"Normālisma" atskaites punkts, Ko nozīmē īpašība "Normāls"? Opcijas

[Hermaine]

Kādu dienu apcerot 1. HP grāmatu un tajā ietvertās Roulingas dažādās idejas, nonācu pie tēmas - kas tad skaitās "normāls". Teiksim "normāls" cilvēks. Kā jūs atšķirat "normālos" no "īpašajiem" un "neparastajiem" cilvēkiem? Vai esat sev nodefinējuši kādus kritērijus un pie kuriem paši sevi pieskaitāt?

[Miervaldis Gotiņ...]

Tā ātrumā un klasiski - normu definē vairākums

[Roviela]

Jā, tieši tā. Īsumā - normāls ir tas, kas uzvedas kā vairākums, vismaz tuvu tam.
Nav runa par spējām, bet gan par uzvedību. "Īpašs" nav sinonīms "nenormāls".
Es normālību parasti novērtēju pēc spējas rīkoties adekvāti situācijai, vismaz vēlēšanos to darīt, vismaz situācijas pamanīšanu. Tas, protams, nenozīmē, ka visi, kas neprot pieklājīgi uzvesties, vai tīši ignorē pārējos, būtu nenormāli. Jo tas ir tīši darīts, un to uzreiz var redzēt. Iespējams, tāds novērtējums ir cilvēkiem iestrādāts kaut kur gēnos vai vēl kaut kā tā, jo tā nu ir noteikts dabā, ka pārlieku savādajiem (nenormālajiem) būs iztikt bez pēcnācējiem. Tas tā, kopumā. Pajautā sev - vai es vēlos ar to tur kopīgu pēcnācēju, un viss par savu novērtējumu otra normālībai būs skaidrs.

[Ungaarijas ragas...]

Manā izpratnē normālais ir tas, kurš ir tikpat pelēks, cik apkārtējā pelēkā masa. Diemžēl mēs neviens neesam normāli, jo katrā sabiedrībā ir savi uzskati un priekšraksti pēc kādiem jādzīvo. Un tāpēc mēs nespējam uzvesties ideāli (lasi "normāli") visur.

[Roviela]

Piezīme pie mana iepriekš teiktā - es normāls/nenormāls uztveru vairāk medicīniskā nozīmē. Tādā ziņā tas pilnīgi atšķiras no Ragastes "normālā" definīcijas.
Bet atskaites punkts "sabiedriski normālajam" tiešām ir "vidējais parastais cilvēks konkrētā sabiedrībā". Un otrs - katram no mums ir kaut kāds talants, kurā ir potence kļūt par "izcilo". Absolūti katram.

[Grēkmeistars]

Normāls cilvēks ir tas, kurš spēj apzināties robežas, un lielākoties visi cilvēki ir normāli, jo zina, kā izturēties sabiedrībā, kā reaģēt, kā izskatīties... un tā tālāk. Normāls cilvēks parasti nejūtas diezko labi, ja nejauši vai tīšuprāt pārkāpj "normāluma" robežas. Normāls cilvēks vēlas būt normāls. Bet tas nenozīmē, ka tajā pašā laikā cilvēks nevar būt arī īpašs. Ja viņam/viņai nav nekādu vizuālu un uzvedības atšķirības pazīmju, mēs automātiski uzskatam viņu par normālu vidusmēra cilvēku, bet mēs nezinām, kāds viņš ir vienatnē ar sevi, kas viņā paslēpts, kāds viņš ir ar draugiem. Tas liek domāt, ka visi ir liela masa un īpašie ir tikai tie cilvēki, kas sabiedrībā izceļas ar kaut kādiem talantiem, izskatu, izgājieniem. Tie ir maldi.
Un tā jau ir, ka neviens negrib būt galīgs frīks, pat ja ir atšķirīgs. Pat tie, kas tīšām cenšas izskatīties un uzvesties, un būt atšķirīgi, zina robežas. Jo tomēr pastāv liela atšķirība starp brīvdomātāju un psihiski nelīdzsvarotu cilvēku. Un idiotu, kas cenšas būt foršs...

