Starp laktu un āmuru, [PZP] Fantasy Opcijas

[Urdrunir]

Ķiršu liķieris viegli smaržoja kristāla glāzēs un zelta dukātu ripiņas sarkani noplaiksnīja oglēm kamīnā sakrītot kaudzītē. Malakajs Smokss stāvēja pie loga un skatījās, kā saullēkts sāka iekrāsot debesis. Ausa jauna diena.

Randas mērs bija stalts kungs pāri pusmūžam, tumšiem matiem, kas pie deniņiem jau bija sākuši sirmot. Viņa pelēkās acis cieši pētīja katru, kurš gribēja ar viņu iesaistīties sarunā. Smoksa kungs noteikti bija bagāts un nejuta vajadzību to slēpt. Sarkana samta rītasvārki bija izšūti ar sudrabu un vietām atklāja smalku mežģīņu naktskreklu. Pirkstā mērs nēsāja pamatīgu zīmoggredzenu. Viņa darba kabinets noteikti pildīja savas funkcijas, taču krēslu un dīvāna apšuvumā jautās greznība un sudraba spalvaskāts izskatījās bieži lietots rakstīšanai.

Man prieks, ka esam varējuši vienoties. Pēc nelielas pauzes atkal ierunājās Smokss. Es domāju, ka mums ir jāsāk ar personu, no kuras ir atkarīga visas pilsētas drošība. Pilsētas sardzes kapteinis Diksons Olidū savā amatā stājās pirms desmit gadiem. Viņš posteni ir godam nopelnījis ar saviem varoņdarbiem pilsētas un apkārtnes zemnieku aizsardzībā. Tomēr pēdējos divus gadus viņam vairs tik spīdoši nevedas. Varbūt vaina ir viltīgos pretiniekos. Varbūt kapteiņa vīri ir noguruši. Bet varbūt Olidū kungam ir savi slepeni plāni. Jūs parbaudīsiet kapteini uz savu galvu. Mans vārds tur nedrīkst tikt pieminēts. Ja viņš ne pie kā nav vainīgs, tad es negribu sabojāt attiecības. Bet, tiklīdz jums ir pierādījumi, tā ziņojiet man pa tiešo. Sardzes kapteinis dzīvo mājā pie pilsētas cietuma. Tas ir, ja viņš ir pilsētā. Reizēm viņš dodas uzraudzīt nocietinājumus ārpus mūriem.

Ja jums ir jautājumi, es atbildēšu. Ja nē, tad jūs noteikti vēlaties atpūsties pēc ceļa. Es varu ieteikt vienu no diviem pilsētas krogiem. "Resnais asaris" ir lētāks un dzīvīgāks. Tas ir pie Ostas vārtiem. Jūs iespējams tam gājāt garām nākot šurp. "Auns un roze" ir klusāks un tur manuprāt ir prasmīgāks pavārs, bet tur nav tik labs alus. Tas atrodas netālu no Aitu vārtiem. Mērs uzlūkoja sanākušos viesus, no kuriem dažs izskatījās kā no ievērojami tālām zemēm nācis. Kapteinis Sangvini bija pamatīgi piegājis savai lietai un pacenties atrast īpašus eksemplārus Smoksa ieplānotajam darbam.

[Roviela]

Desmit uz trīs... Valdegars negribēja palikt parādā kādam, un negribēja arī piemaksāt, vismaz kamēr viņi nebija tā saliedēts draudzīgs bariņš, kad vairs nedala, kas kuram pieder, kad visi viens otram izlīdz tad, kad vajag. Tad jā, tad puisis samaksātu par visiem krekliem, un nemaz par to neuztrauktos.
Katram viena trešā daļa, bet meitenes krekli ir mazāka izmēra, tiem ir izgājis mazāk auduma, pat šuves ir īsākas, tātad arī darba mazāk. Tie ir lētāki nekā tie krekli, kas tika viņam un Renlijam. Tad pareizi būtu, ka Grēta maksātu 3 šiliņus, bet viņi abi pa trīs ar pusi.

Kamēr košā meitene ģērbās, Valdegars piegāja pie Renlija, lai tam klusītēm pavaicātu, ko viņš par to domā. - Desmit uz trīs nedalās. Ierosinu, ka Grēta par saviem maksā 3 šiliņus, jo tie pēc izmēra ir mazāki, bet mēs abi katrs pa trīs ar pusi. Piekrīti?

Pametis skatienu uz jaunapģērbtās meitenes pusi, viņš atsaucās: - Vai nu labāk, bet pierastāk gan un kopumā pavisam labi!
Viņaprāt, Grēta labāk izskatījās sarkanajā tērpā. Savādi, nepierasti, bet viņai piestāvēja. Šādi meiteni īpaši nevarēs atšķirt no citiem, un tas ir viss ieguvums.

Renlijam piedāvāja mantiju. Valdegars pasmaidīja, iedomādamies mantiju mežā. Labi, labi, tas ir tā pieņemts, priesteriem un burvjiem mantijas, tikai ceļot ar tādu mugurā nebija tas ērtākais uzdevums. Viņam pašam no tradīcijas, ka Leksa priesteri valkā peleku apģērbu, bija tikai pelēkas bikses, un nekādu mantiju.

