Starp laktu un āmuru, [PZP] Fantasy Opcijas

[Urdrunir]

Ķiršu liķieris viegli smaržoja kristāla glāzēs un zelta dukātu ripiņas sarkani noplaiksnīja oglēm kamīnā sakrītot kaudzītē. Malakajs Smokss stāvēja pie loga un skatījās, kā saullēkts sāka iekrāsot debesis. Ausa jauna diena.

Randas mērs bija stalts kungs pāri pusmūžam, tumšiem matiem, kas pie deniņiem jau bija sākuši sirmot. Viņa pelēkās acis cieši pētīja katru, kurš gribēja ar viņu iesaistīties sarunā. Smoksa kungs noteikti bija bagāts un nejuta vajadzību to slēpt. Sarkana samta rītasvārki bija izšūti ar sudrabu un vietām atklāja smalku mežģīņu naktskreklu. Pirkstā mērs nēsāja pamatīgu zīmoggredzenu. Viņa darba kabinets noteikti pildīja savas funkcijas, taču krēslu un dīvāna apšuvumā jautās greznība un sudraba spalvaskāts izskatījās bieži lietots rakstīšanai.

Man prieks, ka esam varējuši vienoties. Pēc nelielas pauzes atkal ierunājās Smokss. Es domāju, ka mums ir jāsāk ar personu, no kuras ir atkarīga visas pilsētas drošība. Pilsētas sardzes kapteinis Diksons Olidū savā amatā stājās pirms desmit gadiem. Viņš posteni ir godam nopelnījis ar saviem varoņdarbiem pilsētas un apkārtnes zemnieku aizsardzībā. Tomēr pēdējos divus gadus viņam vairs tik spīdoši nevedas. Varbūt vaina ir viltīgos pretiniekos. Varbūt kapteiņa vīri ir noguruši. Bet varbūt Olidū kungam ir savi slepeni plāni. Jūs parbaudīsiet kapteini uz savu galvu. Mans vārds tur nedrīkst tikt pieminēts. Ja viņš ne pie kā nav vainīgs, tad es negribu sabojāt attiecības. Bet, tiklīdz jums ir pierādījumi, tā ziņojiet man pa tiešo. Sardzes kapteinis dzīvo mājā pie pilsētas cietuma. Tas ir, ja viņš ir pilsētā. Reizēm viņš dodas uzraudzīt nocietinājumus ārpus mūriem.

Ja jums ir jautājumi, es atbildēšu. Ja nē, tad jūs noteikti vēlaties atpūsties pēc ceļa. Es varu ieteikt vienu no diviem pilsētas krogiem. "Resnais asaris" ir lētāks un dzīvīgāks. Tas ir pie Ostas vārtiem. Jūs iespējams tam gājāt garām nākot šurp. "Auns un roze" ir klusāks un tur manuprāt ir prasmīgāks pavārs, bet tur nav tik labs alus. Tas atrodas netālu no Aitu vārtiem. Mērs uzlūkoja sanākušos viesus, no kuriem dažs izskatījās kā no ievērojami tālām zemēm nācis. Kapteinis Sangvini bija pamatīgi piegājis savai lietai un pacenties atrast īpašus eksemplārus Smoksa ieplānotajam darbam.

[Romija]

Grēta uzmanīgi klausījās un mazliet nervozi knibināja pirkstus. Meitenei varēja būt taisnība par vairākiem dieviem un to attiecībām. Vai vismaz tas bija ieskatas tajā, kā vietējie uztvēra reliģijas lietas. Grētai bija savs lielais, varenais dievs, kam arī viņa lūgtu palīdzību, tomēr šķita, ka šeit nav jābūt priesterim vai kaislīgam sekotājam, lai pieminētu zemes dievību. Tas bija labi.

"Paldies! Jums noteikti ir taisnība," Grēta pamāja, pakasīja aiz auss un uzmeta ašu skatienu apkārtnei. "Almas krāsa ir zaļā, pareizi?" viņa drošības pēc noprasīja. Maize kvēlojošajā bļodā vairs tik spēcīgi nesmaržoja un pats svarīgākais bija uzzināts, tāpēc domās sāka rosīties vajadzība doties tālāk.

"Jūs man palīdzējāt saprast to, kas man bija svešs," Grēta pielieca galvu pateicībā. "Mans dievs noteikti ar nodomu atsūtīja mani šeit, lai es satiktu jūs un saprastu Almu. Tas noteikti bija pareizi," meitene uzsmaidīja un pārmeta bizi pār plecu. "Es droši vien šeit atgriezīšos, kad man atkal vajadzēs padoma vai vēlēšos pateikties Almai," viņa apsolīja. Ne uz kādām ilgām lūgšanām gan Grēta netaisījās, arī rituālus te neveiks, tāpēc uzmeta skatienu durvīm, aiz kurām ārpusē varēja samanīt citus.

[Rouzijs]

Tātad Talia varēja pieteikties dienestā. Bet no vienas puses, viņa īsti nezināja, vai vēlas sevi tik ļoti apdraudēt. Bet tad atkal. Šiem cilvēkiem, viņas bultas un loks varētu noderēt, izglābt dzīvību. Un izskatījās, ka Renlijam bija plāns. Tad varbūt šī doma doties uz Aitu fortu nebija nemaz tik peļama.

- Man liekas, ka mums vienkārši ir jādodas uz turieni. Mēs varam plānot vis kaut ko, bet patieso situāciju redzēsim tikai tad, kad nokļūsim galā. - Medniece pasmaidīja. - Iespējams, ka šonakt vajag kārtīgi izgulēties un rīt līdz ar saules gaismu doties ceļā. - Paņemt arī tās mantas no kroga, lai ceļā nekas nepietrūktu.
Meitene turējās blakus Renlijam, gatavībā sekot viņam, jo izskatījās, ka viņš ir grupas līderis un patiesībā viņai pret to nebija nekādi iebildumi.

