Meklējam muižas pārvaldnieku/-ci!, [GM][PZP][fantasy] Pārvaldnieka meklējumi Opcijas

[Ļipa]

Šī nu gan nebija piemērota diena tādai lietai kā jaunu darbinieku pieņemšana. Drīzāk diena bija domāta tam, lai ļaudis pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā, kur maigi pūta silts vējiņš. Šur tur aiz koku lapām čivināja kāds putniņš un saule šķiet ritinājās pa pašu zemes virsu.
Tomēr iespējams, ka tieši patīkamā diena piesaistīs daudz vairāk darba kārotāju nekā nepieciešams, jo kas var būt labāks kā apvienot šādu dienu ar nelielu izbraukumu, kas beidzās kaut kur pie lieliem, senatnīgiem vārtiem, kuri kādā svētdienas dienā precīzi pulksten 12.45 paši čīkstēdami atvērās vaļā. Šķiet tos darbināja kāds īpašs mehānisms, kurš prasīties prasījās ieeļļojams.
Aiz vārtiem sākās plašs, grantēts iebraucamais ceļš, kura malas rotāja koku aleja. Alejas galā braucējam pavērās skats uz itin glītu savrupmāju.
Pie muižas parādes durvīm, uzkurām veda plati akmens pakāpieni, viesus aicinoši sagaidīja ķēdīte, kuru tā vien gribējās paraustīt, lai uzzinātu, kas slēpjas aiz masīvajām, kokgriezumiem rotātajām durvīm. Nabadziņi, kam bija jātīra šo durvju putekļi!
Ja, aukliņas raustītājs, gaidot, kamēr to ielaiž, uzgrieztu muguru durvīm, tad visā krāšņumā tam varētos skats uz senatnīgu, bet labi koptu dārzu, kur koku lapas deva tieši tādu pavēni kāds nepieciešamas šai dienai.

[Massacre]

Modinātājs pamodināja Sāru. Tiesa gan sapnī, nevis īstenībā, jo realitātē modinātāju viņa nemaz nebija uzlikusi. Seši no rīta. Nemaz nebija slikti. Sārai patika agri pamosties un vērot pilsētu mostamies no sava dzīvokļa, kas atradās bēniņos pilsētas centrā, terases. Pirms tam viņa iegāja dušā, kamēr vārījās kafija. Sagatavojusi sev vieglas brokastis, Sāra baudīja pagaidām vēso rītu vienā halātiņā, baudot skatu pāri jumtiem. Miers, klusums un nestaidzīga vērošana
Pulksten astoņos viņa bija uzvilkusi savu gaiši zilo kostīmu, tas ir, klasiskus svārkus līdz celim, tādas pašas krāsas žaketīti un baltu bezpiedurkņu blūzi, oranži zeltītu stikla pērlīšu kaklarotu un tādus pašus auskarus. Arī klasiskās augstpapēžu kurpes viņai bija tādā pašā krāsā kā kostīms. Mati no priekšas bija saņemti uz pakausi ar skaistu sprādzi, aizmugurējos matus atstājot brīvus. Viņas vienkāršajā somiņā (un tā bija pietiekami liela, lai satilpinatu tajā dokumentu mapi), kas bija parasta un izšūta lina izstrādājums, kas mākslinieciskai acij varbūt būtu paticis savienojumā ar viņas kostīmu, nevērīgi bija iemestas vieglas skriešanai domātas botas, gadījumam, ja pa muižas apkārtni būs kārtīgi jāiztaigājas un jaiepazīstas (kaut arī viņai tā bija diezgan labi pazīstama).
Baltais Mercedes ieripoja muižas teritorijā ap pulkstens vieniem, atstājot to tur, kur tai bija vieta. Sāra izkāpa no mašīnas, un brīvi iztaipījusies, ar somu vienā rokā, devās pie durvīm, pa ceļam ar smaidu nopētīdama to kā viss izskatās. Lēni un ar baudu ieelpojusi un izelpojusi svaigo muižas gaisu, viņa paraustīja aukliņu, nostājusies tā, lai varētu lūkoties uz muižas darzu un durvīm.

[Ungaarijas ragas...]

