Starp laktu un āmuru, [PZP] Fantasy Opcijas

[Urdrunir]

Ķiršu liķieris viegli smaržoja kristāla glāzēs un zelta dukātu ripiņas sarkani noplaiksnīja oglēm kamīnā sakrītot kaudzītē. Malakajs Smokss stāvēja pie loga un skatījās, kā saullēkts sāka iekrāsot debesis. Ausa jauna diena.

Randas mērs bija stalts kungs pāri pusmūžam, tumšiem matiem, kas pie deniņiem jau bija sākuši sirmot. Viņa pelēkās acis cieši pētīja katru, kurš gribēja ar viņu iesaistīties sarunā. Smoksa kungs noteikti bija bagāts un nejuta vajadzību to slēpt. Sarkana samta rītasvārki bija izšūti ar sudrabu un vietām atklāja smalku mežģīņu naktskreklu. Pirkstā mērs nēsāja pamatīgu zīmoggredzenu. Viņa darba kabinets noteikti pildīja savas funkcijas, taču krēslu un dīvāna apšuvumā jautās greznība un sudraba spalvaskāts izskatījās bieži lietots rakstīšanai.

Man prieks, ka esam varējuši vienoties. Pēc nelielas pauzes atkal ierunājās Smokss. Es domāju, ka mums ir jāsāk ar personu, no kuras ir atkarīga visas pilsētas drošība. Pilsētas sardzes kapteinis Diksons Olidū savā amatā stājās pirms desmit gadiem. Viņš posteni ir godam nopelnījis ar saviem varoņdarbiem pilsētas un apkārtnes zemnieku aizsardzībā. Tomēr pēdējos divus gadus viņam vairs tik spīdoši nevedas. Varbūt vaina ir viltīgos pretiniekos. Varbūt kapteiņa vīri ir noguruši. Bet varbūt Olidū kungam ir savi slepeni plāni. Jūs parbaudīsiet kapteini uz savu galvu. Mans vārds tur nedrīkst tikt pieminēts. Ja viņš ne pie kā nav vainīgs, tad es negribu sabojāt attiecības. Bet, tiklīdz jums ir pierādījumi, tā ziņojiet man pa tiešo. Sardzes kapteinis dzīvo mājā pie pilsētas cietuma. Tas ir, ja viņš ir pilsētā. Reizēm viņš dodas uzraudzīt nocietinājumus ārpus mūriem.

Ja jums ir jautājumi, es atbildēšu. Ja nē, tad jūs noteikti vēlaties atpūsties pēc ceļa. Es varu ieteikt vienu no diviem pilsētas krogiem. "Resnais asaris" ir lētāks un dzīvīgāks. Tas ir pie Ostas vārtiem. Jūs iespējams tam gājāt garām nākot šurp. "Auns un roze" ir klusāks un tur manuprāt ir prasmīgāks pavārs, bet tur nav tik labs alus. Tas atrodas netālu no Aitu vārtiem. Mērs uzlūkoja sanākušos viesus, no kuriem dažs izskatījās kā no ievērojami tālām zemēm nācis. Kapteinis Sangvini bija pamatīgi piegājis savai lietai un pacenties atrast īpašus eksemplārus Smoksa ieplānotajam darbam.

[Roviela]

Durvis bija ciet! Valdegars pieklauvēja, bet arī uz to viņu nevēlējās laist iekšā.
- Pateicos, draugs, - viņš atteica kalpotājam, - Nākšu pievakarē.

Padomā tikai! Najas priesterienes prot iegrožot vētru! Viņš, pats būdams burvis pārlieku nebrīnījās, ka kāds ko tādu spētu. Burvji, ja izdzīvoja, spēja tiešām daudz. Iegrožot vētru! Viņa dzimtajā pilsētā vētru nebija, vismaz ne tādu kā šeit, un Valdegars nebija manījis, ka Najas priesterienes prastu šādu burvestību. Bet kur nu viņš vispār bija bijis. Nekur daudz.

Tā prātodams, puisis gluži nemanot bija nokļuvis līdz "Resnajam Asarim", netālu no kura sastapa vienu bariņu biedru.
Izrādās, viņi gribēja drēbnieku, nu labi, Valdegars intereses pēc iegāja līdzi.

- Veiksmīgus darījumus šim namam! - viņš novēlēja, noskatot darbnīcas iekārtojumu un uzsmaidot saimniecei. - Man vajadzētu jaunu kreklu. Lina, ar garām rokām, pār galvu velkamu un sasienamu pie apkakles. Vai jums ir kāds jau gatavs mana izmēra, vai jāpasūta?
Cik maksās, kad būs gatavs, ja gatavu nav, tie visi ir tālāki jautājumi.

[echo3]

Ronards bija nācis līdzi un kopā ar biedriem atradis drēbnieku veikalus, kā arī Valdegaru, bet, tā kā apģērbu pirkt viņš nedomāja, un ēst vēl negribēja, tad pamājis pārējiem un novēlējis, - Veiksmīgus pirkumus! Tiekamies vēlāk krogā. - devās pa Randu pastaigāties viens pats. Atrast ieroču meistarus, varbūt arī ielūkoties kazarmās, un - noteikti - aizstaigāt līdz maizniekiem pasūtīt speķa klaipu vai arī nopirkt, ja būtu jau izcepts.