[Lodrāgs]

Burvju amats nelutināja. Paša miesa jau maksāja smago cenu - mūžam citu lēmumu iezīmēta. Lielu lomu izskats nespēlēja, kad jāizraujas cauri elles ugunīm, lai vien pirkstu galā uzšķiltu mazu dzirksteli. Tikai vīra teiktais lika nedaudz aizdomāties. Cik tad neglītam bija jābūt cilvēkam, lai citi cilvēki to uzskatītu par baisi neglītu? Elfs pats īsti nevarēja pateikt.
Neizklausījās ka pēc nosauktajām vietām, kam jāpaiet garām, tornis atradās nevainīgais pastaigas attālumā. Tik ļoti savus dunčus uzspodrināt elfs nevēlējās. Varbūt labāk vēlāk pamest kāju uz otra burvja pusi, kas nebija apmeties pasaules malā.

Elfu nedaudz izbrīnīja milzis. Varbūt pārlieku viņš gaidīja, ko pavisam tumšu un neglītu, lādētu visos zināmajos lāstos. Tā vietā tika pausts vien uzskats bez tipiskā naida, ko Kiliāns bija radis justs. Milzis neuzticējās maģijai, pareizi vien darīja, bet arī neradīja iespaidu, ka izšķaidīs elfu pa sienu, ja vien ieraudzītu viņu izmantojam to. Nedaudz ilgāk nopētot vīrieša seju, elfs beidzot atbildēja. - Var teikt. - Burvis tomēr bija kāds, kas pārzināja maģiju, saprata un spēja izmantot kā gaisu ievilktu plaušās. Maģija viņam tika uzspiesta, ne tikai likteņa, bet arī cilvēka rokas. - Mans vārds ir Kiliāns. - To izsakot elfs ātri novērsās, paraujot kapuci zemāk.

***

Tracis, kas darījās aiz durvīm, lika apdomāties vai bija prātīgi tagad vērt tās vaļā, lai nejauši nedabūtu kādu lidojošu āmuru galvā. Nedaudz pašķiebjoties uz loga pusi varēja manīt divus stāvus - vienu apaļu un otru mazu. Cimdotā roka uzgūlās uz roktura, lai lēni to nospiestu uz leju un tad pagrūstu. Iekšā acis uzreiz uzmeklēja abus. Sekunde karājās gaisā cilvēku pāri pavērojot līdz Kiliāns atvēra vaļā savu muti. - Esi sveicināts labo cilvēk! - Balss nenieka nezaudēja sava draudzīguma, ko pauda iepriekš kalējam. Akla acs tika pagriezta uz jaunekļa pusi, kapuces malai noslēpjot viņa bālo skatu, kad tā jau atkal tika piekārtota nosegt acis. Saimnieku un to īpašuma darīšanās, svešiniekiem nebija vietas. Vecas rētas iekņudējās.
- Es vēlētos iegādāties plecu un krūšu sargus. Vieglus un ērtus, bet drošus. - Jācer ka šeit tie visi nebija sudraba aplaizīti, jo Kiliānam jau pietika ar zobenu, kas izlaizītu visu viņa kabatas naudu. Spīdīgās lietiņas varēja turpināt priecēt augstāk stāvošos ar apputēšanu kādā mājas stūrī. Varbūt patiešām šeit vilkati blandījās pa labi un kreisi? Sudrabs arī "līdzēja" pret citām nešķīstībām nevien pāraugušiem plušķiem. Negribējās tomēr ar karstu galvu iegrābties. Skatiens aizklejoja līdz vairogam un sudraba maliņai - vismaz tik bija sadzirdēts no kliegšanas, ka tā bija sudraba. - Atvainojiet, ka jautāju, bet vai vairogs domāts kādam, kas medīs vilkačus? Man tika teikts, ka tādi mītot dienvidu mežos. - Redzēs, ko stāstīs apaļīgais vīrs. Vairogs visdrīzāk nebija tam domāts, bet šādi jautājumi nekrita ne no kurienes - par vilkačiem un to, kas pasūta sev sudrabā ziestu vairogu - visai izšķērdīgi atceroties, ka ir karš un pat sardzei ir problēmas pašai sevi apgādāt neiegrābjoties izpalīdzīgu kalēju kabatās.

[Sindra]

- Protams. - Renlijs atbildēja medniecei. - Ir grūti paredzēt, kas mūs sagaida. Tomēr, tik un tā man par to ir jāapdomājas. Kaut kas taču tam kapteinim būs jāsaka jebkurā gadījumā. Man liekas, ka vislabāk būtu, ja mēs pa ceļam jau paveiktu kādu darbu, par kuru viņš mums būtu pateicību parādā. Lai gan... iespējams, ka arī nē. Tas ne vienmēr strādā, lai sāktu uzticēties svešiniekiem. Patiesībā, tas dažreiz strādā pilnīgi pretējā virzienā, jo cilvēks, kuram esi izdarījis pakalpojumu, sāk justies apdraudēts. Un ja mēs zināt, ka kapteinis pēdējā laikā netiek galā ar saviem pienākumiem, tas varētu viņam likt mūs uzlūkot, kā potenciālos viņa posteņa apdraudētājus. Un tad viņš būs nedraudzīgs, nelaipns un aizsūtīs mūs drošā nāvē pie Sarmata adeptiem. Lai gan... - Renlija acis teju iemirdzējās. Bija skaidrs, ka puisis vienkārši skaļi domā un viņam pat apkārt esošā kompānija īsti nebija būtiska. Tikai pēc sava lai gan, viņš saprata, ka šie ļaudis nemaz nepriecāsies par skriešanu pretī Sarmata maģijām. Atšķirībā no viņa.
Renlijs noraidoši pakratīja galvu.

