"Izraidītie" – ATD, [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Skaistā pasaule Astindela ir serafu mājvieta.
Cilvēki droši vien to dēvētu par Paradīzi. Bet serafi paši? Tā vienkārši ir viņu mājvieta. Drīzāk viņi to sauc par - soli pirms Paradīzes -. Tā tas arī ir. Šī ir pasaule, kas sevī sargā Vārtus.
Kas atrodas aiz Vārtiem, serafi paši tā īsti nespēj paskaidrot. Taču tur dvēseles saņemot atpestīšanu. Viņi paši nekad nedevās cauri vārtiem, jo tas ir vienvirziena ceļš. Tas, kurš reiz devies cauri Vārtiem, atpakaļ ceļu vairs nerodot.
Taču baumoja, ka serafu valdniekam gan piemītot spējas doties cauri Vārtiem un tikt arī atpakaļ. Taču līdz galam drošs nebija neviens. Neviens nebija redzējis valdnieku dodamies cauri Vārtiem.

Astindelas debesīs allaž mirdzēja divas saules. Tās mainīja dienu un nakti. Bet nakts šeit nekad nebija tumša. Tā bija kā krēslaina pēcpudiena.
Gaisā virmoja savāda skaņa. Tāda, kā mūzika. Tāda, kā melodija, kas šķita tik mierinoša un skaista. To varēja klausīties bezgalīgi un likās, ka tā dziedina. Piepildot sirdi un dvēseli ar iedvesmojošu spēku.
Šīs pasaules lielāko daļu klāja brīnumskaisti meži, ziedošas pļavas. Tad skaisti ezeri un jūras ar kristāldzidru ūdeni. Šeit dzīvnieki dzīvoja harmonijā. Pat plēsīgiem dzīvniekiem serafi droši varēja pieskarties. Tie nedarīja eņģeļiem pāri.
Serafi mitinājās mazos ciematiņos. Kur viens otru pazina, uzturēja saimniecības.

Pati iespaidīgākā celtne šajā pasaulē bija Metatrona pils. Tā atradās uz salas, kura levitēja gaisā, līdzās ar citām mazām saliņām.
Metatrons bija Astindelas valdnieks. Varenākais no Eņģeļiem.
Savas dienas valdnieks vadīja savā pilī kopā ar serafu padomi, kurā ietilpa viņa dēli, dēlu mātes un citi padomnieki.

Kad serafi sasniedza pilngadību, kuru dēvēja par Pirmo Soli, (tas ir aptuveni 18 gadi pēc cilvēku vecuma) viņi devās vizītē pie valdnieka, lai apliecinātu savu gatavību kalpot Gaismai. Tad jaunie eņģeļi arī izvēlējās savu nākotnes profesiju. Un saņēma svētību no valdnieka. Šī svētība jaunajiem eņģeļiem piešķīra Gaismas spējas.

Serafi zin, ka bez viņu pasaules pastāv arī citas pasaules. Viņi spēj tajās nokļūt, taču kurš gan to vēlas! Nevienā no citām, apkārt esošajām pasaulēm, serafi nejūtas tik labi, kā savējā. Nemaz jau nerunājot par Tumsas pasauli, no kuras, līdzīgi, kā no Vārtiem atpakaļceļa nebija. Nē, patiesībā, tas nemaz nebija līdzīgi. Stāstīja, ka no Vārtiem neatgriežas, jo otrpus esot tik labi, ka neviens nevēlas doties atpakaļ.
Ar Tumsas pasauli bija savādāk. Ja eņģeļiem šeit gadījās iekļūt, tad prom viņi netika tādēļ, ka viņus prom nepalaida tumsas radības, kas bija Tumsas pasaules iemītnieki.
Jau kopš mazām dienām ikvienam serafam tika stāstīts, ka viņš nekad un nekādos apstākļos nedrīkst spert savu kāju Tumsas pasaulē.

Tas tā kā bija skaidrs.
Taču kā bija ar tiem Vārtiem?
Vai tiešām atpkaļceļa nebija?

* * *

Te arī sākas mūsu stāsts.
Spēlētāji attēlo personāžus, kuri ir jauni serafi.
Iepriekšējā dienā apliecinājuši savu gatavību kalpot Gaismai un vaigu vaigā tikušies ar Astindelas valdnieku, viņa pilī.
Patiesībā, ar to vaigu vaigā tikšanos gan ir mazliet sarežģīti. Jo Metatrons bija tērpies gaišā apmetnī. Viņa galvu sedza kapuce un no tās apakšas staroja gaisma, tā ka valdnieka seju saskatīt nemaz nebija iespējams. Jaunajiem serafiem bija vēlme tikai godbijīgi nolaist skatienu, kad valdnieks viņus uzlūkoja.
Pēc svinīgā zvēresta seko svinības. Pirms doties atpakaļ pie saviem vecākiem, jaunie serafi nakti drīkst pavadīt uz salām, kuras atrodas ap valdnieka pili. Šeit ir jauki atpūtas namiņi.
Taču vārds pa vārdam un izaicinājums pēc izaicinājum, kā jau tas jauniešiem gadās un kā bija un kā ne, tikko iesvētītie izdomāja, ka viņiem ir jāpārbauda, kas īsti slēpjas aiz Vārtiem. Nav taču jāiet cauri. Var jau tikai pavērt un palūkoties. Un var jau pieturēt to, kurš skatās un paraut atpakaļ, kad tas gana redzējis.
Nakts aizsegā devušies uz vārtiem, jaunie eņģeļi nolēma īstenot savu plānu.
Taču necik tālu ar to netika, jo tika sardzes pieķerti. Redz! Šeit bija sardze un par to gan viņi nebija informēti.
Tagad bija.

Tagad arī bija par vēlu. Sardze nogādāja jaunos pārkāpējus uz salu, kas atradās pie valdnieka torņa. Jā, tā principā īpaši neatšķīrās no tās salas, kur viņiem iepriekš bija ierādītas guļvietas. Tikai ... ak vai... šis bija cietums. Jaunieši nevarēja pamest salu, ja viņiem nedeva atļauju.
Tika noteikts gaidīt līdz rītam, kad tiks ziņots valdniekam par pārkāpumu un tālāk izlemts ko iesākt ar šiem neapdomīgajiem jauniešiem.

Piesakoties, jums jānorāda šādi parametri:

1)tēla vārds,
2)dzimums,
3)rase - serafs
4)klase (karotājs, dziednieks, orākuls)

Karotājs - cīnītājs. Labi pieprot kaujas mākslu, veikli darbojas ar ieročiem. Spēcīgs, veikls, labu reakciju un refleksiem. Minimālas spējas izdziedēt kādu no biedriem.
Dziednieks - specializējies dziedināšanas maģijās. Viņš, protams, var arī ķerties pie ieročiem, ja vēlas, taču viņam tie liksies smagi un neveikli.
Orākuls - viņu dažkārt piemeklē vīzijas, viņš spēj sazināties no attāluma ar personu, ar kuru noslēdz saikni. Vieds, ar lielu zināšanu bagāžu. Viņš spēj nedaudz dziedināt, taču ātri nogurst. Ar ieročiem drīzāk uz jūs, nekā uz tu.

5)augums,
6)vecums,
7)izskata apraksts,
8)rakstura apraksts


NB!
Serafiem ir spārni. Astindelā pavisam noteikti. Viņi tos izmanto lidošanai. Kaut vai lai uzlidotu uz salas, kur atrodas valdnieka pils.
Varat izvēlēties vai jūsu spārni ir melnā, baltā vai pelēkā krāsā.
Citās pasaulēs serafu spārni var nebūt redzami, kā arī mainīties viņu ārējais izskats pielāgojoties vietējiem pasaules iemītniekiem. (izņemot Tumsas pasauli. Šajā plānā serafi nespēj sevi nomaskēt) Taču, kad serafi izmanto savas specifiskās maģijas, to spārnu būs manāmi. Ēteriski, caurspīdīgi.
Visiem serafiem acis ir violetā krāsā. Astindelā pavisam noteikti. Citās pasaulēs pielāgojas vietējiem iedzīvotājiem. Kad bur specifiskās eņģeļu maģijas, acis vienmēr ir violetā krāsā, kas savā ziņā serafus nodod.
Serafs nespēj dziedināt pats sevi. Tikai citus!


Savu tēla leģendu sūti man uz PZ kasti.

Atļauja

Piekrītu R kategorijas piešķiršanai. Ievērot noteikumus, pieklājību un, galvenais, piešķirto R kategoriju; ja liksies, ka kāds raksts ir nevietā "izskaistināts" ar vardarbību un seksuālām ainām, dzēsīšu bez žēlastības!

Pūķēns Sāra

[Roviela]

Hei, hei! Es atvainojos.
"Ja tā bija Meja, tad viņa noteikti dosies pēc Alekša un tas nozīmē pie manas māsas."

Kā Safīra šo zina?

[Sindra]

Es drusku nesaprotu to situāciju.
Tātad mēs noskaidrojām, ka ala ir šaura un pa to var pārvietoties tupus, rindā viens aiz otra.
Tātad garām palaist nevienu nevar.

Vai pirms meklēt citas ejas un ko nu tur vēl, visi serafi atpakaļgaitā bīdīja no alas ārā?
Un kur tieši Joels meditē ap otram lāgam? Turpat?
Tad tie, kas ir pirms viņa nekādi ārā netiek.

[Roviela]

Ui! Es nesapratu, ka tur ir tik ļoti šaurs.
Es domāju, ka tad Joels ierosina pabīdīties laukā vismaz līdz vietai, kur var samainīties, un tup tur.

[Pūķēns Sāra]

Vai tev, Roviel, šodien kāds uzkāpa uz varžacīm? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/ermm.gif)

Tavu jautājumu man mēs jau noskaidrojām citā šai spēlei paredzētā vietā un vēl vienu kašķi šodienas apmēros es te netaisos uzsākt.


Kā Spēļu pārzine varu teikt: Ja GM vēlas, lai kaut ko no pēdējo dienu postiem šajā pavedienā dzēš, lai droši sazinas ar mani un norāda tieši kurus postus.

[Roviela]

Nē, es vispirms uzdevu jautājumu te, un tikai pēc tam skaipā.
Ja tur jau atbildēts, tad ottreiz man, nudien, nevajag garus, plašus (un liekus) paskaidrojumus, kurš kuram stāv blakus, tā vietā, lai pateiktu - mans tēls tā salika savā prātā, viņam tā sanāca. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/silent.gif)

[Roviela]

"Tas amulets ir tālu iekšā?" viņa vaicāja Joelam, parādot arī viņam karti. Varbūt orākuls varēja ar pirktu iebakstīt, lai to iztēlotos arī vizuāli.

Hmmm... vai Joelam par to ir kas zināms? Viņš to var vai nevar?

[Sindra]

Joels aptuveni sajūt virzienu.
Un ieraugot to alu labirintu Flēras planšetē, nākas secināt, ka līdz tai vietai ir visai tālu jālien.
Tas ir bez maz pašā tālākajā galā. Un pēc tās shēmas pat īsti nevar saprast, kā tur var aizlīst.

[Sindra]

Tā kā mums kaut kā tā visai pagrūti iet uz priekšu, izsludinu spēles Roll Call.
Lūdzu piesakās tie, kas ir gatavi turpināt un bez pārāk lielām pauzēm.

[Romija]

Es - Flēra. Gribu un varu. Populārākajā laikā 18:00-21:30 man gan ir lekcijas, bet nu anyway nav problēmu rakstīt darba laikā un vakarā (vai pēc vajadzības kaut ko īsu arī tad).

Es gribu spēlēties. Un gribu, lai arī citi to nedara ar gariem zobiem, piespiešanos un negatīvu emociju vadīti. Kā jau tas ir pierādījies, spēle ir un var būt ļoti aizraujoša un interesanta, jo liek domāt, tikai to ievērojami bremzē ne tikai intervāli starp postiem, bet arī sajūta, ka reizēm dažu posti dzimst tādās ciešanās, ka humānāk būtu čaru nemocīt. Varbūt man tā tikai liekas, un joprojām esam Vienradžu pasaulē. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[Roviela]

Es arī gribu un varu un Anita arī, uzreiz varu uzrakstīt arī par viņu.
Viņai gan nerakstās ātri un viegli, bet dienām garu paužu nebūs.

[Rouzijs]

Palieku spēlēt.

[echo3]

Piesakos pati arī. Vēlos turpināt.

[washulis]

Palieku pie spēlētājiem.

[Sindra]

Alas shēma.

(IMG:http://i949.photobucket.com/albums/ad331/migreena/alassh1130ma_zpsfb0efa11.png)

Pāri visai alas mutei ir krauja.
Ceru, ka šis palīdz kaut cik.

[Roviela]

Paldies! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

Un man visu laiku bija pārliecība, ka maģiskā vieta ir lienamajā alā, bet kaut kur sākumā.

[echo3]

Paldies! Nu, tur jābliež un uzreiz jālec no kraujas (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) Skaidrs.

[Sindra]

Ārpus pavediena sapostes.

Meja & Alekss

Aleksa skatiens pētosi pārslīdēja tai telpai, kur Meja bija viņu atvedusi. Te, kur viņš varēja nomazgāties un savest kārtībā savu izskatu.
- Paldies. - puisis noteica, tā īsti neprecizēdams, vai šī pateicība bija par viņam izteikto komplimentu apģērba izvēles sakarā, vai par to, ka viņam piedāvāja šeit nomazgāties, vai varbūt par visu kopā.

Taču, pirms Meja paspēja vannas istabu pamest, puiša Aleksa skatiens atgriezās pie melnmates acīm.
- Un tu? - viņš pasmaidīja. - Tu nepaliksi? - puisis gan apzinājās, ka šis bija visai nepiedienīgs piedāvājums, taču... Viņa sejā tik vien kā parādījās nedaudz neķītrs smaids.
Viņa, šī svešiniece, noteikti būs kaut ko dzirdējusi par pārošanās instinktu, stresa situācijās, kad izdevies brīnumainā kārtā paglābties no nāves. Vai... vismaz skūpstu no savas glābējas viņš taču bija pelnījis.

Uz to visu varēja paskatīties arī no praktiskā viedokļa.
Arī Mejai vajadzēja nomazgāties un Aleksam nebija ne jausmas, vai šajā mājā bija vēl kāda vannas istaba. Un likt meitenei gaidīt, nemaz nebūtu jauki. Tā jau viņa nokavētu Flēras gatavotās pusdienas.

Ko tur daudz... Alekss novilka netīro un cietušo krekliņu, nosviezdams to uz grīdas. Mejas skatienam pavērās skaisti veidots, trenēts augums. Un neglītas rētas uz puiša muguras, kā jau viņš to bija teicis, kad Ereijass bija jautājis pēc atšķirībām, kas viņu atšķirtu no Maikla.

Paldies? Meja palūkojās uz puisi un viegli pasmaidīja, viņam nevajadzēja ne par ko pateikties, patiesībā meitenei bija prieks, ka viņa varēja šim svešiniekam palīdzēt, svešiniekam, kuru vēlējās iepazīt tuvāk, vēlējās kopīgus piedzīvojumus un daudz ko vēl. Patiesībā tas pēkšņi likās tik dīvaini, tik nepierasti, iespējams, tas nebija pareizi? Bet tomēr...
Meja uzskatīja, ka viņa dzīvo tikai vienreiz, kāpēc gan nevarētu izmēģināt ko jaunu, mēģināt sadraudzēties ar cilvēkiem, nedomājot par viņu ļauno dabu, par viņu nejauko rīcību un vienaldzību? Bet viņi taču paši izlēma tādi būt, neviens nepiedzima ļauns, vai ne?
Tas lika aizdomāties par Sīliju, kāpēc viņa pievīla visus eņģeļus? Kāpēc viņa izlēma doties prom un kalpot tumsai?

Meja apstājās, palikt šeit, ar Aleksu? Divatā? Hmm...
Meitenes tumšais skatiens pievērsās viņa acīm, vai patiešām Alekss vēlējās, lai viņa paliktu? Ja nevēlētos, tad nejautātu vai ne? Cilvēki tomēr bija tik dīvaini. Bet tomēr Meja nespēja pretoties tam viņa neķītrajam smaidam un puiša skatienam, lai vai kā... Viņa gribēja palikt, vēlējās palikt un paliks. Viss, pusdienas un pārējie pagaidīs. Galu galā šī melnmatei bija viena grūta diena.

Viņa trenētais augums likās ideāls, protams, serafe pamanīja puiša rētas, tātad viņš nemeloja. Tumšmates zobiņi paši nemanot iekodās apašlūpā un viņa paspēra tos pāris soļus atpakaļ, līdz stāvēja Aleksa priekšā. Pirkstu galiņi viegli pieskārās viņa vēderam lēnām to noglāstot, it kā pārbaudot, vai viņš ir īsts un nav tikai noguruma radīta ilūzija.
Tumšās acis lūkojās pretī puisim, pat nemēģināja novērsties.
Kāpēc tik pēkšņi gribējās sajust viņu tuvāk sev?

Puiša augums viegli notrīsēja, taču viņš neatrāvās no Mejas pirkstiem, lai arī cik šāds pieskāriens likās savā ziņā negaidīts kailajai ādai. Skatiens kavējās pie Mejas acīm, līdz daudz negaidīdams un neprātodams, Alekss apskāva meitenes vidukli un pievilka viņu sev klāt. Noliecies pie viņas lūpām, viņš baudīja melnmates skūpstus, tā ka elpa aizrāvās. Gurni piespiedās meitenes gurniem, nemaz nemēģinot slēpt iekāri, kuru puisis izjuta.
Viņa rokas glāstoši slīdēja pār meitenes muguru, kamēr lūpas kāri veldzējās pie Mejas lūpām.

Netīrie mati, pie ķermeņa piekaltušie dubļi un asinis pēkšņi bija kļuvuši tik otršķirīgi. Alekss nevēlējās laist melnmati vaļā, taču, vien uz mirkli atraujoties no viņas lūpām un skatienam pārslīdot pār telpu, puisis nopūtās. Sveša māja, paši netīri, ne tie ērtākie apstākļi, tur vēl aiz sienas kaut kas gaida viņus... Alekss domīgi pakasīja zodu.
- Varbūt braucam pie manis? - puisis ierosināja. - Nomazgājamies un laižam. Pa ceļam nopirksim vakariņas. - viņš pasmaidīja. Galu galā, viņam taču bija atļauts doties prom. Viņu neviens neaizkavējot... gan jau šie ļautiņi arī īpaši neapvainotos, ja Alekss tomēr paēstu pie sevis mājās, nevis te.

Sirsniņa pukstēja tik strauji... it kā Mejas pasaule būtu apgriezusies kājām gaisā. Šajā brīdī nekas nešķita īsti svarīgs, ne Sīlija, ne uzdevums, nekas... Tikai Aleksa tuvums un viņa glāsti, skūpsti, kas lika aizmirsties, pazaudēt prātu un visas sakarīgās domas.
Pirkstiem slīdot pār viņa vēderu, Meja pieķēra sevi pie domas, ka viņš ir ideāls, ar rētām, vai bez... viņa zināja, ka Alekss ir brīnišķīgs cilvēks, ka viņai nevienu citu negribas. Turklāt viņš viņu nenodotu.
Elpa straujāk pārslīdēja pār lūpām, apliecinot, ka viņa jau ir aizrāvusies ar šī brīža situāciju. Galva reiba no skābekļa trūkuma un vēderā dejoja tauriņi, viegli kņudinot ar saviem spārniem, liekot tiekties arvien tuvāk un tuvāk puiša augumam, lai izjustu viņa silto ādu pret viņas...

Vien kad puisis atrāvās no viņas, sapņains skatiens lūkojās viņam pretī. Kas gan ar Meju notika? Viņa taču nekad nebija tā uzvedusies, nekad nebija alkusi pēc kāda tik ļoti, pēc nepazīstama cilvēka, kuru satikusi pirms pāris stundām.
Bet viņa piedāvājums... Tumšmate uz brīdi padomāja, pārējie noteikti vēlējās par vēl kaut ko runāt, bet... atteikties Meja vienkārši nespēja.
- Nu labi. - Viņa pasmaidīja un viegli pamāja ar galvu. - Esmu ar mieru. - Tad tagad vajadzēja nomazgāties un tad jau varēja laisties projām un patiesībā, viņai šī ideja nemaz nelikās tik slikta.

Kad jau Meja bija devusi savu atbalstu Aleksa plānam, puisis vairs lieki nekavējās. Viņš novilka sasmērētās drēbes un sasvieda tās kaudzē, kur jau bija atradies netīrais džemperis. Sameklējis mazgāšanās līdzekļus, īpaši nepievēršot uzmanību tādiem sīkumiem, kā smaržai, vai krāsai, vai sazin kādiem efektiem vēl, ko tie sniedza, vai tieši otrādi, nesniedza, Alekss noregulēja dušā ūdeni, lai tam būtu patīkama temperatūra un pats palīda zem ūdens strūklas.
- Nāc, - viņš aicināja meiteni pievienoties, kamēr pats jau ņēmās mazgāt savus matus un vienkārši izbaudīja, kā ūdens strūkla noskalo netīrumus no viņa auguma. - Kopā būs ātrāk. - bija taču cerība, ka Meja vēlas no šejienes tikt prom, tikpat ātri, kā Aleksis, lai viņi varētu nodoties daudz patīkamākām nodarbēm.

Tikai uz mirkli skatienam aizkavējoties pie Mejas auguma, Alekss iedomājās pavaicāt: - Tavi biedri teica, ka jūs esat no Astindelas. Kā jūs tur izskataties? Tāpat, kā šeit? - nē, nu nebija jau tā, ka Mejas īstais izskats, lai arī kāds tas nebūtu, puisim liktos ārkārtīgi nozīmīgs faktors. Tā vairāk bija ziņkārība. Par to pašu Aneti, jau arī, Alekss neko daudz nezināja. Un ar tādiem pasauļu pārceļotājiem jau nekad nevarēja zināt. Varbūt viņa patiesībā izskatās pēc zaļa, bezformīga želejas kuba. Kas to, lai zin... nu labi... joks.

Laikam jau vajadzēja noģērbties, lai pievienotos puisim, bet kaut kā nedaudz Meja sakautrējās, it kā jau nebija par ko kautrēties, bet tomēr... bet savā ziņā serafe vēlējās izmēģināt, ko jaunu un vai viss šis piederēja pie kā jauna? Laikam jau.
Lēnām atbrīvojusies no korsetes un pārējām drēbēm, viņa nedaudz mulsi pasmaidīja, bet devās Aleksa virzienā. Pēkšņi viņa pati sajutās, kā maza, trausla un neaizsargāta būtne, pat ja bija karotāja, kas cīnīsies gaismas vārdā, līdz uzvarēs, vai arī lies savas asinis, lai notraipītu tumšo Ardas zemi.
Bet jā, kopā būs ātrāk, taisnība un Meja vēlējās doties līdzi puisim un uz brīdi nedomāt par visām problēmām, kas šķita viņu vajājam.

Tikai puiša jautājums lika nedaudz nopūsties. Kā viņa izskatījās Astindelā? Nebija jau diži lielas starpības.
- Būtībā tāpat kā šeit. Ir tikai dažas atšķirības. - Nu ja... acu krāsa, un viņas lielie, melnie spārni, kas tagad slēpās cilvēku skatieniem.
- Esi dzirdējis par eņģeļiem? - Ziņkārības pēc serafe apjautājās. Nevarēja jau zināt, kam tic šīs pasaules cilvēki, varbūt viņu Dievs bija pats nelabais, vai kāds nezināms izcelsmes objekts. Pasaules bija daudz un to ticības vēl vairāk.

Nudien, dušā ieiet bija laba doma, melnie mati samirkuši krita pār viņas augumu, noskalot dubļus un Aleksa asinis bija debešķīgi, tas ļāva nedomāt par to, ka viņš gandrīz nomira viņas rokās. Tumšais skatiens aizslīdēja līdz puisim, un Meja vienkārši pasmaidīja. It kā viņš būtu vienīgais, kas viņai pašreiz vajadzīgs.

Kad beidzot Meja bija nomazgājusies, meitene saģērbās pirmīt atrastajās drēbēs un beidzot jutās, tā it kā nekas nebūtu noticis. Vien tagad gribējās traukties prom pa ielām, lai būtu kopā ar Aleksi.

Alekss pasmaidīja un aizgriezās, kad manīja, ka meitenei tā kā neērti izģērbties viņa klātbūtnē. Viņš uzgrieza muguru un tikmēr centīgi nodarbojās ar mazgāšanos, patiešām nemaz nelūrēdams uz kailo Meju. Ūdens tecēja pār viņa kailo augumu, atklājot Mejai tā aprises pilnībā. Tā, ka viņa varēja nopētīt, kur atradās katra rēta uz Aleksa muguras, kur atradās dzimumzīmītes. Nekādu citu īpašu pazīmju uz viņa auguma patiešām nebija. nekādu tetovējumu, vai citu ķermeņa rotājumu. Viņa āda bija gaiša un vienmērīga. Bez kādiem pleķiem, ja vien atskaita rētas uz muguras, kuras izskatījās, kā... šauras un garas svītras.

