Bija 2007 gada divpadsmitā janvāra vakars pirms divām stundām bija norietējusi saule un tiko bija sācis līt. Pie kādas vientuļas muižas apmēram 24km ārpus Parīzes Francijā bija redzama neparsta rosība ,jo viso muižas logos bija iedegtas gaismas pa muižu staigāja vairāki kalpi un sulaiņi.

Kristofers Le Stats nostājās sava kalpa Drevena priekšā un viņu uzrunāja -Dodies lejā drīz būs jāierodas pirmajiem viesiem ,pēc tam pasaki ,lai pārējie sulaiņi ved viņus uz lielo ieroču istabu un liec ,lai viņi mani gaida ,kad visi būs ieradušies pasauc mani- Kristofers pagriezās un devās augšā pa trepēm izgājis cauri ieroču istabai, kur pie visām sienām atradās dažādu gadsimtu un dažādu veidu ieroči ,bet istabas vidū atradās vecs ozolkoka galds, kam apkārt stāvēja ādas krēsli ,un istabas galā blakus izejai kurējās kamīns. Izgājis cauri šajai istabai viņš iegāja savā privātajā istabā apsēdās pie galda un skatoties kamerās ,kurās bija redzmi pirmie viesi pie ieejas iedzēra mazu malku no glāzes ar asinīm.

Lejā pie durvīm stāvēja Drevans gaidot sava pavēlnieka pirmos viesus.

Pie prāvās muižas piebrauca Porsche markas automobilis. Šoferis izkāpa un pavēra durvis, pa tām izkāpa vīrietis, gara auguma, melnā garā mētelī ģērbts. Astē sasietiem matiem. Saltais, pat nievājošais skatiens izurbās cauri muižas priekšplānam. Rokās Eliasam atradās pastaigu spieķis ar zelta ērgļa galvu roktura vietā. Augstdzimušais vīrietis pagriezās pret mašīnu un sagaidīja, kad no tās izkāpa divi uzticamie draugi. Nekad viņš nevienu nebija uzdrošinājies saukt par padoto arī tad ja viņš tāds bija. Tas pazeminātu viņa reputāciju šo personu acīs. Fon Tertrofs smīnēja. Galantā, līganā gaitā Eliass šķērsoja celiņu un aizstaigāja līdz ieejas durvīm. No loga mestā gaismas atblāzma izgaismoja koptos apavus un uzvalka bikšu staras. Kluss mierīgs klauvējiens pie smagnējajām durvīm. Vampīrs neapšaubāmi nojauta, ka viņu un pārējos gaida. Citādāk vienkārši nevarēja būt.

Drevans piegāja klāt pie kāda vampīra ,kurš izskatījās kā augstdzimušais -Sveicināti, ser!- viņš pateica un paklanījās pavērsdams roku uz kāda sulaiņa pusi viņš uzrunāja Eliasau -Ser, viņš jūs pavadīs uz zāli- viņš pazemīgā balsī pateica un sulainis uz kuru bija norādīts devās iekšā muižā ietdams un ieroču zāli...

No elegantas mašīnas tērpusies tikpat elegantā un dārgā kažociņā izkāpa Malī O'Dohertija. Par spīti savam jaunavīgajam izskatam, kas joprojām bija tāds pats kā toreiz, kad kāzu naktī bija noticis daudz vairāk notikumu nekā viņa bija gaidījusi, viņa netaisījās ākstīties pēc jaunatnes "stiliem", ar kuriem, viņasprāt, tie tikai pierāda savu vienādību ar citiem tādiem pašiem cilvēkiem. Malī ģērbās tā, ka uz viņu atskatījās tie, kas viņai bija vajadzīgi. Jā! Izvēle bija liela, un ar katru viņas bagātība augtin auga.
Viņa pie sevis pasmīnēja - tieši tāpēc ir tik ērti dzīvot, ka "Velsā vampīru nav". Un kas būtu, ja viņi sāktu uzvesties kā tas... kā viņu? Skotijas hercogs Eliass. Vajāšanas, apšaudes, vārdu sakot nekāda miera!
Velsas klans bija nolēmusi sūtīt viņu, lai noskaidrotu, kas tad tāds noticis, jo nebūt nevēlējās, lai mierīgo dzīvi nomainītu kaut kas cits.
Kā vilku piemin, tā vilks klāt! Malī pasmīnējā vēlreiz. Var saderēt, ka tas, kas tur klauvē pie durvīm, ir Eliass & Co, kā viņa pie sevis dēvēja Eliasa līdzskrējējus.
Viņa atlaida savu šoferi, solīdamās to pasaukt, kad vajadzēs, un tad mierīgā, ļoti sievišķīgā solī ar mazajiem zābaciņiem kājās pakāpās tos pāris solīšus līdz durvīm, nostādamās netālu aiz hercoga, un pat netaisīdamās sev pievērst viņa uzmanību.

Rafaels klusējot noraudzījās ainavā, tas viss garlaikoja, sen jau bija laiks pamest šo trako un doties jaunā apgaitā pa pasauli. Skotu meitas jau bija apriebušās, kārojās kāda jauna asiņu garšu, pat tūristi vairs nevarēja apslāpēt šo vēlmi. Bet šis piedāvājums, kas pēkšņi izskanēja, lika aizmirsts plānus, kas jau bija tik tuvu realizēšanai. Vīrietis izkāpa no mašīnas un, neko neteikdams, sekoja Eliasam. Ko gan viņš varēja teikt? Hei, tu, ````, pavācies no ceļa, es pirmais gribu iet pa durvīm?!

Grimmdžovs izkāpa no sava spoži melnā Lamborgini Diablo. Viņš no garā mēteļa kabatas izvilka mašīnas atslēgas un nospieda signalizāciju. Signalizācija nopīkstēja un Grimmdžovs lēna, cienīgā solī tuvojās durvīm. Vēl nedaudz piekārtojis matus, Grimms sveicienā palocīja galvu Drevenam.

Drevenam redzot ierodoties jaunus viesus lika kalpiem pavadīt viņus uz ieroču zāli -Dāmas un kungi lūdzu sekojiet šiem sulaiņiem- viņš maigā balsī patieca un paklanījās Grimmdžova priekšā ,kas bija noliecis galvu....

Viegls smīns iesitās vīrieša sejā, kad tika pamanīts Grimmdžovs, viņus saistīja, kas vairāk kā nenozīmīga saruna.
Tikai tagad tika pamanīta daiļā Velsiešu klana pārstāve. Sveicināta, Malī. Viņš noteica un kā piedienas palocījās, mazliet savādākos apstākļos viņš būtu saņēmis sievietes roku un viegli nospūpstījis, bet tagad tam nebija laika, viņus steidzināja iekšā mājā, kas gan Rafaelam nepatika, šī visa steiga bija tik lieka, kur viņiem steigties. Sen neesat redzēta, kur gan bijāt pazudusi? Rafaels atradās blakus Malī un tagad viņu pieklājīgi uzrunāja, reiz šo abu vampīru ceļi bija krustojušies un kā redzams tas nebija tik slikti, ja abi bija dzīva.