Kalējiem un ieroču meistariem tā kā būtu jāmitinās tuvāk kazarmām, un tajā virzienā Ronards arī gāja.

[Romija]

Sajārs mani soda, Grēta nodomāja, kad priesteriene norādīja citu virzienu. Vai arī pārbauda, jo es biju gatava izlikties par Almas sekotāju. Ejot pa norādīto ceļu, Grēta apdomājās. Tālāko ceļu izdevās atrast, tāpēc mulsums jau bija paklīdis, kad pie krogus gadījās satikt vēl vienu zināmu seju.

"Labdien," Grēta sveicināja drēbju tirgotavas saimnieci un uzreiz ķērās pie lietas. "Man vajadzētu kādas izturīgas ikdienas drēbes, ar ko ērti pārvietoties. Kaut ko pēc vietējās modes. Vai jums ir kas gatavs? Krekls, bikses, kāds apmetnis," Grēta minēja, kas varētu derēt. Skatiens uzmeklēja Renliju, kā lūdzot palīdzību. "Varbūt ir kaut kas zaļos toņos vai ne pārāk uzkrītošs. Neesmu vietējā, bet pēc vētras citu drēbju man nav. Gribētu ko piemērotāku šejienei," viņa vēl apķēra plecus, demonstrēdama, it kā esošais apģērbs būtu par plānu, un tas būtu galvenais iemesls nevis maskēšanās. Par cenām gan Grēta uzreiz nejautāja, vien norādīja, ka neko greznu viņai nevajadzētu.

Šo rakstu rediģēja Romija: 04.04.2014 08:54

[Sindra]

- Ja man trāpa, tad es esmu apguvis jaunu burvestību. - Renlijs atbildēja uz Adorila jautājumu, smaidīdams.
- Bet vispār ir tā, kā Ronards saka. Jāskatās, kur tā maģija trāpa un cik tā spēcīga. No tā atkarīgs, cik stipri savainojas. - ja viņi runāja par tādām liesmojošām, uzbrūkošām maģijām.
- Tiesa, ne visas burvestības ir saistītas ar zibeņiem un uguņiem. Pastāv arī tādas, kas tā īsti fiziskus ievainojumus nenodara, taču nodara pāri citos veidos. Un pret tādām lietām noburts apģērbs īsti nepalīdzēs. Bez tam, man liekas, ka apburts apģērbs vispār ir lieka izšķērdība. Proti, diez vai jūs varat atļauties nopirkt apmetni, kas aizsargā no visiem elementiem, skābēm un sazin kādām vēl stihijām. Uzlikt varēsiet vienu aizsardzību. Teiksim, pret uguni. Un ja burvis uzbruks ar zibeni, tad šī aizsardzība neko nelīdzēs. - vismaz Renlijaprāt tā bija lieka naudas izšķērdēšana.


Ar smaidu sagaidījis Grētas pievienošanos viņu bariņam, puisis bija gatavs pildīt savu apģērbēja pienākumu. Taču, ak vai, viņš, tāpat kā pārējie biedri, nemaz nezināja, uz kuru pusi jādodas. Labi, ka izpalīdzīgā priesteriene palīdzēja.
- Mēs uzzinājām, ka kapteinis nemaz nav mājās. Un visus sūtot uz Aitu fortu. - jauneklis īsi atstāstīja kapteiņa mājā uzzināto. - Domājām, ka vajadzēs apspriesties, kad visi būs izstaigājuši pilsētu, veikalus un sazin ko. - pagaidām, lai par svaīgāko daļu kļūst iepirkšanās

Renlijs sekoja biedriem iekš drēbnieka veikaliņa un pasmaidījis laipnajai saimniecei, nopētīja vietu, kur viņi bija nonākuši.
Te neredzēja gatavus apģērbus. Tas nozīmēja, ka iespējams šuvēja tikai pieņem pasūtījumus un ir jāuzgaida, kamēr tie tiek uztapināti. Diemžēl, viņiem nebija pārāk daudz laika gaidīt. Tādēļ Renlijs ar savām vēlmēm nemaz nenāca klajā. Šobrīd svarīgāk likās apģērbt Grētu. Un tad jau redzēs, ko šuvēja atbildēs uz priestera jautājumu. Kā viņai tur sastāv ar tiem krekliem.

- Jā, zaļš noteikti ir pareizā izvēle. - Renlijs piekrita. Viņam pašam bija vājība uz zaļas krāsas apģērbiem. Tādēļ arī dejotājas vēlmes tika atbalstītas.
- Apmetnis būtu jauki. Un viņai vajag ērtas drēbes, ar kurām varētu doties arī ārpus pilsētas mūriem. - tas būtu tas, kas Grētai būtu vajadzīgs.
Bet patiesībā... būtu jauki, ja tā visa vietā viņi varētu pasūtīt drānas ballei. Un doties uz balli... puiša acīs iezagās viegls sapņainums.
Lai gan nē. Sarmata maģijas! Tas bija svarīgi!
Bet balle...
Renlijs jutās apjucis. Viņš pat nezināja, ko vēlas vairāk. Briesmīga sajūta.