Kad Mejai vajadzēja tikt pie ūdens, viņš palaida meiteni un pats tikmēr jau atstādams dušu meitenes rīcībā, noslaucījās turpat atrastā dvielī un veikli apģērbās. Ar lateksa krekliņa apvilkšanu, puisis tika galā pārsteidzoši ātri, liekot domāt, ka šis noteikti nav pirmais apģērba gabals no šī materiāla, ar kuru Aleksam ir saskarsme.
Padevis Mejai dvieli, puisis uz viņu palūkojās atkal tikai tad, kad meitene bija savu kailumu piesegusi.
Viņš apstiprinoši pamāja. - Eņģeļi ir dievu sūtņi. - Alekss noteica. - Zeltainiem matiem, zilām acīm, baltiem spārniem. Ļoti skaisti. - viņš īsi raksturoja, kādas bija viņa zināšanas par eņģeļiem.

Savācis no savām vecajām drēbēm pāris mantas, Alekss drēbes sameta kastē, kas izskatījās pēc atkritumu tvertnes un pasmaidījis, piemiedza Mejai ar aci. - Ejam. - Uz mirkli nostājies pie durvīm, viņš paklausījās, lai aiz tām neviena nebūtu un tikai tad pamāja Mejai, ka var iet. Vērojot to, kā puisis lavījās pa Gabriela māju un cik meistarīgi izvairījās no serafes biedriem, lai viņi neviena nemanītu nonāktu līdz braucamrīku platformai, pat ja tas ietvēra kāpņu izmantošanu, nevis lifta, varēja secināt, ka jauneklis ne pirmo reizi šādi rīkojas.

Nonākot uz platformas, kur noparkoti atradās Gabriela braucamrīki, Alekss daudz nedomājot devās pie motocikla, kurš vēl nebija cietis. Atslēgas? Nē, viņam tās nevajadzēja. Puisis izvilka no kabatas melnu kastīti un uzlicis to uz braucamrīka, vietā, kur būtu jāieliek atslēga, to ieslēdza. Iemirgojās pāris lampiņas. No sākuma sarkanā krāsā, līdz beigās pārtapa zaļās krāsās un mocis klusiu ierūcās, apstiprinādams, ka puisim izdevies to iedarbināt. Alekss apsēdās uz braucamā un palūkojās uz Meju. - Lecam un laižam. -

Mejas skatiens aizkavējās pie rētām uz puiša muguras, izskatījās, ka kāds viņam bija darījis ļoti pāri, vai Sīlija? Vai arī šīs pasaules nežēlīgie cilvēki? Laikam jau tomēr Attīrītāji un ļaunums, kurš šeit valdīja. Pat palika nedaudz žēl Aleksi, ko tik viņš nebija pārdzīvojis, bet vai Meja varēja palīdzēt? Iespējams, bet vai puisim bija nepieciešama palīdzība, kas to lai zina.

Tātad šejienieši zināja, kas ir eņģeļi, tikai Meja nedaudz šķelmīgi pasmaidīja par aprakstu, kādu Alekss viņai nosauca, zilas acis, balti spārni un zeltaini mati, palūkojusies uz savu tumšo matu šķipsnu, skatiens atgriezās pie puiša. - Eņģeļiem nav zilas acis, tās drīzāk ir maigi violetas, spārni var būt dažādās krāsās tāpat kā mati. – Meitene viegli paraustīja plecus, liekot puisim noprast, ka viņa ir eņģelis. Žēl, ka šī nebija Astindela, kur varētu lidot, bet atgriezties mājās bija bez maz vai neiespējami, turklāt šis uzdevums būs ļoti grūts, kā lai viņi jauni, vēl īsti neko no dzīves nepieredzējuši eņģeļi, pieveic Sīliju?

Meja savāca no iepriekšējām drēbēm savus dunčus, un pielika tos pie jostas, tomēr bez ieročiem negribējās doties projām, tāpat kā bez telefona, bet pie tā tagad būtu tikt pārāk riskanti, jo viņi taču izvairījās no apkārtējiem, nu gan jau iztiks, kaut gan... Meja acīmredzot nemācījās no kļūdām, pat ja viņas priekšā gandrīz nomira cilvēks, bet ja viņai būtu tas telefons? Kam gan viņa zvanītu? Gabrielam? Flērai? Joelam? Nu nē.

Tātad viņi ņems Gabriela motociklu, diez vai tā bija prātīga doma, bet Meja to atvedīs atpakaļ un šoreiz neskartu, nevarēja jau tik brutāli lauzt serafa īpašumu. Turklāt viņai jau tāpat būs jāatvainojas par sasisto braucamrīku. Dabūt jaunu vienā meitene īsti nespēja, par kādiem līdzekļiem?
Bet Meja īsti nekavējās, tiklīdz kā Alekss bija iedarbinājis motociklu un uz tā uzsēdies arī viņa tik pat kā uzleca uz tā. Rokas apvijās ap puiša vidukli, un viņa bija gatava doties projām, kur vien Alekss viņu vedīs. Protams, atkal gan nācās ignorēt to balsi, kura aicināja, bet šoreiz viņa koncentrējās uz puisi, līdz ar to bija vieglāk.

Kā tas bija nācies, ka Alekss bija tik neveikli nokritis no moča, pirmīt, nebija skaidrs. Jo vien nobraucot pāris metrus, bija vairāk kā skaidrs, ka puisis ar motociklu brauca vienkārši izcili. Lai arī brīžiem tas robežojās ar reālu pārgalvību, tomēr ne mirkli neatstāja sajūta, ka viņš kontrolē situāciju.
Tas pavisam noteikti atšķīrās no tā, kā pirms tam bija braukusi Meja. Alekss izvēlējās braukt gan pa šosejām, gan arī pa viņam vien pašam zināmiem ceļiem, kas ietvēra visai asas virāžas un brīžiem viņi vienkārši lidoja pāri puspabeigtām būvēm, savā ceļā izmantojot stalažas un citas tamlīdzīgas struktūras, kādas normāls cilvēks braukšanai nekad neizmantotu.

Alekss apturēja motociklu pie kādas milzīgas ēkas, kas no vienas vietas bija izgaismota dažādās reklāmās un gaismiņās. Acīmredzami, iepirkumu centrs. - Esmu tev parādā vakariņas. - puisis noteica, skatienam aizkavējoties pie lielveikala ieejas. Viņš pats tikmēr lēnā garā ripināja uz stāvvietas pusi.
Tikai, mirklī, kad viņi iebrauca stāvvietā, vai pareizāk sakot, viņi nemaz nevarēja iebraukt, jo pie barjeras, kas norobežoja stāvvietu no ceļa, barjera nolaidās un atskanēja trauksmes signāli. Alekss nopūtās.
No barjeras puses atdalījās tādas, kā mehāniskas rokas, kas visai zibenīgi bija saķērušas puiša rokas. No barjeras puses atskanēja sievietes balss, kas noskaitīja kaut kādus likumu pantus par kuriem Alekss ir aizturēts.
- Tas tādēļ, ka es esmu "nozadzis" motociklu. - puisis paskaidroja, pagriezies uz Mejas pusi, cik nu tas bija iespējams viņa stāvoklī. Tomēr, nelikās, ka puisi pārāk uztrauktu šī aizturēšana.

Vajadzēja vien pasēdēt tādu brītiņu, kad no lielveikala puses jau nāca divi vīri formas tērpos. Viņu apģērbā dominēja tumši zila krāsa un galvā bija cepures ar kaut kādu simboliku, kas laikam jau apzīmēja dienestu, kuram viņi piederēja.
- Sīkie atkal izklaidējas. - viens no tiem noburkšķēja palūkojies uz Aleksu un Meju. Otrs viņam nervozi iedunkāja, kā liekot apklust un samiedzis acis vēroja Aleksu.
- Kam pieder motocikls, Mārvina jaunskungs? - pienācis tuvāk, viņš saspiedu ciparu kombināciju uz barjeras paneļa, liekot mehāniskajām rokām atlaist Aleksa rokas.
Puisis pamāja uz Mejas pusi. - Viņas tēvam. Viņš neiebilda. Tikai aizmirsa mums iedot atslēgas. - abu kārtībnieku skatieni uz mirkli aizkavējās pie Mejas. Viņiem pavisam noteikti būtu vēl jautājumi, taču neko vairāk nejautājuši, viņi novēlēja jauniešiem patīkamu vakaru un devās prom. Virzienā no kura atnāca.

Tagad beidzot Alekss varēja moci ieripināt stāvvietā un to noparkojis, mudināja meiteni doties uz iepirkuma centra pusi.
- Ko eņģeļi ēd? - viņš visai zobgalīgi apjautājās. Pirkstiem izslīdot caur mitrajiem matiem.

Meja brīnījās, par to, ka Alekss tik labi brauca ņemot vērā, ka viņš pirmīt piezemējās pie viņas kājām, bet jebkurā gadījumā varēja redzēt, ka puisis ir pārgalvības iemiesojums, bet nez kāpēc, serafe viņam uzticējās un varētu arī uzticēt savu dzīvību. Ahh... tas patiešām līdzinājās lidošanai, smaids lūpās nespēja nodzist un viņa pieturējās pie Aleksa auguma nedaudz ciešāk.
Šos ceļus meitene pavisam noteikti nepazina, viņa te nebija braukusi, turklāt nevajadzēja brīnīties, jo šajā pasaulē Meja bija pirmo reizi, bet tagad kaut kā likās, ka viņa te noteikti vēlēsies atgriezties, ja uzdevums būs paveikts un Sīlija viņus visus nepazudinās.

Tumšmate nopētīja apkārtni, skatiens aizkavējās pie tās ēkas, kura šķita nosēta no vienas vietas ar reklāmām. Parādā vakariņas? Meja iesmējās, un viņas vēders, klusi ieburkšķējās apstiprinot to, ka serafe nudien nedaudz vēlējās ēst, jo kopš iepriekšējās maltītes bija pagājis pārāk daudz laika, bet visi šie piedzīvojumi lika aizmirst par tik nepieciešamu lietu, kā pārtiku. - Un kā vēl esi. - Jauki smiekli turpināja skanēt drūmajā gaisā, vai patiešām viņa varēja kaut cik priecāties šajā pasaulē? Kamēr apkārt valda tādas ciešanas? Laikam. Un vai Mejai vajadzētu justies vainīgai? Varbūt, bet viņa nejutās tā.
Acīmredzot šajā veikalā nevarēja tik vienkārši iebraukt, turklāt Meja saspringa, tās skaņas ne par ko labu neliecināja un tās metāla ķetnas lika vispār vēlēties izvilkt no mēteļa apakšas dunčus un sašķērēt tās gabalos.
- Bet tā jau nav taisnība, lai gan... - Viņa taču nepaprasīja Gabrielam atslēgas un atļauju, kaut kur doties, ak nē... - Un ko nu? - Varbūt puisim bija kādi varianti, ja jau viņš tik mierīgi uztvēra šo situāciju.

Un tur kāds nāca. Meja uzmanīgi lūkojās pretī stāviem, kas lēnām tuvojās, kaut kāda zemapziņas balss teica, ka tas viss labi nebeigsies un tas tāpēc, ka viņi nospēra motociklu, iespējams, vajadzēja braukt ar sasisto, bet meitene par to neiedomājās.
- Mārvina jaunskungs? - Serafe nesaprata, kāpēc viņi izturējās pret puisi tik pieklājīgi, tas palika nedaudz aizdomīgi, un šķita, ka viņa vēlēsies pajautāt pāris jautājumus, kad viņi būs palikuši divatā, kur sienām nav ausis.
- Jā, nudien mans tēvs ir nedaudz aizmāršīgs. - Meja taču arī varēja paspēlēt teātri un nevainīgi pasmaidīt.
Tikai skatiens izsekoja tā vīrieša skatienu, kurš runāja ar puisi, viņš pārāk uzkrītoši nopētīja Aleksa rokas, tas arī likās interesanti un ziņkārību gribējās apmierināt, acīmredzot šie lielie kuiļi domāja, ka viņš ir Maikls. Bet vismaz viņi devās prom.

- Hmm... daudz ko, tikai ne gaļu. Lai gan šajā pasaulē mēs to varam ēst, bet es nevēlos. Un sēnes man īpaši arī negaršo. - Viņa pasmaidīja un draudzīgi iedunkāja Aleksu, lai viņš tik zobgalīgi neņirgājas par viņu.
- Tie vīrieši... - Meja uz brīdi pieklusa un pārlūkoja apkārtni. -... viņi domāja, ka tu esi tavs brālis? Vismaz tas viens ļoti uzkrītoši mēģināja nopētīt tavas plaukstas virspuses. -Tumšmate viegli pieskārās puiša plaukstām, kamēr skatiens nedaudz satraukti ielūkojās Aleksa acīs.
Ko viņa nezināja? Vai bija kaut kas, ko Alekss slēpa? Kāpēc?

- Tie bija visneveiklākie meli, kādus man jelkad nācies dzirdēt. - Alekss iesmējās, kad tie kārtībnieki bija devušies prom un atstājuši viņus divvientulībā. - Nekad nemēģini šajā pasaulē melot "Karotājiem". Nu, tādiem cilvēkiem, kādi bija tie divi. Likums to aizliedz, un ja tu mēģināsi melot, tevi var apcietināt tikai par to vien. Pat ja neko sliktu nebūsi izdarījusi. Viņiem ir tādas ierīces. - puisis ar pirkstiem parādīja aptuveni sprīdi garu nūjiņu. - Vienu galu pieliek pie tavas pieres un lūdz tev atkārtot, ko tu teici. Ja tu melo, otrā galā iedegas sarkana lampiņa. Ja saki patiesību, tad zaļa. Ja deg dzeltena, tad ierīce ir apjukusi un nevar pateikt, vai tu melo vai saki patiesību. - Alekss paskaidroja, nekautrējoties paņemt Mejas roku savā plaukstā, dodoties uz veikala pusi. - Lai tu nepazūdi. - viņš koķeti pasmaidīja.

- Es arī neēdu gaļu. - redz, cik jauka sakritība. Tās sēnes... Nē, Aleksam pavisam noteikti šovakar nevilka uz sēnēm. Tad jau drīzāk uz kādu zemeņu desertu un maigu saldo krējumu, kuru viņš labprāt uzlaizītu no Mejas vēdera. No šādām domām vien patīkamas tirpas skrēja pār mugurkaulu.
Pēc Mejas jautājuma, Alekss noraidoši pamāja.
- Nē, viņi pārliecinājās, ka es esmu es. Viņi pavisam noteikti zināja, ka runā ar mani, nevis Maiklu. Taču jā... parasti visi skatās uz rokām. Tādēļ es cimdus nenēsāju. Maikls arī nē. Viņam ticība neļauj. - šo pateikdams puisis gan viegli pavīpsnāja.

Iespējams, ka tas par to nepazušanu nemaz nebija tikai flirts. Jo, jau ieejot pa pirmajām, lielajām durvīm, viņu priekšā pavērās tik plašas halles, ka galva varēja no kakla nokrist no pārlieku lielas grozīšanās, lai to visu aplūkotu. Eskalatori un lifti braukāja augšup, lejup. Pa veikalu, ardieši brauca tādās mazās mašīnītēs, kuras bija tā kā iepirkumu ratiņi.
Alekss pavadīja Meju līdz vienai tādai mašīnītei un izvilcis no kabatas elektronisku karti, izslidināja to cauri skenerim. Mašīnīte nu bija vadāma. Kad Meja bija apsēdusies tajā, puisis uz mirkli aizdomājās cenšoties izplānot visefektīgāko maršrutu, kā viņiem ar iepirkšanos tikt galā pēc iespējas ātrāk un nesāpīgāk, ja tā varēja izteikties.
- Man riebjas veikali. - Alekss atzina. - Šo es daru tikai tevis dēļ, eņģelīt. - viņš pasmaidīja, ļaudams mašīnai uzsākt gaitu un doties pārtikas veikala virzienā.

Ak... un Mejai likās, ka viņai sanāks samelot, laikam jau tas nudien bija pārāk uzkrītoši un neveikli. Tumšmate vainīgi palūkojās uz puisi. - Piedod, es vēlējos kā labāk. - Viegli paraustījusi plecus meitenes skatiens uz brīdi aizkavējās pie Aleksa acīm, tās spēja apburt.
- Karotāji? - Tas skanēja pavisam dīvaini, viņa arī bija karotāja, bet nekad un nemūžam nemēģinātu izmantot kaut kādas ierīces pret citiem. Bet jebkurā gadījumā Meja vairs neatradās savā pasaulē un ar to vajadzēja samierināties.
Pirkstiņi ciešāk apvijās ap Aleksa silto plaukstu, tikai Meju mocīja vēl viens jautājums. - Kā tas nākas, ka tie Karotāji, mūs tik vienkārši atlaida vaļā? - Tas bija nedaudz savādi.

Un Mejai vēl vairāk patika tas, ka viņi abi nāca, katrs no savas pasaules, bet bija veģetārieši.
Tomēr Aleksa brālis Maikls lika nedaudz aizdomāties, kāpēc viņš bija piekritis Sīlijas ļaunajiem plāniem, kāpēc viņš pakļāvās un nemēģināja bēgt prom, protams, Sīlijai bija viņas spēks, bet tik un tā, gan jau pret to, kaut kā varēja cīnīties. Un ja nu visi viņas maģijas gūstekņi būtu brīvi, ja kritušais eņģelis mirtu? Un tomēr... Sīlija taču bija viena no viņiem, tieši tā bija.
Tā balss joprojām klusi lika viņai doties prom un meklēt, kādu nezināmu ceļu, bet pašreiz Mejai bija pie kā pieturēties, lai pretotos tumšajai maģijai.

Oho... tad šādi bija Ardas lielveikali. Ja Mejai nebūtu jātēlo garlaikotais iedzīvotājs, tad visticamāk serafe būtu vienkārši apstulbusi un skatījusies uz visām šīm iekārtām. Tikai kaut kā nelikās pareizi, ka ardiešu dzīvi bija pārņēmušas tik daudz ierīces. Vai tā nezuda pasaules jēga? Tumšmatei nedaudz pietrūka zaļās zāles, klusā Astindelas mūzika, kas mierināja dvēseli un viņas pasaules gaišums.
- Nu man ar veikaliem nav diži liela pieredze. - Meja atzinās un Alekss tāpat to visticamāk nojauta. Un tomēr tas eņģelīt izklausījās tik jauki, ka Meja nespēja domāt par ēdienu, kamēr atkal vēderā dejoja daudzi tauriņi.

Nē, nē, Alekss jau neko Mejai nepārmeta. Vienkārši, puisim likās, ka meiteni brīdināt par Karotājiem un kā pret viņiem izturēties, tas bija... nu tā, visai svarīgi. Viņš nevēlējās, lai Meja nonāktu kaut kādās nepatikšanās savas nezināšanas dēļ.
No vienas puses, viņš jau bija tādu jautājumu gaidījis. Tas nebija nekas pārsteidzošs. Un varētu pat teikt, ka Aleksam sanāca laiks arī apdomāties atbildi. Tomēr, pēc Mejas jautājuma, iestājās klusums. Puisis nebūt nesteidza atbildēt un savā ziņā varēja redzēt, ka jautājums viņam liekas neērts.
- Jo, es savā ziņā, esmu viņu kolēģis. - Alekss beigās noteica. Taču neko vairāk viņš arī nepaskaidroja. Vien mulsi pasmaidīja.

- Tad tev nāksies paļauties uz mani un manu gaumi ēdienu ziņā. - lai iepirkšanos pārdzīvotu pēc iespējas ātrāk, puisis jau pa ceļam vadot mašīnu, sastādīja iepirkumu sarakstu. Tāda iespēja bija pieejama un atradās uz mašīnas paneļa. Tagad tikai vajadzēja ļaut "iepirkuma ratiņiem" izbraukāt noteiktas veikala arejas un no plauktiem paņemt produktus, kurus Alekss bija izvēlējies.
Jau drīz vien viņu priekšā esošais groziņš bija piepildīts ar dažādām pārtikas lietām. Gan normāliem ēdieniem, gan saldumiem un dzērieniem.
- Ja mums nav laika ķēpāties ar ēdienu gatavošanu, tad visas nepieciešamās vielas var uzņemt tādu kā kapsulu veidā. - puisis pamāja uz veselu nodaļu, kur plaukti bija pilni tikai ar dažādiem iepakojumiem, kuros atradās kapsulas. - Baudas nekādas. Bet vismaz ēst negribās. - viņš paskaidroja. Protams, no šīs nodaļas izvairoties. Aleksa šī vakara plānos visnotaļ bija paredzētas baudas. Nu, kaut vai gastronomiskas.

Tā kā viņi uz veikalu bija atbraukuši ar motociklu un uz tā iepirkumus sastūķēt būtu visai nepraktiski, puisis samaksāja arī par piegādi uz mājām. Nu, lūk. Viņi varēja doties tālāk.
- Ja tu vēlēsies veikalu apskatīt kārtīgāk, tad to citu dienu. Man šodien pārāk prāts nenesās uz klejošanu pa iepirkumu centriem. - Jācer, ka arī Meja drīzāk vēlējās nokļūt pie viņa mājās, nekā uzturēties šajā, ļaužu pārpildītajā iestādē.

Bet Aleksa mājas... tās, patiesībā, atradās visai netālu no veikala. Izripinoties laukā no stāvvietas, vajadzēja braukt vien kādas piecas minūtes. Puisis nogrieza braucamrīku no ceļa pie kādas augstceltnes. Tai pagrabstāvā atradās stāvvieta un tur viņi arī atstāja motociklu. Tālāk jau ceļš veda uz liftu. Tas bija samērā līdzīgi, kā Gabriela mājās. Lifts brauca uz augšstāviem un apakšējie ēkas stāvi nebija apdzīvoti. Lai atvērtu savas dzīvesvietas durvis, puisis ļāva īpašai iekārtai noskenēt viņa aci un vēl uzlika plaukstu uz īpaša paneļa, kas arī viņa roku noskenēja.
Ieejot dzīvojamās telpās, Mejas skatienam pavērās visai lielas istabas, ar milzīgiem logiem, aiz kuriem jau atkal varēja vērot Ardas nemainīgos, lietainos laika apstākļus.
Aleksa dzīves vieta bija ieturēta gaišos toņos. Un viņam ieejot telpās, uzreiz iedegās gaismas. Nonākot lielajā istabā, puisi sveicināja sievietes balss. Tikai balss, jo šeit neviena cita nebija. Alekss dzīvoja viens.
- Labvakar, Alekss. Automātiskais atbildētājs ierakstījis septiņus neatbildētus zvanus no mātes. Vai vēlies noklausīties? -
- Nē. - Alekss atbildēja.
- Vienu zvanu no Endrjū kunga. Vai vēlies noklausīties? -
- Nē. - jau atkal Alekss atbildēja.
- Vienu zvanu no Maikla. Vai vēlies noklausīties? -
Šajā mirklī puiša acis uz mirkli samiedzās. Likās, ka viņš gluži vai cīnās ar ziņkārību, taču skatienam aizkavējoties pie Mejas acīm, viņš noraidoši pamāja ar galvu. - Nē. -
- Tavā ziņojumu blokā ir deviņi uzdevumi. Vai vēlies... - taču Alekss balsi pārtrauca, pirms tā bija paspējusi izteikties līdz galam. - Nē, es neko nevēlos. Aizsūti manai mammai ziņu, ka man viss kārtībā un es viņai rīt piezvanīšu. Paldies, Ana. Ar labu nakti. -
Pēc mirkļa gaismas telpās nomainījās uz tumšāku apgaismojumu, vairāk piemērotu vakaram, un mājas dvēsele laikam bija paklausījusi saimniekam un devusies pie miera. Izslēgusies. Vairs nekādi jautājumi no viņas puses neatskanēja.

Bez maz vai atviegloti uzelpojis, Alekss novilka jaku un nometis to tuvākajā krēslā, pats aizgāja un apsēdās uz dīvāna, no kura ērti varēja raudzīties ārā pa logu.
- Pārtika gan jau ieradīsies drīz. Pagaidām es varu tev tikai piedāvāt tēju. Tiesa, ne tik garšīgu, kā gatavo tava biedrene. Vai māsa? - puiša skatiens uzmeklēja Mejas acis. - Kas jūs vispār esat? Kāpēc jūs strādājat kopā, nu, ja jūsu darbošanos var uzskatīt par strādāšanu. - komanda viņi nebija. To jau bija atklājis tas puisis. Kā viņu sauca... Joels laikam.

Kolēģis... Meja pat vairs nezināja, ko domāt, viņa galu galā tik maz zināja par puisi, ka tagad bija pat jāaizdomājas, ka varbūt nebija pareizi nevienam nepateikt un tā pazust, jo nu... mazums, kas varēja atgadīties.
Tumšmate izskatījās nedaudz domīga, it kā cīnītos ar kādu iekšēju un spēcīgu cīņu, pati ar sevi. Un te nu radās arī jautājums, kāpēc Alekss nemēģināja viņu nodot Sīlijai, vai savam brālim? Kāpēc viņš izturējās tik jauki.
- Vai tu arī mēģini uzzināt no cilvēkiem patiesību? - Meja vēlējās atklātību, nekādus noslēpumus.

