Starp laktu un āmuru, [PZP] Fantasy Opcijas

[Urdrunir]

Ķiršu liķieris viegli smaržoja kristāla glāzēs un zelta dukātu ripiņas sarkani noplaiksnīja oglēm kamīnā sakrītot kaudzītē. Malakajs Smokss stāvēja pie loga un skatījās, kā saullēkts sāka iekrāsot debesis. Ausa jauna diena.

Randas mērs bija stalts kungs pāri pusmūžam, tumšiem matiem, kas pie deniņiem jau bija sākuši sirmot. Viņa pelēkās acis cieši pētīja katru, kurš gribēja ar viņu iesaistīties sarunā. Smoksa kungs noteikti bija bagāts un nejuta vajadzību to slēpt. Sarkana samta rītasvārki bija izšūti ar sudrabu un vietām atklāja smalku mežģīņu naktskreklu. Pirkstā mērs nēsāja pamatīgu zīmoggredzenu. Viņa darba kabinets noteikti pildīja savas funkcijas, taču krēslu un dīvāna apšuvumā jautās greznība un sudraba spalvaskāts izskatījās bieži lietots rakstīšanai.

Man prieks, ka esam varējuši vienoties. Pēc nelielas pauzes atkal ierunājās Smokss. Es domāju, ka mums ir jāsāk ar personu, no kuras ir atkarīga visas pilsētas drošība. Pilsētas sardzes kapteinis Diksons Olidū savā amatā stājās pirms desmit gadiem. Viņš posteni ir godam nopelnījis ar saviem varoņdarbiem pilsētas un apkārtnes zemnieku aizsardzībā. Tomēr pēdējos divus gadus viņam vairs tik spīdoši nevedas. Varbūt vaina ir viltīgos pretiniekos. Varbūt kapteiņa vīri ir noguruši. Bet varbūt Olidū kungam ir savi slepeni plāni. Jūs parbaudīsiet kapteini uz savu galvu. Mans vārds tur nedrīkst tikt pieminēts. Ja viņš ne pie kā nav vainīgs, tad es negribu sabojāt attiecības. Bet, tiklīdz jums ir pierādījumi, tā ziņojiet man pa tiešo. Sardzes kapteinis dzīvo mājā pie pilsētas cietuma. Tas ir, ja viņš ir pilsētā. Reizēm viņš dodas uzraudzīt nocietinājumus ārpus mūriem.

Ja jums ir jautājumi, es atbildēšu. Ja nē, tad jūs noteikti vēlaties atpūsties pēc ceļa. Es varu ieteikt vienu no diviem pilsētas krogiem. "Resnais asaris" ir lētāks un dzīvīgāks. Tas ir pie Ostas vārtiem. Jūs iespējams tam gājāt garām nākot šurp. "Auns un roze" ir klusāks un tur manuprāt ir prasmīgāks pavārs, bet tur nav tik labs alus. Tas atrodas netālu no Aitu vārtiem. Mērs uzlūkoja sanākušos viesus, no kuriem dažs izskatījās kā no ievērojami tālām zemēm nācis. Kapteinis Sangvini bija pamatīgi piegājis savai lietai un pacenties atrast īpašus eksemplārus Smoksa ieplānotajam darbam.

[Urdrunir]

Pie zibensozola

Īsais jautājums laikam bija maldinājis pusdienotājus. Forta patruļa galīgi nevēlējās iesaistīties sarunās. Viens no viņiem īsi papurināja galvu. Ronards pat nevarēja būt drošs, ka tā ir atbilde par viņa jautājumu par forta torņiem. Karavīri tā arī pat neapsēdās. Viņi pagaidīja, kamēr mednieks noskata visu tuvāko apkārtni un ļauj sunim paošņāties. Kodīgā smaka, kas maskēja pēdas, laikam sāka izgaist. Suns īpaši nerāvās tur bāzt degunu, bet arī nebēga projām kā to iepriekš bija darījis Spoks. Kad dzīvnieka deguns bija pārbaudījis zāli, koka saknes, akmeņus, vietu, kur bija tupējusi ķirzaciņa, un no pieklājīga attāluma arī putras katliņu, suns aiztecēja pie sava saimnieka un izgrūda vienu īsu rējienu. Gar krūmiem un tad uz turieni. Mednieks īsi paziņoja patruļas vīriem. Tas laikam bija viņu tālākais apgaitas plāns. Mednieka roka rādīja uz krūmu skupsnu, kuru apskatīt gribējās arī Konrādam, un tad tālāk uz pļavu aptuveni tajā virzienā, kur bija aizstiepusies strauji pārtrauktā pēdu sliede un kur Valdegars bija atradis māla lausku. Kareivji īsi atvadījās no pusdienotājiem un uzsāka soļot vienmērīgā, lēnā gaitā, kā cilvēki, kuriem paredzēts šodien nostaigāt krietnu gabalu. Mednieks gāja pēdējais, bet suns tecēja pa priekšu un reižu reizēm piedūra purnu pie zemes.

Konrāds, Ronards un Valdegars palika trijatā, neieguvuši gandrīz nekādu informāciju, kas noderētu rīcības plānu kalšanai. Kaut kur pamalē nogranda pērkons, taču pie debesīm neredzēja melnos lietus vēstnešus.