[echo3]

Sveicināts, meistar Sīver! - Ronards, protams, bija ar mieru pagaidīt, līdz kalēja dēls izpako tēvu no pilnā bruņutērpa. Ieročnesējs tikmēr ar interesi skatījās, kāda veida bruņojums šajā darbnīcā top. - Es vēlētos apskatīt kirasas un vairogus, kas jums jau gatavi krājumā. - Par to, vai atradīsies viņa plecu sargiem piemērota kirasa, Ronards gan mazliet šaubījās. Bet bija gatavs piemērīt gan īsās, gan bruņinieku pagarinātās kirasas ar gurnu sargiem. Ieročus šajā darbnīcā nemanīja, tā ka vairogus Ronards bija nolēmis tikai paskatīties - izvēlētais veids būs atkarīgs no tā, vai Randā ieroču meistari taisa arī kaujas cirvjus ar "knābi" pieta pusē. Šībrīža ierocim - pusotrrokas zobenam - vairogs nebija vajadzīgs.

Adorils nebija paguvis atbildēt, kas viņam ekipējumā trūkst, tā ka lai saka pats, ko grib skatīties.

[Sindra]

Nja. Arī Renlijs skatījās, kā jaunais tērps izskatījās zvaigžņu dejotājai mugurā un viņam nācās atzīt, ka sarkanais tomēr bija izskatījies labāk.
- Hmm... - puisis domīgi novilka, palūkojies uz Teklu. - Bet bikses? Bikses jums nav? Man šķiet, ka mums būs jādodas ārpus pilsētas un tad viņai varētu būt grūtāk ar brunčiem. Bikses būtu ērtāk. - Renlijs pamāja, kā pats apstiprinādams savu sacīto. Iespējams, ka viņš bija nedaudz neapdomīgs klāstot viņu plānus par došanos ārpus pilsētas. Bet, tad atkal... ko gan tādu varētu nodarīt tas, kas Teklas kundze zinās, kur viņi plāno doties.
- Tāpēc man arī mantija nederēs. - jauneklis atzina. Lai gan viņš vispār īsti nebija kleitu piekritējs.
- Tāpēc es tieši vēlējos apmetni. Reiz redzēju tādu vienam burvim. Tas izskatījās gluži kā šis.. - Renlijs pamāja uz Grētas pussaules apmetņa pusi - .. taču tam bija iekšpusē slepenas kabatiņas, kurās viskautko varēja glabāt. Man tas likās ļoti ērti. - bet iespējams, ka šīs pilsētas šuvēji nebija nekad tādus apmetņus darinājuši.

- A, jums ir drēbe? - puisis painteresējās. Jo viņam pašam, protams, nebija. Bet Renlijam bija nauda un viņš varēja samaksāt par šuvējas pakalpojumiem.
- Tā nebūs problēma. - puisis klusi atbildēja Valdegaram. - Es samaksāšu. - viņš izvilka zelta gabalu un nolika to uz letes. - Par krekliem. - jo vienkārši citādākas naudas puisim nebija. Mēra iedotais zelts un tas arī viss. Bet tas jau nevienam nebija jāzin. Citi varēja domāt, ka puika ir bagāts un viņam vienkārši citādākas naudas nav.

Stāsts par šuvējas pazudušo brāli bija skumjšs.
Godīgi sakot, Renlijs nezināja, vai Sarmata kareivji nogalināja savus gūstekņus, vai ņēma tos gūstā...
- Un ko sardzes kapteinis? Vai viņš nekā nevarēja palīdzēt? - Renlijs apjautājās, vērodams šuvējas reakciju. Te viņi varbūt uzzinās ko vairāk par Olidū kungu.

[Lodrāgs]

Durvīm aiz elfa aizveroties, atpakaļ apziņā iesitās apkārtējās pasaules kņada. Ašs skatiens pasvaidījās novērtējot apkārtni un vai, kas vērā ņemams nebija mainījies. Reizēm revolūcija var paskriet garām, kad iepērcies drēbju bruņu veikalā. Zaļas acis aizrāpās līdz milža, nedaudz atliecot galvu un tikai tā blenžot kādu brīdi pamanīja, ka pats to dara. - Kurp, tu.. Agnuss dosies? - Elfs maskēja savu blenšanas iemeslu ar domu uzsākt sarunu. Reizēm sanāca aizdomāties un nemanīt kur skatiens tēmēja. - Man padomā vārti un tur esošie sargi... - Ievelkot elpu, atpakaļ prātā attinās pateiktais, atklājot savus robainos caurumus. - Nu, runāties ar vārtiem pie sargiem, tas ir ar sargiem pie vārtiem. - Pēc tā skanēja nedaudz vēl, bet tik klusi zem deguna, ka pat pats elfs īsti to nesadzirdēja, vienīgais vārds, kas izskanēja pietiekoši skaļi abu balsīm bija. - ..informācija.. -

[Alvīna]

Samanījis elfa blenšanu, Agnuss palūkojās uz būtnes pusi ar viegli jautājošu sejas izteiksmi, kas varētu šķist nedaudz agresīva.
Vai tās bruņas bija saspiedušas kādus svarīgus orgānus, kas atbildēja par domāšanu un izteikšanos? Šāda doma pavīdēja, kad elfs izteica savu jautājumu un pinās vārdos kā zivs zvejnieku tīklos. Kaut kur aiz muguras, pie bruņu tirgotāja, nozuda arī redzēti augumi, bet Agnuss diži neko nepasāka, lai atrautu jaunekļus no pazušanas veikalā. Skatiens atgriezās pie Kiliāna, kurš tobrīd centās pāri savai sejai pārvilkt kapuces materiālu, lai izgaistu apkārtējās pasaules tūkstoš acīm, vai vismaz no Agnusa divām, kas cieši blenza uz elfu.
Pirms mēs pametam pilsētu, kas varētu notikt jau rīt, vajag iepirkt vēl sāli un kādu dziedniecisku dziru. Ar manu nobrāzumu smēri būtu stipri par īsu. Runāšana ar vārtiem varētu pagaidīt, ja nu vienīgi viņi zina, kur tikt pie aptieķnieka. Agnuss pavērsa skatienu pret ielu, lai redzētu, kur tā ved.