Pat ja dažādi jautājumi nomocīja dvēseli, Meja turpināja nedaudz smaidīt.
- Sarunāts. - Gan jau viņas ēdiena gaume sakritīs ar Aleksa gaumi, ja jau viņi abi neēda gaļu, tad arī noteikti daudz kas varētu būt līdzīgi.
- Bet tas taču nav veselīgi. - Meja aizdomājās lūkojoties uz visām tām kapsulām, fui, kā tie cilvēki kaut ko tādu varēja ieēst, bet daļēji tas izklausījās izdevīgi, ja nebija laika un iespējas paēst, tad varēja izmantot šos brīnumus.

- Šajā pasaulē es daudz, ko vēlētos apskatīt, tikai es nespēju pierast pie tā, ka šeit ir tik drūmi, ka saules nav, zaļā zāle nekur neaug un nezied koki un puķes. Tas ir savādi. - Ļoti savādi, bet apskatīt veikalu viņi nudien varētu citu dienu, ne šodien.

Aleksa mājas bija samērā līdzīgas Gabriela mājām, vismaz tā stāvvieta un lifti, tomēr ieejot puiša dzīvoklī, Meja nebija gaidījusi tādus plašumus. Tagad bija skaidrs, kur viņš dzīvoja, lai gan kā tikt no šejienes atpakaļ uz serafu mājvietu nebija īsti skaidrs, visi ceļi tumšmates galvā bija sajukuši vienā lielā labirintā, kur viņa bija iemesta pa vidu un pašreiz Meja īsti par to nesatraucās.
Kad atskanēja tās sievietes balss paziņojot par neatbildētajiem zvaniem, meitenes skatiens pārslīdēja apkārtnei, viņa nevienu citu sievieti neredzēja.
- Vienu zvanu no Maikla? - Mejas skatiens pacēlās un ielūkojās Aleksa acīs, tas jau palika pārāk aizdomīgi. Un tie deviņi uzdevumi?
Kad tā balss bija apklususi, serafe klusi ierunājās. - Par ko tu īsti strādā? - Iespējams, to jau vajadzēja noskaidrot iepriekš. - Un kas tu īsti esi? - Šis jautājums gan palika tikai meitenes prātā.

Arī Meja novilka savu jaku un nolika turpat, kur Alekss savējo.
Skats ārā pa logu diži nemainījās, tur laiks joprojām bija tik pat drūms, kā vienmēr. Tikai tie jautājumi lika meitenei manāmi saspringt, viņa nezināja, vai var visu stāstīt.
- Nē, viņa nav mana māsa. - Flēra un viņas māsa? Diez vai... - Mums tika uzdots viens uzdevums, tas mums ir jāizpilda, lai varētu atgriezties mājās. Tā bija tikai sagadīšanās, ka mēs visi ievēlāmies vienā laivā, tā nu ir jādzīvo kopā un jādomā, kā atrisināt radušās problēmas. - Cerams, ka viņa neko par daudz nepateica.
Skatiens aizkavējās pie Aleksa acīm, Mejai īsti nepatika runāt par sevi, bet šķita, ka puisim arī.

- Jā, dažkārt mēģinu. - Alekss stiepti novilka atbildi uz jautājumu. Tikai tas nebija tik viennozīmīgi, vai ne? Jo Mejas jautājums bija viņa ausīm izklausījies gluži, kā pārmetums. Aptuveni: Tu arī spīdzini cilvēkus? Vai varbūt tas arī bija tieši tas, ko Meja vēlējās jautāt, taču beigās bija savu jautājumu noformulējusi savādāk.

Kā tā nav veselīgi? Puisis palūkojās uz augstajiem plauktiem, kuros stāvēja visas tās kapsulu kārbas. - Tas ir daudz veselīgāk, nekā tas, ko mēs ēdīsim pie manis, pašu pagatavotais. Kapsulās zinātnieki ir salikuši visas vajadzīgās vielas tieši tādos daudzumos, kā cilvēkam tas nepieciešams. Tev tikai atliek izvēlēties sev piemērotākās kapsulas. Vadoties pēc sava vecuma un dzīvesveida. - tikai nu... tas, ko jau viņš teica. Baudas nekādas. Ēst normālu ēdienu, lai arī neveselīgu bija viena no dzīves baudām.

Visas tās Mejas uzskaitītās lietas... Alekss neko daudz nebija redzējis no tādas pasaules, lai arī viņš zināja, ka citās pasaulēs eksistē šādi skati. Tev nepietrūkst tas, par ko tu nezini, kā tas ir. Tā vienkārši. Viņš tikai paraustīja plecus. - Bet tev jau šeit nebūs jāpaliek. Tu dosies atpakaļ un ... - puisis gan nepaturpināja. Izvairoties pieminēt tādus vārdus, kā pasaule vai ko nu tur vēl, kas apkārtējiem nejauši saklausīts, varētu šķist dīvaini.

Tāds tiešs jautājums bija izskanējis no Mejas puses. Nē, nu visai loģisks un normāls jautājums.
Skatiens kavējās pie meitenes acīm. - Par karotāju slepenās izmeklēšanas vienības virsnieku. - uz tiešo jautājumu, tika sniegta tieša atbilde un Alekss nemaz necentās izvairīties no atbildes, vai mēģināt samelot.
- Tu esi tāda savāda. No vienas puses tu esi gatava skriet līdzi bez kādas apdomas pilnīgi nepazīstamam cilvēkam, bet no otras puses tu man neuzticies. Tev nešķiet, ka nu jau ir tā kā par vēlu jautājumiem, kas es esmu un ko es daru? Tava vieglprātība tev varēja maksāt arī dzīvību. Vai pat vēl sliktāk... ir daudz sliktāku lietu, ko Ardā dara ar gūstekņiem, par vienkāršu, parastu nāvi.
Tev paveicās, ka tas biju es, nevis kāds cits. Un man paveicās, ka es avarēju pie tavām kājām, nevis kāda cita. Man šķiet, ka mēs esam kviti. Es domāju, ka tev vajadzētu domāt, ka ja neesmu tevi iemetis kādā cietumā, vai atdevis anetēm, vai kas nu tevi tur vēl vajā, līdz šim, tad acīmredzot, es to negrasos darīt, Meja. - Alekss piecēlās un aizgājis līdz meitenei, aplika rokas ap viņas vidukli.
- Bet, ja tu vēlies kaut kā vēl gūt pārliecību par savu izvēļu pareizību, tad jautā. Es atbildēšu. - viņš piedāvāja un palaidis meiteni vaļā, aizgāja līdz durvīm. Pie tām arī drīz zvanīja. Viņu pārtika bija ieradusies.

Meja negribēja šo tēmu turpināt, galu galā Alekss taču nebija neko sliktu viņai nodarījis, turklāt puisim bija diez gan daudz iespējas viņu aizvest un kādu pamestu vietu un darīt šausmu lietas. Nē, nē, tumšmate viņam uzticējās, bet tik un tā jautājumi viņas galvā uzradās, kā zibens šautras.

- Nu labi, es nezinu kāpēc man tas likās neveselīgi, bet ja jau tu tā saki, tad es ticēšu. - Veselīgas kapsulas, vispār cilvēkiem bija tik daudz visādu izgudrojumu, ka meitene nespēja saprast kā tos visus vispār var izmantot, un kāpēc tādas tehnoloģijas būtu vajadzīgas.
Un tomēr... iespējams, ja viņa padzīvotos ilgāk šajā pasaulē, tad saprastu, savādāk Mejai joprojām bija sajūta, ka viņa ir svešiniece, kura izmesta pilnīgi nezināmā vietā, un patiesībā tieši tā jau arī bija.

Un ja tā padomāja... ja viņa dosies atpakaļ, tad puisi īsti vairs neredzēs. Un kaut kā viņas sirsniņa jau bija paspējusi pieķerties Aleksam. Meja ielūkojās viņa acīs. - Es pat, iespējams, vēlētos palikt. - Viņa klusi noteica. - Šeit, kopā ar tevi. - Un kāpēc gan ne, tā taču būtu viņas izvēle nevis kāda cita? Neviens nevar piespiest Meju palikt mūžīgi Astindelā, ne tā?

Tā nu gan bija tieša atbilde, Meja ko tādu nebija gaidījusi, jo viņai likās, ka Alekss ir tik noslēpumains, kā visdziļākā okeāna vaga, varbūt, ka viņš viņai uzticējās? Bet... kāpēc gan ne... meitene taču neko sliktu nebija izdarījusi, turklāt viņa izglāba puisim dzīvību, pakļaujot visus savējos briesmām.
- Nē, es tev uzticos, vienkārši, šī pasaule, šī vieta, viss kas notiek, tas ir tik neparasti, kā jauns sākums. Es nezinu kā, bet es zinu, ka tev es varu uzticēties, ka tu man nemēģināsi nodarīt pāri, bet savā ziņā es tevi pakļauju briesmām, lielām briesmām. Sīlija... nē, jūsu Anete vēlas, lai es nododu savējos, un šajā pasaulē ir jūtamas cilvēku ciešanas, kādas manā pasaulē nav. Tāpēc arī es nespēju tevi atstāt guļam uz ielas, es jutu tavas sāpes, bet pat ja es nejustu neko tādu, es tev palīdzētu, nepamestu nelaimē.
Un es patiešām priecājos, ka es satiku tevi, nevis kādu citu. Tu man šeit ļauj justies drošāk, tā it kā nekādas briesmas nedraudētu, pat ja es zinu, ka draud gan. - Meja pasmaidīja un noglāstīja Aleksa vaigu lūkojoties pretī viņa acīs.
- Nē, es nevēlos vairs neko jautāt, es vēlos pavadīt šo vakaru ar tevi. - Tas būtu pietiekami. Kamēr puisis gāja pie durvīm, tikmēr viņa lūkojās ārā pa logu. Nudien, šī bija pavisam savāda diena.

- Tev nav jāuztraucas par mani. - Alekss noteica. - Ja vien tu atkal negrasies atstāt savu motociklu uz braucamās daļas, man ceļā. - tas bija tāds nedaudz sarkastisks jociņš. Mejai nevajadzēja apvainoties. Galu galā, lai arī maģiskā dziedināšana, viņš tik un tā vēl sajuta stīvos locekļus un nervus, kas bija apmulsuši, te no pēkšņajām traumām, te no pēkšņās atlabšanas.

Ja Meja vairāk neko nejautāja, Alekss arī īpaši neaizrāvās ar savas dzīves izklāstīšanu. Savācis produktu kastes, puisis tās aiznesa līdz virtuvei. Ātri sameta pa skapjiem, tik vien uz galda atstājis produktus, kurus gatavot uzreiz. Kas tad viņiem bija paredzēts vakariņās? Lūk! Burvīgi salāti un tad vēl dārzeņu sautējums. Nē, Alekss nebija uzskatāms par lielisku pavāru, taču to, ko nu viņš bija izvēlējies pagatavot, puisis tika galā. Jau pavisam drīz, virtuvē valdīja patīkamu smaržu aromāts un šie noteikti bija tie brīži, kad nevarēja saprast,
kā gan ir iespējams no šī visa atteikties un tikai ierīt kapsulas bez kādas garšas un aromāta un dzīvot tālāk. It kā kaut kāda skriešana un mērķi būtu svarīgāki par kādu no dzīves baudām.

Kamēr Alekss gatavoja ēst, Meja varēja sevi izklaidēt. Vai nu skatīties, kā puisis darbojas, vai arī izpētīt, kādas tad izskatās viņas jauniepazītā paziņas mājas. Katrā ziņā, puisis neiebilda, ka viņa staigā pa telpām. Laikam jau Aleksam īsti nebija ko slēpt. Vai arī viss tas, kas bija slēpjams, bija jau tā paslēpts, ka Mejai gluži vis acīs nedursies.
Patiesībā, Aleksa dzīvoklī nebija pārāk daudz lietu, ko aplūkot. Puisis neaizrāvās ar mantu kolekcionēšanu. Arī par viņa personīgo dzīvi te nekādas dižās informācijas nebija. Ja nu vienīgi, vienā skapī, aiz stikla atradās divas fotogrāfijas. Viena, kur laikam jau Alekss, jaunākos gados bija kopā ar kādu vīrieti. Droši vien tēvu. Jo turpat blakus bija arī fotogrāfija, kurā dvīņi bija redzami kopā ar tumšmatainu, simpātisku sievieti. Droši vien, ka mammu.

Nevajadzēja uztraukties? Patiešām? Meja lēni pamāja ar galvu tādu kā noraidošu žestu. - Es kaut kā nespēju par tevi neuztraukties. - Meitene mulsi pasmaidīja. Bet šķita, ka šis nepazīstamais Alekss tagad ir viņas dzīves daļa, ka liktenis ir vēlējies viņus savest kopā, pat ja gandrīz tādā veidā viens no viņiem bija jānobeidz. Bet nē, tumšmate neapvainojās par puiša sarkastisko jociņu, un tomēr, viņa taču nevarēja pateikt, ka īsti nezina ceļu satiksmes noteikumus.

Kad virtuvē sāka valdīt tā patīkamā smarža, Meja saprata, ka patiesībā bija diez gan izbadējusies, kad tad viņa pēdējo reizi ēda? Kaut kad ļoti sen, vismaz pēc kurkstošā vēdera tā varētu šķist. Un ēst kapsulas tā vietā, lai ēstu normālu ēdienu? Nu nē... tas nebija priekš viņas, pavisam noteikti nē.

Nedaudz palūkojusies uz puisi darbībā Meja izlēma nedaudz kārtīgāk apskatīt viņa dzīvokli, tomēr ne jau katru dienu gadās iespējas iekļūt cilvēku mājvietā, jo nu... Astindelā tāpat viss bija savādāk un nevarētu noliegt, ka tumšmate bija ziņkārīga, bet laikam to arī apstiprināja visu notikumu gaita un mēģinājums palūkoties, kas atrodas aiz Vārtiem.
Meitene apstājās pie skapja, kur stāvēja fotogrāfijas. Tumšais skatiens cītīgi pārslīdēja pāri bildēm, kurās, acīmredzot, atradās Aleksa ģimenes locekļi.
Secinājusi, ka brāļi izskatās patiešām līdzīgi serafe paraustīja plecus, un atgriezās pie Aleksa virtuvē.
- Tu šeit dzīvo viens pats? - Tā izskatījās, tik lielā dzīvoklī būt vientuļam? Tas vai tad nebija drausmīgi?

Kamēr Meja aplūkoja Aleksa dzīvojamo platību, puisis bija ticis galā ar vakariņu gatavošanu. Tā vien atlika tikai sēsties pie galda. Galds, uz kura viņš bija novietojis traukus, atradās turpat virtuvē. Vismaz silto daļu, viņš bija iecerējis paēst tepat. Ar saldajiem... nu, tad jau redzēs. Niekoties ar saldējumu un augļiem, noteikti var pārcelties uz kādu ērtāku vietu. Tiesa gan, ērtāku citām nodarbēm, ne ēšanai. Taču, šobrīd Alekss par to nedomāja. Viņš pamāja melnmatei, ka var droši ķerties klāt un pats arī apsēdās pie galda. Alekss apsēdās vietā, kas atradās galda galā, Mejai domātos traukus nolicis, turpat, viņam blakus pie galda sāna malas, sev labājā pusē. Lai vieglāk sarunāties un redzēt sarunbiedru. Ja nu meitenei pēkšņi uznāktu vēlme runāties.

Un laikam jau uznāca. Vismaz viens jautājums no Mejas puses bija izskanējis.
Viņš apstipronoši pamāja. - Kā jau tu zini, ar Maiklu, es nesaprotos. Mēs, protams, nedzīvojam kopā. Un māte dzīvo... - viņš mirkli pieklusa, laikam jau apdomādams, kā meitenei to izskaidrot. Galu galā, ja Alekss nosauks vietas nosaukumu, kur dzīvo viņa māte, visticamāk Mejai tas tāpat neko neizteiks. - Viņa dzīvo tādā, kā mazākā miestā. Ne Ardas lielajās pilsētās. - te viņš atminējās, ka meitene bija stāstījusi par zāli un kokiem un vēl pirms viņa paspēja uzdot jautājumu, puisis noraidoši pamāja. - Nē, arī tur nav zaļas zāles un koku. Saule nespīd un laikapstākļi diez ko neatšķiras. Tik vien, ka nedaudz mierīgāk. Mazāka satiksme, ne tik intensīva nakts dzīve.
Mūsu vienīgā saskarsme ar dabu, ir saules gaismas kabīnes. Iespējams, ka tu pamanīji reklāmas pilsētās. - Alekss itin veiksmīgi savienoja ēšanu ar runāšanos. - Pirmajā stāvā man ir istaba, kurā ir saliktas saules gaismas lampas. Ja vēlies, varam vēlāk tur pagulšņāt. Tā ir diezgan patīkama sajūta. Kā gulēt pludmalē. - Alekss iesmējās. - Ja vien es zinātu, ko tas nozīmē. Gulēt pludmalē... - skatiens uz mirkli aizkavējās pie Mejas acīm. - Tavā pasaulē ir arī pludmales? -

Ak, tad Ardai bija arī mazākas pilsētiņas, Meja jau uzreiz aizdomājās par to, ka iespējams, tur ir kaut kas zaļš, kaut nedaudz gaišāk kā lielpilsētā, bet nākošie puiša vārdi lika šīm domām pazust kā pārsprāgušam ziepju burbulim.
Tātad nudien šī pasaule bija sapostīta līdz pēdējam, ne mazākais saules stariņš to nesildīja. Interesanti kā būtu, ja kāds mēģinātu uz loga izaudzēt kādu skaistu puķi, kaut ko pavisam vienkāršu, kaut vai nezāli, kurai patīk vēsas un mitras vietas? Ja katram būtu tads stādiņš, tad varbūt šī pasaule kaut cik atdzīvotos? Viela pārdomām.
- Skaidrs. - Tas skanēja visai domīgi, bet ko gan tur daudz piebilst? No vienas puses bija interesanti pavērot visas šīs cilvēku tehnoloģijas, bet lai tās sasniegtu viņiem ir bijis dārgi jāmaksā.

- Mhm, tās reklāmas ir izvietotas diez gan pamanāmās vietās. - To nu nevarēja noliegt un līdz ar šo pauzi, vēl viens ēdiena kumosiņš tika sparīgi apēsts, tas bija garšīgi un lai tikai Alekss pamēģina apgalvot, ka nemāk gatavot.
- Ar lielāko prieku. - Bet tikai vēlāk, Meja visticamāk ar puisi varētu darīt pilnīgi visu, izmēģināt jaunas un stulbas lietas, kā arī ko nopietnu un nozīmīgu. Visu.
Tikai vai viņas pasaulē bija pludmales? Īsti laikam jau nē, lai gan meitene nebija pārliecināta par savu atbildi. - Manā pasaulē ir dzidra ūdens ezeriņi, kuriem apkārt aug zaļa un trekna zāle, turpat līdzās zied augļu koki un visi ir harmonijā ar dabu, bet par pludmalēm es nezinu, ja tādas pie mums ir, tad es tās nekad neesmu redzējusi. - Tumšmate viegli paraustīja plecus un aizlika aiz aus noklīdušu matu šķipsnu.

Tikai tad ienāca prātā vēl kāds jautājums.
- Un kur ir tavs tēvs? - Alekss viņu nebija pieminējis nevienu reizi.

Tad jau viņiem pamazām sāka veidoties vakara plāns. Droši vien, ka pagulšņāšana gaismas kabīnē, varētu būt labs laiska vakara noslēgums. Bet visādi citādi... Aleksa skatiens uz mirkli aizkavējās pie Mejas un nevilšus viņš aizdomājās, vai tā meitene vispār pazīst mīlestību un tuvību tādu, kāda tā bija pazīstama viņiem. Lai gan... viņa bija atbildējusi uz Aleksa skūpstu, tur, tajā mājā. Tad jau iespējams, ka jā... viņa bija piekritusi doties pie puiša, viņai vajadzēja saprast...
Lai nu kā, Alekss nolēma šobrīd par to nedomāt. Nodevās vakariņu baudīšanai. Lai gan nevarēja noliegt, ka atkāpjoties saspringumam un stresam, puisis sajutās arī noguris. Šī bija bijusi visai sarežģīta un nogurdinoša diena. Un tas vēl bija tā maigi teikts.

Viņš mēģināja iztēloties, kādi varētu izskatīties tie Mejas minētie ezeri ar lekno zāli un saules apmirdzētās pļavas, tomēr Aleksam nācās atzīt, ka neko daudz viņš iedomāties nespēja. Puisis gan bija redzējis kādas bildes no sendienām, kad Arda vēl nebija tik tehniski nogurusi pasaule, taču, godīgi sakot, viņš nemaz tā īsti neticēja, ka šīs bildes atspoguļoja patiesība. Kurš tad to varēja pārbaudīt un zināt. Kā viņi vispār varēja zināt, ka augšā virs smoga un mākoņiem eksistē kaut kāda saule. Saules gaismas lampas bija tikai veiksmīgs zinātnes izgudrojums.

Iespējams, viņš būtu vēl prātojis par sauli un zaļām pļāvām ar dzidra ūdens ezeriem, līdz no pārdomām izsita Mejas jautājums. Puisis pacēla skatienu pret melnmati.
- Mans tēvs sarakstīja grāmatu par maģiskiem simboliem. Attīrītāji viņu... - tā īsti laikam Alekss nespēja atrast pareizo vārdu. Līdz tomēr: - ... nogalināja. -
Lai arī bija pagājuši nu jau vairāki gadi, un Alekss bija patstāvīgs un pieaudzis jauns vīrietis, viņš tik un tā nespēja tikt pāri šim notikumam un Meja pavisam noteikti spēja sajust puiša skumjas.

Vienmuļi grūstīja dārzeņus pa šķīvi, līdz piecēlās un savācis traukus, tos aiznesa uz virtuves galdu. Blakus izlietnei.
- Ejam. - viņš aicināja Meju doties līdzi. Parādījis, kur atrodas kāpnes, kuras veda uz pirmo stāvu, Alekss aizveda Meju uz kādu telpu, kas pirmajā mirklī atverot durvis šķita, kā... vienkārši tukša istaba.
Novilcis apavus un pametis tos ārpusē, Alekss iegāja telpā un aicināja Meju sekot. Telpas grīdu sedza savāds materiāls. It kā viņi ietu pa mīkstu, smilšainu liedagu. Aizgājis līdz mazākām durvīm, turpat telpas sānos, puisis uz mirkli pazuda aiz tām. Ieslēdza lampas.
Jā, ja vien viņi nezinātu, ka šajā pasaulē maģija neeksistē, liktos, ka abi pēkšņi bija nokļuvuši jūras malā. Sildīja saule, telpā pūta viegls vējiņš, grīdas segums ātri vien sasila un nu jau likās, ka smiltis ir kļuvušas siltas. Un tālumā šalkoja jūra. Nekādas jūras te protams nebija. Tik vien kā optiska ilūzija vienā no telpas malām, kamēr citās bija parādījušās tādas pašas ilūzijas radītas palmas, kas viegli plīvoja vējā.

Atgriezies pie Mejas, Alekss pasteidzās atbrīvoties no sava apģērba. - Lampu starojums nevelk cauri apģērbam. Tu nevarēsi to pilnībā izbaudīt, ja būsi apģērbā. - viņš paskaidroja. Taču neņēmās blenzt uz meiteni kārām acīm, tik tā vien gaidot, kad nu viņa atkailināsies. Apsēdies zemē, Alekss apgūlās uz vēdera, galvu novietojis uz rokām. Sajūtas, kuras sniedza šī mākslīgā saule, patiešām bija patīkamas un ļoti atslābinošas.

Skatiens kādu brīdi lūkojās uz puisi, Mejai patika uz viņu skatīties, cik viņš nopietns palika un aizdomājies, eh... kas gan ar serafi notika? Nekad vēl agrāk ne pret vienu viņa nebija jutusi, ko tik savādu, pat ja nebija pagājis diez ko ilgs laiks un Alekss joprojām bija diez gan nepazīstams, bet viņa spētu viņam uzticēt visu savu dzīvi. Jau uzticēja, nebaidoties.
- Es... man... - Meja pat īsti nezināja, ko teikt it īpaši tad, kad sajuta tik spēcīgi puiša skumjas. - Man patiešām ļoti žēl. - Tumšmate piecēlās un vienkārši samīļoja Aleksu, cieši cieši, lai viņš justu, ka meitene ir kopā ar viņu un viņam nebūtu jābēdājas par to, bet no otras puses, serafe pat nespēja iedomāties, ko viņa izdarītu, ja zaudētu kādu no savas ģimenes, visticamāk aiz sāpēm nomirtu.
- Man nevajadzēja to jautāt. Piedod. - Meja jutās vainīga par to, ka puisim kaut ko tik personisku bija pajautājusi, reizēm nudien labāk turēt mēli aiz zobiem.