[Andromeda]

Uz jaunu apģērbu iegādi Adorilam prāts diez ko nenesās. Viņš vēl aizvien prātoja par burvju maģijām un kā no tām aizsargājas, bet Renlijs bija norādījis, ka noburtie apģērbi nepasargā no visa. Kādu brīdi viņš svārstījās uz sliekšņa "Trekters - šuvējs". – Tiekamies vēlāk. – Adorils ātri nobēra un, apgriezies uz papēdi, centās panākt Ronardu. Adorils bija pārliecināts, ka viņš gan jau gāja meklēt ko prātīgu un ne apģērbu.

[Alvīna]

Savus komentārus par bruņu piemērotību elfam Agnuss neizteica, jo tāpat viņš īsti labi Kiliānu nepazina, tikai tik cik bija uz kuģa redzējis, un tā līdz šim brīdim. Agnusam pašam gan te, isticamākais, vajadzētu veikt speciālu pasūtījumu, jo vairāk vai mazāk bruņojums bija pielāgots tāda auguma cilvēkiem, kādi dzīvoja Randas apkaimē. Savā ziņā Agnuss jutās tā kā mazliet neiderīgs, ka viņa dzimtajā pusē bijuši liela auguma cilvēki. Tikai viņa tautu nepasargāja lielais augums un valdonīgā daba... bet tas bija garš un sarežģīts stāsts, pie kura Agnuss nevēlējās atgriezties katru mīļu brīdi kā kāds nostaļģijas nomocītais sevis pašžēlotājs.

Vīrs bija pacietīgs, apskatīja veikalu, kamēr veikalnieks krāmējās ar elfu, pirms izvilkt no krājumiem spožummantiņu - nenoliedzami spožo bruņukreklu, izlielījot to no vienas vietas. Agnuss prātā atzīmēja, ka viņam jaunu bruņukreklu nevajag, tas kas bija paša īpašumā bija prasmīga meistara kalts, uzticams un gana ērts - kopts ar kā nākas, tāpēc Agnusam problēmas ar to nebija. Tāpat elfu kaltajai mantai vajadzētu tad krietni lielāku izmēru, lai to varētu lietot Agnuss, bet uz salīdzinoši tieviņā Kiliāna tas izskatījās pieņemami, lai gan mazliet par spožu. Lecoši. Pārāk smalki? Kā tas tur padsmitgadīgais puišelis no kuģa. No otras puses, tā nebija Agnusa darīšana, lai jau katrs dara ko grib - ne jau viņam bija jāmāca cilvēki.
Taisnīb`, nekad neesmu sūdzējies par sīku augumu, vīrs noducināja par atbildi kalējmeistaram.
Veikalnieka iedoto vairogu Agnuss pasvārstīja rokā, novērtēja cilpu stiprību, kaluma kvalitāti, cik no tā tāds ziemeļvējos, pēc citām tradīcijām, audzis cilvēks, spēja saprast. Visai ērts, smagumā normāli, izmērs tāds apdomājams. No vienas puses... viņš varēja iztikt arī ar šo pašu, no otras laikam klauvēja pieradums, tradīcija un kaut kas tāds. Vajadzēja dot atbildi? Vai lūgt, lai uzkaļ jaunu un notērēt visus naudas gabalus, vai savākt šo, nesūkstīties, jo tāpat nav zināms, cik ilgā laikā šis meistars var uztapināt vairoga lielāko brāli, un vai līdz tam laikam Agnusam jau nevajadzēs notīties no Randas. Nekad neko nevar zināt.
Ziemeļnieks gan izlēma painteresēties interesēšanās pēc: Cik ilgā laikā ir iespējams izgatavot pasūtījuma vairogu? Un cik tas izmaksā? Ja atbilde apmierinātu, varētu padomāt, ja nē, tad Agnuss būtu ar mieru ņemt šo pašu.

Domīgs skatiens pavadīja elfa mugurā esošā bruņukrekla vizēšanu un tam līdzās nosaukto cenu. Agnuss viegli sarauca pieri - bagātnieku mantas. Varbūt ir vērts, varbūt nav.
Un ko pašam vēl vajadzētu? Kādu plāksni? Roku sargus, jaunu ķiveri? Vecā palika krogus istabā, par kuru Agnuss bija samaksājis šodienai un naktij, kas vēl būs priekšā. Vai varbūt likties mierā un nesasūtīties daudz dzelžu, ja pašam tie būs cītīgi jānēsā.
Un varbūt, viņam vajadzēs īsumā apgaismot elfu, kā bruņas nēsājamas, bet lai to dara tirgonis. Tagad...

[echo3]

Ronards negāja tik ātri, lai Adorils nespētu viņu panākt. Viņš pat nebija paguvis tikt līdz tuvākā kvartāla tālākajam stūrim. Ieraudzījis blakus Adorilu, ieročnesējs pielāgoja savu soli viņa gaitai, tā izrādīdams, ka neiebilst pret pastaigas biedru. - Domāju palūkoties, ko labu piedāvā Randas ieroču meistari. - Ja nu gadījumā Adorilam ir citādi plāni. - Vai tu joprojām prāto par bruņām un maģiju? Jas tas ko līdz, varu pastāstīt, ka mans bruņojums nav noburts, un ir izturējis divas kaujas. - Ar to Ronards tiešām nedomāja treniņus vai turnīrus.

