Pār Jevelas planētu nolaidās tumša nakts. Tikai 4 dārgakmeņu sargātājas un burvis bija dziļi Sapratnes ielejas mežā. Nakts bija vēsa un drēgna.

Jums ir laiks piepildīt pareģojumu. Katrai no jums jāsameklē jauna sargātāja un divi izredzētie, lai beidzot beigtos nemieri un visi dzīvotu saticībā un mierā, Nomforadoss noteica un gandrīz bijīgi uzlūkoja sargātājas. Jums jāsaprot, ka tas viss ir darīts tikai visas planētas labā. Vai jūs pievienosieties man šajā ceļā? Es jūs varēšu pavadīt tikai mazu gabaliņu. Pārējo ceļu jūs vadīs sirds, viņš turpināja un tad klusi atsāka dziedāt:

Kad Jevelas planētu nemieri klās
Tad dārgakmeņi samainās
Divi izredzēti - meitene un zēns
Ar maģiskām spējām katrai no tām....

....Safīra cerība kaujaslauku apspīdēs
Rubīna drosmi par muļķību dēvēs
Smaragda gudrība nelīdzēs
Dzintara mīla izplānēs....

..... Puses mainīs Opāle
Namieru valdniece
Ar zobenu rokās
Meļņa mugurā lokās

OOC: Vēl aicinām pieteikties vajadzīgos tēlus....

Viss mans spēks..visa mana gudrība...visa vara! domās dusmojās Rubīna sargātāja.
Viņa stāvēja tieši pretim gudrajam. Dusmas bija lielas, taču seja bia mierīga un rāma. Tikai rokas bija savilktas dūrēs.
Neteikdama ne vārda Grēta stāavēja un klausījās. Viņa gaidīja atbildes, ko sniegs citas sargātājas. Viņa negribēja būt muļķe visu acīs. Ja vairākums teiks jā, tad arī viņa neteiks nē.
Ar acs kaktiņu viņa skatījās, ko dara pārējās sargātājas, kas uzmanīgi klausījās vīra vārdos.
Grētai tie skrēja garām ausīm, bet galvā skanēja tkai lamas un nosodījumi.

OOC: Jūsu vēlmes, mans izpildījums....

Tajā pašā laikā netālu esošajās Paparžu, Brīvības, Liliju un Dimantu ielejās snauda sarunā pieminētie - izredzētie un sargātājas, kas nemaz nenojauta par viens otra eksistenci. Kaut arī Paparžu ielejā dzīvoja Darina un Vendija, Brīvības ielejā - Džastins un Amnefioza Koora, Liliju ielejā - Alexa Lucy Jo un Mija, bet Dimantu ielejā - Elīza, nekad viņi nebija redzējuši viens otru vaigā vai sarunājušies. Nomforadoss pasmaidīja. Kaut arī viņš nezināja kādi jaunieši izskatās vai kādi ir viņu vārdi, burvis juta viņu milzīgo spēku. Pareģojums nekļūdīsies, viņš iepriecināts nodomāja un sāka sūtīt telepātiskas ziņas, kas acumiklī pamodināja guļošos: Celieties u piepildiet savu likteni. Dodieties un Cīņu ieleju, kur sastapsiet savu pareģojumā noteikto likteni. Ārā jūs gaidīs ceļveži, turklāt tas nav sapnis. Viņš ziņu beidza un pamāja un trijiem dzintara, rubīna, smaragda un safīra amuletiem, kas parādījās katras jaunās sargātājas un izredzētā rokās. Viņi savu ziņu ir saņēmuši. Atliek cerēt, ka viņi ieradīsies, Nomforass pabeidza un lūkoja, ko atbildēs sargātājas.

OOC: Karte būs ATK pavedienā....

Vendija skrēja pār lauku, kur ganijās dažas baltas aitas. Tās pašķīrās kad meitene tuvojās. Pēc mirkļa viņa bija pie meža. Bet jau nākošajā mirklī viņa atradās ozola resnajos zaros. Viņas krūtis cilājās un mati bija izpūruši. Vendijas acis slīdēja pār aitām un meiģināja saskatīt vilku, kas bieži vien iemaldījās starp aitiņām.
Piepeši viņa kļva bāla, sacēlās vējš un viņas galvā skanēja vien tikai viena doma - Laiks piepildīt likteni - dodies ceļā!!!
Viņa tguvās un palūkojās uz ganāmpulku Tas bija dīvaini.... Bet nez kapēc man ir sajūta, ka man ir jāseko šim instinktam... Vendija noleca no koka satvēra savu tarbu, ko bija paņēmusi līdz. Ko gan es varu zaudēt - tā pat šeit ir tik garlaicīgi... viņa uzmet skatu uz mājām un uz mežu aiz kura atradās ceļš Es dodos pasaulē.
Meitene sasauca savu aitu suni un uz papīra uzskribelēja dažus teikumus, ko sunim bija lemts aiznest vecākiem Pūkainīt, aiznes to mammai!!! Un esi paklausīgs un sargā visus. Suns skumji palūkojās meitenes acīs, bet jau nākošajā mirklī aizskrēja prom.
Vendija pagriezās pret mežu Nu tad visu vai neko!