- Nu, es vēl joprojām domāju, ka mums vajag doties uz fortu un teikt, ka esam ceļojošā trupa, kas vēlas izklaidēt kareivjus. Lai tiem priecīgāks prāts un labāk sargājas. Mēs varētu viņiem piedāvāt kādas ainas no romantiskās varoņdrāmas "Šķēps un Roze"... Jūs taču zināt tādu, vai ne? - Renlija skatiens jautājoši palūkojās uz biedriem, lai pārliecinātos, ka viņiem ir skaidrs par ko puisis runā.
- Nu, īsāk sakot, mūsu uzdevums ir sarīkot nelielus svētkus kareivjiem, lai viņus iedvesmotu. - puisis palūkojās templī, meklējot Grētas stāvu. Taču tikai uz īsu mirkli, lai jau atkal palūkotos uz tuvāk esošajiem biedriem.
- Īsāk sakot... es padomāšu. - kaut kā jau tāpat vajadzēs šo dienu pavadīt.

[echo3]

Te nemaz nav tik ļoti noraizējušies par to, ka svešinieki var kaut ko sliktu nodarīt. - Ronards piebilda, - Citādi mums jau pie ostas vārtiem būtu atņemti visi ieroči. Es neticu, ka kapteinis no mums sagaida kādus pakalpojumus, galu galā, tā ir vienkārša pieteikšanās dienestā. - Ieroču nesējs brītiņu padomāja par ceļojošo trupu un arī par Sarmata adeptiem, kurus aristokrātiskā paskata puisis bija diezgan aizrautīgi pieminējis kā drošu nāvi nesošus. - Aktieris no manis nekāds, uz to nepaļaujies, Renlij.

Toties uzzināt ko vairāk par izslavēto pretinieku un viņa burvjiem Ronards gan gribēja. Maģija, kuru nevar pārņemt. Uguns un zibeņi. Protams, labāk to visu neredzēt kā pēdējo savā dzīvē, bet - kas tas īsti ir? Ieroču nesējam bija mācīta kaujas plānošana, viņš zināja, kā jāpārvieto karaspēks, kas jāņem vērā, izvēloties kaujas vietu, un viņš zināja, ka pirmais, ko nepieciešams izdarīt, ir - izlūkot ienaidnieku. Pretinieka spēkus un ieročus, un, vēlams, - viņu karavadoņa iecienīto taktiku.

[Andromeda]

Tā nekaro, bet bēg. Ronards laikam bija radis pie cīņām, kas turas zobena cirtiena attālumā. Tomēr kā karoja, ja pretī stājas burvis vai burvji ar visādām maģiskām draņķībām? Vai nu izvairies vai krīti. Arī Adorilam pašam bija ādas bruņas un nekas nebija iebilstams. – Sak, bet vai tās dzelzs pannas un aizsargi paglābs no uguņiem un citām neģēlībām, ko raida burvji? – Puisis šaubījās. Laskrivīkei bija maz darīšanu ar burvjiem un tomēr arī par to bija dzirdēts leģendās.

Iegūt kapteiņa uzticēšanos pavisam noteikti nebūs viegli. Taču Renlija piedāvātais variants par ceļojošo trupu šķita cik nu vien nenopietns, cik vispār bija iespējams. Adorils arī nebija nekāds aktieris, un, spriežot pēc saviem novērojumiem, citi arī diez ko neatbilda šādam amatam. – Renlij, Tu taču nedomā nopietni par to trupu vai tomēr? Tāds tejāteris ātri vien taptu skaidrs. Bars klejojošu rīkļu rāvēju jēra ādā. –Viņš iesmējās. Pat viņa smiekli dunēja zemu kā baznīcas zvani.

– Man šķiet, ka tur savu pirkstu būs pielicis mērs, ka ieročus mums neatņēma. Kaut gan... Mēs visi esam svešinieki Randai. Mēs tikpat labi varētu būt arī Sarmanta algotņi, bet še mēs staigājam un ļaudis neceļ ne ausu. – Tas bija aizdomīgi.

Šo rakstu rediģēja Andromeda: 03.04.2014 12:07

[Sindra]

- Esmu daudz kur pabijis, bet nekad neesmu ievērojis, ka kādā no pilsētām speciāli ņemtu nost ieročus tiem, kas tajās viesojas. - Renlijs noteica, paraudzījies uz saviem biedriem. Protams, varētu domāt, ka pie vainas bija tas, ka puisim nemaz nebija nekādu ieroču. Vien tas vientuļais sudraba duncis pie jostas. Tas arī viss.
Katrā ziņā, Renlijs nedomāja, ka ieroču neatņemšanai ir jelkāds sakars ar mēra kunga laipnību un īpašu attieksmi pret viņiem. Kā reiz otrādi. - Mērs neizdarītu nekādus izņēmumus pret mums. Jo viņš vēlas, lai mēs paliktu neuzkrītoši un viņa vārdu nepieminoši. Jebkuri izņēmumi uzdotu tikai liekus jautājumus. Bez tam... paskatieties apkārt. - puisis pamāja uz ieliņām, kas aizvijās prom no pilsētas laukuma un kur bija novērojamas mazās bodes. - Ieroču, bruņu meistari. Kam tad tas viss, ja pilsētā bruņojumu ņemtu nost? Te arī mednieki ieklīst. Tiem taču arī neņem nost ieročus. Domāju, ka pilsētas sardze netur iedzīvotājus gluži vai gūstā un ir gatavi ātri reaģēt un rīkoties, ja kāds sāktu celt nekārtības. - runāja viņš samērā pieklusinātā balsī un vēroja apkārtni. Vēl jauneklim ienāca prātā doma, ka vispār vajadzētu izvairīties no mēra un Sarmata pieminēšanas sarunās. Iespējams tos aizstāt ar kaut kādiem segvārdiem. Lai skaņas, kas nav domātas svešām ausīm, viņus nenodod, ja nu netīšām pasprukušas citiem dzirdot.