Necik ilgi durvis klusi atvērās un tajās parādījās vīrietis pagariem, sirmiem matiem, kas bija saņemti īsā zirgastē, uz gadiem septiņdesmit. Viņa stāja bija stalta un nelikās, ka vecums tajā būtu atstājis kādas pēdas, atšķirībā no matiem un krunkām izvagotās sejas. Mugurā vīrietim bija tumši zaļa samta livreja un rokās spoži balti cimdi. Sulainis, kas sulainis. Turklāt to apliecināja arī nopietnā, pat mazliet vīzdegunīgā sejas izteiksme, kas liecinaja, ka viņš neapšaubāmi apzinās savu vērtību un stāvokli šajā vietā.
— Labdien, jaunkundz, — viņš stīvi noteica, nopētījis caururbjošu skatienu Sāru. Tad aizlicis vienu roku aiz muguras, viņš pakāpās malā, un viegli palocījās, ar labo roku norādīdams dziļāk mājas iekšienē, kas neapšaubāmi nozīmēja aicinājumu ienākt.

Ienākot Sāras acīm pavērās liels, saules apspīdēts foajē, kura vidū atradās platas, elegantas marmora kāpnes, kas acīmredzami veda uz otro stāvu. Gar sienām bija novietoti četri divvietīgi un ērti dīvāniņi, kur viesiem pasēdēt, gaidot, kamēr mājas saimnieces viņus pieņems. Sulainis, klusējot norādīja uz tiem.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 07.10.2008 20:27

[Juliette]

Šajā svētdienas agrajā rītā varbūt bija kāds, kuru uztrauca kaimiņu labklājība, bet tas noteikti nebija Dmitrijs Lapsa, kuru deviņos un trīsdesmit minūtēs piecēla viņa modinātājs - no 8 kanālu stereo iekārtas aurojošais "Sweet home Alabama". No milzīgās metāla gultas, kas izskatījās kā pēc sprādziena segu veikalā, izkārpījās divas plikas pēdas un rūcoša, pamatīgi sapinkāta galva.
Ir vēl agrs. Pametis skatu uz pulksteni, viņš nodomāja, un ļāva galvai atkrist atpakaļ gultā. Tomēr skaļā mūzika neļāva viņam aizmigt, pēdas kustējās rītmā, un piepildīja vīrieti ar dzīvesprieku. Dmitrijs burtiski izvēlās ārā no gultas, četrrāpus uz zemes izstaipoties. Par savas migas saklāšanu viņam nebija nekādas daļas - kad nākamreiz atvilks kādu beibi uz mājām, liks šai izdarīt pienākumu. Ar smieklīgi dejīgām kustībām, Lapsa iegāja atsevišķajā, nelielajā virtuvē, un ieslēdza espreso automātu.
Sweet home Alabama, viņš dziedāja, Where the skies are so blue. Sweet home Alabama, lord, I'm coming home to you. Dmitrijs nebija izcils dziedonis, tomēr par sliktu viņu nenosauksi. Jau pēc mirkļa viņa mute bija aizbāzta ar zobu birsti, tikai gurni šūpojās ritmā, kas bija sācis skanēt no jauna.
Atgriežoties virtuvē, puisis nogrieza skaļumu un ieslēdza radio. Lēni baudīt kafiju nebija šī vīrieša stilā - stiprais espreso pazuda kā nebijis, bet Dmitrijs jau ģērbās, lai dotos uz norunāto tikšanos. Izvēle krita par labu šauriem, tumši ziliem džinsiem un dabīgā zīda kreklam - pelēcīgi sudrabotā krāsā. Viņa melnie mati kaut kādā neticamā kārtā jau paši bija nogludinājušies, un krita pār muguru. Melno armijas zābaku aizšņorēšana prasīja no viņa septiņas minūtes, un secinājis, ka ārā ir saulaina diena, - uzlika uz acīm aviator-tipa saulesbrilles, paķēra savas automašīnas atslēgas, devās pretī nezināmajam. Bet tas jau to visu padara tikai interesantu, vai ne?
Lapsas melnais volvo šiki slīdēja cauri daļēji tukšajām ielām, bet viegli uzbudinātie nervi lika pirkstiem bungāt pa mašīnas stūri līdzi skanošajai mūzikai. Sākumā viņam bija jāiegriežas birojā, jānosūta klientam vīzija par dažiem kafejnīcas interjera variantiem, un tad viņš dotos uz muižu.
Trīs minūtes pēc vieniem, uz grantētā iebraucamā ceļa uzbrauca melnais auto. Novietojis to blakus pārējām, viņš izkāpa ārā un, neatskatoties aizslēdzis to, devās uz muižas ieejas pusi, kur pirms viņa jau bija ieradies kāds zaķis, kuru ātri vien pirms viņa jau ieaicināja mājā.

