Starp laktu un āmuru, [PZP] Fantasy Opcijas

[Urdrunir]

Ķiršu liķieris viegli smaržoja kristāla glāzēs un zelta dukātu ripiņas sarkani noplaiksnīja oglēm kamīnā sakrītot kaudzītē. Malakajs Smokss stāvēja pie loga un skatījās, kā saullēkts sāka iekrāsot debesis. Ausa jauna diena.

Randas mērs bija stalts kungs pāri pusmūžam, tumšiem matiem, kas pie deniņiem jau bija sākuši sirmot. Viņa pelēkās acis cieši pētīja katru, kurš gribēja ar viņu iesaistīties sarunā. Smoksa kungs noteikti bija bagāts un nejuta vajadzību to slēpt. Sarkana samta rītasvārki bija izšūti ar sudrabu un vietām atklāja smalku mežģīņu naktskreklu. Pirkstā mērs nēsāja pamatīgu zīmoggredzenu. Viņa darba kabinets noteikti pildīja savas funkcijas, taču krēslu un dīvāna apšuvumā jautās greznība un sudraba spalvaskāts izskatījās bieži lietots rakstīšanai.

Man prieks, ka esam varējuši vienoties. Pēc nelielas pauzes atkal ierunājās Smokss. Es domāju, ka mums ir jāsāk ar personu, no kuras ir atkarīga visas pilsētas drošība. Pilsētas sardzes kapteinis Diksons Olidū savā amatā stājās pirms desmit gadiem. Viņš posteni ir godam nopelnījis ar saviem varoņdarbiem pilsētas un apkārtnes zemnieku aizsardzībā. Tomēr pēdējos divus gadus viņam vairs tik spīdoši nevedas. Varbūt vaina ir viltīgos pretiniekos. Varbūt kapteiņa vīri ir noguruši. Bet varbūt Olidū kungam ir savi slepeni plāni. Jūs parbaudīsiet kapteini uz savu galvu. Mans vārds tur nedrīkst tikt pieminēts. Ja viņš ne pie kā nav vainīgs, tad es negribu sabojāt attiecības. Bet, tiklīdz jums ir pierādījumi, tā ziņojiet man pa tiešo. Sardzes kapteinis dzīvo mājā pie pilsētas cietuma. Tas ir, ja viņš ir pilsētā. Reizēm viņš dodas uzraudzīt nocietinājumus ārpus mūriem.

Ja jums ir jautājumi, es atbildēšu. Ja nē, tad jūs noteikti vēlaties atpūsties pēc ceļa. Es varu ieteikt vienu no diviem pilsētas krogiem. "Resnais asaris" ir lētāks un dzīvīgāks. Tas ir pie Ostas vārtiem. Jūs iespējams tam gājāt garām nākot šurp. "Auns un roze" ir klusāks un tur manuprāt ir prasmīgāks pavārs, bet tur nav tik labs alus. Tas atrodas netālu no Aitu vārtiem. Mērs uzlūkoja sanākušos viesus, no kuriem dažs izskatījās kā no ievērojami tālām zemēm nācis. Kapteinis Sangvini bija pamatīgi piegājis savai lietai un pacenties atrast īpašus eksemplārus Smoksa ieplānotajam darbam.

[Sindra]

Renlijs grozīja savu zvaigzni gan šā, gan tā... taču nekas nenotika.
Nu jā, viņš zināja, ka neparastu dabas parādību vietās ir iespēja iemācīties jaunas burvestības. Bet nu... kaut kā galīgi nedevās rokās neviens pats domas pavediens, ko tieši ar savādo akmeni iesākt, lai no tā atbrīvotu kādu maģisku enerģiju.

Renlijs nopūtās. - Nu labi. Es droši vien esmu pārāk noguris tam visam. - jauneklis secināja un padeva akmeni Taliai, jo medniece bija vēlējusies apskatīties.
- Tikai uzmanīgi! - viņš piekodināja un pats apsēdās zālē. Lai arī diez vai Talia ar akmeni kaut ko varētu pasākt, burvis neizlaida to no acīm.

[Rouzijs]

Talia paņēma no Renlija zvaigzni un to ļoti uzmanīgi nopētīja, tā šķita tik silta un trausla, pat ja svēra vairāk nekā izskatījās. Medniece to pagrozīja, gan šā, gan tā. - Tā ir tik skaista. - Puselfu sieviete noteica, bet pagaidām to neatdeva atpakaļ Renlijam.
Viņas pirksti pārslīdēja pār silto akmeni, un beigu beigās viegli paraustījusi plecus, medniece to atdeva atpakaļ Renlijam, tikpat saudzīgi kā to bija no burvja paņēmusi.

- Mēs par tevi ļoti uztraucāmies. - Tumšmate noteica.
- Es patiešām priecājos, ka viss ir kārtībā. Nu... - Talia novilka. -... puslīdz kārtībā. - Ja atskaita problēmas, kurās Renlijs bija iekūlies, bet nebija jau tā, ka Talia viņu vainotu, visticamāk pati būtu sarunājusi jebko, lai tikai tiktu prom un iegūtu laiku.