***

Pļavā

Grēta darīja to, kas viņai padevās ļoti labi par spīti tam, ka apkārt nepletās no bērnības iepazītais tuksnesis. Viņa spītīgi mina ceļu, ko Sajārs tik laipni bija nolicis zem kājām. Vieta bija stipri līdzena. Sākumā sirds sitās aiz satraukuma, ka viņa viena soļo pa teritoriju, kur zvēri un ļaudis nav draudzīgi noskaņoti pret dejotājām un zvaigžņu tulkotājām. Ja kāds būtu iecerējis viņai uzbrukt, tuvumā nebūtu neviens, kas varētu palīdzēt. Bet pamazām prāts kļuva mierīgāks, jo apkārtni varēja redzēt krietnu gabalu uz visām pusēm. Zāle bija gara, bet tā sniedzās meitenei knapi līdz vidum. Ja kāds skrietu viņai virsū, Grētai vajadzētu pietikt laikam apdomāt jaunās briesmas un izdomāt, vai bēgt vai stāties tām pretī.

Grēta turpināja bijīgi saukāt biedrus, un, par spīti tam, ka viņa slāpēja balsi, saucieni izklausījās kā ielaušanās pļavas mierā. To apliecināja vēl daži putni, kas steigšus pameta savas ligzdas un brīdi pariņķoja virs ceļinieces galvas, līdz nomierinājās un atkal aizgāja sargāt savas zālē noslēptās ligzdas. Ceļš turpinājās un sirdī sāka augt cits nemiers. Cik tad laika vajadzēja, lai sasniegtu Renliju un Taliu?

Priekšā atskanēja pamatīgs pērkona grāviens un zeme zem kājām pārsteigumā notrīsēja. Virzienā, kurā Grēta bija soļojusi, zeme palēcās no savas gultasvietas, pacēlās gaisā un nobēra zemē smilšu un māla pikas. Sīks akmentiņš trāpīja Grētai pa vaigu.

***

Pie bedres

Renlijs ar izbīli lūkojās čūskā un centās nemirkšķināt. Briesmīgo rāpuli varēja saskatīt ļoti skaidri. Zvīņas vietām izskatījās saskrāpētas un nespodras. Dzeltenais pavēderes krāsojums bija ar netīru zemes pieskaņu. Šī čūska laikam bija veca, gudra un ļauna. Respektīvi, burvim nebija plašu zināšanu par čūskam. Tādām drīzāk vajadzēja būt Taliai. Bet, ja čūsku redzi tik tuvu, tad gribi vai negribi izveidojas par to viedoklis. Pārliecības par saviem spēkiem nesakostam aizmukt bija maz. Rokas un kājas notirpa, ziņojot galvai, kas priekšā ir īsti briesmīga situācija. Miegs aizmuka no galvas projām uz fortu, lai ziņotu, ka apkārtnē ir ne tikai spiegi, bet arī briesmīgi indīgi rāpuļi. Taču prāts nespēja darboties efektīvi. Asins dunoņa pieskandināja ausis. Pa pusei instinktīvi un tikai pa pusei saprāta vadīts, Renlijs meta ar savu zvaigzni čūskai.

Taliai atrāvās no Spoka un centās saskatīt zālē jauno ienaidnieku. Renlijs daļēji aizsedza skatu uz čūsku, bet viņa tomēr ieraudzīja neparastas krāsu izmaiņas zālē. Čūskas mugura ļoti labi maskējās zaļumā, bet dzeltenums no piepaceltās pazodes tomēr nodeva tās atrašanās vietu. Medniece ignorēja burvja lūgumu skatīties, lai tuvumā nav vēl kāds ienaidnieks. Daudz svarīgāk likās izpestīt to nelaimes putnu no kārtējām nepatikšanām. No ļoti tiešiem draudiem. Roka pastiepās uz priekšu un Talia sakoncentrējās, lai atcerētos, kā izdevās nodibināt kontaktu ar vilku. Toreiz sirdī bija uzaususi pārliecība, ka dzīvnieks ir gatavs draudzēties. Bija tāda silta un nomierinoša sajūta. Šoreiz no čuskas puses nejuta neko. Talia koncentrējās, bet nespēja nodibināt kontaktu ar rāpuli.

Gaisā nozibēja Renija atrastais akmens. Tas aizlidoja čūskas virzienā. Atskanēja pērkonam līdzīgs grāviens un pasaule piešķīda ar zemi un smiltīm. Karsts triecienvilnis pacēla gaisā Renliju un aizmeta to krietnu gabalu tālāk. Piezemēšanās izsita elpu no krūtīm un lika nošķīst dzirkstelēm gar acīm. Jauneklis centās ieraut gaisu atpakaļ plaušās. Smirdēja pēc degušas spalvas. Talia knapi noturējās kājās. Zemes lietus nolika pār viņu un sīki akmentiņi nikni kapāja galvu. Acis instinktīvi aizmiedzās, lai paglābtos no putekļiem un karstuma. Kad viņa tās atkal atvēra, blakus pirmajai bedrei bija izveidojusies otra, gandrīz tāda pati. Spoks bija pieskrējis sargāt savu draudzeni. Viņa spodri baltā spalva sprakšķēja ar zilganām dzirkstelēm. Zvērs bija piepūties divreiz lielāks un viņa acīs zvīļoja nikns pārsteigums. Pie mednieces kājām gulēja čūska, kuru tur bija nometis sprādzienes. Nē, ne čūska. Veca, nevajadzīga, nomesta čūskas āda.

Šo rakstu rediģēja Urdrunir: 05.09.2015 10:26

[echo3]

Ronards pavadīja aizejošos kareivjus un mednieku ar skatienu un tad paraustīja plecus. - Nepieklājīgi ļaudis. - Tā pieticīgi novērtējis forta iemītniekus, karotājs piecēlās un sāka kārtoties iešanai. Katram gadījumam viņš paskaidroja Konrādam un Valdegaram, - Starp viņiem nebija tā, par kuru es runāju.