[Lodrāgs]

Milža skatiens gāja secēm aiz kapuces malas, bet labi vien bija, ka mazo trusi nesatrūcināja vēl vairāk. Skaņa neķēra līdzīgu šķērsli, viss tika saklausīts labi. Galva pamāja līdzi teiktajam, zaļajām acīm izlavoties no kapuces apakšas, lai uzlūkotu Agnusu.
- Varētu. - Lielā lāča teiktais nesa vairāk jēgu par tra-la-lā aizlēkšošanu pie vārtu sargiem. Tikko notikusī kļūmīte vārdos, kas labi, ka nebeidzās ar iekošanu mēlē, norādīja, ka šodienai pļāpāt pietika. Aiz lāča ādas slēpās saprātīga galva par to elfs tagad bija drošs.
- Pie reizes, ko pret saaukstēšanos, - Domas jau vijās par dziru vecenītes būdiņas apmeklēšanu. - ja vētras šeit ir biežas, tad izlīt tādā nebūtu nekas labs. - Tas jau māja, ka elfs plānoja doties līdzi milzim.
- Kādam.. - Zaļās acis meklēja ielā dzīvības pazīmes. - jāzina, kur atrast zālīšu tantīti. - Nāksies uzjautāt garāmgājējam.

Šo rakstu rediģēja Lodrāgs: 07.04.2014 01:01

[Roviela]

Valdegars noskatījās, kā jaunais puisi noliek uz galda zelta gabalu. Nu labi.
- Tad es tev esmu parādā trīsarpus šiliņu, - viņš nočukstēja, apstiprinot to, ka ir pamanījis, ka kāds samaksā viņa vietā, un, būdams naudas lietā punktuāls, priesteris negrasījās aizmirst parādu. Tas nenozīmēja, ka viņš skries mainīt dukātus, lai uzreiz atdotu parādu, tik daudz sīkākās naudās un vēl drusciņ būtu gan, tas nozīmēja, ka kādā reizē, kad vajadzēs, Valdegars samaksās arī par Renliju. Vai nu tie būs trīsarpus vai vairāk nedaudz, tas nebija svarīgi. Mazāk nebūs.

Ja viņi rīt dodas uz Aitu fortu, kur esot kapteinis, un tur, kā sāc saullēktā iet, tā tikai vakarā vēlu, ja paveicas, esi galā, tad šovakar vajadzētu nopirkt to kareivju maizi ar speķi iekšā, vai ne? Varbūt Renlijs arī tādu gribēs? Priesteris vakarpusē grasījās aizstaigāt pakaļ. Vēl jau nav ne pusdienlaiks, maiznieks teicās, ka vakarā cepšot.

[Andromeda]

Adorils nepaspēja atbildēt uz Ronarda jautājumiem. No bruņu komplekta atskanējušais „Labdien, labdien, labdien! Sīvers vārdā. Sīvers bez "L". Kā varu pakalpot?”, puisi izsita no domas. Tiesa ar loku viņš bija izmanīgāks, bet nebija peļams arī zobena vicināšanā. Par vairogu viņš nebija pārliecināts, jo tas varēja apgrūtināt viņa darbības ar loku.

– Sveicināti. – Adorils viegli pamāja, kad Sīvers viņu bija uzrunājis kā pēddzini. – Sakiet, vai kādi augšdelma sargi un lokšāvēju cimdi atradīsies? – Pagaidām viņš painteresējās tikai par šiem, bet Ronardam bija taisnība, ka plecu sargi arī noderētu.

[Urdrunir]

Pie Kilbraita darbnīcas

Kamēr Kiliāns ar Agnusu prātuļoja kurp tagad doties, viņiem garām pašmauca jauna sieviete kalpones drēbēs, kur stiepa pamatīgu klūgu grozu ar vāku. Kad vīri mēģināja noskaidrot kur te varētu dabūt kādas zālītes, viņa vispirms izbijās un satraukti uzlūkoja abus svešiniekus, bet tad paskaidroja, ka dažādus uzlējumus, saites un ziedes vislabāk meklēt kādā no pilsētas tempļiem. Tādas īstas zāļu sievas Randā nebija. Tādas drīzāk dzīvoja ārpus mūriem. Toties bija Robilāra eksotiskā bode, kurā iespējams varēja arī dabūt kādu smēri vai zieķi.

Atlika vien noskaidrot kur ir kāds templis.

***

Trekters - šuvējs

Teklai bija arī bikses un cena no tā nemainījās. Grēta varēja izvēlēties gan vienu, gan otru variantu. Sudraba šiliņus Renlijam šuvēja arī noskaitīja. Veikaliņa saimniece par darījumiem šodien sūdzēties nevarēja.

