Kādu dienu apcerot 1. HP grāmatu un tajā ietvertās Roulingas dažādās idejas, nonācu pie tēmas - kas tad skaitās "normāls". Teiksim "normāls" cilvēks. Kā jūs atšķirat "normālos" no "īpašajiem" un "neparastajiem" cilvēkiem? Vai esat sev nodefinējuši kādus kritērijus un pie kuriem paši sevi pieskaitāt?

Tā ātrumā un klasiski - normu definē vairākums

Jā, tieši tā. Īsumā - normāls ir tas, kas uzvedas kā vairākums, vismaz tuvu tam.
Nav runa par spējām, bet gan par uzvedību. "Īpašs" nav sinonīms "nenormāls".
Es normālību parasti novērtēju pēc spējas rīkoties adekvāti situācijai, vismaz vēlēšanos to darīt, vismaz situācijas pamanīšanu. Tas, protams, nenozīmē, ka visi, kas neprot pieklājīgi uzvesties, vai tīši ignorē pārējos, būtu nenormāli. Jo tas ir tīši darīts, un to uzreiz var redzēt. Iespējams, tāds novērtējums ir cilvēkiem iestrādāts kaut kur gēnos vai vēl kaut kā tā, jo tā nu ir noteikts dabā, ka pārlieku savādajiem (nenormālajiem) būs iztikt bez pēcnācējiem. Tas tā, kopumā. Pajautā sev - vai es vēlos ar to tur kopīgu pēcnācēju, un viss par savu novērtējumu otra normālībai būs skaidrs.

Manā izpratnē normālais ir tas, kurš ir tikpat pelēks, cik apkārtējā pelēkā masa. Diemžēl mēs neviens neesam normāli, jo katrā sabiedrībā ir savi uzskati un priekšraksti pēc kādiem jādzīvo. Un tāpēc mēs nespējam uzvesties ideāli (lasi "normāli") visur.

Piezīme pie mana iepriekš teiktā - es normāls/nenormāls uztveru vairāk medicīniskā nozīmē. Tādā ziņā tas pilnīgi atšķiras no Ragastes "normālā" definīcijas.
Bet atskaites punkts "sabiedriski normālajam" tiešām ir "vidējais parastais cilvēks konkrētā sabiedrībā". Un otrs - katram no mums ir kaut kāds talants, kurā ir potence kļūt par "izcilo". Absolūti katram.

Normāls cilvēks ir tas, kurš spēj apzināties robežas, un lielākoties visi cilvēki ir normāli, jo zina, kā izturēties sabiedrībā, kā reaģēt, kā izskatīties... un tā tālāk. Normāls cilvēks parasti nejūtas diezko labi, ja nejauši vai tīšuprāt pārkāpj "normāluma" robežas. Normāls cilvēks vēlas būt normāls. Bet tas nenozīmē, ka tajā pašā laikā cilvēks nevar būt arī īpašs. Ja viņam/viņai nav nekādu vizuālu un uzvedības atšķirības pazīmju, mēs automātiski uzskatam viņu par normālu vidusmēra cilvēku, bet mēs nezinām, kāds viņš ir vienatnē ar sevi, kas viņā paslēpts, kāds viņš ir ar draugiem. Tas liek domāt, ka visi ir liela masa un īpašie ir tikai tie cilvēki, kas sabiedrībā izceļas ar kaut kādiem talantiem, izskatu, izgājieniem. Tie ir maldi.
Un tā jau ir, ka neviens negrib būt galīgs frīks, pat ja ir atšķirīgs. Pat tie, kas tīšām cenšas izskatīties un uzvesties, un būt atšķirīgi, zina robežas. Jo tomēr pastāv liela atšķirība starp brīvdomātāju un psihiski nelīdzsvarotu cilvēku. Un idiotu, kas cenšas būt foršs...