Tālumā atskanēja troksnis, kas atgādināja pērkona grāvienu. Ronards tam nepievērstu īpašu uzmanību, ja vien virziens nebūtu tieši uz Renlija un Talias pusi. Arī Grēta aizgāja turp. Puisis izslējās un centās kaut ko saskatīt, bet nekas neparasts nebija redzams. - Kas atkal? Tas ir tieši virzienā, kur atrodas mūsu burvis un medniece. Taisāmies un ejam. - Ronards palīdzēja apdzēst ugunskuru un uzsāka soļot uz zvaigznes bedres pusi.

[Roviela]

Atkal nekā! Valdegars nopūtās, piekrītoši pamāja ar galvu Ronardam un sāka vākt mantas, lai pēc iespējas ātrāk pamestu šo vietu.
Tālumā nograndušais pērkons lika pacelt galvu pret devesīm, bet lietus, tā izskatījās, nebija pie vainas - neviena mākonīša.
Paladina teiktais lika vākt mantas ātrāk, un pavisam drīz Valdegars bija gatavs raitā solī virzīties turp, kur viņi bija atstājuši Taliu un Renliju, un kurp aizgāja Grēta.

Nudien! Tas viss nebija uz labu, bet kā sākt risināt problēmas, kurās viņi bija iekūlušies, to priesteris nezināja. Bilde nelīmējās kopā, rokā nedevās neviens pats pavediens, aiz kā sākt to kamolu ritināt.
Viņi neko nebija noskaidrojuši par atraitni, neko nebija atraduši Almas birzī, Valdegars nebija paspējis kārtīgi atrast atbildi par slimību, kas nomocīja virspriesterieni, un kur nu vēl runāt par laiku, kas vajadzīgs, lai to pašu mazumiņu, kas uzzināts, apjēgtu un sāktu rīkoties! Tagad vēl spiegs fortā, no kura viņus padzina, Renlija problēmas ar milžiem, savādas zīmes, kuras nesaproti, un nu vēl skaļais troksnis tur, kur atstāji biedrus! Valdegaram tas bija par daudz. Nu jau prasījās visas nepatikšanas pierakstīt.

[Mattiass]

— Es neizdarītu pārsteidzīgus secinājumus, — Konrāds komentēja Ronarda izteikumus. — Ja viņi iet uz tiem krūmiem un tur kāds ir, viņi to izbiedēs. Pavirzīšos gar malu, paskatīšos.

Pie grāviena viņš paraudzījās uz pamali, tad — krietni tuvāk zemei. Pāragrais negaiss nebija gaidāms, taču burvis, šķiet, nu bija atradies. Tiem jau raksturīgas skaņu un krāsu izrādes. Izlūks dzīrās darīt tā, kā bija teicis — ar līkumu novietoties tā, lai redzētu, ja kāds no krūmu pudura gribēs nemanīts aizdiebt.

[Sindra]

- Oh.. - Renlijs noelsās, saskaroties ar zemi. Viņa cietušais ķermenis jau atkal tika dauzīts un ... droši, ka šis būtu viņa beigu lidojums, ja vien Valdo iepriekš nebūtu burvi apārstējis.
Nesapratis, kas notika, burvis pielēca kājās tiklīdz kā bija ievilcis plaušās gaisu. Viņš drudžaini sāka sevi apčamdīt, lai pārliecinātos, ka viss ir vietās. Viņa rokas, kājas, galva...

Kad izskatījās, ka spējais lidojums nebija atstājis sekas uz burvja ķermeņa, viņš atcerējās par savu dārgumu. - Mana zvaigzne! - jauneklis iesaucās un nepievēršot uzmanību ne Taliai, ne viņas vilkam, metās uz vietu, kur akmenim vajadzēja būt saskārušamies ar zemi. Kur... kur ir viņa zvaigzne? To vajadzēja atrast pēc iespējas ātrāk. Bez akmeņa siltuma un smaguma plaukstās, viņš nespēja domāt, ne par notikušo, ne čūsku, neko. Renlijs steberēja iekšā jaunizsistajā bedrē, sparīgi meklējot, kur zvaigzne bija piezemējusies.

[Romija]

Grēta soļoja pa jūtamo, bet neredzamo taku. Iets jau bija kādu brīdi, bet no Renlija un Talias nebija ne miņas. Lai arī viņas balss aizbiedēja pļavas iemītniekus, dejotāja tomēr ik pa brīdim uzdrīkstējās pasaukt savus biedrus. Līdz brīdim, kad pavisam netālu nogranda pērkons.

Nē, tas nebija pērkons. Tas bija kaut kas pavisam savādāks. Zeme sakustējās, un Grēta atcerējās drebošo ceļu. To, kas notika tālāk, viņa īsti nesaprata, bet tad, kad pa vaigu trāpīja kaut kāds zemes gabaliņš, Grēta pietupās. Lai kas tur priekšā bija, tas diez vai bija tēmēts pa viņu. Vai arī, ja bija, tad tēmētājs nebija prasmīgs. Tomēr pat tādam nevajadzēja dot iespēju sprādzienu atkārtot, tāpēc dejotāja paslēpās zālē un uzmanīgi klausījās. Viņa piekļāva zemei arī plaukstas, pirkstu galiem sitot sarežģītāku ritmu. Sajārs viņu šurp bija atvedis, bet tāpēc vien izdomāt, ka pie notikušā ir vainojams Renlijs, Grēta negrasījās. Burvis iepriekš neko tādu nebija darījis. Ja nu tas bija kāds cits, kas uzbruka Renlijam? Tad Grētai bija jābūt neredzamai.