Elīza miegā neskaidri kaut ko nomurmināja un joprojām turpinot gulēt apgriezās uz otriem sāniem. Istaba kurā viņa gulēja bija iegrimusi tumsā un vienīgās gaismas nāca no mēness, kas tumsā apspīdējā guļošu meitene. Turpat līdzās gulēja viņas tīršķirnes suns, kurš pēc izskata nedaudz līdzinājās vilkam tikai mazāka taču nakts mierpilnajai gaisotnei nebija lemts turpināties ilgi..
Pēkšņi Elīza pamodās un pielēca gūltā sēdus klausīdamās balsī, kas skanēja viņas galvā:Celieties un piepildiet savu likteni. Dodieties un Cīņu ieleju, kur sastapsiet savu pareģojumā noteikto likteni. Ārā jūs gaidīs ceļveži, turklāt tas nav sapnis. noslēpumainā balss vēl kādu brīdi pēc šī telepātiskā vēstijuma skanēja viņas galvā visu laiku atkārtodama vienu un to pašu līdz pēkšņā skaņa kas radās pulkstenim nositot 2 naktī iztrūcināja viņu ļauļot kaut cik sakārtot domas Kas gan tas varēja būt par pareģojumu ko pieminēja tā balss? tas ir kaut kāds stulbums kā es varu zināt ka tas tik tiešām nebija sapnis? Eliza nodomāja, taču pēkšņi pamanīja ka viņas rokas ir sažņaugušas kādu priekšmetu, kurš bija uzradies kā no zila gaisa. Tas bija kā pierādijums tam, ka šis dīvainais notikums tiešām ir noticis un tas nebija nekāds sapnis. To saprazdama Elīza nolēma doties uz cīņu ieleju kaut bvai tikai tādēļ lai uzzinātu ko vairāk.
Pēc kādam 20 minutēm viņa jau pilnībā saģerbusies pabeidza rakstīt zīmīti krustmātei un atstājusi to turpat uz gultas klusi izslīdēja no mājas.

-Ai, mammu, neesi smieklīga... Ai. Ļauj man vēl pagulēt! Vēl taču visi nav pamodušies...-
Samiegojusies, Koora pavēra acis, lai gan nekā neredzēja. Bija jau vesela mūžība pagājusi, kopš tā incidenta ar Cerību. Viņas, khem, bijušo zirgu. Bet galvā tik skanēja tā balss.
"Celieties un piepildiet savu likteni. Dodieties un Cīņu ieleju, kur sastapsiet savu pareģojumā noteikto likteni. Ārā jūs gaidīs ceļveži, turklāt tas nav sapnis. "
Uzmanīgi taustīdamās, viņa jau gribēja paņemt savu spieķīti, kad kā pa sapņiem atkal atskanēja pantiņš.
Bet, nekam neticēdama, Amnefioza tikai nožāvājās, un brīdi padomājusi, apsēdās, savilka matus zirgastē, un aizstaustījās līdz durvīm. Tur, kaut kas spēcīgi smaržoja. Pēc vijolītēm, rozēm, un tā kā mazlietiņ medus... Koora svētlaimīgi pasmaidīja, atceroties bērnību un saulainās pļavas, aptvēra mazo nieciņu ar rokām. Atkal dīvainā balss, kas skandināja pantiņu.
-Dīvaini gan. Klausīt vai ne?-
Rakstīt viņa nevarēja, tāpēc viņa noņēma savu iemīļoto brošu ozollapas veidolā, nolika to us gultas segas. Gan jau māte sapratīs. Izskrējusi laukā, pagalmā , Koora pasauca savu suni.
-Vijolīt, šurpu! Man tevi vajadzēs, kur tu esi?-
Tūlīt atskanēja rejas, un Amija pasniedzā roku uz priekšu un noglaudīja pelēko kucīti.
-Ak, Vijolīt, cik labi! Man vajadzēs kaut kurp doties, un vajadzēs man pavadoni.-
Nezinot, plauksta apvilkās ap mazo akmentiņu, kas smaržoja.
-Man vajadzētu nokļūt Cīņu ielejā.-
Iegājusi vēl vienu mirkli virtuvē un taustīdamās pēc atmiņām, meitene paņēma audekla maisiņu, ielika tanī siera gabalu, maizi un blašķi ar svaigu bērzu sulu. Un vēl dašas desiņas Vijolītei.
Un ar rīta ausmu, Koora sekoja suņa rejām un kāju dipoņām pāri mežam, kurš veda uz Cīņu ieleju. Par nelaimi, Cīņu ieleja bija aiz Dimantu un Vītolu, tāka ceļš grasījās aizņemt pavairāk laika. Bet gan jau pietiktu ēdamā.