Kas dara cilvēku īpašu un neparastu jeb, kā es mēdzu viņus saukt, kas pārvērš cilvēku par pārcilvēku?
Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka tā ir cilvēka iekšējā un ārējā bagātība, kas dara viņu sevišķu. Tajā apvienojas izkopta gaume, savs skatījums (tam nebūt nav jābūt pārspīlēti oriģinālam - vienkārši savam), brīvības gars, zināšanas, drosme, daudzpusība, augstākas vēlmes, jūtīgums (šeit, es nedomāju emocionalitāti), talantīgums (vairākās jomās. Ne vienmēr tas cilvēks, kas prot burvīgi zīmēt vai spēlēt vijoli, ir īpašs cilvēks), skaistums (tam nav jābūt skaistuma standartam. Reizēm cilvēki vienkārši mirdz.). Īpaši cilvēki mēdz iedziļināties, nevis skatīties virspusēji. Īpaši cilvēki zina standartus, bet viņi spēj novilkt robežu starp nepieciešamiem standartiem un muļķīgiem standartiem. Īpašus cilvēkus sabiedrība gan nicina un pazemo, gan arī apbrīno. Īpaši cilvēki nestrādās darbā tikai naudas dēļ, viņi sekos saviem sapņiem. Un tā tālāk... ...
Šeit, es neuzskaitīju īpašības, kas dara cilvēku dīvainu. Dīvains - tas jau ir pavisam cits jēdziens.

Jautājums neviennozīmīgs. Izlasīju atbildes. Tās visas ir kaut kur līdzīgas un tai pat laikā atšķirīgas savos definējumos.
Gribu tik piebilst.
Jā, mēs esam sociālas būtnes un kā tādām mums jāievēro sociālās, sabiedrības normas. katrs īpatnis, kas kaut kādā veidā no tā visa izdalās (apģērbs, uzvedība u.c.tml.) reizēm jau apriori tiek nodefinēts par nenormālu. Un tikai tāpēc, ka ir savādāks.
Par pēcnākamiem runājot (Roviela uzvedināja uz šo domu) - es nekad neesmu gribējusi bērnu no zagļa, maniakāla slepkavas, maniakāla izvarotāja, bezdvēseliska, cietsirdīga cilvēka. Šāda tipa cilvēki man vienmēr ir asociējušies ar nenormālajiem, kurus vajag viennozīmīgi izolēt uz mūžu.
Pārējie? Viņi ir savādāki. Un tikai. Un arī ir sociālas būtnes.
Un vēl - mūsu, postpadomju sabiedrība jau apriori ir slima ar slimu skatījumu uz pasauli.
Vakar, mēs grupiņa iz lffb, aizbraucām uz Strazdumuižas internātu vājredzīgiem bērniem vadīt kabineta spēli. Daudzas lietas nācās pārspēlēt un improvizēt. Un tomēr - viņi ir tādi paši, kā mēs. Tikai redz uz iekšu, nevis uz āru. Un ne visi no viņiem ir pilnīgi akli. vājredzībai ir dažādas pakāpes.
Un brauksim vēl pie pirmās izdevības. Sarunāsim ar vadību un darīsim tālāk.
Nē, mēs neesam labdarības organizācija. Mēs braucām saprasties. Dzirdēt viņus un ļaut dzirdēt mūs. Tas saucas - savstarpējā komunikācija, savstarpējā integrācija un vēl čupa modīgo vārdiņu.
galu galā - mēs nedzīvojam uz plikas klints okeāna vidū. Bet pat tur ir sava sabiedriskā struktūra - ap klinti ir okeāns, kurā sabiedriskojas ūdens radības ar saviem sabiedriskajiem likumiem, pārlido putni ar savu skatījumu uz lietām un vietām.
Mums ir jāiemācās pieņemt vienam otru tādus, kādi esam - savādākus, citādākus. Visādus.
(Un es nerunāju par tiem nenormālajiem, kas ir izvēlējušies apzināti ignorēt visu apkārtējo pasauli un darīt viņai pāri)

Paldies par atbildēm!

Jautājums tik tiešām ir neviennozīmīgs un kā redzu tādas pašas ir arī atbildes.

Katrā ziņā mana atziņa bija tāda, ka laikam jau jēdzienam "normāls" ir vajadzīgs atskaites punkts un visbiežāk par to katrs ņem pats sevi, vai arī vispārīgākā gadījumā - vidējo parasto sabiedrisko cilvēku ar ētikas un noteiktas inteliģences normām. Vai arī iekļaujoties medicīniskajās normās.

Drīkst uzdot muļķīgu jautājumu - vai mēs, kurbijkurnieši skaitāmies normāli?

