Cerības: Jaunā Nākotne, [GM][PZP][fantasy] Vampīru, vilkaču cīņas Opcijas

[Zōzā zač zač]

Saule jau rietēja un debesis iekrāsojās sārtā, dzeltenīgā un violetā tonī. Un no austrumu puses nāca milzīgi un melni mākoņi, kas aizsedza debesis. Romantiska ainava, ja vien apkārtnē, kur atradās Metjū, nebūtu daudz un dažādu līķu un to ekstremitātes, kas lēnām sadalījās šajā purvājā. Viņš nekur nesteidzoties vēroja kā saule pazūd horizontā.

Tikmēr no Dienvidpola lielās bāzes pacēlās slepeno operāciju Helikopters, kurā iekšā sēdēja Katerina, Nakamura, Kirils un Bleiks, katram bija pie kājām milzīga mugursoma, kurā iekšā bija saliktas visas viņu mantas. Viņi dzirdēja kā pilots nosauc dažādus vārdus, jeb komandas un tad uzņēmis lielāku augstumu ar spēcīgu grūdienu aizsāka savu straujo lidojumu uz noliktajām koordinātām. Caur helikoptera loga rūtīm bija redzama saules maza maliņa, kas zaigoja koši sarkana, spēlējoties ar krāsām debesīs.

Sempera Heila kopā ar Taniju Leiko stāvēja pie pietiekoši jaunā, jeb mazlietotā 22. gs armijas auto. Tas bija ļoti labi saglabājies, jo vilkačiem bija vairākas slepenas noliktavas, kur atradās visādas noderīgas lietas. Acīmredzami šīm sieviešu kārtas vilkatēm bija atvēlēta šī mašīna. Leia, trešā vilkate pēdējā ielika savas mantas šīs mašīnas bagāžas nodalījumā un iesēdās aizmugurējā sēdeklī. Mašīnā tieši panalī bija iestrādāts GPS, kurš norādīja cēļu, kā tikt līdz vietai, kur vajadzēja. tagad atlika izvēlēties šoferi, kas tur aizbrauktu.

Vampīriem, gan vajadzēja gaidīt, kad saule norietēs, lai varētu aizbraukt uz tikšanās vietu, bet dēļ tā, ka viņus aizturēja dienas gaisma, vampīri jau bija netālu no noteiktās satikšanās vietas. Vismaz Bens, Džeroms un Džeikobs. Viņi visi trīs uzturējās speciāli atvēlētā ‘vietā, kur pārlaist dienu. Un ārpusē pie pašām durvīm viņus gaidīja Džips. kurā aŗi bija GPS, kurš rādīja ceļu.

Metjū pagriezās ar muguru pret sauli un vieglā solī devās uz vecas trīsstāvīgas mājas pusi, kura atradās burtiski purvā un uz to veda tikai viens ceļš, kas bija nobērts ar akmeņiem un smiltīm. Netālu no šīs vecās mājas bija milzīga nosēšanās platforma, kura bija apaugusi ar sūnām, krūmiem un nezālēm, bet uz šo vakaru bija ieslēgtas mirgojošas brīdinājuma lampas, kas rādīja nosēšanās platformas atrašanās vietu. Tās bija pavisam jaunas. Acīmredzami nesen uzliktas. Māja izskatījās veca un sabrukusi, vismaz trešais stāvs. Pāris logi bija izsisti un aiznagloti. Visa māja bija apaugusi ar vīnstīgām un dēļ purvainās apkārtnes neizskatījās droša. Bet Metjū nostājās mājas priekšā un palūkojies sev aiz muguras nopētīja šo ceļu, kas veda pie mājas. Viņš ievilka dziļu elpu un palūkojies uz rietumiem vairs neredzēja sauli, tikai tā krāsas spēli ar debesīm. Bija laiks gatavoties viesu uzņemšanai un sevis sakopšanai, jo Metjū bija apaudzis, mati izspūruši, bārda, kas bija pagara un nedaudz saķepusi, kā arī viņa drēbes, kas bija saplēstas un smaržoja pēc trūdošām lapām un purva.