Palikdama tupus, Grēta uzmanīgi klausījās, skatījās, cik zāle to ļāva, un taustīja zemi. Viņa nebija prasmīgs izlūks, bet mazliet uz priekšu pavirzīties varēja, pieskatot, lai pārāk sevi neatklātu.

[Rouzijs]

Čūska negrasījās pakļauties Talias maģijai, medniece nejuta neko no rāpuļa puses, bet nebija jau tā, ka puselfu sieviete cerēja, ka varētu sadraudzēties ar čūskām. Čūskas pavisam noteikti nebija viņas mīļākie radījumi, tiesa gan... vēl jau pastāvēja iespēja, ka maģija nestrādāja uz aukstasiņu rāpuļiem.

Talia gandrīz nogāzās gar zemi, sajūtot pēkšņo triecienu. Mednieces acis uzmanīgi atvērās, lai palūkotos, kas bija atgadījies.
Bet meitenes zaļais skatiens nemeklēja Renlija akmeni, ar kuru viņš bija uztaisījis otru krāteri, viņa lūkojās uz Spoku. - Renlij? Vai tas ir normāli? - Medniece neatraujot savu skatienu no vilka spalvas apjautājās. Viņas pirksti pavisam viegli centās aizskart vilka kažoku.

- Ar tevi viss kārtībā? - Rūpes ieskanējās mednieces balsī. Viņa nebija redzējusi, ka vilkiem būtu tādas īpašības kā Spokam. Viņš bija maģisks, par to medniece bija vairāk kā droša. Viņa cerēja, ka nedabūs pa nagiem ar dzīvnieka radītajām dzirkstelēm.

[Urdrunir]

Pie zibensozola

Kad nu forta patruļa bija izrādījusies krietni nelaipna un garās sarunās nevēlējās iesaistīties, tad ceļabiedriem atlika vien pieturēties pie iepriekšējiem nodomiem. Lai gan pēdējā laikā piedzīvojumi viņiem bija uzmācīgi krituši virsū viens pēc otra un radās sajūta, ka visi ir šeit jau ilgāku laiku, tā nemaz nebija. Viņi bija jaunpienācēji, kas pilsētu bija ieraudzījuši burtiski pirms dažām dienām. Un tie, kas bija atceļojuši ar viņiem kopā, patiesībā bija tuvākais draugiem, ko viņi varēja atrast šajā teritorijā. Likās prātīgi atkal apvienoties un turēties kopā.

Grāviens nebija viennozīmīga pazīme, ka pie vainas ir Renlijs, bet pārējie jau bija iemācījušies, ka burvim ir tieksme iekulties ķezā. Un troksnis izklausījās pēc jaunas ķezas. Ronards un Valdegars ātri salasīja mantas, apdzēsa ugunskuru, uzmeta atvadu skatienu nu jau daudzu pēdu nomīdītajam placim pie senā negaisā cietušā ozola, un uzmeklēja taku, kas viņu bija atvedusi šurp no meža pamales. Labi ieskatoties vēl varēja redzēt pašu atstāto sliedi zālē, kuru vietām šķērsola Grētas atstātā nomīdītā zāle. Priestera prātā vēl turējās lauskas, kuras negribēja atzīties, kādas atmiņas ar tām varētu būt saistītas. Paladins centās nokratīt domas par to, ka daži no forta vīriem kaut ko slēpa zem apģērba. Abi divi pielika soli. Ja viņiem gribējās tikt atpakaļ pie Talias un Renlija līdz tumsai, tad nāksies pasvīst. Saule šo uzdevumu nepadarīja vieglāku. Par laimi šad tad pāri pļavas garajai zālei pārskrēja viegli spirdzinoša vēja pūsma. Dažreiz no kāda cera izspurdza soļu sabiedēts putns, bet citādi briesmas nekur nejauta. Vēl joprojām prātā kopā nestiķējās, kā Renliju varēja sagūstīt milzis, pie tam tā, ka to neviens nebija manījis. Šeit pļavā milzi vajadzēja ieraudzīt pa krietnu gabalu. Vismaz tas mazliet nomierināja. Abiem gājējiem noteikti būs laiks sagatavoties, ja tiešām kāds tēvainis, kas augumā divreiz garāks par viņiem, nolemtu nākt apsveicināties.

Konrāds nodalījās no abiem biedriem. Viņš veikli aizsoļoja krūmu audzes virzienā pakaļ forta patruļai. Kareivji mednieka un suņa pavadībā pazuda aiz lapām un zariem. Kad Konrāds pienāca tuvāk un atkal viņus ieraudzīja, visi bija sastājušies ap savējo pēddzini un ļāva tam kaut ko izpētīt. Mednieks tupēja zemē un kopā ar suni laikam kaut ko bija atraduši. Vīrs kaut ko turēja pie deguna un likās ostām. Suns ar purnu pie zemes ložņāja apkārt. Viens no kareivjiem ieraudzīja Konrādu un aizdomīgi viņā noraudzījās. Forta vīri neizskatījās noskaņoti iesaistīt svešinieku savos atklājumos.

***

Pļavas garajā zālē

Grāviens no tās puses, kur vajadzēja būt Renlijam, piespieda Grētu pieplakt pie zemes. Atmiņas, domas un bažas centās pārņemt prātu. Vispirms dejotāja piesardzīgi noskatīja visu apkārtni cauri zāles stiebriem. Daudz redzēt nevarēja, tāpēc viņa sadūšojās palūkoties pāri zālei. Nekur nekas aizdomīgi neņudzēja un nekustējās. Dzīvā radība, ja tāda bija tuvumā, izskatījās pārbijusies un darīja to pašu, ko Grēta,- centās izdomāt, vai viņiem draud briesmas. Neviens ļaundaris, kuram interesētu apsvaidīt meiteni ar akmeņiem vai zemes pikām, savu degunu nerādīja. Tikai priekšā zāle pamazām saēda prāvu putekļu mākoni, no kura vidus atskanēja vaimanas pazīstamā balsī. Mana zvaigzne! Sauca Renlijs. Grēta bija pārliecināta, ka tas ir Renlijs. Un netālu atskanēja otra, klusāka balss, kuras teiktos vārdus izšķirt nevarēja.

