Ceļojums pretī nezināmajam., [C] Opcijas

[Sarkanais Krūštu...]

Mierīgi bija aizritējis kārtējais mēnesis. Pirmais vasaras mēnesis – jūnijs bija pienācis. No kuģa nokāpa daži cilvēki. Pavisam sveši viens otram un nemaz neapzinājās, kur nonākuši. Nosaukuma salai nebija, arī īpaši daudz iedzīvotāju manīt nevarēja. No ostas varēja redzēt paplukušu daudzstāvu ēku. Pie tās bija piestiprināta šilte ar uzrakstu „Viesnīca”. Briesmīga vieta..

Pati sala, gan bija visai patīkama – okeāns te pat līdzās, ir arī mežs un visapkrt tik kluss, ja neskaitīja viļņu šalkoņu. Nekādas lielas pilsētas steigas, svaigs gaiss, mierīgi cilvēki.
Kā izskatījās, tad uz salas tomēr nebija elektrības, jo elektrības stabus nekur neredzēja..
Cilvēki, kas bija kaut kur devušies uz mirkli apstājās un nobolīja acis uz iebraucējiem. Salas tomēr bija informēta par notiekošo un pašlaik te neredzēja nevienu meža iemītnieku, kas varētu nobiedēt šos ļautiņus.
Pie iebraucējiem pienāca gara meitene, ogļu melniem matiem un rokās nesa savu melno kaķi. Seja bija ļoti nopietna, varētu teikt, ka pat pārāk. -Jūs laikam būsiet mūsu viesi uz visu šo mēnesi..- Viņa klusi noteica un visus uzmanīgi nopētīja. -Lūdzu, sekojiet..- Meitene sacīja un devās viesnīcas virzienā.

Pašlaik bija vēlīna vakara stunda. Ap desmitiem.. Nevarētu teikt, ka ir tumšs, nē - vēl varēja redzēt debess malu viegli iesārtu pēc skaistā saulrieta. Nu varēja sākties nakts, kad sala dzīvos pilnvērtīgi.
Bet meitene ar kaķi tikai gāja uz viesnīcu, pat neatskatīdamās.

[Pūķēns Sāra]

Saprotams, ka ejam. Es tak negribu palikt bez mantām. Puisis draudzūgi noteica un sāka soļot uz durvju pusi. Pieturēdams durvis kamēr pa tām izgāja Meridiāna, puisis ieelpoja svaigo salas gaisu. Kur tad mazā kaķenīte palikusi? Jau ejot pa liedagu, puisis tā starp citu pajautāja.

[Melleņu kamenēns]

Palikšana bez mantām šādos apstākļos nebūtu īpaši patīkama. Meridiāna iesmējās, un pagriezās, lai uzmestu skatienu ēkai, kurā viņi bija spiesti dzīvot. No ārpuses gan neizskatās pēc tāda grausta, kā no iekšpuses. neticu, ka neviens tur nav bijis simts gadus. Tad tā būda būtu nopelējusi no pamatiem. Viņa domīgi noteica. Lapeju es izlaidu paskrieties, citādāk viņa rada pārāk daudz problēmu.

[Pūķēns Sāra]

Puisis iesmējās, Kaķiem vienkārši vajag daudz uzmanības, kuru cilvēki nereti nespēj dot, un tad tie cenšas to sev sadabūt. Ar kāju viņš paspēra kādu akmentiņu, Varbūt salas iedzīvotāji to māju turējuši kaut kādā līmenī neļaudami tai sabrukt, bet varbūt kāda burvestība? Dens to nedomāja nopietni, bet to pasakot skaļi, sāka likties, ka šādu iespēju nevarētu izslēgt pavisam. Viņi jau bija nonākuši līdz vietai, kur bija kuģis. Puiša mantas bija noliktas tur pat smiltīs. Tur bija divi nelieli čemodāni un soma, kopējā skatā tas nelikās daudz, jo čemodāni un soma tiešām nebija lieli.