Patiesībā, Renlijs domāja visai nopietni. - Nu, ē... - jauneklis novilka, palūkojies uz biedriem. - Nevajag iespringt uz domu, ka nu, lūk, man jābūt par aktieri. Tad arī viss būs kārtībā. Būt par aktieriem, jūs jau piekritāt, uzņemoties šo uzdevumu. Jo jums tāpat būs jāizliekas par to, kas neesat un jāslēpj patiesie nodomi, lai izvilinātu patiesību. Tad, kur tieši ir atšķirība? - smaragda zaļās acis pētoši nolūkoja abus vīriešus.
- Nu, ja jums nepatīk doma par izrādi, varbūt varam tēlot ceļojošus tirgoņus. Tie, kas izskatās pēc cīnītājiem, būs mūsu apsardze, pārējie būs tirgotāji. - tad vēl tāds ierosinājums. Ja nu bardu būšanas biedriem likās par sarežģītu.

[echo3]

Bruņas nav domātas aizsardzībai ne pret uguni, ne zibeņiem. Vienalga, kādas, ja vien nav pašas maģiski noburtas. Bet tad es laikam iztērētu naudu noburtam apģērbam. Ādas aizsargu izmantošana būtu pamatota, ja maģija ietekmētu tikai metālu. Pagaidām nekas par to neliecina, drīzāk - bēg visi, lai kādas bruņas mugurā. - Ronards paskaidroja un turpināja par pilsētnieku attieksmi pret bruņotiem svešzemniekiem. - Nē, es nedomāju, ka mēra rīkojuma dēļ, lai gan pilsētas sargi, protams, pazina Sangvini kungu. Es domāju, ka šāda mierīga attieksme liecina par to, ka pilsētai šobrīd nedraud briesmas, kā arī par to, ka kapteinis Olidū ir labi organizējis aizsardzību. - Lūk, liels pluss kapteinim.

Ronards labu laiku nebija tik ilgi runājis par sev tik pašsaprotamām lietām, un mazliet tā kā aprāvās, jo varētu šķist, ka ieroču nesējs domājas esot zinošāks par pārējiem. Brīdi paklusējis, viņš pajautāja visiem klātesošajiem, jo daži, iespējams, pieprata kādu maģiju, - Esmu dzirdējis, ka Sarmata burvju maģiju nevarot iemācīties. Vai esat ko dzirdējuši - kāda ir viņu maģija? Uguns, zibeņi, kas vēl? Un, galvenais - kā? Krīt no gaisa, triecas virsū no burvja puses, vēl kā?

[Sindra]

Diemžēl uz Ronarda jautājumu par Sarmata maģijām, Renlijam nācās nezinoši paraustīt plecus. - Godīgi sakot, es nezinu... - puisis noteica. - Bet man liekas, ka viņu maģija nav ne zibeņi, ne uguņi. Jo es neredzu iemeslus, kādēļ burvis nevarētu iemācīties uzburt zibeni vai uguni. Mans skolotājs, piemēram, prata uzurt ugunslodi. Es protu uzburt zibens šautras. - tas nebija it kā nekas īpašs, ja vien burvim bija iekšā riskēt ar savu veselību, lienot ugunī, vai mēģinot noķert zibens spērienu.

- Sarmata adeptu maģijas esot kaut kas īpašs. Kaut kas, ko Randas burvji nespēj iemācīties un saprast... Es labprāt aprunātos ar kādu, kurš ir redzējis šīs maģijas dzīvē, taču mums nav tam laika. Kad aiziesim tur, tad gan jau redzēšu pats. - piesardzība, acīmredzot, nebija šī jaunekļa otrais vārds. Renlijs likās pārgalvīgs un uz riskēšanu tendēts. Bet tad atkal... nekā savādāk jau burvji savu maģiju klāstu papildināt nevarēja. Kā vien riskējot.

[Andromeda]

Slēpt savus patiesos nodomus vai neizrādīt savu patieso dabu bija viena lieta, bet izklaidēt kareivjus bija pavisam kas cits. Adorils bija dzimis un audzināts būt par kareivi. Tas bija viņa asinīs. Tāpēc šāda ideja viņu diez ko neapmierināja. Viņš nolēma šo jautājumu pagaidām vairs necilāt. Gan jau viss iegrozīsies uz pareizās takas.

Puisis ar interesi klausījās, ko par burvjiem stāstīja abi biedri un vilka paralēles ar dzirdētajiem stāstiem. Pats ar maģiju viņš vēl nebija sastapies. – Un, ja Tev trāpa tādas uguns lodes vai zibeņi, tad esi beigts un pagalam? – Adorils prātoja, ka viņam varbūt vajadzētu meklēt tos noburtos apģērbus vai bruņas, par ko teicās Ronards.

