Jevelas pareģojums, [C] [PZP] Opcijas

[Hermija]

Pār Jevelas planētu nolaidās tumša nakts. Tikai 4 dārgakmeņu sargātājas un burvis bija dziļi Sapratnes ielejas mežā. Nakts bija vēsa un drēgna.

Jums ir laiks piepildīt pareģojumu. Katrai no jums jāsameklē jauna sargātāja un divi izredzētie, lai beidzot beigtos nemieri un visi dzīvotu saticībā un mierā, Nomforadoss noteica un gandrīz bijīgi uzlūkoja sargātājas. Jums jāsaprot, ka tas viss ir darīts tikai visas planētas labā. Vai jūs pievienosieties man šajā ceļā? Es jūs varēšu pavadīt tikai mazu gabaliņu. Pārējo ceļu jūs vadīs sirds, viņš turpināja un tad klusi atsāka dziedāt:

Kad Jevelas planētu nemieri klās
Tad dārgakmeņi samainās
Divi izredzēti - meitene un zēns
Ar maģiskām spējām katrai no tām....

....Safīra cerība kaujaslauku apspīdēs
Rubīna drosmi par muļķību dēvēs
Smaragda gudrība nelīdzēs
Dzintara mīla izplānēs....

..... Puses mainīs Opāle
Namieru valdniece
Ar zobenu rokās
Meļņa mugurā lokās

OOC: Vēl aicinām pieteikties vajadzīgos tēlus....

[Margo]

Viss mans spēks..visa mana gudrība...visa vara! domās dusmojās Rubīna sargātāja.
Viņa stāvēja tieši pretim gudrajam. Dusmas bija lielas, taču seja bia mierīga un rāma. Tikai rokas bija savilktas dūrēs.
Neteikdama ne vārda Grēta stāavēja un klausījās. Viņa gaidīja atbildes, ko sniegs citas sargātājas. Viņa negribēja būt muļķe visu acīs. Ja vairākums teiks jā, tad arī viņa neteiks nē.
Ar acs kaktiņu viņa skatījās, ko dara pārējās sargātājas, kas uzmanīgi klausījās vīra vārdos.
Grētai tie skrēja garām ausīm, bet galvā skanēja tkai lamas un nosodījumi.

[Hermija]

OOC: Jūsu vēlmes, mans izpildījums....

Tajā pašā laikā netālu esošajās Paparžu, Brīvības, Liliju un Dimantu ielejās snauda sarunā pieminētie - izredzētie un sargātājas, kas nemaz nenojauta par viens otra eksistenci. Kaut arī Paparžu ielejā dzīvoja Darina un Vendija, Brīvības ielejā - Džastins un Amnefioza Koora, Liliju ielejā - Alexa Lucy Jo un Mija, bet Dimantu ielejā - Elīza, nekad viņi nebija redzējuši viens otru vaigā vai sarunājušies. Nomforadoss pasmaidīja. Kaut arī viņš nezināja kādi jaunieši izskatās vai kādi ir viņu vārdi, burvis juta viņu milzīgo spēku. Pareģojums nekļūdīsies, viņš iepriecināts nodomāja un sāka sūtīt telepātiskas ziņas, kas acumiklī pamodināja guļošos: Celieties u piepildiet savu likteni. Dodieties un Cīņu ieleju, kur sastapsiet savu pareģojumā noteikto likteni. Ārā jūs gaidīs ceļveži, turklāt tas nav sapnis. Viņš ziņu beidza un pamāja un trijiem dzintara, rubīna, smaragda un safīra amuletiem, kas parādījās katras jaunās sargātājas un izredzētā rokās. Viņi savu ziņu ir saņēmuši. Atliek cerēt, ka viņi ieradīsies, Nomforass pabeidza un lūkoja, ko atbildēs sargātājas.

OOC: Karte būs ATK pavedienā....