[Sindra]

Renlijs paņēma atpakaļ akmeni un pasvārstīja to rokās.
- Kāds gan varētu būt tavs noslēpums? - burvis domīgi grozīja akmeni, vērodams, kā zeltainais dzīslojums atmirdz saulē.

- Paldies. Es negribēju sagādāt problēmas. - Renlijs atteica Taliai uz mirkli pievērsies medniecei un atrāvis skatienu no zvaigznes. - Tu priecājies? - viņš ieinteresēti apjautājās. - Vai arī tas ir komandas kopējais prieks? -
Ar to prieku gan bija kā bija. Jauneklim gan bija licies, ka vismaz dažiem no biedriem vajadzēja uz burvi turēt nedaudz greizu prātu. Nevis priecāties. Pat ja neapzinājies, tieši cik daudz un ko Renlijs bija izjaucis viņu plānā, jauneklis bija pārliecināts, ka šo to viņš ir izjaucis gan. Nu, kaut vai... viņi bija izsviesti no forta.

- Vai tev pietrūkst brāļu Kresu uzmanības? - Renlijs apjautājās, ielicis akmeni klēpī un atgūlies zemē. Puiša skatiens lūkojās debesīs.

[Rouzijs]

Talia pasmaidīja, ja viņa zinātu kāds ir zvaigznes noslēpums, viņa to Renlijam atklātu. Pašreiz meitenei nācās lūkoties uz skaisto atspīdumu un priecāties par tā skaistumu. - Zvaigznei varbūt vajag laiku, lai tā atklātu savus noslēpumus. Varbūt, tā vēlas pārliecināties, ka tu esi to cienīgs. Nekad nevar zināt. - Medniece runāja tā it kā no debesīm nokritušajam akmenim būtu dvēsele, kuru atklāt tās īpašniekam. Viņa nekad nebija redzējusi tik tuvu zvaigzni, nekad nebija jutusi tās siltumu. Un savā ziņā, Taliai bija žēl, ka tā bija atstājusi savas mājas un nokritusi no debesīm.

- Es patiešām priecājos. Ne jau tāpēc, ka tas būtu komandas prieks. Man vienkārši prieks, ka mēs tevi atradām. - Talia neietekmējās no citiem.
Meitenes pirksti ieslīdēja tumšajos matos. Viņa atpiņķerēja bizi un ļāva tiem uz brīdi brīvi krist pār muguru. Tie spīdēja saules gaismā, bet ne tik spoži, kā zvaigznes dzīslas. Tumšmates skatiens uz brīdi pievērsās Spokam, aizkavējoties pie dzīvnieka.

Tomēr Renlija jautājums, lika palūkoties uz puisi. Vai tas bija tik acīmredzami? - Ne jau katru dienu tev pievēršs uzmanību lords. - Puselfu sieviete atbildēja nedaudz nedroši. - Bet, diez vai man par to vajadzētu priecāties. Es esmu parasta sieviete, manī nav ne kripatiņas no īpašām spējām. - Diez vai Kresiem bija kas īpašs padomā attiecībā uz viņu.
- Mani gan nomāc kāds jautājums. - Tumšmate domīgi palūkojās debesīs. - Toreiz... tu paziņoji, ka esi feja... un tu esi viņu pusbrālis... tad pēc loģikas spriežot, viņi nav elfi. Bet, viņi ir tik līdzīgi elfiem... es nesaprotu, kam ticēt. - Šis jautājums jau kādu laiku nomocīja Talias prātu.

[Sindra]

Talia par zvaigzni runāja kā par personu.
Renlijam tas šķita vienkārši akmens. Akmens, kurš ir savāds, jā. Iespējams slēpj sevī maģisku spēku, bet tik un tā akmens. Nu, kādu zvaigznes cieņu iegūt?
Tomēr burvis neko neteica. Tik vien pasmaidīja meitenei.

- Jā, man arī ir prieks, ka atradāt mani. - viņš novilka. - Man gan liekas, ka Ronards un Valdo nedaudz vieglprātīgi izturās pret jaunradušos problēmu. Un tas nav gluži vieni ienaidnieki vairāk, vai mazāk, bet... labi. Lai nu paliek. Gan jau kaut kā tikšu galā. - pagaidām Renlijam pat īsti negribējās prātot, ne par milžiem, ne par meistaru Mortiku un ko nu tur vēl.

- Parasta? - Renlijs visai izbrīnīti palūkojās uz Taliu. - Tu tā saki tāpēc, ka vēlies dzirdēt, ka esi īpaša, vai ne? - puisis nopūtās. - Diez vai tevi var uzskatīt par parastu. Tu esi puselfs. Tas pirmkārt. Un tev nav īpašu spēju? - Renlijs neticīgi nogrozīja galvu un pamāja vilka virzienā. - Jo pieradināt savvaļas vilku jau spēj katra Randas sieviete. - viņa lūpas izliecās vieglā vīpsnā.
Laikam pilsētā Kresi bija meiteni pārbarojuši ar komplimentiem un tagad tos nedzirdot Taliai bija sameties sērīgi. Renlijam jau nebūtu žēl... ja vien tas viņu nepadarītu līdzīgu negribētajiem radiniekiem.