[Urdrunir]

Kilbraita darbnīca

Parādīšu gan, bet tu nemaz tā uzreiz neskrien. Man vajadzēs drusku pielabot. Es neiešu laist tevi pasaulē ar bruņu, kas noberž sānu. Meistaram bija svarīgi, lai pircēji ir apmierināti un nāk vēl. Izvilcis knaibles, īlenu un asu nazi, viņš dažās vietās pielaboja siksnas, sprādzes un bruņu malas. Redzi, šitā puse ir stiprāk nobruņota, te plecam priekšā aizsargs. Parasti šajā rokā tur vairogu un ar to bloķē. Otra puse ir brīvāka, lai zobenu var visādi izvicināt. Ja tu pavilksi šeit un šeit, tad droši varēsi bruņu uzvilkt viens, bet, ja tev ir palīgs, tad vēl labāk. Kilbraits beidza darboties un pieņēma no Kiliāna naudu.

Vairogs maksās tik pat arī pēc pasūtījuma,- 50 šiliņu. Ja vien tu negribi kaut ko īpašu. Daudz neatšķirsies, vienīgi būs nedaudz lielāks un kripatu smagāks. Bet laiku gan tas prasīs. Varbūt piecās dienās es varētu dabūt gatavu. Ātrāk jau nē. Bet, ja godīgi, tad arī šim īsti nav ne vainas. Vīrs stāstīja Agnusam. Klausies! Ja tu domā par to vairogu un nevari izlemt, es tev došu papildus stimulu! Lai iet par 45 šiliņiem un ņem gatavu uzreiz! Viņš piedāvāja.

***

Trekters - šuvējs

Tekla piekrītoši pamāja ar galvu un izrīkoja vienu puiku, lai tas atnes kreklus. Puika atnesa vairākas vāceles, kurās bija salocīti linu izstrādājumi. Krājuma bija trīs standarta izmēri. Vidējais gandrīz derēja Valdegaram, bet mazais bija aptuveni laikā Grētai. Pēc mēra šūt tādas lietas atļāvās tikai bagātnieki un reizēm piedzīvojumu meklētāji, kuriem komforts bija svarīgāks par iztērēto naudu. Divi šiliņi par katru kreklu. Ja ņemsiet pusduci, atdošu par desmit.

Tādu ceļojuma apģērbu man gan jāpameklē. Kreklu vari ņemt uzreiz. Sameklēšu vamzi. Vai tu gribētu brunčus vai labāk bikses? Vilnas apmetnis ar kapuci man viens ir, bet brūns. Šuvēja sāka pārdomāt kas viņai ir krājumā un pamazām no lādēm un vācelēm vilkt ārā apģērba gabalus. Renlijam bija taisnība. Kas gribēja ļoti smalku kārtu taisni uz savu augumu, tam noteikti nācās gaidīt, kamēr tādu pašuj. Kas nebija tik izvēlīgs, tas varēja dabūt dažus standarta piegriezuma apģērba gabalus, kuri bija uz vietas. Tas viss kopā būs 10 šiliņi, ja tev liekas, ka ņemsi.

***

Pa ceļam pie kalējiem

Kamēr vēl ceļš uz pilsētas cietumu bija puslīdz svaigā atmiņā, Ronarda kājas viņu aizveda pie pilsētas kazarmām. Pa ceļam drīz ieroču nesējam pievienojās arī Adorils, kurš laikam arī cerēja pamielot acis gar vietējo meistaru dzelzslietu izstrādājumiem. Nogriežoties aiz kapteiņa mājas, abi nonāca pie divstāvu ēkas, kura no ārpuses izskatījās ļoti nepieejama. Tikai otrajā stāvā bija daži šauri, restoti lodziņi, bet pirmajā bija vienlaidus akmens siena. Pie pilsētas kazarmu ieejas vārtiem stāvēja divi sargi. Liekas, ka tas bija populārs skats pie svarīgākajām pilsētas ēkām. Vārti bija vaļā, jo pa tiem tikko bija iebraukuši rati, no kuriem kāds zemnieks ar savu palīgu krāmēja ārā smagus maisus. Sargi nopētīja abus jaunpienācējus un sāka vērt vārtus ciet. Tomēr puiši vēl paspēja ievērot, ka pagalma stūrī bija pieslieti no salmiem izgatavoti mērķi lokšāvējiem, bet vairāki jauni sardzes vīri, vecāka priekšnieka vadībā trennējās uzbrukt un aizstāvēties ar šķēpiem.

Ja novērsa skatienu no kazarmām, tad tālāk uz priekšu pa ielu acīs iekrita izkārtne bruņucepures veidā. No šīs vietas varēja dzirdēt, ka karavīru šķēpu šķindai pievienojas citas metāliskas skaņas.