No pēdu apakšas izripoja kukurznis un aizvēlās virzienā uz izzūdošo putekļu mākoni.

***

Pie divām bedrēm

Renlijs pārsteigumā samirkšķināja acis. Viņa zvaigzne bija izdarījusi kaut ko nozīmīgu. Tas ir, nē. Viņš bija izdarījis kaut ko nozīmīgu! Un pazaudējis zvaigzni. Jauneklis burtiski ienira starp zemes pikām un putekļiem, lai steigšus atrastu tikko zudušo dārgumu. Viņš grābstījās pa netīrumiem, taustīja ar drebošām rokām visu apkārtni un ar sūrstošām acīm centās jel ko saskatīt. Ja Talia bija kaut ko atklājusi, tad burvim gar to laikam bija maz darīšanu. Viņam vajadzēja atpakaļ savu zvaigzni. Pēkšņi pirksti atsitās pret kaut ko cietu. Akmens bija karsts un viegli trīsēja rokā, it kā tam piemistu sava dzīvība.

Talias bažīgais skatiens pārmaiņus lēca gan uz aptrakušo burvi, kas ložņāja pa postažu, gan uz vilku, kurš satraukti sprakšķēja. Jautājums Renlijam tik pat labi varēja būt retorisks. Nē, tas nebija normāli, ka vilki tā darīja. Talia bija medniece, viņa bija mācījusies daudzas lietas par meža zvēriem. Vilki šādi mēdza būt tikai pasakās.

Spoks nomierinājās ātri. Viņa spalva pieglaudās ķermenim un zaudēja dīvainos efektus. Zvērs paskatījās saimniecē un... pasmaidīja. Tad pieslējās pakaļkājās, ar priekšķepām uzgūlās uz Talias pleciem un pārlaida mēli pāri viņas vaigam. Slapju un aukstu mēli. Arī tādas vilkiem parasti nebija. Spoka elpa sajutās spirdzinoša kā ziemas rīts. Pēkšņi vilks nolaidās uz visām četrām un atkal pievērsa uzmanību rietumu pusei. Tur kaut kas slēpās zālē.

[Roviela]

Te vairāk nekas nebija darāms, un, naski, cik nu ejot pa garu zāli varēja, Valdegars prātoja par to, ko viņi tagad darīs tālāk. Priestera prāt pilsētā nevarēja atgriezties, pirms viņi kaut ko bija noskaidrojuši par Vanamēra atraitni, bet galīgo lēmumu puisis atstāja brīdim, kad viņi atkal sastaps Renliju, kurš, iespējams, tur, tālāk atkal ir iekūlies kādā ķezā, kas pie tam bija gauži skaļa.
Ļoti cerams, ka Talia, Renlijs un vilks ir dzīvi. Tā prātojot, pamazām auga uztraukums. Un ja nu nav dzīvi? Nē, tā nevar būt.
Soli paātrināt nevarēja, bet ar katru atstātā vieta tuvojās, un gan jau kaut kad uz vakarpusi tiks sasniegta.

[Sindra]

Neskatoties uz to, ka zvaigzne bija karsta, Renlijs to sagrāba un teju vai bija gatavs spiest pie krūtīm un samīļot. No šīs neprātīgās rīcības atturēja atklājums, ka akmens viegli trīsēja un uzvedās savādāk, nekā iepriekš.
Samiedzis acis, Renlijs vēlreiz centās to iztaustīt ar maģisku spēku. Zvaigznē slēpās kāds noslēpums un tā vien likās, ka tūlīt, tūlīt tas būs rokā. Burvja prātā valdīja uztraukums.

Viņam tiešām nebija laika skatīties uz Talias vilku un medniecei ar sava vilka dīvainībām nāksies tikt galā pašai. Burvim šobrīd bija jādara svarīgākas lietas.
- Atklāj man savu noslēpumu, atklāj man savu noslēpumu, lūdzu, lūdzu... - Renlijs čukstus mēģināja pierunāt zvaigzni. Viņš vandījās pa jaunizsisto krāteri, nepievēršot uzmanību, ka bija notriepies ar zemēm un putekļiem.

[echo3]

Ronardam, protams, patika, ka neskaidri jautājumi noskaidrojas vai tiek noskaidroti ātri, bet īstenībā viņam pietika pacietības gaidīt tik, cik vajag. Puisis jau bija nostūmis neskaidros jautājumus patālākā prāta nostūrīti, un nodarbojās ar to, ko vajadzēja darīt šobrīd - iešanu atpakaļ uz vietu, kur bija palikuši Talia, Renlijs un Spoks, un kur kādu laiku pirms Valdegara un Ronarda ir jānonāk Grētai. Ronardam bija karsti, un ūdens traukā bija palicis maz. Lūk, par to ir jādomā tieši šobrīd - ūdens ir maz. Šurpnākot pļavā nekādus avotus karotājs nebija redzējis, tātad būs jāmeklē. Paladins gāja un pētīja pļavu - vai šeit ir bijušas ganības? Ja jā, tad kaut kur ir jābūt arī avotam. Ja nē, tad nāksies iztikt līdz... nezināmai vietai.