No meža iznāca kāda vilcene un devās uz Vendijas pusi. Nebaidies, viņa rūca, tev jāpiepilda savs liktenis. Seko man. Vilcene atkal pagriezās pret mežu un devās tajā, ik pa brītiņam paskatīdamās, vai meitene viņai seko.


Pie Elīzas mājas klusi bija atspiedusies kāda būtne, ko reti gadījās redzēt - vienradzis. Viņš piegāja pie Elīzas un pasniedz meitenei zīmīti, kurā vijīgiem burtiem bija rakstīts. Seko Milfai, vienai no pēdējām vienradzēm. Viņa rādīs tev ceļu.... Vienradze tajā pašā brīdī pagriezās uz promiešanu un aicināja meiteni sev līdz.


Amnefiozas ceļā parādījās kāda kaķene, kas uzrāpās kokā, jo ieraudzīja Vijolīti, kas viņai likās draudīga un ar skumīgām acīm skatījās uz Amnefiozu.

Vendija sastinga pamanot, ka sakustas krūmi un no tiem izlien vilks. Viņa palūkojās uz koku, kas atradās netālu un veikli tajā uzkāpa. No augšas viņa vēroja vilku, kā savvaļas kaķis, atņirgdama savus baltos ilknīšus. Bet tad notika kaut kas negaidīts - vilks runāja un vēl pie tam sievišķīgā palsī, kas liecināja, ka tā ir vilcene.
Tu spēj runāt? Vendija piekala savas debeszilās acis vilcenei, bet vēl joprojām nenokāpdama no koka.

Protams, ka varu, kāpēc gan lai man nepiemistu šāda spēja? viņa mazliet aizvainoti pajautāja. Laikam vienkārši esmu aizmirsusi, ka jūsu, cilvēku klātbūtnē īsti nerunājam, bet šoreiz man ir dots uzdevums, tāpēc arī es sāku runāt ar tevi, vilcene jau maigāk sacīja. Varbūt dosimies ceļā? Pļāpāt varēsim arī ejot.

Meitene jau grasījās kāpt nost, bet tad vēl atcerējās, ka vilki ir aukstasinīgi plēsoņas, kas nepadomās vai viņa ir cilvēks vai aita Bet kā lai es zinu, ka Tu mani negrasies apēst? Vendija palika uz zara un vēroja vilceni, kas bija ļoti skaista un veselīga.

Tavas bailes ir pamatotas, bet esmu solījusies, turklāt nesen labi paēdu, vilcene atteica. Sauc mani par Almadu. Turklāt es neēdu cilvēkus, ja vienīgi man neuzbrūk.

Vijolīte ierējās skaļāk, un Koora izbailī paraudzījās melnajā tusmā sev priekšā.
Kas tur ir?
Meitene saprata pēc skaņām, ka pirkešā kaut kas ir, bet tiklīdz izdzirdēja nagu šņākstoņu gar koku, saprata, ak tikai kaķēns.
-Ak, paldies Tam Kungam! Visu ceļu neesmu sastapusi kādu dzīvu dvēseli, bet derētu ieturēties.-
Ar savu spieķīti uztaustījusi ceļmalu, viņa palika apmetni sev apakšā un pieticīgi paēda siermaizi. Iedevusi gabaliņu desas kucītei, Koora klusi iesaucās, pastiepdama tieši sev priekšā kriksīti gaļas, kur varbūt bija koks. Viņa jau nezināja.
-Kis, kis, mincīt, vai esi izsalcis? Paņem nu gabaliņu desas, kis, kis!-

Alexa no drausmiigaam galvas saapem izkrita no gultas un, tumsaa pieceldamaas ieskreeja skapii un dabuudama milziidu punu uz galvas ............. Dranjkjiiga dziive......... vinja pie sevis nomurminaaja, iededza ellas lampinju,kas staaveeja uz ozolkoka nakstsgalinja ..... tad vinja apseedaas uz gultas malas un saaka paardomaat tikko sapnii redzeeto, no kaa saaka drausmiigi sappet galva ....... vinja aizgaaja uz virtuvi un uztaisiija sev citronmelisas teeju, kas biezhi vinjai paliidzeeja pret galvas saapeem, shoreiz arii ..... tad vinja meegjinaaja atcereties, ko vinja redzeeja savaa sapnii........... tas saakaas labi, vinja pastaigaajaas pie Santnesas upiites un vinjai visapkaart ziedeeja savvaljas orhidejas..... bet tad nez no kurienes gaishi zilajaas debesiis savilkaas tumshi lietus maakonji un vinja izdzirdeeja kaadu runaajam par un par to , ka vinjai ir jaaiet prom uz Cinjas ieleju, lai piepildiitu savu likteni un pluss pie taa visa , ka aaraa vinju kaads gaidiis ................. Kaut kaads aarpraats!.... vinja sev teica, izejot maajas pagalmaa, kur viegls veejinjsh atnesa saldo orhideju smarzhu .... vai tiesjaam man kaut kur ir jaadodas, vai tieshaam man ir jaapamet viss...... paar Alexas seju noriteeja asara,bet neskatoties uz emocijaam, peec dabas vinja bija ljoti piedziivojumu kaara un zinjkaariiga un vinkaarshi nevareeja pateikt "ne" ..........