[Roviela]

Ā! Tātad viņiem te krājumos bija šis un tas. Valdegars mierīgi pagaidīja, kamēr norīkotais puika atnes mantas, un tad apskatīja kreklus. Jā, tie bija tādi, kā viņš gribēja, jautājums tikai, vai derēs.
Paņēmis tādu, kas varētu būt puslīdz laikā, viņš tāpat vien, nost neģērbjoties, piemeta to pie pleca, pamērot roku garumu - vai nav par īsu, vai par garu. Labi, garāks, tas nebūtu nekāda nelaime, bet par īsu neko daudz nevarēja labot. Stāva platums pārāk neuztrauca - ka tikai var ielīst, tur nekas nevarēja būt īpaši par platu. Jā, un kakls. Vai nav par šauru. Tas gan nedrīkstēja būt.
Nospriedis, ka būs labs, priesteris pastiepa izvēlēto kreklu saimnieces virzienā.
- Šo ņemšu, - viņš sāka meklēt naudu jostas makā, - pusducis būtu, nudien, izdevīgi, bet kam man tik daudz.
Viņi nebija sarunājuši. Var jau būt, ka pa visiem varētu arī visus sešus pirkt, bet kas nav sarunāts, tas nav. Neko vairāk no apģērbiem pašlaik nevajadzēja, viss tā kā būtu.

[echo3]

Izskatījās, ka viņi ir atnākuši uz īsto vietu. Tas ir, - atraduši kazarmas, jo līdz tām pirmīt nebija aizgājuši, un arī, cik varēja sadzirdēt, nedaudz tālāk uz priekšu strādāja kalēji. Ļoti spēcīgu interesi par kazarmām Ronards neizrādīja, vien pavērās, ko var saskatīt pa vaļējiem vārtiem. Pagalmā norisa treniņi, un kopumā izskatījās, ka kazarmās valda kārtība arī kapteiņa prombūtnē. Vēl viens pluss kapteinim.

Izkārtne bruņucepures veidolā varēja nozīmēt to, ka tā ir ieroču meistaru darbnīca, un Ronards gāja turp. Pirmā darbnīca šajā ielā, bet tālāk varēja sadzirdēt vēl citās smēdēs strādājam kalējus. Ronardam bija vienalga, ar ko sākt, un viņš devās iekšā pēc kārtas pirmajās durvīs.

[Lodrāgs]

Zemē bija iespējams iegrimt, ja to ļoti, ļoti vēlējās? Nē. Kājas vēl stingri stāvēja. Atlika vien censties neturpināt izskatīties pēc pēdējā muļķa, kas nekad mūzā nebija neko vairāk par ēdienu pircis, jo ēdienu nepielaikoja un nepielaboja, vismaz ne tur kur bijis līdz šim ēsts.
- Protams... - Kalējmeistaram tika ļauts netraucēti strādāt, kamēr elfs ar interesi to novēroja, sekojot līdzi darbībām un tam, ko īsti nozīmēja - pielabot gatavas bruņas. Skaidrojumiem līdzi tika māta galva, lai gan īsti līdz galam viss netika saprast, bet bruņas bija mugurā un tagad noslēptas zem apmetņa, kapucei atkal nosedzot galvu, parautai zemāk. Jācer, ka vakarā viņš pats tās spēs nodabūt nost.
- Pateicos. - Pamājis galvu, elfs devās pamest darbnīcu, izjūtot kā ir staigāt ar bruņām. - Tagad vien jāiet ķert bultas. - Pagaidām nevarēja spriest vai bruņas remdēja iekšā sīcošo sajūtu. Gribējās izmēģināt, kā būtu ja kāds iebelztu ar zobenu pa krūtīm? Roka padungoja pa krūšu daļu. Varbūt tomēr tik ātri to negribējās uzzināt.
Par saviem tālākajiem nodomiem nācās padomāt. Varētu doties uz krogu un likt šodienai mieru, bet tad elfam nāktos nomirt no garlaicības, ieslēgtam mazā istabiņā. - Aitu vārti tepat? - Pirms paspējis izspert pirmo soli ārā, Kiliāns pagriezās apkārt, lai pajautātu kalējam un tikai tad, saņemot atbildi, pameta darbnīcu.
Vārtu sargi pārredz visu, kas nāk iekšā un ārā no pilsētas. Ja paveicas viņiem ir ļoti garlaicīgi un vēlēsies parunāties.

Šo rakstu rediģēja Lodrāgs: 04.04.2014 21:32

[Romija]

Grēta apskatīja kreklus. Tik izvēlīga kā Valdo viņa nebija, arī iepriekšējā pieredze bija iemācījusi tikt galā ar dažāda izmēra un formas tērpiem. Un pat tādiem, kas patiesībā par apģērbu vēl nemaz nav kļuvuši. Meiteni vairāk interesēja, vai audums būs patīkams miesai. Krekls tika atzīts par derīgu. "Vamzi, jā, to arī varētu, kas pieder šejienes laikam," Grēta apstiprināja. Par bikšu un brunču izvēli viņa uz brīdi apdomājās, jo bikses jau tā kā bija, tās nemaz tik ļoti no šejieniešu neatšķīrās. "Ja jums ir kādi vienkārši brunči, kas nevelkās pa zemi un praktiski?" viņa apvaicājās. Kaut kādas cakas, kruzuļus vai dārgu mantu Grēta netaisījās pirkt, bet tādus vienkāršus gan varēja iegādāties. "Lai ir arī apmetnis," viņa pa vidu visa kā gādāšanai piekrita. Nebija jau nemaz tik vienkārši visu apskatīt un novērtēt, bet Grēta paļāvās, ka šuvēja vai vismaz Renlijs iebildīs, ja kaut kas galīgi nebūs kā vajag. Mazliet gan bija žēl, ka nav zaļās krāsas, jo tā vairāk asociētos ar Almu, toties brūnā vairāk atgādināja Sajāru-kura-vārdu-vairs-nevajadzētu-teikt.