Kas dara cilvēku īpašu un neparastu jeb, kā es mēdzu viņus saukt, kas pārvērš cilvēku par pārcilvēku?
Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka tā ir cilvēka iekšējā un ārējā bagātība, kas dara viņu sevišķu. Tajā apvienojas izkopta gaume, savs skatījums (tam nebūt nav jābūt pārspīlēti oriģinālam - vienkārši savam), brīvības gars, zināšanas, drosme, daudzpusība, augstākas vēlmes, jūtīgums (šeit, es nedomāju emocionalitāti), talantīgums (vairākās jomās. Ne vienmēr tas cilvēks, kas prot burvīgi zīmēt vai spēlēt vijoli, ir īpašs cilvēks), skaistums (tam nav jābūt skaistuma standartam. Reizēm cilvēki vienkārši mirdz.). Īpaši cilvēki mēdz iedziļināties, nevis skatīties virspusēji. Īpaši cilvēki zina standartus, bet viņi spēj novilkt robežu starp nepieciešamiem standartiem un muļķīgiem standartiem. Īpašus cilvēkus sabiedrība gan nicina un pazemo, gan arī apbrīno. Īpaši cilvēki nestrādās darbā tikai naudas dēļ, viņi sekos saviem sapņiem. Un tā tālāk... ...
Šeit, es neuzskaitīju īpašības, kas dara cilvēku dīvainu. Dīvains - tas jau ir pavisam cits jēdziens.

[mausns]

Jautājums neviennozīmīgs. Izlasīju atbildes. Tās visas ir kaut kur līdzīgas un tai pat laikā atšķirīgas savos definējumos.
Gribu tik piebilst.
Jā, mēs esam sociālas būtnes un kā tādām mums jāievēro sociālās, sabiedrības normas. katrs īpatnis, kas kaut kādā veidā no tā visa izdalās (apģērbs, uzvedība u.c.tml.) reizēm jau apriori tiek nodefinēts par nenormālu. Un tikai tāpēc, ka ir savādāks.
Par pēcnākamiem runājot (Roviela uzvedināja uz šo domu) - es nekad neesmu gribējusi bērnu no zagļa, maniakāla slepkavas, maniakāla izvarotāja, bezdvēseliska, cietsirdīga cilvēka. Šāda tipa cilvēki man vienmēr ir asociējušies ar nenormālajiem, kurus vajag viennozīmīgi izolēt uz mūžu.
Pārējie? Viņi ir savādāki. Un tikai. Un arī ir sociālas būtnes.
Un vēl - mūsu, postpadomju sabiedrība jau apriori ir slima ar slimu skatījumu uz pasauli.
Vakar, mēs grupiņa iz lffb, aizbraucām uz Strazdumuižas internātu vājredzīgiem bērniem vadīt kabineta spēli. Daudzas lietas nācās pārspēlēt un improvizēt. Un tomēr - viņi ir tādi paši, kā mēs. Tikai redz uz iekšu, nevis uz āru. Un ne visi no viņiem ir pilnīgi akli. vājredzībai ir dažādas pakāpes.
Un brauksim vēl pie pirmās izdevības. Sarunāsim ar vadību un darīsim tālāk.
Nē, mēs neesam labdarības organizācija. Mēs braucām saprasties. Dzirdēt viņus un ļaut dzirdēt mūs. Tas saucas - savstarpējā komunikācija, savstarpējā integrācija un vēl čupa modīgo vārdiņu.
galu galā - mēs nedzīvojam uz plikas klints okeāna vidū. Bet pat tur ir sava sabiedriskā struktūra - ap klinti ir okeāns, kurā sabiedriskojas ūdens radības ar saviem sabiedriskajiem likumiem, pārlido putni ar savu skatījumu uz lietām un vietām.
Mums ir jāiemācās pieņemt vienam otru tādus, kādi esam - savādākus, citādākus. Visādus.
(Un es nerunāju par tiem nenormālajiem, kas ir izvēlējušies apzināti ignorēt visu apkārtējo pasauli un darīt viņai pāri)

[Hermaine]

Paldies par atbildēm!

Jautājums tik tiešām ir neviennozīmīgs un kā redzu tādas pašas ir arī atbildes.