[Malduguns]

Skārleta atglauda gaišās matu šķipsnas no glītās sejas un drošiem soļie devās pa vienīgo taku, kura veda uz Metjū mītni. Viņa bija izlaista kādu gabaliņu iepriekš un sievietei patika pastaigāties. Turklāt ātra, viegla pastaiga bija tieši viņas gaumē. Somas svaru viņa pilnībā nejuta un turpināja vieglā gaitā doties tālāk uz priekšu pa taku. Ar parasta cilvēka aci skatoties, viņa bija vien nedaudz lēnāka par izplūdušu zibsni. Garie armijas tipa zābaki tik tikko skāra ceļa segumu. Skārlea pasmīnēja. Metjū varēja saost jau pa gabalu. Vismaz viņa vilkaču mītni jau noteikti. Varbūt tas tādēļ, ka Skārletas maņas gadu gaitā bija kļuvušas arvien asākas, vai arī tāpēc, ka Metjū patiešām smirdēja. Vēl pāris apdomīgi soļi un priekšā jau pavīdēja grand palace.
Skārleta nosmīkņāja. Vēl pāris soļi un viņa jau bija blakām Metjū un ieskatījās milzonīgā hibrīda sejā.
-Tu smirdi,-Skārleta sacīja, piešķiebusi galvu kā pusaugu meitene, kura pirmo reizi kādu nopēta. Asinssarkanajās lūpās bija jaušams viegls smīniņš un acīs dzirkstēja prieks par atkalredzēšanos.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 05.03.2009 20:30

[Zōzā zač zač]

Metjū pievēra acis un ievilka dziļu elpu caur degunu izbaudot katru smaržu, kas bija apkārtnē, kaut arī te ļoti dvakoja maitas smārds. Atvēris acis metjū tālumā ieraudzīja kustamies kādu ļoti strauji un viņš uzreiz saprata, kas tur tuvojas. Viņš nedaudz nolieca galvu, it kā zinādams, kur apstāsies šī sieviete.
-Sveika, man arī tevi prieks redzēt.-
Viņš noteica un viegli pasmaidīja, to varēja noprast, kad bārda nedaudz sakustējās.
-Izskatās, ka tu esi te tiksu veiksmīgi. Un es cerēju, ka tu būsi ātrāk, jo Tev būs jāsagaida pāris puiši.-
Metjū to noteica, gan pavēloši, gan laipni.

Tad no mājas iznāca pagaršs un kalsns vīrietis, kas bija uzvilcis auduma bikses un baltu T-kreklu. Skārletai uzreiz nāsīs iecirtās spēcīga un patīkama smarža, kas nedaudz apreibināja. Un vņa saprata,ka tas ir cilvēks. tad viņš ierunājās.
-Metjū, viņi tikko izlidoja un Drū ir kaut ko atklājusi..
Vīrietis apstājās, kad ieraudzīja Skārletu un uz viņu neuzticīgi lūkojās.


-Labi, kad viņi būs tuvāk, Tu viņus sagaidīsi.-
Metjū noteica pat nepaskatoties uz Gabrielu un puisis iegāja atpakaļ mājā.
Metjū nopētīja Skārletu no galvas līdz kājām.
-Tu nemaz neesi mainījusies-

[washulis]

Sempera nolūkojās, kā Leia ieliek mantas mašīnā. Viņas nedaudzās pekales jau bija saliktas. Viņa bija atstutējusies pret durvīm un gaidīja labu momentu. Viņai jau galvā jau bija nobriedusi ideja sēdēt pie stūres.

Esam savākušās? Viņa uzrunāja savas sugasmāsas. Es vadīšu. Tas nebija ierosinājums. Ja kāda sāktu klaigāt, ka pati grib vadīt auto, Sempera to vienkārši ignorētu.

Lai arī viņas ir vilkates, es tomēr esmu radusi rīkoties viena. Viņa pie sevis nosprieda un apgriezusies otrādāk, aizlika pāris brūnās matu šķipsnas aiz pleca un nosēdās pie auto stūres. Nopētījusi auto paneli, viņa aktivizēja GPS ierīci un nopētīja shematiksi atzīmēto vietu GPS aparātiņā.