"Kā tas viss izskatās?" Grēta vaicāja savam padomniekam, likdama kopā sagādātās drēbes. Vismaz kamēr šuvēja rosījās pa savām tarbām Grēta veikala vidū neizģērbās. Garumi un platumi tika novērtēti uz aci. Nosauktā cena arī nešķita tāda, ka tūlīt jāskrien pa durvīm ārā. Grēta nebija radusi īpaši kaulēties, viņa uzticējās, ka samaksa ir vismaz pūļu vērta. Tāpat arī ilgstošā laikošanā meitene nevēlējās iegrimt. Viņiem būšot jāiet uz Aitu krogu! Tas likās interesantāk.

[Andromeda]

Adorils pasmaidīja saprazdams, ka nebija kļūdījies par to, kur veda Ronarda izvēlētais ceļš. – Es arī labprāt apskatītu, kas viņiem piedāvājumā. Varbūt Tu man vari kaut ko ieteikt no bruņojuma? – Ronards šķiet bija daudz vairāk pieredzējis. Adorils noteikti priecātos par padomu. – Ja pareizi sapratu no Renlija, tad noburtās bruņas nav gluži jēgas iegādāt? Bet kā ir ar noburtiem zobeniem un citiem ieročiem? Tiesa ļoti nokrauties ar smagumiem laikam nebūtu prātīgi, ja nu sanāk klaiņot ilgāk par divām dienām? Ja būtu zirgs, būtu savādāk. – Adorils sprieda. Kazarmās puisis nemanīja neko aizdomīgu vai neparastu, bet te jau viņi bija tikuši līdz kalējiem.

[echo3]

Uz kaujas lauku neņem līdzi neko, ko nevari panest pats, pat tad, ja ej kā jātnieks. - Ronards atbildēja Adorilam. - Citā laikā - vadā līdzi kaut veselu arsenālu. - Ieroču nesējs pasmaidīja un pajautāja, - Kas tev no bruņojuma jau ir un kā esi trenējies? Vienrokas zobenu redzu, dunci arī, loku ievēroju. Nu, es varētu tev ieteikt paskatīties kādus plecu un augšdelmu sargus, bruņucepuri, cimdus varbūt, tādus, kas netraucē arī šaut ar loku. Ja labāk cīnies ar zobenu, tad vienrocim vajag pārī vairogu. Par maģiskiem ieročiem un aizsargiem nezinu, jāskatās, kā tieši maģiski. Renlijs pareizi teica, maģijas ir dažādas.

Tad viņš piebilda, - Mēs neesam armijā, tā ka padomā, kas tev jau ir, un kas trūkst, bet nepērc neko, ar ko neproti labi rīkoties.

[Alvīna]

Es ņemšu, Agnuss noteica, beigas izsveris visus p-ar un pret, jo nu viņam nebija noteikti izdevīgi gaidīt piecas dienas, lai dabūtu vairogu un tikai tad dotos kaut kur, it īpaši, ka šjos apstākļos viņš nevarēja būt pārliecināts par nākotni. Tāpēc izvēlējies šādu risinājumu, Agnuss noskaitīja no savas naudas vēl 45 šiliņus un tos iedeva kalējam, lai varētu savākt savu vairogu.
Pateicos, ja mahn vēl ko vajadzēs, tuvākajā laikā, tad pie jums iegriezīšos, karotājs noteica, pabeidzis darījumu un grasoties pamest tirgotāju. Ja vajadzēs - tad atnāks... veiks revīziju savam ekipējumam un būs viss kā nākas.

[Sindra]

Tātad šuvējai bija gatavas drānas arī uz vietas. Vismaz krekli.
Renlija skatiens aizkavējās pie tiem. - Ja mēs katrs ņemtu divus, tad sanāktu pusducis. - puisis domīgi noteica. Tie, kas bija vidējā izmēra, izskatījās, ka viņam varētu derēt. - Nu, man arī kāds lieks krekls nenāktu par skādi. - Renlijs paskaidroja. Jo varēja taču pāprast. Burvis iepriekš nebija teicis, ka arī viņam pašam derētu kāds apģērba gabals. Un ja nu gadījumā Valdegars un Grēta bija ar mieru katrs ņemt pa diviem krekliem, tad Renlijs ar paņemtu divus.

Jaunekļa skatiens aizkavējās pie Grētai piedāvātajiem apģērba gabaliem un viņš centās iztēloties, kā tas viss izskatītos meitenei mugurā esot. Renlijs atzīstoši pamāja. - Jā, man liekas, ka būs labi. - tad tumšmate tik ļoti neizcelsies uz pārējo randiešu fona. Ja vien tam vispār būs pārāk liela nozīme dodoties uz Aitu fortu.