Šo rakstu rediģēja Andromeda: 03.04.2014 16:16

[Urdrunir]

Randas bāka

Jaunais bākas uzraugs ar atvieglojumu noskaidroja, ka Valdegars ir gatavs doties projām pēc savas ziņkārības apmierināšanas. Viņš pavadīja priesteri pa kāpnēm lejā un novēlēja veiksmīgu dienu. Pats Valdegars izgāja no torņa un varēja sevi paslavēt par vēl kādu ieguvumu. Lai arī viņam nebija īsti skaidrs kurā ēkā kas atradās, tomēr no bākas augšas viņš varēja uzmest aci aptuvenajam ieliņu izkārtojumam. Ceļš tālāk vedās par kripatu vieglāk, jo viņam vismaz bija skaidrs kurp tēmēt.

***

Pie Almas tempļa

Puišiem un Taliai nesanāca ilgi patrīt mēles, jo pēc brīža viņiem pievienojās Grēta, kura bija saņēmusi skaidrojumu, ka Almas priesterienes tiešām ģērbjas zaļā, bet Grēta var droši atgriezties templī pēc padoma, ja nepieciešams.

Palika divas problēmas,- izkalt līdz galam plānus par došanos vai nedošanos uz Aitu fortu un atrast to drēbnieku, kuri visi it kā bija devušies meklēt.

***

Kilbraita darbnīca

Nē, kungs, ar vairogu vilkaci nenomedīsi. Bruņu meistars pārgāja uz daudz klusāku balsi un viņa seja atmaiga, dzirdot, ka atnākušie plāno iepirkties. Es varu piedāvāt krūšu bruņas. Tām klāt ir plecu sargs vairoga rokai un apkalti roku sargi. Kalējs piegāja pie trīs koka statīviem, kas slējās pie dibensienas. Uz katra statīva bija dzelzī kaltas bruņas, katra ar atšķirīgu detaļu skaitu. Pirmais statīvs laikam turēja saimnieka pieminētās bruņas, jo tās prāvais vīrs viegli nocēla no pakaramā un nesa Kiliānam. Uz vidējā statīva karājās bruņas, kuras aizsedza krietni vairāk no auguma. Tām bija elkoņu sargi un aizsargi kājām. Bet uz trešā statīva, tīrs un spodrs greznojās pilns bruņu komplekts no plāksnēm un ķēžu posmiem, ar ādas bruņu kārtu apakšā un visu bruņucepuri un bruņucimdiem piedevām. Kaktā bija pieslieti divi vairogi,- viens koka ar dzelzs pumpu vidū, otrs izkalts tīrā dzelzī. Uz letas gulēja savāda parikte, kura atgādināja platu dzelzs stīpu ar mīkstu polsteri iekšpusē, pēc izmēriem aptuveni tāda, ka tur ietilptu vidēja cilvēka kakls vai kāja.

Kungs gribēs piemērīt šīs. Šīs bruņas nāk par vienu dukātu. Meistars piegāja klāt un palīdzēt aplikt Kiliānam bruņas. Uzreiz varēja just, ka svars bruņām ir krietni lielāks nekā ādas vamzim. Bet toties varēja paļauties, ka aizsargātās daļas aiz dzelzs plāksnes ir drošībā un rokas varēja brīvi kustināt tāpēc, ka bruņas sedza tikai vārīgākās vietas. Vēl man ir vairogi, ja interesē. To koka atdošu par 30 šiliņiem, dzelzs būs uz 50 šiliņiem. Kilbraits uzlūkoja otru atnākušo ciemiņu, kurš bija plecīgāks un iespējams vairāk ieinteresēts cīnīties ar ieroci vienā un vairogu otrā rokā.

[echo3]

Tas atkarīgs, kur trāpa. - Ronards paraustīja plecus. - Kaujas laukā burvju parasti nav daudz. - Puisis maģiju pieskaitīja pie ieročiem. Viņš ar to bija sastapies diezgan maz, tāpēc uzskatīja, ka iespēja tapt sašautam ar bultu ir krietni lielāka nekā maģiska zibens trāpījums. Bet, protams, Randā tas varēja būt citādi. Te ilgi jau karo.

Tagad ejam kurp? - Grēta iznāca no tempļa, un vairs nebija jēgas stāvēt laukumā.

[Roviela]

Leksa priesteris izgāja uz ielas. Viņš brīdi paprātoja, ko darīt tālāk, un izdomāja, ka noies garām ēkai, kas izskatījās pēc tempļa, lai pārliecinātos, kuram dievam vai dievietei tas veltīts, tad ies atpakaļ uz krogu. Tur, augšā bākā vējš bija maķenīt aizgaiņājis negulētās nakts nogurumu un miegu, bet te, lejā nogurums uzbruka ar jaunu sparu.

Visticamāk, tas būs Najas templis, Valdegars domāja, iedams uz to pusi un ar acīm jau meklēdams svēto simbolu, kuram bija kaut kur jābūt goda vietā.
Un pēc tam uz "Asari". Derētu pastāstīt biedriem, ko sastapis, ko uzzinājis, un, ej un sazini, vai biedri paši jau nav ko noskaidrojuši.
Jāaprunājas.

[Alvīna]

Agnuss. Ja jau viņi beidzot iepazinās un dalījās ar vārdiem. Vai tas bija īstais vīrieša vārds jau no dzimšanas vai dzīves laikā pieņemts, par to vēsture klusēja tāpat kā milzīgā vīrieša augums.
Nonākot blakus tirgotavā, Agnuss nopētīja etīdes varoņus, bet nekādas darbības un komentārus reaģējot uz to neizveica, jo nebija viņa darīšana - ja kāds salaiž dēlī uzticēto darbu, tad ir salaidis un punkts. Par to ir jāatild. Ziņkarība nebija netikums, kas pārāk nomāktu ziemeļnieku.