Šo rakstu rediģēja Juliette: 07.10.2008 20:51

[Massacre]

"Labdien." Sāra vienkārši sasveicinājās, neuzkrītosi noskatīdama sulaini un droši ienākdama pa durvīm.
"Paldies." bet pirms apsēsties uz viena no norādītajiem dīvāniņiem, viņa sākumā apskatīja interjeru, droši pieiedama katrei interesējošai lietai klāt, caurskatīdama to sīkumos, bet nepieskaroties. Kad šī apskate bija veikta, Sāra apsēdās dīvāniņa malā, atspieda galvu eleganti vienā rokā un gaidīja saimnieces labpatiku pieņemt vakances pretendentu, protu, viņu pašu. Viņa bija izslāpusi, bet nuzdrošinājās izvilkt parasto plastmasas pudelīti no somas šādā vietā, tāpēc viņa minēja Interesanti vai šis, kā kartīgs sulainis piedāvās atnest kaut ko dzeramu?

[Ungaarijas ragas...]

Interesanti, ko viņš teiktu, ja durvis tiktu aizcirstas viņam deguna priekšā? tāda apmēram doma tika veltīta nupat piebraukušajam vīrietim, Ak, jākļūst reiz pieaugušai.
Sulainis palika stāvam pie atvērtām durvīm, sagaidīdams, kad Dmitrijs ienāks. Vai vīrietim tikai likās, vai sulainis tiešām centās valdīt smīniņu. Jebkurā gadījumā, kad Dmitrijs ienāk, sulainis vērsdamies vispirms pie Sāras, pēc tam pie Dmitrija, apvaicājas, ko šiem piedāvāt dzeramu.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 07.10.2008 21:47

[Massacre]

Sāra Dmitriju pasveicināja vien ar galvas mājienu un smaidu. Darba intervijās viņa nebija pieradusi sarunaties ar tiem, kuri pretendē uz to pašu amatu.
"Jā, paldies, glāze ūdens būtu jauki." viņa laipni pievērsās sulainim. Šis bija labs sava amata pratējs. Vismaz līdz šim.

[Juliette]

Dmitrija acis bez īpašas kautrības pārslīdēja pāri sievietes ķermenim no galvas līdz kājām. Noņēmis saulesbrilles un ielicis tās krekla kabatā, viņš apdomāja atbildi uz uzdoto jautājumu. Vodka martini nebūs īsti vietā?
Man, lūdzu, to pašu ko lēdijai.
Vīrietis atmeta garos matus pāri plecam un atkrita vienā no dīvāniem. Ar pirkstu galiem viņš nobraucīja pār uzacīm un ņēmās pētīt marmora kāpņu uzbūvi.

[Pūķēns Sāra]

-Tu zini, ja nepasteigsies, es nokavēšu,- Trēla norādīja šoferim, sēžot tam blakus pasažiera vietā.
-Bet tu zini, ka es nevaru...- vīrietis aši palūkojās uz Trēlu, sastopoties ar gaišmates zaļajām acīm un apklustot pusvārdā, sejā parādoties smīnam, kas lika sievietei tikai nogrozīt galvu un palūkoties laukā pa logu, kamēr lūpas arī klāja viegls smaids. Viņa sajuta kā vīrieša roka maigi aizskar tās augštilbu, bet nekādi nereaģēja, domas nodarbināja pavisam, kas cits. -Ja vēlies, es tevi varu sagaidīt vakarā,- jau apstājoties pie krāšņās mājas vārtiem, kas jau bija vaļā, vīrietis piedāvāja savu palīdzību, liekot blondīnei klusu iemsieities. -Kad būs brīvs brīdis tev piezvanīšu, Greg.- Vīrietis pamāja, kad satvēris Trēlas zodu, sievieti noskūpstīja, -Es gaidīšu ar nepacietību tavu zvanu,- Gregs, atrāvies no viņas lūpām, karsti bilda, liekot gaišmatei, kura jau kāpa laukā no mašīnas, pasmaidīt. Viņi visi grib tikai vienu, Trēla māja jau aizbraucošajai Grega mašīnai, pēc tam pagriežoties pret krāšņajiem vārtiem.