[Darka]

Vendija skrēja pār lauku, kur ganijās dažas baltas aitas. Tās pašķīrās kad meitene tuvojās. Pēc mirkļa viņa bija pie meža. Bet jau nākošajā mirklī viņa atradās ozola resnajos zaros. Viņas krūtis cilājās un mati bija izpūruši. Vendijas acis slīdēja pār aitām un meiģināja saskatīt vilku, kas bieži vien iemaldījās starp aitiņām.
Piepeši viņa kļva bāla, sacēlās vējš un viņas galvā skanēja vien tikai viena doma - Laiks piepildīt likteni - dodies ceļā!!!
Viņa tguvās un palūkojās uz ganāmpulku Tas bija dīvaini.... Bet nez kapēc man ir sajūta, ka man ir jāseko šim instinktam... Vendija noleca no koka satvēra savu tarbu, ko bija paņēmusi līdz. Ko gan es varu zaudēt - tā pat šeit ir tik garlaicīgi... viņa uzmet skatu uz mājām un uz mežu aiz kura atradās ceļš Es dodos pasaulē.
Meitene sasauca savu aitu suni un uz papīra uzskribelēja dažus teikumus, ko sunim bija lemts aiznest vecākiem Pūkainīt, aiznes to mammai!!! Un esi paklausīgs un sargā visus. Suns skumji palūkojās meitenes acīs, bet jau nākošajā mirklī aizskrēja prom.
Vendija pagriezās pret mežu Nu tad visu vai neko!

[laura2]

Elīza miegā neskaidri kaut ko nomurmināja un joprojām turpinot gulēt apgriezās uz otriem sāniem. Istaba kurā viņa gulēja bija iegrimusi tumsā un vienīgās gaismas nāca no mēness, kas tumsā apspīdējā guļošu meitene. Turpat līdzās gulēja viņas tīršķirnes suns, kurš pēc izskata nedaudz līdzinājās vilkam tikai mazāka (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif) taču nakts mierpilnajai gaisotnei nebija lemts turpināties ilgi..
Pēkšņi Elīza pamodās un pielēca gūltā sēdus klausīdamās balsī, kas skanēja viņas galvā:Celieties un piepildiet savu likteni. Dodieties un Cīņu ieleju, kur sastapsiet savu pareģojumā noteikto likteni. Ārā jūs gaidīs ceļveži, turklāt tas nav sapnis. noslēpumainā balss vēl kādu brīdi pēc šī telepātiskā vēstijuma skanēja viņas galvā visu laiku atkārtodama vienu un to pašu līdz pēkšņā skaņa kas radās pulkstenim nositot 2 naktī iztrūcināja viņu ļauļot kaut cik sakārtot domas Kas gan tas varēja būt par pareģojumu ko pieminēja tā balss? tas ir kaut kāds stulbums kā es varu zināt ka tas tik tiešām nebija sapnis? Eliza nodomāja, taču pēkšņi pamanīja ka viņas rokas ir sažņaugušas kādu priekšmetu, kurš bija uzradies kā no zila gaisa. Tas bija kā pierādijums tam, ka šis dīvainais notikums tiešām ir noticis un tas nebija nekāds sapnis. To saprazdama Elīza nolēma doties uz cīņu ieleju (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/whistling.gif) kaut bvai tikai tādēļ lai uzzinātu ko vairāk.
Pēc kādam 20 minutēm viņa jau pilnībā saģerbusies pabeidza rakstīt zīmīti krustmātei un atstājusi to turpat uz gultas klusi izslīdēja no mājas.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