Vairogu ar sudraba izskaistinājumiem gan Agnusam nevajadzēja, tāpēc viņš nopriecājās, ka tikia parādītas sakarīgākas alternatīvas. Galu galā Agnusam vajadzēja vairogu, nevis dekoratīvu šķīvi, kuru piekārt pie sienas kā statusa apliecinājumu. Ļauj pacilāt dzelzs vairogus, Agnuss palūdza, vēloties sajust vai no tādiem būs jēga, vai tomēr prasīsies kaut kas cits. Koka vairogu gan viņam arī nevajadzēja, tas vieglāk varētu sašķīst cīņas laikā. Ak.. kā viņš priecātos, ja viņa vecais vairogs būtu pie dzīvības... bet nebija tas pat līdzi.

[ooc: Man ir atslēgts nets, tāpēc var gadīties neregulāri posti, jo to esamība atkarīga no tā vai man paveicas atrast kādu nelaimīgo, kuram zagt netu.]

[Lodrāgs]

Nedaudz dīvaini, ka pirmais ar ko sanācis iepazīties no algotņu bara bija tieši viss baisākais tipāžs tanī. Saruna tālāk no šī punkta nepavilkās. Elfs arī nebija runīgais, aprobežojoties ar jautājums, atbilde scenārijiem. Mēlei labpatika mierīgi dusēt mutē un kulties vien tad kad nepieciešams.

Mirkli nedaudz samulstot par pēkšņo bruņu meistare ņemšanos, Kiliāns ļāvās tikt apvilkts, noraujot nost apmetni, lai tas netraucē. Garām prātam bija paskrējis fakts, ka bruņas takā jāpielaiko pirms pirkšanas. Pārlieku bieži nācies vienkārši, ko garām ejot paķert un uzvilkt, lieki nebēdājot par derēšanu, ja pa rokai bija diegs un adata. Šāda rīcība gan nelīdzētu ar metāla lietām. Kamēr pārdevēja rokas ātru vien piestiprināja visas detaļas, elfa acis cielēja pārējās bruņas. Viņš varen muļķīgi izskatītos, pēdējās bruņās, knapi spējot pakustēt. Sasvērtos uz priekšu un ar milzīgu plaukšķi nokristu uz zemes. Meistaram beidzot darbu, Kiliāns nopētīja sevi.
Metāls nebija viegla spalviņa, bet arī ne miltu maiss. Kiliāns nebija nekāds kārns tintes ostītājs, bet gan smaga darba darītājs. Nebija šaubu, ka ar bruņu svaru viņš ātri vien apradīs. - Es manīju, ka vairāk šeit staigā ādas bruņās ne metāla. - Viņš ieminējās kamēr kārtīgi tika izgrozīti pleci, rokas un citas vietas, cenšoties aptvert tagadējās limitācijas un jebkādus šķēršļus. Dūre viegli padunkāja pa krūtīm, dzirdot metālisku klauvējienu. Nemaz nebija tik slikti cik sākumā licies.
Pie cenas elfs apdomājās. Ņemt kā ir vai kaulēties? Tavernā bija izdevies izmainīt vienu no dukātiem, lai tiktu pie vieglāk izmantojamiem šiliņiem klāt, tomēr iztērējot tos nāktos atkal prātot kur izmainīt kādu citu dukātu.
- Sakiet, - Kiliāns pagrozīja plecu sargu. - kādēļ tikai viens? - Iespējams jautājums skanēja varen muļķīgi, bet elfs vien mācēja pufināt pāris burvestības, vicināt un mest divus duncīšus - liels bruņu eksperts no tā neizaugs.

[Romija]

Grēta ar platu smaidu pateicās priesterienei, apsolīja noteikti iegriezties, uzmeta vēl skatienu altārim un devās ārā pa plaši atvērtajām durvīm. Tur jau stāvēja trīs no pārējiem biedriem.

"Nākamais punkts — drēbnieks!" Grēta piesita kāju pie bruģa. Tum-tum. "Vai jums ir kādi citi plāni?" Meitene klausījās. Ne tik daudz atbildē, cik klusajā skaņā, ko radīja zoles pret bruģakmeņiem. Viņa pagriezās un izvēlējās virzienu, kurā vēl nebija iets, jo pa ceļam neviens piemērots veikaliņš nebija atradies. Grēta bija gatava doties un meklēt vajadzīgo meistaru, lai tiktu pie jaunas drēbju kārtas, nu jau mazliet konkrētāk zinot savas vēlmes. Arī Renlijs izskatījās brīvs un gatavs pildīt solīto pienākumu. Grēta pavērās uz pārējiem, vai tie neizklāstīs kādas citas idejas. "Citi aizgāja savās lietās?" viņa vēl noprasīja, nesagrozoties un nezaudējot ieņemto virzienu. Grēta neuzskatīja, ka citi būtu jāuzmana, lai kaut kur neaizklīst. Viņi visi bija pieauguši cilvēki, katrs droši vien atrada savu veidu, kā risināt uzdevumu vai gatavoties tam. Arī gulēšana vai klīšana pa ielām šobrīd noteikti ieskaitījās pie gatavošanās.