Cikos īsti bija jābūt? Trēla bija nedaudz, būtu viegli teikt nedaudz, satraukusies. Bija tādas aizdomas, ka sevi nepiespiežot, viņa vien būtu sadabūjusi telefonu un jau sēdētu blakus Gregam, braucot atpakaļ uz pilsētu, bet viņa to neatļāvās.
Meitene sāka soļot uz priekšu pa ceļu, aina apkārt bija skaista, bet kaut tai bija pievērsts skatiens, viņa pilnībā neko no tās neredzēja, domās cīkstoties ar vēlmi pagriezties un doties atpakaļ. Beidzot viņa bija nonākusi pie durvīm, dziļi nopūšoties, viņa paraustīja aukliņu, kad uzgrieza durvīm muguru, lūkojoties uz ainu, kamēr pirksti kārtoja kārtējo īso kleitiņu.

[essy]

Kaut kur skanēja zvans. Amandu vilināja doma uzlikt spilvenu uz galvas un gulēt tālāk, neviena netraucētai. Galu galā, bija taču svētdiena! Bet tad līdz viņas pusaizmigušajai apziņai aizčāpoja doma, ka šodien taču darba intervija muižā! Tas jaunajai sievietei lika uzšauties no iemīļotās mīkstās apaļās gultas kā raķetei.

"Tā, kur mans vakar saliktais tērps? Kur lielā dokumentu mape?" viņa skaļi vaicāja savam attēlam lielajā ģērbistabas spogulī. Jārada taču atbilstošs iespaids. Te nu tas bija - pusgarie rūtainie svārki, kas viņai tā piestāvēja, baltā blūze un zaļā vestīte. Ausīs, protams, mazie sudraba lāšu auskariņi un kājās smalkās zaļās kurpītes. Mati gludi savākti zirgastē un sasieti ar zaļu lentu. Jā, Amanda bija gatava muižai. Bet vai muiža bija gatava Amandai?


Jaunā sieviete izgāja no sava iemīļotā vecpilsētas dzīvoklīša un devās prom pa ielu. Labi, ka līdz muižai nebija tāls ceļš ejams – varēja izbaudīt skaisto dienu. Amanda lēnā garā soļoja un vēroja apkārt notiekošo - kā ģimenes un pati daba bauda saulaino dienu. Necik ilgs laiks nepagāja, līdz klāt bija arī lielie muižas vārti. Viņa ievilka elpu un devās iekšā, cerot, ka krāšņo apkārtni, kas pavērās skatam, izdosies apskatīt arī vēlāk.

Mazliet uztraukusies, Amanda devās tālāk...uz krāšņo ēku, kas slējās priekšā. Soli pa solim viņa tuvojās, uztraukums auga... kādā mirklī aizdomājusies par to kā būtu, ja būtu, viņa paklupa, un mapes saturs izbira uz celiņa... Drudžaini viņa vāca papīrus kopā... Te nu bija pirmā iespaida radīšana, viņa bēdīgi nodomāja, nu man šo darbu nedabūt, kam viņiem tādu neveikli kā mani.

Beidzot savākusi un salikusi mapē visas lietiņas, viņa pacēla acis un tikai tad pamanīja skaisto gaišmataino sievieti, kas stāvēja pie durvīm.

"Labdien! Vai Jūs arī uz darba interviju?", Amanda aizelsusies un no uztraukuma sasarkusi jautāja svešiniecei.