- Varbūt viņi kļūdās un es neesmu viņu tēva bastards. Lai gan... - Renlijs pats neticēja šādai iespējai. Viņš bija pārāk līdzīgs brāļiem. - Es nezinu. Varbūt viņi nav elfi. Varbūt viņi ir fejas. Tāpat kā es. Bet nav jau lielas starpības, ne? - Tā īsti jau Renlijs nevienu feju nebija redzējis. Par viņa izcelsmi bija pastāstījusi tā Sarmata sieviete. Regīna.
Kāpēc lai viņa Renlijam melotu?

[Rouzijs]

- Es nedomāju, ka tev vienam ir jātiek galā, jo mēs... mēs taču esam komanda, par spīti tam, ka reizēm viedokļi atšķirtas. - Talia paraustīja plecus. - Gan jau tavu problēmu kaut kā atrisināsim, bet iedomājoties par milžu baru, kurš mums seko... tas nav īpaši omulīgi. - Atglaudusi matu šķipsnu no sejas, medniece to uz brīdi pavirpināja pirkstos.

Tumšmate iesmējās un noraidoši pamāja ar galvu. - Jā, varbūt, cilvēkam es liekos īpaša, jo manī rit neliela daļiņa no elfu diženuma. Un man ir smailākas ausis kā cilvēkiem, bet... ja mēs runājam par brāļiem Kresiem, es neesmu nekas īpašs. Es esmu droša, ka viņi tādu kā mani, ir redzējuši tik daudzās pilsētās, esmu kārtējais puselfs, kurš pagadījies pa kājām. - Tā nu tas bija, tāpat kā Talias ģimene bija parasta ģimene, protams, turīgāka kā daudzas, bet ne jau par to bija runa.
- Man liekas, ka es spētu pieradināt ne tikai vilku. - Medniece pasmaidīja un palūkojās uz Spoku. - Uz brīdi, es sevī sajutu maģiju, kura gandrīz vai pateica priekšā, kas darāms. Tas bija savādi un... es nebiju gaidījusi, ka man izdosies. - Meitene padalījās ar savām sajūtām.

- Man nav ne jausmas. Es nekad neesmu redzējusi fejas. - Varbūt, tikai dzirdēts vecu sievu pasakās, bet savām zaļajām acīm Talia bija skatījusi tikai elfus un cilvēkus.

[Urdrunir]

Forta pagalmā

Maksimiliāns Bolts stāvēja kluss un nekustīgs. Liesmas viņam apkārt viegli raustījās. Grētai negribot iezagās prātā doma par cilts bērneļiem. Ja tie no mammas nedabūja kāroto, viņi mēdza sakniebt lūpas un nerunīgi un spītīgi stāvēt uz vietas. Lielais burvis pēkšņi atgādināja mazu puisēnu. Trūka tikai izmisīga kājas spēriena pret grīdu. Tomēr torņa saimnieks nedarīja neko, lai atturētu savu viešņu vai aicinātu viņu atpakaļ. Un tad durvis jau bija aizvērušās un nošķīrušas vienu no otras acīm.

No visiem biedriem fortā bija palicis tikai grupas jaunpienācējs Konrāds. Izskatījās, ka viņš bija gaidījis Grētu. Drīz viņš atveda savu zirgu un izskatījās gatavs promiešanai. No ēkas, kas visdrīzāk bija ieroču meistara darbnīca, iznāca Bolta māceklis. Jau atkal viņš bija gērbies garā mantijā, no kuras piedurknēm spraucās ārā smalka krekla mežģīnes. Ne mirkli neradās šaubas, ka Eisēbijs Smokss ir bagāts. Tas laikam nozīmēja, ka būt par mācekli pie metra Bolta bija prestiža pozīcija, kurā nenokļuva kurš katrs. Eisēbijs uz brīdi saminstinājās, jo laikam bija plānojis doties citur, bet tad tomēr pienāca klāt pie ciemiņiem. Dosieties projām? Viņš uzdeva to pašu jautājumu, kas interesēja vārtu sargus. Balsī skanēja nolemtība. Vietējie laikam uzskatīja, ka Konrādam un Grētai nav izvēles. Māceklis ar roku noglaudīja tumšo bārdu, kurā bija iemetušies sirmi pavedieni, un uzmanīgi nopētīja dejotāju. Lūpas sakustējās, bet no tām neatskanēja neviens vārds. Eisēbijs viegli papurināja galvu un pastiepa roku Konrādam, lai to paspiestu. Tā arī ir labāk. Komandierim ir tiesības jūs ieslodzīt, ja jūs neklausīsiet viņa rīkojumam. Un es zinu, ka viņa dusmas vēl nav norimušas. Tad viņš pieliecās tuvāk Konrādam un krietni pazeminātā balsī piemetināja. Tieciet galā ar to savādo gadījumu pie zibensozola, un viņa sirds noteikti atmaigs.

