Operācija `Pandoras lāde`, [PZP] [R] mūsdienas bez maģijas un kosmosa tehnoloģijām Opcijas

[Miervaldis Gotiņ...]

Nu tad sākam...

Tātad, atsaucoties uz necilu sludinājumu, kas piedāvā darbu, saistītu ar `diskrētu problēmu risināšanu`, jūs kā vienīgo atbildi esat saņēmuši uzaicinājumu ierasties pludmales bārā `Ola Blanca` jau rīt, pulksten 9:00 no rīta.

Ir pienākusi `rītdiena`. Ierodoties norādītajā iestādījumā (kas izrādās esam tropiskais bārs - liela nojume, nevis ēka), jūs pie ieejas aptur apsargs/šveicars, kurš norāda, ka te paredzēts privāts pasākums un nepiederošiem tur nav ko meklēt, taču jums atzīstoties, ka esat ieradušies sakarā ar darba sludinājumu, iekšā tiekat bez problēmām.

[pie bāra ir autostāvvieta, kur var novietot savu transportlīdzekli, bet ir iespējams ierasties arī ar sabiedrisko transportu vai taksi]

Bārs ir praktiski tukšs (kas gan šajā diennakts laikā nav nekāds baigais brīnums - vienīgie cilvēki tajā ir oficiants/bārmenis, kurš rosās aiz letes, un puisis, kurš sēž uz ķebļa pie letes un laiski strinkšķina ģitāru. Strinkšķina labi. Viņam mugurā ir tropiskais uzvalks - baltas bikses, krekls arī ir balts, īsām rokām, vaļēju apkakli un no zīda. Viņam ir veste, arī vaļēja, silti brūnu priekšu un melna atlasa muguru ("veste klasiskā parastā"). Cepures nav - viņš ir pieradis, galu, galā, vietējais. Kājās gaišas kurpes.

Daži galdi ir sabīdīti kopā tā, lai sanāktu viens garāks galds, acīmredzot, sanāksmes noturēšanai. Uz galda ir tropiskam klimatam piemērotas uzkodas - rieksti, žāvēti un svaigi augļi utml., dzeramais ūdens ar citronu un ledu. Ja pajautā oficiantam, viņš atbild, ka var droši cienāties, ir samaksāts, un, ja ir vēlēšanās, ir apmaksāti arī citi bezalkoholiskie dzērieni.

Tas arī pagaidām viss, varat ierasties (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)


======
Ja esmu kaut ko aizmirsis, jautājiet droši ATD (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[Lodrāgs]

Riepām kaucot, ņemot lielā ātrumā pagriezienu, slīpi liecoties sāņus, stāvvietā ietraucās melns motocikls, atstājot aiz sevis tumšu līniju asfaltā. Novietojis rumaku tā pavēlnieks norāva no galvas ķiveri, kas smacēja braucēju, liekot kampt pēc gaisa, sviedru lāsei notekot no pieres līdz zodam. Baltādainais, neiedegušais, puisis, skaidri nebija ne vietējais, ne radušais pie augstām temperatūrām un tveicējošas saules. Pārbaudījis mobilajā savu atrašanās vietu ar GPS, puisi to ieslidināja atpakaļ zilo šortu sānu kabatā. Pirkstu aizbāzis aiz melnā krekla apkakles, tā tika nedaudz paraustīta, ļaujot vēsmas plūsmai skopi veldzēt miesu, nedaudz sašūpojot haizivs zoba karekli ap kaku. Uz melnā bezroku krekla krūtīm rēgojās kāda slavena Eiropas roka grupa. Vēl mugurā bija balts zīda īsroku krekls, kas atstaroja daļu no saules nākošā karstuma. Ap vienu roku, viens pret otru, trinkšķinās krāsainas aproces, taisītas no visa kā, zem tām slēpās Roleksa pulkstenis. Izņēmis atslēgas no aizdedzes un uz acīm uzlicis melnas acenes, Amons pameta rumaku un devās "iekšā".