Katrā ziņā mana atziņa bija tāda, ka laikam jau jēdzienam "normāls" ir vajadzīgs atskaites punkts un visbiežāk par to katrs ņem pats sevi, vai arī vispārīgākā gadījumā - vidējo parasto sabiedrisko cilvēku ar ētikas un noteiktas inteliģences normām. Vai arī iekļaujoties medicīniskajās normās.

Drīkst uzdot muļķīgu jautājumu - vai mēs, kurbijkurnieši skaitāmies normāli?

[mausns]

Atkal - mana atbilde būs tik pat atšķirīga, kā visas citas. Mēs esam un skaitāmies tik normāli, cik tādi jūtamies. Un es nerunāju par katra individuālajām medicīniskajām īpatnībām. Mēs visi esam reizē jukuši un nejukuši. Tāpēc, ka mūsu intereses reizēm atšķiras no standarts un standartā, klišejiski domājošie mūs uzskata laikam par "īptņiem bez veselā saprāta".

[Miervaldis Gotiņ...]

Drīkst uzdot muļķīgu jautājumu - vai mēs, kurbijkurnieši skaitāmies normāli?

Sāksim ar to, ka `mēs - kurbijkurnieši` nemaz neesam tik viendabīgs maisījums, kā varētu padomāt sākumā

Un viennozīmīgi - jā, mēs esam <pietiekoši> normāli.

[Ungaarijas ragas...]

Skatoties no medicīniskā viedokļa, man par kurbijkurniešiem ir radies iespaids, kā par normāliem.

Bet atkal skatoties no otras puses, tās manis minētās pelēkās masas puses, mēs esam ar novirzēm.

[Miervaldis Gotiņ...]

Bet atkal skatoties no otras puses, tās manis minētās pelēkās masas puses, mēs esam ar novirzēm.

Nav tādas `pelēkās masas`, visi tajā ir ar `novirzēm`, tikai katrs ar savām. Nu, tā kā cilvēku ir vairāk nekā noviržu, tad cilvēki ar līdzīgām novirzēm mēdz apvienoties interešu klubiņos, ko arī mēs principā esam izdarījuši

[Roviela]

Jā, es arī gribēju teikt, ka "vidējais pelēkās masas cilvēks" ir abstrakcija, kuras realitāte ir apspēlēta vienā otrā fantastikas stāstā.
Tā kā tā ir abstrakcija, tad nav jau neviena, kas varētu novērtēt, esam mēs vai neesam novirze no normas. Sabiedriskā doma gan ir, bet tā ir veidojama.
No medicīniskā viedokļa neapskatīsim. Šeit ir bijuši daži, par kuriem man ir radušās šaubas, bet es neesmu tiesīga kompetenti spriest. Man nav attiecīgās izglītības.

Starp citu, ir iznākusi Bārbalas Simsones (bij. Strodes) pētījums "Iztēles ģeogrāfija. Mītiskā paradigma 20. gs. fantāzijas prozā."
http://www.jr.lv/lv/veikals/prece/index.ht...?shop_id=329268

Tur ir skarti arī šie aspekti - cik ļoti kaut kā (piemēram - "fantāzija ir tikai bērnu blēņas") sabiedrisko definīciju veido politika, piemēram. Es grāmatu izlasīju. Kā jau zinātnisks pētījums, tā lasās pagrūti, tomēr man tiešām patika.

[mausns]

Star citu, šī Bārbalas Simsones (bij. Strodes) grāmata ir viņas disertācijas materiāls. Drusku apstrādāts iespiešanai. Krāmējos ar konspektēšanu, bet - tagad toč nevajadzēs.

[Ungaarijas ragas...]

He he, Gotiņtēv, cik cilvēku tik viedokļu. Protams, kā tādas pelēkās masas cilvēka nav (mēs jau fiziski esam itin krāsaini un itin spridzīgi pārvietojamies, nevis šļūcam kā bezveidīga dubļu masa) un tāpēc es lietoju attiecīgo salīdzinājumu.

