Starp laktu un āmuru, [PZP] Fantasy Opcijas

[Urdrunir]

Ķiršu liķieris viegli smaržoja kristāla glāzēs un zelta dukātu ripiņas sarkani noplaiksnīja oglēm kamīnā sakrītot kaudzītē. Malakajs Smokss stāvēja pie loga un skatījās, kā saullēkts sāka iekrāsot debesis. Ausa jauna diena.

Randas mērs bija stalts kungs pāri pusmūžam, tumšiem matiem, kas pie deniņiem jau bija sākuši sirmot. Viņa pelēkās acis cieši pētīja katru, kurš gribēja ar viņu iesaistīties sarunā. Smoksa kungs noteikti bija bagāts un nejuta vajadzību to slēpt. Sarkana samta rītasvārki bija izšūti ar sudrabu un vietām atklāja smalku mežģīņu naktskreklu. Pirkstā mērs nēsāja pamatīgu zīmoggredzenu. Viņa darba kabinets noteikti pildīja savas funkcijas, taču krēslu un dīvāna apšuvumā jautās greznība un sudraba spalvaskāts izskatījās bieži lietots rakstīšanai.

Man prieks, ka esam varējuši vienoties. Pēc nelielas pauzes atkal ierunājās Smokss. Es domāju, ka mums ir jāsāk ar personu, no kuras ir atkarīga visas pilsētas drošība. Pilsētas sardzes kapteinis Diksons Olidū savā amatā stājās pirms desmit gadiem. Viņš posteni ir godam nopelnījis ar saviem varoņdarbiem pilsētas un apkārtnes zemnieku aizsardzībā. Tomēr pēdējos divus gadus viņam vairs tik spīdoši nevedas. Varbūt vaina ir viltīgos pretiniekos. Varbūt kapteiņa vīri ir noguruši. Bet varbūt Olidū kungam ir savi slepeni plāni. Jūs parbaudīsiet kapteini uz savu galvu. Mans vārds tur nedrīkst tikt pieminēts. Ja viņš ne pie kā nav vainīgs, tad es negribu sabojāt attiecības. Bet, tiklīdz jums ir pierādījumi, tā ziņojiet man pa tiešo. Sardzes kapteinis dzīvo mājā pie pilsētas cietuma. Tas ir, ja viņš ir pilsētā. Reizēm viņš dodas uzraudzīt nocietinājumus ārpus mūriem.

Ja jums ir jautājumi, es atbildēšu. Ja nē, tad jūs noteikti vēlaties atpūsties pēc ceļa. Es varu ieteikt vienu no diviem pilsētas krogiem. "Resnais asaris" ir lētāks un dzīvīgāks. Tas ir pie Ostas vārtiem. Jūs iespējams tam gājāt garām nākot šurp. "Auns un roze" ir klusāks un tur manuprāt ir prasmīgāks pavārs, bet tur nav tik labs alus. Tas atrodas netālu no Aitu vārtiem. Mērs uzlūkoja sanākušos viesus, no kuriem dažs izskatījās kā no ievērojami tālām zemēm nācis. Kapteinis Sangvini bija pamatīgi piegājis savai lietai un pacenties atrast īpašus eksemplārus Smoksa ieplānotajam darbam.

[Romija]

"Tomass," Grēta pavērās vidējā krodziniekā mazliet ilgāk nekā pieklātos. "Lai iet sula," meitene izlēma. "Bērzu," arī tas bija kaut kas neparasts. Kāpēc lai pie reizes nenobaudītu vēl kaut ko?

Kad Grētas priekšā tika nolikts šķīvis ar trīs pieklājīga izmēra asariem, meitene tos nopētīja, bet tā bija interese nevis aizdomas vai riebums. Viņa pagrozīja šķīvi, ielūkojās zivīm tukšajās acīs. Jā, pēc idejas viņa zināja, kādas ir zivis, bet tās parasti attēloja dzīvas. Arī uz izkārtnes tepat virs krogus durvīm. Šīs tomēr izskatījās nedaudz savādāk. Mazliet mazāk karaliski. Bet smarža joprojām vēdīja visai interesanta un kārdinoša. Apgriezusi šķīvi uz riņķi, piebāzusi degunu pie zivs, pabakstījusi tās sānus ar pirkstu, Grēta uzsmaidīja Renlijam par viņa paskaidrojumu. Jā, tādas laikam bija tās zivis. Tomēr bija grūti uzreiz saprast, no kura gala tam ķerties klāt, tāpēc Grēta vispirms pavēroja, kā to dara citi, un tad pamazām pati ķērās klāt — nolauza galvu, atdalīja spuras, pārdalīja ķermeni uz pusēm, lai vismaz lielo asaku var izņemt uzreiz, un tad pirmo reizi nogaršoja zivi. Tas patiesi bija kaut kas! Maigā asara gaļa izkusa uz mēles un atstāja nelielu asumiņu. Asakas, protams! Nācās ņemt palīgā pirkstus, lai no tām tiktu vaļā, bet pēc brīža jau nākamais kumoss ceļoja uz meitenes muti.

"Man garšo zivis," kad viņa bija apēdusi pusi no pirmā asara, Grēta paziņoja. "Tās ir garšīgas un nemaz nav skumjas," Viņa ķērās klāt otrai pusei, kad Renlijs pieliecās, lai izstāstītu par istabiņām. "Labi, lai iet man arī istaba," Grēta uzrunāja garām ejošo brāli. Šodiena bija karaliska, lai arī nāca miegs un vēders prasīja vēl, tāpēc viņa nekavējās turpināt tiesāt asarus, piedzerdama bērzu sulas. Arī tādas nebija dzertas, tomēr to skābums šķita pazīstams un kādreiz baudīts kas līdzīgs. Taču piņķerēt atmiņas mezglus, cenšoties to tagad atcerēties, Grētai bija slinkums. Viņai galvā bija zivis un doma par istabu. Savu istabu.