— Hei, vecīt! Labais, — Rādot ar vienu gaisā pacelto roku rok zīmi, "telpā" iesoļoja jaunietis ar nedaudz apgarotu smaidu. Varbūt skanošā mūzika nebija roks, vai kas cits līdzīgs, bet tas neapturēja puisi no galvas māšanas līdzi mūzikai un gaisa ģitāras izspēles. — Hai, tu zini to gabalu, nu to kur ir tā - dara - dam dum tak daRĀ~! — Visai neprasmīgi Amons centās nodungot dziesmas melodiju, roku pirkstiem nemākulīgi bakstot iedomu ģitāras stīgas. Uz krūtīm rēgojošās grupas pazinējam, iespējams, pielektu, kuru dziesmu viņš domāja. Beidzis savu priekšnesumu, puisietis piesēda pie garā galda ieslīpi, lai turpinātu vērot spēlētāju un atslābināja pēdas uz blakus esošā krēsla malas. Apkrautā nieciņu roka, taisni virs galvas izslējās, notrinkšķinot tos, pirkstiem skaļu uzsitot knikšķi.
— Hei, man lūdzu, em.. ko gāzētu ar ledu. Daudz, daudz ledu! — Puisis pasmaidīja ar savu žilbinoši balto smaidu. Tikai žēl šeit nebija nevienas daiļas oficiantes kam to novērtēt. No galda paķēris riekstiņu, Amons uzsāka to laiski košļāt.

Šo rakstu rediģēja Lodrāgs: 10.05.2014 23:20

[Sindra]

Melns jaguārs laiski ieripinājās stāvvietā pie bāra.
Šodien Oro bija braucis gaužām prātīgi un pat iespējams, nesteidzīgi. Varbūt iemesls tam bija pārdomas par vietu uz kuru viņi dodas. Un varbūt tagad, paraugoties ar skaidrāku galvu, vīrietis apjauta, ka viņa lēmums piedalīties kaut kādā mistiskā uzdevumā, nemaz nebija saprātīgs.
Tomēr, viņa uzvedībā šīs pārdomas neatspoguļojās. Oro bija tāds pats kā vienmēr. Mierīgs, nosvērts. Par sevi pārliecināts. Jo ja arī viņš izrādītu savas pārdomas, tad visticamāk viņi nekur neaizbrauktu. Bet kaut kā tik viegli viņš zaudēt savas derības nevēlējās.

- Mēs jau varam tikai paklausīties, ko tur saka un ja nepatīk, doties prom... - Oro noteica, kad mašīna bija noparkota stāvvietā un motors izslēgts. Vīrieša roka gan vēl joprojām atradās uz stūres, it kā viņš pats nebūtu līdz galam izlēmis. Un tad arī... tas, viņa teiktais vairāk likās, ka pašam sev adresēts, nekā māsai.
Izvilcis atslēgu no aizdedzes, viņš pieliecās pie Olīvijas lūpām un tās īsi noskūpstīja.
- Es tevi pasargāšu. - Oro klusi noteica, skatienam aizkavējoties pie māsas tumšajām acīm. Tieši tādām pašām, kā viņam. - Vai arī... sliktākajā gadījumā, mēs būsim iepriecinājuši pamāti. Tas nav slikti, vai ne? Iepriecināt cilvēkus. - Oro pasmaidīja un atvēris durvis, izkāpa no kabrioleta.

Ātri apgājis mašīnai apkārt, vīrietis atvēra durvis un pasniedza Olīvijai roku. Brīvā roka aizcirta mašīnas durvis, īss bīp signāls mašīnai atbildot uz atslēgas pulti un Livingstoni devās iekšā bārā.
Oro veda Olīviju, ļaujot sievietei turēties pie viņa elkoņa.
Nebija jau viņš nekāds izmeklētājs, kurš uzreiz pamanītu kaut kādas aizdomīgas lietas. Nekā tamlīdzīga. Oro skatiens pavisam ikdienišķi nopētīja bāru, kurā viņi bija ieradušies. Tāpat, kā tur esošie varēja nopētīt viņu. Neskatoties uz siltajiem laikapstākļiem, vīrietis bija tērpies visai parastās garās džinsa auduma biksēs un baltā Tkrekliņā. Kājās melnas kurpes. Bikšu kabatā varēja manīt mobilā telefona aprises. Brīvā roka vēl joprojām cieši turēja sažņaugtas mašīnas atslēgas. Ap vīrieša kaklu, ne pārāk uzkrītošā ķēdītē bija iekārts zelta krustiņš.

Visādi citādi jau nekas nenodeva vīrieša nepārliecinātību par šī soļa pareizību.
Pagaidām, šeit esošajiem, viņš nepievērsa pārāk daudz uzmanības. Parūpējās, lai Olīvija iekārtojas pie galda un apjautājās bārmenim pēc PinaColadas sievietei, pats iztikdams ar to citronūdeni, kurš bija atrodams uz galda.