[Mattiass]

Atnācis vērot krūmu otru pusi, ka medītais neaizdiebj garām, ko viņš pats gribēja pārbaudīt arī iepriekš, kad par dzinējiem bija negaidīti pieteikušies šie te, izlūks šķietami nepievērsa uzmanību aizdomīgajam karavīram. Lai blenž. Sarunās ar viņiem Konrāds neplānoja iesaistīties, un atrasties un skatīties viņam vajadzētu drīkstēt, kur vēlas, jo šī nebija forta iekšiene. Diemžēl daudz tālāk izsekot šos meklētājus nebija prāta darbs, jo tad gan tie viņam piesietos, un viņš, savukārt, līdz naktij neatrastu agrākos ceļabiedrus. Tad nu atlika vien sagaidīt, kad krūmi būs izpētīti (vai arī tiks atzīts, ka nav vajadzības), un forta sūtītie izlems, vai doties tālāk. Konrāda plānos bija pēdīgi pašam krūmāju apskatīt, un tad, ar svilpienu pasaucot tuvāk Orkānu, kurš turpat netālu viņam sekoja, lēkt tam mugurā un jāt atpakaļ, pa Grētas, Ronarda un Valdegara pēdām.

[Romija]

Starp zāles stiebriem Grēta izdzirdēja balsi. Gaidītu un meklētu, bet tomēr savādu. Tā izklausījās pēc jaunā burvja, bet naktī redzētā krītošā zvaigzne un Renlija tikko teiktais situāciju vērta mazliet sirreālu. Grēta uzmanīgi piecēlās, vēlreiz noskatīja apkārtni un tad piesardzīgiem soļiem tuvojās putekļu mākonim.

"Renlij? Talij?" šoreiz viņa jautāja nedaudz pieklusinātā, bet tomēr balsī, jo iepriekšējais blīkšķis bija tik skaļs, ka Grēta to nekā nepārkliegtu. Tāpēc viņa vairs tik ļoti neuztraucās, ka varētu piesaistīt kāda cita uzmanību. Ja vien tas viss nebija meli un slazds, lai ievilinātu Grētu ļaundaru rokās, bet tam viņa jau tāpat būtu par tuvu, lai veiksmīgi izvairītos.

[Urdrunir]

Pie krūmiem

Kad forta patruļa pameta savu atradumu vietu, Konrāds pietuvojās, lai apmierinātu savu ziņkāri. Skaidri varēja redzēt kareivju atstātās pēdas. Zāle bija sagūlusi zem viņu zābakiem un vīri nebija daudz rūpējušies par to, vai viņus kāds pēc tam meklēs pa pašu atstāto sliedi. Varbūt, ka zem mīņāšanās sekām bija noslēpšās arī vecākas pēdas. Intuīcija teica, ka tām te jābūt, bet acis nespēja palīdzēt. Nebija nospiedumu, kas skaidri apliecinātu, ka krūmos kāds ir slēpies. Nebija neviena aizmirsta sīkuma, kas nodotu šīs vietas apmeklētāju. Forta mednieks laikam vienīgo, ko atrada, bija paņēmis līdzi. Šajā vietā vairs nebija nekā, ko atklāt, tāpēc Konrāds lēca zirgā un ļāva tam izkustināt kājās. Jājiens gan nebija pārlieku straujš. Negribējās riskēt, ka zirgs kādā bedrē salauž kāju. Bet no sava augstuma izlūks varēja redzēt labu gabalu, un zirga soļi tomēr bija platāki nekā cilvēka.

***

Pļavas vidū, ceļā pie zvaigznes

Ronards un Valdegars soļoja uzmanīgi un taupīgi. Paladins no sākuma ik pēc noteikta laika ievilka malku ūdens no blašķes, bet tuvojoties vakaram un samazinoties trauka svaram, malciņi kļuva mazāki. Kā par spīti nekas, kas liecinātu par ūdens tuvumu, acīs nekrita. Valdegars centās domu skrējienu pieskaņot kāju kustībām. Klājums bija līdzens, bet reizēm tomēr pēdas iegrima sīkās bedrēs. Pāris reizes nūja palīdzēja noturēt līdzsvaru, pāris reizes tā pati iepinās zālē. Bija nostaigāts viss rīta cēliens un tagad vēl šis. Kājas sāka pamazām īdēt par to, ka lielceļi tomēr ir taisīti ne gluži lepnuma pēc un tomēr ir krietni ērtāki lielu attālumu pievārēšanai.

Kad Konrāds panāca abus gājējus, viņi bija novirzījušies nedaudz vairāk uz ziemeļiem nekā vajadzētu. Turpceļā forts bija acu priekšā un bija daudz vieglāk pieturēties pie īstā virziena. Atpakaļceļā soļi ar savu aptuvenumu varēja arī aizdzīt vīrus sāņus. Nē, ne piespiest pavisam nomaldīties, bet vienkārši samānīt un likt vēlāk koriģēt savu virzienu. Tālāk biedri virzījās trijatā.

***

Pie divām bedrēm

Norūpējusies par Spoka neparasto izskatu, Talia pagājās tam līdzi, kad zvērs atkal pievērsās pļavai rietumu pusē. Un beidzot izdzirdēja Grētas biklo saucienu. Savus trīsdesmit soļus tālāk parādījās tuksneša iedzīvotājas galva, kura iznira no garās zāles. Spoks paskatījās medniecē ar skatienu, ko varēja iztulkot tikai kā ķircinošu nopūtu. Es taču tev visu laiku centos pateikt, ka kāds nāk! Tā teica viņa zilās acis. Grēta bija viena. Neviens no puišiem tai līdzi nebija atnācis.