Smokss atvadījās un aizsoļoja uz torni, uzsvērti neskatoties Grētā. Sargi pie vārtiem pakāpās nost no ceļa. Viņi jutās neomulīgi, kamēr atnācēji nebija izpildījuši komandiera rīkojumu, un tagad cerīgi skatījās uz veiksmīgu situācijas atrisinājumu.

***

Pļavā pie aizdomīgajām lauskām

Valdegars un Ronards kādu brīdi neziņā stāvēja pie sava atraduma. Ne viens, ne otrs nebija īpaši mācījušies meklēt pēdas, bet nebija jau arī gluži kā alnis podnieka darbnīcā. Smarža no ādas strēmēles bija zaudējusi savu kodīgumu, bet paladins atcerējās šo aromātu. Tāds pats bija dvesis no pēdām, pie kurām Spoks bija spītīgi atteicies bāzt savu degunu. Šim vajadzēja būt līdzeklim, ar kura palīdzību Renlija sagūstītāji bija centušies izslēgt iespēju viņiem sekot pa pēdām ar suņu palīdzību.

Sprungulis likās daudz nepareizāks šajā situācijā. Tuvumā nebija nekādu norāžu, ka šeit būtu ganījušies lopi, nemaz nerunājot par pēdām, kuras varētu atstāt veikls zēns, kas ganījis govis. Ronards protams nebija izcilākais pēddzinis, bet viņš bija redzējis vienu otru liela dzīvnieka pēdu un droši zināja, ka govis mēdz atstāt plāceņus vietās, kur bija ganījušās. Šeit neko tādu nemanīja.

Valdegars pagrozīja rokās māla lauskas, paostīja tās. Atmiņas nostūros kaut kas iekņudējās. Priesterim likās, ka viņam vajadzētu atcerēties kaut ko nozīmīgu, bet tas negribēja doties rokās. Beigās neatlika nekas cits, kā ietīt atradumu auduma drāniņā. Varbūt pašam vai kādam citam vēlāk ienāks prātā gudra doma un izdosies šo atradumu iekārtot tam atbilstošajā secinājumu plauktiņā.

Tā vairāk neko nozīmīgu neatraduši Valdegars un Ronards nolēma turpināt uzsākto ceļu. Vajadzēja nokļūt līdz cietušajam ozolam pie māju drupām un tad virzīties tālāk uz fortu.


***

Pie bedres, kuru atstāja zvaigzne

Saule sāka sildīt arvien pamatīgāk. Renlijs to pamanīja par spīti tam, ka domas bija aizņemtas ar savu zvaigzni un sarunām ar Taliju. Jaunā burvja prāts viegli streipuļoja un puisim ienāca prātā doma, ka viņam nenāktu par ļaunu pagulēt. Ar iepriekšējiem satraukumiem un nemaņu, kuru izraisīja ne pārāk iecietīgā gūstītāju izturēšanās un ievainojumi, viņš nebija tā īsti gulējis. Un šeit viņam bija pašam savi sargi,- medniece ar balto vilku. Renlija galva sāka klanīties un plakstiņi slīdēt uz leju. Tomēr pirksti gluži vai izmisīgi turēja ciet zvaigzni.

Talija pagrozīja rokās burvja uz brīdi aizdoto akmeni. Tas bija smuks pats par sevi un iespējams pat, ka par to varēja dabūt no kāda rotkaļa sauju monētiņu. Bet viņai tas nelikās ne tuvu tik maģisks, kā nostāsts par to, ka akmens ir nokritis no debesīm. Pavisam drīz viņa atdeva zvaigzni atpakaļ Renlijam. Spoks pienāca pie mednieces un apošņāja viņa rokas. Viņam arī gribējās iepazīties ar priekšmetu, kas visiem likās tik interesants. Tomēr laikam dzīvniekam atradums nelikās tik svarīgs. Viņš nopūtās un nolika galvu Talia klēpī. Zvēra elpa bija patīkami vēsa.

[Roviela]

- Dīvaini, - Valdegars noteica, vēlreiz pieliekot lauskas sev pie deguna. - Man tas kaut ko atgādina, bet pašlaik neatminu, kas tas ir. Varbūt vēlāk atcerēšos.
Tā jau bija ar to atcerēšanos. Nevari, nevari, un tad pēkšņi - rekur ir! uzpeld atmiņā. Dažkārt gan gadījās, ka tā bija mānīga sajūta, un beigās neko neatcerējies.

Viņš izvilka auduma gabaliņu, kurā ievīstīja māla gabaliņus. Jāpaņem līdzi. Ja pats neatcerēsies, tad varēs kādam pavaicāt.
- Ejam tālāk? Vai te vēl ir kas atrodams? - priesteris paskatījās apkārt. Nē, neko nemanīja. Nekādu īpašo pēdu, pat lopi nebija ganījušies.
Ceļš līdz fortam gar ozolu nebūt nebija tuvs. Sen būs rīts garām, kad viņi tur nonāks. Visādā ziņā Ronards nebija ierosinājis plānu maiņu, un tā Valdegars grasījās visu darīt tā, kā viņi bija agrāk norunājuši.