Atkal - mana atbilde būs tik pat atšķirīga, kā visas citas. Mēs esam un skaitāmies tik normāli, cik tādi jūtamies. Un es nerunāju par katra individuālajām medicīniskajām īpatnībām. Mēs visi esam reizē jukuši un nejukuši. Tāpēc, ka mūsu intereses reizēm atšķiras no standarts un standartā, klišejiski domājošie mūs uzskata laikam par "īptņiem bez veselā saprāta".

Sāksim ar to, ka `mēs - kurbijkurnieši` nemaz neesam tik viendabīgs maisījums, kā varētu padomāt sākumā

Un viennozīmīgi - jā, mēs esam <pietiekoši> normāli.

Skatoties no medicīniskā viedokļa, man par kurbijkurniešiem ir radies iespaids, kā par normāliem.

Bet atkal skatoties no otras puses, tās manis minētās pelēkās masas puses, mēs esam ar novirzēm.

Nav tādas `pelēkās masas`, visi tajā ir ar `novirzēm`, tikai katrs ar savām. Nu, tā kā cilvēku ir vairāk nekā noviržu, tad cilvēki ar līdzīgām novirzēm mēdz apvienoties interešu klubiņos, ko arī mēs principā esam izdarījuši

Jā, es arī gribēju teikt, ka "vidējais pelēkās masas cilvēks" ir abstrakcija, kuras realitāte ir apspēlēta vienā otrā fantastikas stāstā.
Tā kā tā ir abstrakcija, tad nav jau neviena, kas varētu novērtēt, esam mēs vai neesam novirze no normas. Sabiedriskā doma gan ir, bet tā ir veidojama.
No medicīniskā viedokļa neapskatīsim. Šeit ir bijuši daži, par kuriem man ir radušās šaubas, bet es neesmu tiesīga kompetenti spriest. Man nav attiecīgās izglītības.

Starp citu, ir iznākusi Bārbalas Simsones (bij. Strodes) pētījums "Iztēles ģeogrāfija. Mītiskā paradigma 20. gs. fantāzijas prozā."
http://www.jr.lv/lv/veikals/prece/index.ht...?shop_id=329268

Tur ir skarti arī šie aspekti - cik ļoti kaut kā (piemēram - "fantāzija ir tikai bērnu blēņas") sabiedrisko definīciju veido politika, piemēram. Es grāmatu izlasīju. Kā jau zinātnisks pētījums, tā lasās pagrūti, tomēr man tiešām patika.

Star citu, šī Bārbalas Simsones (bij. Strodes) grāmata ir viņas disertācijas materiāls. Drusku apstrādāts iespiešanai. Krāmējos ar konspektēšanu, bet - tagad toč nevajadzēs.

He he, Gotiņtēv, cik cilvēku tik viedokļu. Protams, kā tādas pelēkās masas cilvēka nav (mēs jau fiziski esam itin krāsaini un itin spridzīgi pārvietojamies, nevis šļūcam kā bezveidīga dubļu masa) un tāpēc es lietoju attiecīgo salīdzinājumu.

Jo katrs šāds interešu klubiņš mēdz sevi uzskatīt par normālākiem kā citi, un sevišķi tie, kuri tādi augstprātīgāki, mēdz pārējos uzskatīt par garlaicīgiem, neinteresantiem ļaudīm, kuri par vienīgo izdzīvošanas iespēju uzskata pakļaušanos bara instinktam.

Jebkurā gadījumā mans secinājums. Normālisma atskaites punktu nav iespējams definēt, jo izdzīvo tikai nenormālie. Tie, kuri mutāciju ceļā pielāgojas pārmaiņām. Normālie, kuri dzīvo kā visi pārējie, agrāk vai vēlāk izmirst vai kļūst nenormāli. He, sanāk nepārtrauktais aplis.

Un visbeidzot atbildot uz Hermaines jautājumu:
Nē, konkrētus kritērijus es neesmu sev nodefinējusi. Es esmu neparasta. Es pielieku lielas pūles, lai ārpus sava interešu klubiņa pārējiem liktos kaut kas ikdienišķs, neievērojams. Tā ir mana izdzīvošanas stratēģija. Pagaidām sokas labi.

Normāls --- tas ir vairāk vai mazāk līdzīgs man.

+1

Ļoti precīzi pateikts.

O jā, Beppo tik tiešām trāpīja kā naglai uz galvas!