Vendija nokāpa uz zemāka zara un tad veikli noleca no tā. Uzmetusi nedrošu skatu vilcenei viņa piegāja pie tās un pasniedza roku, kā labi audzināta meitene Prieks iepazīties Almada! Mani sauc Vendija!

Uz pleciem uzlikusi diez gan nelielu mugorsomu, kurā bija salikusi šādas visnepieciešamākās mantas bez kurām nu nekādīgi nevarēja iztikt, Elīza klusi izgāja laukā no mājas, lai gan diez vai kāds viņu pamanītu pat ja viņa ietu laukā skaļas bungu rīboņas pavadījumā Cerams, ka šis viss nav tikai joks, jo tādā gadījumā tas, kas šo te visu noorganizēja pamatīgi norausies Elīza nodomāja lūkodamās visapkārt. Kā gan lai ir iespējams būt labā garistāvoklī, ja tik vēlu naktī kāda nezināma balss, tevi izrauj no miega un telepātiski saka, ka nezin kādēļ jāiet uz Ciņu ieleju turklāt pat nepaskaidrojot kāpēc ? Taču tad viņa salēcās pamanot dīvainu dzivnieku, kas bija...vienradzis???? nākam uz viņas pusi Tas man? Elīza apjukusi vaicāja vienradzim paņemdama lapiņu un uzmanīgi to atvēra Seko Milfai, vienai no pēdējām vienradzēm. Viņa rādīs tev ceļu.... Tātad tavs vārds ir milfa? Elīza vaicāja atkal uzlūkodama vienradzi Ja tu vispār mani saproti mani sauc Elīzaviņa noteica, taču tad apklusa un redzot, ka vienradzis vēlas, lai viņa tam sekotu klusēdama to arī darīja.

Es neesmu mincītis, kaķene aizvainoti noteica un nolēca pie Amnefiozas, redzami turēdamās tālāk no Vijolītes. Es esmu kaķene un mans vārds ir Persifāla. Un desa nemaz neizklausās tik slikti, tā kā neatteikšos, kaķene atteica un piegāja pie meitenes vēl tuvāk.


Pēkšņi Alexas poriekšā parādījās kāda neredzēta būtne - driāda. Nāc man līdz, viņa samtainā balsī teica. Tev jāsatiekas ar savējiem, viņa noteica un dziedādama savādu melodiju pagriezās uz promiešanu.


Vilcene nostājās uz pakaļkājām un pasniedza Vendijai savu ķepu. Varbūt dosimies ceļā? Tālu mums būs jāiet un ceļš nebūs no tiem vieglākajiem.


Es neesmu no tām runīgākajām, vienradze klusu noteica, turklāt mums ir tāls ceļš priekšā, lai gan mums vispirms jāsatiekas ar to otro, pirms ejam uz ieleju.

Tu proti runāt? Elīza iesaucās pagriezdamās pret milfuun par kādu vēl otru tu tagad runā? Elīza apjukusi vaicāja pakodamās uz milfu Un vai tu vari man paskaidrot ko tas viss nozīmē un kas tas par pareģojumu ?Elīza jau nedaudz mierīgāk piebilda.

Es runāju tāpat kā visi. Turklāt tu neesi vienīgā izredzēta, kā rakstīts pareģojumā. Bet pareģojumu es tev nedrīkstu atklāt, turklāt nozīmē tas vienīgi to, ka esi īpaša. Savādāka nekā pārējās, vienradze noteica un turpināja doties uz priekšu. Pasaki, kad nogursti, jo manas kājas nogurumu nejūt....

Bet kāpēc tu man nedrīksti stāstīt par to pareģojumu? Un kur tad ir tie pārējie izredzēties? Un vai tu man vismaz vari pateikt to uz kuru vietu tajā Ciņu ielejā mēs īsti ejam?? Elīza saīgusi vaicāja likdama noprast, ka kamēr šie jautājumi nebūs atbildēti viņa nekur neies.

Darina gulēja saldā miegā. Viņa sapņoja kādu dīvainu sapni par meiteni, kura skrien pa mežu, bet blakus viņai virpoļodama lido bulta. Tad tā ietriecas kokā.
Un tad sāka skanēt kāda balss: Celieties un piepildiet savu likteni. Dodieties un Cīņu ieleju, kur sastapsiet savu pareģojumā noteikto likteni. Ārā jūs gaidīs ceļveži, turklāt tas nav sapnis.
Darina atvēra acis un pirmais ko iedomājās bija: "Kā, nav sapnis?" Viņa izkāpa no gultas un saģērbās. Tad Darina klusiņām izslīdēja pa durvīm un izgāja ārā, zvaigžņotajā naktī. Ceļvedis... viņa nočukstēja.