Bet nu labi, nu viņi varēja doties, vakariņas arī bija paēstas un Meja jutās savā ziņā ideāli, tik vien tas nelielais nogurums pēc smagās dienas, bet vēl šī vakara beigas serafe nevēlējās, vēl nedaudz pakavēties puiša sabiedrībā bija viss, kas viņai vajadzīgs.
Meja sekoja Aleksa piemēram un arī atbrīvojās no saviem apaviem, tikai tā grīda, viņa iekšēji sajutās nedaudz nedroši, it kā tūlīt pat kaut kur varētu iegāzties, tas grīdas materiāls bija savāds, bet nu nekas. Ar to tumšmate tika galā. Un diezgan veiksmīgi.
Bet ak, tu Kungs! Tā ilūzija, tai taču bija jābūt maģijai, radīt tukšā telpā kaut ko tādu bija neticami, it kā zem kājām būtu smiltis un kaut kur tuvumā atrastos ūdens. Un tās palmas, taisni nevarēja ticēt, ka ārpus šīs mājas sienām līst un saules stari nesilda.
Vējiņš viegli pūta Mejas matos, tos glāstot ar maigu pieskārienu. Lūpās tikmēr parādījās smaids, kurš pavisam noteikti apstiprināja to, ka viņai šeit ļoti patīk.

- Tad jāatbrīvojas no drēbēm. - Viņa klusi noteica un palūkojusies uz nu jau zemē guļošo Aleksu, pati sāka izģērbties, šoreiz nebija nekādas kautrības, nekā, un nudien puisim bija taisnība. Novelkot drēbes sajūtas vairāk bija tādas kā mājās, kur viņa staigāja plāna zīda drēbēs, kas tik tikko skar ādu.
Lēni apsēdusies blakus puisim, skatiens aizkavējās pie viņa muguras, pie tām rētām. Kādas gan sāpes viņš bija izcietis... un brāļa nodevību, Meja vēl sūdzējās par savu dzīvi, citiem klājās grūtāk, daudz grūtāk un viņa tik neapdomīgi bija mēģinājusi palūkoties aiz Vārtiem, bet ja godīgi... serafe neko nenožēloja, ja viņa to nebūtu darījusi, tad visticamāk neatrastos tagad šeit.
Pirksti viegli un maigi pieskārās Aleksa mugurai, nedarot pāri, gluži kā ar spalvu, vai tauriņu spārniem, kas viegli, viegli kņudina uzlaižoties uz miesas kādā skaistā ziedu pļavā.

- Tu jau nevarēji zināt. - bija viss puiša komentārs. Nebija nepieciešams atvainoties un nekas tāds jau arī nebija noticis. Tikpat labi, Alekss jau varēja arī neatbildēt. Paklusēt.
Meitenes rokas, kas pēkšņi bija apvijušās ap viņa pleciem, likās negaidīts žests. Bet varbūt tā viņas pasaulē bija pieņemts izteikt līdzjūtību. Alekss neiebilda.

Nu jā, tā viņš bija teicis, ka lampu starojums labāk iedarbojas uz kailas miesas. Meja bija pareizi sapratusi. Lai arī Aleksam gribējās, viņš tomēr neskatījās, kā Meja izģērbjas. Tik vien kā juta, ka meitene iekārtojas līdzās. Un tad, viņas liego pieskārienu.
Puiša augums viegli notrīsēja un uz kailās muguras parādījās zosāda. Alekss pagrieza galvu uz sāna un lūkojās uz Meju. - Ja tu šādi turpināsi man pieskarties, man gribēsies tevi iegūt. Bet es neesmu pārliecināts, ka tā ir laba doma. Un ka tavā pasaulē... vispār kas tāds ir pieņemams. - puisis pavisam godīgi atzina savas bažas. Nevarēja jau liegties, ka meitenes pieskārieni bija patīkami un bija vienkārši muļķīgi lūgt viņai pārstāt to darīt, bet tad atkal... tās pašas domas, kas viņu bija mocījušas pirmīt, pie galda, tagad atgriezās puiša prātā. Kā viņas pasaulē vīrieši un sievietes mīlēja viens otru? Kā viņi radīja pēcnācējus? Vai viņi mēdza mīlēties, lai tikai izjustu baudu un apmierinātu savas dziņas, vai arī darīja to tikai tad, kad vēlējās radīt pēcnācējus?

- Tu teici, ka tev un taviem biedriem to sievieti... Aneti, vai nav vienalga, kā viņu sauc, ir jānogalina. - Meja tā bija teikusi, kad viņi vēl atradās mājā, kur uzturējās arī melnmates biedri.
- Tu esi kādreiz kādu nogalinājusi? - viņa taču teica, ka esot eņģelis. Nu labi, varbūt tieši neteica, bet deva nepārprotamus mājienus. Bet, vai tad eņģeļi mēdz nogalināt citus? Un pat ja mēdz, vai to kādreiz bija darījusi Meja? Viņa zināja, kā tas ir... izdzēst kāda cita dzīvību?

Jā, taisnība, Meja nevarēja zināt, kas bija noticis ar Aleksa tēvu, bet tomēr tas neliedza viņai justies vainīgai par to, ka meitene ir bāzusies lietās, kuras pavisam noteikti neattiecās un viņu. Un tas apskāviens, tumšmate pati no sevis kaut ko tādu nebija gaidījusi, bet tik pēkšņi gribējās pieglausties Aleksa augumam ciešāk klāt un samīļot viņu.
Bet tā grāmata par maģiskajiem simboliem? Tas likās interesanti un iespējams, Meja pat vēlētos tādu grāmatu apskatīt, interesanti, to kaut kur varēja dabūt? Lai gan zinot, ka Attīrītāji nogalinājuši tās dēļ cilvēku... nācās šaubīties.

Te bija tik labi, gan siltuma dēļ, gan Aleksa dēļ, kas gan viņai būtu vajadzīgs vairāk, it kā nekas. Pat uz Astindelu pēkšņi tik ļoti negribējās doties, bet nudien, kāpēc gan viņa nevarētu palikt šajā pasaulē, neviens nespiedīs doties atpakaļ, jo tā taču būtu viņas izvēle, ne?
Palikt šeit...
Meja pasmaidīja par Aleksa vārdiem, lai gan smaids drīz vien nodzisa. No vienas puses viņa vēlējās just Aleksu sev tuvāk, just viņa pieskārienus slīdām pār viņas augumu. Sajust viņa skūpstus, kā Gabriela mājā, tās trīsas, kas pārņēma augumu.
- Bet mēs neesam manā pasaulē... - Meja pieliecās un ar lūpām pieskārās puiša vaigam uzspiežot vieglu skūpstu. - Tur, iepriekš, pirms dušas, es vēlējos, lai tu turpini, vēlējos sajust tavus skūpstus. No kā tu baidies? - Mejai nebija bail, viņa bija pārliecināta par savu izvēli, jā, varbūt tas bija dīvaini, ka viņa nebija izvēlējusies kādu serafu, bet gan parastu cilvēku, un tomēr... tas bija pareizi, vismaz tumšmate tā domāja.

- Jā, es tā teicu. - Meja apstiprināja un viņas acīs parādījās neliela sāpju atblāzma. Tikai vai viņa bija kādu nogalinājusi? Protams, ka nē. Tas lika serafei skumji nopūsties. - Nekad. - Tumšmate noraidoši pamāja ar galvu. - Bet mums tas ir jāizdara, ja nē, šī pasaule aizies bojā. Anete... viņa bija viena no mums, tikai nodeva mūs un noslēdza līgumu ar ļaunumu. Tāpēc mums viņa jāaptur. Un tas patiesībā ir skumji. Es nesaprotu, kāpēc eņģelim vajadzētu ko tādu darīt, kas viņas dzīvē notika? To mums neviens nav pastāstījis, tikai saņēmām šo uzdevumu un tikām attriekti šurp, neko nezinot, neko nenojaušot. - Mejas skatiens aizslīdēja līdz Aleksa acīm. - Bet man pat šeit patīk. - Un to viņa teica patiešām nopietni.

- Es nevēlos, lai tu kādu nogalini tikai manas pasaules dēļ. Zini, mēs paši spējam ar to lieliski tikt galā. - Aleksa skatiens aizkavējās pie meitenes acīm. Viņš, protams, nezināja, kas tāds noticis tās sievietes dzīvē, tāpat arī to, kāpēc eņģeļi par savu kaujas un attiecību skaidrošanas lauku, bija izvēlējušies Ardu.
- Dari to, ja tev tas jādara savējo dēļ. Bet ne jau Ardas dēļ. - kaut kā šis iemesls Aleksam likās visai bezpersonisks. Kas eņģeļiem par daļu gar šo sasmakušo pasauli? Viņš bija vairāk kā pārliecināts, ka cīņa nebija par šo pasauli. Tur bija kaut kas vairāk. Un visticamāk, arī to Meja nezināja, tāpat, kā kādi tad bija tie iemesli, kas vadīja svēto Aneti šajā pasaulē.

- Tas nekad nav viegli. Raudzīties uz personu, kuras dzīvību vēlies apraut. Un tad to izdarīt. Tās ir briesmīgas sajūtas un es nenovēlu tev to piedzīvot. - Alekss noteica, pagriezies uz sāna, lai būtu ērtāk skatīties uz meiteni. - Tu tikai nepadomā, ka es esmu kaut kāds masu slepkava. - viņš pasmaidīja. - Mūsu ieročiem, nu tu jau droši vien to zini, redzēju, ka jūsu ģērbtuvē bija arī šaujamieroči, viņiem ir paralizējošais režīms. Es parasti izmantoju to. Varu aizbildināties, ka mana darba specifika to prasa. Lai aizturētais būtu dzīvs. Jo dzīvs cilvēks var pastāstīt interesantas lietas, bet miris gan nē. - vismaz tā bija pārliecība, ar kuru Alekss sevi mierināja.

Mazliet neticības pilns skatiens aizkavējās pie Mejas acīm, kad meitene paziņoja, ka Arda viņai patīkot.
Alekss neticībā nogrozīja galvu. - No Paradīzes padzīts eņģelis, apgalvo, ka aiz sētas esot labāka dzīve, nekā Paradīzes dārzā. - lūpas savilkās smaidā.
Jā, tiešām. No kā viņš baidījās?
- Es nevēlos, lai manis dēļ tevi nelaistu atpakaļ Paradīzē. Tev noteikti jābūt šķīstai, tīrai, cēlai. - Aleksa roka pastiepās un noglāstīja Mejas vaigu. - Nevēlos tev nodarīt pāri. - pirksti izslīdēja caur viņas tumšajiem matiem, kamēr skatiens pavadīja viņa paša roku. - Es esmu tikai netīrs, grēcīgs cilvēks. Man nevajadzētu apmierināt savas fizioloģiskās iegribas ar eņģeli. Man tas nešķiet pareizi. - Tepat Stonas ielās viņš varēja dabūt meičas vienas nakts priekiem, cik vien uziet.

- Es to daļēji daru savu vecāku dēļ, es viņus pievīlu izdarot muļķības, kā rezultātā esmu šeit. - Bet vai Mejai vajadzēja teikt, ka viņa pagaidām neko nenožēlo no tā, ko bija izdarījusi? To, ka bija nokļuvusi tik drūmā pasaulē? Laikam jau nē, labāk paklusēt un nebilst neko. Vien skatiens bija kļuvis nedaudz skumīgs.
- Un daļēji es to daru sevis dēļ, pat ja esmu satikusi cilvēku, kura dēļ es varētu neatgriezties mājās. - Meitenes skatiens aizslīdēja līdz Aleksa acīm un pie tām pakavējās.

Izklausījās, ka Aleksam bija pieredze ar cilvēku dzīvību atņemšanu, vai viņai būtu jābaidās? Iespējams, bet Meja nejuta nekādas bailes turklāt... viņa vēl joprojām bija karotāja, trenējusies un mācījusies cīnīties, tik vien kā viņas galvenais ierocis šeit nebija, loks un bultas... tie palika Astindelā. Bet nogalināt cilvēkus, iedomājoties par sāpēm un tām sajūtām, ko viņi tajā brīdī pārdzīvotu pār Mejas augumu viegli pārskrēja aukstuma vilnis atstājot zosādu. Tumšmate par to negribēja domāt un ko gan Gabriels bija domājis paņemot viņus šurp. It kā viņi varētu nogalināt Sīliju, tas taču bija smieklīgi.
- Es... - Viņa apklusa. - Es nezinu, ko pat īsti teikt. - Meja nopūtās un atglauda matu šķipsnu, kas krita acīs.

Meitene pasmaidīja, jā... no Paradīzes padzīts eņģelis. Tas skanēja diez gan skarbi, jo viņa patiešām bija izraidīta no mājām, atradās tālu prom un nespēja atgriezties bez nosodījuma, jo uzdevums bija jāpaveic. Tikai aizvērusi acis viņa joprojām dzirdēja to dēmonisko balsi, kas aicināja doties prom un pamest serafus, uzmeklēt Sīliju. Bet nekad...
- Ja es neizpildīšu doto uzdevumu, mani tāpat tur īsti neviens negribēs ielaist, aizsūtīs atkal uz citu pasauli darīt neiespējamus darbus, ļaujot tikai pāris stundas palikt mājās. - Tā jau bija, uzreiz pēc atgriešanās no iepriekšējās pasaules.
- Tu man nevari nodarīt pāri. - Mejas pirksti apvijās ap Aleksa plaukstu, kas turpat vien slīdēja caur viņas matiem. Tikai nākošie puiša vārdi, tie likās, kā salti meli.
- Nē, tu tāds neesi. Es to zinu, nejautā kā, bet zinu. Tu, Alekss, esi labs cilvēks, ja tāds nebūtu... tad es šeit nesēdētu tev blakus, es būtu palikusi pie pārējiem. - Serafe nopūtās un beidzot novērsās no puiša, kāpēc viņš tik slikti par sevi domāja? Tas bija tik savādi...

- Savu vecāku dēļ? - Alekss pārjautāja, izskatoties visai izbrīnīts. - Tavi vecāki vēlas, lai tu nogalinātu kādu no savējiem, pat ja šis kāds ir noziedzies? Nē, nu es saprotu, ka pievīli, bet vai paveicot uzdevumu, kurā tu izdzēs kāda cita dzīvību, tu atgūsi viņu... nu, kā, lai to pasaka... - nē, ne jau mīlestību. Vecāki nepārstāja mīlēt savus bērnus, lai vai ko viņi būtu sastrādājuši. - Viņu uzticēšanos? - jā, lai būtu uzticēšanās.

Viņš visai labi saprata Mejas mājienus. Alekss nebija muļķis. Tiesa, nevarēja teikt, ka meitenes neizskaidrojamā, varētu pat teikt, ka naivā, pieķeršanās viņam, glaimoja. Puisis noraidoši pamāja ar galvu. - Šī nav vieta priekš tevis. Tevi te saplosīs un iznīcinās. Tev jāatgriežas mājās. - tas izklausījās visai neapstrīdami. Pat ja ne pavēles formā. Jā, gluži tādā pašā tonī, kā viņš bija runājies pa telefonu, vēl atrodoties Gabriela mājās. Neapstrīdami un iebildumus nepieņemot.

Alekss paraustīja plecus. - Es arī nezinu. Tas ir, es nevēlējos tevi nobiedēt, vai apelēt pie sirdsapziņas. Es pat nezinu... man vienkārši tāds uzdevums liekas visai briesmīgs. Man, kā cilvēkam. Bet tu esi eņģelis. - Protams, cilvēki bija dažādi un ja viņš būtu kāds cits... nu kaut vai viņa paša brālis, iespējams, ka Mejas uzdevums nemaz neliktos nekas briesmīgs. Varbūt Maikls patr piedāvātos to paveikt Mejas vietā. Varbūt Aleksam vajadzēja piedāvāties to paveikt viņas vietā?

Puiša roka spēji sagrāba Mejas roku un parāvis uz savu pusi, viņš ļāva meitenei nokrist zemē, uz muguras. Tas bija viens mirklis, kad viņa jau gulēja zemē un melnmates rokas bija piespiestas pie zemes. Aleksa augums atradās virs viņas auguma un puiša kājas piespieda pie zemes viņas kājas. Viņa augums bija sasprindzis, izceļot muskuļu nevainojamo reljefu. Acis cieši raudzījās serafes acīs. Alekss bija spēcīgs. Cilvēka spēks bija daudz lielāks, nekā Mejas spēks. Vismaz šī cilvēka.
- Es varu tev nodarīt pāri. Tava neuzmanība un nepiesardzība ir nevietā. Tu neko par mani nezini. Un aizmirsi, ka es teicu, ka esmu tikai savā pusē. Jūs visi tik viegli uzticaties svešiniekiem? - Aleksa rokas visai spēcīgi žņaudza Mejas delmus. Viņš nemaz nedomāja laist meiteni vaļā. Skatiens kavējās pie viņas acīm, līdz viņš noliecās līdz meitenes lūpām un kaislīgi noskūpstīja tās.

- Ai, nē. Tu mani pārprati. - Tumšmate nervozi ar pirkstiem iebrauca savos matos, tos atglaužot, bet būtībā Aleksa vārdi izklausījās tā kā patiesībā bija. Lai atgūtu savu cieņu un biļeti uz atgriešanos mājās viņai vajadzēja nogalināt. Bet kāpēc? Varbūt Sīlijai bija iemesls noslēgt vienošanos ar tumsu, varbūt, ka nē, bet iespējams, ka pastāvēja iespēja apturēt viņu savādāk.
- Es vairs nezinu. - Meja izskatījās nudien apjukusi. Viņa taču bija karotāja, nogalināt dēmonus bija viens, bet vienu no viņiem... tas nudien skanēja nepareizi.

Vai Alekss patiešām vēlējās, lai viņa dotos projām? Kāpēc? Serafe pat nedaudz saskuma, varbūt viņam bija taisnība, šī nebija viņas pasaule, bet pasaules bija daudz un vai tad Meja pat nevarēja izvēlēties, kurā vēlētos dzīvot? Turklāt viņa pielāgotos, visticamāk.
- Tu vēlies, lai es dodos prom? - Beidzot saņēmusies uzdot šo jautājumu, meitenes skatiens vērās puiša acīs, viņa pēkšņi baidījās par viņa atbildi, bet Aleksam vajadzēja tikai pateikt...

- Mēs esam karotāji, es un mani biedri... - Nu labi, lielākā daļa, pāris orākuli arī bija. - ... mūs mācīja, lai cīnāmies pret tumšu, bet ja es tagad tā domāju, tad varbūt var atrast citu variantu kā cīnīties pret Sīliju, iespējams, ir kāda cerība. - Gaisma tuneļa galā, kurai sekot. Vajadzēja aprunāties ar Gabrielu. Viņš noteikti zināja daudz vairāk nekā viņa, turklāt... Mejai bija aizdomas, ka Metatrona dēls nestāsta visu.

Viņa mierīgi sēdēja un nemaz nenojauta, ka Alekss rīkosies tik strauji. Aiz pārsteiguma Meja pat aizmirsa kā elpot, vien skatiens nedaudz nesaprotoši vērās un puisi. Tumšmate bija sagūstīta kā zvērs, kurš tikko iedzīts stūrī.
Serafe juta Aleksa spēku, viņa zināja, ka pret to pašreiz neko nevar izdarīt, tikai kāpēc viņš tā darīja? Ko gan puisis vēlējās pierādīt? Meitenes skatiens lūkojās pretī puiša skatienam, viņa nenovērsās neizrādot nekādas bailes. Viņš taču nedarīs viņai pāri, vai ne? Viņš teica, ka ar viņu Meja ir drošībā.
- Tu man nedarīsi pāri... - Nevarēja saprast vai tas bija lūgums, vai neapšaubāms secinājums, vai varbūt abi kopā. - Es varētu būt tavā pusē. - Tumšmate nočukstēja vēl joprojām lūkojoties Aleksa acīs.

Tas kaislīgais skūpsts lika sagriezties galvai tik strauji... ka Meja jau vēlreiz aizmirsa, ka ir jāelpo, ka smadzenēm nepieciešams skābeklis, bet acīmredzot, tās bija palikušas Astindelā kopā ar veselo saprātu.
Pat ja tumšmatei īsti nepatika, ka viņa pašreiz atradās gūsteknes lomā, meitenes lūpas atbildēja skūpstam, tāpat kā augums tiecās pretī Aleksa augumam, vēloties to izjust ar katru ādas milimetru.

Tik viegli bija viņu samulsināt.
Alekss lūkojās uz meitenes apjukumu un smaidīja. Nē, nebija jau viņa mērķis sajaukt Mejai prātu un likt apšaubīt citu iedēstītās patiesības. Jā, par to viņš bija pārliecināts, ka tās bija citu iedēstītas patiesības un iespējams, ka jaunā karotāja nemaz neaizdomājās par to, kāpēc viņai jādara tas, ko liek un vai nav cita ceļa, kā atrisināt šo problēmu.
Nogalināt. Iznīcināt.
Nē, nu labi. Iespējams, ka viņam par to nevajadzēja domāt.

Alekss jautājoši palūkojās uz meiteni. - Tagad? Vai vispār? Es runāju globāli, ne par šo brīdi. Ja es nevēlētos tavu sabiedrību, es nebūtu tevi vedis uz savām mājām. - tieši tik vienkārši, ne? Protams, par to došanos prom, puisis bija domājis vispārīgi, ne jau par šo pašu brīdi. Galu galā, to taču viņš saprata, ka Meja nemaz nevar doties prom, kamēr nebija tikusi galā ar to Attīrītāju kritušo eņģeli.
- Es nezinu, vai tev vajag meklēt citu variantu. Un vai cits variants ir vispār iespējams. - Alekss domīgi noteica. - Iespējams, ka tie, kas tev liek to paveikt, zin labāk. Un, ja godīgi... man viņa šķiet patiešām ļoti sabojāta persona. - bija pilnīgi iespējams, ka nekādas citas labošanas tur neko daudz nelīdzēja.
- Toreiz, es nezinu, kāpēc tā atgadījās, ka viņa sajauca mani ar Maiklu. Nu, labi, sajauca... bet viņa nelikās mierā. Likās, it kā pati sev nespētu piedot to kļūdu. Viņa uzbūra kaut kādu maģiju, kas man nodarīja sāpes. Es zaudēju samaņu. Un kad pamodos no bezsamaņas, es biju ieslēgts Attīrītāju pagrabos, kur viņi tur savus gūstekņus. Viņa atsūtīja pie manis Maiklu, lai viņš paziņotu Attīrītāju lēmumu sodīt mani par buršanos. Jo es esot izmantojis burvestības pret Aneti un izvīlis no viņas informāciju.
Viņš nostādīja mani ar seju pret sienu. Viņam rokās bija "Dzelksnis". Tā ir pātaga, kuru apvij sprakšķoši elektro lādiņi. Nekad neesmu sapratis, vai tā ir maģija, vai tehnoloģija. Bet droši vien nav arī tik būtiski. Tā nodara nepanesamas sāpes. Man piespriestais sods bija divdesmit cirtieni. Pēc pirmajiem pieciem, es lūdzos, lai Maikls par mani apžēlojās. Pēc desmit, es vairs nespēju pakliegt, tikai raudāju. Es būtu saļimis zemē, ja vien manas rokas, nebūtu saslēgtas rokudzelžos, virs manas galvas. Manas ciešanas turpinājās. Man likās, ka es sajukšu prātā.
Tad atnāca viņa. Stāvēja līdzās un noskatījās, kā Maikls mani moka. Kad tas beidzot bija galā, viņa aizsūtīja Maiklu prom un pienāca pie manis. Viņas pirksti ieslīdēja manās brūcēs. Nolaizījusi manas asinis no saviem pirkstiem, viņa pieliecās pie manas auss un klusi teica: "Tagad es jūs vairs nesajaukšu, jo Dzelksnis tevī ir atstājis neizdzēšamas pēdas." - Aleksa nodoms nebūt nebija Meju biedēt, tomēr viņam likās, ka meitenei vajadzētu zināt, kas ir tā persona, kuru viņai jāiznīcina.
- Nav gluži vakara pasaciņa, pirms gulētiešanas, taču tas būtu tikai godīgi, ja tu zinātu arī par viņu. Lai tu zini, kas notiks ar tevi vai taviem biedriem, ja jūs kļūdīsties un nonāksiet viņas nagos. Neviens jūs neaizstāvēs un necentīsies izpestīt. Vienkārši... zini to... - jo to, ka Anete zin par Meju un viņas biedriem, Alekss bija pārliecināts.