OCC. Roviela, es sapratīšu, ja tomēr šis gājiens tev nepatiks, tad tkai pasaki, sarunāsim kā varētu nomainīt

Grimms sekoja kādam sulainim, un tad pamanīja Rafaelu. Acis samiedzās šaurākas, bet viņš pasmīnēja. Aplaidis skatienu apkārt, viņš ieraudzīja arī Eliasu un Malī. Vīrietis lēnām nāca tuvāk Rafaelam. Labvakar, Rafael. Grimms smīnot teica. Malī. viņš palocīja galvu. Kā klājas? viņš it kā skatījās uz Malī, bet jautāj to abiem, jo uzreiz pievērsa skatienu arī Rafaelam.

No ēnām iznira slaiks sievietes stāvs, tērpts garā ādas mētelī. Vai viņa bija ieradusies ar kādu transporta līdzekli vai kājām nebija skaidrs. Nesteidzīgā solī, spītējot lietum, kas nupat gāza jau aumaļām, viņa devās uz muižas ieeju.
Persefone atradās darba darīšanās šai pus dīķim, kad viņu sasniedza Le Stata uzaicinājums. Nevarētu teikt, ka viņu tas īpaši ieinteresēja, tomēr vismaz redzēt, kas tad ir tie "labākie no labākajiem" viņa vēlējās. Un varbūt kāds viņu pat pārliecinās iesaistīties. Veikli tikusi galā ar darbiņu, ko kārtējo reizi bija pasūtījusi kāda no Eiropas valdībām, Persefone atceļoja uz Franciju.
Pie durvīm viņa viegli pamāja ar galvu tur stāvošajam kalpam un, atdevusi savu slapjo mēteli, pēc norādījuma sekoja kādam sulainim.
Persefone tika ievesta plašā telpā, kurā galvenā mēbele bija milzīgs, sens apspriežu galds, kas aizņēma telpas lielāko daļu, taču, ak!, sienas no vienas vietas klāja visdažādākie ieroči. Atrāvusi skatienu no burvīgajiem dekorējumiem, viņa pievērsa savu skatienu katram no telpā jau esošajiem vampīriem. Savā dzīvē viņa nebija saskārusies ar daudziem vampīriem, kas bija vairāk kā ielu žurkas. Nudien. Viņa pasmīnēja, aplūkojot vienīgās sievietes tērpu.

Rafaēls bija pavisam netālu, tas nozīmēja, ka ceļu varēja turpināt. Nicinošs skatiens tika raidīts Malī, nē ne jau tāds, ka viņa to varēja manīt, vienkārši nicinājums pret sievieti. Grimdžovam tika veltīts smīns, kas vijās ar smaidu. Bet beigu beigās tomēr Eliass iedeva savu mēteli vienam no sulaiņiem un kā par brīnumu ģērbies firmas uzvalkā nevis frakā sekoja uz ieroču telpu. Spilgtās acis nomērīja vēl vienu sievieti. Pāris rupji vārdi tika veltīti viņai, bet skaļi tie netika izteikti. Fo Tertrofs pārskatīja ieročus. Jā viņam tie patika, bet tomēr neviens nespēja mēroties ar viņa dārgumu-zobenu.

Labvakar, kungi! Malī negaidīti patīkamā balsī pie reizes sveicināja visus, īpaši uzsmaidot Rafaelam.
Viņa atpogāja kažociņu un ļāva tam iekrist sulainim rokās. Velsietei mugurā bija savāda piegriezuma plata melna brokāta kleita ar ciešu itin kā saitējamu korseti. Kaklu sedza korsetes turpinājums - ažūrs metāla tīkls. Ap kaklu bija aplikts liels kulons tumšsarkanā vizmojoša zīda lentē - viņas priestera amata zīme, par kuru tie, kas to atpazina, neteica nevienam, bet pārējiem vairs tāds iespējas nebija.
Pateicos, Rafael par apvaicāšanos! Malī atbildēja. Patiešām sen gan. Gandrīz gadsimtu neesmu atstājusi mājas. Nebija vajadzības. Un tagad arī netriektos uz šejieni, ja vien Kristī (šādi viņa dēvēja Kristoferu Le Statu), tik degoši nebūtu aicinājis. Jūs jau zināt, cik ļoti mums ar vīru netīk atstāt savu silto vietiņu. Bet viņam tieši pašlaik ir uzradusies jauna drostaliņa, un es nevarēju viņam liegt palikt.
Vampīriene pasmaidīja. Rafaelam un Grimmdžovam nebija jāskaidro, kāds būs drostaliņas liktenis visdrīzākā laikā, tāpat to, ka Malī pati labprāt būtu palikusi, lai izbaudītu notiekošo.

Tā viņi nonāca lielajā apspriežu telpā, kuru Malī noskatīja ar zinošu aci. Ieroči kā tādi viņu neinteresēja, tikat tik, lai zinātu, kas kur atrodas, ja pēkšņi nāktos tos lietot.
Gaidot saimnieku, uzradās aizvien jauni ielūgtie. Skat! vēl viena sieviete. Malī viņa ieinteresēja. Tāda vēl nav redzēta, bet, ja viņa ir šeit, tad... Varbūt varēs viņu izmantot. Izskatās, ka tur pietiktu tikai samaksāt.

(OOC - Pūķēn Sāra, viss kārtībā. Varam saspēlēties.)

Kad Malī pieminēja drostaļiņu, Rafaela sejā iezagās zinošs smaids, bet tas jau tur uzradās bieži, tā kā nebija par ko brīnīties. Sveicināti... Vīrietis pieklājīgi atbildēja Grimmam, kamēr pats atdeva savu mēteli sulainim. Zem mēteļa nebija nekāda uzvalka vai frakas vai vēl nezina kādi brīnumi. Kājās tam bija ērtas melnas bikses un augšā brīvi krītošs, melns zīda krekls. Pagaidām nav par ko sūdzēties, ja nu vienīgi garlaicību. Un kā jums pašam? Rafaels vēl noteica Grimmam pirms sāka iet uz zāli.


Ieroči... te nebija neviena, ar kuru viņš nemācētu rīkoties, tādēļ zālei tika pārlaists vienmuļš skatiens, lai vienkārši zinātu, kur kas atrodas. Interesanti, kurus šī dāma pārstāv? Rafaels uzrunāja Malī, kad pamanīja, ka telpā ienāk kāda sieviete.