[Romija]

Olīvija pa ceļam bija klusējusi, netraucējot brāļa pārdomas. Pēc tā, kā Oro bija pasniedzis stāstu par derībām un tikšanos, Līva nebija to uztvērusi kā kaut ko pārāk bīstamu, bet tas, kā viņš izturējās tagad, lika domāt, ka varbūt tur ir kas vairāk.

Atbildējusi uz skūpstu un viegli noglāstījusi brāļa roku, Olīvija pasmaidīja. "O, jā, Mišela varētu būt priecīga," viņa tik pat sarkastiski atbildēja. Šādi pārspīlēta aina par iespējamo derību un bāra apmeklējuma iznākumu iesita mazliet vairāk adrenalīna pēdējā laika laiskajām dienām Karību jūras krastos. Varbūt kaut ko tādu arī vajadzēja, lai neiestātos rutīna un viņa spētu novērtēt mieru, kas ir dāvāts.

Ieķērusies Oro elkonī, Līva sekoja uz bāru. Šeit viņa nebija bijusi, bet apkārtne neliecināja par kaut ko neparastu, tāpēc jau pēc dažiem nedaudz uztraukties soļiem Līva bija atguvusi savu graciozo gaitu, lūpas bija atguvušas nedaudz noslēpumaino smaidu. Lī bija ģērbusies gandrīz pretēji savam brālim. Viņai bija gaišas, pusgaras bikses, siksniņkurpes un melna, apspīlēta augšiņa, smalki rotāta ar ziedu rakstiem. Mati bija saņemti nedaudz nekārīgā, augstā astē, atklājot viņas plecu un muguras vienmērīgo iedegumu. Tas, kā Līva turējās pie Oro elkoņa, gan nekā neliecināja, ka viņi ir brālis ar māsu, drīzāk gan mīļākie. Vai arī viņa bija tikai pavadone, ko Oro paņēmis līdzi, lai padižotos, ka uzņemas bīstamus uzdevumus. Sliktais puisis, rawr!

Līva apsēdās pie galda, nopētot netālu visai atbrīvotā, pat vulgārā pozā sēdošo jaunieti. Šis gan pēc skata nebija gluži kūrortu materiāls, tāpēc pazibēja doma, ka varbūt viņš arī ir vēlējies risināt diskrētus jautājumus. Par Oro spēju delikāti apieties ar lietām Līva nešaubījās, bet šis? Savaldījusi vēlmi novaiksntīties, viņa pievērsās mūziķa nopētīšanai, kurš gan izskatījās drīzāk pēc bāra mēbeles, kas šeit droši vien izklaidē pat tos viesus, kas ir ieradušies tik ellīgi agri vai aizķērušies kopš vakardienas.

"Nāc pie manis!" Līvas lūpas bez skaņas uzrunāja Oro, skatienam ilgpilni veroties brāļa tik pat tumšajās acīs. Plauksta nogūla uz solu sev blakus. Līva nešķiroja, vai tā bija greizsirdība, paranoja vai tikai mīlestība, bet viņa gribēja... viņai vajadzēja, lai brālis ir blakus.

[Roviela]

Tā nu gan bija publika! Pedro iekšķīgi nosvilpās, redzot vareno motociklu, kas atvizināja ārzemnieku gluži kā no reklāmu rullīšiem, kurus viņš bija redzējis. Tādi te neapgrozījās bieži, un ar 'te' puisis domāja galvaspilsētu.
Neizrādīdams savas domas, Pedro atmāja sveicienu un pēc tam izvilināja no ģitāras, kas gan nebija tādai mūzikai domāta, akordus atbilstoši pieprasītajam "dara - dam dum tak daRĀ~!", pēc tam pārejot uz vietējai videi piemērotāku repertuāru.

Alondra tikko paspēja iemalkot citronūdeni, kas šajā karstumā atspirdzināja vairāk par ledu, kad ieradās nākošie. No nojumes apakšas pa gabalu varēja ieraudzīt vareno auto, kādi arī te daudz nebija sastopami. Jāsaka, Pedroprāt, pāris, kas no tā izkāpa, atbilda auto izskatam. Viņi arī ir pieteikušies? Noteikti, ja jau šveicārs pie ieejas ielaida. Vai, varbūt, tie būs darba devēji? Tad redzēs.
Nospriedis, ka runas tagad vēl nesāksies, Alondra turpināja spēlēt, šoreiz uzsākdams arī klusi dziedāt. Nu, tā, lai netraucētu, ja kāds sadomās sarunāties. Viņam bija gauži patīkama balss. Pirksti veikli slīdēja pār ģitāras stīgām, radot visai sarežģītu un virtuozu pavadījumu. Alondra dziedāja spāņu valodā.