Vai viņam pašam vēl kaut ko vajadzēja? It kā laikam jau nē. Taču Renlijs jau nebūtu Renlijs, ja viņam neatrastos kāds jautājums. Puisim jau vispār patika sarunāties.
- Teklas kundze... - viņš uzrunāja sievieti un pamāja uz durvju pusi, kur ārā atradās izkārtne. - Kāpēc Trekters? Tāds nosaukums? - Vai tas bija šīs kundzes vīra vārds? Vai varbūt viņas tēvs bija šuvējs Trektera vārdā?
- Un cik ilgā laikā jūs varētu uzšūt apmetni speciāli man? Tādu, ar kabatām visādiem sīkumiem, gan arī kur varētu ielikt tīstokļus? Un vai jūs zināt par iespēju apģērbus apburt ar burvestībām, kas piemēram neļauj apmetnim samirkt lietus laikā? Vai pret vēju, lai tas nepūstu cauri audumam? - nebija gan tā, ka viņam to ļoti vajadzētu. Puisis drīzāk pārbaudīja veikaliņa saimnieces runātīgumu.

Viņu rindas bija sarukušas, kopš Adorils un Ronards devās citās darīšanās. Uz krogu diez vai atpakaļ steigties bija jēga. Vajadzēja kaut kā pakavēt laiku.

[Roviela]

Valdegars vēlreiz nopētīja gatavo kreklu. Labs!

- Nē, man nav iebildumu ņemt divus. Vislabāk būtu, ja tas otrais nebūtu gaišs, bet ja tādu nav tad var būt arī abi šādi.
Renlija priekšlikums nebija slikts, nudien. Grētai noderētu pārītis kreklu, tas skaidrs, un viņš pats nepārstieptos vēl vienu tādu apģērba gabalu nēsājot līdzi.
Tikai nez kā viņi uz trijiem sadalīs 10 šiliņus? Priesteris pie sevis pasmaidīja.

Ā! Jaunais puisis acīmredzami bija burvis. Bija jau tādas aizdomas, bet pēc šiem jautājumiem tas bija pilnīgi skaidrs. Tīstokļi. Nu jā.
Valdegars ieinteresējās. Nez, ko Renlijs prot uzburt?

[Romija]

Vai Grētai vajadzēja vēl vienu kreklu? Brīdi padomājusi, ka varbūt nāksies te pavadīt ilgāku laiku, viņa nedaudz vilcinoties piekrita, ka var paņemt arī otru. Nauda nebija problēma, bet ikdienas apģērbs nekad Grētas dzīvē nebija spēlējis tik noteicošu lomu. Viņa iztika ar to, kas bija, bet tas bija labs. Kādi būs šejieniešu darinājumi, vēl nevarēja zināt. Arī Renlija specifiskās prasības pret apmetni meitenei nebija īsti skaidras. Anoki nenēsāja apmetņus, tāpēc viņa varēja tikai minēt, cik ērts būtu katrs variants.

Kamēr notika citu apģērbu meklēšana un rādīšana, Grētas roka ieslīdēja tumši sarkano bikšu krokās, pirkstiem bez skatīšanās skaitot monētas. Meitene bija gatava tirgošanos beigt un doties vismaz ārā. Lai arī skaidri apjaušami tas nebija, tomēr mājas ar cietajām sienām mazliet nomāca. Gribējās iziet ārā uz ielas vai vēl labāk ārpus pilsētas, atgūt savu saikni ar zemi un debesīm. Tāpēc arī Grēta kļuva nedaudz nemierīga, lai arī ārēji joprojām centās to īpaši neizrādīt, izturēties laipni un ieinteresēti.

[Urdrunir]

Kilbraita darbnīca

Meistars ar prieku saņēma naudu gan par vairogu, gan bruņām no abiem pircējiem. Aitu vārti? Nu, es nezinu kas jums ir tālu, bet, kad iziesiet pa durvīm, tad griezieties pa labi un ejiet aptuveni tajā virzienā. Kilbraits būtu izteicies precīzāk, bet pilsētas ielu izkārtojums to īsti nepieļāva. Pasveicinājis abus kungus, viņš izvadīja tos no veikala un atgriezās pie saviem darbiem.

Kad Kiliāns un Agnuss iznāca no kalēja darbnīcas, viņi ar acu kaktiņu ievēroja, ka netālu citā veikalā nozūd divi stāvi, kas iepriekš likās kaut kur redzēti. Vai tikai tie nebija viņa biedri, ar kuriem kopā pārdzīvota vētra! Savukārt, lai gan ieliņa kādu brīdi veda gar mājām pa labi, tomēr tās galu saskatīt nevarēja un Aitu vārti arī skatam neatklājās.

***

Trekters - šuvējs

Šuvēja ar lielu prieku bija gatava pārdot katram no apmeklētājiem pa diviem krekliem, un viņai īsti nerūpēja kā pēc tam visi godīgi sadalīs 10 šiliņus. Krāsainu kreklu viņai gan nebija. Visi bija vienāda, vienkārša piegriezuma, gandrīz balti.

Grēta izskatījās neierasti sev pašai, bet daudz pierastāk visiem citiem. Viņa bija ģērbusies kā pilsētniece, kā Tekla. Brunču praktiskumu gan varēja apstrīdēt. Randas standarta garums svārkiem laikam bija tāds, lai no sievietes kājām varēja knapi redzēt kurpes. Arī materiāls vamzim, apmetnim un svārkiem sajutās pasmags. Randa laikam no aukstuma bijās vairāk nekā no karstuma.