-Ai, mammu, neesi smieklīga... Ai. Ļauj man vēl pagulēt! Vēl taču visi nav pamodušies...-
Samiegojusies, Koora pavēra acis, lai gan nekā neredzēja. Bija jau vesela mūžība pagājusi, kopš tā incidenta ar Cerību. Viņas, khem, bijušo zirgu. Bet galvā tik skanēja tā balss.
"Celieties un piepildiet savu likteni. Dodieties un Cīņu ieleju, kur sastapsiet savu pareģojumā noteikto likteni. Ārā jūs gaidīs ceļveži, turklāt tas nav sapnis. "
Uzmanīgi taustīdamās, viņa jau gribēja paņemt savu spieķīti, kad kā pa sapņiem atkal atskanēja pantiņš.
Bet, nekam neticēdama, Amnefioza tikai nožāvājās, un brīdi padomājusi, apsēdās, savilka matus zirgastē, un aizstaustījās līdz durvīm. Tur, kaut kas spēcīgi smaržoja. Pēc vijolītēm, rozēm, un tā kā mazlietiņ medus... Koora svētlaimīgi pasmaidīja, atceroties bērnību un saulainās pļavas, aptvēra mazo nieciņu ar rokām. Atkal dīvainā balss, kas skandināja pantiņu.
-Dīvaini gan. Klausīt vai ne?-
Rakstīt viņa nevarēja, tāpēc viņa noņēma savu iemīļoto brošu ozollapas veidolā, nolika to us gultas segas. Gan jau māte sapratīs. Izskrējusi laukā, pagalmā , Koora pasauca savu suni.
-Vijolīt, šurpu! Man tevi vajadzēs, kur tu esi?-
Tūlīt atskanēja rejas, un Amija pasniedzā roku uz priekšu un noglaudīja pelēko kucīti.
-Ak, Vijolīt, cik labi! Man vajadzēs kaut kurp doties, un vajadzēs man pavadoni.-
Nezinot, plauksta apvilkās ap mazo akmentiņu, kas smaržoja.
-Man vajadzētu nokļūt Cīņu ielejā.-
Iegājusi vēl vienu mirkli virtuvē un taustīdamās pēc atmiņām, meitene paņēma audekla maisiņu, ielika tanī siera gabalu, maizi un blašķi ar svaigu bērzu sulu. Un vēl dašas desiņas Vijolītei.
Un ar rīta ausmu, Koora sekoja suņa rejām un kāju dipoņām pāri mežam, kurš veda uz Cīņu ieleju. Par nelaimi, Cīņu ieleja bija aiz Dimantu un Vītolu, tāka ceļš grasījās aizņemt pavairāk laika. Bet gan jau pietiktu ēdamā.

[Hermija]

No meža iznāca kāda vilcene un devās uz Vendijas pusi. Nebaidies, viņa rūca, tev jāpiepilda savs liktenis. Seko man. Vilcene atkal pagriezās pret mežu un devās tajā, ik pa brītiņam paskatīdamās, vai meitene viņai seko.


Pie Elīzas mājas klusi bija atspiedusies kāda būtne, ko reti gadījās redzēt - vienradzis. Viņš piegāja pie Elīzas un pasniedz meitenei zīmīti, kurā vijīgiem burtiem bija rakstīts. Seko Milfai, vienai no pēdējām vienradzēm. Viņa rādīs tev ceļu.... Vienradze tajā pašā brīdī pagriezās uz promiešanu un aicināja meiteni sev līdz.


Amnefiozas ceļā parādījās kāda kaķene, kas uzrāpās kokā, jo ieraudzīja Vijolīti, kas viņai likās draudīga un ar skumīgām acīm skatījās uz Amnefiozu.

[Darka]

Vendija sastinga pamanot, ka sakustas krūmi un no tiem izlien vilks. Viņa palūkojās uz koku, kas atradās netālu un veikli tajā uzkāpa. No augšas viņa vēroja vilku, kā savvaļas kaķis, atņirgdama savus baltos ilknīšus. Bet tad notika kaut kas negaidīts - vilks runāja un vēl pie tam sievišķīgā palsī, kas liecināja, ka tā ir vilcene.
Tu spēj runāt? Vendija piekala savas debeszilās acis vilcenei, bet vēl joprojām nenokāpdama no koka.

[Hermija]

Protams, ka varu, kāpēc gan lai man nepiemistu šāda spēja? viņa mazliet aizvainoti pajautāja. Laikam vienkārši esmu aizmirsusi, ka jūsu, cilvēku klātbūtnē īsti nerunājam, bet šoreiz man ir dots uzdevums, tāpēc arī es sāku runāt ar tevi, vilcene jau maigāk sacīja. Varbūt dosimies ceļā? Pļāpāt varēsim arī ejot.