[Sindra]

Oro jau arī ilgi nekavējās. Un vispār Līva nevarēja sūdzēties. Kamēr bārmenis jauca kokteili, vīrieša acis vērās pretī māsas acīm. Un lūpas tikpat klusi atbildēja: - es jau eju... -
Kur gan citur viņš liksies. Paņēmis dzērienu un par to norēķinājies, Oro atgriezās pie galda un nolika māsas priekšā PinaColadu.
Patiesībā, viņš pats vēlētos iebaudīt tādu kokteili, taču, tā kā viņš stūrēja un tā kā braukt dzērušam bija pret mediķa pārliecību, pat ja viena kokteiļa glāze noteikti nespētu laupīt viņa saprātu, Orfejs tomēr labāk izvēlējās par labu citronūdenim. Galu galā, iepriekšējo reizi, tieši reibuma stāvokļa dēļ, viņš bija sajuties varonīgs un piekritis iesaistīties šajā uzdevumā.

Īsi nopūties, viņš apsēdās blakus māsai un ļāva plaukstām aptvert vēso glāzi.
Viņa skatiens mierinoši kavējās pie māsas acīm. Tajās vienmēr varēja atrast savu miera ostu. Nekāda uztraukuma, miers un... varbūt pat varēja izbaudīt tās ģitāras skaņas, kuras skanēja no bāra puses.

[Andromeda]

Pie „Ola Blanca”, stāvlaukumā, dusmīgi norēkdamies, slaidi iegriezās sudrabkrāsas Jaguārs f-type coupe. Šofera durvis atvērās. No smalkās mašīnas izkāpa vēl smalkāka dāma pagarā, viegli plandošā, smaragdzaļas krāsas kleitā, kas sniedzās līdz potītēm, tā bija apjozta ar dārgas, brūnas ādas jostu. Viņai bija tāda paša brūnuma platmale, no kuras malām rēgojās zīdainas, spīdīgas, tumši brūnas matu lokas. Sejas lielāko daļu aizņēma lielās saulesbrilles, bet pirkstā bija redzams gredzens ar lielu akmeni krāsā kā kleitai. Kājās viņai bija ērtas ādas iešļūcenes ar siksniņu ap potīti.

Skaistā sieviete aizslēdz mašīnu un laiski devās uz bāra pusi, kur jau bija cilvēki. Šveicaram viņa kaut ko pavisam klausi iečukstēja ausī un viņš viņu palaida garām. Viņa apsēdās pie letes gabaliņu nostāk no ģitāras spēlētāja, kuram veltīja žilbinošu smaidu. Gaisā bija jūtamas patīkamas, saldas un, iespējams, ļoti dārgas smaržas. Viņa paliecās tuvāk bārmenim un, vēl joprojām smaidīdama, uzlika roku uz viņa plaukstas: „Es vēlos kaut ko atspirdzinošu šajā skaistajā rītā. Pārsteidz mani, dārgais! Varbūt kaut ko ar passion fruit? Mmm..” Sievietei bija manāms franču? akcents.

[Romija]

Atmosfēra arvien vairāk sāka atgādināt romantisku tikšanos, ja vien nebūtu tik agrs rīts, ja vien viņi nebūtu speciāli braukuši uzzināt lietas un ja vien viņus netraucētu savādā puiša klātbūtne.

Līva pasniedzās pēc pinacoladas glāzes un apmierināta iemurrājās, kad Oro apsēdās viņai blakus. Sievietes pirksti viegli pārslīdēja viņa delmam, apliecinot savu pateicību. Brāļa rūpes vienmēr spēja kā ar burvju mājienu noņemt spriedzi un uztraukumus, it kā viņa vārdi kā gādīgi pirksti izmasētu saspringušus plecu muskuļus. Līva lūkojās uz Oro glāzi, prātodama, ar kādu tostu saskandināt — par viņiem, par Afrodīti vai par piedzīvojumiem —, kad ārpusē ierēcās vēl kāda automašīna, drīz vien skatienam atklājot svešu sieviešu kārtas būtni. Lī gluži automātiski un ļoti privātīpašnieciski piebīdījās tuvāk savam brālim, bet viņas vērojošais skatiens atslāba tikai tad, kad atnākusī sāka flirtēt ar bārmeni.

Un tomēr, lai izslēgtu pārpratumus, Līva uzlika roku ur Oro pleca, drīz vien tur nogūla arī viņas zods, pēc brīža pasniedzoties un uzspiežot skūpstu pie viņa auss. "Vai mums ir kāds jāgaida?" viņa čukstus apjautājās. Brālis varēja zināt vairāk, pat ja nebija neko konkrētāku vakarā izstāstījis.