[Rouzijs]

Runājot par istabiņām. Talia pamāja ar galvu, ka viņai noteikti vajadzēs istabiņu.
- Laipnais, krodziniek, man vajadzēs istabiņu. - Meitene pasmaidīja un izteica savas vēlmes skaļi. Pašreiz viņas loks un bultu maks bija nolikts malā, jo kā gan viņa varētu sēdēt pie galdiņa nemēģinot kādam izbakstīt acis? Mednieces skatiens pārslīdēja pārējiem, viņi visi bija tik dažādi, tik interesanti. Bet vai šiem cilvēkiem varēja uzticēties? To nevarēja zināt. Varbūt, kāds bija alkatīgs, varbūt, kāds spēja nodot, tāpēc pašreiz Taliai neko par sevi negribējās atklāt. Iespējams, ka tad, kad viņi būs iepazinušies tuvāk. Vismaz pavadījuši kopā pāris dienas uz cietas zemes, kur kuģa klājs nešūpojas.

Bet, kad krodzinieks noteica, ka viņiem nav butes, Talia viegli noraidoši pamāja ar galvu. - Tad man, lūdzu, asari. Un bērzu sulu. - Tā bija viena no sulām, kura Taliai ļoti garšoja. Veselīga un svaiga, un ja nedaudz ieskābusi tā bija debešķīga.

Un kad ēdiens nonāca meitenes priekšā viņa jutās beidzot patiesi priecīga.
- Labu apetīti. - Arī medniece novēlēja un ķērās pie brokastīm.

[Andromeda]

Kamēr pārējie tikai pamazām tika pie ēdiena, Adorils savējo tiesu gandrīz jau bija apēdis. Patīkams siltums iegula kaulos un izmērcētās drānas šķita jau krietni pažuvušas. Tā vien prasījās atlaisties spilvenos un aizmigt kā nosistam. – Pieņemu, ka šodien mēs diez vai ko daudz iesāksim vai tomēr? – Adorils apjautājās, pieklusinādams savu vareno balsi un apēzdams pēdējo ceptā speķa šķēli. Izsalkums nu bija remdināts.

Vakardienas vētra un rīta saruna ar mēru šķita kā viens pūtiens un kārtīga un vienota rīcības plāna viņiem vēl nebija. Biedri gan jau bija tikpat noguruši kā viņš pats.

[Urdrunir]

Tomass cītīgi uzraudzīja, lai visi viņam samaksā sudrabu par istabām un katram nolika priekšā prāvu dzelzs atslēgu ar koka piekariņu un katram nosauca durvis otrajā stāvā,- trešās pa labi, trešās pa kreisi, ceturtās pa labi, ceturtās pa kreisi, un tā, kamēr visi bija tikuši pie atslēgas. Saulrietā parasti taisa ciet pilsētas vārtus, bet mēs savas ārdurvis aizbultējam ap pusnakti. Tad reizēm sanāk, ka mēs uzreiz nemaz nedzirdam, ka kāds ārā klauvējas. Starp citu, ja jums ir no ceļa mitras drēbes, mēs varam uz mūrīša pažāvēt. Krodzinieks paskaidroja un pagājās nostāk, lai apmeklētāji var pačalot savā nodabā. Arī Alfrēds atgriezās pie pavarda, vien zem deguna nomurmināja viegli aizvainotā tonī. Kādēļ, nez' manām zivtelēm jābūt skumjām?

Pie brokastīm neviens jaunos ļaudis netraucēja un viņi varēja ieturēties. Kas uzkāpa augšā apskatīt savu istabu, tas atrada pašauru kambarīti, kurā atradās gulta. Gultā ieklāts ar smaržīgu sienu pildīts maiss, uz kura gulēt, apklāts ar linu palagu un lupatu deķi. Mazāks maišelis spilvena vietā. Pie gultas lāde. Uz lādes vāka mutesbļoda, lai no rīta var nomazgāt muti. Maziņš lodziņš, ka kuru varēja samanīt ielu. Un pie griestiem piekārtas buntītes ar zālītēm, - liepziedu, piparmētru, pelašķu tējas un kaltēti garšaugi. Kambarīši izskatījās tīri un sakopti. Bet durvis bija ar kārtīgu, lai arī vienkāršu slēdzeni un bultu, ko aizšaut no iekšpuses.

Tikmēr krogus mieru lielajā istabā pārtrauca jauni krogus apmeklētāji. Pa durvīm ienāca divi vīri ādas bruņās ar dunci pie sāniem un škēpu rokā. Līdzīgi tiem, kas bija manīti stāvam netālu no mēra mājas. Sveiks, Tomas! Iepriecini mūs uz maiņas beigām. Atnes pa kausiņam! Viens no vīriem uzsauca krodziniekam. Abi bruņotie svešinieki garām ejot uzmeta nopietnu skatienu pie mazajiem galdiņiem sasēdušajai grupiņai un apmetās pie lielā kopgalda. Pavisam drīz vidējais brālis nolika abiem priekšā pa putojošam kausiņam.

[Romija]

"Es gribu izgulēties," diezgan nekautrīgi savu vajadzību paziņoja Grēta, noslaucīdama muti no nez kurienes izvilktā kabatas lakatā, kas bija nedaudz bālāks par viņas apģērbu - vai nu tik daudz reižu mazgāts vai vienkārši cits tonis. "Vismaz kādas stundas, savādāk vienā brīdī spēki pietrūks," lai arī tikko labi paēdusi, meitene nopietni piebilda. Tas noteikti neizklausījās kā necieņa maltītei. Viņas šķīvī atradās trīs rūpīgi apskrubinātas zivju galvas un astes, un zvaigznītē saliktas asakas.