Ar vieglām rokas kustībām transporta līdzekļa motōrs jau rūca. Nav jau kā kvadracikli, ar ko viņa baudījusi braukāties pa Āfrikas bijušo pilsētu drupām un tuksnešie, bet šis arī nebija peļams.

[Malduguns]

Skārleta vēroja notiekošo un viņas lūpās vēl aizvien neizdzisa smaids.
-Es ceru, ka puiši, kuri man būs jāsagaida būs tīrāki par dažu labu,-viņa piezīmēja.-Kas tie būs par puišiem?
No mājas iznāca... cilvēks. Smarža bija patīkama, nedaudz eibinoša, tomēr Skārleta ātri nokratīja sajūtu, kura bija uzmākusies. Tāpat īpašas nepieciešamības pēc pārtikas nebija. Kas jaunais vīrietis aizgāja, vampīre atkal pievērsās Metjū.
-Vai tad vampīri īpaši mainās?-viņa vaicāja, nopētīdama Metjū.-Toties tu izskaties vecāks. Un savārdzis,-viņa izdarīja slēdzienu.

[Semijs]

Bens diezgan tramīgi ņēmās par viņu ievēlēto vietu. Vampīrs nevarēja sagaidīt, kad saule pazudīs, lai varētu iet paēst, viņš sen nebija ticis pie svaigām, jaunām meitenes asinīm kā arī miesu. Skatīdamies apkārt un būtībā ik pēc piecām minūtēm ieskatīdamies pulkstenī, viņš aizpīpēdams cigareti, apsēdās uz krēsla un atkorķējis alus pudeli, teica.
-Es nezinu kā Jūs, bet tiklīdz būs tumšs, es visticamāk vēlāk ieradīšos, sen nav pusdienas ēstas.-
Viņš ar mēli izbraukāja visus savus zobus un iedzēris kārtīgu malku, uzreiz ievilka kārtīgu dūmu un izlaida ārā dūmu mutuli.

[semo]

Pa to laiku helikopterī Nakamura vērīgi, bet neuzkrītoši nopētīja savus jaunos biedrus. Lai gan cilvēki, viņš nodomāja, tomēr jāiepazīst tuvāk, vai uz viņiem tiešām var paļauties, perfekti jāiepazīst katra stiprās un vājās puses, lai izšķirošā brīdī būtu skaidrība, kā rīkoties. Nakamura apzinājās uzdevuma nopietnību un saprata, ka būs nepieciešama spēcīgi saliedēta komanda, lai tiktu ar to galā.

[Moriartijs]

Džeroms nebija pārāk priecīgs par apkārtni. Saule rietēja (laikam), bija ne ar ko nesajaucama līķīšu sadalīšanās smaka gaisā. Nepatīkami.

Noskatījis telpu ap sevi, Džeroms iespurdzās un ignorēja pārējos. Vieta nebija no patīkamākajām. Tā vietā viņš izņēma no kabatas Skarabeju un ļāva tam izlūkot apkārtni. Tikmēr pats apsēdās uz mugursomas un sameklējis savu E-Rīderi, ķērās pie lasīšanas. Ja reiz jāgarlaikojas, tad to vismaz var darīt noderīgi.

Uz Bena komentāru, viņš atteica, - Svaigas pusdienas ir laba ideja. Esmu Džeroms. -

Kādu brīdi lasījis pametis skatu apkārt, viņš pamanīja Skarabeju ošņājam durvis. Piecēlies, viņš pie tām piegāja lai pārbaudītu saules rieta progresu. Varbūt jau varēs iet svaigā gaisā. Nu ... nosacīti svaigā ...

OOC: Man likās ka Skārleta bija ar mums, un saule vēl nebija norietējusi. Kā tad īsti ir?