Ja tu zināsi pareģojumu, tad neapgūsi savas spējas, vienradze noteica, turklāt mēs satiksimies ar vienu no izredzētajiem jau šajā pašā ielejā. Un līdz Cīņu ielejai vēl tāls ceļš ejams, tāpēc ejam, lai citiem nav mūs jāgaida.


Darinas priekšā parādījās kāda maza, bet veikla vāverīte. Nāc man līdz, seko man, tas ir tavs liktenis, viņa ātri noteica un gaidīja Darinas reakciju.

Kad Koora izdzirdēja, ka kaķēns runā, viņa gandrīz dabūja infarktu.
-Kas?! Vai..vai tu runā?-
Viņa strauji atrāvās atpakaļ, eju nu sazini, ja nu visi runājošie dzīvnieki ēd cilvēkus?
-Vai... vai tu mani neaiztiksi?-
Meitene noskurinājās. Šitik bēnrišķīgi izrunāties! Ja kaķis prot runāt, tam ir jābūt augstdzimušam. Varbūt tas ir kāda maga mājdzīvnieks... Amfenioza taču negribēja pārvērsties pa krupi.
-Ai... Persi... Persi, Persifāla, kundze? Ja gribat, tas ir, vēlaties, varat nobaudīt manu necilo desu.-
Un, viņa atkal pastiepa plaukstu uz priekšu, neredzēdama, kur īsti atrodas Persifāla, tāpēc īsti pareizā virzienā tas nebija.

Beidz ākstīties, kaķene noteica un kaķiski iesmējās. Es neesmu ne cilv'wekēdāja ne mežone, ne arī man piemīt kaut kādas īpašas spējas. Turklāt man tevi jāvada ceļā, nevis jānobiedē. Tāls ceļš mums ejams.Un paldies par desu, Persifāla pakampa desu un to ātri apēda.

Man ir spējas? Elīza satriekta vaicāja, bet tad nolēma par to domāt vēlāk un jau pilnīgi nmierīgi atbildēja Cerams, ka es to pareģojumu kaut kad tomēr uzzināšu, bet tagad labāk tiešām dodamies ceļā to pateikusi Elīza gaidīja kad vienradze sāks iet, jo pati ceļu uz Ciņu ieleju nezināja.

Oho, runājoša vāvere. tas bija vienīgais ko Darina spēja izdvest. Viņa sakrustoja rokas pāri krūtīm, skatījās uz vāveri ar skeptisku skatienu un teica: Kā lai es zinu, ka tu esi īsta, laba un kāds vēl liktenis?! mazliet nokaunējusies viņa sāka spārdīt kādu sūnu uz zemes.

Vienradze klusi nošūpoja galvu un devās uz priekšu. Milfa gribēja līdz rītausmai nonākt pie meža. Un tur mēs viņus sastapsim, lai, kas arī viņi būtu, vienradze nodomāja un mierīgi turpināja soļot tālāk.


Nu, ja, ka runājoša. Kā tad vēl savādāk, vāvere ātri noteica. Es esmu īsta, pieskaries man, es esmu laba, jo atnācu tev pakaļ un, ja tu nebūtu pārliecināta par savu likteni, tad nebūtu iznākusi ārā. Un pierādījums ir tavs amulets. Apliec to, tas tevi aizsargās. Un mums jādodas uz priekšu - jāsatiekas ar vēl kādu.

Paklau, kāds izskatās tavs amulets un kur tas ir? vienradze pēkšņi noprasīja.

Amelets? Elīza iztrūkdamās no savām domām pārvaicāja un izņēma no jakas kabatas ameletu, kas bija parādijies pēc telepātiskā vēstijuma saņemšanas Tu domā šo? Elīza vaicāja parādot to Milfai.

Dzintars, vienradze klusu nočukstēja un tad skaļi teica: Jā, es domāju šo. Būs labāk, ja tu to apliksi un atcerēsies, ka tev tas ir jāsargā vairāk par visu.

Chihiro skumji pasmaidīja. Un kas notiks ar mums pēc tam, kad būsim zaudējušas savus akmeņus? viņa pajautāja.

Un tu jau atkal nepaskaidrosi kāpēc tas jādara vai ne? Elīza vaicāja aplikdama sev ap kaklu amuletu, bet tad atbildi tā arī nesagaidot atkal iegrima savās domās

Pabrīnījusies par to, kā kaķītis uztvēra viņas domas, Koora ievaicājās.
-Vai uz Cīņu ieleju, gadījumā? Kāda balss sapnī man pavēlēja doties uz turieni... Vai zināt, kas mani tur sagaida?-
Skumji pasmaidījusi, viņa nedroši piecēlās, pasaukdama Vijolīti, kura aiz garlaicības bija devusies trenkāt zaķus tepat tuvumā.
-Ak, Persifāla? Man tev ir jautājums...-
Amfenioza izņēma no kabatas mazo akmentiņu (vismaz viņš pēc tāda iztaustījās) un parādīja to Persifālai.
-Tad jau tu zināsi, ko tas nozīmē?-

Kad būsiet zaudējušas savus akmeņus, tad būsiet brīvas, burvis mazliet vilcinoties noteica.