Pirmo reizi tādu redzu, velsiete atbildēja, acis no Persefones nenolaizdama, jauniņā viņa nav, spriežot pēc apģērba, arī no augstākajām aprindām nav. Bet viņa ir šeit! Tātad - noteikti prasmīga.

Ak, ko nu par šo sievieti! viņa koķeti pastiepa roku un ar pirkstiem noglāstīja Rafaela vaigu, ieskatoties viņa zaļajās acīs. Es atceros! Un kā ar Tevi? Vēlāk, šonakt? tas nozīmēja.
Gan Kristī mūs informēs, kas un kā. Es ceru, viņš neliks mums gaidīt ilgi! Malī nedaudz kaprīzi piebilda. Vai, vismaz, būs devis rīkojumu sulaiņiem, kā tas pieklājas, viesiem piedāvāt kādu atsрirdzinājumu.

Uz trauslajiem Malī pirkstiem, kuri noglāstīja vīrieša vaigu, nepārtraucot acu kontaktu, tika uzspiests viegls skūpsts. Es atceros! Šonakt...gaidi! Skūpsts vēstīja.
Es gan vairāk ceru, ka Kristofers vienkārši varētu sākt. Šonakt daudz kas vēl jāpadara... Sejā iezagās viltīgs smaidiņš, Bet arī no kā atspi.rdzinoša es neatteiktos, kaut gan ko var zināt ar viņu, būs pārāk aizrāvies ar savu kārtējo ideju, lai padomātu par ērtībām, kad ciemiņi šķēršos mājas slieksni. Rafaels nemanāmi bija sācis iet uz galda pusi. Lūdzu, dārgā. Ar mazliet kacinošu smaidu, vīrietis bija atbīdījis no galda vienu krēslu, lai tajā varētu apsēsties Malī.

Persefone nenovērsusies no ieročiem pārsteidzoši klusā un maigā balsī noteica Par telpā esošiem cilvēkiem šādi runāt trešajā personā nav pieklājīgi. Tad viņa pavērsās pret pārējiem. Šī dāma pārstāv sevi un sevi vienīgi; prasmīga es esmu, par to, kundze, nešaubāties. Un statuss man ir tukša skaņa. Apģērba izvēlē es dodu priekšroku praktiskumam, nevis pompozitātei. Persefone viegli pielieca galvu un pakniksēja, iekšēji smīnot un jūtoties kā vecajos ne-tik-labajos laikos, kad viņa vēl elpoja. Manieres sen nebija liktas lietā, tomēr tās nebija ne aizmirstas, ne ierūsējušas. Mans vārds ir Persefone d'Koudrevilla, tiesa, manu dzimtu uzskata par izmirušu.

O! Paldies, mans kungs! Malī pašķielēja caur garajām skropstām, apsēžoties Rafaela piedāvātajā krēslā.
Un jūs? viņa uzlika smalko, ar vienu vienīgu sudraba krāsas ažūru gredzenu rotāto plaukstu uz blakus krēsla paroceņa, tā norādīdama, ka vēlas, lai viņš apsēžas blakus.
Ja nu mēs gaidām vēl kādus viesus, bet tie ir no tādiem, kam tīk likt uz sevi gaidīt?

Malī iedomājās Afraēlu Gabriēlu fon Ravenavu. Diezin, vai viņš arī šeit būs? O! Un ja nu? Rafaels šonakt, tas ir lieliski! Viņa tiešām nebija piemirsusi, cik viņš ir maigs, cik galants, cik... O! Ja vien viņš vēlējās, protams. Lieliska, brīnumjauka iespēja, bet ja viņiem vēl pievienotos Afraēls... Malī nedaudz aizsapņojās. Tas būtu neaizmirstami, par spīti visām nepatikšanām, kuras uz viņu pleciem, acīmredzami taisījās novelt Kristī. Būtu bijis vērts ierasties, daudzkārt vērts. Viņai gandrīz kļuva žēl visu to vampīru, kas bija kļuvuši tīri par "dzērājiem", un nemaz vairs nezināja un neprata novērtēt parastās dzīves baudas. Malī, protams, bija netaisna pret viņiem - bija otrādi. Drīzāk viņa pati bija izņēmums. Viņa, un vēl daži, ieskaitot viņas vīru. Vīrs! Jā, Fins bija lielisks joprojām, bet tik ilgā laikā gribējās kādas pārmaiņas, un laulātie viens otram tās neliedza.

Viņa noklausījās Persefones pamācošo runu, un atbildei tikai pasmaidīja. Malī netaisījās stāstīt, ka noklausīties divu personu privātu sarunu ir tikpat nepieklājīgi.
Par praktiskumu jums piekrītu, cienītā, ieskanējās Malī balss. Es gan dodu priekšroku apvienojumam - praktiskums un atbilstība situācijai.
Viņa nepiebilda, ka vampīri ir mednieki, kas dzīvo medījuma vidū. Un kas tas par mednieku, kuru var pamanīt?
Jūs teicāt, jūs esat prasmīga, patīkami, ka neesmu maldījusies, jūs tā novērtējot. D'Koudrevilla, jūs sakāt? Tā bija slavena dzimta, patiešām, un priecājos redzēt tās pārstāvi.

Pēkšņi milzīgā ātrumā pie mājas piebrauca malns hamerlimuzīns. No limuzīna iskāpa Namins tērpies garā malnā mētelī. Pie Namina piegāja kāds sulainis un aicināja viņam sekot uz ieročzāli. Namins uz brīdi apstājās un niknā, bet klusā balsī noteica- beidzīt slēpties un nākat man līdzi!- pēkšņi no zila gaisa parādijās četri labi tērpti vampīri kas sakoja savam pavelniekam. Namins iegāja ieročzālē un redzēja ka lielākā daļa viesu ir jau ieradušies. ieročzālē pēkšņi visi apklusa un paraudzijās uz Naminu -Piedodiet, ka nokavēju Berlīnē iscēlās mas nemiers, vajadzēja nogalināt dažus neusticīgus vampīrus - Namins noteica un aizgāja apskatīt kādu intrasantu ieroci. Ieročzālē atkal parādijās troksnis un visi atsāka darīt lietas ko bija iesākuši.

Vinsents pēc tēva pavēles bija ieradies nosacītajā vietā ar savu pārtaisīto armijas džipu, tas bija greznāks un ātrāks joprojām saglabājot armijas džipa labās īpašības bezceļa apstākļos. Vinsents piebrauca pie mājas un izleca laukā, pavēlēja savai draudzem\nei palikt mašīnā pat neskatoties uz to kaviņa bija sazāļota un tik tiko spēja pakustēties. Vinsents nebūt nebija priecīgs par šo uzaicinājumu, viņš nebūtu ieradies ja tēvs nebūtu pavēlējis. Priecēja vienīgi doma ka viņš bija jau paguvis apmeklēt piecus Parīzes labākos nakts klubus.
Vinsents bija ģērbies vairāk praktiski, kājās labi kopti un spēdīgi armijas zābaki, tumši saļas bikses un krekls, ar pagaru vaļēju ādas mēteli, priekšpusē varēja redzēt siksnas pie kurām uz muguras bija piestiprināti ieroči. Vinsents izvilka bisi un novietoja to mašīnas slēptuvē, ar pāris pistolēm vajadzēja pietikt, pēc tēva teiktā šiem te varēja uzticēties.
Vinsents piegājis pie ieejas neko nesagaidījis no sulaiņa gāja iekšā un tikai tad paraudzījās uz sulaini gaidot norādijumus kur tālāk jāiet.