[Zōzā zač zač]

-Tie ir tie, kas nāks uz viesībām šodien. Tev pazīstami.-
Metjū noteica skatīdamies Skārletai acīs. Un tad palūkojās uz austrumiem, tur mākoņi nāca virsū kā melna migla, kas vēsta,ka būs negaiss. Saule, jau bija norietējusi un Metjū ieskatījās Skārletai acīs.
-Tas ir tapēc, ka neesmu pārticis no sātīgas barības jau pāris gadus.-
Tas tā arī daļēji bija, jo Metjū pēdējos gadus ir pārticis no dzīvniekiem un ja kāds cilvēks patrāpījās, tad to atdeva Drū, jo viņai vajadzēja piemēroties pie savām pārmaiņām.


Helikopterā otrs pilots pagriezās pret aizmugurē sēdošajiem un skaļi ierunājās.
-Mēs jūs uzreiz izlaidīsim un tad pazudīsim, tādas bija mūsu pavēles un ja kāds paliks helihopterī, tad Jūs tiksiet nošauti. Piedodiet, bet savādāk mēs nevaram.-
Pilots pagriezās un kaut ko pateica otram pilotam, kas vadīja šo helikopteru. Tad pagriezies uzrunāja apkārtējos.
-Nu, jūtat satraukumu?
Viņš pavaicāja plati smaidot. Viņa acis spīdēja, kā mazam bēernam, acīmredzami viņa pirmais īstais uzdevums.


ooc: Skārleta nebija ar Jums.

[B.A.L.O.D.I.S]

Kirils nedaudz nemierīgs nopētīja visus apkārtējos. Doma, ka būs jāsadarbojas ar vampīriem, viņam īpaši negāja pie sirds. Bet izvēles nebija. Kirilam nedaudz kņudēja vēders no neliela uztraukuma.
Mūsdienu helikopteri nerada neko vairāk par dūcošu skaņu, bet uzsākt sarunu vienalga kaut kā negribējās.
Kāpēc vienmēr ierodoties visi klusē?

Sastapies ar Nakamuras skatienu viņš izmeta:
Mani sauc Kirils Konrāds...

[Malduguns]

-Man pazīstami? Dzirdējusi neesmu, ka kāds no maniem paziņām arī taisītos uz šo pusi,-Skārleta sacīja, viegli pasmaidot. Soma stāvēja viņai pie kājām.
-Tev derētu ne tikai sātīga barība, bet arī duša un labāka sabiedrība, teiksim, augstākās aprindas,-Skārleta pasmaidīja un, pārvarējusi riebumu pret Metjū smirdoņu, cieši apskāva veco draugu.

[Hworang666]

Gaisā atkāpās pat paranoja. Pirms tam klusumā viņš bija kārtojis jakas vīlītes un iztaisnojis lielu daļu kabatu. Pēc tam bija naža un granātu kārta, viss tika ievietots precīzi tam paredzētajās vietās, lai tad, kad ir vajadzība, visu ātri varētu dabūt ārā. Beidz uzvesties kā iesācējs.. Pats labi zini, ka vajadzīgajā mirklī laidnis iesprūdīs, granāta nesprāgs un nazis iekārsies tajā pat makstī... Bezcerīgs gadījums tu esi, Bleik, patiesi bezcerīgs... Kad ierunājās Kirils, arī Bleiks viegli iesmējās. Bleiks... Bet ļauju visiem mani saukt vienkārši par Bleiku...

[Semijs]

Bens ievēroja kā ārpusē satumst un viņa acu zīlītes sašaurinājās. Paņēmis savas mantas, vampīrs paskatījies uz pārējiem, teica.
-Laiks medīt.. tiekamies, kur norunāts.-
To izteicis, vampīrs bez maz vai izgaisa, atstājot dažas ilūzijas aiz sevis, kas tika radītas dēļ viņa ātruma. Vampīrs sākumā kārtīgi izkustējās uz ielas, ar savu ātrumu pārvietojoties bez maz vai pa jebkuru vietu. Iekārtojies uz kādas pussagruvušas mājas jumta, vampīrs sāka rakāties pa savu somu. Nepagāja ne mirklis, kad viņš bija izvilcis maisiņu ar kokaīnu, svētlaimē smaidīdams, puisis uz jumta izbēra kādu gramu kokaīna, paņēmis un ar cigarešu paciņu uztaisījis taciņu, Bens pielika klāt savu nāsi un fiksi visu iešņauca. Pakasījis degunu un nopurinājies, Bens tā teikt ierēcās no labsajūtas un sajutis sevī enerģiju, viņš nolēca no mājas, lai dotos kādu upura meklējumos.
-Sākumā miesu un tad asinis... jā... nabaga meitene ko satikšu. Sākums viņai varētu patikt, bet beigas šaubos vai ies pie sirds.-
Nolaizījis savas lūpas, Bens strauji, bet klusām virzijās pa tumšajām ieliņām kā ēna, cerībā atrast kādu upuri.