Nē, to tu uzzināsi vēlāk un pati, vienradze noteica un saprata, ka drīz būs pie mežmalas.


Jā, tieši tā, kaķene noteica, un es zinu, kas tevi tur sagaida, bet tev tas būs noslēpumam būt. Dzintara spēks, apliec to un nepazaudē, sargā cik vien vari.

Lai nu būtu vismaz cerams, ka tas notiks drīz Elīza nomurmināja vairāk gan srev nekā Malfai, bet tad paņēma rokās amuletu un sāka uzmanīgāk to aplūkot Diez kāpēc šis amulets ir tik svarīgs? Varbūt tam piemīt kaut kādas maģiskas spējasvai kas tamlīdzīgs? Elīza pie sevis prātoja rokās grozīdama amuletu, lai labāk to aplūkotu.

Mija pamodas no diivainas sajuutas. Vinai likas, ka vinu vero, bet piecelusies, meitene neko nemaniija. Piecelusies gulta sedus, vina centas atsaukt atminja divaino sapni.
"Doties uz Cinu ieleju...Kadelj gan?" - Mija pie sevis domaaja.
- "Ak, Mija beidz mulkoties," meitene teica pati sev, "Tas tachu bija tikai sapnis." -
Izgajusi ara, ieelpot svaigu gaisu, vina sajuta kaut ko aukstu sava labaja roka. Atverusi plaukstu vina ieraidziija mirdzoshu akmeni - smaragdu.
- "Tas laikam bus no kadas mammas kaklarotas izkritis,"- meitene izklaidiigi pie sevis domaaja, neieverojot divainas zimes akmena sanos.
Vina ta gaja un gaja, pati nezinot kur, lidz attapas meza, kura vecaki vinai bija aizliegusi iet. Mija gribeja griezties atpakalj, kad vinjas celju aizskersoja koku zari.
- "Divaini," - meitene pagriezas uz citu pusi, bet atkal zari nelaida garaam.
Ta nu vina mekleeja celju atpakalj, lidz uznaaca tumsa. Meitene bija nogurusi, tapeec apsedas uz tuvaaka celma. Taja pasha mirkli vina aizmiga.


OOC:Atvainojos, ja ir murgaini, vnk ljoti steidzos, tapat jau esmu aizkavejusies

Paarsteigta par driaadas peekshnjo paraadiishanos Alexa zaudeeja liidzsvaru un nokrita uz dibena ....... Vai tu gribi mani kapaa iebiedeet?....... vinja jautaaja.....paga, man jaapanjem soma.....ieejot atpakalj maajaa vinja panjeema savu mugursomu, kur bija pacinja ar seerkocinjiem, nazis,nedaudz paartikas un naudas, sainiitis ar melisas teeju, karte,........ vinja sagjeerbaas peec iespeejas ertaak.......
Es esmu galiigi aprtakusi ..... ......... doties celjaa ar kaadu garu un gaidiit nezin ko........ Alexa sev teica uzliekot savu amuletu ap kaklu ..... tad izejot no savas maajas vinja paskatiijaas uz driaadu ...... vinja nopuutaas....... Nu, tad ejam?.... tad pagriezaas uz ieleju ar muguru un tur saakas vinjas celjojum.......... Taa man paceljam buus Dimantu ieleja

Akoraels atvēra acis un ievilka dziļu pārdomu elpu. Gaiss, sastindzis gaidās, smaržoja pēc zaļām lapām, dzīvības un plaukuma. Lai gan elfa galva nedaudz dīvaini dunēja (viņš bija apgūlies blakus kādu īpaši reibinošu ziedu kūlim), viņš atcerējās visu, ko naktī bija sapņojis un ne mirkli nešaubījās, ka teiktais un sajustais ir taisnība... jau vairākus gadus Zvaigžņu Lasītājs nebija redzējis nevienu sapni- viņam bija tikai debesis, kurās vērties vaļējām acīm.
Akoraels uztrausās sēdus un izstaipījās, cenzdamies atcerēties, uz kuru pusi ir ceļš un uz kuru jāiet dziļāk mežā. Rokas tikmēr notrausa no zilajām, daudzviet salāpītajām un noskrandušajām drānām nakts putekļus.
Par spīti savam necilajam un nabadzīgajam izskatam, elfs tomēr bija skaists un jauneklīgs. Viņa vaibsti, lai arī rētu pilni un noguruši, joprojām dvesa senču daili un kustības bija tik vieglas kā saules grācija no rīta.
Beidzot aptvēris, no kuras puses vakar nācis, elfs vēl uz mirkli atlaidās sūnās un noplūca reibinoši saldās puķes sev blakus, nopētīdams to maigi baltos ziedus.
Dzīvība visapkārt plaukst par spīti visam. Un cerība arī. Akoraels nodomāja un aizsprauda ziedus aiz ceļasomas ielāpa, piekārtodams to un iegrūzdams dziļāk smalko, ar sudrabu izrakstīto flautu, ko kā dāvanu bija saņēmis no pilnīga svešinieka.
Es, protams, sekošu sapnim. Skolotājs tika vienmēr mācījis, ka reiz zvaigznes mani uzrunās- caur dziesmu, caur dzīvi, caur sapni. Mans liktenis ir sācis piepildīties? viņš piecēlās kājās, paunu uzmetis plecos, un devās uz priekšu, nakts un rīta mijas iedvesmots.
Bet uz kuru pusi?