[Urdrunir]

Pie Najas tempļa

Iepriekš manītā ēka otrpus dzirnavām patiešām bija Najas templis. Trijstūra ornamenti durvīs un logos tam bija krietnā pārsvarā. Tomēr pārsteigumu radīja kas cits. Tempļa durvis bija ciet. Pilsētās visi tempļi, kurus Valdegars bija redzējis, parasti sāka pieņemt apmeklētājus rītausmā, taču tagad jau bija pusdienas laiks vai pat nedaudz tam pāri. Uz klauvējienu pēc laba brīža atsaucās pusaugu puika, kuram mugurā nebija priestera, bet drīzāk kalpa drēbes. Kungs, ja jūs interesē apmeklēt templi, lūdzu nāciet pievakarē. Priesterienes iegrožo vētru. Lai ko nozīmētu šis teiciens, tas laikam liecināja, ka neviena priestera templī nav, tādēļ arī durvis ir ciet. Un kalpotājam noteikti bija dots rīkojums apmeklētājus iekšā nelaist.

Toties tālākajā ceļā Valdegars gluži blakus "Resnajam asarim" atrada veselu kvartālu, kur cits citam blakus darbnīcas bija sacēluši audēji un šuvēji. Ja pārējā grupa nebūtu sekojusi Renlijam uz pilsētas cietumu, viņi drēbes būtu atklājuši gandrīz nākošajā mirklī.

***

Pie Almas tempļa

Izlemt, ka visi ir gatavi doties pie drēbnieka bija vienkāršāk, nekā izpildīt savu lēmumu. Bariņam ar atbraucējiem nācās secināt, ka viņi nemaz nezina kur to drēbnieku meklēt. Par laimi jaunā Almas priesteriene bija gatava izlīdzēt. Viņa smejoties norādīja, ka grupai ir jāiet atpakaļ, no kurienes nākuši, un jāapiet "Resnais asaris" apkārt, lai ieraudzītu apģērba veikaliņus, kuros izvēlēties jaunu drēbju kārtu. Tur tad grupa arī sastapa Valdegaru, kurš izklejojies pa pilsētu taisni nāca atpakaļ uz krogu.

Koka izkārtne ar spoli un adatu, kurai apakšā greznojās pabālējis uzraksts "Trekters - šuvējs" no visām izskatījās visuzaicinošākā, tādēļ grupa pirmās vaļā vēra tieši šī veikaliņa durvis. Pārsteidzošā kārtā Trekters izrādījās sieviete. Nu, vismaz pēc sejām spriežot divi puikas un meitene diezin vai pēc vecuma varēja būt meistari. Abi puikas gan cītīgi mērīja un grieza auduma baķi, bet meitene apvilka pogas, taču galvenā noteikti bija kundze, ar sprogainiem gaišiem matiem, bedrītēm sārtajos vaigos, knapi sasniegusi 30 gadu vecumu.

Man ir ciemiņi. Es priecājos. Nodūdoja sieviete. Tekla - mans vārds. Kā varu pakalpot? Vai meklējat ceļojuma tērpu vai balles tērpu pēc jaunākās modes?. Pie sienas plauktos varēja redzēt vairākus dažādu krāsu auduma baķus. Tur bija pārsvarā lins un vilna. Grozs ar lentu rituļiem un diegu spolītēm bija nolikts kaktā. Gatavus tērpu paraugus gan nekur nemanīja.

***

Kilbraita darbnīca

Tūlīt, vienu mirklīti! Kilbraits attrauca Agnusam, pabeidza sprādzēt bruņas un izrīkoja Kiliānu izkustēties. Kiliāns pamanīja, ka bruņām ir viens mīnuss. Tās padarīja neērtu pieliekšanos. Dzelzs piekļāvās vēderam un krūtīm un kustējās tikai kā viena plāksne. Bet citādi tās bija varen ērtas bruņas.

Te būs! Laba dzelzs! Slavēja meistars un palīdzēja Agnusam piesprādzēt vairogu pie rokas. Ar siksnu, lai ceļojuma laikā var pārmest pāri mugurai. Viņš pakāpās nostāk pāris soļus un novērtēja. Kungs gan varens savai mātei piedzimis. Prasītos kripatu lielāks tas vairogs. Bet tas tad būtu jāgaida, kamēr pagatavošu. Šo var dabūt uzreiz. Vairoga svaru rokā protams juta, bet Agnusam tas likās salīdzinoši viegls, vismaz kamēr viņš visu dienu nebija to pārnēsājis rokās.

Ko nozīmē,- kāpēc tikai viens? Prāvais vīrietis nopietni uzlūkoja atpakaļ Kiliānu. Viens dukāts, jo materiāls tur ir samērā maz izmantots. Aizsargā tikai svarīgāko, bet atstāj brīvu vaļu kustībām. Bez tam teikšu godīgi. Dzelzs bruņas nav populāras pilsētā. Bet, ja kungam liekas, ka es viņu aizvainoju, piedāvājot lētāko, tad man ir kaut kas, gar ko pamielot acis. Kilbraits piemiedza ar aci un noāķēja no jostas atslēgu. Pieliecies telpas kaktā, viņš atslēdza smagu apkaltu lādi un no auduma drānas iztina klusi žvadzošu ķēžu bruņukreklu. Gaismas stars no loga uzkrita uz bruņām un tās nodzirkstīja. Vai kungs ir redzējis elfu ķēdi? Viegla kā spalva, maiga kā pūciņa, un tomēr izturīgāka par vietējo dzelzi. Ar parastu dunci pat nedomā caururbt.