Jā, taisnība. Alekss nedarīs Mejai pāri. Tomēr, pirms atlaist meitenes rokas, viņš noliecās pie viņas auss un klusi noteica: - Manā pusē neder tik naivas personas, kā tu. -
Protams, skūpstot meiteni, Aleksa rokas palaida vaļā viņas delmus, tāpat kā kājas gluži instinktīvi ieslīdēja starp Mejas kājām. Nevairoties no tuvības, puiša gurni piespiedās meitenes gurniem un lēni šūpojoties uz priekšu un atpakaļ, rīvējās gar viņas klēpi. Viņa pirksti bija pazuduši Mejas melno matu jūklī, kamēr lūpas aizrautīgi un kaislīgi baudīja skūpstus. Ar katru elpas vilcienu, viņš aizrāvās arvien vairāk. Aleksam gan vēl joprojām nebija pārliecības, ka tas, ko viņi dara ir pareizi. Taču... ja jau Meja neiebilda...

Ak, tad globāli, bet tik un tā Meja bija pārliecināta, ka pati var izvēlēties pasauli, kurā pavadīt savu dzīvi, lai gan viņa īsti to nezināja... Pasauli, kurā varētu būt laimīga, kurā varētu mīlēt. Jā, varbūt serafe bija naiva, jo nepazina cilvēku dabu, bet tas neliedza mēģināt pielāgoties, mēģināt iepazīt cilvēkus, un viņa zināja, ka ne jau visi no viņiem ir ļauni un samaitāti. Alekss tāds nebija, pat ja mēģināja pierādīt ko citu. Varbūt viņa redzēja, ka puiša sirds nav samaitāta, vismaz ne tik ļoti kā citiem.

- Bet es nebiju aizdomājusies, ka viņa taču vēl joprojām daļēji ir mūsējā, kaut kur ir jābūt viņas serafes sirdij, kas kalpo gaismai, nevis tumsai. - Tumšais skatiens lūkojās Aleksa acīs. Par šo viņai nāksies runāt ar Gabrielu, iespējams, pastāv kāda iespēja, kā atbrīvot Sīliju no tumsas, galvenais, lai Gabriels nepadomā, ka Meja viņu ir nodevusi, ja jau runā par tādām lietām. Bet viņi bija tikai apsprieduši kā iznīcināt, nevis mēģināt glābt, tas bija nepareizi, protams, Mejai vajadzēja klausīt pavēlēm, kā kārtīgai karotājai, bet tomēr...
Ļoti sabojāta persona? Kā Alekss to domāja, viņš zināja pārāk daudz, vismaz tumšmate tā sāka domāt, un puisis nebija diez ko nasks uz informācijas atklāšanu, kā tas jau bija pierādījies šodien.

Aleksa stāsts. Plaukstas viegli aizspieda muti aiz sašutuma, laikam jau tomēr meitene bija kļūdījusies, vai patiešām, ko tādu var nodarīt eņģelis? Tādas sāpes un ciešanas. Un kā Maikls varēja ko tādu izdarīt savam brālim, bet laikam jau tas sagaidīja visus serafus, kuri atradās Ardā. Sīlija nevienu nepažēlos. Ha! Bija pat jāsmejas par to ideju, doties pie viņas un iefiltrēties Attīrītāju sabiedrībā, Gabriels pareizi teica, Sīlija bija spēcīgāka par viņu, bet tikai tāpēc, ka tumsa bija iznīcinājusi gaismu.
- Viņa mūs nogalinās, pa vienam vien. - Ja viņi kļūdīsies, Alekss bija brīdinājis viņu, Meja brīdinās pārējos, bet ne šajā brīdī, pagaidām viņa vēlējās būt puisim blakus un nedarīt viņam pāri. Meja nebija Sīlija, bet kāpēc gan tā riebekle mēģināja sasaukt viņu? Kas viņai bija padomā attiecībā un Meju? Vai viņa domāja, ka Meja pastāstīs, kur atrodas viņu svētnīca? Kaut kā tumšmatei likās, ka Sīlija visu zina, ka viņa šo pasauli pārzina kā visus savus pirkstus un ļaunos plānus. Tas bija biedējoši.
Bet kārtējo reizi Mejai bija pārāk daudz jautājumu, bet atbilžu tikpat kā necik.

Viss notiekošais joprojām šķita savādi, bet Meja pat nevēlējās, lai Alekss viņu laistu vaļā, tieši otrādāk. Tas nedaudz viņu pašu biedēja un tajā pašā laikā nē.
- Es esmu stiprāka, nekā tev liekas. - Tumšmate nočukstēja par atbildi, bet nu jau vairs nebija īpaši daudz laika ļauties sarunām.
Nervi šķita saspringuši tik ļoti, ka katrs Aleksa pieskāriens atbalsojās divtik spēcīgi. Viņa nepretojās, bet paklausīgi pakļāvās, vairs nedomājot ne par ko, kas būtu labi, un kas slikti. Viņa dzīvoja tikai vienreiz, turklāt, kāpēc gan kaut ko nožēlot? Nu nē... Un viņa to vēlējās.
Lūpas tiecās pretī skūpstiem un meitenes pieskārieni viegli slīdēja pār Aleksa augumu, vēloties noglāstot katru milimetru, sajust viņu vēl tuvāk, lai šajā brīdī nekas nespētu viņus šķirt. Šķita, ka sirdspuksti kopā ar straujo elpu dejo nebeidzamu tango. Aizraujošu tango, kas liek trīsēt visam augumam gaidās un vēlmēs.

Alekss īsti nezināja, ko teikt. Viņš nekad nebija sastapis savā dzīvē eņģeļus un viņam nebija ne mazākās nojausmas, vai tiem sirdī slēpās kas labs, arī tad, kad viņi bija pārdevušies tumsai, vai arī nē. Tā sieviete, kas apsūdzēja viņu un lika Maiklam mocīt savu dvīņubrāli, Aleksam šķita ļauna un atriebīga. Viņš nekad neticētu, ka viņa ir eņģelis. Bet tad atkal... arī eņģeļi mēdza pieslieties tumsai. Viņi vienkārši bija satikuši vienu tādu.
Ko ieteikt Mejai, kad jau viņa tik sparīgi lūkojās uz Aleksu, it kā viņš zinātu pareizās atbildes. Viņš nezināja. Paraustīja plecus neziņā. Lai gan, viens padoms gan viņam atradās:
- Nedari neko uz savu galvu. Pajautā kādam, kurš gudrāks. -

Jā, tieši tādēļ. Ka šeit nu gan Mejai bija taisnība. Anete viņus iznīcinās, ja viņi kļūdīsies. Un Aleksam negribējās, lai Meja ciestu. Pat nerunājot par tām sāpēm, kuras viņš pats bija izcietis. Vispār. Nemaz. Lai viņa neiekultos nepatikšanās un nenonāktu Attīrītāju nagos.
- Es nevarēšu tev palīdzēt, ja tu nonāksi viņas gūstā. Ja Attīrītāji tevi apsūdzēs. Tu to saproti, vai ne? - puiša skatiens uzmeklēja melnmates acis.
- Tavi biedri, vismaz tik cik man sanāca viņus redzēt, uzvedās visai neapdomīgi un pārgalvīgi. Tam nav nozīmes, ka jūs esat karotāji. Trenēti, mācīti... vienalga! Mēs arī esam. Tie, kas ir Karotāji. Un Attīrītāji ir trenēti un mācīti. Un mēs esam savā pasaulē un mums ir priekšrocības.
Saproti mani... es nevēlos tevi biedēt. Tikai lūdzu būt piesardzīgai. Un apdomīgai. - lai gan... tas bija nedaudz divkosīgi, vai ne? Ja Meja būtu bijusi apdomīga, viņš būtu miris.

Tātad viņai viss būtu jājautā Gabrielam, bet kaut kā tumšmatei nelikās, ka Gabriels tagad ņems un atbildēs uz visiem viņas jautājumiem. Tā tas nenotiks, visticamāk, un kur gan Meja varētu uzzināt atbildes? Hmm...
Iespējams, bija jāizbeidz sarežģīt sava dzīve un jādara tas, ko liek nevis tas, ko meitene bija sadomājusi pati uz savu galvu. Gan jau serafi bija mēģinājuši izdomāt labākos variantus kā tikt galā ar Sīliju, bet sodot viņu ar nāvi... vai patiešām nebija neviens cits labāks variants, kaut gan redzot rētas uz Aleksa muguras tā vien gribējās sadot Sīlijai un nemeklēt nevienu labāku variantu kā izrēķināties ar to draņķi. Vai Meja bija atriebīga? Līdz šim likās, ka nē, bet varbūt tomēr, ja jau viņas prātā nāca tādas domas, turklāt Maikls arī nebija labāks, viņš spīdzināja savu miesīgu brāli. Laikam tāds tādu atrod.
- Es pajautāšu. - Bet neko nedarīt uz savu galvu, to laikam Meja nespēja apsolīt, viņa nevēlējās dot solījumu, kuru iespējams, nespēs izpildīt.
Nevarēja jau zināt, kas ar laiku notiks. Varbūt, pat šī pasaule spētu sagriezties kājām gaisā, tāpat kā pēkšņi visa Mejas dzīve.

Viņš nevarēs palīdzēt. Mejas skatiens lūkojās uz puisi, ja viņa nokļūtu Attīrītāju gūstā, meitene nevēlētos, lai Alekss mēģina viņu glābt, jo tad viņš ciestu, un to tumšmate negribēja, ļoti negribēja. Viņš tā jau bija cietis no Sīlijas dusmām, lai vēl vairāk ciestu, viņas dēļ, nē, to Meja nepieļaus un darīs visu, lai Aleksu pasargātu.
- Es to saprotu, bet neko nevaru apsolīt, mana atrašanās šajā pasaulē jau ir liels risks un zinot, kas mums jāpaveic, iznākums var būt traģisks. - Tumšmate pati taču sev apsolīja, ka nenodos Astindelu, ka nepadosies un drīzāk mirs, nekā pievils savējos.
- Tikai apsoli man, ka tu nedosies nekādās glābšanas misijās, ja tomēr ar mani kaut kas notiks. Lūdzu. - Mejai būs vieglāk, ja viņa zinās, ka Alekss ir drošībā. Viņas pirksti noglāstīja puiša vaigu un skatiens bija lūdzošs. - Vienkārši apsoli to. - Tā būs visiem labāk. - Es nevēlos, lai tev būtu jācieš manis dēļ. - Lai gan, meitene sevi pieķēra pie domas, ka ja Alekss nonāktu pie Sīlijas viņa mēģinātu puisi glābt ar visiem spēkiem.

* * *

Meja nespēja šīs sajūtas raksturot ar vārdiem, tas viss bija tik savādi un reizē valdzinoši, tik nepierasti, bet viņa nenožēloja ne mirkli un tagad guļot uz Aleksa pleca un dzirdot viņa sirdspukstus domas joprojām klīda tālos mākoņos. Viss uz brīdi bija zaudējis savu nozīmi, laiks bija apstājies, problēmas atkāpās, un galvenā bija kaisle, un puiša tuvums.
Viņa savu nevainību bija atdevusi cilvēkam, jā, cilvēkam, un Meja bija pārliecināta, ka tas bija pareizi, lai gan eņģeļi visticamāk teiktu, ko citu un nosodītu viņu, bet nevienam tas nebija jāzina.

Pirkstu gali viegli slīdēja pār Aleksa krūtīm un nevainojamo vēderu, viņš bija ideāls priekš viņas. Negribējās neko citu darīt, tik vien kā palikt šeit un gulēt viņam līdzās, bet serafe zināja, ka viņai drīz vajadzēs doties atpakaļ pie pārējiem.
Jauna diena, jauns sākums.

- Pajautā gan... - Alekss apstiprinoši pamāja. Nē, nu, ja būsim godīgi, tad tā īsti jau līdz galam viņš tāpat neticēja, ka Meja apzinās, cik neapdomīgi ir iesaistīties konfliktos ar Attīrītājiem un Karotājiem, bet... ko tad viņš varēja padarīt. Ja viņai te bija savs uzdevums, kuru vajadzēja paveikt, tad tas bija jāpaveic. Viņš necentās no meitenes paģērēt kaut kādus solījumus vai sazin ko vēl.
Tādēļ arī Mejas pieprasītais solījums, Aleksī izraisīja visai lielu izbrīnu. Tādu brīdi puisis klusēja. Viņa skatiens kavējās pie telpas grīdas seguma. Ja vien viņš vispār skatījās. Visticamāk jau, ka nē.
Viņš noraidoši pamāja. - Tu man izglābi dzīvību. Būtu visai necilvēcīgi, ja es necenstos glābt tavējo, ja būtu tāda iespēja. Godīgi sakot, Meja... - viņš pacēla skatienu līdz viņas acīm. - Tu mani aizvaino lūdzot apsolīt ko tādu. Tā ir vismuļķīgākā lieta, kādu man kāds jebkad ir prasījis apsolīt. Pirmkārt, tu pati šādu solījumu nedotu. Otrkārt, manas izredzes šajā pasaulē izdzīvot un izkulties cauri nepatikšanām, ir daudz lielākas par tavējām. Es negrasos ciest tevis dēļ. - viņš nedaudz īgni novilka.

Aleksa skatiens vērās telpas griestos. Vienu roku palicis zem galvas un otru aplicis Mejai ap pleciem. Bija labi. Nu, varbūt viņš vēl neatteiktos uzsmēķēt. Bet arī tāpat bija labi. Prātā bija tukšums un visas problēmas kaut kur atkāpušās otrā plānā. Tā varētu palikt. Pat ja baudpilnā tukšuma sajūta pamazām izplēnēja un galvā sāka līst visādas domas. Gan par rītdienas darbiem, gan arī tas, ka iespējams, viņiem vajadzētu iet gulēt gultā. Ko tad viņi te tā... zemē... gultā būtu ērtāk.
Palaidis vaļā meitenes plecus, puisis piecēlās sēdus un palūkojās zemē. Skatiens aizkavējās pie sārtajām asins lāsēm un viņš tā kā viegli nopūtās. Atkal bija atgriezusies sajūta, ka viņi kļūdījās.
Noliecies pie meitenes vaiga, viņš uzspieda tam buču un piecēlies kājās padeva viņai roku. - Ejam. Parādīšu, kur var nomazgāties. - Gaismas telpā izdzisa, tiklīdz kā jaunieši bija izgājuši no saules gaismas kabīnes.

Alekss aizveda Meju līdz dušas telpām un atstāja meiteni tur. Viņš pats nomazgājās pie vienas no izlietnēm un pamāja uz durvju pusi. - Es būšu guļamistabā. - puisis painformēja un atstāja Meju vannas istabā vienu.
Aleksa guļamistaba bija visai liela un ieturēta gaišos toņos. Nekā daudz no mantām te nebija. Liela gulta, pāris skapīši un tas arī viss. Kājau viņš bija teicis, puisis arī atradās guļamistabā. Savu kailumu tā arī nebija piesedzis. Sēdēja gultā un visai sparīgi kaut ko pētīja planšetē, līdzīgu, kādu Meja bija redzējusi Flērai. Turpat viņam blakus, uz gultas, mētājās arī Alekša telefons.

Kad iestājās klusums, Meja sajutās nedaudz neērti, viņa taču nebija neko tādu pateikusi, tikai palūgusi, lai Alekss viņai dod solījumu un viss. Kaut gan viņa apzinājās, ka šīs solījums ir visai... īpatnējs, jo ko tādu solīt būtu ļoti grūti.
- Es nevēlējos tevi aizvainot, vienkārši... - Meja mēģināja atrast īstos vārdus. - Ja es zinātu, ka tu esi drošībā, tad ne par ko nesatrauktos. - Nu kaut kā tā.
Tātad viņš neko neapsolīs.
- Un tev taisnība... es pati šādu solījumu nespētu dot. - Un melot viņa nevienam negribēja, bet aizvainot puisi? Nē, tāds nebija viņas mērķis, tāpēc skatiens palika tāds kā nedaudz lūdzošs. - Lūdzu, nedusmojies uz mani. - To tumšmate nepavisam noteikti nevēlējās. Ak... kāda gan viņa bija muļķe, ko gan Meja iedomājās, viņa acīmredzot nespēja izprast cilvēku domāšanu, ja tik daudzas reizes jau bija pateikusi, kaut ko galīgi lieku. Bet viņa mēģināja saprast cilvēkus, būtībā viņi nemaz nebija tik atšķirīgi kā serafi. Vai ne...

Varbūt Aleksam likās, ka tā bija kļūda, bet Mejai tā nešķita, arī tad, kad baudas trīsas sāka atkāpties. Viņa nenožēloja neko, nevienu no puiša pieskārieniem, nevienu glāstu un nevienu minūti, kāpēc gan viņu mocīja sirdsapziņa? Vismaz pēc tās klusās nopūtas tā varēja šķist.
Mejas skatiens aizkavējās pie nedaudz piesmērētās grīdas, nu jā, iespējams, par to viņa jutās neērti, bet ne par ko vairāk. Viss laiks, ko viņa atradās Ardā bija tik savāds, bet Aleksa sabiedrībā šī pasaule nelikās tik ļauna, tik postoša, it kā aiz viņa muguras varētu paslēpties un nekas slikts nenotiktu.
Meitene sekoja viņam, ļāva, lai Alekss parāda, kur viņa varētu sakopt sevi. Sarunāties tagad īsti negribējās, Meja vēlējās vienkārši pieglausties puiša augumam un aizmigt viņam līdzās nedomājot par Sīliju, par aicinošo balsi, par pārējiem, vienkārši just Aleksu sev blakus.

- Mhm, es drīz arī nākšu. - Meja pasmaidīja un kad palika viena nomazgājās un sakopa savu izskatu. Meitene nemaz tik ilgi nebija projām, acīmredzot duša viņai nelikās tik jauka kā Aleksa sabiedrība, kurā gribējās atgriezties ātrāk.
Viņas augums, joprojām bija kails un apsēdusies puisim blakus, viņa klusi nopūtās. - Kāpēc tu esi tik domīgs? - Skatiens piefiksēja gan planšeti, gan telefonu, bet Meja izlēma nebāzties viņa darīšanās, kaut gan... ziņkārība nedaudz beidza nost. Bet tumšmate viņam uzticējās, tāpēc arī neko nejautāja.

- Pat ja es apsolītu to, ko tu no manis prasi, es nebūtu drošībā, Meja. - Alekss noteica. - Tā ka nav vērts sevi barot ar muļķīgām ilūzijām un no manis prasīt neērtus solījumus. - nebija jau tā, ka Alekss dusmotos uz Meju. Vienkārši viņam nepatika, ka viņu dzina strupceļā un liedza kaut kādu rīcības brīvību.
- Bez tam... tu esi eņģelis. Man likās, ka satraukties par citiem ir jūsu aicinājums. - viņš nedaudz īgni noburkšķēja. Taču varēja just, ka puiša dusmas nav īstas.
Vienkārši... te viņi varēja arī palikt, vai ne. Aizmirstot to te solījuma prasīšanu.

Kad Meja nāca no dušas, Alekss pameta īsu skatienu uz meiteni.
Viņš? Domīgs, ja? - "Ellē" kaut kādas nekārtības atkal. Bet es negribu tagad nekur braukt. - to pateikt skaļi, laikam jau arī palīdzēja Aleksam pieņemt lēmumu. Viņš izslēdza savu telefonu un arī planšeti. Nolika to visu malā. Paņēmis segu, puisis to uzsedza Mejai uz pleciem.
- Mēs aizmirsām par desertu. - viņš pasmaidīja un piecēlās. - Pagaidi. - uz mirkli nozudis virtuvē, Alekss atgriezās ar zemeņu groziņu un putukrējuma tūbiņu. Īpaši neaizdomājoties, ka viņi varētu sasmērēt gultas veļu, Alekss nolika groziņu gultā un pats arī tajā iekārtojās.
- Es no rīta tevi aizvedīšu līdz tavām mājām. Tikai mums pa ceļam būs jāizbrauc caur manu biroju. - jādomā, ka gan jau Mejai nebūs nekādu īpašo iebildumu.

Alekss jutās labi. Viņš ēda zemenes, cienāja Meju, līdz putukrējums no ogām jau bija nokļuvis uz meitenes auguma un no turienes arī Alekss to nolaizīja. Viņam likās, ka Meja neiebilstu, ja viņi vēl pamīlētos. Iespējams, ka viņiem tas pat būtu izdevies, ja vien vienā brīdī, Aleksa telefons nesāktu uzmācīgi zvanīt. Puisis gan tik un tā neatbildēja sparīgajam zvanītājām. Līdz viņa automātiskajā atbildētājā iekrita ziņa. Zvanītājs bija kāds vīrietis. – Luiss zin par Deinu. Viņiem tur kāds ir nodevējs. -
Ieklausījies vīrieša paziņojumā un kā gaidot turpinājumu, tā viņš sasprindzis arī palika virs Mejas auguma. Līdz nopūtās un atgūlās Mejai blakus. - Baigais pārsteigums. - viņš sarkastiski novilka.
Tūlīņ pat, šajā mirklī, telpā atskanēja sievietes balss. Tā pati, kas ar viņiem bija runājusi, Mejai un Aleksam pārnākot.
- Vai man nosūtīt šo komentāru Endrjū kungam? -
- Protams, nē! - Alekss apsauca mājas mākslīgo intelektu. - Ļauj man gulēt! -
- Ar labu nakti! - Ana laipni novēlēja un... izslēdza visas gaismas mājā.
- Ar labu nakti. - Alekss novēlēja Mejai un nobučoja meitenes vaigu. Iekārtojies viņai blakus, puisis arī visai drīz aizmiga.

No rīta pamodināja kņada, blakus telpā.
Tā pati mājas dvēsele sparīgi kaut ko runājās, ar kādu, kuru dēvēja par Mārvina kundzi.

- Tu nebūtu drošībā, kāpēc? - Varbūt šis bija solis tuvāk atklātībai, jo Meja joprojām neko nezināja par Aleksa nodarbošanos, ne par ko citu, tikai to, ka viņš nedara viņai pāri un ir burvīgs cilvēks, iespējams ar to pietika, bet tik un tā, viņa būtu laimīgāka, ja puisis būtu devis tādu solījumu. Bet nu labi, savā ziņā viņa pat spēja pasmaidīt, jo viņš darīs kaut ko lietas labā, lai izpestītu viņu no nepatikšanām, ja tas, protams, būs iespējams.
- Iespējams. - Meja viegli paraustīja plecus un pasmaidīja. Bet kā gan viņa varētu nesatraukties par citiem jūtot visas tās apkārtējās emocijas, to izmisumu, kas slīdēja pār šo pasauli, kā neapturama sērga. To visu bija grūti ignorēt, bet palīdzēt visiem viņa nevarēja, tas būtu nepareizi, vai ne?

Aha, domas par darbu, tumšmate jau vēlējās pateikt, lai viņš nekur nebrauc, bet re... viņai tas nebija pat jādara, Alekss pats izlēma, ka pašreiz ārā no mājas nevēlējās doties. Tas arī lika pasmaidīt. Tomēr kā skanēja tas "Ellē ir kaut kādas nekārtības." likās nedaudz biedējoši, lai gan pēc nosaukuma spriežot, tad nepatikšanām tur būtu jābūt nepārtraukti, ne jau par velti kāda vieta būtu nosaukta tādā vārdā.
- Jā, pareizi. - Serafe pasmaidīja un pavadīja ar skatienu Aleksu, kurš piecēlās, lai dotos uz virtuvi, pirms tam apsedzis viņu. Viņš bija tik jauks, Meja pat sapņaini nopūtās.
Došanās uz mājām. - Labi, mums vajadzētu atdot Gabrielam viņa motociklu. Zini, es jūtos kā nepaklausīgs bērns, kurš ir aizmucis no mājām, lai pavadītu fantastisku vakaru, un tas ir burvīgi. - Tumšmate iesmējās. - Un, protams, mēs varam izbraukt caur tavu biroju, man nav iebildumu. - Ko vajadzēja to vajadzēja.

Par zemeņu un putukrējuma rotaļām Mejai arī nebija nekādu iebildumu, acis aizvērās jūtot kā puisis nolaiza saldo krējumu no viņas auguma, vieglas trīsas pārskrēja pār muguru un zobiņi viegli iekodās meitenes apakšlūpā.
Tikai tas telefons, tas nedaudz bojāja mirkļa burvību, līdz atskanēja tā ziņa un Alekss tā arī virs viņas sastinga. Ahhh. nu labi, protams, tā ziņa neko meitenei daudz neizteica tikai to, ka kaut kur ir kāds nodevējs un tas ir saistīts ar Maiklu. Tas arī viss. Varbūt šoreiz arī nevajadzēja jaukties tur, kur nevajag.
Bet visvairāk Meja sabijās no tās sievietes balss, lūk tas bija neparasti, ka ne no kurienes uzrodas mākslīgais intelekts, kurš visu zin un bez maz vai visu redz.
- Saldus sapņus, Alekss. - Arī Meja nobučoja puisi uz vaiga, un pati drīz vien iemiga, nudien, kādam aizmigt blakus bija tik patīkami.

Samiegojusies Meja sadzirdēja to kņadu, kas norisinājās blakus telpā, viņai tik ļoti negribējās celties, bet laikam jau vajadzēja. Bija pienācis rīts un apturēt laiku, lai cik ļoti viņa to vēlējās, nebija iespējams. Tomēr tas taču neliedza viņai vēl nedaudz pavārtīties pa gultu, vai ne?