Pēkšni Miju pamodināja kāda skaņa. Viņas priekšā bija nostājies un dižājās pegazs. Sveika, vai dosimies ceļā? viņš tmeitenei uzsauca.


Labi, ejam, es aju jūtu viņus, driāda gaisīgi atteica un tikpat gaisīgi devās uz priekšu.


Akoraela priekšā parādījās kāds putns - paradīzes putns, kas nolaidās uz tuvu esošā celma. Nāc man līdzi, es parādīšu ceļu uz tavu likteni, putns noteica u gaidīja elfa atbildi.

Ew ashaa pagaidi mani, atshkjiriibaa no tevis es neeju tik aatri.... Alexa sauca driaadai aizmugiras ...... Vai vari man pastaastiit, kas ir shis amulets, kas man ir uz kakla? .... Vai arii tu par to nevari runaat?.............

Akoraels apstājās un sastinga, mirdzošām, tumšām acīm vērdamies paradīzes putnā. Viņa krūtis smagi cilājās no satraukuma un pirksti pieraduma dēļ pielika ogļmelnos matus priekšā spicajām ausīm- šajos laikos būt elfam bija bīstami.
Vai tu esi Zvaigžņu sūtnis? elfa balss klusā priekā iedrebējās, nopētot putna spalvas un ieskatoties tam acīs.
Vai tu man rādīsi ceļu uz Zvaigznēm? viņš paspēra nedrošu soli uz priekšu, vēlēdamies pieskārties šim brīnumam un noglaudīt skaistuļa kaklu.
Vai maz tā drīkst?

Meitene parbijas ieraugot balto pegazu, bet vel vairaaak vinu nobiedeeeja, tas ka vinjsh runaaja.
- "Kas..ko?..kada celja..? aaa.uz Cinju ieleju?.." - meitene saka saprast pegaza domu.
-"Es ..es nezinu...es nekur negribeju doties...kapec man jadodas?" - vina izstostiija, pati par sevi brinidamas kapec sarunaajas ar zirgu. [pegazu]

Vendija uzmeta savu somu uz muguras un devās līdz vilcenei. Mežā valdīja tik patīkamā kņada. Putni čivināja, skudras skraidīja no viena meža stūra uz otru, nesdamas pārtiku savai karalienei un vienlaicīgi attīrīdamas mežu no netīrumiem.
Vendija pārtrauca klusumu Uz kurieni mēs ejam? Viņa palūkojās uz vilceni.

Diez gan ilgu brīdi soļojusi visu laiku turēdamās tieši az Milfas, lai gan dažbrīd tas nemaz nebja tik viegli Elīza beidzot vairs neizturēja un ievaicājās Paklau kur īsti mums tā otrā izredzētā ir jāsatiek un vai tev ir kaut kāda nojausma kā viņa uzskatās??

Brīvas?nodārdēja rubīna sargātājas balss?
Kā to saprast? Mēs katra no sargātājām esam vairāk vai mazāk sasniegušas vecumu, kas katram mirstīgajam ir liels skaitlis! Kas notiks, kad akmeņi mums vairs neļaus dzīvot tādu dzīvi? viņs notieca un rokas sažņaudzās ciešāk. Tās jau trīcēja no dusmām. Arī lūpu kaktiņi sāka raustīties...

OOC: atvainojos par aizkavēšanos. Nu ieradusies arī Elēgija, smaragda sargātāja.

Elēgija bija iekārtojusies zālē un pielikusi plaukstas pie vēsās zemes. Smalkais smaragda amulets bija pagaisis un sirdī valdīja kluss tukšums, kurš alka tapt piepildīts. Tomēr viss ir beidzies. viņa tikko lūpām kustot nočukstēja. Skaņas šķita klusas kā ziedu dziesmas rāmā vējā.
Tu aicini mums pievienoties tev ceļa, bet vai tas nav kļuvis par mūsus ceļu jau no paša sākuma, kopš mirkļa, kad rokās iegūlās amulets? vārdi bija klusi un šķita ieaužamies nakts audeklā. Lai gan varbūt ar nē. Mūsu ceļš šķiet ir pagājis, nozudis mūsu laiks, palicis vēl tikai viens uzdevums, uz kuru tu mūs aicini. sargātāja nolieca galvu un ļāva matiem aizkrist priekšā sejai.
Teic, kāds uzdevums, un došos ceļā. mirkli klusējusi viņa piecēlās un izslējās.