Grēta savā priekšā ieraudzīja Taliju, kas bija nobirusi ar brūnu smilti un kuras sejā mirdzēja tikai acis un zobi, un Spoku, kurš izskatījās vienkārši nepieklājīgi tīrs, spodrs un sniegbalts. Bija pagājusi tikai diena ar Valdegara dziednieka spējām un labām brokastīm, pusdienām un vakariņām, un dzīvniekā nevarēja vairs atpazīt sadzeltējušo nelaimes čupiņu no meža noras. Ap vienu mednieces zābaku bija aptinusies sen nomesta čūskas āda. Renlijs parādījās tikai pēc mirkļa. Viņš izkūņojās no bedres melns, kā velns, Viena piedurkne izskatījās pa pusei noplēsta. Mati uz galvas bija sasprogojušies no liela karstuma un uzacu nebija virspār. Pāri pierei lāsoja spilgti sarkana švīka, no kuras lēnām sūcās asinis. Burvis kaut ko turēja rokās un izskatījās stipri satraucies. Pļavā bija izveidojušās divas apaļas bedres aptuveni tik platas kā divu vīru augumi viens otram galā. Zeme zem kājām iegrima, ja tuvojās bedrēm, un pēdas uztaustīja pavisam vieglas atmiņas no trīcēšanas. Bet tikai atmiņas.

Akmens Renlija rokā ātri zaudēja karstumu. Trīsēšana pārgāja no cietās virsmas uz jaunekļa pirkstiem un tad noslēpās kaut kur dziļi sirdī. Asinis dunēja galvā kopā ar domām. Renlijs bija pārliecināts, ka viņš var atkārtot iepriekšējos notikumus. Viņš var iemest kādam vai kaut kam ar zvaigzni un atkal notiks tāds pats brīnišķīgi iznīcinošs sprādziens. Viņš laikam bija apguvis jaunu burvestību.

Debesis kļuva tumšākas. Nāca vakars un kādam no atkal sapulcējušās trijotnes ierūcās vēders.

Valdegars, Ronards un Konrāds ar zirgu ieradās tikai tad, kad pāri pļavai bija nolaidusies vakara tumsa.

[Roviela]

Visu dienu bija iets, un Valdegars aizvien biežāk sevi pieķēra pie domas, ka sāk kļūt īgns tāpēc, ka ir jāiet vēl, vēl un vēl, un kājas jau sāp, un ēst gribās, bet biedri vēl nav atrasti, un nav zināms, kad atradīsies un kur.
Viņiem piebiedrojās Konrāds, un nu gājēji bija trīs un vēl zirgs.

Palika tumšs, un īgnumu nemaz nemazināja tas, ka meitenes un Renlijs nebija sasniegti, līdz - beidzot! viņi bija atnākuši. Tumsā neko daudz nevarēja saskatīt, tikai to, ka te kāds ir. Vai visi?

- Sveiki! Mēs beidzot esam klāt. Jūs te visi esat? Grēta ir? Kā ar veselību?
Kādu gan citu sveicienu varēja gaidīt no priestera?

[echo3]

Ronards drīz saprata, ka nekādi lopi jau labu laiku pļavā nav ganīti, ja vispār reiz tikuši ganīti. Tātad nebūs te iekārtota ūdens ņemšanas vieta. Arī pamesta nē. Karotājs gāja, cik varēdams vienmērīgi un cenšoties aizmirst par savu biezo un smago apģērbu.

Pēc kāda laika viņus panāca Konrāds, un vēl pēc kāda laika sāka tumst. Staigāšana bija aizņēmusi visu dienu, un jēga no tās? Palikt nakti pie milžu meža nozīmēja pašam uzprasīties uz nepatikšanām. Kā zināms, uz ko uzprasās, to arī dabū. Ronards beidzot pasmīnēja pats par sevi - paladins! Ha! Pārguris kareivis, no kura daudz labuma nav gaidāms.

Laikam jau liktenim (vai kādam no dieviem) labpatika šīs necienīgās domas pārtraukt, beidzot ļaujot kājām apstāties pie zvaigznes bedres... pag, divām bedrēm? - Kas te notika?

[Sindra]

Sataustījis savu zvaigzni, patīkami satraukts, Renlijs izkūņojās no bedres.
Protams, viņš nemanīja ne savus apsvilušos matus, ne nosvilušās uzacis, pat ne to skrambu uz pieres. Pirkstu gali tik patīkami tirpa un liecināja tikai par vienu. Renlijs bija apguvis jaunu burvestību. Zvaigzne bija viņam atklājusi savu noslēpumu. Patiesībā, viņa domu gājiens bija pareizs jau no paša sākuma, bet sasodīts! Labi, ka Talia neiemeta viņam ar zvaigzni. Iespējams, ka viņš būtu gājis bojā...
Lai gan... nē... visticamāk nekas nebūtu noticis. Tik vien kā medniece būtu uzsitusi viņam zilumu. Nu ja. Tas jau bija Renlija maģiskais spēks, kas izsauca zvaigznes eksploziju. Jā, tieši Renlija. Tā bija Renlija burvestība un tagad viņam vajadzēja izdomāt, kā šo jauno burvestību nosaukt. Nosaukumam bija jābūt iespaidīgām. Episkam! Tādam, lai citiem burvjiem skaustu.
Tikai burvis šobrīd bija tik noguris, ka domāšana galīgi nevedās. Jauneklis gulšņāja zemē un pēc mirkļa arī aizmiga. Ar visu zvaigzni rokās.