Kaut kur tālumā uz ceļa parādījās sarkanas krāsas Volvo. Gar mašīnas sāniem bija sazīmētas liesmas dzeltenorandžās krāsās un braucot šķita, ka mašīna ir aizdegusies. Viņas ātrumu varēja noteikt kā simtu piecdesmit kilometrus stundā un nav brīnums, ka jau pēc pāris minūtēm mašīna apstājās muižas priekšā.
No mašīnas izkāpa ārā pajauna izskata Vīrietis, bet iespējams, arī, ka ne vīrietis, bet vampīrs. Šajā brīdī viņšvairāk izskatījās neviss pēc aristokrātiska vampīra, bet gan pēc kaut kāda ielas puišeļa. Mati nedaudz izspūruši, Melna ādas jaka un ādas bikses. Kājās viņam bija Gari melni zābaki uz neliela papēdīša. Papēži bija apkalti ar sudrabu.
Afraēla acīs iedzalkstījās uguntiņas, kad viņš izkāpa ārā no mašīnas un atstāja to tur pat stāvam. Viņam patika ceļot pašam un arī pie stūres viņš labprātāk sēdēja pats nepieļaudams, lai to kāds dara viņa vietā.
Kritiski nopētījis muižu Afraēls uzkāpa uz lieveņa un negaidīdams sulaiņa uzaicinājumu doties iekšā ienāca mājā. Novilcis jaku viņš palika tērpies melnā kreklā ar baltiem kruzuļiem gar malām. Jaku viņš nevērīgi pasvieda sulainim un ātri npoprasījis, kurp ir tikuši aizvesti visi pārējie viesi devās uz telpu kura viņiem bija atvēlēta gaidīšanai. Atvēris durvis viņš lēni ienāca iekšā. Tomēr viņa soļi atbalsojās visā telpā. Domas ātri kā zibens izskrēja cauri galvai. Šķiet, ka te ir savākušies visi. Pati izsmalcinātākā publika un daži pat netīkami kadri Viņš nodomāja pie sevis un viņa skats apstājās pie Malī, kurai viņš veltīja īsu smaidu un tad neļaudams telpā esošajiem attapties galanti paklanījās.
-Cienītās dāmas, godājamie kungi kaut gan par dažiem no jums kungi to teikt nevarētu, bet nu, lai notiek neiešu jau izraisīt tūlīt pat kaut kādus strīdus.

Antuana nesteidzās. Ceļš pa diezgan patukšo ceļu nebija garš, kaut arī par mērķi viņa nebija pārliecināta. Sāka uzmākties ierastās domas, kas parasti nomocīja jauno vampīru vientulībā.
ceļš nogriezās sāņus un viņa devās turp. Pusīsā auduma mētelīša piedurknes tika apvilktas vēl uz leju, lai nosegtu palukstas. Melni baltie mati bija izmirkuši leitū.
Priekšā bija krāšnš nams. Nesteidžigā solī Antuana devās tuvāk. Tur, kā rādījās, vismaz bija sabiedrība.
Apstājusies pie durvīm, meitene saminkstinājās, bet tad burvīgi apsmaidīja, cenzdamās apburt sulaini, aks tur s'tavēja.
-Atvainojiet, vai varētu pateikt kas šis par namu? Laikam būšu nedaudz apmaldījusies.-

Malī sēdēja un ar interesi vēroja vēlākos viesus. Viņa nupat ar tikko pamanāmu smaidu un "nevainīgu" acu mirkšķināšanu bija atbildējusi Afraēla sveicienam. Pirmīt ieradies Berlīnes klana vadonis viņai nedaudz uzdzina šemuļus. Kā var būt tik rupjš! Masu nemieri Berlīnē! Kā var pieļaut, lai kas tāds vispār iesākas? Viņa nevilšus novilka roku gar savu rotaslietu, zem pirkstiem juzdama, cik asa ir tā apakšējā mala. Lūpas savilkās smīnā. Lūk! Tā vajag tikt galā ar nepaklausīgajiem. Nav brīnums, ka šis bez četriem miesassargiem nekur nesper ne soli.

Drevenas paskatījās uz kādu jaunkundzi ,kas uz viņu skatījās -šī ir marķīza Kristofera Le Stata muiža šķiet ,ka jūs arī esat viena no šovakar uzincinātajiem viesiem- viņš neitrālā balsī pateica -sekojiet man es jūs pavadīšu uz zāli- tad viņš paskatījās uz diviemm sulaiņiem ,kas stāvēja pie ieejas durvīm -stāviet šeit un gaidat vai vēl kāds neierodas ,kaut vai līdz saullēktam-

Nonācis ieroču zālē viņš apstajās un skaļā balsī uzrunāja viesus -Šķiet sers Le Stats kavēsies tikmēr ,ja vēlaties ,kaut ko iedzert vērsieties pie sulaiņiem- viņš norādija uz trīs vīriešiem ,kas stāvēja pie vienas no sienām.

Malī noskatīja tikko ieradušos pavisam jauno vampīrieti. Glīta gan! Bet Malī neiekoda lūpu zobos aiz skaudības - viņai patika skaistas būtnes, un vampīriem, ka pašiem labākajiem, vienkārši pienācās būt pēc iespējas skaistākiem, tāpēc viņa vēlīgi uzsmaidīja svešiniecei un pamāja, lai nāk un sēžas blakus.

Velsiete uzlika plaukstu uz Rafaela rokas.
Vai kungs nebūtu tik laipns un neapkalpotu dāmu? Lai tiem slaistiem tur, pie sienas, tiek kāds darbiņš! Man manu iecienīto. Uz pusēm ar "Buļļa asinīm". Tas patīkami atsvaidzina.

Namins beidza apskatīt ieročus. Viņš aizgāja pēc vīna glāzez un paskatijās uz Malī. Drīz vien pie Namina pieskrēja viens no viņa kalpiem un kautko naminam pateica un ar Naminu steigā izgāja no Ieročzāles.Pēc kādām desmit minūtēm Namins atgriezās ar vienu mazu rētu uz sejas (kas ātri vien sadzija) drusciņ asiņainu mēteli un dunci rokās. Namins ātr paslēpa dunci un centās ar roku notīrīt asinis kas bija uz viņa mēteļa.