Sākumā Alekss apjuka. Nu, kā viņa varēja nesaprast. Viņš taču bija meitenei pateicis par ko strādā. Nu, tikai pēc tam puisis aizdomājās, ka varbūt Mejai viņa amata nosaukums neko neizteica. Viņa nesaprata.
- Darba dēļ. - Alekss noteica, palūkojies uz melnmati. - Es cīnos pret sliktiem cilvēkiem. Viņi bieži vien ir gatavi uz visu, lai tikai tiktu prom no manis un maniem kolēģiem. Viņi pretojas, šauj. Nogalina un iznīcina. Viņiem vienalga. Es vienkārši varu iet bojā. Tāds darbs. - viņš paraustīja plecus. Tā īsti nespējot iedomāties, kā vēl labāk viņš vēl varētu paskaidrot.
- Tu saki, ka tavs uzdevums ir nogalināt Aneti. Nu lūk. Viņa arī pretosies, viņa nevēlēsies tikt iznīcināta un tu pieļauj, ka bojā var iet kāds no jums arī. Mans darbs ir stipri līdzīgs. - tādēļ no viņa solījuma Mejai, nekas daudz nemainīsies. Viņa nebūt neiegūs sirdsmieru. Tādēļ, lai nu paliek.

Nu ja. Atdot moci Gabrielam. Uz mirkli, puisis izskatījās tāds, kā aizdomājies.
- Viņa teica, ka Gabriels viņai traucē. - Alekss noteica paberzējis pieri. - Es līdz galam neatceros... es tikai zinu, ka Gabriels bija tas vārds, kuru viņa minēja. Kas viņš ir? - puiša skatiens jautājoši palūkojās uz Meju.
Kopumā jau viņi arī bija uzvedušies, kā dumpīgi pusaudži. Taču, ko liegties, Aleksam pārāk ātri nācās kļūt pieaugušam, viņš nemaz tā īsti nepaspēja izbaudīt pusaudža gadus. Tad tagad taču ik pa laikam varēja atļauties kādu, šādu pārgalvību.

Sadzirdējis kņadu blakus istabā, Alekss atspiedās uz rokas un paslējies mazliet augstāk, ieklausījās blakus telpā notiekošajā. - Mana māte. - viņš paziņoja Mejai un atslīga atpakaļ gultā.
Vai tad viņš nebija nosūtījis ziņu, ka viss ir kārtībā. It kā taču lika Anai to izdarīt. Lai nu kā... laikam jau būs jāceļas un jāiet apsveicināties.
- Tu nāksi? Brokastīs? - skatiens palūkojās uz Meju.
Droši vien jau, ka nāks. Ko gan citu.
Visai negribīgi Alekss piecēlās. Paņēma no naktskapīša planšeti, lai konstatētu... daudz ziņu. Dažas no tām bija nepatīkamas, kas arī atspoguļojās puiša sejas izteiksmē.

Jā, Meja šajā pasaulē bija jauniņā, viņa nudien nezināja ar ko nodarbojas šīs vietas iedzīvotāji, jo nu... bija skaidrs, ka ir Attīrītāji un Karotāji, Attīrītāji ķēra tos, kuri lietoja maģiju, Karotāji bija kārtības sargi, bet viņai nebija ne jausmas, ka šis darbs ir tik bīstams, ka cilvēki nogalina viens otru, lai tikai izbēgtu no nepatikšanām. Kaut kā palika grūti, iedomājoties to, ka te, Ardā, viens otram atņemt dzīvību ir bez maz vai ierasta lieta. Acis uz brīdi aizvērās mēģinot sajust apkārtni. Nudien... emocijas, tur kāds badā cieta, tur kādam sāpēja no neārstējamas slimības, no vienas puses viņa vēlētos tiem cilvēkiem palīdzēt, bet tas arī nebūtu pareizi vai ne?
Acis atvērās... viņa palūkojās uz Aleksu ar skumju skatienu. - Šajā pasaulē ir pārāk daudz ciešanu. - Tas nebija pat secinājums, bet gan neapgāžams apgalvojums.
Meja pat nepadomāja, bet vienkārši straujo apsēdās Aleksam klēpī un cieši puisi apskāva. - Es patiešām negribu, lai kāds tev nodara pāri, es zinu, ka es neko nevaru izdarīt, nevaru zināt, kas notiks, bet esi piesardzīgs. - Meitene nočukstēja puisim pie auss.

- Lai nogalinātu Aneti, pa priekšu ir jāatrod trīs maģiski kristāli, kas aizsargā viņu no mūsu maģijām, tie ir paslēpti šajā pasaulē, visticamāk visdrūmākajās un nepieejamākajās vietās, es šo pasauli nepazīstu, bet kristālus ir jāatrod, tu te esi dzīvojis, uzaudzis, varbūt vari pateikt, kur šādas vietas atrodas? Nē, es neprasu, lai tu mani tur ved, man vienkārši ir jāzina. - Tumšmate lūkojās Aleksa acīs, iespējams, viņš nezināja, kur ko meklēt, bet pajautāt bija vērts.

Gabriels viņai traucē? Par to Meja nebrīnījās.
- Viņš ir visspēcīgākais no mums. Viņš ir mūsu pasaules Valdnieka dēls, kurš mums uzdeva šo uzdevumu. - Meja paraustīja plecus. - Anete grib iznīcināt viņu, tāpat kā mūs, jo mēs esam viņa pusē. - Un visticamāk kritušais eņģelis, darīs visu, lai atbrīvotos no serafiem, kuri šajā pasaulē tikai nesen bija ieradušies.

Ahhh. Tad tā bija Aleksa māte, kura tik agri no rīta mēģināja uzcelt kājās visus no salda miedziņa. Bija tik jauki pamosties kādam blakus. Tumšmates acis vēlreiz atvērās un viņa palūkojās uz puisi.
- Jā, es tūlīt. - Serafe pasmaidīja un izstaipījās gluži kā tāds kaķītis. Bet nu viņa taču nepaliks gultā, kamēr Alekss celsies augšā, lai gan... viņa te varētu palikt ilgāk, nedoties pie pārējiem, bet vajadzēja. Jā, vajadzēja.
Meja piecēlās un palūkojās uz puisi. Viņš atkal izskatījās it kā būtu saņēmis sliktas ziņas, izlēmusi neko nejautāt Meja noglāstīja Aleksa muguru.
- Man negribas doties atpakaļ. - Iemeslu bija daudz, viens no tiem bija, ka viņai šeit bija labi, otrais, ka serafiem nebija nekāda plāna. Nekā... bet nu lai jau tā būtu un no vienas puses, ja viņi neizpildīs uzdevumu, viņa varēs ilgāk uzkavēties Ardā.

Alekss pasmaidīja. - Tu izklausies pēc manas mātes. - puisis noteica. Tik vien, nu jā... māte viņam nesēdēja klēpī un viņas pieskārieni, nu, hmm... nelikās uzbudinoši, kā tas bija Mejas gadījumā.
Tomēr, solīt, jauneklis neko nesolīja. Viņš labi apzinājās, ka šādu solījumu nespēs turēt un tādēļ nav vajadzīgs lieki mētāties ar vārdiem.

- Drūmas un nepieejamas vietas... - puisis domīgi atkārtoja noklausījies meitenes teikto. Daudz neprātodams, viņš pavērsa skatienu nedaudz uz augšu. - Ana, savāc man informāciju par slēgtajām zonām. Iekļauj arī datus no manas darba datu bāzes. - Alekss uzrunāja savu mājas dvēseli, sekretāri un kādus nu vēl tur pienākumus, tā sauktā Ana pildīja.
Viņa laipni atbildēja: - Ierakstīšu tukšā planšetē. -
- Paldies. - Alekss pateicās. Viņa skatiens atgriezās pie Mejas. - Es gan nezinu, vai tas tev daudz ko palīdzēs. Bet, diez vai es tev tā varēšu uzreiz pateikt, kur Attīrītāju priekšniece slēpj savus kristālus. Liekas, ka tu to jautā nepareizajam brālim. - viņš pasmaidīja.

Nu redz! Un tad atklājās, ka Anete vēlas iznīcināt Meju pašu un Meja viņam liek solīties un zvērēt neiekulties nepatikšanās. Nu jau gan!
- Cerams, ka viņš jūs visus pasargās. - Alekss noteica. Ko gan viņš vēl varēja piebilst?


Lai arī blakus telpā bija Alekša māte, puisis kails sēdēja uz gultas malas un lūkojās planšetē. Meja nojauta pareizi. Viņš bija saņēmis sliktas ziņas. Un kad viņa bija noliekusies, lai noglāstītu Alekša muguru, Meja saredzēja, ka puisis skatās uz kādu attēlu. Tajā bija redzams jauns vīrietis, kādus divdesmit piecus vecs, smagi piekauts un nomocīts. Patiesībā jau Mejai pat īsti nebija uz šo attēlu jāskatās, lai viņa sajustu, kā no tā staroja sāpes.
Attapies, ka Meja redz attēlu, Alekss izslēdza planšeti un piecēlās. Viņš likās tāds, kā nobālis.
- Man jādodas uz darbu. - ātri saģērbies, Alekss savāca mantas, kuras viņam bija nepieciešamas.

Iegājis blakus istabā, Alekss pasveicināja savu māti.
Viņa bija kundze gados, taču izskatījās eleganta un patīkama skata. Pamanījusi Meju, viņa laipni pasmaidīja un likās ļoti pat iepriecināta, ka lūk, izrādās dēls bija bijis kopā ar meiteni.
Tik vien kā nekādās sarunās Alekss neielaidās. Vien atvainojās, ka iepriekšējā dienā nebija sazinājies un licis uztraukties.
Savācis Anas ierakstīto planšeti, Alekss to padeva Mejai.
- Ejam. Man tiešām nav laika. - meitenei tika veltīts nedaudz vainīgs skatiens. Un lieki nekavējoties, viņš paņēma Mejas roku un devās prom no mājas. Uz pagrabstāvu, kur atradās stāvvieta.

Alekss apsēdās uz Gabriela motocikla un iedarbināja to tādā pašā veidā, kā iepriekšējā dienā. Izmantodams, melno ierīci, kas acīmredzami ļāva aizdzīt transporta līdzekļus bez atslēgām.

Ceļā viņi pavadīja kādas divdesmit minūtes. Puisis brauca pārgalvīgi un ātri. Bet tāds bija Alekša braukšanas stils, tur neko nevarēja darīt.
Strauji nobremzējis pie kādas ne pārāk izcila paskata ēkas, Alekss izslēdza motocikla dzinēju.
Te, nu arī bija viņa darba vieta. Birojs. Vismaz šī vieta izskatījās pēc biroja.
Pie Aleksa kabineta durvīm stāvēja kāds stāvs. No attāluma izskatījās gluži tāpat, kā Alekss.
Gluži, kā sajuzdams sava dvīņubrāļa tuvošanos, Maikls pavērsās virzienā, no kura nāca Meja un Alekss. Vai varbūt tas nemaz nebija brālis, kuru Maikls sajuta? Katrā ziņā viņa skatiens aizkavējās pie melnmates.

Pirms viņi bija ieradušies, izskatījās, ka Maikls bija kavējis laiku kādas rudmates sabiedrībā..
Ieraudzījusi Aleksu, viņa gluži, kā bulta izšāvās no savas vietas un aizsteidza līdz kafijas automātam, lai jau pēc mirkļa Aleksa rokās būtu nonākusi aromātiskas kafijas krūze.
Tā, kā rudmate nezināja, kādu kafiju dzer Meja, viņa uzvārīja meitenei savu iecienīto kapučīno. Pasniegusi krūzi Mejai, viņa stādījās arī priekšā: - Roze Andersa. -

Alekss paņēma no Rozītes jaunkundzes savu kafijas krūzi un nobučoja viņas vaidziņu.
Maikls pasmīnēja.

- Paldies. - Meja pasmaidīja un uzspieda ašu skūpstu uz Aleksa lūpām, par palīdzību, gan jau viņai noderēs informācija par slēgtajām zonām, tikai jāklausa intuīcijai un jādodas uz turieni, kur tā saka doties. Lai gan... serafe aizdomājās, Sīlija taču nebija tik stulba, kādam kristālam ir jābūt pie viņas drošībai. Visus paslēpt būtu pārāk riskanti, pat priekš kritušā eņģeļa.
- Nē... - Rādītājpirksts viegli uzgūla uz Aleksa lūpām. - Es jautāju pareizajam brālim. - Meitene pasmaidīja. Alekss bija tas labais, viņa brālis nē. Un diez vai ar Maiklu viņa vēlētos saskrieties, zinot, ka viņš ir viens no galvenajiem Sīlijas sekotājiem. Un Sīlijas dēmonmaģija joprojām klusi lika vēlēties Mejai nodot pārējos, bet šī velme bija tik niecīga, tik maziņa, kā smilšu graudiņš okeānā.

- Es nezinu vai viņš to var. Viņš teica, ka Sīlija ir spēcīgāka nekā viņš. - Tumšmate skumji nopūtās. Tātad, pašai sevi jāsargā, bet viņa taču bija karotāja, nebija nekāda vārgule un ja nāksies cīnīties Meja to darīs ar visiem spēkiem, vai arī mirs, bet ar godu gaismas vārdā.

Skatiens pievērsās tam attēlam, tumšmate sarāvās sajūtot tās sāpes. Astindelā neviens nekam tādam negatavoja, kā gan viņus varēja sūtīt kaujā, ja viņi nezināja, kā tas ir, kad otram sāp. Jā, kamēr Meja bija Ardā tikmēr pāris gadījumi parādīja cilvēku ciešanas, bet tomēr, pie kā tāda nevarēja pierast. Meitene novērsās.
Tik vien kā viņa ievēroja to, ka Alekss izskatījās nobālis, tas laikam patiešām nebija labi.
- Nu labi. - Paraustījusi plecus, meitene aizgāja līdz savām drēbēm un saģērbās. Ja jau viņam vajadzēja doties, tad Meja puisi neaizkavēs, lai gan visvairāk viņa vēlējās pavārtīties pa gultu blakus viņam, bez neviena traucēkļa.

Aleksa māte, Mejas priekšstats par šo sievieti bija jauks, viņai šī kundzīte patika, tāpēc meitene smaidīja, kā tāda pavasara saulīte. Bet ak... tas bija tik nepierasti, viss notiekošais Ardā un iepazīšanās ar cilvēkiem.
Pat nesanāca aprunāties, tas bija bēdīgi. Tumšmate atvainojās Aleksa mātei par šo skriešanu prom, un to, ka viņa citā brīdī labprāt vairāk papļāpātu.
Paņēmusi no puiša planšeti, meitene bija gatava viņam sekot.
- Viss ir kārtībā es saprotu, kaut kas ir noticis, tāpēc tā jāskrien. - Lai gan nevarēja noliegt, ka viņas balsī skanēja nedaudz rūgtums par šo sasteigto rītu, pat ja Mejai pašai vajadzētu atgriezties pie pārējiem un padalīties ar informāciju.

Meja noskatīja apkārtni, kur gan viņi bija nokļuvuši, patiesībā braukt ar Aleksu bija visai... ātri, iespējams, ka nebija droši, bet Meja viņam uzticējās un nejutās tā it kā ātrums viņas dzīvību apdraudētu.
Meitene sekoja Aleksam, bet tur pie tām durvīm... Maikls... likās, ka pazūd pat elpa, noteikti, tas nebeigsies labi, un tomēr bija tik dīvaini skatīties tieši uz viņu, jo Alekss un Maikls bija pārāk vienādi. Tas bija šausmīgi apzināties, ka vienam viņa ir gatava uzticēt savu dzīvību, bet otrs to varētu mēģināt atņemt.
Tikai tā rudmate... Tā laikam bija Aleksa sekretāre.

Skatiens aizkavējās pie Maikla acīm un no vienas puses, Meja vēlējās pateikt Aleksam, ka viņai ir jādodas, un pēc iespējas ātrāk, pie pārējiem, drošībā, jo tagad arī Maikls zināja kā viņa izskatās un medības varēja sākties.
Lai gan nē... pret viņu Meja pat varētu cīnīties, par to, ko viņš nodarīja savam brālim... par to, ko viņš ir nodarījis cilvēkiem pildot Sīlijas pavēles.

No domām izrāva kapučīno. Meja pasmaidīja un klusi pateicās par dzērienu.
Tikai iepazīšanās... paldies Dievam, meitene bija izdomājusi savu uzvārdu, lai gan viņai patika būt vienkārši par Meju.
- Meja Grīna. - Tumšmate mēģināja pasmaidīt un ignorēt faktu, ka šeit ir cilvēks, kurš bija bīstams apkārtējai sabiedrībai.
Tik vien kā tā Aleksa buča Rozei lika justies nedaudz savādi greizsirdīgai, un tajā brīdī serafe atgādināja, ka Alekss taču nepieder viņai, viņš bija brīvs cilvēks. It kā...

- Meja! Cik skaists vārds. - Rozīte nočaloja un nepiemirsusi uzsmaidīt melnmatei, atgriezās pie rakstāmgalda. Tomēr, ieklausoties savās sajūtās, serafe apjauta, ka Aleksa sekretāre ir tāda, kā skumja, pat ja viņas sejā rotājās smaids un viņa katram laipni atbildēja, izskatījās dzīvespriecīga un kopumā ar dzīvi apmierināta.

Nekādos darbos gan Roze neieslīga, pat neapsēdās savā vietā, jo acīmredzami Meja nebija vienīgā, kas visai labi apzinājās, ka Aleksa un Maikla tikšanās nebūt nav labs iesākums rītam.
- Kas ir? - atskanēja sveiciena vietā no Aleksa un acīmredzami bija veltīts Maiklam.
Maikls atrāvās no durvju stenderes, kuru pirms tam bija stutējis un aizgājis līdz brālim, iedeva viņam rokās planšeti. Līdzīgu tai, kādu puisis pats bija iedevis Mejai un kurā bija sarakstīti tie slikto vietu dati.
Alekss nolika malā kafijas krūzi un ieslēdzis planšeti, izlasīja, vai pareizāk sakot, ar acīm ātri pārskrēja tās saturam.
- Roze, aizved Meju uz mājām. - viņš noteica sekretārei un paņēmis kafijas krūzi un arī Maikla iedoto planšeti devās uz savu kabinetu. Atvēra durvis un pamāja Maiklam, lai tas iet iekšā.

Pirms nozusta Aleksa kabinetā, Maikls palūkojās uz Meju un piemiedza viņai ar aci.
- Tu vari arī pagaidīt un es varu tevi aizvest. Alekss ne vella nejēdz, kā pret dāmām izturēties. -
Rozīte nedaudz nosarka un viņas skatiens kavējās pie galda virsmas.
Maikls pazuda aiz durvīm. Nu, pareizāk sakot, aiz durvīm pazuda abi brāļi.

Sekretāre, paķēra no skapja jaku un uzmetusi to plecos, palūkojās uz Meju.
- Iesim? -

- Paldies, tev arī ir ļoti skaists vārds... - Meja aprāvās, viņa domās aizceļoja uz mājām, Astindelu, kur pļavā auga skaistas sarkanas un dzeltenas rozes, un mežrozītes. Tādi sīkumi... bet tie bija tik mīļi un šajā drūmajā pasaulē, patiešām pietrūka. Tomēr skatiens nedaudz drūmi pievērsās Aleksa sekretārei. Kāpēc viņa izlikās, ka ir laimīga, pat ja dvēselē valdīja skumjas? Kāpēc mēģināja tās paslēpt?

Hmm, visi likās tik saspringti it kā gaisā drīz varētu zibeņot un dārdēt pērkona dārdi, tas noteikti nebija prātīgi. Meja pati jutās saspringusi un uzvilkta kā vijoles stīga.
Arī Alekss nebija diez ko draudzīgi noskaņots, bet Meja par to nebrīnījās, viss ko Maikls viņam bija nodarījis... un Attīrītāji. Nu nē... Maiklam drīzāk vajadzēja sadot pa seju, bet serafe piespieda sevi stāvēt turpat, kur viņa stāvēja un nedarīt muļķības.
Meitene mēģināja neuzkrītoši ielūkoties planšetē, ziņkārība darīja savu, varbūt tas nebija prātīgi, bet tomēr... kas gan varētu būt tik svarīgs, lai ļaunais brālis uzmeklētu labo. Tomēr tur bija tikai burtu savirknējumi, kurus no viņas vietas īsti nevarēja salasīt.
Serafe nudien negaidīja, ka šīs rīts beigsies šādi, iespējams, tas pat bija nedaudz aizvainots skatiens, kurš tika veltīts Aleksam, bet īsti nevarēja saprast melnmate pārāk ātri novērsās.

- Varbūt nākošreiz. - Meja pasmaidīja un uz brīdi viņas tumšais acu skatiens aizkavējās pie Maikla acīm. - Šodien daudz, kas jāpaveic, kavēties nedrīkstu. - Lai dvīņi to saprot to, kā vēlas, bet Meja bija izlēmusi izbraukāt tās vietas, kuras atradās planšetē, protams, ne jau visas, vismaz tās, kuras vistuvāk atradās.

- Mhm. - Skatiens novērsās no Aleksa kabineta durvīm, vien kad Meja palūkojās uz Rozīti viņa klusi iejautājās. - Vai ar viņu viss būs kārtībā? - Kaut kā intuīcija teica, lai viņa uzmanās, vai arī tā kaut ko vēstīja par Aleksu?

Pēc Mejas jautājuma, arī sekretāre palūkojās uz Aleksa kabineta durvīm. Tomēr, skatienam atgriežoties pie Mejas, viņa laipni pasmaidīja.
- Jā. Šeit Aleksam neviens necentīsies uzbrukt. Šī ir viņa teritorija. - Rozīte noteica un pamājusi uz durvju pusi, devās uz tām. Protams, sagaidot, kad Meja nāks līdzi.

Tur, ārpusē, Gabriela mocis palika, kur Alekss to bija noparkojis, taču, sekretāre Meju veda uz biroja stāvvietu, kur šodien atradās arī Aleksa vakar sasitais mocis. Rudmate tam uz mirkli uzmeta skatienu, bet neko neteikdama, devās tālāk, līdz viņi nonāca līdz mašīnai. Vizuāli mašīna līdzinājās Gabriela automašīnai. Tiesa, Meja jau tā arī to nebija braukusi, tad nu tā sanāca, ka braukšana ar šādu transporta līdzekli bija kas jauns.

Apsēdusies vadītāja vietā un sagaidījusi, kad arī Meja iesēžas mašīnā, Rozītes jaunkundze, iedarbināja auto dzinēju un mašīnas mākslīgais intelekts steidza meiteni sveicināt patīkamā vīrieša balsī:
- Vai darba diena beidzās ātrāk, Rozītes jaunkundz? -
Meitene klusi iesmējās un noraidoši papurināja galvu.
- Nē, Vais, šefs liek nedaudz izbraukt. -
- Uz kurieni brauksim? - atskanēja nākamais jautājums.
Nu ja, un pie šī jautājumu Aleksa sekretāre nedaudz samulsa. Nu ja, viņa nemaz nezināja, kur jābrauc.
- Kur man tevi aizvest, Meja? - viņa apjautājās, kamēr skaisti lakotie nadziņi viegli bungāja pa auto stūri.


- Es patiešām ceru, ka tev ir taisnība. - Meja nočukstēja un arī bija gatava doties projām, beidzot jāatgriežas pie pārējiem, patiesībā tikai tagad viņa sāka par visiem raizēties un cerēt, ka nekas slikts nav noticis, ka ar viņiem visiem viss ir kārtībā. Laikam jau tomēr vajadzēs paņemt telefonu, lai vajadzības gadījumā vismaz Gabrielam var piezvanīt.
- Tu, lūdzu, vēlāk varēsi atgādināt Aleksam, lai viņš nogādā motociklu pie manis? - Serafe jauki palūdza, jo nu... tomēr tas bija Gabriela motocikls, cerams, vismaz viņas sasistais bija palicis un neviens to nebija paņēmis, jo kaut kā taču vajadzēja izpētīt tās bīstamās vietas.

Arī tumšmate apsēdās mašīnā, nu jā... tas bija daudz reizes savādāk kā braukt ar motociklu, vismaz mašīnai bija viens labums, lietus nelija uz galvas, bet ātrumu laikam tik labi nevarēja izjust.
Un šai mašīnai bija arī mākslīgais intelekts, tas joprojām likās Mejai nedaudz nepareizi.
Uz kurieni aizvest?
Meitene nosauca to vietu, kur atradās aptieka, uz kuru iepriekšējo dienu bija devusies Flēra, tur būtu labi.