[Mattiass]

Konrāds bija tikai pamājis, tā atbildēdams uz jautājumu. Eisēbijs netērēja laiku bezjēdzīgiem labrītiem, un, raugoties, ka tad jau tūlīt būtu arī jāatvadās, arī Konrāds darīja tāpat. Pasniegto roku viņš paspieda. Tvēriens bija ciešs, un, spiežot roku, Konrāds skatījās otram acīs. Un tad jau viņš pamāja otru reizi, ka sapratis burvja mācekļa teikto. Atvadījies, viņš pievērsās Grētai.
— Dodamies? — izlūks dzīrās atstāt fortu, par prieku sardzei. Ka neko šeit nav aizmirsis, viņš jau vairākkārt bija pārliecinājies iepriekš. Komandiera karte arī jau sen bija nolikta vietā.

Nākamais mērķis bija tā kā zināms — zibensozols. Tikpat laba vieta, no kuras sākt meklēt pārējos, kā jebkura cita, un tikpat labi var gadīties saskatīt kādas pēdas, kuras neviens vēl nav nominis vai ievērojis.

[echo3]

Šis ir tas maisījums, no kura dūmiem Spoks šķaudīja vienā gabalā. - Ronards bija atpazinis smaržu. - Varbūt var vēlāk noderēt, lai pašiem suņi un vilki pa pēdām neskrien? - Ja nu gadījumā atradums der vēl kam citam, karotājam tas nebija zināms.

Ronards nebija mainījis nodomus, tāpēc turpināja ceļu uz ozolu, līdzko Valdegars nolika atrastās mantas. Galu galā, fortā bija palikuši Grēta un Konrāds, un arī priestera soma un nūja.

[Romija]

Grēta noskatījās, kā aizverās Bolta torņa durvis. Brīdī, kad tas notika, sirdī iedzēlās tāds kā dūriens. Viņa nebija izdarījusi to, ko no viņas gaidīja. Grēta nodūra galvu un pagriezās.

Viņai rokās bija Valdo mantas un pretī stāvēja vismazāk zināmais ceļabiedrs. Viņa bija izraidīta ne tikai no forta, bet arī no Bolta torņa. Renlijs nebija atgriezies un neviens cits arī ne. Grēta brīdi stāvēja, nespēdama sevi piespiest kustēties, bet arī nesteigdamās atpakaļ pie aizvērtajām durvīm.

Kad Eisēbijs apstiprināja, ka viņiem jādodas, Grēta tikai pamāja. Viņa pagriezās un sekoja Konrādam ārā no forta drošajām sienām, ar skumju skatienu atskatoties uz Bolta torni.

"Kur ir tas ozols?" sperot soļus uz ceļa, Grēta ievaicājās. Iešana atgrieza viņā dzīvību, kas bija kā sastingusi, pametot Bolta torni. "Pārējie tiešām neatgriezās? Tas nav labi," Grēta piebilda. Konrāds varbūt varētu sevi aizstāvēt no briesmām. Vai vismaz patverties zirga mugurā. Grēta ar papildu nešļavu jutās mazliet par neaizsargātu, lai dotos briesmās, tomēr pamest biedrus un ignorēt, kas noticis ar Renliju, viņa arī nespēja. Vajadzēja iet, jo atpakaļceļa uz fortu nebija un pie tā vārtiem sēdēt noteikti netiktu uzskatīts par labvēlību iemantojošu uzvedību.

[Urdrunir]

Pie zibensozola

Sargi manāmi nomierinājās, kad abi ciemiņi un zirgs bez strīdēšanās devās projām. Vārti bez ierunām izlaida ārā ceļiniekus. Uzspīdēja saule. Visapkārt pletās tāda dzīvespriecīga diena, kurai pie debesu pieres nemanīja ne mazākās bažas. Ceļš bija paspējis izžūt no nakts veldzes un zem soļiem veidojās nelieli putekļu mākonīši. Apavi ātri vien pārklājās ar brūngani pelēcīgu, nespodru plēvi. Grēta atskatījās un ieraudzīja vēl kādu stāvu, kas arī bija pārtraucis soļot. Pie ieejas Bolta tornī stāvēja viņa māceklis. Brīdi pirms abu skatieni sastapās Eisēbijs bija gribējis pacelt roku atvadu sveicienam. Tagad viņš sakautrējās un roka palika pusceļā. Pirksti viegli noņirbēja gaisā. Burvju māceklis pagriezās un strauji nozuda pa torņa durvīm.

Konrāds pievērsās apkārtnei. Vienīgai ievērības cienīgais objekts bija melns koka stumbrs sparīga gājiena attālumā aptuveni uz dienvidiem no forta mūriem. Tas bija ozols, pie kura burvji vakar bija izvillojušies un kurp bija aizsteigušies pārējie biedri, lai pestītu Renliju ārā no nelaimes. To pusi, kur griezās dzirnavas, no šīs malas aizsedza mežiņš, kur Talia bija atradusi savu suni. Uz ziemeļiem un austrumiem ceļa vienā malā rindojās glīti sakārtoti zemes gabali. Tur bija tīrumi un dārzi un pa starpām gaisā stīdzēja pa dūmu stīgai no zemnieku māju skursteņiem. Teritorija uz dienvidiem no ceļa, kas veda uz Randu, izskatījās palaista savā vaļā. Zālājs brīžiem bija stipri mežonīgs un pat vietējās govis nebija spējušas piebremzēt tā augšanu. Šur tur vīdēja pa krūmājam, bet patiesībā ienaidnieku vajadzēja saskatīt jau no liela attāluma. Ja vien tas īpaši necentās slēpties.