Grimms viegli palocīja galvu. Man arī. viņš padeva savu mēteli sulainim, gērbies viņš bija tumši sarkanā kreklā ar sudrabainu pūķi uz tā, un melnās biksēs. Grimms viegli uzmsaidīja Elisama, bet domās viņš likās pat nedaudz pārsteigts. Kas tad viņam? un Grimms piegāja pie ieročiem un arī sāka tos aplūkot, kā daži to jau darīja. kad zāles durvis atvērās un ienāca kāds vampīrs un stāstīja kaut ko par Berlīni, Grimmdžovs pavisam mierīgi aizgriezās, pat nenoklausījies viņa sakāmo līdz galam. Tā vietā viņš piegāja pie Eliasa un viegli nolieca galvu. Labvakar Eliass. Kā tad klājas? Redzu, ka jūsu..draugs...arī ir še. viņš ar vieglu smīnu paskatījās uz Rafaelu.

Džulejeta kā viemēr ieradās ar mazu nokavēšanos,viņa brauca ar poršu,ja viņai nebūtu tik snieg baltas ādās un pretēji kontrastējošu lūpu varētu padomāt ka viņa ir parasts cilvēks,izkāpjot no mašīnas viņa devās iek``sā muižā,sulainos nebija atrodams tāpēc viņa pati devās uz telpu kur visi pulcējās,viņai mugurā bija sarkana korsete unmelnas bikses ar smailām augstpapēžu kurpēm,kaklu ro`tēja viens vienīgs tumš rubīns jebkurē citā kompānijā viņu noturētu par parastu cilvēku' labdien! vina noteica ieejot telpā,viņa graciozi apsēdās un pievērsēs apkārtējiem,[i]Skatosd ir uzlūgti augstākā sabiedrība,bet kas tā tāda?[/b]viņa pie sevis ierīgi prātoja lēnām nopētot telpu

Vinsents drīz vien nonāca ieroču telpā sekojot kādam sulainim, viņš ar interesi nopētija ieročus, daži likās patiešām iespaidīgi. Kad ierunājās, šķiet, virssulainis Vinsents tieši apsēdās. Viņam nepatika ka būs jāgaida. Bet ja tā tad tikpat labi varēja arī nedaudz atvilkt elpu, viņš uzlika kājas uz galda un uzrunāja tuvāk stāvošo sulaini Es neatteiktos no kādas glāzītes asiņu un čili pipariem ja jums tādi atrastos, vienkārši dievinu čili piparus.

Persefone sāka nožēlot, ka ir ieradusies. Būtu labāk bijis vienkārši atgriezties Ņujorkā, savā ērtajā miteklī, pa ceļam uzkost kādu derdzīgu pusaudzi un atpūsties kādu nedēļiņu. Darbs jau nebija grūts, ja runa bija par cilvēkiem un viņu intrigām, arī laiks nebija nekāds šķērslis - kad tev ir dota vesela mūžība, pat laiks nesteidzās. Tomēr visi šie ļaudis viņu kaitināja ar savu pompozitāti un svarīguma apziņu. Persefone līganā solī devās uz krēslu, kas atradās vistālāk no pārējiem un viņu pļāpām.

Afraēls kā vienmēr izsmalcināti apsēdās uz dīvāna. Telpa viņam visņotaļ patika. Šeit visur bija manāma saimnieka roka un geznība. Man glāzi burgundieša ar sodas ūdeni un sodas ūdens, lai būtu uz pusēm atšķaidīts ar nevainīgas jaunavas asinīm. Viņam ļoti garšoja dārgi dzērieni un vampīrs bija pārliecināts, ka šajā namā viņš iegūs tieši to ko kāro.

Krisofera kabineta durvis atsitās vaļā un viņš iznāca ārā nedaudz pieklibodams un ar nelielu rētu uz savas sejas ,tad viņš kāpdams lejā pa trepēm uzrunāja savus viesus -Sveicināti manā necilajā miteklī! Atvainojos par manu gaitu taču tas ir saistīts ar to kāpēc jūs atrodaties šeit!- viņš jau bija nonācis lejā un apsēdās krēslā galda galā -Es zinu ,ka savā vēstulē jums neko nepaskaidroju, taču galvenā lieta ir tas ,ka visai vampīru rasei draud breismas! Gan jau jūs visi būsiet dzirdējuši par četriem vampīru valdniekiem un tā kā viņi valdīja senatnē daži to uzskata par patiesību daži tikai par mītu.- viņš nedaudz samiedza seju un paskatījās uz visiem klāt esošajiem -Apmēram šie četri valdnieki tika pamodināti ,no miega ,kurā viņi pēc sagūstīšanas bija pavdījuši apmēram divus tūkstošus gadu pēc pamošanās viņi nolēma ,ka mūsu rase ir degradējusies un nolēma to iznīcināt ,lai pēc tam radītu jaunu vampīru rasi ,kas skatītos viņu cienīga. Tagad viņi katrs ir atgriezušies savās vecajās vai jaunajās mājās: Markuss- Rumānija - Transilvānija! Klaudiuss - Ēģipte - Giza! Vladimirs - Krievija - Sibīrija! Un valdnieku valdnieks Baltazars ir devies uz Ņujorku. Šie ievainojumi man ir no tikšanās ar Vladimiru es kopā ar saviem 30 labākajiem vampīriem devos uz viņa pili Sibīrija ,lai iegūtu pareģojumu es un vēl divi vampīri atgriezāmies dzīvi kopā ar pareģojumu, bet pārējie tika nogalināti! Pie tam Vladimiram pēc šīs sadursmes nebija ne mazākās skrambiņas, bet mūsu brūces dzīst vēl jo projām gandrīz tā pat kā mirstīgajiem!- Atlocija papīra lapu -Iztūlkojot šo valodu mēs ieguvām apmēram šādu tekstu ''Tie ,kas tika modināti vairs nezaizmigs nekad, tikai viņu pēcteči tos no tumsas valdniekiem pelnos pārvērtīs..'' es zinu ,kas šis teksts nav pārāk sakarīgs taču tas ir gandrīz vienīgais ,ko mēs ieguvām izņemot vēl ''tikai trīs vadnieku asinis spēs valdnieku valdnieku pīšļos vērst..'' cik sadursmē ar Vladimiru noskaidrojām viņu īslaicīgi spēj ievainot sudraba ieroči un pēc iztūlkotā ,kas nav pilnībā pabeigts var saprast ,ka šos pirmos trīs valdniekus var pieveikt nocērtot viņiem ar sudraba ieroci galvu un pēc tam to līķus sadedzinot...-


OCC: ceru ,ka nav par garu ; )