Ungārijas ragaste - bet varbūt tad iznāk, ka tevis definētie nenormālie patiesībā ir normālie, jo tie spēj izdzīvot. Jo pēc dabas likumiem jau būtu jābūt tā, ka tiem "normālajiem" un "labākajiem" būtu jāizdzīvo. "Nenormālajiem" būtu jāiet bojā, ja to īpašības pasliktina sugas izdzīvošanas iespējas.

Tādā gadījumā jautājums tev - kādēļ centies pielikt pūles, lai būtu ikdienišķa un neievērojama? Kā tieši saskaņā ar tevis definēto normālisma teoriju darbojas tava izdzīvošanas stratēģija?

Nu, kā jau minēju, tas ir apburtais loks. Iesākumā šamie ir nenormāli, jo atšķiras no parējiem. Pēc tam viņi kļūst normāli, jo palikuši vairākumā tādi, kuri spēj izdzīvot. Tad starp viņiem atkal uzrodas indivīdi, kas labāk pielāgojušies, tā ir jaunā nenormālo paaudze.


Bērnības trauma + vārda tiešajā nozīmē, burvīga audzināšana. Būt līdzīgam konkrētām interešu grupām, nozīmē to, ka var izvairīties no nepatīkamām sajūtām, kādas var sagādāt apkārtējie, ja sāk uzvesties savādāk. :] Ja uzvedies neuzkrītoši, tevi nepamana un tu dzīvo ilgāk.

Pilnībā piekrītu

Nujā, arī taisnība, cilvēki vairumā gadījumu par atskaites punktu pieņem tieši sevi, un apkārtējos par nenormāliem uzskata arī tad, ja pēdējie ir nospiedušā vairumā

Es parasti saku tā:
"Kur ir normālisma atskaites punkts? Tāda nav. Tātad mēs nevaram nevienu dzīvu būtninosaukt par normālu vai nenormālu, jo nav divu identisku radījumu. Ja mēs pieņemtu, ka kāds ir normāls, tad viss pārējais automātiski kļūtu nenormāls."
To es ierakstīju arī vienā domrakstā un skolotāja priecājās

Man tava doma ļoti patīk un ideālā gadījumā tā ir pilnīgi patiesa, un tomēr, ja mēs šo ideju pamēģinam transformēt matemātiskos jēdzienos, tad šis gadījums pilnībā atbilstu delta funkcijai - kur tikai viena lieta, viens punkts ir pieņemams un pārējie ir kaut kas vērā neņemams jeb nenormāls. Tad sanāk, ka, ja par normālisma atskaites punktu pieņem sevi, tad visi pārējie ir nenormāli, bet, ja kādu citu - nu tad pašam nākas atzīties, ka esi nenormāls, ne tā? Protams, tieši tas tev liek secināt, ka tāda atskaites punkta un jēdziena - normāls vispār nav.
Un ja nu tomēr mēs paņemam nelielu, piemēram, epsilon apkārtni ap izvēlēto normālu lietu. Tad mēs iegūtu, ka dažas lietas ir tikpat kā normālas vai "skaitliskajā izteiksmē" - praktiski neatšķiras no normālās lietas un arī būtu uzskatāmas par normālām, savukārt viss pārējais ārpus izvēlētās apkārtnes, ārpus izvēlētā "normālisma" rādiusa ir nenormāls. Šī piemēra gadījumā mēs iegūtu kaut kādu apgabalu, kurā radījumi (indivīdi) ar noteiktām īpašībām tiktu uzskatīti par normāliem attiecībā pret izvēlēto radījumu.

Šādā gadījumā mums patiešām veidojas normālo un nenormālo indivīdu sadalījums, kas atkarīgs no atskaites punkta. Protams, vēl var diskutēt par izvēlētā rādiusa atrašanās vietu pret dažādām īpašībām, kādām tieši - ļaušu izpausties jūsu fantāzijai.
Droši vien - cik cilvēku, tik viedokļu, vienam šķiet normāli ēst siļķi ar putukrējumu, citiem (tai skaitā arī man) no tādas domas šermuļi skrien pār kauliem.
Tāpēc laikam viskorektāk būtu jautāt, vai "Jūs esat sevi izvēlējušies par savas normālisma sistēmas atskaites punktu?"