[Darka]

Meitene jau grasījās kāpt nost, bet tad vēl atcerējās, ka vilki ir aukstasinīgi plēsoņas, kas nepadomās vai viņa ir cilvēks vai aita Bet kā lai es zinu, ka Tu mani negrasies apēst? Vendija palika uz zara un vēroja vilceni, kas bija ļoti skaista un veselīga.

[Hermija]

Tavas bailes ir pamatotas, bet esmu solījusies, turklāt nesen labi paēdu, vilcene atteica. Sauc mani par Almadu. Turklāt es neēdu cilvēkus, ja vienīgi man neuzbrūk.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Vijolīte ierējās skaļāk, un Koora izbailī paraudzījās melnajā tusmā sev priekšā.
Kas tur ir?
Meitene saprata pēc skaņām, ka pirkešā kaut kas ir, bet tiklīdz izdzirdēja nagu šņākstoņu gar koku, saprata, ak tikai kaķēns.
-Ak, paldies Tam Kungam! Visu ceļu neesmu sastapusi kādu dzīvu dvēseli, bet derētu ieturēties.-
Ar savu spieķīti uztaustījusi ceļmalu, viņa palika apmetni sev apakšā un pieticīgi paēda siermaizi. Iedevusi gabaliņu desas kucītei, Koora klusi iesaucās, pastiepdama tieši sev priekšā kriksīti gaļas, kur varbūt bija koks. Viņa jau nezināja.
-Kis, kis, mincīt, vai esi izsalcis? Paņem nu gabaliņu desas, kis, kis!-

[alexandra]

Alexa no drausmiigaam galvas saapem izkrita no gultas un, tumsaa pieceldamaas ieskreeja skapii un dabuudama milziidu punu uz galvas ............. Dranjkjiiga dziive......... vinja pie sevis nomurminaaja, iededza ellas lampinju,kas staaveeja uz ozolkoka nakstsgalinja ..... tad vinja apseedaas uz gultas malas un saaka paardomaat tikko sapnii redzeeto, no kaa saaka drausmiigi sappet galva ....... vinja aizgaaja uz virtuvi un uztaisiija sev citronmelisas teeju, kas biezhi vinjai paliidzeeja pret galvas saapeem, shoreiz arii ..... tad vinja meegjinaaja atcereties, ko vinja redzeeja savaa sapnii........... tas saakaas labi, vinja pastaigaajaas pie Santnesas upiites un vinjai visapkaart ziedeeja savvaljas orhidejas..... bet tad nez no kurienes gaishi zilajaas debesiis savilkaas tumshi lietus maakonji un vinja izdzirdeeja kaadu runaajam par un par to , ka vinjai ir jaaiet prom uz Cinjas ieleju, lai piepildiitu savu likteni un pluss pie taa visa , ka aaraa vinju kaads gaidiis ................. Kaut kaads aarpraats!.... vinja sev teica, izejot maajas pagalmaa, kur viegls veejinjsh atnesa saldo orhideju smarzhu .... vai tiesjaam man kaut kur ir jaadodas, vai tieshaam man ir jaapamet viss...... paar Alexas seju noriteeja asara,bet neskatoties uz emocijaam, peec dabas vinja bija ljoti piedziivojumu kaara un zinjkaariiga un vinkaarshi nevareeja pateikt "ne" ..........




Šo rakstu rediģēja alexandra: 15.04.2006 12:32

[Darka]

Vendija nokāpa uz zemāka zara un tad veikli noleca no tā. Uzmetusi nedrošu skatu vilcenei viņa piegāja pie tās un pasniedza roku, kā labi audzināta meitene Prieks iepazīties Almada! Mani sauc Vendija!