Ak, Malī nopūtās, nolikdama uz galda savu glāzi, kurā uz pusēm bija sajaukts vīns ar asinīm.
Es pat viņiem piekrītu! Ja paskatās, kas notiek ar jaunajiem! Tīrs negods visai mūsu rasei. Es pagaidītu, kamēr lordi tiek galā ar tiem salašņām. Un viņi, kā jau prātīgi būdami, sāks ar tiem vārgākajiem. Un pēc tam, ja viņi vēlēsies tik galā ar mums, viņi ieradīsies paši, atliek vienīgi sarīkot labas lamatas.
Malī saldi pasmaidīja, un iedzēra vēl vienu malciņu.
Kā bija pareģojumā? "viņu pēcteči tos no tumsas valdniekiem pelnos pārvērtīs". Vai ir zināms, kuri no mums ir tieši viņu pēcteči? Tas ir svarīgi! Citiem iet lordiem tuvumā nav nekādas nozīmes, velsiete prātoja tālāk. Tad pameta acis visapkārt, noskatot pēc kārtas šeit esošos.
Saprotiet... Tas viss ir tik tālu! Sibīrija... Ņujorka... Ēģipte ar savu karsto sauli! Vienīgi Rumānija? Paga! Bet Vinsent! viņa vērsās tieši pie no Transilvānijas nākošā. Kas jums zināms par Markusu? Ja viņš tiešām ir tur, tad viņš ir ķēries pie savu nodomu izpildes. Jums, gadījumā, nav lieli zudumi, kas pārsniedz normālo?

(OOC - nē, nav par garu, vienīgi vietām neko nevar saprast )

Eliass bija paspējis apsēsties un iekārtoties krēslā tā kā viņš uzskatīja par ērtu. Kājas viņš nebūt netaisījās celt uz galda kā to pamanījās izdarīt tas Berlīnietis, tas neiekļāvās Eliasa etiķetē. Spieķis klusā taktī tika sists pret zemi. Sarunu bija iesācis Grimmdžovs. Atkal jau skota sejā parādījās smaids. Draugs un ienaidnieks reizē. Bet visiem jau ir zināms tas, ka pret draugiem ir jāizturās labi, pret ienaidniekiem vēl labāk. Klājās man visnotaļ labi, Grimma jaunskungs. Jā, vai tiesa, ka esat vēlaizvien jaunskungs? Negrasaties beidzot aprecēties. Eliasa seju nomāca negants ķircinošs smīns. Kam gan nebija zināms Fon Tertrofa naids pret sievietēm? Bija dzirdētas pat tādas baumas, ka viņš varētu būt gejs. Par šo domu vien vampīrs varēja gardi pasmieties. Un kā ir ar Jums? Kas jauns? Eliass pārlika vienu kāju pār otru un atbalstījis elkoņus pret ērto krēslu atzveltnēm pavadīja ar skatienu nama tēvu Kristoferu. Visai interesanti, bet tomēr šie vampīru vampīri ir palikuši par daudz iedomīgi.

Kristofers dzrdējis Malī teikto viņai atbildēja -Tieši tāpēc jūs atrodaties šeit ,kaut arī liela daļa vampīru ir viņu pēcteči ,bet jums un vēl dažiem ,kas nav ieradušies ir vietiešākā saistība ar viņiem. Un jau jūs uzskatat ,ka viņiem ir jāļauj iznīcināt vājākie tad jūs smagi kļūdaties ,jo nogalinot katru nākošo vampīru viņi kļūst aizvien spēcīgāki un es nedomāju ,ka mēs varētu stāties pret viņiem ,kad viņi būs ieguvuši pilnu savu spēku!-

'Labi tādat mēs šeit esam tāpēc lai palīdzētu jums viņūs nogalināt,bet viens mazs jautājums cik cieša ir mūsu un viņu radniecība?viņa oteca ar vieglu smaidu,izskatijā ka tur sēž parasta mirstīgā blondīne,unpriekštats k viņa radija bija tieši tāds kā viņa vēlējās

Kas norāda to, ka viņi ar katru nogalināto vampīru paliek spēcīgāki? Es kaut kā savā mūžā neesmu pamanījusi, ka ar katru būtu palikusi spēcīgāka, Malī turējās pretī. Tad jau viņi nav nekādi vampīri, bet dēmoni, un ar viņiem ne mums, bet garīdzniekiem ar svētīto ūdeni jāņemas!
Vārdu sakot - no kurienes tāds apgalvojums? Un kas tas, lūdzu, bija par pareģojumu, pēc kura jūs devāties tik tālu pie Vladimira? Pareizāk - kā jūs vispār uzzinājāt par kaut kādu pareģojumu un par viņu atgriešanos?
Velsiete ziņkārē ieplestām acīm vērās nama saimniekā. Kaut kā šie viņa paskaidrojumi šķita aizdomīgi. Turklāt Malī nebija ne mazākās vēlēšanās doties kāda spēcīga vampīra medībās. Ja tāds atceļotu šurp, tad gan nekas cits neatliktu, kā kauties, bet visas Kristofera nosauktās vietas bija tik tālu!

Kad namatēvs pabeidza sakāmo Vinsents iztukšoja savu glāzi un apēda pēdējo piparu, tad viņš domīgi un lēnām noņēma kājas no galda un paraudzijās uz Malī.
-Par Markusu man zināma vienīgi vēsture, bet atiecībā uz zaudējumiem jums taisnība, ir bijuši pāris neparastu gadījumu, nekas liels un tomēr ir pazudušas pāris kaujinieku grupas, katrā pa pieciem. Es uzskatīju ka iepējams ir parādijies kāds konkurējošs klans, bet arī šis izskaidrojums ir iepējams, lai arī daudz nepatīkamāks. Ar iesācēju klanu būtu vieglāk tikt galā kā ar vecajo.- Vinsents piecēlās un izvilka plaukstas datoru no sava mēteļa iekškabatas Man šī īnformācija jādara zināma manam tēvam. Vinsents atcerējās arī šo to no Elizabetes stāstītā par senajiem, viņa runāja par Batoriju saistību ar Markusu, neviens nebija pārliecināts, taču Viktorija domāja ka viņas priekšteči reiz esot bijuši tieši saistīti ar Markusu.
Vinsents uzrakstīja e-pastu tēvam un saglabāja to taču vel nenosūtija to, viņš aizdomājās.

Afraēls domīgi klausījās mājas īpašnieka vārdos, lēnām sūkdams ar salmiņu savu dzērienu no palielas konjaka glāzes. Interesants stāsts. Interesanti, ko par šiem notikumiem teiktu mans dārgais Gabriēls, ja vien būtu vēl dzīvs un vai viņš uzskatītu par vajadzīgu jaukties tajā visā iekšā? Kaut gan no otras puses kāda man daļa gar to ko būtu domājis vai gribējis viņš? Afraēls pakratīja galvu un uzmanīgi ieklausījās apkārt notiekuošajās sarunās. Vienā brīdī viņš jau vēlējās pajautāt, par to no kurienes cienījamajam kungam ir informācija par to, ka četrinieks ir atdzimis. Tomēr Malī paspēja viņu apsteigt un Afraēla jautājums tā arī palika neuzdots.