Kristāla pilī
Gabriels un Flēra

Gabriels noraidoši pamāja. - Nē, nē. Astindelu līdzsvaro demonu pasaule. - Viņi nevarēja Ardā valdošo tumsu attaisnot ar savu pasauli. Protams, pastāvēja vēl daudzas citas pasaules un pilnībā bija iespējams, ka kādā no tām valdīja vairāk gaisma, nekā tumsa. Tas, protams, bija iespējams. Un pilnībā iespējams, ka Metatrons pat zinātu atbildēt par šādām pasaulēm, ja viņa jautātu.
Gabriels nejautāja.
Viņš arī neko daudz nepiebilda Flēras pārdomām. Vien eņģeļa tumšo acu skatiens kavējās pie sarkanmates acīm. Gabrielam katrā ziņā vajadzēja padomāt par to, ko jaunā serafe teica. Taču ne tagad, ne šajā brīdī. Tad jau nebija nekādas jēgas meiteni vest šeit. Tad viņi varēja doties uz Svētnīcu un Gabriels nodotos meditācijai. Tāds nebija viņa plāns.

Viņš mēmi pamāja un vairāk neko nejautāja. Bija visai skaidri licis saprast, ka veidot kādas nebūt attiecības ar šīs pasaules iedzīvotājiem, nudien, nebija prātīgi. Taču vēl joprojām nesekoja kādi paskaidrojumi Gabriela un Sīlijas attiecību jautājumā. Metatrona dēls klusēja un vēroja, kā Flēra garšoja kūciņas.
Gabriels pasmaidīja un pamāja.
- Tomēr, tā nav. Šeit nestrādā neviens no mūsējiem. - pats pasniedzās pēc gaisīgās kūkas. Varbūt vienkārši kūkas bija kas tāds, kas visās pasaulēs garšoja lieliski.
Viņa glāze satika Flēras glāzi un tās dzidri nošķindēja, kā kristāliem satiekoties.
- Par tevi. - Gabriels piemiedza Flērai ar aci un pacēla vīna glāzi pie lūpām.

Pēc kāda brīža pie Gabriela un Flēras galdiņa atnāca viesmīlis. Viņš nolika Metatrona dēla priekšā vairākus bukletus, kas piedāvāja izklaides "Kristāla Pilī". Tomēr, Gabriels pārāk neiedziļinājies pamāja uz pāris bukletiem. Viesmīlis novilka kaut ko līdzīgu, kā kā parasti... un Gabriels apstiprinoši pamāja.
Sagaidījis, kad Flēra beidz niekoties ar kūciņām un kad viņu vīna glāzes bija iztukšotas, vīrietis piecēlās un padevis roku meitenei, veda viņu no šī restorāna prom.
Gabriels gan nebija norēķinājies, taču viesmīlis no viņiem laipni atvadījas un tad laikam jau jādomā, ka viss bija kārtībā.

Flēra ēda kūciņas, dzēra vīnu un vairs nepievērsās tik filosofiskām pārdomām. Kad pienāca viesmīlis, viņa palūkojās uz bukletiem, bet neko īpaši nepaspēja saskatīt. Tāpat viņa diez vai zinātu, ko izvēlēties pēc bildītēm un aprakstiem. Te viss bija košs, krāšņs un nenobaudīts. Noteikti labāk bija paļauties uz Gabriela izvēli.

Un izskatījās, ka šovakar viņa ne tikai uzzināja Gabriela vakariņu vietu, bet iepazīsies arī ar viņa iemīļotām izklaidēm. Flēra ļāva atkal sevi vest pa pili, jo viņas acis un ausis saistīja dažādās krāsas un notikumi. Vienīgi žēl, ka koki palika Paradīzes Dārzā. Izejot no restorāna, serafe atskatījās un uz mirkli tā kā saminstinājās, bet tad turpināja ceļu blakus Gabrielam ar staltu stāju, elegantu soli un pārliecinātu smaidu. Nogurums pēc mierīgām vakariņām bija nedaudz atkāpies.


Vakars varēja turpināties.
Gabriels gan pamanīja Flēras skatienu, kas aizkavējās pie zaļajiem kokiem, taču te viņi nepalika. Viņš pieliecās tuvāk meitenes ausij un iečukstēja: - Manā istabā arī ir koki. - tā ka šī nebija vienīgā vieta, kur viņiem šovakar tiks kāds zaļuma kumosiņš.
Piedāvājis Flērai savu elkoni, vīrietis visai pārliecinoši devās cauri "Kristāla Pils" plašajām telpām, visai pārliecinoši zinot, kur viņam jādodas. Dažādas skaņas jaucās kopā, radot savādu iespaidu par šo vietu.
Mūzika, ļaužu runas, trauku šķindoņa, likās, ka vēl no kaut kurienes atplūst putnu dziesmu skaņas.
- Es domāju, ka tev varētu patikt. - Gabriels noteica, vedot Flēru uz kādu citu telpu, kuras nosaukums lepni skanēja: "Putnu opera." No šejienes arī nāca tās putnu dziesmas.

Gabriels ieveda Flēru tādā, kā apaļā zālē, kas sastāvēja no vieniem balkoniem stāvos un pa vidu, tukšumā, krāsaini gaismas stari atveidoja dažādu putnu izskatus un varēja klausīties to dziesmās. Tikmēr uz balkona margas priekšā parādījās uzraksts ar konkrētās putna šķirnes nosaukumu un īss apraksts. Gandrīz pie visām šķirnēm bija norādīts arī laiks, kad šis putns Ardā bija redzēts pēdējo reizi.

Gabriels apsēdās, protams, palaižot Flēru pa priekšu un aizvēris acis, klausījās putnu dziesmās. Viņš nelasīja aprakstus. Neskatījās arī uz staru veidotajiem putnu izskatiem, lai gan jāatzīst, ka mazie dziedātāji izskatījās pat ļoti reālistiski.

Gabrielam te bija sava istaba? Flēras uzacs pacēlās izbrīnā. Kaut gan to varēja saprast - lai arī mājās bija Svētnīca, tomēr te bija citas, savādākas sajūtas un lietas, kas mājās nebija. Un varbūt viņam nepatika vienam vadīt vakarus, tāpēc viņš uzturējās šeit? Tie visi bija jautājumi, uz kuriem atbildi nevajadzēja tagad uzreiz. Un Flēra nejautāja. Viņa gāja blakus Gabrielam, turoties pie viņa elkoņa un cenzdamās izskatīties kā piedienīga pavadone, nevis kā bērns, kas pavērtu muti cenšas ieraudzīt visu. Lai arī viss prasījās tikt ieraudzīts.

Putnu dziesmas šķita kā ilūzija līdz brīdim, kad viņi nonāca pie telpas, kuras nosaukums lika domas mainīt. "Vai tiešām šeit ir putni?" Flēras acis iemirdzējās. Bagātniekiem nudien ir paveicies, viņa domāja un devās iekšā telpā. Tas, ko viņa ieraudzīja, gan sagādāja nedaudz vilšanos. Laikam jau būtu bijis par daudz gribēts, lai īstos kokos dzīvotu īsti putni. Tomēr to balsis bija skaistas. Flēra apsēdās piedāvātajā vietā. "Ja tā nav maģija, tad viņi tiešām ir meistari," meitene atzinīgi novērtēja radītos putnu attēlus. Šī bija jau trešā reize Kristāla pilī, kad šķita, ka Ardā brīnumus ir veidojuši serafi. Un tomēr tie nebija Astindelas putni, tāpēc uz brīdi Flēra pievērsās margas vērošanai. Nosaukumi nebija pazīstami, bet lielākā daļa atbilda skaisto balsu prasmīgi radītajām ilūzijām. Viņa lasīja nosaukumus un gadus, un ar katru jaunu vīterotāju kļuva skumjāk apzināties, ka tās ir vēstures liecības, atmiņas par kaut ko, kas nekad vairs nebūs.Varbūt tikai muzejos, kā koki? Flēra jau gribēja to pavaicāt Gabrielam, kad pamanīja, ka viņš klausās aizvērtām acīm. Tā droši vien bija prātīgāk.

Pārtraukusi lasīt uzrakstus, Flēra iekārtojās ērtāk un arī aizvēra acis. Jā, šādi bija labāk, jo atveidotās balsis bija skaistas. Un varēja iztēloties zaļas koku lapotnes, kurās kādreiz Saulē dzīvojuši putni, modinājuši jaunu dienu un pavadījuši veco, perējuši mazuļus un pletuši spārnus. Tas bija kā pēc piknika atgulties uz muguras zālē un klausīties, klausīties, klausīties... Iztēles radītie attēli šķita tik īsti un dziesmas tik ieaijājošas, ka Flēra pat nepamanīja, kā viņas galva pamazām bija noslīgusi uz Gabriela pleca.

Gabriela plaukstas satvēra Flēras roku.
- Tev nevajag to bildi, ko viņi rāda, lai redzētu. - viņš klusi noteica. Tā, lai to dzirdētu tikai meitene. Lai gan... te jau tāpat tuvumā neviena nebija. Savā balkoniņā viņi bija vieni paši un neviens sarunas nenoklausījās. Tie ardieši, kas apmeklēja šo "Putnu operu" visai aizgrābti klausījās putnu dziesmās.
- Ieklausies dziesmās. Ļaujies sajūtām. Tās ir īstas un tās mums spēj parādīt vairāk, nekā ardiešu izveidoties gaismas stari. - Jā, Gabriels zināja, ka redzēt ir vairāk Orākulu dāvana, bet Flēra varēja mēģināt. Saklausīt putnu dziesmās, ko vairāk. Saredzēt tajās ko vairāk. Lūk! Piemēram, šo putnu, kurš savu dziesmu skandēja ziedoša augļu koka zaros. Kā tam apkārt pa zaru lēkāja citi putni, kā tie dzīvoja. Te, šajā ainā nebija skumjo uzrakstu, kas informētu par sugas izzušanu.
Lai Flērai būtu vieglāk saskatīt, Gabriels uzlika plaukstu uz meitenes pieres un padalījās ar savām spējām. Laikam jau tā īsti viņu neuztrauca tas, ka viņš izmantoja maģiju. Tā visnotaļ bija maģija.

Gabriela plauksta bija tik maiga un patīkama. Neatvērusi acis, Flēra pasmaidīja un turpināja klausīties putnu dziesmas, pamazām sajūtot un ieraugot arī ko vairāk. Brīžam viņa pat jutās kā sēdētu blakus uz zara kādam mazputniņam un sajustu radībiņas sajūsmu par pavasari. Jā, tā bija plaukstošo koku sveikšanas dziesma. Šķita, ka apkārt varēja sajust plaukstošo pumpuru smaržu. Tas bija burvīgi!

Un nākamā dziesma tik spēcīgi savēcināja spārnus, ka aizmirsās Arda, aizmirsās aizliegums izmantot maģiju. Bija debesis, viņas spārni un vējš. Kopā ar putniem, kopā ar Gabrielu viņi lidoja kaut kur augstu, augstu virs Astindelas. Vai varbūt pat Ardas, bet te noteikti spīdēja saule. Tā bija brīvība, kādu varēja izbaudīt tikai tad, kad spārnu spalvās vējš spēlēja savu melodiju. Un gluži nemanot Flēra dziedāja - bez vārdiem, bet ar sajūtām. Tā bija viņas debesu dziesma. Kas to vairs varēja saprast, vai serafe izmantoja savu maģiju vai tā bija Gabriela sniegtā - tik spēcīgu plūsmu Flēra vēl nebija piedzīvojusi, bet tai noteikti bija jābūt maģijai, jo sajūtas bija fantastiski reibinošas. Lai arī Astindelā lidošana bija ierasta lieta, tomēr tas kopā ar šejieni, Ardas putnu dziesmām un maģijas pieplūdumu lika baudīt un baudīt atkal. Flēra bija iemīlējusies - debesīs, spārnos, putnu dziesmās un šajā mirklī.

Jūras putna dziesma atnesa sāļo viļņu smaržu un bezgalīgu plašumu, kurā izskanēt dziesmai - dzidri un mirdzoši, kā vilnīšu atspīdumi rietošas saules gaismā. Jā, tā bija gaisma, kas šeit tik ļoti pietrūka, bet šobrīd tā bija visur - žilbinoša, silta un ļoti mīļa, kā Astindelas divas saules. Tā varētu lidot un klausīties mūžīgi. Katra nākamā jaunā dziesma atnesa jaunu sajūtu, papildināja ieprikšējo un reibināja tā, ka lika sirdij sisties stiprāk un tauriņiem vēderā trakot. Flēra nezināja, vai pati spētu un gribētu šo mirkli pārtraukt.

- Tu varētu būt orākuls, ja tu vēlētos. - Gabriels noteica, noņēmis plaukstu no Flēras pieres. Protams, maģija arī uzreiz izzuda un meitenei nācās atvadīties no jūras, viļņu smaržas un tā skaistā jūrasputna. No tā bija palikusi tikai dziesma un skumīgs uzraksts uz balkoniņa margas. "Jūras zvirgzdiņš" Pēdējo reizi redzēts un dzirdēts pirms 186 gadiem Vatras piekrastes pludmalē.
Gabrielam pašam tas likās skumji. Lai arī kopumā šī vieta viņam patika. Vismaz sākumā varēja papriecāties par putnu dziesmām, līdz arvien vairāk un vairāk uzmācās apziņa, ka šie dziedoši jau sen aizgājuši nebūtībā.

- Iesim. - Gabriels padeva roku Flērai un piecēlās, lai dotos prom no šīs vietas. Galu galā, "Kristāla pils" viņiem sniedza vēl daudz dažādu izklaižu iespējas.
Paēsts bija. Māksla bija baudīta.
Te bija arī dažādas spēļu zāles, kurās varēja spēlēt un laimēt, va biežāk gan zaudēt naudu. - Tas gan īsti nav mums piemērots. - Gabriels noteica, ejot garām kazino. - Šajās spēlēs mēs vienmēr zaudējam. Un demoni vienmēr vinnē. - viņš paskaidroja. Lai gan, diez vai Flērai vispār interesēja azartspēles. Viņa, Metatrona dēlam, likās mīlīga meitene, kas vairāk priecājas par kokiem, putniņiem. Un tāpēc viņš atveda meiteni uz sunīšu skriešanās sacīkstēm.

Te, protams, nebija nekas no dzīvnieku mocīšanas. Sunīši bija tehnikas brīnumi, kā jau viss Ardā. Un, ja tā labi aizdomājas, tad Flēra Ardā pavisam noteikti nebija redzējusi nevienu īstu, dzīvu kaķi, vai suni. Vispār nekādas dzīvības. Tad nu lūk... sunīši bija mehāniski robotiņi. Un tie, kas piedalījās sacensībās, paši šos sunīšus bija meistarojuši. Kopumā jau viņi izskatījās mīlīgi un pat uzvedās, kās Flērai zināmi dzīvi sunīši. Taču tiem nebija dvēseles. Un to serafe ļoti labi juta.
- Mēs varam piedalīties likmēs. Bet es neieteiktu. - viņš nočukstēja meitenei pie auss. - Mūsu izvēlētais sunītis tad zaudēs. - Daudz labāk viņš Flēru apņēma, ļaudams meitenei piespiesties pie hipodroma borta un pats palikdams viņai aiz muguras. Gabriela rokas nogūla uz borta, ieskaujot Flēru. Viņa pavisam noteikti bija drošībā.
Sunīši startēja un jautri skrēja pa hipodroma apli.

Spējš spēks novilka Flēru pie zemes. Maģija, kas viņu bija pacēlusi gaisā, izbeidzās, lai gan dziesma joprojām bija tā pati, tikai tagad šķita mazliet parastāka. Flēra atvēra acis. Tepat jau viņa bija - Ardā, Kristāla pilī, nevis tālu prom mākoņos saules gaismā. Bet tās noteikti bija atmiņas, ko saglabāt.

"Orākuls?" Flēra domīgi vaicāja. Viņa par šādu ceļu nebija domājusi. "Man vienmēr uzteica manas dziedināšanas spējas. Man šķita, ka nav šaubu par manu ceļu," sekojot Gabrielam, Flēra aizdomājās. Vai viņa būtu laimīgāka kā orākuls? Kaut gan nebija izslēgts laika gaitā iemācīties arī tās zinības, ja vien, "es nezinu, vai man ir tādas spējas, es neesmu par to domājusi."

Ejot garām spēļu zālēm, Flērai nemaz pārāk nekārojās tur iegriezties. Lai arī gaismas žilbināja un izskatījās, ka vismaz daļai tur iet jautri, tomēr sajūtas liecināja par ko citu - bija pietiekami daudz tādu, kurus nomāca raizes. Gabriela teiktais izraisīja Flēras interesi. "Kāpēc tā ir?" viņa vaicāja. "Vai tas ir tikai tad, ja spēlē pret demoniem?" Pati Flēra nekad nebija azartspēles spēlējusi, kauliņus metusi vai lozējusi, pa kuru ceļu iet. Viņa vienmēr bija paļāvusies uz sevi. Vai Airisu. "Vai tā ir cena par to, ka citas spējas mums saglabājas? Līdzsvaram?"

Arī sunīšu skriešanās sacensībās tas pats - ar likmēm viņiem neveiktos. Tas šķita mazliet savādi. Arī sunīši bija savādi. It kā līdzīgi dzīvām radībām, bet tomēr nedzīvi. "Sunīši un putni viņiem ir muzejā vai nav vispār?" Flēra klusām jautāja, jo negribēja izklausīties kā kaut kāda dīvaine vietējo vidū. Robotiņu sacīkstes bija diezgan interesantas. Uz tiem skatoties, serafe saprata, kas īsti ir Lilū - tā nebija dzīva būtne, tas bija tāds pats robots. Savādi. Flēra nevarēja saprast, vai viņu tas biedē vai tomēr intriģē. Bet Gabriela rokas sargāja. Jā, vismaz šobrīd viņa nebaidījās.

Jā, to Gabriels zināja. Viņš arī neapšaubīja Flēras dziednieces spējas. Vienkārši... ja viņa kādreiz vēlētos apgūt, vai orākulu gadījumā, gan pareizāk būtu sacīt: apjaust, ko vairāk, tad varētu apsvērt šādu iespēju. Serafu mūžs bija pietiekami garš, lai laika mācībām un jaunām zināšanām būtu gana.
Lai vai kā, Gabriels bija tikko pārliecinājies, ka Flērai bija gan spējas. Vai gan savādāk viņš to būtu teicis.

- Nē, nē. - viņš noraidoši pamāja. - Vienmēr zaudējam. Neatkarīgi pret ko spēlējam. Un vienalga kādā veidā mēģinot apiet šo zaudēšanas nolemtību. - Gabriels noteica.
- Kāpēc? - Jo izpriecas nāk no demoniem. Tas ir viņu lauciņš. Azartspēles, jo īpaši. Mums taču pietiek ar garīgajām vērtībām. - eņģeļa balsī gan bija saklausāms viegls sarkasms. Jo nu... galu galā, ja viņiem nebūtu līdzekļu, uzturēšanās Ardā liktos vēl nekomfortablāka.
Tā nebija cena. - Tas vienkārši tā ir. - zaudējumi laimes spēlēs nekā nelīdzsvaroja citas serafu spējas. Vismaz Gabrielam nebija šādas informācijas.

Lai vai cik skumji tas nebūtu, Gabrielam nācās noraidoši pamāt ar galvu. - Nav gan... jādomā, ka viņi neatrada veidu, kā padarīt sugas ilgdzīvojošas. Vai arī, ja ir atraduši tagad, tad nav jau vairs to zvēriņu. Tu taču redzēji cik sen atpakaļ putni ir izmiruši. - viņš tāpat klusi, Flērai pie auss, atbildēja. Lai gan, iespējams, ka klusai runāšanai nemaz nebija jēgas, jo apkārt esošie tāpat bija aizņemti ar bļaustīšanos un savu sunīšu atbalstīšanu. Bet, tas jau nekas... Gabriela elpa maigi glāstīja Flēras austiņu.

Sacensības uzvarēja kāds slaida paskata suns, kurš nemaz neizskatījās mīlīgs, toties ļoti ātri skrēja. Laikam jau tā īpašniekam bija nācies izvēlēties starp mīlīgu suņuku vai potenciālu uzvarētāju, tad nu saimnieks, drukna paskata vīrišķis, bija izvēlējies par labu uzvarām. Dingo, kā sauca šo suni, izskatījās ka bija vairākkārtējs šo sacensību favorīts. Par viņa uzvaru priecājās visai daudz cilvēku.

Vēl viņi varēja tikai izmest līkumu caur deju placi, jo citas, pieklājīgās izklaides, jau bija slēgušas savu darbību un izvēle bija palikusi tikai starp klubiņiem un kazino zālēm.
Nelielais klubiņš, kurā Gabriels un Flēra iegriezās, atšķīrās no "Elles". Šeit valdīja elegance un katrs sēžamdīvāns burtiski kliedza pretī: mēs esam dārgi! Šeit bija patīkami un ērti, kad viņi tajos apsēdās. Arī mūzika bija daudz liriskāka, nekā "Ellē."
Gabriels sagādāja Flērai un sev dzeramos. Tas vairs nebija vīns. Alkohols. Stiprāks par vīnu. Taču tas bija tik meistarīgi sajaukts ar sulām, kuras nomāca alkohola garšu, ka gāja iekšā gluži vai kā limonāde.
- Vēlies padejot? Nu, pirms jādodas pie miera. Ir jau visai vēls. Mums vairs nav pārāk daudz laika. - Gabriels padeva Flērai roku.
Te gan nebija pārāk daudz dejotāju un klubs vispār nebija cilvēku pārbāzts un šo drīzāk varēja dēvēt par elegantu salonu, nevis naktsklubu.

Flēra vēroja sunīšus un domāja par to, ko Gabriels bija teicis. Tā jau arī bija, ka azartspēles serafus neinteresēja. Bet gluži piekrist, ka visas izpriecas nāk no demoniem, arī negribējās, jo putnu dziesmas taču bija bijušas tik skaistas un iedvesmojošas. Protams, žēl bija apzināties, ka ne putnu, ne sunīšu te nav, un vienīgais veids, kā tos atcerēties, ir šādas vietas kā Kristāla pils.

Lai arī Flēra ar skatienu sekoja sacīkstēm, tomēr vairāk viņa baudīja Gabriela klātbūtni. Sargājošās rokas un elpa tepat pie auss bija tas, kas sniedza vairāk prieka. Tāpēc sacensību beigas viņa pamanīja drīzāk pēc tā, ka Gabriels sakustējās un aicināja viņu doties tālāk.

Baudot dzērienus klubiņā un sēžot ērtajā dīvānā, Flēra salīdzināja šejieni ar Elli. Kailes pagatavotais dzēriens arī nebija slikts, bet šobrīd negribējās domāt par vakara sākumu. "Labprāt," serafe piekrita uzaicinājumam. Mūzika šķita krietni piemērotāka mierīgai dejai, jo neko pārāk ātru viņa šovakar vairs nevēlējās. Vai tas bija dzēriens, atmosfēra vai Gabriels, kas lika vaigiem kvēlot, bet vakara nobeigums solījās būt krietni patīkamāks, kā sākums. Flēra piecēlās un sekoja uz deju grīdas pusi. Somu viņa atstāja uz dīvāniņa, cerot, ka šeit burzma nav tik liela, lai kāds to savāktu.

Gabriels aizveda Flēru līdz dejas plača vidum un tur tad nu viņi arī palika. Mūzika skanēja, soļi likās viegli, lai gan... kas nu tā par dejošanu, drīzāk tāda mīņāšanās un acīs skatīšanās. Bet tad atkal... reizēm jau neko vairāk nevajadzēja. Iespējams, ka Gabrielam arī nevajadzēja. Un viņš atļāvās cerēt, ka arī Flērai nē.
Pirkstu gali viegli noslīdēja gar viņas vaigu un apstājās pie meitenes zoda.
- Ir izpriecas un ir izpriecas... - viņš domīgi noteica, it kā pirmīt būtu gluži vai lasījis Flēras domas par tām putnu dziesmām un skaistajiem kokiem.
Gabriels noliecās pie Flēras lūpām un noskūpstīja viņu.

Flēra ļāvās mūzikai un viņas rokas apvijās Gabrielam ap kaklu. Varbūt tās bija atskaņas no putnu dziesmām, bet šķieta, ka arī te viņi mazliet lido - tā vieglītēm, maigā vēsmā un abi kopā. Atbildot uz skūpstu, atkal satrakojās taureņi vēderā. Flēra knapi noturējās, neizpletusi spārnus. Te nedrīkstēja. Bija izpriecas un izpriecas...

Vīrieša rokas ciešāk apskāva Flēras vidukli, pievelkot viņu ciešāk sev klāt. Gabriela lūpas veldzējās skūpstā pie Flēras lūpām. Ja jau viņa neiebilda... pat nelikās pārsteigta. Patiesībā, nedaudz dīvainas likās meitenes tik pārlaimīgās sajūtas, bet Gabriels tam izskaidrojumu necentās meklēt.
Dziesma jau bija izskanējusi, bet viņi vēl atradās turpat, kā citā, kaut kādā savā pasaulē.
Līdz Gabriels atrāvās no Flēras lūpām un vienkārši meiteni apskāva.
- Iesim... - viņš klusi noteica un palaidis meiteni vaļā, satvēra viņas plaukstu. Pirms pamest klubu, protams, pirms tam paņēma meitenes somu.