Aizgājusi norēķināties par maltīti un istabu, Grēta bija paņēmusi vienu no dotajām atslēgām uz trešo istabu pa kreisi. "Tās bija gardākās zivis, ko es jebkad biju ēdusi," viņa ar lepnumu pilnīgi godīgi uzteica maltīti. Kurš no brāļiem tās bija pagatavojis, viņa gan nezināja. Atgriezusies pie galdiņa un atkal pārlikusi savu nesamo pār plecu, Grēta pārlaida skatienu pārējiem. "Ja nevienam nav iebildumu, es vēlos doties gulēt." To paziņojusi, viņa ar visām savām mantām kāpa augšā uz istabu.

Istaba... Tas bija tik savādi - apzināties, ka tev ir istaba. Anoki dzīvoja jurtās, kur labākajā gadījumā bija ar audumu aizsegts stūris, kaut gan biežāk visa ģimene dzīvoja bez tādas liekas dalīšanās. Bet te viņai būs sava istaba! Ar cietām, taisnām sienām, plakanu grīdu un gultu. Grēta bijīgi vēra izvēlētās istabas durvis, atklājot tās iekšpusi tikai pamazām. Un nekāda šaurība nespēja nomākt domas par savu istabu. Savu! Ar gultu, lādi un ūdensbļodu, ar zālīšu saišķiem zvaigžņu vietā. Un logu! Veselu logu viņai!

Grēta bija sastingusi durvīs, apbrīnojot savu istabu. Nogurums ar katru mirkli arvien uzstājīgāk ielija augumā, aicinot nākt dziļāk un nekavēties atvērto durvju ailē.

[Sindra]

- Šodiena ir tikko tikai sākusies, draugs. - Renlijs atteica uz Adorila jautājumu. Acīmredzot jauneklim nelikās saprātīgi nogulēt visu dienu. Vispār šo dienu izslēgt no saraksta, lai veltītu atpūtai. Renlijs vairāk vai mazāk bija radis, ka atpūta nāk pēc tam, kad esi kaut ko izdarījis. Un viņš vēl nejutās šajā dienā kaut ko nozīmīgu paveicis. Pārtikas uzņemšana neskaitījās.

Puiša skatiens pavadīja abus ienākušos sardzes vīrus, jo nekas cits, tie Renlija prāt, nevarēja būt.
Daudz neprātodams, puisis piecēlās un veikli izlavierējis starp galdiņiem, aizdevās pie atnācējiem.
- Labrīt, kungi. - Renlijs pasveicināja sardzes vīrus un pasmaidīja. Sēsties pie viņu galda gan viņš pagaidām nemēģināja.
- Ja nemaldos, jūs esat sardzes kapteiņa Olidū kunga vīri? - jaunekļa zaļo acu skatiens kavējās pie abiem miestiņa baudītājiem gaidot apstiprinājumu, ka viņam ir taisnība.
- Es nāku no Nortas. - viņš nosauca kādu pilsētu, kas atradās visai patālu no šīs vietas, taču, lai atkļūtu uz šejieni būtu jāšķērso jūra. - Es un mans draugs... - viņš pamāja Ronarda virzienā, jo no visiem biedriem tieši blondais jauneklis Renlijam likās vispiemērotākais pilsētas sardzes amatam. Viņš izskatījās pēc bruņinieka. - ... vēlamies stāties Olidū kunga dienestā. Man bija rekomendācijas vēstule no mūsu pilsētas sardzes kapteiņa Kafas kunga, taču, diemžēl... mūsu kuģis pagājušo nakt cieta vētrā un visas manas mantas nu jau dus Najas dzīļu pārziņā. - jaunekļa sejā bija parādījusies zināma skumju grimase.

- Vai jūs varat veltīt nedaudz sava laika, lai pastāstītu par dienestu un... nu, kas mani, mūs - īsi pašķielējis uz Ronarda pusi, Renlijs sevi palaboja - ... sagaida?
Un galu galā... kur es varētu sastapt pašu Olidū kungu? - jā, mājas kaut kur blakus cietumam. Tā mērs bija teicis. Bet mērs bija teicis, ka Olidū mēdzot arī būt ārpus pilsētas drošajiem mūriem.

Godīgi sakot, Renlijs pat nedaudz cerēja, ka kapteinis šobrīd neatrodas pilsētā. Pirmkārt, tas viņiem dotu vairāk iespēju aptaujāt viņa vīrus, un otrkārt, iespēja doties ārpus pilsētas nozīmēja tuvāku piekļūšanu Sarmata adeptiem.

[Rouzijs]

Talia samaksāja krodziniekam noteikto naudas summu un paņēma savas istabiņas atslēdziņu. Meitene nekrāpās, tāpat kā viņa samaksāja arī par brokastīm un visu ko pasūtīja, lai to nav jādara vēlāk. Labāk visu nomaksāt uzreiz nekā pēc tam iedzīvoties parādos.

Bet... gulēt? Tagad? Talias skatiens uz brīdi pievērsās Grētai un tad jau Adorilam, bet tad palūkojās uz blakus esošo Renliju, kura vārdu meitene pēkšņi nespēja atcerēties.
- Rendijam... nē.. Ren... - Sejā parādījās atvainošanās izteiksme. - Piedod, es neatceros tavu vārdu. Bet tev ir taisnība. Manuprāt, nevajag tagad iet gulēt. - Meitenei kā medniecei, patika celties līdz ar rīta gaismu un vakarā laicīgi iet gulēt. Protams, bija izņēmumi, kad viņa vārtījās pa gultu stundām ilgi. Un naktīs blandījās pa mežiem riņķī meklējot maģiskas dzīvnieku pēdas.