[Lodrāgs]

Mazvārdība pagrāba aiz tievā kakla un parāva lejup, pārpratumu bedrē. Mazais elfs vien vēlējās zināt, kādēļ viņam tiek dots tikai viens plecu sargs - pleci viņam līdz šim bijuši divi. Pirms piņķerīgā mēle paspēja salasīt pajukušos vārdu, lai paskaidrotu patieso domu, meistars jau paspēja sagrābt to un piekalt pie grīdas. - Nē, neesmu. - Pat viņš spēja saklausīt paša vārdos ironiju, lai gan savas rases darinātas lietas daudzāk nenozīmēja par cilvēka. Bruņukrekls. Ja viņš nemaldījās tad tos vilka zem bruņām. Tādu tad varētu pašmaukt zem paša drēbes, nemaz neizceļoties citu acīs. Krekls aizsargātu gan krūtis gan plecus un rokas bija izturīgāks par parastu dzelzim, vieglāks un var nēsāt zem drēbēm. Maz bija vēl kāds plus, ko piemest klāt grēdai? Tomēr liela sajūsmas dzirkst nelēkāja acīs. - Cik? - Svarīgais jautājums. Lūdzu viens dukāts, lūdzu viens dukāts, nu divi vai nedaudz līdz trīs, tikai ne četri. - Elfs centās savu iekšējo lūgsmi neizrādīt uz sejas, ieturot rezignētu skatienu, kas šaudījās no bruņām uz muguras un kreklu, domīgi apsverot pirkumu. Nevarēja teikt, ka elfs bija skopuma iemiesojums, bet staigāt spožās bruņās kamēr jāēd zāle, arī negribējās. Varbūt uzjautāt vai krekls bija no sudraba, jo likās ka visam klāt bija sudrabs, lai tikai padarītu to dārgāku?
- Drīkst uzlaikot? - Redzēsim cik viegla bija spalviņa un vai maz viņa derēja.

Šo rakstu rediģēja Lodrāgs: 04.04.2014 00:23

[Urdrunir]

Kilbraita darbnīca

Meistars saskatīja dzirksti Kiliāna acī un pie sevis pasmaidīja. Cenu viņš uzreiz nesauca. Vispirms palīdzēja novilkt dzelzs krūšu bruņas un tad ļāva pircējam iemēģināt kreklu. Neviens vārds nebija pārspīlējums. Krekla svaru gadrīz nejuta uz ķermeņa. Tā ķēdes posmi nekur neberza ādu un stiepās līdzi augumam, ne mirkli netraucējot kustības. Jā, aizsardzība bija tikai tur, kur krekls noklāja augumu, - vēders, krūtis, mugura un pleci. Bet tas bija īsts kalēja meistarstiķis. Ir bruņas, kurās nevar burt. Šajā? Šajā var vicināt rokas tā, ka ne kripatas nejutīs, ka kaut kas traucē. Naktskrekls vairāk kavē kustības par šo.

Tikai, kad Kiliāns bija papilnam izbaudījis kāda spēj būt elfu ķēdes bruņa, meistars ievilka elpu un kopā ar nemanāmu izelpu nosauca cenu. Tikai par 12 dukātiem es būtu gatavs no šī meistardarba šķirties.

[Lodrāgs]

Sajūta bija grūti aprakstāma. Likās ka vēss tukšums apskāva miesu un sargādams no jebkā, kas to varētu uzdrošināties aiztikt. Ja turpina pārspīlējuma notī, tad varēja teikt, ka sargeņģelis nolaidās no debesu augstumiem un apskāva elfu, dodot drošuma sajūtu. Tādēļ visi tik ļoti sajūsminās par elfu zvārgulīšiem? Viņi vēlējās just šo savādo sajūtu. Diemžēl novēlotā atbilde, par cenu, jau rūkti čukstēja gaužās realitātes skumjo patiesību, bet tas neapturēja no savādas sevis papriecēšanas, pat ja tas tikai grauzīs caurumu iekšienē.
Acis pievērās dziļi nopietnām pārdomām: - tātad - ja es paņemtu koka nūju, lielu un smagu, pielavītos no aizmugures diviem no algotņiem, iebelzt pa viņu galviņām, es varētu savākt viņu dukātus, kuru tur vajadzētu būt vismaz kādiem astoņiem, nu drošības pēc varēja iebelzt vēl vienam, ja nu gadījumā šie jau paši metušies lielajos iepirkšanas kaujās. Tad es varētu sev nopirkt jauku mirdzošu apakšveļu. - Domu plūdums beidzās paskatoties uz milzi. - Ā, pareizi, esmu tikai es, nevis viņš - liels un spēcīgs - Bez tā, arī elfs nebija nekāds blēdis, par spīdi diviem dunčiem uz jostas. Tikai "parast" elfs.
- Es ņemšu... - Nedaudz tīši zilbe vilkās gari līdz teiktais nobeidzās. - tās bruņas. - Tika norādīts uz bruņām, kas pirmīt bija elfam mugurā. - Kad man kabatā būs lieki divpadsmit dukāti, tad... varbūt? - Kāda bija varbūtībā, ka elfa kabatā jebkad būs tāda nauda? Tikai stundas atpakaļ, pirmie mūžā dukāti, iegūlās viņa plaukstā. Jācer, ka ne pēdējie. Elfu krekls noteikti paliks kādu laiku atmiņā. Ja par zobenu viņš kādam gribētājam pateiks, tad bruņas paturēs sev vien zināmas.
Kiliāns novilka skumji elfu bruņas, atdeva tās meistaram un iedeva viedu dukātu kā samaksu par bruņām (ne elfu) parastajām.
- Em... - Zaļās acis nomirkšķinājās skatoties uz iegādāto takā to vietā tur gulētu bezformīgs radījums ar ko nebija ne mazākās jausmas, ko darīt. - Varat parādīt vēlreiz, kā tās dabūt mugurā? - Nedaudz kautri elfs pavaicāja, jūtot lielu vēlmi paraut uz leju kapuci, kuras nebija, jo apmetnis gulēja nolikts malā.

Šo rakstu rediģēja Lodrāgs: 04.04.2014 02:27