Gēta ,pat neasgaidījusi atbildi no Nomfordosa, dzēlīgo acu skatienu pievērsa Elēģijai.
Tu nesaproti, ka viss, ko mēs darījām, visa šī misija, ko pildījām šos neskaitāmos gadu simtus, tagad ir pagaisusi vējā? viņa noteica un negrasījās apstāties. Rokas vēl aizvien trīcēja. Mūsu vietā nāks kaut kādi jauni un nepieredzējuši zaļknābji!Viņi neko nesaprot!Mēs izprotam akmeņu īsto spēku...
Kaut gan kāda maza prāta daļiņa atteicās tam ticēt, tomēr pati Grēta mēgināja to sev ieskaidrot. Vienūgās sargātājas, kas pratušas nosargāt akmeņu spēku ir viņas.
Taču, sargātājas, kas pirs mums... šīs domas viņa ātri vien noraidīja.
Taču Grētai viemēr ir bijusi slepena ideja piesavināties arī citu akeņu spēku, tikai vēl atlikusī sirdsapziņa to neļāva.
Nikns acu skats pievērsās gudrajam.

Eu, pagaidi! Kur mums jāiet? Ar ko jātiekas? Es tev neuzticos! Darina klaji paziņoja vāverei. Viņa pieliecās un noglaudīja vāveres kažoku un no tās spalvas, Darina sajuta ka vāvere ir īstāka par īstu.
Bet kā tu vari runāt? Tu esi kaut kāds mistisks radījums, vai arī piederi kādam burvim, vai arī tu esi pārvērsta princese? taču tad viņa sajutās muļķīgii un paberzējusi roku, sacīja: Labi ejam. Rādi ceļu.

Amulets? driāda iesmējās. Tas nav amulets, bet gan tavs spēks, kuru tev pašai jāatklāj.


Es neezmu zvaigžņu sūtnis, bet gan nāku pēc tevis, jo tev jāpiepilda pareģojums, ko uzzināsi vēlāk, paradīzes putns atteica. Nāc vien tuvāk nebaidies, tiaki atceries, ka mums jāpasteidzas, jo mums vēl kāds jāsatiek.


Tas ir tavs liktenis, pegazs mierīgi atteica un palūkojās uz Miju. Tas ir rakstīts pareģojumā, kuru laiks piepildīt, tuklāt mēs nedrīkstam likt gaidīt tam otrajam.


Mums jāsatiek tas otrais, vilcene atrūca. Tad kopā dosimies tālāk uz Cīņu ieleju. Pacieties, drīz būsim galā.


Izredzētā? vienradze iejautājās. Izredzētā? Es jau pa gabalu jūtu viņu, turklāt tas tev būs mazs pārsteigums.


Runājot par akmeņiem, nebūsiet jau pirmās, kas tos sargā un ne arī pēdējās, kurām no tiem būs grūti šķirties, Nomfordoss noteica.


Paldies Elēģija par tavu sapratni. Mums jādodas uz Cīņu ieleju, lai sastaptos ar izredzētajiem un jaunajām sargātājām. burvis piebilda un pasmaidīja savā jokainā veidā.


Nu, tad ejam, vāvere noteica un sāka lēnām lēkāt, ik pa brīdim atskatoties uz Darinu. Mums jāsatiek tā otrā, turklāt mēs runājam jau kopš pirsākumiem, tomēr mūs sadzirdēt izdodas tikai tiem, kas ir izredzēti vai tie, kuriem vēlasmies atklāties.


OOC: Atvainojos, bet biju Rīgā un netiku pie neta....

Kāpēc vispār mums bija tie jāatdod? nebeiza rubīna sargātāja. Mēs esam pieredzējušas un... viņa apstājās.
...negribam tos atdot... domās viņa norūca un pagriezās lepni soļoja projām.
Pēc tam viņa atskatījās. Viņa gribēja aiziet, taču ziņkāre bija lielāka, tāpēc viņa apstājās un noteica:
Bet...kas īsti notiks ar mums? viņa noprasīja tik pat bargi, taču iekšējā balss bijai bailīga un klusa.
Rokas, kas bija dūrēs tagad atlaidās un nogūlās gar sāniem.

Tiešām negribi to jau laikus pateikt? Elīza ziņkārīgi vaicāja paiedama tuvāk vienradzei Starp citu cik tālu ir līdz tai vietai kurā mums it kā ar viņu jāsatiekas?