Ē! Nav viena tāda virziena, kur jāuzmanās. Tiklīdz tu esi ārpus mūriem, tev jāuzmanās visos virzienos. Un tad arī sardzes kapteinis visiem pakaļ neizskraidīs. Viņa prātīgi noteica par atbildi uz izprašņāšanu. Drēbe man ir. Visādas. Varu no vilnas pašūt, varu no samta. Varu arī tās kabatiņas iekšā salikt, ja kungs tā vēlas. Bet par tādu neparastu apmetni būs jāmaksā. 20 šiliņi! Tekla nosauca savu cenu.

***

Sīvera darbnīca

Mhm! Kalējs priecīgi noņurdēja, saprotot, ka tiešām labi atminējis abu apmeklētāju nodarbošanos. Vai tu zirgā to bruņu vilksi vai kājām ejot? Tādu īsāku, vai tādu, kur bruncis apakšā? Ronarda priekšā uz letes nograbēja viens dzelzs bruņu gabals, kuram krūšu daļa bija veidota ar pamatīgu trijstūra veida izvirzījumu. Tā acīmredzot bija domāta zirgos sēdētājiem, lai pretinieka pīķis labāk noslīd uz sānu pusi. Otras bruņas bija pēc skata vieglākas un vairāk piegūla augumam. Vienlaidu plāksne priekšpusē un tai piestiprināta mazāka plāksne mugurai. Rekur vieglo par 10 šiliņiem, tādu pamatīgāku par 12, bet to jātnieku par 15 atdošu. Iemēģināsi? Sīvers piedāvāja. Puika! Nes šurp vairogu. To trijstūra. Un apaļo ar briedi virsū.

Toties Adorils laikam nebija atradis īsto veikalu kur iepirkties. Kalējs nopētīja viņa ekipējumu un pakratīja galvu. Es gan roku sargus varētu piedāvāt, bet es nezinu, vai tev patiks. Es redz' tos kaļu dzelzī. No skata es manu, ka tev vajag tādus, lai stiegra nešauj pa roku un pirksti nenobrāžas un netirpst. Tev derētu uzmeklēt Eliasu. Viņš ir ādminis. Dzīvo uz dienvidu pusi aiz Almas tempļa.

[echo3]

Ronards rūpīgi noskatīja un pacilāja visu, ko Sīvers sāka krāmēt uz galda. Bet vispirms viņš uzsauca meistara dēlam, - Apaļo vairogu nenes! Trijstūri gan paskatīšos. - Tad atkal pievērsās kirasām. - Turnīram nemeklēju, šobrīd esmu kājniekos, bet pagarinātā var būt. Piemērīšu, vai ies ar maniem plecu sargiem. - Lai arī tagad ieroču nesējam bija nauda, lieki tērēties viņš nebija radis - plecu sargi jau bija, un tos mainīt būtu jēga vien tad, ja Ronards pirktu pilnu jaunu bruņinieka bruņu komplektu, saskaņotu visos sīkumos.

Vispirms Ronards noskatīja, kurām kirasām aizdares sprādzes ļauj to uzvilkt pašam, bez palīga - abas lētākās tādas bija - tad nosprādzēja savus plecu sargus un uzvilka mugurā īsāko kirasu. Mēģinot pielikt atpakaļ plecu sargus, ieroču nesējs saprata, ka nebūs īsti labi. Kirasa bija par mazu, un arī ar plecu sargiem nesaderēja. Ronards nekautrējās vilkt pirmo kirasu nost un mērīt nākamo. Šī bija labāka. - Meistar, vai šai nav piesprādzējamā brunča ar gūžu sargiem? Skatos, sprādzes tādam nolūkam tai ir.

Var būt, ka no malas tas izskatījās smieklīgi - puisis grozās kā modes dāma pie spoguļa, izņemot to, ka spogulim, ja tāds te arī bija, skatiens netika uzmests. Toties tika izmēģināta kustību brīvība, kā arī novērtēts kalums. Bruņas ir lieta, uz kuru jāvar paļauties kā uz savu ādu.

[Romija]

Grēta pacilāja gan bikses, gan svārkus. Ikdienā viņa bija radusi pie biksēm, tās arī šķita daudz praktiskākas nodomātajam mērķim. "Labi, tad ņemšu bikses. Ja pārdomāšu, tad zināšu, kur jūs meklēt," meitene jauki uzsmaidīja šuvējai un noskaitīja vajadzīgās naudas vienības, kas skanoši tika nobērtas uz letes. "Nu jau man būs silti un labi," viņa nobraucīja jauniegūtos apģērba gabalus, ielika bikses somā, pārlika somas sev pāri pleciem un aplika apmetni. Telpā bija silti. "Paldies un veiksmīgu dienu!" meitene novēlēja šuvējai, pamāja pārējiem jauniešiem, kas šeit laikam strādāja, un devās ārā.

Grētasprāt, iepirkšanās bija beigusies. Maize un apģērbs bija sagādāti, templis apmeklēts. Pēc gaismas un vēdera stāvokļa spriežot, varētu būt vēl gandrīz dienas vidus, bet ar to droši vien bija par maz, lai dotos tālāk. Tikusi atkal uz ielas, Grēta pamīdīja bruģi un ieelpoja vēja nesto jūras smaržu. Lai arī gar ielas malām rindojās māju sienas, tomēr tās bija nedaudz tālāk, tāpēc arī varēja justies brīvāk. Un tomēr pilsēta, lai cik aizraujoša nebūtu, atšķīrās no dzimtās puses.