Orkāns viegli piebikstīja ar galvu saimniekam. Viņam gribējās soļot uz priekšu. Grēta sekoja dzīvniekam un cilvēkam ik pa brīdim pārdomājot savas iespējas izglābt ādu, ja notiktu kaut kas neparedzēts. Taču pagaidām soļotājus nekas neapdraudēja. Patiesībā tāda ceļošana bija patīkama. Forts bija palicis aiz muguras un līdz ar to viss, kas viņus sagaidīja, atradās nelielajai grupiņai priekšā. Sākumā Grēta bijīgi nesa Valdegara mantas, bet pamazām rokās iegūlās gurdums un viņa gluži nejauši atbalstījās uz priestera nūjas. Nūja neprotestēja. Patiesībā tā bija kā radīta ātrākai soļošanai. Pēdās ielija drošums. Gribējās iet tieši tā koka virzienā, kas kāda dabas untuma dēļ sakropļots, bet ne gluži miris, slējās acu priekšā.

Konrāds pirmais pamanīja, ka kokam no otras puses pa zāli tuvojas divi stāvi. Vienam saule it kā ķircinot iespīdēja metāliskās bruņās. Nācēji neslēpās, un reizēm pagrieza sejas viens uz otru, it kā klusām savā starpā sarunātos.

Drīz pretīm nācējus pamanīja arī Valdegars un Ronards. Zirgs. Viņa saimnieks. Un Grēta, kura iznira no drošas aizmugures aiz četrkājainā lopiņa prāvā auguma. Bija nedaudz pēc dienas vidus un koks meta tikai skopu ēnu. Tikai daži nelieli zari bija spējuši izspiest zaļas lapas. Pārējais ozola stāvs likās drūms, melns un noguris no cīņas par dzīvību. Atliekas no mājas drupām gulēja zālē netālu no koka. Par brīnumu soliņš no uz pusēm pāršķelta bluķa pie agrākās mājas sienas bija saglabājies gandrīz neskarts. Maza, pelēka ķirzaciņa steigšus notrausās no vietas, kur bija sildījusies saulē, un aizmuka zālē.

[Mattiass]

— Kaut kur tur, — izlūks bija Grētai pamājis. — Vientuļš, zibens saspārdīts koks. To nevarētu sajaukt ar kādu citu.
Tādu brīdi viņš noskatījās, kā meitene iet.
— Zini, tu vari kādas no mantām, priestera vai savām, iedot nest, — viņš piedāvāja. — Orkānam tas būs pavisam viegli.
Tur pat nevajadzēja nastu mūli.

Tveicīgs, zilas debesis. Vakarā varētu būt gāziens, Konrāds pie sevis sprieda.

Ievērojis kaut ko pret koku, Konrāds pielika plaukstu pie pieres, lai rīta saule nespīd acīs, un ieskatījās ciešāk.
— Rau, tur, — viņš noteica. — Divi stāvi. Viens no tiem smagi bruņots. Būs tas paladins, ar kuru kopā šurp nācām.
Katrā ziņā, tie abi pēc milžiem noteikti neizskatījās. Bruņinieks pie komandiera bija sevi nosaucis par paladinu, laikam tās pašas dievības, kurai Valdegars bija priesteris. Leksa, tā to sauca. Ronards Sen… kaut kā.

[Romija]

Izbaudījusi Valdegara nūjas ērtumu, Grēta nemaz uzreiz nesteidza atdot mantas Konrādam. Viņa brīdi padomāja, nopētīja ceļabiedru, vai viņam var uzticēties. Bet viņi jau labu laiku bija gājuši vienā virzienā, un arī līdz šim, kamēr Valdo mantas nepieskatītas stāvēja Bolta tornī, neviens tās nebija centies savākt. Tāpēc Grēta pasniedza Vado somu, nūju paturēdama sev. "Paldies!" Savas mantas gan viņa neatdeva. Abas somas bija ērti iekārtotas uz muguras.

Atbrīvojusies no nastas, Grēta pievērsās ceļam un ozolam. Taka zem kājām pagaidām nedrebēja un ne par ko nebrīdināja.

Ieraudzījusi abus stāvus un drīz vien atpazinusi tajos Valdo un Ronardu, Grēta pielika soli. "Viņi ir tikai divi," Grēta noteica, sparīgi soļojot ozola virzienā. Nebija ne Talias, ne Renlija.

Naktī viņa bija redzējusi krītam tikai vienu zvaigzni. Grēta apjauta, ka viņai būtu žēl, ja tā būtu kritusi arī par mednieci. Sirds sarāvās kunkulī, tāpēc elpa sāka aizrauties, tuvojoties abiem biedriem.

