo mēteli, pēc norādījuma sekoja kādam sulainim.
Persefone tika ievesta plašā telpā, kurā galvenā mēbele bija milzīgs, sens apspriežu galds, kas aizņēma telpas lielāko daļu, taču, ak!, sienas no vienas vietas klāja visdažādākie ieroči. Atrāvusi skatienu no burvīgajiem dekorējumiem, viņa pievērsa savu skatienu katram no telpā jau esošajiem vampīriem. Savā dzīvē viņa nebija saskārusies ar daudziem vampīriem, kas bija vairāk kā ielu žurkas. Nudien. Viņa pasmīnēja, aplūkojot vienīgās sievietes tērpu.

[Eņģeļu gūstekne]

Rafaēls bija pavisam netālu, tas nozīmēja, ka ceļu varēja turpināt. Nicinošs skatiens tika raidīts Malī, nē ne jau tāds, ka viņa to varēja manīt, vienkārši nicinājums pret sievieti. Grimdžovam tika veltīts smīns, kas vijās ar smaidu. Bet beigu beigās tomēr Eliass iedeva savu mēteli vienam no sulaiņiem un kā par brīnumu ģērbies firmas uzvalkā nevis frakā sekoja uz ieroču telpu. Spilgtās acis nomērīja vēl vienu sievieti. Pāris rupji vārdi tika veltīti viņai, bet skaļi tie netika izteikti. Fo Tertrofs pārskatīja ieročus. Jā viņam tie patika, bet tomēr neviens nespēja mēroties ar viņa dārgumu-zobenu.

[Roviela]

Labvakar, kungi! Malī negaidīti patīkamā balsī pie reizes sveicināja visus, īpaši uzsmaidot Rafaelam.
Viņa atpogāja kažociņu un ļāva tam iekrist sulainim rokās. Velsietei mugurā bija savāda piegriezuma plata melna brokāta kleita ar ciešu itin kā saitējamu korseti. Kaklu sedza korsetes turpinājums - ažūrs metāla tīkls. Ap kaklu bija aplikts liels kulons tumšsarkanā vizmojoša zīda lentē - viņas priestera amata zīme, par kuru tie, kas to atpazina, neteica nevienam, bet pārējiem vairs tāds iespējas nebija.
Pateicos, Rafael par apvaicāšanos! Malī atbildēja. Patiešām sen gan. Gandrīz gadsimtu neesmu atstājusi mājas. Nebija vajadzības. Un tagad arī netriektos uz šejieni, ja vien Kristī (šādi viņa dēvēja Kristoferu Le Statu), tik degoši nebūtu aicinājis. Jūs jau zināt, cik ļoti mums ar vīru netīk atstāt savu silto vietiņu. Bet viņam tieši pašlaik ir uzradusies jauna drostaliņa, un es nevarēju viņam liegt palikt.
Vampīriene pasmaidīja. Rafaelam un Grimmdžovam nebija jāskaidro, kāds būs drostaliņas liktenis visdrīzākā laikā, tāpat to, ka Malī pati labprāt būtu palikusi, lai izbaudītu notiekošo.

Tā viņi nonāca lielajā apspriežu telpā, kuru Malī noskatīja ar zinošu aci. Ieroči kā tādi viņu neinteresēja, tikat tik, lai zinātu, kas kur atrodas, ja pēkšņi nāktos tos lietot.
Gaidot saimnieku, uzradās aizvien jauni ielūgtie. Skat! vēl viena sieviete. Malī viņa ieinteresēja. Tāda vēl nav redzēta, bet, ja viņa ir šeit, tad... Varbūt varēs viņu izmantot. Izskatās, ka tur pietiktu tikai samaksāt.

(OOC - Pūķēn Sāra, viss kārtībā. Varam saspēlēties.)

Šo rakstu rediģēja Roviela: 12.02.2007 09:18

[Pūķēns Sāra]

Kad Malī pieminēja drostaļiņu, Rafaela sejā iezagās zinošs smaids, bet tas jau tur uzradās bieži, tā kā nebija par ko brīnīties. Sveicināti... Vīrietis pieklājīgi atbildēja Grimmam, kamēr pats atdeva savu mēteli sulainim. Zem mēteļa nebija nekāda uzvalka vai frakas vai vēl nezina kādi brīnumi. Kājās tam bija ērtas melnas bikses un augšā brīvi krītošs, melns zīda krekls. Pagaidām nav par ko sūdzēties, ja nu vienīgi garlaicību. Un kā jums pašam? Rafaels vēl noteica Grimmam pirms sāka iet uz zāli.


Ieroči... te nebija neviena, ar kuru viņš nemācētu rīkoties, tādēļ zālei tika pārlaists vienmuļš skatiens, lai vienkārši zinātu, kur kas atrodas. Interesanti, kurus šī dāma pārstāv? Rafaels uzrunāja Malī, kad pamanīja, ka telpā ienāk kāda sieviete.