Bet izskatījās, ka Renlijam ir citi plāni, bet tikmēr Talias pirksti ķidāja asakas no zivīm, lai mutē cītīgi iebāztu gaļu. Viņa jutās labi, protams, miegs nedaudz nāca, bet tik daudz kā līdz vakaram viņa taču varēja paciesties. Noslaucījusi pirkstus salvetē, puselfu meitene pasmaidīja.
- Pateicos. - Viņas mājās pēc ēdienreizes bija pieņemts pateikties un tieši to, Talia izdarīja.

[echo3]

Ronards brokastoja bez steigas. Uz ienākušajiem sardzes vīriem viņš palūkojās, novērtēdams viņu bruņojumu, un bija pārliecināts, ka abi tieši tāpat novērtē viņu pašu. Tad ieročnesējs atkal pievērsās ēdienam, bet šo patīkamo nodarbi pārtrauca Renlija došanās parunāties ar atnācējiem.

Sadzirdot savu vārdu, Ronards pacēla galvu un ieklausījās, ko Renlijs saka. Tā kā viņš runāja pietiekoši skaļi, nekādas grūtības tas neradīja. Vien pie vārdiem "kas mūs sagaida" ieročnesējs pasmaidīja pie sevis. Randa karo - tātad karš sagaida. Ka Renlijs varētu vaicāt par tik ikdienišķām lietām kā dzīve kazarmās, sardzes dienests un tamlīdzīgi, puisis neiedomājās.

Ronards necēlās kājās un nekur negāja. Palika savā vietā un turpināja tukšot šķīvi un kausu.

[Romija]

Grētu neuztrauca tas, vai citi vēlas gulēt vai nē. Patiesībā šobrīd viņu neuztrauca pat tas, vai tur lejā kaut kas notiek. Viņai bija istaba! Beidzot iegājusi tajā iekšā un aizvērusi aiz sevis durvis, meitene nocēla no pleciem maizes saini un nelielo somu, kas viņai bija līdzi ceļā. Nekā daudz Grētai nebija, bet neko arī nevajadzēja.

Kādu brīdi pētījusi zālītes pie griestiem, meitene pamazām atraisīja jostu un novilka zābakus. Viņa rūpīgi notina galvas lakatu, atklājot garu, tumšu bizi. Lakats tika rūpīgi salocīts. Zem tumši sarkanajām drānām viņai bija gaišs, pagarš krekls, kas sniedzās līdz puslielam. Grētas kustības bija gurdenas, tomēr viņa vienalga nostājās mazā kambarīša brīvajā laukumā, pievēra acis, uz brīdi ieklausījās. Kāja klusi piesita tum-tum. Sajārs bija tepat un viņu sargās, par to zvaigžņu dejotāja bija pārliecināta. Tas bija ļoti īss rituāls, bet ar to pietika. Meitene apsēdās uz gultas malas un sajuta, cik patiesībā mīksts var būt salmu maišelis. Tas tā vien aicināja likties slīpi, bet vēl bija šis tas darāms.

Grēta attina maizes saini un izņēma burkānmaizes klaipu. Pacēlusi to pie deguna, viņa apmierināti ieelpoja gardo smaržu. No otras somas izvilkusi nelielu kabatas nazi, meitene sāka griezt lielo kukuli šķēlēs. Ar tik mazu nazīti to nebija vienkārši izdarīt, tāpēc šķēles sanāca nedaudz nelīdzenas, bet tas meiteni neuztrauca. Uz ceļiem uzklātais lakata stūris savāca visas drupačas. Kad puskukulis bija sagriezts šķēlēs, Grēta noklāja uz lādes gaišāko lakatu, kur visas šķēles sarindoja. Pārējā maize atkal nonāca paunā. Dzīvojot nomadu ciltī, nācās piedomāt pie dažādu produktu ērtas pārnēsāšanas un ilgas saglabāšanas. Maize labāk un ilgāk saglabājās sausa un cieta. Sausajā tuksneša gaisā sausiņus iegūt bija ātri, bet te viss bija savādāk. Tomēr Grēta cerēja, ka vismaz daļēji sakaltēt viņa paspēs.

Kad tas bija paveikts, meitene atpina bizi, ļaujot garajiem matiem kā melnam ūdenskritumam noslīgt pār pleciem. No savas ceļa somas viņa izvilka rakstainu segu, kas mēdza kalpot gan kā paklājiņš, gan sega atkarībā no situācijas. Aizbultējusi durvis no iekšpuses, meitene iekārtojās starp savu un šejienes segu uz salmu matrača. Plaksti bija smagi, bet vieta neierasta, tāpēc gluži uzreiz Grētai neizdevās aizmigt. Apkārtne skanēja savādāk nekā tuksnesis.

[Andromeda]

Adorils savu smago apmetni iedeva krodziniekam, lai pažāvē uz mūrīša. Bultu maks, lai arī mikls, tomēr no ādas, gan jau pārdzīvos.

Adorils jau nebija nekāds mīkstmiesis, ka nevarētu bez miega iztikt vēl kādu krietnu laiku, par dažiem citiem gan nevarēja būt tik drošs. Lūk, Grēta jau bija nolēmusi doties atpūsties.