[Melleņu kamenēns]

Bet es taču Lapeju neizgnorēju. Dažreiz vienkārši nav iespējams pievērst uzmanību viņai. Kaķi ri sarežģītas būtnes. Viņa apsēdās smiltīs, blakus puiša mantām. Viegls vējš lika dažām viņa matu šķipsnām aizsegt seju. Meridiāna gan centās sakārtot matus, bet viņas pūliņi pagaidām bija neauglīgi.
jau no šejienes viesnīca izskatījās nejauka. Var jau būtu. Šaubos vai tā varētu būt kāda burvība, vispār es tādām lietām neticu, bet mājai vienkārši ir izturīgi pamati?

[Pūķēns Sāra]

Nu ja viņai ir izturīgi pamati, tad ceru, ka arī mūs viņa izturēs. Jau smejoties Dens teica, kaut gan sava daļa taisnības tur bija. Jeb kādā gadījumā šī sala ar visu šo māju būs mūsu mājas veselu mēnesi. Puisis apsēdās tur pat blakus Meridiānai. Un es zinu, ka tu rūpējies pa Lapeju, bet es runāju visā visumā, kā jau teici, kaķi tiešām ir sarežģītas būtnes, ja pievērsīsi uzmanību viņi gribēs, lai tu liec viņus mierā un otrādāk, ja nepievērsīsi gribēs, lai pievērs. Dens izstaipījās, Galvenais, lai virtuvē vienmēr būtu ēdiens, tad es par neko nesūdzēšos.

[Melleņu kamenēns]

Nu, ja daudz nelēkāsim, tad jau izturēs. Meitene pasmaidīja. Piedod, es jau aizmirsu, ka tava mīļākā vieta ir virtuve. Meridiāna ieklausījās jūras šālkās un kaiju klaigās, kad tās lidoja virs ostas. Ar roku satvērusi kādu īpaši bezkaunīgu matu šķipsnu, meitene negaidīti ievaicājās. Kāpēc tev mati nekrīt acīs?

[Pūķēns Sāra]

Dens atkal iesmējās, Viņi nav tik gari, lai kristu man acīs, un ja ir, lai krīt. Turpinot smiadīt, viņš pieliecās pie savas somas, atvēris to un sācis rakāties pa tās saturu, viņš izņēma kādu sieviešu kosmētikas maciņu. Atvēris to, viņš atkal skaļi iesmējās un pasniedza no tā Meridiānai matu gumiju, kamēr pats pa to laiku no tās bija izņēmis zīmīti un sirsnīgi smējās.

[Melleņu kamenēns]

Es gan nevaru paciest, ka mani mati krīt acīs. Paldies, Meridiāna paņēma gumiju un sasēja matus mazliet nekārtīgā zirgastē. Tad viņa palūkojās uz Dena iedotās matu gumijas agrāko mājvietu, Nezināju, ka tu aizraujies arī ar šādām lietām. Jeb varbūt tu esi precējies? Meridiāna atspieda zodu plaukstās un smaidot palūkojās uz puisi.

[Pūķēns Sāra]

Precējies? Kādreiz jau varētu, bet neesmu vēl atradis nevienu, ar kuru varētu dzīvot kopā visu atlikušo mūžu. Vēl ne. Dens viltīgi noteica, bet tad jau atkal iesmējās, Jāatzīst, ka sen neesmu smējies tik daudz kā vien pa šo vakaru, un šis maciņš, tā sakot, ir dāvana no maniem darba kolēģiem. Viņiem vienmēr ir bijusi tāda padīvaina humora izjūta. Kad puisis teica, padīvaina humora izjūta, nemaz nelikās, ka viņam šis humors liktos slikts vai padīvains. Man tikko radās jautājums, kā tu izdomāji braukt uz šo salu? Un kādēļ uz cik ilgi laiku? Protams, es sapratīšu, ja nevēlēsies atbildēt.

[Melleņu kamenēns]

Ā, tātad tu gribi šeit atrast kādu vietējo sirdspuķīti? Jauki jau, ka pat kolēģi grib lai tu beidzot atrastu kādu. Meridiāna pasmaidīja. Es? Nav aju nekas slēpjams, drošu sirdi varu atbildēt uz tavu jautājumu. Tā kā pēc mēneša šeit pietauvosies mana tēva kuģis, gribējās ar viņu satikties. Neesmu redzējusi viņu veselu mūžību!