Šuvēja ļāva biedriem novērtēt kā izskatās jaunietērpā Sajāra sekotāja, bet pati tikmēr nopētīja Renliju. Apmetni ar kabatām? Sievietes skatiens aizslīdēja pie Grētai piedāvātā pussaules apmetņa ar kapuci, kuru ceļotāji bieži izmantoja kā segu, kurā ietīties pa nakti pie ugunskura. Vai drīzāk mantiju? Tādu, kādu nēsā priesteri un dažreiz burvji zem apmetņa? Un vai tās kabatas ir slepenas vai atklātas? Iekšā vai ārā? Tekla mēģināja izdomāt kāds būtu piemērotākais variants. Ja ir drēbe, es varu pa divām dienām uzšūt kādu vien vajag. Darbnīcas saimniece vispirms nokārtoja darījumus un tikai tad ķērās pie stāstiem.

Trekters bija... ir mans brālis. Mēs abi amatu iemācījāmies no tēva, bet viņš vienmēr bija tas prasmīgākais, tāpēc tēvs viņu iecēla par galveno. Pirms diviem gadiem Trekters devās ārpus pilsētas noslēgt darījumus ar zemniekiem par aitu vilnas iepirkšanu, un nekad neatgriezās. Pilsētas sardze tās sētas atrada pamestas un izlaupītas. Es nemainu nosaukumu, cerot, ka tas palīdzēs manam brālītim atgriezties. Bet, ja viņu ir sagrābuši Sarmata vīri, tad tas diezin vai jelkad notiks. Tekla runājot manāmi sadrūma.

***

Darbnīca ar bruņucepuri

Darbnīca, kurā nokļuva Adorils un Ronards, noteikti bija kalēja darbnīca, bet visur, kur vien abi vīri skatījās manīja tikai bruņu gabalus, - bruņucepures, cimdus, apkaltus zābakus, veselus bruņu komplektus un vairogus. Neviens paša zobena, pat ne mazākā naža. Labdien, labdien, labdien! Sīvers vārdā. Sīvers bez "L". Kā varu pakalpot? Balss atskanēja no vietas, kuru apmeklētāji līdz šim bija uzskatījuši par statīvu ar uzkārtu bruņu komplektu. Izrādās, ka tas tomēr bija cilvēks, kas ietērpies bruņās. Vienu mirklīti, lūdzu! Puika! Palīdzi novilkt! Uz saucienu atskrēja kalēja māceklis, plecīgs puiškāns, gandrīz vīrs, kas sākā sprādzēt nost dažādus bruņu gabalus no meistara auguma, līdz skatam parādījas līdzīgs vīrietis, plecīgs, ar tumšiem matiem, kvadrātveida žokli un lielām, spēcīgām rokām. Puika pavisam droši varēja būt meistara dēls.

Man vajadzēja pārbaudīt garumu. It kā atvainojoties paziņoja Sīvers. Es savā priekšā redzu karavīru un... Vai kungs ir pēddzinis? Par Ronardu kalējam šaubu nebija, bet Adorilu iedalīt bija nedaudz grūtāk. Stāstiet, ko sirdij kārojas, un liela iespēja, ka es varēšu palīdzēt!

[Romija]

Mazliet negribīgi Grēta piekrita apģērbu uzmērīt. Meitenes veiklās rokas ātri noņēma somas, atraisīja sprādzes un novilka tumši sarkano kreklu, zem kura atklājās otrs balts, tāpēc arī varēja noprast viņas apdomāšanos, vai vēl vienu kreklu vajag. Apģērbusi jaunās drānas, Grēta pakustējās, lai iejustos. Viņa nostājās un pagrozījās citu priekšā, iespiedusi rokas sānos un izslējusies stalti. "Šādi es izskatīšos labāk?" viņa vēlreiz meklēja apliecinājumu pirms sākt skaitīt naudu. Galu galā citi no malas redzēja un zināja labāk, jo meitenei pašai šķita, it kā viņa būtu saģērbusies uz teātra rādīšanu.

"Šķiet, ka es to visu ņemšu," viņa uzsmaidīja šuvējai pateicības pilnu smaidu, ka nevajadzēja pavadīt šeit stundas vai pat gaidīt dienas, līdz apģērba problēma tika atrisināta. Krekli kopā ar Grētas pašas tumši sarkano iepriekšējo tika salocīti un ielikti somā, atklājot, ka tā savu ietilpību sākumā ne tuvu nebija pārsniegusi. Arī no svārkiem meitene izkāpa un ierullēja tos somā. Viņa pagaidām palika savos apavos, tumši sarkanajās, ērtajās biksēs un šuvējas sagādātajā vamzī. Apmetnis tika pārlikts pār somu, lai to vēlāk apliktu ap pleciem, bet roka sniedzās uz kabatu pēc monētām.

"Vai nekas vairāk par jūsu brāli un tām sētām nav zināms?" noklausījusies Teklas stāstu, Grēta līdzjūtīgi apvaicājās. "Vismaz kurā virzienā vajag uzmanīties doties?" viņa vaicāja, neatklājot, ka tieši šādas vietas viņiem varētu interesēt. "Negribētu, lai gluži nejauši kāda sēta kļūtu liktenīgā, savādāk jābaidās spert soli ārpus pilsētas. Es tā gribēju apskatīt apkārtni!" Grēta sapņaini nopūtās, savijot skumjas ar ilgām.