Skaidrs kā dienā, ka bruņotie vīri bija no pilsētas sardzes. Viņš ātri vien noprata, kas Renlijam padomā un ātri nobeidza miestiņu. – Krodziniek, man vēl vienu miestiņu! Un vēl pa vienam šiem diviem kungiem uz mana rēķina! – Adorils atstāja mantas savā vietā, bet pats piemetās netālu abiem sargiem. Puisis, lai arī jauns sejā, izskatījās kā liels pinkains lācis. – Mans vārds ir Adorils Elroars Droversons. Vai ar vētru smaga nakts bij? Līdz manām ausīm nācis, ka Randa ir visai nemierīga zeme, vai tas tiesa? – Adorils ar nemierīgu, protams, nebija domājis vētras, bet gan Sarmanta neģēlības.

[Roviela]

- Kaut ko jau iesāksim, - Valdegars atsaucās, pateicīgi pamādams ar galvu Tomasam, kurš viņa priekšā nolika lielo atslēgu, kas noteikti bija domāta tam, lai aizmāršīgi apmeklētāji neaizietu ar visu atslēgu kabatā.

- Grasos aizstaigāt līdz Leksa templim, - viņš informēja pārējos. Tas bija svarīgi, kā ne? Ja nu pēc tam te vēl visi gulēs, kad priesteris atnāks, tad pāris stundiņas varētu arī pagulēt, citādi tāds gurdums pēc negulētās nakts, ka diezgan grūti koncentrēties kaut kam nopietnākam. Skaidrs, ka nākošajā naktī puisis negrasījās iet laukā no pilsētas, nē, tik drošs par sevi viņš nekādi nebija, un priekš kam?

Lieliski! Bija iespēja izžāvēt mantas, un Valdegars iegaumēja, ka to vajadzēs izmantot, kad viņš atgriezīsies no pastaigas. Vamzim un apmetnim derētu palikt sausākiem.

Patīkamās brokastis pamazām beidzās. Valdegars tās pabeidza, vērodams un klausīdamies, kā jaunais, aristokrātiskā paskata puisis mēģina iedabūt dienestā sevi un Ronardu. Vai arī, ja ne iedabūt, tad uzzināt jel ko par šo tēmu.
- Paldies par brokastīm, - priesteris cēlās no galda, paņēma savu nūju, somu un atslēgu, pa ceļam neuzkrītoši, bet rūpīgi nopētot sardzes vīrus pacenšoties notrāpīt brīdi, kad tie kaut ko atbild Renlijam, un kāpa augšā, kur savā istabā nolika liekās mantas.

Pēc tāda neilga laiciņa, Valdegars, mundri piesitot bruģim ar savu nūju, soļoja uz pilsētas centra pusi ar nodomu apmeklēt Leksa templi.

[Urdrunir]

Mēs esam pilsētas sardzes vīri. Tas, kurš iepriekš bija uzrunājis krodzinieku attrauca, bet pamāja, lai sākumā Renlijs un pēc tam arī Adorils droši sēžas blakus. Tomēr sarunās abi karavīri noteikti bija rezervētāki nekā maiznieks un krodzinieks, kuri atbraucējus vairāk vērtēja pēc maka biezuma nekā pēc uzticamības. No vēl viena kausa ar miestiņu vīri neatteicās, un Adorils dabūja noskaitīt tikai 2 sudraba šiliņus. Toties Tomass nolika visiem priekšā uz galda četrus māla traukus ar putojošu dzērienu.

Pati Randas pilsēta ir kārtībā. Apkārtnē iet grūtāk, bet mēs to stingri uzraugām.

Kapteinis vienmēr ir gatavs novērtēt spējīgus karotājus, bet viņš bieži grib runāt ar viņiem pats. Kā tu teici? Kā tevi sauc? Viens no sargiem noprasīja Renlijam, jo Adorils jau lepni bija noskaitījis visus savus grūti atminamos vārdus. Tev... Jums visiem būs jāiet pie kapteiņa. Viņš dzīvo mājā pie cietuma. Tur arī meklējiet! Dienests var būt dažāds. Ja tev paveicas, tevi norīkos pilsētā sargāt vārtus vai Sudraba fortu, vai doties apgaitā pa ielām. Tā ir samērā mierīga dzīve. Grūtāk, ja tev jāpatrulē uz ceļiem līdz ārējiem nocietinājumiem. Pavisam čābīgi, ja tu tiec ieskaitīts kādā fortā. Tad agrāk vai vēlāk tev reāli sanāks saķerties ar bandītiem vai Sarmata karavīriem. Alga ir 10 šiliņi mēnesī un ēdiens un gultasvieta kazarmās vai fortā par brīvu. Burvis parasti dabū 15 šiliņus, bet tos gandrīz vienmēr sūta uz fortiem. Var pieteikties par karaspēka sagādnieku. Tiem parasti maksā par padarīto, piemēram, sagādāto medījumu.

Tikmēr Tomass klusām piedejoja pie rīta viesiem un uzmanīgi apjautājās, vai viņiem nav vēl kādas vēlmes, ko viņš varētu izpildīt. Izskatījās, ka svešie ir naudīgi un būtu grēks palaist garām iespēju vēl nedaudz nopelnīt.

***

Kambarīši tā vien aijāja miegā, jo īpaši tādēļ, ka aiz logiem reizēm varēja dzirdēt vēja žūžošanu un pa kādam viļņu šļakstam. Tomēr ap dienas vidu pilsēta sāka palikt skaļa. Krogs atradās pie ostas vārtiem un pa to gāja zvejnieki, amatnieki un krāvēji. Leksa tornī nodunēja zvans. Zeļļi skaļi smējās uz ielas, izbaudot pāris nozagtas brīvības minūtes. Grētai acis noturēt ciet bija grūti.