"Kur Renlijs? Un Talia?" bija pirmais jautājums, ko Grēta uzdeva, kolīdz bija nonākusi pietiekami tuvu, lai pietiktu ar skaļāku balsi, bet nesāktu akuāt kliegt.

[Roviela]

Iet bija labi, ja neskaita zāli zem kājām, kas nebija gluži tik ērta soļošanai kā lielceļš. Tuvojās pusdienlaiks un pagāja, jo abi gājēji neapstājās lauka vidū, lai atpūstos. Bija jāsasniedz vismaz ozols.
Un tur jau tas bija, un aiz tā - šķiet, Grēta un Konrāds? Kuram citam gan šajā apkārtnē varētu būt zirgs?

- Hei! - Valdegars iesaucās, tikko tiešām bija pārliecināts, ka tie ir ceļabiedri. Vai jums viss kārtībā? viņš gribēja turpināt, bet aprāvās. Grēta uzrunāja par Renliju, nepagaidot, kad visi pienāks tuvāk, lai varētu parunāties bez tā, ka sarunu dzird tālāk, nekā šobrīd vajadzētu. Varēja jau saprast, ka meitene uztraucas par to, kas nebija te, tomēr skaļi saukt vai vicināties ar rokām Valdegars negribēja. Te IR spiegi, un, ja ne spiegi, tad novērotāji, un tiem nav uzreiz jāuzzin viss. Vismaz ne bez zināmas piepūles.
Pamājis tikai sveicienu, priesteris gāja tuvāk ozolam, un par pazudušajiem neierunājās ātrāk, līdz visi nebija tik tuvu, ka varēja sarunāties čukstus.

- Ja nekas nav atgadījies, viņi ir tur, tālāk pļavā, tur, uz meža pusi, - Valdegars stāstīja. - Negribēja rādīties fortā, un palika atpūsties. Fortā esot milžu spiegs, tā Renlijs teica. Renlijs esot bijis pie milžiem, un atlaists ar nosacījumu, ka sagādās viena Randas meistara plaukstu. Vārdu sakot, ir problēmas.
Puisis nopētīja zirga kravu un to, ko biedri nesa uz pleciem. Nūju Grētas rokās viņš redzēja.
- Vai jūs paņēmāt visas manas mantas? Ja jā, tad man nav īpaša iemesla iet tālāk uz fortu.

[echo3]

Pie ozola no forta puses jau bija pienākuši Grēta un Konrāds, un arī zirgs turpat vien bija. No vienas puses, tas bija labi - biedriem nekas slikts nebija noticis, bet no otras puses tagad Ronardam nebija iemesla iet uz fortu. Karotājam nepatika doma par spiegu, tāpat kā par forta sargu neizprotamo aklumu. Īstenībā varbūt tikai Bolts ir tas, kura dēļ fortu vēl nav ieņēmuši milži? Gauži nelāga doma. Ronards pat mazliet saviebās. Ne tāpēc, ka būtu noskaņots pret Boltu, bet tāpēc, ka forts nepildīja savus uzdevumus.

Arī Ronards nesāka runāt, pirms nebija nokļuvis Grētai un Konrādam pavisam tuvu. - Šī nav laba vieta, kur runāties. Te esot slēpušies milži. Dienas laikā. Neprotu izskaidrot, kā. Un te ir bijis arī kāds krietni prasmīgs pēdu jaukšanā - visas pēdas veda pavisam citā virzienā, nekā īstenībā milži bija gājuši. Arī to es neprotu izskaidrot. Kāpēc viņiem kas tāds būtu bijis vajadzīgs? - Neko vairāk puisis neskaidroja. Pagriezās un devās izpētīt, kas atrodas drupām otrā pusē. Likās, ka šobrīd te nevienai nevēlamai personai nevajadzētu būt, par ko liecināja ķirzaciņa uz koka bluķa. Un tomēr. Te bija slēpušies milži.

[Mattiass]

Konrāds tikai pamāja. Palīdzēt ceļā ir pašsaprotama lieta.

Klaigāt viņš nebija sācis. Pietuvojoties tik tuvu, ka varēja mierīgi runāties, nepārpūlot balss saites, viņš rāmi abus atradušos ceļabiedrus pasveicināja. Valdegara somu izlūks bija piestiprinājis seglu somām, kur priestera skatiens to arī atrada, un nupat jau Konrāds to raisīja vaļā.
— Ņem, šai vajadzētu būt tavai, — viņš to sniedza īpašniekam.

— Saki, — Konrāds manāmi pieklusināja balsi, gan nepārejot čukstā, — vai nosacījumos bija kas minēts par to, kādā veselības stāvoklī jābūt dotajam meistaram?
Viņš uzreiz bija iedomājies, ka varbūt derētu arī kāda līķa, kam to vairs nevajadzēs, plauksta, vai arī vēl dzīvam, bet nepieciešamības pēc ārsta noņemta.

[Romija]

Kāpēc viņi neatbild? Grēta nepacietīgi piesteidzās tuvāk un tad saprata, ka tik pārsteidzīgi bļaut nebija laba doma.

