Jevelas pareģojums, [C] [PZP] Opcijas

[Hermija]

Pār Jevelas planētu nolaidās tumša nakts. Tikai 4 dārgakmeņu sargātājas un burvis bija dziļi Sapratnes ielejas mežā. Nakts bija vēsa un drēgna.

Jums ir laiks piepildīt pareģojumu. Katrai no jums jāsameklē jauna sargātāja un divi izredzētie, lai beidzot beigtos nemieri un visi dzīvotu saticībā un mierā, Nomforadoss noteica un gandrīz bijīgi uzlūkoja sargātājas. Jums jāsaprot, ka tas viss ir darīts tikai visas planētas labā. Vai jūs pievienosieties man šajā ceļā? Es jūs varēšu pavadīt tikai mazu gabaliņu. Pārējo ceļu jūs vadīs sirds, viņš turpināja un tad klusi atsāka dziedāt:

Kad Jevelas planētu nemieri klās
Tad dārgakmeņi samainās
Divi izredzēti - meitene un zēns
Ar maģiskām spējām katrai no tām....

....Safīra cerība kaujaslauku apspīdēs
Rubīna drosmi par muļķību dēvēs
Smaragda gudrība nelīdzēs
Dzintara mīla izplānēs....

..... Puses mainīs Opāle
Namieru valdniece
Ar zobenu rokās
Meļņa mugurā lokās

OOC: Vēl aicinām pieteikties vajadzīgos tēlus....

[Hermija]

Ja tu zināsi pareģojumu, tad neapgūsi savas spējas, vienradze noteica, turklāt mēs satiksimies ar vienu no izredzētajiem jau šajā pašā ielejā. Un līdz Cīņu ielejai vēl tāls ceļš ejams, tāpēc ejam, lai citiem nav mūs jāgaida.


Darinas priekšā parādījās kāda maza, bet veikla vāverīte. Nāc man līdz, seko man, tas ir tavs liktenis, viņa ātri noteica un gaidīja Darinas reakciju.

Šo rakstu rediģēja Hermija: 15.04.2006 14:40

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Kad Koora izdzirdēja, ka kaķēns runā, viņa gandrīz dabūja infarktu.
-Kas?! Vai..vai tu runā?-
Viņa strauji atrāvās atpakaļ, eju nu sazini, ja nu visi runājošie dzīvnieki ēd cilvēkus?
-Vai... vai tu mani neaiztiksi?-
Meitene noskurinājās. Šitik bēnrišķīgi izrunāties! Ja kaķis prot runāt, tam ir jābūt augstdzimušam. Varbūt tas ir kāda maga mājdzīvnieks... Amfenioza taču negribēja pārvērsties pa krupi.
-Ai... Persi... Persi, Persifāla, kundze? Ja gribat, tas ir, vēlaties, varat nobaudīt manu necilo desu.-
Un, viņa atkal pastiepa plaukstu uz priekšu, neredzēdama, kur īsti atrodas Persifāla, tāpēc īsti pareizā virzienā tas nebija.

[Hermija]

Beidz ākstīties, kaķene noteica un kaķiski iesmējās. Es neesmu ne cilv'wekēdāja ne mežone, ne arī man piemīt kaut kādas īpašas spējas. Turklāt man tevi jāvada ceļā, nevis jānobiedē. Tāls ceļš mums ejams.Un paldies par desu, Persifāla pakampa desu un to ātri apēda.

[laura2]

Man ir spējas? Elīza satriekta vaicāja, bet tad nolēma par to domāt vēlāk un jau pilnīgi nmierīgi atbildēja Cerams, ka es to pareģojumu kaut kad tomēr uzzināšu, bet tagad labāk tiešām dodamies ceļā to pateikusi Elīza gaidīja kad vienradze sāks iet, jo pati ceļu uz Ciņu ieleju nezināja.

[Snorkes Jaunkund...]

Oho, runājoša vāvere. tas bija vienīgais ko Darina spēja izdvest. Viņa sakrustoja rokas pāri krūtīm, skatījās uz vāveri ar skeptisku skatienu un teica: Kā lai es zinu, ka tu esi īsta, laba un kāds vēl liktenis?! mazliet nokaunējusies viņa sāka spārdīt kādu sūnu uz zemes.

[Hermija]

Vienradze klusi nošūpoja galvu un devās uz priekšu. Milfa gribēja līdz rītausmai nonākt pie meža. Un tur mēs viņus sastapsim, lai, kas arī viņi būtu, vienradze nodomāja un mierīgi turpināja soļot tālāk.