Šo rakstu rediģēja Semijs: 05.03.2009 23:19

[semo]

Pilota izteikumi neatstāja ne mazāko iespaidu uz Nakamuru un viņa sejas izteiksme palika nemainīga. Vairāku gadu trenniņu un cīņu pieredzes gaitā viņš bij instinktīvi gatavs jebkādiem pavērsieniem, šis noteikti nebij nekāds pārsteigums. Vampīri un vilkači ir viņa specialitāte, bet abi piloti tiktu nekaitīgi atslēgti, pirms paspētu iepīkstēties - nekādu problēmu. Viņa prātā tagad bij domas par gaidāmo misiju un kā noritēs komandas saliedēšanās. Uz jautājumu viņš atbildēja ar savu caururbjošo nobrieduša vīra sakatienu skatienu - viņš paskatījās uz pilotu dziļi un nopietni, kā skolotājs uz nenobriedušu muļķa puiku

Novērsis skatienu no pilota, viņš pievērsās Kirilam - Nakamura - viņš vienkārši un draudzīgi atbildēja, pasniedzot roku un viegli pasmaidot, lai liktu saprast, ka ir draudzīgi noskaņots, taču tajā pašā laikā ar dīvainu atturību, baidoties no tuvākas draudzības. Nakamuram bij zema, patīkami tembrīga balss

[Zōzā zač zač]

Metjū līdz ar elpu ievilka nāsīs arī Skārletas smaržu. Tā bija specifiska un spēcīga. Un viņš viņai aplika rokas apkārt. Apskāva. Un tad viņš klusām ierunājās.
-Viens ir mūsu paziņas Bena radītais. Papūlējos noskaidrot, kam ir ticis tas gods būt kā ātrākajam vampīram, kurš rada pamatīgu troksni.-
Metjū viegli iesmējās un atlaida Skārletu. Pagājis soli nostāk no sievietes viņš palūkojās uz Skārletas somu.
-Tu vari tagad ieiet iekšā mājā. Paprasi Drū, vilkatei, vai arī Gabrielam, tu viņu sajutīsi, kur nolikt savu somu un lai tev ierāda vietu, kur mēs visi sapūlcēsimies. Un es tikmēr sakopšu sevi.-
Viņš paberzēja savu bārdu un zīmīgi nopētija savu tagadējo apģērbu.


Tikmēr Bens bija nonācis kādā izpostītā pilsētā un viņš dēļ narkotiku reibuma sajuta, ka tuvumā ir kāds bars cilvēku. Viņi atradās kādā mājā, vai arī kādā telpā. Bija grūti to noteikt, bet tur bija cilvēki. Pēc sirdspukstu daudzuma varēja noteikt, ka tur bija pieci cilvēki.
Tagad medniekam atlika tikai uzdarboties.

Jaunais pilots paraustīja plecus pagriezās un sāka lasīt koordinātes otram pilotam. helihopters pagriezās a labi un tas bija jūtams, jo pagrieziens bija straujš.

[B.A.L.O.D.I.S]

Kirils joprojām vigli nervozēdams pamāja ar galvu pilotam un viegli pasmaidīja. Izskatījās, ka viņš nebija gaidījis no mums tādu reakciju.
Uzlicis nelielo somu uz pleca, viņš izrausās no helikoptera no helikoptera reizē ar pārējiem.