[laura2]

Uz pleciem uzlikusi diez gan nelielu mugorsomu, kurā bija salikusi šādas visnepieciešamākās mantas bez kurām nu nekādīgi nevarēja iztikt, Elīza klusi izgāja laukā no mājas, lai gan diez vai kāds viņu pamanītu pat ja viņa ietu laukā skaļas bungu rīboņas pavadījumā Cerams, ka šis viss nav tikai joks, jo tādā gadījumā tas, kas šo te visu noorganizēja pamatīgi norausies Elīza nodomāja lūkodamās visapkārt. Kā gan lai ir iespējams būt labā garistāvoklī, ja tik vēlu naktī kāda nezināma balss, tevi izrauj no miega un telepātiski saka, ka nezin kādēļ jāiet uz Ciņu ieleju turklāt pat nepaskaidrojot kāpēc (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/silent.gif) ? Taču tad viņa salēcās pamanot dīvainu dzivnieku, kas bija...vienradzis???? nākam uz viņas pusi Tas man? Elīza apjukusi vaicāja vienradzim paņemdama lapiņu un uzmanīgi to atvēra Seko Milfai, vienai no pēdējām vienradzēm. Viņa rādīs tev ceļu.... Tātad tavs vārds ir milfa? Elīza vaicāja atkal uzlūkodama vienradzi Ja tu vispār mani saproti mani sauc Elīzaviņa noteica, taču tad apklusa un redzot, ka vienradzis vēlas, lai viņa tam sekotu klusēdama to arī darīja.

Šo rakstu rediģēja laura2: 15.04.2006 13:27

[Hermija]

Es neesmu mincītis, kaķene aizvainoti noteica un nolēca pie Amnefiozas, redzami turēdamās tālāk no Vijolītes. Es esmu kaķene un mans vārds ir Persifāla. Un desa nemaz neizklausās tik slikti, tā kā neatteikšos, kaķene atteica un piegāja pie meitenes vēl tuvāk.


Pēkšņi Alexas poriekšā parādījās kāda neredzēta būtne - driāda. Nāc man līdz, viņa samtainā balsī teica. Tev jāsatiekas ar savējiem, viņa noteica un dziedādama savādu melodiju pagriezās uz promiešanu.


Vilcene nostājās uz pakaļkājām un pasniedza Vendijai savu ķepu. Varbūt dosimies ceļā? Tālu mums būs jāiet un ceļš nebūs no tiem vieglākajiem.


Es neesmu no tām runīgākajām, vienradze klusu noteica, turklāt mums ir tāls ceļš priekšā, lai gan mums vispirms jāsatiekas ar to otro, pirms ejam uz ieleju.

[laura2]

Tu proti runāt? Elīza iesaucās pagriezdamās pret milfuun par kādu vēl otru tu tagad runā? Elīza apjukusi vaicāja pakodamās uz milfu Un vai tu vari man paskaidrot ko tas viss nozīmē un kas tas par pareģojumu ?Elīza jau nedaudz mierīgāk piebilda.

[Hermija]

Es runāju tāpat kā visi. Turklāt tu neesi vienīgā izredzēta, kā rakstīts pareģojumā. Bet pareģojumu es tev nedrīkstu atklāt, turklāt nozīmē tas vienīgi to, ka esi īpaša. Savādāka nekā pārējās, vienradze noteica un turpināja doties uz priekšu. Pasaki, kad nogursti, jo manas kājas nogurumu nejūt....

[laura2]

Bet kāpēc tu man nedrīksti stāstīt par to pareģojumu? Un kur tad ir tie pārējie izredzēties? Un vai tu man vismaz vari pateikt to uz kuru vietu tajā Ciņu ielejā mēs īsti ejam?? Elīza saīgusi vaicāja likdama noprast, ka kamēr šie jautājumi nebūs atbildēti viņa nekur neies.

[Snorkes Jaunkund...]

Darina gulēja saldā miegā. Viņa sapņoja kādu dīvainu sapni par meiteni, kura skrien pa mežu, bet blakus viņai virpoļodama lido bulta. Tad tā ietriecas kokā.
Un tad sāka skanēt kāda balss: Celieties un piepildiet savu likteni. Dodieties un Cīņu ieleju, kur sastapsiet savu pareģojumā noteikto likteni. Ārā jūs gaidīs ceļveži, turklāt tas nav sapnis.
Darina atvēra acis un pirmais ko iedomājās bija: "Kā, nav sapnis?" Viņa izkāpa no gultas un saģērbās. Tad Darina klusiņām izslīdēja pa durvīm un izgāja ārā, zvaigžņotajā naktī. Ceļvedis... viņa nočukstēja.