"Vai ir kaut kas īpašs, kas mums vēl jāizdara šodien? Līdz Kapteinim nepaspējam, vai ne?" viņa meklēja apstiprinājumu pie citiem biedriem. "Es labprāt izietu kaut vai nelielu loku ārpus pilsētas mūriem. Es vēlos iepazīties ar zemi," viņa noteica tik mīlīgi, it kā zeme būtu ne tikai plakne zem kājām un augsne, bet sen neredzēta un ļoti mīļa persona. Gandrīz kā viedā vecmāmiņa, pie kā aiziet pēc padoma vai mierinājuma. Grētai to vajadzēja, viņa vēlējās sajust šejienes zemi, pirms vēl jāsper nopietnie soļi uzdevumā. Skatiens uz pārējiem vaicāja, vai ir vēl kaut kas cits, kas varētu kavēt šādas vēlmes izpildīšanu. "Es varu iet arī viena, ja jums ir citi plāni, kur mani nevajag," viņa paraustīja plecus. Lai arī bija zināms un tikko dzirdēts par draudiem ārpus pilsētas mūriem, tomēr Grētai joprojām tas šķita vairāk kā stāsti. Pat stepēs un tuksnesī, kas mēdza būt briesmu pilni, bērni un pieaugušie mēdza klīst atstatus, ganot lopus, lasot pļekas vai kurināmo, vienmēr atrodot ceļu atpakaļ un spējot sevi un savu mantu aizsargāt. Ar ko gan pilsētas pierobeža varētu būt sliktāka un bīstamāka?

[Alvīna]

Protams, pilsētās nekad netrūka kādi, kas kaut ko zināja, tikai cita lieta vai tie, kas zināja, bija ar mieru savās zinībās dalīties ar interesentiem. Kam pajautāt jau nebūtu problēma atrast, galvenais bija rast atsaucīgu dvēseli. Pirms uzrunāt kādu uz ielas, Agnuss apdomājās par to saaukstēšanās lietu... viņaprāt, izlīdzēties varētu arī ar krietnu devu ķiploku, kas nobeigtu gan visas negribētās slimības gan arī nevēlamas pielūdzējas... nu ja tādas sarodas par daudz.
Izbailīgā sieviete aizdevās savās gaitās, bet vismaz atstādama kādu informācijas stērbeli - tātad bija jāmeklē kāds no pilsētas tempļiem vai vieta ar nosaukumu, kurā vīdēja vārds “eksotiskā”. Agnuss saprata, ka šeitan tās tradīcijas bija stipri citādas. Vajadzēja vēl uzprasīt par gaļu un zivīm. Tirgu, domīgi nobraucis ar plaukstu pāri apakšžoklim, Agnuss izsecināja, pēc tam domīgi paraustot plecu, uz kura nu karājās vairoga siksna. Patiesībā tikko nopirktā kalēja meistarstiķa svaru vīrs nejuta - tātad pirkums nebija no sliktā gala. Templis. Vai to nevajadzēja tai skuķei, kura vīstījās lakatos? Tas bija atpakaļ. Uz laukuma, kur viņi bija pašķīrušies nost no grupas, lai pēc tam ieblandītos pie kalējiem.
Paprasi tur kādam, tuvāk jau pie pilsētas vārtiem atkļuvuši, Agnuss ierosināja. Galu galā tas elfs varētu kādam šķist runājamāks nekā lielā auguma ziemeļnieks, kurš kaut ko var norūkt arī tādā manierē, ka citiem šķiet, ka sākusies zemestrīce.
Bet, rau, te blakus bija krogs. “Auns un Roze” Kā tur bija no dzirdētā: gardāka ēšana, bet draņķīgāks alus? Kāds? Atšķaidītāks vai no švakāka grauda?
Lai gan atkal iet sēdēt krogā būtu kā būtu - it kā jau nesen Agnuss bija piestūmis māgu un tik drīzi neprasījās. Tik nopirkt kādu miltu, graudu un gaļas gabalu krājumiem gan būtu lieti. Būtu ar ko papildināt citādi pustukšo ceļojumu somu, kas pagaidām savas stingrās un ietilpīgās miesas atpūtināja otra krogus istabā.

[Sindra]