Persefone iegrima domās, klausīdamās vairs tikai daļēji. Vai viņai rūpēja vampīru rases nākotne? Vai viņai rūpēja savējā? Nē, Persefone no nāves nebaidījās, visu, ko šī pasaule ir spējīga sniegt, viņa jau ir dabūjusi. Un tomēr es neceļos un prom neeju. viņa domāja. Iespējams, ka šis būs jautrs pasākums. Vēlams pārmaiņas. Diez mums maksās? Viņa nebija droša, vai iesaistīsies afērā, ja šī padarīšana nepievienos kādu nullīti viņas bankas kontā esošajai summai.

-Malī es varbūt izteicos nepareizi ar katru nogalināto vampīru vai cilvēku viņi atgūst daļu no sava spēka, kāds viņiem ir bijis agrāk! Par šo pareģojumu es zināju jau sen ir klīdušas leģendas gadsimtiem taču nekad to neuzskatīju par kaut ko nopietnu! Un par viņu atdzimišanu es uzināju tāpēc ,ka es pazinu to stūlbo vampīru ,kas devās viņus atdzivināt un pēc viņa pazušanas es devos uz templi ,kur viņi bija gulējuši , utr viss bija izārdīt un gandrīz nekas nebija palicis pāri pēc tā es sapratu ,ka viņam tas ir izdevies un es apmēram pēc divām nedēļām devos uz Vladimira pili ,tās atrašanās vietu mēs uzinājām pēc tajā apvidū strauji izmirstošajiem vampīriem!- Kristofers beidzis runāt padzērās asinis ,no kādas mazas glāzes un atkrita krēslā...

Rafaels bija izdarījis, ko lūgusi Mali, un tagad neko neteikdams sēdēja krēslā. Varēja domāt, ka vīrietis blakus sievietei ir iemidzis, jo viņš bija aizvēris acis un neizrādīja nekādas sašutuma, apmierinājuma vai kādas citas pazīmes, bet tā nebija. No vienas puses Malī ir taisnība, viņi nosākuma uzruktu vājākajiem, bet pa to laiku mēs varētu sagatavoties, bet no otras puses, no sākuma iznīcinot galvenos klana pārstāvjus, starp zemāk stāvošajiem sāktos haoss un viņus būtu mierīgāk novākt no ceļa, jau neskaitot, ka viņi paši jau būtu viens otru apvākuši, jo domātu, ka kāds cits klans ir vainīgs.
Man vispirms liekas, ka klaniem vajadzētu vairāk saliedēties, pirms iet brīvprātīgā nāvē. Rafaels bija atvēris acis un tagad stalti izslējies krēslā, turpināja runāt. Tiem klaniem, kuru taktika ir atklātāka, vajadzētu to nomainīt un klani, kuri piekopj tādu taktiku varētu piepalīdzēt, bet toties citi, kuri dod priekšroku atklātam uzbrukumam, varētu pamacīt un padalīties pieredzē ar pārējiem, jo pieredzes nekad nav pa daudz. Mums vajadzētu samazināt savas teritorijas un turēt informētus otrus pat par spīti nepatikai, kad viņi sajutīs, ka medību lauki izsīkst, mēs mierīgi uzzinātu viņu virzīšanos ceļu, un tad jau varētu runāt par uzbrukumu. Nebūtu jēga tagad viņiem uzbrukt, ja mūsu pašu starpā valda ne tā labākā kārtība.

Vinsents aizdomājās par to ka varētu sapūlcināt pāris simtus vampīru kas bija viņam uzticami un ar tiem piebeigt Markusu, taču drīz vien doma aprāvās, viņš saprata ka tas droši vien neizdotos un tikai padarītu klanu vājāku. Bija jāsapūlcē pilnīgi vis klans lai nosargātu savu teritoriju un dzīvības. Vinsents nosūtīja e-pastu tēvam caur satalītu. Domāju ka par sadarbību ar citiem klaniem lems mans tēvs viņš ir politiķis un diplomāts, es esmu tikai kareivis. tas gan bija diezgan pieticīgi teikts Vinsents bija labākais klana kareivis kun komandieris, viņš nebija plānotājs vai taktiķis, toties viņš bija spēcīgāks, ātrāks un prasmīgāks cīnītājs pat par savu tēvu. Vinsents gan pats uzskatīja ka droši vien arī spēcīgāks par Elizabeti, taču viņš ar to nekad nebija cīnīkies tādēļ nebīja par to drošs, viņa uz treniņiem nenāca

Grimms pasmaidīja. Nē, vēl joprojām negrasos precēties. Tomēr, kā ir ar jums, Eliass? Varbūt jūs esat atradis sev dzīvesbiedru? viņš smīnot uzsvēra pēdējo vārdu. Tad Grimms apsēdās pretī Eliasam un atbalstīja rokas pret ceļiem. Jā, jums taisnība. Berlīnietis man izraisa riebumu un arī namat;eva, nedaudz nesakarīgais stāstījums, man īpašu interesi neizraisīja. Grimmdžovs turpināja, nu jau ar nopietnām acīm skatoties uz Eliasu.

Kristofers piecēlās no krēsla -Tā ir jūsu darīšana ,ko jūs izvēlaties darīt ,bet pēc divām dienām izlido mana privātā lidmašinā uz Rumāniju uz Markusa pili ,ja kāds tomēr dosies līdzi ,tad jūs varat palikt šeit vai arī kur vēlaties! Tātad ,ja kāds tomēr dosies kopā ar mani ,tad esat šeit pēc divām dienām!- Viņš pasmaidīja un kāpa pa trepēm augšup uz savu kabinetu vēl piebilstot -Ja ,kādam ir vēl kādi jautājumi vai vienkārši vēlaties parunāt es būšu savā kabinetā!-