***

Valdegars droši izlīda no miermīlīgā kroga un nonāca ieliņās, kuras atmiņā bija likušās taisnākas. Pagriezies ap vienu stūri un tad ap otru, priesteris neieraudzīja to laukumu, pie kura lepni slējās Leksa templis. Nācās prasīt ceļu vietējiem. Par laimi situācija izrādījās viegli labojama. Valdegars izrādās tikai vienu reizi bija sajaucis pagriezienus.

Leksa tempļa durvis bija vaļā un jauns tempļa kalpotājs šobrīd slaucīja pakāpienus pie ieejas, visus četrus. Četri bija dievam mīļš skaitlis, jo tas apzīmēja kārtību. Tempļa ēkai bija četri stūri. Sānu sienā bija četri logi. Pie altāra grozījās četri priesteri, kuri kaut ko savā starpā pārsprieda. Patiesībā tur bija 3 sievietes un tikai viens vīrietis priesteru pelēkajās drānās. Tieši vīrietis panācās pretī svešajam, kad pamanīja, ka Valdegars tuvojas tempļa ieejai.

Sveicināts, draugs! Lai katrs pagrieziens tevi noved pie mērķa! Mans vārds ir Brenans un es esmu šī tempļa priesteris. Kas tu esi un kā es tev varu līdzēt? Klusā, mierīgā balsī priesteris uzrunāja atnākušo ceļinieku.

[Roviela]

Šī pilsēta izrādījās juceklīgāka, nekā Valdegaram bija pirmīt šķitis, un virziena ielāgošana vien nepalīdzēja. Te gluži nebija tā, ka ieliņas būtu izveidotas tā, ka katras tās galā atradās kāda pilsētas svarīga celtne kā rādītājs, vai nu tas būtu templis ar torni, vai Rātsnams, vai kaut vai pilsētas vārtu nocietinājuma tornis.
Pēc laiciņa pavadīšanas ceļā un laipnas pilsētnieku palīdzības, viņš beigu beigās nonāca tur, kur bija vēlējies, proti, pie tempļa.

Uzlūkot tik pazīstamo tempļa ēku bija pavisam nomierinoši. Lai arī tieši šo templi Valdegars nekad nebija redzējis, tas bija templis Leksam, tātad zināmā mērā mājas.
- Sveicināts! - Valdegars atsaucās viņu uzrunājošajam priesterim Brenanam, nebļaustoties pa visu templi, bet tad, kad cienīgi bija pienācis tuvāk.
- Lai katrs mirklis nes mieru un kārtību! Mani sauc Valdegars, esmu Leksa priesteris no Kendenas, tikai šorīt ne bez dieva lielum lielas palīdzības nonācis šajā vietā, atnācu izteikt savu pateicību par veiksmīgu ceļojuma nobeigumu.

[echo3]

Klausoties, ko pilsētas sargi stāsta, Ronardam neradās nekāda vēlēšanās dienēt par 10 šiliņiem mēnesī. Tā noteikti bija ierindnieka alga. Būs jāpajautā sargiem vai, ja viņi nezinās, tad kapteinim, vai kādam no vienību priekšniekiem-bruņiniekiem nevajag ieročnesēju. Vienalga, vai te, Randā, vai fortos.

Brokastis bija apēstas, no Tomasa papildus piedāvājumiem Ronards atteicās, jo visa bija bijis gana. Ieročnesējs paņēma savu miestiņa kausu, piecēlās un aizgāja apsēsties blakus Renlijam. Ja jau tas bija viņu pieteicis kā iespējamo dienesta biedru. - Sveicināti. - Tagad vietējo sardzesvīru bruņojumu bija iespējams noskatīt tuvāk. Ieročnesējs labprāt būtu pajautājis, kāpēc abiem mugurā ādas bruņas, nevis kas saprātīgāks, bet tādus jautājumus karojošas pilsētvalsts karavīriem svešinieki neuzdod. Ja vien nav spiegi, protams. - Vai kādam no vienību komandieriem vai bruņiniekiem nevajag ieročnesēju, neesat dzirdējuši?

[Romija]

Grēta gulēja nekustīgi, ieelpoja zālīšu smaržu un klausījās apkārtnes skaņās. Šķita, ka arī pati ēka elpo. Tas gan bija pavisam savādāk nekā viņas mājās. Akmens celtne elpoja lēnām un pārdomāti, kamēr jurtas, kurās mita Anoki, bija daudz straujākas un pļāpīgākas. Kaut kur tālumā nograbēja, iečīkstējās kāds pakāpiens un nodipēja soļi, bet tie visi sajaucās vienā kopīgā skaņas kompozīcijā, kas reizē nāca no nekurienes un visurienes. Salmu matracis bija mīkstāks nekā varēja gaidīt, atmiņas par jūru spilgtākas, līdz Grēta vairs neizšķīra, kas ir īsts, bet kas — sapnis. Un nevajadzēja...

Viņa gāja pa ceļu, kam abās pusēs slējās akmens sienas. Tie bija akmens bluķi, kādus varēja sastapt attālākos rajonos Anoki apdzīvotajā teritorijā. Tikai šiem vietām bija logi. Un pamats zem kājām bija bruģis, kas ik pa brīdim gājējus sašūpoja viļņos. Grētai bija zudusi laika un telpas izjūta. Viņa gāja, tas bija skaidrs, bet tik pat labi varēja būt nogājusi veselu ceļa ciklu, ciklab paspērusi tikai dažus soļus. Apkārt bija cilvēki, bet ne viņas pazīstamie piecdesmit divi acu pāri. Tie bija sveši, kas sasaucās.