Iespējams, ka Renlijs nekad nekļūs bagāts, jo puisis vienkārši šķērdēja naudu, ja viņam tāda bija.
Bez kādas vārda runas, viņš pabīdīja šuvējas virzienā 20 šiliņus. Cena, kuru viņa bija prasījusi. Tā nebija problēma. Problēma drīzāk bija, ka Renlijs nespēja izlemt no kāda auduma vēlas apmetni. Samta... tas būtu tik izsmalcināti un skaisti. Un viņam noteikti piestāvētu. Un ja tas vēl būtu izšūts ar zeltītiem diegiem...
Tomēr, vilnas apmetnis būtu praktiskāk un diez vai tur, kur viņi grasījās doties, kāds īpaši novērtēs Renlija skaistumu un gaumi. Tad jau drīzāk pirmā lielceļu laupītāju grupa pa snuķi sados tieši viņam, jo domās, ka jaunais burvis ir kaut kāds aristokrātiņš.
- Vilnas... - ar nelielu nopūtu, beigās puisis bija atrisinājis savu dilemmu.
- Jā, vilnas būs labāk. - viņš vēlreiz noteica un iedrošinoši pasmaidīja šuvējai. Ja Teklas kundzei bija nepieciešami kaut kādi viņa mēri, burvis pacietīgi pagaidīja, lai gan nevarēja nepamanīt, ka viņš vēlējās steigties pakaļ ārā izgājušajai meitenei.
- Lai jums jauka diena, Teklas kundze. - Renlijs noteica, pirms pamest šuvējas bodi. Tā vien prasījās arī pateikt, ka viņi noteikti iespēju robežās mēģinās atrast viņas brāli, bet tā īsti jau tā nebūtu taisnība un diez vai burvis bija gatavs uzņemties vēl kādu uzdevumu. Lai gan skriet tieši rīklē pretinieka mestai ugunsbumbai šķita tāds nieks salīdzinot ar mēra kunga uzdoto smalko, spiegojamo uzdevumu.

- Ārpus mūriem? - Renlijs pārvaicāja, sirsnīgi nožāvājies. Nu jau arī viņu tā kā nedaudz sāka piemeklēt miega bads un patiesībā puisis daudz labprātāk iepazītos ar gultu kroga istabā, nekā zemi aiz pilsētas mūriem.
- Bet viņi visi saka, ka tas ir samērā bīstami un es pat nezinu... - burvis mīņājās no vienas kājas uz otru, skatienam klejojot no Grētas līdz Valdegaram un atkal atpakaļ. Protams! Meiteni laist vienu nekādi nebija prātīgi. Renlijs bija gatavs upurēt savas miega stundas, ja Grētai tā tikšanās ar zemi tiešām būs tik neatliekama. Bet visādi citādi, viņš nedaudz vilcinājās un gaidīja, ko priesteris šajā sakarā teiks. Viņš izskatījās vecāks un gudrāks. Kaut kā tā.

[Roviela]

Valdegars bija iepircis visu, ko viņam vajadzēja no šuvējas. Krekli bija, vamzis un bikses bija, apmetnis bija, un tas viss vēl nenovalkāts līdz stāvoklim, kad tā kā sāk prasīties jaunus.
Viņš atzinīgi pamāja, kad Renlijs izvēlējās vilnas apmetni. Arī vilna mēdz būt pat ļoti smalka un grezna, un labākā vilna cenā neatpalika no zīda samta, protams, ja tas tiešām bija labs izstrādājums. Jaunais burvis būs apmierināts, par to priesteris nešaubījās. Gan ar kvalitāti, gan izskatu, gan to, kā valkāsies.
Viņš atvadījās no šuvējas un sekoja abiem saviem biedriem.

- Nē, ja mēs ejam šodien, tad nakts būs jāpavada ceļā, - Valdegars noliedzoši papurināja galvu par domu iet uz fortu tagad. - Uz turieni jāsāk iet saullēktā, un tad vēlu vakarā esi galā, tā man teica. Tāpēc šodien tā kā nevajadzētu daudz klejot, jo rīt būs jāiet, un visai raitā solī, visu dienu. Vienīgi ka kādu zirgu varētu pameklēt, lai nav viss jānes uz muguras. Vai mūli kādu.

Doma par staigāšanu tagad ārpus mūriem, viņam nepatika.
- Es neieteiktu šodien klejot ārpusē. Rīt tāpat tur dabūsim staigāt vairāk, nekā gribētos. Drīzāk ir jāsagatavojas ceļam, un mēs turklāt nemaz visi neesam kopā, un nezinām, ko katrs uzzinājis, ko prot, ko domā un plāno. Otrs. Pa vienam ārā iet ir muļķība. Šeit patiešām ir bīstami, ne velti pie visiem vārtiem un ēkām sargi stāv. Ja tas ir te, pilsētā, tad kas ir ārā? - viņš nopietni vērsās pie Grētas.
- Es saprotu, ka gribās, es saprotu, ka tavs dievs tevi sargā, tāpat kā manējais mani, bet te vairāk ir spēkā likums "sargies pats, un dievs tevi sargās". Neej, lūdzu, klejot šobrīd. Nevaram laist tevi vienu, bet paši neesam kopš nakts gulējuši nemaz, ne kā tu. Ja tu iesi, mums jāiet līdzi, bet nu... tas nav prātīgi itin nemaz. Turklāt te, tuvumā vieni lauki vien ir, līdz Almas svētbirzij arī diena jāiet.
Puisis nopietni uzlūkoja tuksneša iemītnieci. Viņš saprata, ka viņa ir biedrs, ka, vispār, viņš neatbild par meitenes labklājību, bet viens tāds biedrs, kas viens pats skrien nez kur, nerēķinoties ar citiem, godīgi sakot, ir apgrūtinājums. Sirdsapziņa grauzīs, ja šo kāds apēdīs, lai arī formāli neesi par viņu atbildīgs.

- Labāk ejam zirgus pameklēt. Kur tādus var iznomāt, - pirkt nez vai. Kam Valdegaram zirgs? Viņš bija pieradis staigāt kājām.
- Aiziesim līdz Aitu vārtiem, varbūt tur, tuvumā ir kādi zirgi dabūjami. Varētu kādu aizrunāt un tad rīt agri varētu pa ceļam paņemt.