[Pūķēns Sāra]

-Laba diena,- Trēla uzrunāja Amandu, kuru tikai tagad pamanīja, iepriekš maldoties pa prāta labirintiem. -Un laikam sanāk, ka jā,- seju klāja maigs smaids, kad viņa pasniedza Amandas virzienā roku, -Esmu Trēla,- varbūt tas nebija ierasts, ka sānsenči iepazīstas, bet nu un kas? Vai tas nozīmēja, ka nedrīkst zināt otra vārdu un nedrīkst veidot sarunas? Pēc sievietes domām sarunas, kas neattiecās uz lietu, parasti ļāva relaksēties un pazust satraukumam, jo domas tika novērstas brīdi uz ko citu un vēlāk satraukuma iemesls vairs nelikās tik liels.

[essy]

"Es esmu Amanda", Amanda pasmaidīja, "kādreiz strādāju Austrijas bibliotēkā, bet pēdējo gadu pēc saņemtā vectēva mantojuma vienkārši atpūtos." "Starp citu - vai nezini kādu labu filmu, ko varētu paskatīties?", jaunā sieviete ieprasījās, un tad saprata, ka laikam šim jautājumam nebija ne īstais laiks, ne arī īstā vieta. Viņa saminstinājās un centās labot savu kļūdu: "Vai Tu jau piezvanīji pie durvīm?"
Amanda sakārtoja svārkus, pārbaudīja ar plaukstu, vai mati kārtībā un nav kāda šķipsna izmukusi un vēlreiz dziļi ievilka elpu. "Šķiet, esmu gatava ieiet."

[Ungaarijas ragas...]

Atkal viegli paklanījies sulainis jau devās izpildīt viesu vēlmes, bet gandrīz jau nozudis no foajē, viņš lēnām apgiezās un cienīgi devās durvju virzienā. Un tur jā, tur jau atkal atskanēja durvis. Neuzkrītoši notraucis no savas livrejas iedomātu puteklīti, vīrietis atvēra durvis.

Nabaga Dmitrijs, sievietes vien, sulainis nokrekšķinājās, veiksmīgi apslēpdams pasprukušo smiekliņu. - Labdien!
Sasveicinājies viņš pavirzījās nostāk, lai ar rokas mājienu aicinātu ienākt abas sievietes. Kad viņas bija ienākušas, tas pats aicinošais mājiens ieņemt kādu no dīvāniņiem un jautājums: - Ko dāmas vēlēsies iedzert?

[essy]

Amanda nopētīja sulaini. Vispār tā neko...ideāls tēls manam romānam "Saulrieta jūra", viņa nosmaidīja, Labdien arī Jums, ser! Pati nesaprotot, kāpēc, uztaisījusi kniksi, sažņaugusi rokās mapi, lai tā atkal neizjūk, Amanda devās iekšā. Ātri uzmetusi skatienu skaistajiem dīvāniem, viņa izvēlējās to dzelteno, kas labi izcēla viņas tērpa skaistās krāsas.
Paldies par piedāvājumu, man lūdzu zaļo citrusaugļu tēju, ja jums ir, meitene klusi trīcošā balsī noteica. Tikai pēc tam viņa pamanīja, ka abas ar Trēlu nav vienīgās telpā. Lai arī tie, šķiet, bija tādi paši darba meklētāji, kā viņa, Amanda tomēr saprata - jāsaveicinās. Ieaudzinātā pieklājība to lika. Labdien, viņa uzsmaidīja abiem svešajiem.
Izvilkusi mazu sarkanu blociņu un tikpat sarkanu pildspalvu ar sirsniņu galā, Amanda sāka ātri pierakstīt galvā esošās idejas un turklāt smaidīja arvien platāk un platāk.

[Juliette]

Sveiki, jā.
Dmitrijs bija pielicis vienu pirkstu pie savām lūpām un pārbraucīja pār tām. Ūdens glāze būtu pašā laikā. Kā arī viņš vēlējās uzlikt atpakaļ saulesbrilles, un, izskatoties varens, stalts un iekārojams, vērot notiekošo kā no citurienes. Tomēr tā nu nebūtu vis pieklājīgi. Bet par to runājot - ierasties tik īsā kleitiņā kā vienai no atnācējām bija mugurā, nu pavisam nebija pieklājīgi! Vai godīgi pavisam noteikti ne, vismaz pret Dmitriju.
Jauks ietērps jums, cienītā. Mazliet pacēlis vienu uzaci, vīrietis sacīja viņa uzmanības objektam.