Malī pavadīja saimnieku ar dīvainu skatienu.
Tad pacēla savu glāzi pie lūpām.
Vai jums nešķiet, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā? tas bija retorisks jautājums. Visiem.
Kur ir kārtīga namatēva viesmīlība? Es tā sapratu - viņš mūs tagad izliek aiz durvīm? Lietū?
Kāpēc viņš mums nepastāstīja, kas teikts pareģojumā? Nevis aprautiem teikumiem, no kuriem pa gabalu dveš panika, bet kā pieklājas - skaidri, īsi un saprotami? Kur viņš to rāvis, kā tas precīzi skan? Klīst leģenda! Kur klīst, ka es savos gados to neesmu dzirdējusi?
Un radniecība! Vai mums tagad visiem vajadzētu noteikt gēnu sastāvu, vai, lai to zinātu?
Viņa nedaudz paklusēja, pirms turpināt.
Es gandrīz ieteiktu tā arī darīt - doties uz templi, savākt to, kas no šiem četriem ir tur palicis, uztaisīt analīzes un salīdzināt ar savējām. Tieši divām dienām darbs.
Man nav bail otrreiz nomirt. Pārmaiņas pēc tas varētu būt interesanti! bet man negribas šo iespēju izmantot pilnīgi muļķīgā veidā, Malī burvīgi uzsmaidīja klātesošajiem.
Rafaelam taisnība - nav jēgas iet pa vienam, ja viņi ir tik stipri.
Velsiete aizdomājās vēlreiz un tad sāka skaļi smieties:
O! Piedodiet, lūdzu, bet es nevaru novaldīties! Tikko atcerējos to pareģojuma daļu, ko Kristī mums tik steidzīgi novervelēja. "trīs vadnieku asinis spēs valdnieku valdnieku pīšļos vērst" - nu labi, skaidrs, asinis, bet tālāk! "šos pirmos trīs valdniekus var pieveikt nocērtot viņiem ar sudraba ieroci galvu un pēc tam to līķus sadedzinot"! Kur mēs rausim asinis, ja viņi būs sadedzināti?
Malī turpināja ķiķināt:
Mums vajadzēs ne vien gēnu analīzes, bet pārnēsājamo saldētavu!

Viņa vēlreiz noskatīja klātesošos:
Starp citu - tie, kurus tas interesē, ar manu lidmašīnu mēs varam lidot kaut rīt no rīta. Un vēl - tie, kam tā ir naudas lieta, piesakaties pie manis. Es noprotu, ka mūsu saimnieks ir pārāk ideāls, lai iedomātos, ka ne visiem var interesēt vampīru rases liktenis aiz platoniskas mīlestības pret to.

Antuana uz mirkli saminkstinājās, bet tad pasmaidīja. Viegli palocījusi galvu, meitene sekoja sulainim.Ieejot ieročzālē, jaunais vampīrs šķita uz mirkli samulstam. Tamlīdzīgas zāles bija redzētas tikai filmās un muzejos. Taču pārvarējusi mulsumu, Antuana ar vieglu galvas mājienu atņēma sveicienus. Pieņemot uzaicinājumu, viņa apsēdās krēslāblakus Mali. Neko nepasūtijusi meitene viegli atlaidās krēslā un uzmanīgi klausījās mājastēva un citu viesu teiktajā.

' imteresanti ,bet es taisos padzīvot uz viņa reiķina,nevazāšos rinķ``i,kamēs var baudīt izcilu apkalpošanu un skaraidīšanu pakaļ,! viņa pie sevis smīķņāja,interesanti dažus esšeit zinu,bet nez vai mani kād atceras es vēl biju maza un man tā patikās lūrēt uz viesībām no portretiem un man toreiz bija burkān krāsas mati!viņa nodomāja un devās pie Grimma un Eliasa kurus viņa ziņaja Labdien,Dzūlijeta de losāra,jūs mani laikam neatcerieties?viņa pieklājīgi iesāka

Persefone pacēla vienu uzaci. Tā sieviete tomēr šo to saprot. Viņa ar acīm uzsmaidīja sievietei, kas bija pareizi viņu novērtējusi. Tomēr te pat un uz vietas viņa negrasījās "pieteikties". Tas var pagaidīt. Bet tā ģenētikas lieta... nu jā. Mēs tomēr visi esam cēlušies no cilvēkiem. Vai kāds man lūdzu nevarētu paskaidrot - šķiet, es īsti nesaprotu, un, jāatzīst, neesmu īpaši interesējusies par vampīrisma vēsturi - kā īsti izpaužās tā ģenētikas padarīšana? Šķiet lielākā daļa vampīru ir dzimuši kā cilvēki. Viņa klusi ierunājās, vērodama pārējos.

Kā cilvēki gan, Malī piekrītoši pamāja atzinīgi vērodama Persefoni. Beidzot viena, kas saprot! Ne kā tā jocīgā, kas sadomājusi iepazīties ar Grimu un Eliasu. Padomājiet! Eliasu... zirgam jāsmejas. Ar tipu, kas sieviešu dzimumu pa kilometru nevar paciest.
Es arī. Kā cilvēki skaita radniecību, tas man jums nav jāstāsta. Bet es esmu cieši pārliecināta, ka arī vampīri radniecību, īstu radniecību, skaita tieši tāpat. Tas, ka esi kādu citu padarījis par sev līdzīgu, nemaz arī nenozīmē, ka esi kļuvis viņam radinieks. Protams, var uzskatīt arī tā, un tā bija viena no lietām, kuru mums Kristī nepaskaidroja. Bet tad pilnīgi visi vampīri sanāk brāļi un māsas.
Malī ieķiķinājās, tik jocīgi skanēja šis vārdu salikums - brāļi un māsas.

Jūs zināt, ka aizvien, trīssimt gadu laikā nekas nav mainījies. Piedevām labi apzinaties, ka vīrieši man simpātijas neizraisa. Aiz vien ledainums un diezgan manāma grācija kustībās pavadīja Eliasu ik brīdi. Par nama tēvu īpasi nedomāju, no malas izskatās, ka pat taisās atstiept kātus. Pēc šī teikuma tik ierastais smīns sejā palika platāks varbūt pat augstprātīgāks un patmīlīgāks. Kā gan kareivis var izraisīt cieņu, saprotams, ka viņam nav pat mazākās sajēgas par etiķeti. Vampīrs lieliski apzinājās, ka Vinsents šo sarunu droši vien dzird, bet tas neliedza turpināt vārstīt muti. Vienubrīd elektriskais skatiens kritiski nopētīja Antuānu. Sieviete piedevām tik neiedomājami naiva pēc skata. Viena no tiem jaunajiem neko nesaprotošajiem vampīriem. Lūk šādas drazas es uzskatu, ka būtu jāiznīcina, nesaprotu ko gan viņa šeit dara. Eliass pārkrustoja kājas otrādi, jo saprotams, ka ilgā sēdēšana tomēr radīja kaut nelielas tirpaas un diskomfortu. Klāt pienāca kāda sieviete. Uzacs tika parauta uz augšu, neticībā. Ak, vai tiešām viņa neapzinājās to kādu risku uzņēma nākot klāt un iesākot tik draudzīgo sarunu. Virspusējas atmiņas par jums, Jaunkundz ir. Bet redziet sievietes es īpaši atmiņā nepaturu, laikam jālūdz piedošana. Pieklājības vadīts Eliass tomēr saņēma Džulijetas roku un to noskūpstīja, bet tas bija tik neitrāli cik vien neitrāla var būt šāda tipa pieklājība.