Nu, ja, ka runājoša. Kā tad vēl savādāk, vāvere ātri noteica. Es esmu īsta, pieskaries man, es esmu laba, jo atnācu tev pakaļ un, ja tu nebūtu pārliecināta par savu likteni, tad nebūtu iznākusi ārā. Un pierādījums ir tavs amulets. Apliec to, tas tevi aizsargās. Un mums jādodas uz priekšu - jāsatiekas ar vēl kādu.

[Hermija]

Paklau, kāds izskatās tavs amulets un kur tas ir? vienradze pēkšņi noprasīja.

[laura2]

Amelets? Elīza iztrūkdamās no savām domām pārvaicāja un izņēma no jakas kabatas ameletu, kas bija parādijies pēc telepātiskā vēstijuma saņemšanas Tu domā šo? Elīza vaicāja parādot to Milfai.

[Hermija]

Dzintars, vienradze klusu nočukstēja un tad skaļi teica: Jā, es domāju šo. Būs labāk, ja tu to apliksi un atcerēsies, ka tev tas ir jāsargā vairāk par visu.

[Chihiro]

Chihiro skumji pasmaidīja. Un kas notiks ar mums pēc tam, kad būsim zaudējušas savus akmeņus? viņa pajautāja.

[laura2]

Un tu jau atkal nepaskaidrosi kāpēc tas jādara vai ne? Elīza vaicāja aplikdama sev ap kaklu amuletu, bet tad atbildi tā arī nesagaidot atkal iegrima savās domās

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Pabrīnījusies par to, kā kaķītis uztvēra viņas domas, Koora ievaicājās.
-Vai uz Cīņu ieleju, gadījumā? Kāda balss sapnī man pavēlēja doties uz turieni... Vai zināt, kas mani tur sagaida?-
Skumji pasmaidījusi, viņa nedroši piecēlās, pasaukdama Vijolīti, kura aiz garlaicības bija devusies trenkāt zaķus tepat tuvumā.
-Ak, Persifāla? Man tev ir jautājums...-
Amfenioza izņēma no kabatas mazo akmentiņu (vismaz viņš pēc tāda iztaustījās) un parādīja to Persifālai.
-Tad jau tu zināsi, ko tas nozīmē?-

[Hermija]

Kad būsiet zaudējušas savus akmeņus, tad būsiet brīvas, burvis mazliet vilcinoties noteica.


Nē, to tu uzzināsi vēlāk un pati, vienradze noteica un saprata, ka drīz būs pie mežmalas.


Jā, tieši tā, kaķene noteica, un es zinu, kas tevi tur sagaida, bet tev tas būs noslēpumam būt. Dzintara spēks, apliec to un nepazaudē, sargā cik vien vari.

[laura2]

Lai nu būtu vismaz cerams, ka tas notiks drīz Elīza nomurmināja vairāk gan srev nekā Malfai, bet tad paņēma rokās amuletu un sāka uzmanīgāk to aplūkot Diez kāpēc šis amulets ir tik svarīgs? Varbūt tam piemīt kaut kādas maģiskas spējasvai kas tamlīdzīgs? Elīza pie sevis prātoja rokās grozīdama amuletu, lai labāk to aplūkotu.

[Floriāna]

Mija pamodas no diivainas sajuutas. Vinai likas, ka vinu vero, bet piecelusies, meitene neko nemaniija. Piecelusies gulta sedus, vina centas atsaukt atminja divaino sapni.
"Doties uz Cinu ieleju...Kadelj gan?" - Mija pie sevis domaaja.
- "Ak, Mija beidz mulkoties," meitene teica pati sev, "Tas tachu bija tikai sapnis." -
Izgajusi ara, ieelpot svaigu gaisu, vina sajuta kaut ko aukstu sava labaja roka. Atverusi plaukstu vina ieraidziija mirdzoshu akmeni - smaragdu.
- "Tas laikam bus no kadas mammas kaklarotas izkritis,"- meitene izklaidiigi pie sevis domaaja, neieverojot divainas zimes akmena sanos.
Vina ta gaja un gaja, pati nezinot kur, lidz attapas meza, kura vecaki vinai bija aizliegusi iet. Mija gribeja griezties atpakalj, kad vinjas celju aizskersoja koku zari.
- "Divaini," - meitene pagriezas uz citu pusi, bet atkal zari nelaida garaam.
Ta nu vina mekleeja celju atpakalj, lidz uznaaca tumsa. Meitene bija nogurusi, tapeec apsedas uz tuvaaka celma. Taja pasha mirkli vina aizmiga.