[Pūķēns Sāra]

-Prieks iepazīties, un kādas filmas interesē? Varu ieteikt gan pēc žanriem, gan pēc labiem aktieriem, gan pēc labiem režisoriem,- Trēla sirsnīgi bilda Amandai, kad atvērās nama durvis, liekot atkal kļūt nopietnai un atgriesties tam nelielajam satraukumam.
-Laba diena,- gaišmate sveicināja sulaini, -Un man lūdzu glāzi vēsa ūdens,- viņa vēl piemetināja pirms tas taisījās iet prom, lai veiktu Amandas lūgumu.
-Liels paldies,- Trēla, izdzirdot vīrieša balsi sev aiz muguras, strauji pagriezās, liekot kleitas apakšai vēl nedaudz pacelties, kad viņa pieklājīgi smaidot uzlūkoja vīrieti, zaļajām acīm rotaļīgi lūkojoties vīrietī, pat nedaudz nekaunīgi, -Un Jūsu pašu ietērps nav zemē metams.-

[Ungaarijas ragas...]

Uzklausījis pēdējo atnācēju vēlmes, sulainis nozuda aiz lielajām kāpnēm. Pēc minūtēm septiņām viņš bija atpakaļ ar veclaicīgu sudraba paplāti rokās, uz kuras stāvēja trīs glāzes ar ūdeni, un nostāk stikla krūze ar citrusaugļu tēju Amandai.
Joprojām staltu stāju un vīzdegunīgi stīvu sejas izteiksmi, sulainis apstaigāja "viesus", lai viņi varētu paņemt to, ko bija pasūtījuši.

[Juliette]

Bet protams.
Uzsmaidījis sievišķim, Dmitrijs notīrīja neesošus putekļus no sava sudrabainā krekla. Pārlicis kāju pār kāju, viņš iekārtojās ērtāk un turpināja aizdomīgi smīnēt. Tātad visticamāk visas blakus esošās jaukās būtnes tēlo nepieejamās dūdas. Sulainis drīz vien atgriezās ar solīto ūdens glāzi. Dmitrijs bija patiesi priecīgs par vīrieša jauko izturēšanos, un jau bija sācis prātot, cik viņam par šo darbu maksā. Bet, iegūstot muižu savā īpašumā, viņš pavisam drīz to noteikti uzzinās.
Tikai kur kavējās pati īpašniece?

[Massacre]

"Paldies." viņa svētlaimīgi paņēma savu glāzi un kāri nodzērās malciņu. Viņai tiešām neinteresēja šie cilvēki te, lai arī ar kopīgām interesēm. Ja kāds domātu uzsākt sarunu - viņa neatraudītu un runātu, bet iniciatore Sāra nataisījās būt. Bija citas lietas, ko pārdomāt.

[essy]

Aizrāvusies ar apkārt notiekošo, Amanda pat nebija pamanījusi, ka Trēla atbild uz viņas jautājumu.

Paldies, ser, paldies! Amanda pasmaidīja un, savu blociņu nolikusi, paņēma tēju no skaistās paplātes. Viņa sajutās kā arostokrāte. Interesanti, vai tā šeit izturas pret visiem....arī pārvaldniekiem? Cik labi būtu, ja tā būtu. Stop! viņa sev paklusām teica un pievērsās pārējiem telpā esošajiem.

Tas vīrietis izskatījās pārāk aizņemts ar sevi un savu personu, lai vispār pievērstu Amandai kādu uzmanību. Neskatoties uz nepieejamības tēlošanu, tīri smukiņš Amanda nosarka no domas vien.
Trēla... skaista sieviete, kas apzinās savu vērtību. Turklāt vēl laipna. Jauks salikums
Un tā nepazīstamā. Varētu uzrunāt, bet viņa izskatās ļoti nopietna. Bet varbūt tomēr? . Amanda dziļi ievilka elpu un pagriezās pret gaišzilajā kostīmā tērpto sievieti Labdien! Skaista diena, vai ne?