[Lodrāgs]

Smaids atpletās plašāk pie pazīstamās spēles. — Epic~! — Nosvilpa puisietis, pasitot plaukstas, atzinībā par spēju izdot šo skaņu no parastas ģitāras. Pilnībā gribējās izvilkt pāris dolārus un iesviest cepurē, ja tāda mitinātos pie mūziķa kājām. — Klau, kā tevi saukt, manējais ripo ar vārda Amo. — Takā sevi iepazīstinot, puisi pie vārda uzsita sev pa krūtīm ar dūri, divas reizes kā tas varētu kaut kur būt raksturīgi, puišiem uz ielas. Mazsvarīgi tas vai kādu reizi viņš viņu vel satiks, Amo bija sociāls un brīvi apņēma jaunus draugus un paziņas. Pēc dūres uzsitiena, viņš piecēlās no savas vietas, rokas spiedienam, kā tas iepazīstoties arī varētu pieklāties vīriešiem.

Muzikants gan nespēja noturēt uzmanību, kad kadrā ienāca daiļava, kas varētu aizķert katru garāmgājēju kā mašīnas spogulis velkot sevi līdzi pa aso trotuāru. Pirksti izskrēja cauri pagarākajiem matiem galvas augšdaļā, piekārtojot tos vietā. Piecēlies no savas vietas, puisi pieslīdēja pie letes blakus, zaļajam paradīzes putnam ar īpatnējo akcentu, kas vēla iekšā interesi.
— Hei, vari mani saukt Amo, kā tevi? — Amons nekautrējās izrādīt baltos zobus platā sveicinošā smaidā. — Tev patīk nauda vai piedzīvojumi? — Tikai šādi cilvēki varētu tagad šeit apgrozīties, bet Amo jau nebija pārāk dziļdomātājs, lai redzētu citus iemeslus.

Šo rakstu rediģēja Lodrāgs: 11.05.2014 10:57

[Andromeda]

Kamēr bārmenis gatavoja Odrijas pārsteigumu, viņas skatiens caur saulesbrillēm pakavējās pie ģitārista. Ģitāras skaņas viņas ausīm šķita patiesi brīnišķīgas. Sevišķi saistoši bija vietējie mūzikas ritmi. „Absolument debešķīgi!” Viņa iesmējās dzirkstošus smieklus un sasita plaukstas, kad atkal sāka skanēt vietējais repertuārs. Skatiens atrada arī pāri, kas sēdēja pie galda. Skaists vīrietis, jā, un sieviete arī. Odrija skaidri nolasīja, kā viņa ciešāk pieglaužas savam dārgumam un ko tas nozīmēja. Tas viņai bija tik acīmredzami kā lasīt grāmatā. Odrija smaidīja mazliet noslēpumainu smaidu.

„Ce que vous dites?” Odrijai blakus bija apsēdies jauneklis, Amo. Saule nebija palutinājusi vai arī vienkārši bija karaliskais ādas tips? „Ā, piedzīvojumi. Kā gan bez tiem?” Viņa atkal iesmējās. Par naudu viņa neko neteica. „Odrija.” Viņa pasniedza smalki veidoto plaukstu sveicienam.

[Lodrāgs]

Sejā iezīmējās īss mulsums pie jaunkundzes valodas, bet tas ātri nozuda, viņai atsākot runāt angliski, žilbinošajam smaidam no jauna rotājot seju. Acenes pavilkās uz augšu, labākam skatam, atklājot divas, izteikti safīr zilas, acis.
— O, jā! Piedzīvojumi. Tie liek justies dzīvam kā labs lēciens no lidmašīnas ar izpletni vai uzķerot milžu viļņa muguru. — Piekrītoši jaunietis stāstīja, bārmenim tikmēr pasniedzot viņa pasūtīto dzērienu, kas izskatījās pēc burbuļojoša krasu sprādziena ar ledu līdz augšai un vienu mazu, piemīlīgu lietussardziņ sānā. — Adrenalīns, labākais veids kā apdullināties! — Puisi pacēla no letes savu dzērienu, ledus kubiņiem viegli sasitoties vienam pret otru, vēsumam patīkami strāvojot no pirkstu galiem.
— Mmm, jauks vārds, cik manu esi Eiropas daiļais zieds. — Beidzis malku, Amons izteica, ieinteresētajam skatienam neatkāpjoties no paradīzes putna brillēm, kamēr roka maigi satvēra viņējās. — Prieks iepazīties. — Viņš to izteica bez mazākās pretējās domas teiktajam.