[Roviela]

Pirmo reizi tādu redzu, velsiete atbildēja, acis no Persefones nenolaizdama, jauniņā viņa nav, spriežot pēc apģērba, arī no augstākajām aprindām nav. Bet viņa ir šeit! Tātad - noteikti prasmīga.

Ak, ko nu par šo sievieti! viņa koķeti pastiepa roku un ar pirkstiem noglāstīja Rafaela vaigu, ieskatoties viņa zaļajās acīs. Es atceros! Un kā ar Tevi? Vēlāk, šonakt? tas nozīmēja.
Gan Kristī mūs informēs, kas un kā. Es ceru, viņš neliks mums gaidīt ilgi! Malī nedaudz kaprīzi piebilda. Vai, vismaz, būs devis rīkojumu sulaiņiem, kā tas pieklājas, viesiem piedāvāt kādu atsрirdzinājumu.

[Pūķēns Sāra]

Uz trauslajiem Malī pirkstiem, kuri noglāstīja vīrieša vaigu, nepārtraucot acu kontaktu, tika uzspiests viegls skūpsts. Es atceros! Šonakt...gaidi! Skūpsts vēstīja.
Es gan vairāk ceru, ka Kristofers vienkārši varētu sākt. Šonakt daudz kas vēl jāpadara... Sejā iezagās viltīgs smaidiņš, Bet arī no kā atspi.rdzinoša es neatteiktos, kaut gan ko var zināt ar viņu, būs pārāk aizrāvies ar savu kārtējo ideju, lai padomātu par ērtībām, kad ciemiņi šķēršos mājas slieksni. Rafaels nemanāmi bija sācis iet uz galda pusi. Lūdzu, dārgā. Ar mazliet kacinošu smaidu, vīrietis bija atbīdījis no galda vienu krēslu, lai tajā varētu apsēsties Malī.

[Silhouette]

Persefone nenovērsusies no ieročiem pārsteidzoši klusā un maigā balsī noteica Par telpā esošiem cilvēkiem šādi runāt trešajā personā nav pieklājīgi. Tad viņa pavērsās pret pārējiem. Šī dāma pārstāv sevi un sevi vienīgi; prasmīga es esmu, par to, kundze, nešaubāties. Un statuss man ir tukša skaņa. Apģērba izvēlē es dodu priekšroku praktiskumam, nevis pompozitātei. Persefone viegli pielieca galvu un pakniksēja, iekšēji smīnot un jūtoties kā vecajos ne-tik-labajos laikos, kad viņa vēl elpoja. Manieres sen nebija liktas lietā, tomēr tās nebija ne aizmirstas, ne ierūsējušas. Mans vārds ir Persefone d'Koudrevilla, tiesa, manu dzimtu uzskata par izmirušu.

[Roviela]

O! Paldies, mans kungs! Malī pašķielēja caur garajām skropstām, apsēžoties Rafaela piedāvātajā krēslā.
Un jūs? viņa uzlika smalko, ar vienu vienīgu sudraba krāsas ažūru gredzenu rotāto plaukstu uz blakus krēsla paroceņa, tā norādīdama, ka vēlas, lai viņš apsēžas blakus.
Ja nu mēs gaidām vēl kādus viesus, bet tie ir no tādiem, kam tīk likt uz sevi gaidīt?

Malī iedomājās Afraēlu Gabriēlu fon Ravenavu. Diezin, vai viņš arī šeit būs? O! Un ja nu? Rafaels šonakt, tas ir lieliski! Viņa tiešām nebija piemirsusi, cik viņš ir maigs, cik galants, cik... O! Ja vien viņš vēlējās, protams. Lieliska, brīnumjauka iespēja, bet ja viņiem vēl pievienotos Afraēls... Malī nedaudz aizsapņojās. Tas būtu neaizmirstami, par spīti visām nepatikšanām, kuras uz viņu pleciem, acīmredzami taisījās novelt Kristī. Būtu bijis vērts ierasties, daudzkārt vērts. Viņai gandrīz kļuva žēl visu to vampīru, kas bija kļuvuši tīri par "dzērājiem", un nemaz vairs nezināja un neprata novērtēt parastās dzīves baudas. Malī, protams, bija netaisna pret viņiem - bija otrādi. Drīzāk viņa pati bija izņēmums. Viņa, un vēl daži, ieskaitot viņas vīru. Vīrs! Jā, Fins bija lielisks joprojām, bet tik ilgā laikā gribējās kādas pārmaiņas, un laulātie viens otram tās neliedza.

Viņa noklausījās Persefones pamācošo runu, un atbildei tikai pasmaidīja. Malī netaisījās stāstīt, ka noklausīties divu personu privātu sarunu ir tikpat nepieklājīgi.
Par praktiskumu jums piekrītu, cienītā, ieskanējās Malī balss. Es gan dodu priekšroku apvienojumam - praktiskums un atbilstība situācijai.
Viņa nepiebilda, ka vampīri ir mednieki, kas dzīvo medījuma vidū. Un kas tas par mednieku, kuru var pamanīt?
Jūs teicāt, jūs esat prasmīga, patīkami, ka neesmu maldījusies, jūs tā novērtējot. D'Koudrevilla, jūs sakāt? Tā bija slavena dzimta, patiešām, un priecājos redzēt tās pārstāvi.