Nu bet protams, es taču esmu ideāls, tātad visi man līdzīgie ir normāli

Ja drusku nopietnāk, tad cilvēks neizbēgami visu vērtē attiecībā pret sevi, un tas ir tikai dabiski. Nu, izņemot tos, kas, izcelties gribēdami, sevi postulē kā nenormālus un par visām varītēm cenšas pierādīt, ka viņi tādi ir.

Bet vai nevar gadīties, ka ir cilvēki, kas par sava normālisma atskaites punktu noliek citu cilvēku un par visām varītēm tiecas tam līdzināties - tiecas kļūt pēc iespējas viņu skatījumā normālāki (vai arī nenormālāki, kā nu kura indivīda gadījumā, kaut gan arī šis ir diskutējams jautājums, no kura viedokļa skatoties, kas kuram iznāk normāls un kas nenormāls). Vai arī piekārto savu dzīves un pasaules skatījumu izvēlētā cilvēka uztverei.

Tā kā atbilde "jā" droši vien nebūtu jāgaida ilgi, tad turpināšu savu domu - ja cilvēks izvēlas par "ideāli" normālu uzskatīt kādu citu personību nevis sevi, vai tas nozīmē, ka viņš ir nenormāls, vai arī tas veicina cilvēka personības attīstību? Un vai personības attīstību veicina tas, ja cilvēks sevi uzskata par ļoti normālu?

Manuprāt, ja reiz "indivīds" apzinās, ka nav normāls, tātad viņš spēj saredzēt savas kļūdas jeb redz savā acī arī baļķi, ne tikai citu acīs skabargas.

Var gadīties, bet tad jau mēs iebraucam tēmā par autoritātēm. Kaut gan man ir nelabas aizdomas, ka vēsturiski tas ir bijis ne tik daudz gribēšana būt normālam, cik bailes no sankcijām, kuras var sekot kā atmaksa par `nenormālību`. Tais pašos drūmajos viduslaikos piederība `normālajiem` bija izdzīvošanas jautājums, jo, kļūstot `nenormālam`, pastāvēja zināms risks nonākt uz sārta...

Domāju, ka ne obligāti, vismaz tikmēr, kamēr vēlēšanās sekot autoritātei nekļūst slimīga (`re - viņš novilka vienu kurpi! Darīsim arī mēs tāpat!` © Life of Brian )

Nu jā....... Palasot iepriekšējās atbildes un pieliekot savējās klāt, sanāk izsecināt tikai vienu- nav normālu cilvēku, lieu un parādiebu, jo katra persona ir savā ziņā īpaša, natkārtojama. Un tiklīdz kādu vienu sāk uzskatīt par normālu, visi pārejie kļūst nenormāli (kaut ko līdzīgu es izlasīju vienā no iepriekšejām atbildēm).
Protams katra sbiedrības grupa var izstrādāt savas normas, bet tik un tā tās visā pilnībā nevarēs attiekties uz pilnīgi visiem pilnīgi vienādi, pat šajā sbierības grupā, jo katrs ir savādāks.

Normālība nav punkts, tas ir intervāls. Tāpēc visai palielam bariņam visi bariņa locekļi šķitīs pilnīgi normāli. Protams, stingrāk skatoties, katrs cilvēks ir unikāls.

...un tāpēc viņš ir īpašs nevis normāls. Bet tomēr par to, vai normālība ir punkts vai intervāls, var vēl pašaubīties.

Par punktiem un intervāliem es labprāt padiskutētu.
Lūdzu kādu argumentu par labu punktam.

Jo man šķiet, ka tas ir intervāls, citādi katrs būtu par sevi, tikai sevi uzskatītu par normālu, un katra sīkākā atšķirība būtu ļoti būtiska. Kas dabā nav novērojams. Suga izmirtu!
Otrs, es vārdu "normāls" apskatu no sabiedrības viedokļa, nevis indivīda, jo, protams, tā mēdz gadīties, ka kāds sevi uzskata par vienīgo normālo, tikai citi to, zināms, uzskata par kārtējās nenormālības pazīmi.

Bet tas, kas ir normāls, parasti ir viena konkrēta lieta vai lietas, kas tiek pieņemtas par normu, nevis intervāls. Intervāls, cik saprotu ir atstarpe statp kaut ko. Tavā, Roviel, gadījumā normālisms ir atstarpe starp īpašo un nenormālo?
Katrā ziņā, manuprāt normālisms ir kaut kas konkrēts un katram cilvēkam tas nav jāattiecina uz sevi, jo kā jau iepriekš tika izsecinārs- katrs cilvēks ir īpašs, tātad nav normāls.