Renlijs pamodās, kad pie bedres bija ieradušies arī pārējie biedri.
- Veselību? - Renlijs atsaucās, apjaušot, ka piere sūrstēja un to paberzējot, likās, ka tur pat ir kaut kāda asiņaina brūce. - Man laikam grūti būs atbildēt. - viņš nopūtās. Nogurums nedaudz bija atkāpies pēc pagulēšanas, taču nebija arī tā, ka jauneklis justos spirgts kā rīta rasas lāse.
Tagad viņš pamanīja arī savas saplīsušās drānas. Un nopūtās.

Ronarda jautājums izsauca divējādas sajūtas. No vienas puses, Renlijs bija nokaunējies, ka atkal ir savainojies un saplēsis drēbis, izsitis zemē vēl vienu bedri. Bet no otras puses... oh! Viņš jutās lepns un lielīgs.
Lielīgums un lepnums uzvarēja.
- Es! - viņš paziņoja strauji pielēkdams kājās. Tā ka pat nedaudz sareiba galva. - iemācījos jaunu burvestību. Ar zvaigzni! - viņš pastiepa no debesīm nokritušo akmeni biedru virzienā. Bet Renlija plauksta akmeni turēja tik cieši, ka diez vai kāds spētu akmeni no burvja plaukstas izņemt. Tas bija Renlija dārgums, kuru viņš pavisam noteikti turpmāk ņems blakus arī gultā.
- Ja es ar to metu pa kaut kurieni vai pa kādu, tad tā izsauc milzīgu eksploziju, tā ka zemē paliek caurums. - viņš paskaidroja un pamāja uz otru, jaunāko no bedrēm.

[echo3]

Ronards apsēdās uz bedres malas, sākumā nemaz necerēdams izdzirdēt tādus jaunumus. Viņam bija licies, ka te kāds lauka vidū palikušajiem uzbrucis. Un no tā tas troksnis. Bet nē! Izrādās, ka Renlijs var mest ar zvaigzni, un tā sprāgst. Tik stipri, ka zemē paliek milzīga bedre. - Vareni! - Neko tādu Ronards iepriekš nebija piedzīvojis. - Bet vai tu spēj šo maģiju pārvaldīt? Nu, ja nu nejauši izmet zvaigzni no rokām un ir sprādziens? - Paladins nešaubījās par Renlija spējām. Viņam bija interesanti.

[Roviela]

- Oho! - priesteris ļoti atzinīgi noteica, sapratis, ko nozīmē tā otrā bedre. - Tu gan esi ļoti spējīgs, nudien! To, ka esi talantīgs, to varēja redzēt, bet tiešām nepazīstu nevienu, kas pa tik īsu laiciņu jau vismaz divas burvestības iemācījies, vismaz tās, par kurām zinu. Man tik veikli gan neiet, turklāt tādu! Ar zvaigzni!
Puisim neskauda jaunā burvja māka, vienkārši viņš to, kā jau pats būrējs, labi spēja novērtēt. Nu, tās pūles, kas nepieciešamas, lai ko jaunu iemācītos. Sāpes un viss tas pārējais, ko tas maksāja.

Starp citu, par samaksu. Tādā tumsā neko daudz nevarēja saprast, bet izskatījās, ka Renlija piere ir tumšāka, nekā tai pienāktos būt. Valdegars piegāja tuvāk.
- Paļauj, lai apskatu tev galvu. Man izskatās, ka tur ne tikai no sprādziena samestās zemes ir, - priesteraprāt, tas nevarēja pagaidīt. Nudien, nebija labi brūcēs ziest zemi. Asiņošanu jau apturēja gan, jā, bet varēja arī ieberzēt kaut ko nelāgu, par ko pats pēc tam nebūsi laimīgs.

[Rouzijs]

Spokam bija taisnība. Tur kāds nāca un Talia atviegloti nopūtās, kad ieraudzīja, ka nācējs bija Grēta.
Medniece palūkojās uz savām drēbēm, tās bija netīras, tāpat kā likās, ka mati un seja ir teju melna no zemēm. Viņa nedaudz pieliecās un satvēra pirkstos nomesto čūskas ādu, kas bija apvijusies ap viņas zābaku. Zaļais skatiens kavējās pie tās, gluži kā medniece spētu saprast, kas vainas bija čūskai, vai tā bija viņiem uzrīdīta, vai vienkārši nomaldījusies.
Tumšmatei likās, ka pirmais variants bija ticamāks.

Puselfu sieviete atpūtās, viņa bija turpat gulējusi un ļāvusies uz brīdi pievērt acis. Un kad tās atvērās, šeit bija arī pārējie.
- Jā, nebija brīnums, ka Renlijs zvaigzni nelaida no rokām ārā. - Talia pasmaidīja. Puisis acīmredzami nojauta, ka ar debesu akmeni saistījās kaut kāda maģija.
Bet tas nebija viss.
- Kad Renlijs meta ar zvaigzni, Spoks... es nezinu, vai nu sabijās, vai vienkārši aizstāvēja mani, bet viņa kažoks sāka dzirksteļot, gluži kā tajā būtu daudz mazu zibenīšu. Tas bija savādi, man liekas, ka viņš ir maģisks. - Talia pasmaidīja. Viņai šī doma ļoti patika, viņa bija izglābusi no bada nāves skaistu un īpašu dzīvnieku.

Vēders ieburkšķējās. - Ko mēs ēdīsim? Man ir tikai nedaudz žāvēti augļi, un laikam apkaltusi maizes garoziņa. - Talia turklāt vajadzēja sadabūt kaut ko vakariņās Spokam, ja vienīgi viņš jau nebija parūpējies par sevi, kamēr medniece atpūtās.