[Elderons10]

Pēkšņi milzīgā ātrumā pie mājas piebrauca malns hamerlimuzīns. No limuzīna iskāpa Namins tērpies garā malnā mētelī. Pie Namina piegāja kāds sulainis un aicināja viņam sekot uz ieročzāli. Namins uz brīdi apstājās un niknā, bet klusā balsī noteica- beidzīt slēpties un nākat man līdzi!- pēkšņi no zila gaisa parādijās četri labi tērpti vampīri kas sakoja savam pavelniekam. Namins iegāja ieročzālē un redzēja ka lielākā daļa viesu ir jau ieradušies. ieročzālē pēkšņi visi apklusa un paraudzijās uz Naminu -Piedodiet, ka nokavēju Berlīnē iscēlās mas nemiers, vajadzēja nogalināt dažus neusticīgus vampīrus - Namins noteica un aizgāja apskatīt kādu intrasantu ieroci. Ieročzālē atkal parādijās troksnis un visi atsāka darīt lietas ko bija iesākuši.

[Demiurgs]

Vinsents pēc tēva pavēles bija ieradies nosacītajā vietā ar savu pārtaisīto armijas džipu, tas bija greznāks un ātrāks joprojām saglabājot armijas džipa labās īpašības bezceļa apstākļos. Vinsents piebrauca pie mājas un izleca laukā, pavēlēja savai draudzem\nei palikt mašīnā pat neskatoties uz to kaviņa bija sazāļota un tik tiko spēja pakustēties. Vinsents nebūt nebija priecīgs par šo uzaicinājumu, viņš nebūtu ieradies ja tēvs nebūtu pavēlējis. Priecēja vienīgi doma ka viņš bija jau paguvis apmeklēt piecus Parīzes labākos nakts klubus.
Vinsents bija ģērbies vairāk praktiski, kājās labi kopti un spēdīgi armijas zābaki, tumši saļas bikses un krekls, ar pagaru vaļēju ādas mēteli, priekšpusē varēja redzēt siksnas pie kurām uz muguras bija piestiprināti ieroči. Vinsents izvilka bisi un novietoja to mašīnas slēptuvē, ar pāris pistolēm vajadzēja pietikt, pēc tēva teiktā šiem te varēja uzticēties.
Vinsents piegājis pie ieejas neko nesagaidījis no sulaiņa gāja iekšā un tikai tad paraudzījās uz sulaini gaidot norādijumus kur tālāk jāiet.

[Seila]

Kaut kur tālumā uz ceļa parādījās sarkanas krāsas Volvo. Gar mašīnas sāniem bija sazīmētas liesmas dzeltenorandžās krāsās un braucot šķita, ka mašīna ir aizdegusies. Viņas ātrumu varēja noteikt kā simtu piecdesmit kilometrus stundā un nav brīnums, ka jau pēc pāris minūtēm mašīna apstājās muižas priekšā.
No mašīnas izkāpa ārā pajauna izskata Vīrietis, bet iespējams, arī, ka ne vīrietis, bet vampīrs. Šajā brīdī viņšvairāk izskatījās neviss pēc aristokrātiska vampīra, bet gan pēc kaut kāda ielas puišeļa. Mati nedaudz izspūruši, Melna ādas jaka un ādas bikses. Kājās viņam bija Gari melni zābaki uz neliela papēdīša. Papēži bija apkalti ar sudrabu.
Afraēla acīs iedzalkstījās uguntiņas, kad viņš izkāpa ārā no mašīnas un atstāja to tur pat stāvam. Viņam patika ceļot pašam un arī pie stūres viņš labprātāk sēdēja pats nepieļaudams, lai to kāds dara viņa vietā.
Kritiski nopētījis muižu Afraēls uzkāpa uz lieveņa un negaidīdams sulaiņa uzaicinājumu doties iekšā ienāca mājā. Novilcis jaku viņš palika tērpies melnā kreklā ar baltiem kruzuļiem gar malām. Jaku viņš nevērīgi pasvieda sulainim un ātri npoprasījis, kurp ir tikuši aizvesti visi pārējie viesi devās uz telpu kura viņiem bija atvēlēta gaidīšanai. Atvēris durvis viņš lēni ienāca iekšā. Tomēr viņa soļi atbalsojās visā telpā. Domas ātri kā zibens izskrēja cauri galvai. Šķiet, ka te ir savākušies visi. Pati izsmalcinātākā publika un daži pat netīkami kadri Viņš nodomāja pie sevis un viņa skats apstājās pie Malī, kurai viņš veltīja īsu smaidu un tad neļaudams telpā esošajiem attapties galanti paklanījās.
-Cienītās dāmas, godājamie kungi kaut gan par dažiem no jums kungi to teikt nevarētu, bet nu, lai notiek neiešu jau izraisīt tūlīt pat kaut kādus strīdus.

Šo rakstu rediģēja Seila Klarika fon Ravenava: 12.02.2007 13:24