[Roviela]

- Pedro! - Alondra atsaucās, pastiepdams plaukstu rokasspiedienam, uz brīdi pārtraucot spēlēt. Rokasspiediens nebūt nebija gļēvs un mīksts, kā to varētu iztēloties, bet, jāsaka, arī pats Pedro neizskatījās pēc vārgā stiebriņa. Drīzāk viņu varēja iztēloties uz sērfojamā dēļa kāda viļņa mugurā.

Pedro sniegbaltais smaids, veltīts nupat ieradušamies skaistulei garajā kleitā (un atbraukušai ar Jaguāru!), bija pati pilnība. Ne piedauzīgs, ne ķircinošs, bet tāds, ko gribējās redzēt vēl un vēl, un tas bija veltīts vienīgi Viņai. Līdz puiša nāsīm atvilnīja dārgu smaržu aromāts. O, jā! Viņš tādas bija jutis un zināja. Vienīgais pārsteigums bija tas, ka šo sievieti viņš nebija manījis pilsētā kaut kad agrāk.
Nupat iepazītais Amo pievērsās Odrijai, un Pedro atsāka spēlēt un dziedāt. Kaut kā jau laiks jāpakavē.

[Andromeda]

Odrijai nepalika nepamanīts ģitārista, Pedro, skaistais smaids, kas bija veltīts tikai viņai. Vai Pedro bija vietējais, ka tik lieliski pārzināja Santahuanas mūziku? Odrija ieintriģējās, vērodama Pedro pirkstus darbībā, kamēr Amo klāstīja par lidmašīnām, izpletņiem un viļņiem. Tas nebija gluži tāds adrenalīns un piedzīvojumi, kādi Odrijai gāja pie sirds. Tomēr viņa to neizrādīja, tikai neatvairāmi smaidīja. Viņa noņēma saulesbrilles, atklājot glīto seju un dzirkstošās, pelēkās acis.

„Lieliski! Merci, dārgais!” Bārmenis pasniedza Odrijai passion fruit Caipirinha. Viņa piemiedza viņam ar aci. „Šīs pasaules.” Viņa iesmējās un noslēpumaini atbildēja uz Amo minējumu. Iespējams vēl nevēlējās atklāt lietas. „Savukārt es manu neesat šejienietis?” Viņa lūkojās tieši puiša zilajos safīros. „Bet Pedro? Vai šīs ir Jūsu mājas? Tik skaisti spēlējat. Un dziedat!”

[Roviela]

Rūpīgāk pavērojot Pedro, varēja pamanīt, ka viņa āda, ja nebūtu nosauļota, tik un tā būtu tumšāka nekā īsti baltās rases pārstāvim, bet sejas vaibstos to īpaši nekā nevarēja manīt. Un vai tad Vecās Pasaules spāņi arī nebija tumšāku ādu kā ziemeļos vairāk dzīvojošie?

Alondra uz brīdi pārtrauca spēlēt un dziedāt. Roka maigi glāstīja ģitāru, kā pati tiekdamās turpināt spēlēt.
- Jā, senjorita, es esmu vietējais, - viņš pasmaidīja vēlreiz, piekrītoši pamādams ar galvu, - Puertopedro ir manas mājas.
Pirksti atsāka strinkšķināt stīgas. Šoreiz tā bija deju mūzika.
- Tas ir mans prieks un maize arī, senjorita.

[Lodrāgs]

Puisis pagrozīja galvu, prātojot pie lēdijas noslēpumainības. Tādām jau viņām patika būt, neaizsniedzamiem kā aizliektam auglim, augstākajā koka zarā. Amons vien smaidīja pretī neliekoties traucēts līdzīgi kā to darīja viņa pati.
— Hm, kas gan to nodeva? — Draudzīgi puisietis pasmēja, uzslidinot atpakaļ priekšā acīm melnās acenes. — Esmu visurietis, kur vien, kas interesants notiek, tur es atripoju. — Viņš ļāvās arī daudz nestāstīt, lai gan drīzāk dēļ nevajadzības ieslīgt šādās detaļas, ne tīšas mistērijas miglas pūšanas, tā nebija viņa stilā.

Amons daudz neņēmās gar to, ka paradīzes zieds dalīja savu uzmanību, kādam daudz elegantākam un vilinošākam par ielas puišeli. Daiļavas kā viņa nebija pelnījušas tikt piesietas pie viena. — Pedro, esi vietējā slavenība? — Amo uzjautāja, gadījumam ja jāpajautā autogrāfs.