OOC:Atvainojos, ja ir murgaini, vnk ljoti steidzos, tapat jau esmu aizkavejusies (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/silent.gif)

Šo rakstu rediģēja sudz_mane: 15.04.2006 17:49

[alexandra]

Paarsteigta par driaadas peekshnjo paraadiishanos Alexa zaudeeja liidzsvaru un nokrita uz dibena ....... Vai tu gribi mani kapaa iebiedeet?....... vinja jautaaja.....paga, man jaapanjem soma.....ieejot atpakalj maajaa vinja panjeema savu mugursomu, kur bija pacinja ar seerkocinjiem, nazis,nedaudz paartikas un naudas, sainiitis ar melisas teeju, karte,........ vinja sagjeerbaas peec iespeejas ertaak.......
Es esmu galiigi aprtakusi ..... ......... doties celjaa ar kaadu garu un gaidiit nezin ko........ Alexa sev teica uzliekot savu amuletu ap kaklu ..... tad izejot no savas maajas vinja paskatiijaas uz driaadu ...... vinja nopuutaas....... Nu, tad ejam?.... tad pagriezaas uz ieleju ar muguru un tur saakas vinjas celjojum.......... Taa man paceljam buus Dimantu ieleja

Šo rakstu rediģēja alexandra: 15.04.2006 18:49

[novemberunge]

Akoraels atvēra acis un ievilka dziļu pārdomu elpu. Gaiss, sastindzis gaidās, smaržoja pēc zaļām lapām, dzīvības un plaukuma. Lai gan elfa galva nedaudz dīvaini dunēja (viņš bija apgūlies blakus kādu īpaši reibinošu ziedu kūlim), viņš atcerējās visu, ko naktī bija sapņojis un ne mirkli nešaubījās, ka teiktais un sajustais ir taisnība... jau vairākus gadus Zvaigžņu Lasītājs nebija redzējis nevienu sapni- viņam bija tikai debesis, kurās vērties vaļējām acīm.
Akoraels uztrausās sēdus un izstaipījās, cenzdamies atcerēties, uz kuru pusi ir ceļš un uz kuru jāiet dziļāk mežā. Rokas tikmēr notrausa no zilajām, daudzviet salāpītajām un noskrandušajām drānām nakts putekļus.
Par spīti savam necilajam un nabadzīgajam izskatam, elfs tomēr bija skaists un jauneklīgs. Viņa vaibsti, lai arī rētu pilni un noguruši, joprojām dvesa senču daili un kustības bija tik vieglas kā saules grācija no rīta.
Beidzot aptvēris, no kuras puses vakar nācis, elfs vēl uz mirkli atlaidās sūnās un noplūca reibinoši saldās puķes sev blakus, nopētīdams to maigi baltos ziedus.
Dzīvība visapkārt plaukst par spīti visam. Un cerība arī. Akoraels nodomāja un aizsprauda ziedus aiz ceļasomas ielāpa, piekārtodams to un iegrūzdams dziļāk smalko, ar sudrabu izrakstīto flautu, ko kā dāvanu bija saņēmis no pilnīga svešinieka.
Es, protams, sekošu sapnim. Skolotājs tika vienmēr mācījis, ka reiz zvaigznes mani uzrunās- caur dziesmu, caur dzīvi, caur sapni. Mans liktenis ir sācis piepildīties? viņš piecēlās kājās, paunu uzmetis plecos, un devās uz priekšu, nakts un rīta mijas iedvesmots.
Bet uz kuru pusi?

[Hermija]

Pēkšni Miju pamodināja kāda skaņa. Viņas priekšā bija nostājies un dižājās pegazs. Sveika, vai dosimies ceļā? viņš tmeitenei uzsauca.


Labi, ejam, es aju jūtu viņus, driāda gaisīgi atteica un tikpat gaisīgi devās uz priekšu.


Akoraela priekšā parādījās kāds putns - paradīzes putns, kas nolaidās uz tuvu esošā celma. Nāc man līdzi, es parādīšu ceļu uz tavu likteni, putns noteica u gaidīja elfa atbildi.

[alexandra]

Ew ashaa pagaidi mani, atshkjiriibaa no tevis es neeju tik aatri.... Alexa sauca driaadai aizmugiras ...... Vai vari man pastaastiit, kas ir shis amulets, kas man ir uz kakla? .... Vai arii tu par to nevari runaat?.............

[novemberunge]

Akoraels apstājās un sastinga, mirdzošām, tumšām acīm vērdamies paradīzes putnā. Viņa krūtis smagi cilājās no satraukuma un pirksti pieraduma dēļ pielika ogļmelnos matus priekšā spicajām ausīm- šajos laikos būt elfam bija bīstami.
Vai tu esi Zvaigžņu sūtnis? elfa balss klusā priekā iedrebējās, nopētot putna spalvas un ieskatoties tam acīs.
Vai tu man rādīsi ceļu uz Zvaigznēm? viņš paspēra nedrošu soli uz priekšu, vēlēdamies pieskārties šim brīnumam un noglaudīt skaistuļa kaklu.
Vai maz tā drīkst?