Kirila skatienam pavērās, šķiet, kādu gadsimtu veca māja un divi stāvi pie tās.
Vietiņa ir nu gan baigā. Izskatās, ka būs jautri.
Viens



Šo rakstu rediģēja B.A.L.O.D.I.S: 06.03.2009 00:02

[Semijs]

-Pieci? Tātad grupņiks!-
Vampīrs pie sevis laimīgi nodomāja un pazuda iekšā mājā, kur vajadzēja atrasties cilvēku baram. Atradis daž ne dažādus asus priekšmetus, Bens pārliecinājās, ka tie nav sudraba un speciāli sagriezās ar tiem, pēc iespējas vairāk, lai būtu vairāk asiņu un brūču. Reģenerācija uzriez nedarīs darāmo, bet laika arī nebūs daudz, sāpes patīkami smeldza, sen viņš nebija to izjutis.
Nosmērējis savu beisbola nūju pret savām asinīm, Bens sāka iet uz to pusi, kur juta cilvēkus, sakņupis un vārgā balsī bļaudams.
-Vai te kāds ir?! Palīdziet lūdzu!-
Vai nu viņa upuri muks prom, ar domu, ka ''ievainoto'' Benu meklēs tagad plēsoņas, vai arī būs muļķi un steigsies palīgā. Vampīrs nekur nesteidzās, viņš gāja lēnām un klusi, lai dzirdētu visu sev apkārt.

[Zōzā zač zač]

ooc: pieņemsim, ka Kirils iemiga un to nosapņoja.


Visi gulēja un neviens nedzirdēja Bena kluso balsi, bet kad viņš nonāca līdz durvju ailei, tad viņš istabā ieraudzīja trīss vīriešus un divas sievietes. Viens it kā bija sardzē, bet bija iemidzis, jo viņš vienīgais sēdēja. Kad tika izdarīts nākamais solis no bena puses, tad viņš juta, kā noklikšķ kaut kas sienā un pēc mirkļa viņš sajuta smagu sajūtu ribās. Viņa ribās bija iesprūdis ass metāla priekšmets. Ribas netika salauztas, vai pāršķeltas, metāla plāksne bija iedūrusies, tieši tur, kur ribas savienojas. Un labā plauša bija nedaudz ieplēsta. Un pirmais, kam refleksīvi vajadzēja notikt, bija klepus.

[Semijs]

-Khe! Ā bļ.e, Jūs kro.pļi ar savām sū.da idejām!-
Bens ieklepojās un saprata, ka tikko tā stulbi nodeva sevi. Laika nebija un izskatās, ka nāksies vien tērēt lodes šoreiz. Vampīrs nebija labu laiku ticis pie asinīm, tādēļ viņa spējas nebija tik stipras kā ierasti, bet pārdabisks spēks un ātrums viņā vēljoprojām bija.
Satvēris metāla priekšmetu un to pārlauzis, Bens meta to pa guļošo sargu, nevilcinādamies, vampīrs izvilcis savu dunci, veica tālu lēcienu uz nākamo guļošo vīrieti, ar domu ietriekt dunci viņam ribās.

[Zōzā zač zač]

Visi uzmodās no Bena balss un pirmais cieta sargs, kuru pāršķēla Bena mestā plāksne. un viņš nokrita uz grīdas raustīdamies pēc nāves krampjos. Abas Sievietes krita panikā, viena sāka skaļi kliegt. Un bena lēciens bija veiksmīgs, viņš trāpīja guļošajam vīrietim, pirms viņš piecēlās sēdus, bet Bens pārcentās ar spēku un brutāli ietriegdams dunci šī virieša krūtīs viņu gandrīz vai saplacināja. Vīrietim tika pārdurtas plaušas un caurdurta sirds. Trešais vīrietis izvilka pistoli, kad viņš savā sejā sajuta siltas šļakatas un uzreiz izšāva visu aptveri pa Benu. Divas lodes trāpīja. Viena ietriecās metāla plāksnē, kas bija vēl palikusi Bena ribās un otra izgāj caur vampīra bicepsam. Benam tagad vajadzēja dabūt kaut nedaudz asinis, lai uz brīdi apslāpētu sāpes, kas tagad viņam bija jāizjūt.