Veriga! Grēta domās uzrunāja Sajāru. Viņa bija pacēlusi rokas pret melni zvaigžņotām debesīm, lūgdama apstādināt bruģa viļņošanos un pateikt, kā iet tālāk. Veriga! viņa domās sauca pēc atbildes. "Veriga!" izskanēja balsī, un Grēta pati no tā satrūkās. Virs viņas zvaigžņu vietā bija sakaltusi zāle, apkārtne vēl mazliet līgojās, it kā kāds pa jokam būtu apmetis pasauli otrādi un viņu, zvaigžņu dejotāju, piespiedis pie debesīm un to mīkstajiem mākoņiem. Tikai pēc kāda brīža viņa aptvēra, kur patiesībā atrodas, bet dzirdētās balsis izrādījās nākam no ielas.

Pietraususies sēdus, Grēta izstaipījās. Gluži viss gurdums izgulēts nebija, tomēr meitene jutās nedaudz žirgtāka. Viņa apskatījās uz maizes rikām, apgrieza tās otrādi un piegāja pie lodziņa paskatīties, kas notiek ārā. Bija diena, par to nebija šaubu. Pēc gaismas spriežot, līdz vakaram vēl bija krietni laika, lai paspētu kaut ko izdarīt pirms atkal līst zem segas. Tomēr īpaši steigties meitene nevēlējās. Viņa apsēdās pie loga, vēroja ārā notiekošo un ar pirkstiem ķemmēja garās, melnās matu sprogas. Lēnām, ritmiski, gandrīz hipnotizējoši. Ritms bija Anoki būtība, kas turēja viņus pie dzīvības. Un Grēta bija no Anoki.

[Urdrunir]

Es nekad neesmu bijis Kendenā. Brenana balsī bija saklausāmas vieglas ilgas. Priesteris izskatījās gados vēl tīri jauns. Droši vien bija piedzimis un uzaudzis Randā, bet šejieniešiem laikam ceļojumi bija nesasniedzams luksuss. Hmm, tavs ceļš ir beidzies. Bet es manu, ka drīz ir jāsākas jaunam. Tev ir ļauts lūgties pie altāra, ja tāda ir tava vēlme, Valdegar. Ja tev ir citas vēlmes, tev iespējams labāk runāt ar tempļa virspriesterieni Saskiju. Vīrietis ar cieņu pielieca galvu, kad norādīja uz vecāka gadagājuma sievieti ar sudrabu matos un svētajā simbolā, kura šobrīd atvadījās no pārējām divām sievietēm un uzkrītoši klibodama pietuvojās koka solam un pasmagi uz tā atslīga. Virspriesterienes sejā uz brīdi atplaiksnīja sāpes. Viegli paklanījies Brenans atvadījās no Valdegara un aizslīdēja savās darīšanās.

***

Ieroču nesējs? Pilsētas sardzē visi nēsā ieročus! Nobolījās pilsētas sargs, kad Ronards pievienojās ar savu jautājumu. Viņa acīs vīdēja neizpratne un viņš pats aizmirsa noprasīt, kā īsti sauc jauno karot gribētāju. Bet otrs sargs viegli papurināja ar galvu, norādot, ka pirmais ir kļūdījies. Nē, šis puisietis saka, ka viņš staigā līdzi kādam lordam un palīdz viņam karot un piedalīties turnīros, cerībā, ka kādu dienu tas lords viņam ļaus iet tālāk vienam pašam. Vai ne? Otrs sargs laikam bija dzirdējis par ieroču nesēju ikdienu, bet jau tagad varēja manīt, ka Randā laikam tā nebija populāra parādība. Mēs esam pilsētnieki. Mums ir savi bagātie pilsoņi, bet viņi sevi nesauc par lordiem. Pilsētas sardzē neviens neiet par mācekli komandierim. No otras puses, ja tu par savu amatu esi izvēlējies ieroču vicināšanu, tad tu varētu ātri izkalpoties līdz seržantam. Vai varbūt pat leitnantam. Katrā gadījumā nekur citur kā sardzē tev nebūs tik daudz iespēju izmēģināt savus spēkus.

***

Grētas maize knapi bija paspējusi apostīt apkārtnes gaisu. Lai šķēles sakalstu, droši vien būs vajadzīgs krietns brīdis. Laikam nemaz tik ilgi viņa miegā nebija iegrimusi. Toties ērtības, kādas piedāvāja vienkāršs krogus kambarītis, ne tuvu nevarēja salīdzināt ar šausmām, kuras nācās piedzīvot uz jūras. Tas vien jau ļāva pat uz īsu brīdi atlaižoties gultā, ķermenī atgriezties darboties gribai.

[echo3]

Ronards iesmējās. - Nē, ieročnesēji nestaigā līdzi lordiem, vismaz ne tā, kā tu saki. Bet lai tas paliek. Uz Randas sardzes veselību! - Ronards pacēla savu kausu un izdzēra malku alus. Vai sargs maz apjēdz, ko ir paguvis jau pastāstīt? Mērs rūpējas par to, lai pilsētai nebūtu kartes, ko spiegi varētu nozagt, bet te sargi vienā mierā svešiniekam izstāsta visu par armijas uzbūvi! Ieročnesējs bija sapratis arī to, ka šeit runā par seržantiem, leitnantiem un, galu galā, kapteini. Tas atšķīrās no dalījuma bruņiniekos, kas vada vienības, pat ļoti lielas, līdz pat armijām, bet var arī paši būt apvienoti spēcīgās kaujas grupās un pakļauties pieredzējušākajam. Ieročnesējs pēc šejieniešu kara amatu ranga iznāk kā jaunākais leitnants, vai, teiksim, cilvēks, kurš pretendē uz leitnanta vietu.