"Viņi ir dzīvi?" Grēta ar atvieglojumu pārjautāja. Gluži vai kā akmens novēlās no krūtīm. Attiecībā uz mantām Grēta pamāja uz zirga pusi un atdeva nūju, bet viņas skatiens jau klejoja pa apkārtni. Pa daļai bažīgi, vairoties ieraudzīt kādu milzi, bet pa daļai nepacietīgi, cerot saskatīt Renliju un Taliu.

"Mēs laikam nevaram iet atpakaļ, pat ne brīdināt par spiegu," dejotāja atbildēja, joprojām vērdamās tālē, kur vajadzētu būt citiem biedriem. "Bet Bolta māceklis teica, ka komandieris varētu kļūt pielaidīgāks, ja mēs atrisinātu to, kas ir te noticis. Vai viņš domāja par Renliju? Vai par milžiem?" Grēta beidzot jautājoši pievērsās Valdo, tad uzmeklēja Ronardu, kurš nez kāpēc devās pētīt drupas.

Ašs mājiens ar galvu tika pamests pļavas virzienā. "Mēs iesim pie viņiem?" Grēta bija nepacietīga. Randas meistara plauksta un ar to saistītās ķibeles šobrīd īsti nenokļuva viņas prioritāšu sarakstā, jo domās joprojām mirdzēja krītošā zvaigzne un ar to saistītās leģendas.

[Roviela]

Valdegars paņēma savu somu, vēl pārbaudīja, vai vajadzīgie pārrakstītie pergamenti arī ir, tad cēla somu plecos. Protams, zirgs arī to varēja nest, tomēr mierīgāk, ka paša manta ir pie paša.
- Paldies par mantām, - priesteris pateicās, paņemdams savu nūju no Grētas. Nudien, varēja jau arī nepaņemt, nebija īpaši nekāda pienākuma.

- Ir, ir, dzīvi, vismaz brīdi atpakaļ bija, kad viņus atstājām, - puisis vēlreiz apstiprināja turksneša meitenei.
- Iesim pie viņiem, lai tikai Ronards papēta, kas te ir bijis. Tikmēr es tā īsi izstāstīšu, - viņš uzsāka, - proti, mēs atskrējām te, bet Renliju neatradām. Rekur, tur, bija pēdas, pa kurām vilks negribēja iet, jo tur kaut kādas zāles bija sakūpinātas, bet mēs gājām, tikai gabalu tālāk pēdas vienkārši pazuda. Tad Talia atrada ceļu, ka mums jāiet uz meža pusi. Nakti gulējām pa ceļam, redzējām krītošu zvaigzni, pavisam tuvu bija. No rīta gājām tālāk, un atradām Renliju, kas bija diezgan sliktā stāvoklī, bet bija atradis zvaigzni. Sadziedēju viņu, pēc tam viņš stāstīja, kas noticis, bet to lai viņš pats vēlreiz izstāsta, kad aiziesim tur. Es tik sīki nezinu, kādi tur visādi nosacījumi tam, ka viņu vispār palaida prom.
Tā bija atbilde Konrādam. Plauksta vajadzīga gan, bet vai nav papildus nosacījumi, un cik ir droši, ka atpazīs kaut ko? Nē, to Valdegars atturējas spriest.

- Es nezinu, ko Eisēbijs domāja, - nācās atzīties. - Iespējams - noskaidrot visu, kas te noticis. Gan par milžiem, gan visu pārējo. Un, kamēr mēs te stāvam, - priesteris izvilka ne pārāk sen iesaiņotās lauskas, lai tās parādītu Konrādam un Grētai. - Jūs kāds nevarat pateikt, kas tas ir? Atradām kopā ar pēdu jaušanas kvēpekli un puļķi, kas arī izskatās galīgi neiederīgs. Man lausku smarža kaut ko atgādina, bet es nevaru atcerēties, ko īsti. Varbūt jums labāka atmiņa?

[Sindra]

Renlijs guļšņāja pa bedri un grozīja rokās zvaigzni.
Tās siltums un spožums pavisam noteikti bija kā balzams burvja cietušajai dvēselei. Tikai jaunekļa prātu nekā nepameta doma, ka šī bija tā vieta, kur viņam vajadzēja apgūt kādu jaunu burvestību. Bet neko maģisku viņš apkārtnē nejuta un zināšanas nenāca.

- Zvaigzne krīt. Tā ietriecas zemē un izveido bedri. Tā būtu bedre, kurā es atrodos. - viņš runāja pats ar sevi un prātuļoja.
- Varbūt zvaigznei vajadzēja man uzkrist uz galvas, nevis pie kājām, lai kaut kas notiktu. - Renlijs pagrozīja akmeni rokās un pastiepa uz Talias pusi. - Varbūt iemet man ar to. - burvis ierosināja. - Varbūt ne gluži pa galvu un ne pārāk spēcīgi, bet nu... iemet. - Renlijs gan apzinājās, ka viņa lūgums izklausās muļķīgs. Bet burvji jau nebija normāli.

Un vispār Renlijam nāca miegs. Iespējams arī tāpēc viņš neko labāku nespēja izdomāt.
Bet nu... vismaz pamēģināt.