Šo rakstu rediģēja Lodrāgs: 11.05.2014 15:29

[Ungaarijas ragas...]

Autostāvvietā nesteidzīgi ieripinājās tumši zaļš džips. Auto bija viegli noputējis, taču tāpat varēja redzēt, ka nav no jaunākajiem un glaunākajiem modeļiem. No tā izkāpa vīrietis gaišās viegla auduma biksēs, pelēkās vieglās kurpēs un pieskaņotā gaišā īspiedurkņu kreklā. Tumšais iedegums un sastrādātās rokas liecināja, ka viņš nepieder bagātākajam sabiedrības slānim.
Mazliet patīksminājies par glaunajiem braucamajiem, viņš aizslēdza savu džipu un devās uz bāru.
Sasveicinājās ar apsargu un veiksmīgi ticis tālāk, Sems noskatīja sanākušos, prātā pārlikdams, kuram kurš spēkrats varētu piederēt.

"Labdien!" vīrietis angļu valodā īsi pasveicināja visus klātesošos un pie bārmeņa noskaidrojis, ka uzkodas un dzeramais ir konsumējams, pārvietojās pie galda. Apsēdies nostāk no pārīša (Olīvijas un Orfeja), Sems sev paņēma ūdeni.

[Sindra]

Orfejs necentās iegrožot māsas privātīpašnieciskās tieksmes. Bet viņa skatiens, kā jau pārējiem vīriešiem šajā telpā, sekoja ienākušajai dāmai. Tik vien kā viņš necentās uzreiz skriet pie svešinieces un žilbināt smaidus. Jā, Oro skatījās, taču tas drīzāk bija vērojošs skatiens, lai kontrolētu, kas notiek apkārt.

- Es domāju, ka jāgaida. - vīrietis klusi atteica Olīvijai. Prātodams, vai māsa ir uztraukta par konkurenti viņa paša sakarā, vai arī viņai nepatika, ka šeit esošie vīrieši uzreiz neskrēja iepazīties ar viņu. Viņš gan domāja, ka viņi to darītu, ja vien māsa nebūtu teju vai viņam iesēdusies klēpī.

Orfejs atļāvās būt nepieklājīgs. Viņš visai atklāti klausījās sarunās, kuras bārā norisinājās. Nu, cik nu viņš tās varēja dzirdēt atrodoties vietā, kur vīrietis atradās.
Katrā ziņā, Oro bija iedomājies ko citu. Ka te būs sanākuši kaut kādi rīkļu rāvēji un slepkavas ala Mačete tipi. Bet te izskatījās pēc naktstauriņu salidojuma.

- Ko tu par viņu domā? - vīrietis klusi apjautājās, pamājis letes virzienā, kur atradās gan dāma, gan mūziķis, gan moča īpašnieks. Nu, ārā bija mocis. Un tas puisietis atbilda motobraucēja tipam. It īpaši, kad viņš par sevi teica, ka esot atripojis.
Orfejs speciāli nenorādīja par kuru personu jautā. Viņš testēja māsu. Un savā ziņā to varēja uzskatīt par laika īsināšanas izklaidi.

Vīrietim, kurš apsēdās netālu no Livingstoniem, tika sveiciens galvas mājiena izskatā. Pagaidām uz sarunām ar svešiniekiem, Oro īpaši nevilka. Viņš jau nemaz vēl nebija līdz galam pārliecināts, ka paliks. Bet bija vēl jāpagaida. Kādu, kas izskaidros, kāds tad ir tas diskrētais uzdevums.

[Romija]

Olīvija zināja spēli, kur jāvēro svešinieki un jāizdomā, kas viņi ir un kādās attiecībās viens ar otru. Nenocēlusi zodu no Oro pleca, Līva pirmo reizi tā nopietnāk paskatījās uz letes pusi, novērtējot visus tur atrodošos.

"Viņa ir padauza, bet ne no tām zemajām. Drīzāk no tām, kas savaņģo miljonārus un aptīra to kabatas apartamentu buduāros. Mašīnu viņai uzdāvinājis kāds no klientiem cerībā, ka viņa paliks, taču nē. Viņa lido kā tauriņš no viena zieda pie cita, nekad neatskatoties un neatgriežoties iztukšotos ziedos. Bet viņai ir apnicis, nē, viņai ir radušās problēmas. Viņu pazīst pārāk labi, tāpēc ir pāris reizes uzrāvusies uz neapmierinātiem klientiem, nācies aiziet tukšā. Pieradusi pie greznas dzīves, naudu vajag. Tāpēc nolēmusi pamēģināt savādāk risināt diskrētas lietas," Līva pavisam klusām čukstēja, bet Oro jau tepat bija, lai dzirdētu. Viņa neslēpa nedaudz iedomības savā stāstā.