P.S.- es šeit kaut ko samurgoju, bet ceru, ka domu sapratīsiet.

Nē. Ja skatāmies pēc gudrības, tad `normālie` ir vidusmēra cilvēki, kuri ietilpst sabiedrībai raksturīgā IQ robežās. Ja IQ ir pārāk zems - tad cilvēks ir nenormāls, ir jo pārāk dumjš, lai spētu normāli eksistēt sabiedrībā. Un ir arī otra galējība - ja IQ ir pārlieku augsts, tad cilvēks ir pārlieku gudrs, lai eksistētu sabiedrībā (apkārtējie viņu vienkārši nesaprot, un šī, kā arī citu iemeslu dēļ pārgudrinieks īsti nespēj normāli iekļauties sabiedrībā un tā arī paliek par dīvaini-vientuļnieku).

Nu, teiksim, līdzīgi ir ar svaru. Ir normālisma intervāls - tāds svars, kāds cilvēkam ir vēlams un raksturīgs. Ja svars ir daudz par daudz vai daudz par maz - tā ir nenormālība, kas vairs nav labi.

Un tā var turpināt bezgalīgi.

Jā, Gotiņam taisnība, es intervālu domāju kā jebkuras darbības veikšanas pieļaujamības robežas. Šausmīgi sarežģīti izteicos!
Apmēram tā, ka maisīt salātus ar karoti ir normāli, maisīt ar dakšiņu - vismaz ekstravaganti, bet ar nazi, koka zaru vai pirkstu normāls cilvēks maisa tikai tad, ja pilnīgi nav nekādas citas izejas. Ja tā dara ikdienā, tad tas vairs nav normāli. Protams, tas ir pilnīgi novienkāršots piemērs.

Es domāju, ka kaut kas normāls dažādās vietās ir savādāks. Piemēram mēs esam pieraduši pie baltādainiem cilvēkiem un kad pie mums atbrauc kāds tumšādains tā mēs viņu sākam uzskatīt par savādāku. Viņš nevienmēr būs dīvains vai nenormāls, bet vienkārši savādāks. Savukārt, kad pie melnādainajiem atbrauc baltādainais, tad atkal viņi uzreiz ierauga atšķirību starp parastu t.i. - normālu tāds kā viņi paši un baltādaino tādu kādi esam mēs (pārsvarā). Protams, daži arī atšķirīgas krāsas cilvēkus uzskata par nenormāliem vai kautkādā veidā dīvainiem, bet tā taču nav. Jo pie viņiem normāli ir tā, bet pie mums tā. Dažreiz pat viņiem ir vairāk talantu un dotību kā mums. Tas ir no dabas. Kaut gan arī dabā ir novērojams kaut kas savādāks starp samērā līdzīgiem. Tas var būt no kādas slimības vai no kāda traucējuma. Piemērams pie dārza ir zaļš mauriņš. Es uzceļu telti. Tā tur nostāv kādu nedēļu, tad es to nojaucu un zālīte ir balta. Tas uzreiz ir kaut kas atšķirīgs, pamanāms, bet nav nenormāls. Arī aklie, kurlie, mēmie nav nenormāli, viņi vienkārši ir savādāki. Šis savādums pat ne dīvainība ir iedzimts vai no kādas traumas.

Par punktu un intervālu - to saprotu ka normāli mums pieņemts vilkt to, to, to un to. un ja es uzvelku viena tā vietā kaut ko citu tas nenozīmē ka es esmu nenormāla, bet ja visu to vietā velku ko citu tad gan es esmu nenormāls. Tāpat ja es uzvelku to, to, to un to, un vēl kaut ko citu nepieņemtu, arī tad es esmu nenormāla. Piemēram normāli senākos laikos meitenēm bija pieņemts valkāt tikai kleitas un kurpes un kad kāda meitene uzvilka bikses un kedas to jau uzreiz uzskatīja par nenormālu toties tagad meitenes pat biežāk velk bikses nekā kleitas kur nu vēl svārkus vai brunčus. Un kad kāda uzvelk kleitu vai kaut ko tamlīdzīgu, to uzreiz pamana (nu ne vienmēr, bet ir vietas, kur tā dara). Ja uzvelk bikses ar kurpēm tad tas nav nenormāls, bet tikai savādāks. Tas nevienmēr ir nenormāls, bet atšķirīgs.