Valdegars paskatījās uz to pusi, kur aiz namiem slēpās Aitu vārti. Viņš diezgan labi bija iegaumējis virzienus, pētot pilsētu no ostas bākas torņa.
- Ejam?

[echo3]

Kamēr nu viņi te tā runājas, Ronards vispirms ieteica Adorilam, - Paskaties kādus plecu sargus. - Ja meistars saka, ka tādu cimdu nav, nu, tad Randā tādus netaisa. Liekas, te daudz vairāk izmanto ādu, kā ieroču nesējs bija pieradis. Šajā sakarā viņš pajautāja Sīveram, - Ievēroju, ka pilsētas sardze valkā ādas bruņas. Vai ir kāds iemesls tā darīt, ja ir pieejamas kaltās kirasas? - Vienu iemeslu viņš spēja iedomāties - cena. - Un pie kura meistara ieteiksiet griezties, lai apskatītu ieročus?

[Romija]

Visi tik ļoti uztraucās par Grētas drošību un spēju noiet gabalu. Viņi jau nezināja, ka Grēta visu mūžu ir gājusi. Ne tikai staigājusi, bet tiešām visu mūžu pavadījusi uz kājām un ceļā. Ka viņas somas plecus nespiež, ka ceļš ir mājas, ka iet ir labi, ka zeme ir mīļa un stabila, ka Grēta māk aizsargāties, ka Grētai vajag...

"Jums nav jānāk man līdzi," Grēta papurināja galvu. Nez no kuriens Valdegars bija uzkrāvis sev kaut kādu pienākumu un piedēvēja to arī citiem. "Man nevajag birzi," viņa vēl piebilda, bet tālāk nestrīdējās. Laikam jau negulējušie tieši miega trūkuma dēļ bija palikuši kašķīgi, tāpēc labāk bija neko neteikt. Un Svētbirzs Grētai ineresēja kā apskates objekts, ne svētvieta. Sajāram labāk patiktu klajumi, lauki. Striktais aizliegums gan lika domāt, ka šodien nāksies iztikt ar parastu pilsētas laukumu.

Savukārt zirgi Grētu neinteresēja. Anoki ar tādiem nejāja, viņiem bija kravu, nevis cilvēku nesēji. Lēnīgi, mierīgi tie sekoja saimniekiem viņu ceļā, reizēm nesot arī kādu māti ar jaundzimušu bērnu vai sirmgalvi, bet nekad nesteidzās un neauļoja. Grēta nemācētu tādu savaldīt. Ja biedri nomās zirgus, Grēta tāpat ies kājām, tāpat būs viena. Un meiteni tas nebūt neuztrauca.

Aitu vārti bija tik pat labs virziens kā jebkurš cits. Tagad Grētai vairs nebija sava konkrēta mērķa, tāpēc viņa vēroja apkārtni un sekoja virzienam, kur Valdegars viņu veda. Vairs neizskatīdamās tik nepierasti, Grēta arī jutās savādāk, it kā reizē vairāk piederētu pilsētai un mazliet mazāk pati sev. Viņai vajadzēs deju, soļus, tum-tum...

[Lodrāgs]

Pārlieku sievietes reakcija nesatrauca elfu, cilvēka mēdza būt tramīgi gar svešiniekiem, galvenais, ka ne tik ļoti, ka nespēja parunāt. Konkrētas vietas, kur pārdot tikai zālītes iztrūkums, neiepriecināja. Tempļi un tur esošie dievi nekad nav līdz galam elfu piesaistījuši. Jācer, ka templī esošie arī apkalpo tos, kas nepielūdz šos dievus.
- Divi laukumi, nevienā tirgus. - Domīgi Kiliāns izteica. Šķiet ka šodien nebija tirgus diena, jo parasti pilsētās laukumus izmantoja tirgotāji. - Pilsēta atrodas pie jūras, zivīm vajadzētu būt lētākām par gaļu. - Nav, ko lieki šķiest naudu, ja vēlies vien uzņemt olbaltumvielas.
- E, labi. - Elfs neiebilda un aizgāja uzjautāt.

[Sindra]

Tādu lekciju Grēta dabūja, ka Renlija seja mirkli pieņēma sabārta bērneļa paskatu. Puiša skatiens raudzījās uz Grētu, līdz beigās viņš klusi iespurdzās. Kā, bērns, kuram vecāku dusma un patiesības skaidrošana ir diezgan dziļi pie kājas.
Viņš katrā ziņā to nebija domājis tik nopietni. Vecākais biedrs acīmredzot, patiešām bija krietni saprātīgāks biedrs par viņu pašu.

Grēta izskatījās sabēdājusies. Viņa klusēja un gāja līdzi un tas nemaz nelika puisim justies labāk. Jā, viņš jau arī tā kā bija noraidījis meitenes ierosinājumu doties ārpus mūra. Bet tas drīzāk bija tādēļ, ka Renlijam nāca miegs. Viņš nebūt nedomāja, ka te kādam uzbrūk piecu soļu attālumā no mūra. Un Grētiņa gan jau tur atrastu kādu zemes pleķīti, kur paganīties un pasist kājiņas pret zemi. Nekas ļauns jau nebūtu noticis.
Tagad Renlijs tāpat nebija ieguvis, ko vēlas. Gulēt viņš netika. Puisis labprāt būtu mierinoši apskāvis meitenes plecus, taču to neizdarīja. Sakautrējās. Vien palūkojies uz Grētu pasmaidīja viņai smaidu, kuram vajadzēja vēstīt, ka būs jau labi un lai viņa nebēdājas.