Jo katrs šāds interešu klubiņš mēdz sevi uzskatīt par normālākiem kā citi, un sevišķi tie, kuri tādi augstprātīgāki, mēdz pārējos uzskatīt par garlaicīgiem, neinteresantiem ļaudīm, kuri par vienīgo izdzīvošanas iespēju uzskata pakļaušanos bara instinktam.

Jebkurā gadījumā mans secinājums. Normālisma atskaites punktu nav iespējams definēt, jo izdzīvo tikai nenormālie. Tie, kuri mutāciju ceļā pielāgojas pārmaiņām. Normālie, kuri dzīvo kā visi pārējie, agrāk vai vēlāk izmirst vai kļūst nenormāli. He, sanāk nepārtrauktais aplis.

Un visbeidzot atbildot uz Hermaines jautājumu:

Vai esat sev nodefinējuši kādus kritērijus un pie kuriem paši sevi pieskaitāt?

Nē, konkrētus kritērijus es neesmu sev nodefinējusi. Es esmu neparasta. Es pielieku lielas pūles, lai ārpus sava interešu klubiņa pārējiem liktos kaut kas ikdienišķs, neievērojams. Tā ir mana izdzīvošanas stratēģija. Pagaidām sokas labi.

[Beppo]

Normāls --- tas ir vairāk vai mazāk līdzīgs man.

[kikjo]

Normāls --- tas ir vairāk vai mazāk līdzīgs man.

+1

Ļoti precīzi pateikts.

[Hermaine]

O jā, Beppo tik tiešām trāpīja kā naglai uz galvas!

Ungārijas ragaste - bet varbūt tad iznāk, ka tevis definētie nenormālie patiesībā ir normālie, jo tie spēj izdzīvot. Jo pēc dabas likumiem jau būtu jābūt tā, ka tiem "normālajiem" un "labākajiem" būtu jāizdzīvo. "Nenormālajiem" būtu jāiet bojā, ja to īpašības pasliktina sugas izdzīvošanas iespējas.

Tādā gadījumā jautājums tev - kādēļ centies pielikt pūles, lai būtu ikdienišķa un neievērojama? Kā tieši saskaņā ar tevis definēto normālisma teoriju darbojas tava izdzīvošanas stratēģija?

[Ungaarijas ragas...]

Ungārijas ragaste - bet varbūt tad iznāk, ka tevis definētie nenormālie patiesībā ir normālie, jo tie spēj izdzīvot. Jo pēc dabas likumiem jau būtu jābūt tā, ka tiem "normālajiem" un "labākajiem" būtu jāizdzīvo. "Nenormālajiem" būtu jāiet bojā, ja to īpašības pasliktina sugas izdzīvošanas iespējas.

Nu, kā jau minēju, tas ir apburtais loks. Iesākumā šamie ir nenormāli, jo atšķiras no parējiem. Pēc tam viņi kļūst normāli, jo palikuši vairākumā tādi, kuri spēj izdzīvot. Tad starp viņiem atkal uzrodas indivīdi, kas labāk pielāgojušies, tā ir jaunā nenormālo paaudze.

Tādā gadījumā jautājums tev - kādēļ centies pielikt pūles, lai būtu ikdienišķa un neievērojama? Kā tieši saskaņā ar tevis definēto normālisma teoriju darbojas tava izdzīvošanas stratēģija?

Bērnības trauma + vārda tiešajā nozīmē, burvīga audzināšana. Būt līdzīgam konkrētām interešu grupām, nozīmē to, ka var izvairīties no nepatīkamām sajūtām, kādas var sagādāt apkārtējie, ja sāk uzvesties savādāk. :] Ja uzvedies neuzkrītoši, tevi nepamana un tu dzīvo ilgāk.

[Miervaldis Gotiņ...]

Ja uzvedies neuzkrītoši, tevi nepamana un tu dzīvo ilgāk.

Pilnībā piekrītu

O jā, Beppo tik tiešām trāpīja kā naglai uz galvas!

Nujā, arī taisnība, cilvēki vairumā gadījumu par atskaites punktu pieņem tieši sevi, un apkārtējos par nenormāliem uzskata arī tad, ja pēdējie ir nospiedušā vairumā