Manuprāt intervāls varētu izskatīties apmēram šāds:

nenormāls - savādāks - normāls - ( kaut kur pa vidu normālam var ietilpt arī kaut kas mazliet citāds, bet ne pilnībā savādāks) normāls - savādāks - nenormāls

Bet pukts: .normāls .nenormāls

Vēl pasmejoties pašiem par sevi - kāds arī mūs neuzskata par normāliem. Kā var tā fanot par Hariju Poteru vai par citu grāmatu. Kā var stundām par to diskutēt vai spēlēt spēles vai pat izdomāt vēl citus stāstus par šādu tēmu

Šis gan būs slikts piemērs, jo vesela rinda pavāru kā reiz iesaka maisīt salātus ar rokām

Bet nu attiecinot to uz tējas maisīšanu, piemērs ir pavisam vietā Normāli ir maisīt tēju ar karotīti, var to, protams, darīt ar citiem priekšmetiem, ja karotītes nekādīgi nav pie rokas, bet maisīt tēju ar pirkstu, ja karotīte ir blakus, gan ir izteikti nenormāli

Jā, ar salātiem sanāca neveiksmīgs piemērs, es zinu! Bet cilvēks, kas krējumu salātos maisa iekšā ar rokām, tomēr īsti nav pareizs. Vienkārši tā var citiem sabojāt apetīti, citas vainas jau nav nekādas. Ja vien olas ar ideju "pie reizes" nevāra tai pašā katlā, kur netīro veļu.

Es īsti nepiekristu piemēram par to, ka mode dažādos laikos (vilkt to vai ko citu, vai slaucīt rokas dvielī vai žāvēt vicinot pa gaisu) noteiktu normālību vai nenormālību. Nenormāli būtu tad, ja cilvēks vispār nepievērš uzmanību savam apģērbam, un ar to arī vēl nepietiek, lai citi viņu uzskatītu par tiešām nenormālu.
Lasīt Potera grāmatas ir tikpat normāli, kā lasīt visas citas grāmatas, gaumes atšķiras, vienam romāni, otram anekdotes un tā tālāk. Spēlēt datorspēles - normāli, ja vien virtuālajā pasaulē nesēž 24/7 režīmā un reālo dzīvi nepamet novārtā.

Jā, un kā var izdot tūkstošiem naudiņu par turnīra bruņām un apmācītu zirgu un vēl to visu vilkt mugurā un tiešām piedalīties turnīros?
Kā var pusi gada ar rokām šūt greznu kleitu no dārgiem, dabiskiem materiāliem, lai ar to palepotos festivālā vienu, divas reizes gadā?
Kā var iepirkt tiešām dārgu ekipējumu un dzenāties pa mežiem airsoftu spēlējot?
Un tā tālāk.
Bet tas viss vēl ir normāli, manuprāt.

Nu jā, un cilvēks, kas salātus no bļodas grābj ar rokām un liek tos savā šķīvī pie galda, arī īsti riktīgs tomēr nav

Bet tad, kad cilvēks kļūst par Pasaules Valdnieku, tā jau ir nenormālība.

Precīzi manas domas.

Un tomēr, nevaru nepiekrist arī Šarlotes viedoklim - "normālisms" pilnīgi noteikti ir relatīvs un to praktiski nosaka sabiedrība, kurā dzīvo konkrēti cilvēki, tāpēc starp normāls/nenormāls tiešām derētu kaut kāds intervāls, kur salikt vienkārši citādākos/pieļaujamos. Savāds un savādāks - tas jau gan velk uz "nenormālo" pusi.


Pasaules Valdnieks - kas tas par fruktu? Šitādu pirmo reizi redzu!

Laikam jau vien būs jāpiekrīt pārējo viedoklim. Un kur tad lai lieku savējo, laikam būs jāmet ārā. PALDIES!