- A, mums ir kaut kādas baigās nastas, ko nest? - Renlijs palūkojās uz priesteri. - Kam mums zirgu? - jāt viņi, protams, nejās. Un tā kā burvim pašam pat somas nebija... nu jā, viņš palūkojās uz krekliem savās rokās un nopūtās. - Nu jā... man laikam tomēr vajadzēs kaut kādu somu. - lai gan prātā ienāca doma, ka varētu tā vai šitādi palūgt, lai tos viņa divus kreklus panes kāds cits. Ja jau te bez maz mantu pārvadāšanai grasās ēzeli īrēt.

Palūkojies uz priesteri un tā kārtīgāk nopētījis viņa izskatu, jauneklis izspļāva: - A, cik tev gadu? - tas jau nebija nekāds nepieklājīgais jautājums. Vienkārši, tā lūkojoties uz vīrieti, Renlijs nevarēja saprast. - Un Valdegars... tas tāds garš vārds. Vai var tevi saukt par Valdo? Tēvoci Valdo? Jo, nu... tu tāds saprātīgs. Droši, ka prātīgākais no mums visiem. - Renlijs smaidīja piemīlīgu smaidu un no puiša runas manieres īsti nevarēja saprast vai viņš ironizē vai glaimo, vai arī tā patiešām domā.
- Un ko tu proti? Kādas ir tavas spējas? - burvis turpināja iztaujāšanu. Valdo bija taisnība. Viņi nemaz nezināja, kādas kuram piemīt spējas. To vajadzēja uzzināt iepriekš, pirms viņi iekūlušies kādā ķezā. Renlijam šis šķita īsti piemērots brīdis, lai izpētītu Valdegaru.

[Romija]

"Man nevajag zirgu," Renlija jautājumam visai sparīgi piebalsoja Grēta. Vai nu tās bija bēdas par aprāšanu, bailes no zirgiem vai spītība, bet īpaši jautra meitene neizklausījās. Renlija smaidam gan tika atbildēts. "Ja tev ir kāds auduma gabals, varu parādīt, kā sasien šitādu," viņa ieminējās jauneklim, pacilājot to plecu, uz kura karājās no lakata sasietā maizes pauna. "Ar brīvām rokām ir vieglāk. Un arī svars labāk izdalās uz ķermeņa," meitene paskaidroja. Šādas lietas viņa labi zināja, varēja palīdzēt tiem, kas vismaz pēc skata varētu nebūt raduši pie mūžīgas pārvietošanās. "Tev pavisam nekā vairāk nav?" Grēta līdzjūtīgi apvaicājās. Kreklus vēl varēja kādam iedot panest vai mugurā uzvilkt, bet savādāk Renlijam pat nebija maizes rieciena, ar ko Grēta bija apgādājusies visai bagātīgi. Uz ceļa ārpus pilsētas tam var būt lielāka nozīme kā zelta dukātam. Grētā modās gādīgas jūtas pabarot puisi, pat ja viņš izturējās tā, ka visu varētu nopirkt. Varbūt arī varēja, bet tas nebija galvenais.

[Roviela]

- Nē, nav gan. Vismaz man nav, - Valdegars atteica, klusi klaudzinot pa bruģi ar savu nūju. - Es tikai tā, painteresēties, lai nebūtu jākavējas vai īpaši jāiet tad, ja kāds to zirgalopu gribētu. Pie tam tie ir vārti, pa kuriem arī var iziet laukā, ja ir tāda vēlēšanās. Sargi zinās, vai ir droši, vai nē.
Nudien, prātīgumu viņam nevarēja noliegt, kas tiesa, tas tiesa. Turklāt viņš nebija tāds baisais nejaucenis, kas meitenēm aizliegs pastaigāties pa pļavām un plūkt puķītes, vai ko Grēta grasījās darīt.

- Blēdis tāds! Nu, sauc par Valdo, ja vēlies, bet to tēvoci gan nekabini klāt, - priesteris cieši noskatīja Renliju, reizē iesmiedamies. - Man ir divdesmit divi gadi, bet izskatos tā kā izskatos tāpēc, ka buros. Labi, ka neizskatos vēl sliktāk. Starp citu, kā tev ir izdevies izskatīties tik labi? Tu taču arī esi burvis. Es protu brūces dziedēt. Ne gluži spēšu ataudzēt norautu roku, tik labi nav, bet ar diezgan nopietniem ievainojumiem tikšu galā. Varu izsaukt Leksa ieroci, lai sadod pa galvu ienaidniekiem.
Viņš pasmaidīja vēl platāk.
- Un vēl es varu pateikt, vai cilvēks melo. Un ko proti tu?

Nez, Renlijs mēģinās melot? Vai nemēģinās? Vispār jau nevajadzētu, jo vairāk tāpēc, ka Valdegars tikko teica, ka spēj pateikt, vai kāds melo. Un ir taču labāk, ja visi zina, ko katrs spēj, tad labāk var izplānot, ko darīt un kā rīkoties, vai ne?