Tad viņš tomēr pajautāja par bruņām (ja jau sargi tādi nepiesardzīgi izrādījušies), - Vai tie, kas fortos, arī lieto ādas bruņas? - Nu labi, te, pilsētā, laikam ar kaut ko tādu varētu pietikt, bet Ronards nekad tādām neuzticētos kaujā.

[Sindra]

- Es neteicu... - Renlijs mulsi pasmaidīja, kad sargs bija pārjautājis viņa vārdu. - Renlijs. - viņš stādījās priekšā.
Noklausījies sargu sakāmo, jauneklis drusku tā kā pieklusa apsmadzeņodams iegūto informāciju. Ar galvas mājienu pateicies Adorilam par alus kausu, Renlija ļāva sarunas pārņemt ieroču nesējam un klausījās, kas viņam tā kā vēl būtu ar sargiem runājams.

Lai arī Ronards, atšķirībā no Renlija, patiešām bija karotājs, neko diži vairāk viņš neuzzināja. Nekādi speciāli jautājumi, kuri varētu būt nākuši tieši no karotāja mutes. Jauneklis nedaudz vīlās, kad radās sajūta, ka ieroču nesējs patiesi ir ieinteresēts atrast darbu. Bet viņiem jau bija darbs. Mēra uzdotais darbs! Protams, ka viņš pats nestrādātu par desmit šiliņiem, nu, tas ir, par piecpadsmit šiliņiem mēnesī.
Bet, uz to varēja palūkoties no citas puses.
Viņam grasījās piemaksāt piecpadsmit šiliņus par iespēju sastapt Sarmata adeptus. Tas nebija slikti. Un piedevām! Nekā savādāk viņi netiks tuvāk klāt Olidū kungam, kā vien stājoties viņa dienestā.

- Skaidrs. Tātad jāuzmeklē Olidū kungs. - jauneklis pasmaidīja piemīlīgu smaidu. Būtu jau grasījies celties un doties, taču tad Renlijs atminējās, ka viņš taču izskatās pēc visai smalki tērpta jaunkundziņa. Tad jau no viņa puses varētu nākt arī kādi cacīgāki jautājumi. - A kā tur ir... - nedaudz samiedzis acis, puisis uzlūkoja runātīgāko no sardzes vīriem. - apstākļi kazarmās. Vai ir ērti? Un vai man būs gana daudz brīvdienu, kad varešu darīt ko vēlos? Vai ir kaut kas tāds, ko Olidū kungs uzskata, ka kareivjiem nebūtu jādara? Un kā viņš vispār pret jums izturas? Ar cieņu? Sapratni? - jādomā, ka viņi saprata... ja viņš ir kāda lorda dēlēns, tad gluži nebūs radis, ka kaut kādi sveši onkuļi uz galvas kāpj. Mazie lordēni bija tie, kas kāpa citiem uz galvas.

[Roviela]

- Kendenā ir jauki, - Valdegars pasmaidīja, un atkal smaids kā uz burvju mājienu uzreiz parādīja viņa īsto vecumu. - Tas tikai dieviem zināms, kādi ceļojumi mums katram lemti, - viņš uzmundrinoši piebilda.
- Pateicos par atļauju, draugs.

Valdegars paskatījās uz virspriesterienes pusi, arī reizē cieņā noliecot galvu, tad atvadījās no Brenana.
Tagad bija izvēle. Leksu pielūgt vispirms, vai vispirms lūkot runāt ar virspriesterieni, kuras redzami sāpīgās kustības aizskāra sirdi. Valdegars taču prata dziedēt. Nu, ne visu, un tomēr, ja jau prata, bija jāpiedāvā sava palīdzība. Lekss ir varens! Ne jau Valdegaram pašam novērtēt, vai dziedināšana izdosies vai nē.
Tā nospriedis, viņš paspēra tos pāris soļus tuvāk virspriesterienei un paklanījās tā, kā pienākas paklanīties tempļa virspriesterienei.

- Sveicināta, visucienījamā! Esmu Valdegars, Leksa priesteris no Kendenas, tikko šorīt ne bez dieva lielas palīdzības nonācis šeit, - šo patiesību netieši apstiprināja joprojām vēl vietām mitrais apmetnis, - Es protu dziedēt. Atvainojiet, bet manām acīm nepaslīdēja garām jūsu gaita un sirdij - sāpju izteiksme sejā. Ja ar Leksa palīdzību varu jums palīdzēt, atļaujiet man to.
Var jau būt, tā nebija gluži vārdi un valoda, kādā bija ieraduši runāt Randas ļaudis, bet Valdegars to nezināja, viņš centās, kā nu prata.

[Andromeda]

Adorils pacēla kausu līdzi Rondardam uz Randas veselību. Šķiet, runas par ieroču nesējiem nebija tās auglīgākās. To Adorils nomatīja no sargu atbildēm un Renlija pēkšņās temata maiņas. – Sak, kādi vēji no Sarmanta līnijām pūš? Vai kļūst ļaunāk? Spēki pietiek? – Puiša sejā parādījās patiesa ieinteresētība. – Olidū kungs noteikti ir ļoti aizņemts. Viņš šobrīd ir pilsētā vai vairāk uzturas kaut kur fortos? – Pēc sargu un mēra stāstītā varēja spriest, ka ārpus pilsētas tik viegli ļaudīm neklājās. Spēki nespēja nosegt visu vai arī... Adorils kļuva domīgs. Kā gan vēl Olidū kungam tikt tuvumā, ja ne stāties dienestā un tad pat nevarētu zināt, kur viņi tiktu norīkoti vai ielikti fortā vai aizdzīti uz pavisam citu pusi.