Palasi to linku, tur par viņu diezgan daudz infas ir

Tādu muļķību gan nevajag darīt! Savs viedoklis ir tikai jāattīsta kārtīgi līdz galam un jāpierāda, ka pārējiem nav taisnība! Protams, ja vien domu kārtošanas laikā neatskārsti, ka tava sākotnējā doma bijusi nepareiza, bet nekad nevajag padoties vairākuma viedoklim, ja šķiet, ka tavējais tomēr ir pareizs arī pēc dažiem domu eksperimentiem. /Citādi jau mums vairs nebūs aizraujošu diskusiju, ja ikkatrs bezpalīdzīgi piekritīs vairākuma viedoklim./


Būs jāpalasa, vienkārši cerēju, ka kāds man divos vārdos visu par viņu izstāstīs un man pašai nebūs jālasa.

Bet ir viena nelaime- es vairs nezinu, kurš viedoklis, manuprāt, ir tas pareizais.

Es neesmu normaala. Man nepatiik iedaliit cilveekus normaalajos un veel kaados cilveekos. Cilveeki katrs ir savaadaaks liidz ar to man tas shkjiet nejeedziigi. Turklaat, ja mees iedalaam cilveekus kategorijaas, tas noziimee, ka mees neveelamies kontakteeties ar kaadu no shiim kategorijaam, vai kontakteeties ar kaadaam vairaak vai mazaak. Bez tam, cilveeki mainaas atverot jaunas durvis un ieraugot jaunus horizontus, pienjem jaunas veertiibas, izmet vecaas, nevar uzlikt uz pieres normaals vai nenormaals.

No cita skata punkta normaals noteikti nebuus seerijveida slepkava. Tad cilveeks ir nenormaals un normaals cilveeks tad buutu cilveeks, kas uzvedas peec sabiedriibaa pienjemtaam normaam. Un atkal, sheit var buut variaacijas un atkaapes. Stiepts jeedziens.

No kriminoloģijas viedokļa, sērijveida slepkavas, ja vien viņi nav izteikti psihopāti, kas ir izbēguši no trakonama vai nedzer zāles, parasti dzīvo vismaz vizuāli normālu dzīvi - viņiem pat mēdz būt ģimene, darbs utml.

Padomju Savienībā ir bijuši gadījumi, kad šāds maniaks pat sastāvējis t.s. `brīvprātīgo kārtības sargu` organizācijā un ir palīdzējis milicijai (policijai) ķert pats sevi

Pavisam ir divas cilvēku kategorijas — tie, kuri domā, ka pastāv divas cilvēku kategorijas, un tie, kuri tā nedomā.


Ļoti ērti taču — uzreiz skaidrs, ka briest nepatikšanas / ko izdarīt, lai izmeklēšana iesprūst.

Nu nē, tik daudz pilnvaru družiņņikiem nebija, maksimums, ko šamējie varēja no šīs situācijas izspiest - tajā laikā nenodarboties ar savu maniakālismu un vyss. Kas, protams, nebija nemaz tik maz.

Zinot informāciju un nojaušot izmeklētāju domu gājienu, nebūt nevajag ietekmi izmeklēšanas komandā, lai ievestu detektīvus strupceļā.

Nu, ierindas družiņņiks detektīvu domu gaitu nevar ietekmēt, un izmeklēšanu kā īpaši sabotēt arī ne.

Ja pareizi atceros, tad vienā gadījumā šī lieta izpaudās tā, ka kāds no lieciniekiem bija piefiksējis mašīnas modeli un krāsu, ar kādu maniaks pārvietojās. Tad nu maniaks, družiņņiks būdams, stāvēja postenī un palīdzēja milicijai apturēt un pārbaudīt visas garāmbraucošās attiecīgā modeļa un krāsas automašīnas

Viņš zināja, ka ar tādu mašīnu vairs nav vērts pārvietoties, pirms tam to, kā minimums, nenokrāsojot.

Intereasnti ir tas, ka latvieši daudz biežāk kā citas tautas lieto vārdu "mormāls", kā iet? kā patīk? Visam viena atbilde- Normāli!


foruma noteikumi

Mans ideja normālismam.
Normāla diena- diena, kura bija 70-85% labu lietu un 15-30% sliktu lietu.
Normāls- atbilstošs normai, piemēram 10-50 kovid saslimušie, ja ir piem. 34, tad ir normāls.
Normāls cilvēks- vidusmēra persona, ne īsti garlaicīgs, bet nav arī tāds baigi īpašs. Nu Lunu jau nu nekādi nevar uzskatīt par normālu. Nevils gan ir normāls, man šķiet. Tāds lāga čalis.