[Pūķēns Sāra]

Sirdspuķīti? Atrast? Nē, nē, speciāli meklēt nē, bet saprotams, ja kādu tomēr satikšu, tad neatteikšos. Neesmu braucis šurp, lai sev atrastu otro pusīti, nu tāds vismaz nav mans galvenais mērķis... ...ja man tāds vispār ir. Puisis palūkojās uz jūru, vilnīšiem, kuriem nebija daļas gar viņiem, sejā atkal iegūlās nopietnā sejas izteiksme, domas atkal aizklīda ne tur, kur varēja vēlēties.

[Melleņu kamenēns]

Ak tā. Bet kāds tad ir tavs galvenais mērķis? Izklaidēties, atpūsties? Mazliet sarūgtināta Meridiāna vaicāja. Iekārtojusies ērtāk, viņa mirkli vēroja jūru, tad dzidri iesaucās: Lapeja! Lapeja, mincīt, kur tu esi? Nekādas atbildes. Dīvaini.

[mehaniskais koli...]

Safīra mierīgi aizgāja kad cilvēki sagāja pa istabiņām viņi ir tik dīvaini,tik neprognozējami,uzskatija ka es esmu monstrs,bet es neesmu,kāpēc viņi domāja ka es esmu slepkava man nogalināt ir pretdabiski, viņa iegrima pārdomās ,lēnām pastaigājās pa pludmali,acu apsēju viņa bija notinusi un kā lenti apsējusi ap sava gulbja kaklu,kas peldēja viņa blakus,acis bija debes zilas ,doomās iegrimusi viņa nmaz nemanija ka uzskrien kādam virsū,mazu gabaliņu tālāk bija divi cilvēki,viņa sastinga bailēs cerēdama ka viņu nevien nepamanīs,gulbis bija aizpeldejis tieši viņiem pretī un līdzīgi kā Safīra vērās viņos

[Pūķēns Sāra]

Puisis sajuta meitenē sarūgtinājumu, bet neko neteica, nebija jau ko teikt. Ja tā godīgi es nezinu kādēļ esmu šeit, dzīve mani te atveda, bet varbūt biedri, bet visticamāk, ka vienkārši... Viņš apklusa, Neuztraucies pa Lapeju, ļauj viņai pastaigāties, gan jau viņa atradīsies, bet ja nē... iedosim viņai vēl laiciņu priekš pastaigas, un tad redzēsim, kas būs. Viņš mierīgi teica, acis bija pievērstas gulbim, kas tikko bija atpeldējis un ar acs kaktiņu viņš pamanīja sievieti no viesnīcas, bet puisis neko neteica. Žēl, ka pa rokai nav maizes, varētu piebarot šo lidoni. Viņš jau mazliet jautrāk teica.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 01.05.2007 19:04

[Melleņu kamenēns]

Kā dzīve atveda? Pie tevis pienāca būtne vārdā dzīve, saķēra aiz rokas un ievilka kuģī? Tam nu gan es neticu. Meridiāna iesmējās. Jā, viņš ir skaists, meitene noteica un centās ar roku aizsniegt gulbi un noglāstīt tam kaklu. Putns laikam nebija apmierināts ar šo ideju, tāpēc paslīdēja šāņus, ļaujot neuzmanīgajai Meridiānai ievelties ūdenī.

[Pūķēns Sāra]

Varētu arī tā teikt, saķēra un iesvieda kuģī. Puisis it kā pa jokam teica, bet kaut kas lika domāt, ka savas patiesības daļa tur ir. Pat nepaspējis piekrist Meridiānai pa gubli, kad meitene iekrita ūdenī, ilgi nedomādams viņš saprata, ka ar rokas pasniegšanu te nelīdzēs, tādēļ novilcis kurpes, viņš ieleca ūdenī, veikli saķēris meiteni viņš peldēja uz to krasta pusi, kur tas nebija tik stāvs. Ar tevi viss kārtībā? Pa vidu noteiktai peldēšanais, kas bija diez gan ātra, viņš uztraucies jautāja.