"Viņš, tas sīkais, ir svilpaste. Iedomājies, ka spēj darīt jebko un jebkur, izskatīties, kā vien vēlas, un vienalga dabūt sev pasauli zem kājām. Smaga bērnība vai problēmas skolā, no tādiem tādi izaug. Nospriedis, ka jāizraujas, nopircis moci par naudu, ko dabūja, kad pārdeva vecāku dāvināto pikapu. Pārējā daļa uz kredīta, tāpēc jāatstrādā, bet tāds jau neies strādāt parastu darbu. Bēguļo no bankām, cenšas savilkt galus kopā un darīs jebko," viņa turpināja aprakstīt trijotni, tikai jaunā vīrieša aprakstā nebija tik izteikti sāncensīgas pieskaņas.

"Tas trešais te vienkārši pelna iztiku un izdomājis, ka varētu paklausīties. Viņš ir dubultaģents, kas noklausās un izmanto to savā vai sava saimnieka labā, jo kurš gan turēs aizdomās bāra darbinieku. Ja kas tāds tiek pieļauts, tad viņš ir pazīstams organizatoriem, tāpēc jāseko līdzi, ka neapšmauc vai neiegrūž problēmās," Līva pabeidza ar trijiem, kas čaloja pie letes.

Pagriezusi galvu pret vēl vienu sēdošo, viņa tomēr neturpināja, jo tas izskatītos pārāk aizdomīgi. Iemalkojusi nedaudz pinakoladas, Lī no nelielās rokassomiņas izmakšķerēja telefonu un ieskatījās, cik tas rāda. "Tiešām deviņos?" viņa pārjautāja.

[Andromeda]

„Nav nepieciešams uzrunāt par „senjoritu”, Odrija ir pieņemami.” Viņa līksmi atsaucās. Skanēt sāka deju mūzika. Tā vien gribējās pielēkt kājās un uzgriezt kādu deju, bet šis laikam nebija vēl īstais laiks. Viņa piecēla pie lūpām ledusauksto dzērienu. „Mmm...si bon!” Tas lieliski atspirdzināja.

„Oui, oui. „Visurietis” kāds dīvains vārds, bet atbilstošs. Es arī varētu tā teikt. Visuriete.” Viņa pasmējās par to, cik diezgan muļķīgi tas skanēja. Tā drošvien sacītu visi, kas nevēlētos atklāt savu patieso izcelsmes vietu, ja vien tas būtu īsts vārds.

Vēl viens vīrietis piebiedrojās un apsēdās blakus pārim. Odrija pamāja sveicienam.

[Lodrāgs]

Lokam pievienojās vēl kāds, pēc paskata alfa tēviņš, rūdīts un spēcīgs, bet varbūt vien galvā skanošā episkā mūzika lika viņam tā izlikties. Tā teikt, lai jautrāk, varēja arī mazdrusciņ pārspīlēt, vieglākam prātam. Izrāvis līdz pusei savu dzeramo, jūtot stindzinoši patīkamo vēsumu pārvietojamies lejup pa kaklu līdz orgānu juceklim vēderā, kāds no ledus kubiņiem iespruka mutē un tagad tika aktīvi gremots līdz mazākai konsistencei, norīšanai.
— Oi, pilnīgi dvēseles radinieki! — Amo dzīvespriecīgi izsaucās, skatienam atgriežoties pie jaunpienācēja un tad pie pārīša, kas uzsācis aktīvi diskutēt. Reizi noķerot sievietes skatienu, ar ko pietika, lai jaunietis nošautos no krēsla un pietrauktos brīvi pie galda, pretī pārītim, elkoņiem uz galda, paliecies uz priekšu. Varēja teikt, ka viņš bija no tiem, kas nekad nesēdēja vienā vietā pārāk ilgi un vienmēr atrada runājamo ar pilnīgiem svešiniekiem.
— Hei balodīši, mani dēvē Amo un kā Jūsu duetu? — Skatiens koķetīgi vērās kaķenītē, kas pieglaudusies pie sava runcēna, tad pagriežoties pret vīrieti patālāk. — Un tevi? — Draudzīgi pasmaidot, puisietis paķēra no trauka kādu kaltētu krāsainu nieku un iemeta mutē. — Salds. —