Ejot uz viesnīcu, Gabriels klusēja. Tik vien viņa roka vairs neturēja Flēras plaukstu, viņš to bija aplicis meitenei ap vidu.
Viesnīcas istaba atradās vienā no Kristāla Pils tornīšiem un kopumā jau te būtu ļoti skaisti, ja teiksim, pamostoties viņi varētu redzēt, kā saule lec. Taču bija vairāk, kā skaidrs, ka nekas tāds no rīta nesagaidīs.
Telpa bija plaša un gaiša. Istabas stūros patiešām atradās īsti koki, kā jau Gabriels bija teicis.
Gulta bija liela un ērta. Tai bija atvēlēts daudz vietas. Bet, ja tā padomā, tad tas jau bija arī viesnīcās svarīgākais. Labi izgulēties. Un lielajā gultā, kā izskatījās to varēja izdarīt visai ērti.

Ienācis telpā, Gabriels aizvēra durvis un pie durvīm ieslēdza ārpusē esošu lampiņu, kas ziņoja, ka viņi nevēlas tikt traucēti. Noskatījis istabu, viņš aizgāja līdz virtuvei un no skapja izņēma augļus un vīna pudeli. Ja nu gadījumā Flēra vēl vēlējās paniekoties ar augļiem un dzērieniem. Gabriels aizdedzināja sveces, kas atradās uz plauktiņa gultas galvgalī. Izslēdza lielās lampas. Griesti satumsa tumši zilā tonī, kā naksnīgas debesis un tajās parādījās zvaigznes.

Viņi atpūtās. Izbaudīja vakaru, cik vien Ardā tas varēja būt baudāms, un nemaz negribējās domāt par to, kas notiek ārpus Kristāla pils. Flēra labi apzinājās, ka no rīta būs jāatgriežas pie citu problēmu risināšanas. Nedaudz dīvaini tikai likās tas, ka Gabriels tā viņu lutina un pievērš tādu uzmanību, jo viņa taču bija tikai viena no jaunuļiem, kam jāpalīdz uzdevuma izpildīšanā, un viņš ir pats Metatrona dēls. Bet šovakar negribējās par to domāt. Viņiem bija pašiem sava melodija.

Kad Gabriels aicināja pamest deju zāli, Flēra viņam sekoja. Kristāla pils bija nedaudz noklususi. Vai varbūt tās bija citas sajūtas, kas slāpēja apkārtējo vidi? Arī par to negribējās domāt.

Vēlreiz ieraugot kokus, Flērai aizrāvās elpa. Tiešām, tie te bija! Viņa uz mirkli atraisījās no Gabriela tvēriena un piegāja pie tuvākā koka. Pavisam viegli paņēmusi plaukstās kādu zariņu, Flēra aizvēra acis un ieelpoja koka smaržu. Tā nebija Astindelas meža smarža, bet bija dzīva. Atkal atverot acis, viņu sagaidīja vēl kāds pārsteigums - zvaigžņotas debesis. Vai nu Ardieši patiešām ilgojās pēc tādām debesīm, vai Gabriels bija tās īpaši sev pasūtījis. Viņš pat bija sagādājis našķus!

Atļāvusi nolikt visu uz galdiņa, Flēra piegāja Gabrielam no mugurpuses un uzlika savas plaukstas uz viņa pleciem, liekot viņam apsēsties uz gultas malas. Visu vakaru viņš bija lutinājis Flēru, nu bija viņas kārta. Sākumā pavisam vieglītēm viņa uzsāka plecu masāžu, iztaustīdama sasprindzinājumu. Viņas pirksti bija maigi, bet reizē tie prasīja atslābināties, mierīgi un ritmiski slīdot pāri pleciem. Ar īkšķiem uztaustījusi kakla skriemeļus, Flēra stingrām un noteiktām kustībām pievērsās to masāžai. Darbošanos pavadīja siltums, kas plūda no serafes plaukstām, un pavisam viegla, gaiša atblāzma uz pirkstiem. Serafes violetās acis Gabrielam nebija redzamas, bet tās mirdzēja baltā gaismā. Pavisam nedaudz maģijas palīdzēja. Flēras roku kustības bija maigas un tajā pašā laikā noteiktas. Tās ritmiski aijāja un sniedza atvieglojumu un sirdsmieru. Pieliekusies tuvāk, viņa ar lūpām aizskāra Gabriela kaklu, tad ausi. "Nepierodi!" tās čukstēja tāpat kā viņš iepriekš bija viņu aicinājis nepierast pie Ardas. Tik pat liegām kustībām serafes rokas pārtrauca masāžu un apvijās ap Gabriela kaklu. Viņa piekļāva savu augumu Valdnieka dēla mugurai un turpināja iesākto ritmisko kustību kā deju - nu jau ar visu augumu. Ritms bija pārvērties tajā pašā melodijā, kas iepriekš deju zālē. Melodija pulsēja visā viņas būtībā līdz pat pirkstu galiem, kas tagad rotaļājās ar Gabriela apkaklīti.

Gabriels pakļāvās Flēras rokām un atsēdās uz gultas malas. Viņa galva viegli noslīga uz priekšu, tā ka Flērai bija vieglāk piekļūt viņa pleciem un kaklam. Tas nenoliedzami bija patīkami. Tomēr, Gabriels no Flēras to nebija gaidījis. Nē, ne jau maģiju. Lai gan par to, runājot... viņš klusi iesmējās un nedaudz pārmetoši nogrozīja galvu. - Ardas centrālajā pilsētā. Stonas sirdī, tu mierīgi buries... - tāda, nedaudz uzspēlēta nopūta, atskanēja no viņa puses.
Bet runāt negribējās nemaz. Gabriels aizvēra acis un ļāvās Flēras dziednieces mākām. Lai gan... būsim godīgi. Tā nebija dziedēšana. Un Gabrielam jau arī nekas nekaitēja. Meitenes roku pieskārieni iekvēlināja un bija visai grūti sev iestāstīt, ka nekas tālāk tam nesekos. Bet tā vajadzēja būt pareizi? Ne?
Varbūt... varbūt līdz mirklim, kad Flēra viņam piekļāvās un apskāva.
Viņas gurni kustējās gar viņa augumu, rokas, apvijušās ap kaklu, izraisīja patīkamas trīsas. Gluži vai nemanot, Gabriela elpa bija kļuvusi straujāka. Vairāk lieki negaidīdams, viņš pagriezās pret Flēru un ieskatījās viņai acīs.
Noslidinājis jaku no pleciem, Gabriels ļāva tai nokrist uz grīdas, blakus gultai, kur pievienojās arī viņa kurpes.
- Es jau esmu pieradis. - viņš noteica, pirms apskāva meiteni un vīrieša lūpas piekļāvās Flēras lūpām.
Melodija varēja turpināties. Gabriela rokām slīdot pār meitenes augumu un atklājot, ka Metatrona dēls šādas izpriecas piekopa visai meistarīgi. Kamēr lūpas veldzējās skūpstā, glāsti noslidināja no Flēras pleciem jaciņu ar visu milzu pūku apkakli. Bet tā taču bija labāk. Apģērbs tikai traucēja sajust vienam otra siltumu. Ko īpaši Ardas apģērbs ar visiem saviem biezajiem un drūmajiem materiāliem. Viņiem, serafiem, kas bija pieraduši bez maz kaili staigāt.

Rīts

Flēra pamodās Gabriela apskāvienos. Lai arī cik tumšs un drūms bija Ardas rīts aiz loga, iekšā šķita, ka spīd saule un rotājas koku zaļajās lapās. To apliecināja arī griesti, kur tagad zvaigžņu vietā varēja redzēt zilas debesis ar baltiem mākoņiem. Kā Astindelā, ar puspievērtiem plakstiem Flēra nodomāja. Viņas sarkanās matu šķipsnas bija izklīdušas pa spilvenu kā tikko atplaucis zieds. Ai, kā negribējās celties! Flēra mīļuprāt būtu šādi palikusi un neraizējusies par veicamajiem darbiem. Viņa ciešāk pieglaudās Gabriela augumam un aizvēra acis. Visu, kas bija svarīgs, varēja sajust tāpat - viņa sirdspukstus, mierīgo elpu, smaržu, siltumu, mieru. Viss, ko varētu gribēt pat mājās Astindelā, bija te, šajā mirklī viņas rokās.

Un tomēr bija jāceļās un jādodas prom no šīs jaukās vietas. Vakardienas notikumi šķita kā tālas atmiņas, kas notikuši vai varbūt nenotikuši vismaz nedēļu atpakaļ. Tomēr pārdomājot jauki pavadīto vakaru, nācās secināt, ka tās ir bijušas tikai vairākas stundas, piesātinātas iespaidiem un emocijām. Bija pienākusi jauna diena. Uzdevums negaidīja.

Maigi noskūpstījusi Gabriela plecu, Flēra uzmanīgi izlīda no segas apakšas, lai netraucētu viņam vēl nedaudz pagulēt. Serafe aizgāja uz vannas istabu un iegāja dušā. Izkāpjot no siltā ūdenskrituma, viņa atcerējās, ka drēbes ir tikai tās, kas vakar bija mugurā. Pacilājusi nelielo kaudzīti, Flēra sajuta cigarešu smaku. No matiem nepatīkamais smārds bija izskalots, bet drēbēs tas bija iesūcies. Tās būs jāmazgā, lai varētu vilkt atkal. Pagaidām Flēra aplika dvieli, un nedaudz pieglaudusi visai izspūrušos matus, atgriezās guļamistabā, paņēma dažus augļu gabaliņus no vakarā sagādātā cienasta, un apsēdās uz gultas malas.

"Labrīt," viņa klusītēm sveicināja, kautrīgi smaidīdama, bet izvairījās pieskarties Gabrielam. Vakar notikušais šķita kā sapnis, ko noskalojis siltais ūdens. Nē, viņa neizvairījās, tikai neuzdrīkstējās. Nedrošību radīja apziņa, ka viņi tomēr te ir darba darīšanās un tāda jauniņa serafe Valdnieka dēlam varēja nozīmēt tikai izklaidi.


Gabriels izmantoja katru mirkli, lai pagulētu. Līdz pat pēdējam. Līdz pat mirklim, kad viņu sveicināja Flēras balss. Viņš atvēra acis un liegi pasmaidīja meitenei. Pasniedzies, Gabriels izņēma vīnogu ķekaru no Flēras rokas un pievienojās viņai, viņu mazajās, improvizētajās brokastīs. Tā bija labi un godīgi sakot, tā īsti nemaz negribējās celties.
Līdz vienā brīdī, Gabriels manāmi saspringa un uz mirkli pievēra acis. Kad viņš tās atvēra, serafa acis bija pieņēmušas violeto nokrāsu. Un Flēra jau zināja, ko tas nozīmēja. Eņģelis izmantoja maģiju. Pat vēl vairāk, Metatrona dēls izskatījās visai satraukts un daudz nekavēdamies piecēlas no gultas.

Neapēstās ogas atrada atpakaļ savu vietu uz šķīvīša, bet viņš pats, tāds pats, kails telpas vidū apsēdās meditācijas pozā un nodevās meditācijai. Tas acīmredzami prasīja ilgāku laiku, nekā viņš sākumā bija domājis, katrā ziņā, Gabriels meditējot pavadīja kādu pusstundu. Vienā mirklī eņģeli ieskāva zeltains kupolveidīgs vairogs, kas pastiprināja maģiju. Lūkojoties caur šo kupolu uz Gabrielu, varēja manīt viņa spārnus. Lielus, baltus, skaistus. Viņa kailais augums paspēja noklāties aukstuma izraisītu zosādu. Un pat tad, kad Gabriels bija beidzis meditēt, pirmais, ko serafs izdarīja: sameklēja savu telefonu un sūtīja ziņas.
Tikai pēc tam viņa skatiens atgriezās pie Flēras.
- Mums jādodas. Pēc iespējas ātrāk. Sīlijas māsa pārkāpa pasauļu robežas un tagad atrodas Ardā. Mūsu šeit ir pārāk daudz. Ja Valdniece pamanīs, būs slikti. - daudz neprātojot, Gabriels vilka mugurā drēbes un ik pa laikam ielūkojās telefonā, kā gaidīdams kādas ziņas.

Flēra instinktīvi satrūkās, kad Gabriels saspringa un aizvēra acis. Vai kaut kas bija noticis? Vīnogu ķekars pusapēsts palika serafes rokās. Meitene sēdēja klusa un sastingusi, kamēr Gabriels acis atvēra un devās meditēt. Nu tā, izklaides beigušās, Flēra sprieda.

Kādu mirklīti pievērsusi skatienu Gabrielam un konstatējusi, ka viņš ir pilnībā iegrimis meditācijā, Flēra sakustējās. Nebija nozīmes sēdēt un neko nedarīt. Ja kaut kas bija noticis, viņiem būs jādodas. Flēra piecēlās un devās savākt istabu. Gabriela drēbes tika savāktas, salocītas un saliktas glītā kaudzītē uz gultas malas. Savas drēbes viņa bija paņēmusi līdzi uz vannas istabu, uz kurieni aiznesa arī zābakus, un pārģērbās. Drēbes gan smirdēja pēc cigaretēm, bet šobrīd tas nebija galvenais - mājās pārģērbsies, kad tur nonāks. Ja istabā viņai nebūtu iebildumu staigāt arī tādai pašai gandrīz kailai, tad maza likās iespēja, ka viņi te paliks. Sakārtojusi matus, Flēra atgriezās istabā un sakārtoja gultu. Viņa centās uzvesties klusu un netraucēt. Tad sameklēja un pārbaudīja somu. Viss bija uz vietas.

Tā kā Gabriels joprojām meditēja, bet viss bija jau sadarīts un sakārtots, Flēra piegāja pie viena no kokiem. Mums drīz būs jāšķiras, viņa domās skumji uzrunāja koku un lūdza atļauju paņemt nelielu piemiņu. Protams, ar kokiem viņa runāt neprata, bet tā bija dzīva radība, viena no dzīvākajām Ardā, tāpēc šķita tikai pareizi uzrunāt un lūgt atļauju paņemt vienu lapiņu. Sameklējusi kādu skaistu, pareizi veidotu lapu, Flēra to maigi noplūca, ieelpoja tās smaržu un noglabāja somā blakus Kailes telefona numuram. Es to atcerēšos, viņa tāpat domās piebilda. Tas bija veltīts kokam vai Kailem? Vai varbūt abiem? Serafes uzmanību piesaistīja Gabriela skaistie, baltie spārni. Vai varbūt viņam?

Un tad jau Gabriels paziņoja jaunumus. "Sīlijai ir māsa?" serafes tumšās acis iepletās. Pirmā doma bija par kādu ļaunu būtni, bet tad Flēra atcerējās, ka Sīlija ir serafe. Varbūt viņas māsa nav kritusi dēmonu varā? "Vai no viņas mums arī jāuzmanās?" sarkanmate uztraukti jautāja. Tad attapās un pasniedza Gabrielam viņa drēbju kaudzīti. Kamēr Gabriels ģērbās, viņa skaitīja, cik tad viņu te ir - viņa, Gabriels, Joels, Ereijass, Sariša, Meja, Alvīna, Sīlija. Un tagad Sīlijas māsa. To, vai bija vēl kāds, Flēra nezināja, bet arī deviņi jau bija prāvs bariņš. Sagaidījusi, kad Gabriels saģērbsies, Flēra bija gatava doties.

Uz tādu mirkli, Flēra varētu saderēt, ka koks viņai atļāva paņemt lapiņu, lai to noglabātu piemiņai. Tā vienkārši... tādas patīkamas sajūtas pāršalca. Šis būtu jaukākais no rītiem, kāds Ardā piedzīvots, ja vien... nu, ja. Ja vien nebūtu pēķšņi uz galvas uzkritusi Sīlijas māsas problēma.
Gabriels izskatījās visai noraizējies un pat lāga laikam neievēroja Flēras jautājumus. Viņa domas pavisam noteikti klejoja citos visumos. Vien apjaušot, ka Flēra bija kaut ko jautājusi, viņš palūkojās uz meiteni.
- Nē. Nē. Es nedomāju. - viņš noraidoši pamāja ar galvu, kad bija ticis galā ar apģērbšanos.
- Viņa ir... - īss klusuma mirklis. - Safīra ir nepilngadīga. Viņai kāds palīdzējis pārkāpt robežu. Metatrons būs dusmīgs. - serafs novilka. Acīmredzot, arī viņu valdnieka dusmas īpaši nepriecēja. Bet, tad atkal... kuru tad priecētu.

Nekas no viņu iepriekšējās nakts burvības nebija palicis pāri. Tikai steiga un centieni pēc iespējas ātrāk pamest tik jauko atpūtas vietu. Atšķirībā no Flēras, Gabriels neko necentās piekārtot, tik vien kā aizgājis uz virtuvi, viņš no speciāla skapīša, kurā, laikam varēja ievietot lietas arī no apartamentu ārpuses, izņēma divas līdzi ņemamas kafijas krūzes. Vienu padeva Flērai un otru paturēja sev.

Norēķinājies par "Kristāla Pilī" pavadīto laiku, Gabriels nopirka arī jaunu motociklu. Transporta līdzekļus tā vienkārši varēja iegādāties. Tiesa, pirms tam gan viņam bija jāuzrāda tiesības vadīt transporta līdzekli un jāiziet tests, kas apliecināja, ka vīrietis nav alkohola un citu narkotisko vielu reibumā. Testēšana izpaudās uzliekot plaukstu uz speciālas virsmas, no kuras izšāvās maza adatiņa un ieduroties plaukstā savāca asins pilienu. Turpat uz ekrāna arī parādījās analīžu rezultāti.
- Izmantot taksi būtu pārāk lēni. - viņš paskaidroja Flērai, noņēmis roku no testa ierīces un paberzējis sadurto vietu. Lai gan, aparāts jau bija brūci dezinficējis un uzpūtis speciālu līdzekli, kas brūci aizvilka un nekādu asiņu nebija.

Gabriels aizveda Flēru līdz viņu jaunajam braucamrīkam. Jaunais motocikls izskatījās iespaidīgāks un pavisam noteikti jaunāks modelis, nekā iepriekšējie viņa moči. Tad nu tikai atlika nokļūt līdz Svētnīcai.
Gabriels apsēdās uz moča un pamāja Flērai, lai meitene arī iekārtojas. Uz motocikla paneļa atvērās glabātuve, kurā atradās divas saulesbrilles. Vienas padevis Flērai, Gabriels uzlika otras. Izskatījās, ka bija gatavs braukt. Tik vien kā izdzēra kafijas krūzi un izmeta to tuvākajā atkritumu kastē, līdz kurai lēni aizripinājās.

Brilles, patiesībā, bija interesants atklājums. Tās nevis sargāja no saules gaismas, kuras Ardā, protams, nebija, bet gan padarīja labāku redzamību. Apkārtne izskatījās labāk saskatāma, it kā viņu redze būtu uzlabota un piemērota labākai redzēšanai krēslā.

[Romija]

Yey, jauna lasāmviela! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[Sindra]

Alekss, Arists, Flēra

GM: Kamēr Arists runājās pa telefonu, Alekss smēķēja un jaunekļa skatiens kavējās pie motocikla vadības paneļa.
Tik vien, kad kolēģis bija painformējis, ka darījums ir iespējams, Alekss viegli pamāja un nodzēsa izsmēķēto cigareti.

"Tā nebūs problēma." viņš atbildēja un skatiens aizklīda līdz Mejas draugu mājas ieejai. No turienes kādam vajadzēja nākt, ja jau Arists bija informējis par viņu atrašanās vietu.

Flēra: Pēc mirkļa stāvvietā iznāca ļoti apņēmīga Flēra, un raitiem soļiem, ko viņa jau bija iemācījusies veikt arī ar augstpapēžiem, devās pie Arista un Aleksa. Līdzi viņai bija nelielā mugursoma, mugurā mētelis, uz acīm saulesbrilles. "Es palīdzēšu!" viņa bija skaidri nolēmusi. Tas bija savādāk kā palīdzēt nejaušam garāmgājējam. Te varēja arī parūpēties par drošību dziedēšanas laikā, jo gan Alekss, gan Arists zināja, ar kādiem riskiem dziedniecei nāktos saskarties.

Arists: Ar šo laiku pilnībā pietika, lai Arists pabeigtu izsmēķēt savu cigareti. Redzēdams dziednieci nākam, viņš to nodzēsa pret zemi.
— Pieņemu, ka esat jau tikušies. Aleks, kādas iespējas ir Deinu atvest šurp?

Flēra: Flēra piekrītoši pamāja ar galvu, apstiprinādama, ka ar Aleksu jau ir pazīstami. Doma par Svētnīcas izmantošanu, kad tiek izmantota maģija… daudz maģijas, viņai arī šķita prātīga. Tumšais skatiens pievērsās Aleksam, lai arī no malas viņa izskatījās gluži lietišķa.

GM: – Vai vest uz šejieni ir laba doma? Jums tas nesagādās nepatikšanas un problēmas? Jo tad par šo vietu zinās arī Deins. – Alekss apjautājās un izslēdzis motocikla dzinēju, novāca no vadības paneļa melno kastīti, jo nu… pēc tā kā bija salicies viss notiekošais, tad diez vai viņš tagad kaut kur brauks ar šo motociklu.

Flēra: "Cik smagā stāvoklī viņš ir? Vai viņš ir pie samaņas?" Flēra interesējās. "Vai viņš sapratīs, kur atrodas?"

GM: "Mediķi teica, ka stāvoklis ir stabils. Viņš izdzīvos. Bet… " Alekss īsi iepauzēja, palūkojies uz sarkanmati, tā īsti nezinot, kā viņai labāk paskaidrot. "Slikti cilvēki viņam ļoti nodarīja pāri. Viņu mērķis nebija izdzēst Deina dzīvību. Viņi vēlējās, lai viņam sāpētu. Šobrīd viņš ir bezsamaņā. Taču, es domāju, ka ja tu viņu izdziedēsi šeit, tad pēc tam jau viņš sapratīs un apzināsies, kur atrodas. Tāpat, kā es, pēc tam, kad Meja mani izdziedēja."

Flēra: Flērai bija žēl minētā Deina. Tāda darbība viņai tikai pastiprināja pārliecību, ka šim cilvēkam ir jāpalīdz. "Tomēr drošāk būtu te, ja ir iespējas viņu atgādāt. Pēc izārstēšanas es varu mēģināt viņu iemidzināt, lai tas viss ir sapnis, ar kuru ir beidzies viņa murgs. Vai arī vienkārši aizsiet acis, lai viņš nezina, kas šī ir par vietu. Tas būs brīnums, viss šis. Varbūt viņu var pārliecināt, ka tas ir bijis viņa sapnis, kamēr bijis bez samaņas. Es nezinu, bet tā būtu drošāk arī viņam," Flēra izteica savas domas. Pēkšņi attapties veselam slimnīcā bija aizdomīgi gan no Deina, gan no pārējo ārstu viedokļa. Bet tapt izdziedētam, aizmigt un pamosties šķita tomēr mazliet loģiskāk.

GM: Alekss noraidoši pamāja. – Viņš ir izmeklētājs. Pasakām gluži neticēs. Ja nu vienīgi, Tu vari viņu izdziedēt un nevis ļaut atmosties, bet likt viņam gulēt un es tikmēr viņu aizvestu pie sevis. Viņš nezinātu, kur bijis un šī vieta viņam nebūtu zināma. – gan jau tie te eņģeļi spēja uzburt kaut kadu maģiju, kas liek cilvēkam iemigt spēcinošā un atpūtu sniedzošā miegā.

Flēra: "Jā, es tā varu," Flēra bija pārliecināta. Viņai šodien bija gana daudz spēka, un, lai arī tieši tāda veida dziedniecību vēl nebija nācies veikt, viņa bija pārliecināta, ka spēs kontrolēt Gaismas plūsmu. "Atved viņu, es sagatavošu telpu," viņa piedāvāja.

Arists: Arists jautājoši palūkojās uz Aleksu.
— Tev noderēs palīdzība? Vai arī man doties uz to sapulci?

GM: "Paldies." Alekss pateicās Flērai, veltīdams meitenei pateicības pilnu skatienu.
"Paliec ar mani." viņš atteica Aristam un… tad tagad laikam viņiem vajadzēja doties uz slimnīcu. Droši vien, viņiem vajadzētu braukt ar Arista mašīnu. Uz tās pusi arī Alekss devās.

Flēra: "Es gaidīšu," Flēra apstiprināja. "Jūs tiksiet iekšā, ja?" viņa pārjautāja, jo līdz galam nebija pārliecināta par Svētnīcas darbību attiecībā uz ienākšanu.

Arists: — Gan jau. Ja kas, es viņus ievedīšu, — Arists atmāja ar roku, un iesēdās savā transportlīdzeklī. Alekss varēja brīvi iekāpt, patiesībā, tikai uz to Arists arī gaidīja. Mirkli vēlāk viņi jau bija ceļā.

Flēra: Flēra noskatījās, kā mašīna aizbrauc, un devās atpakaļ uz liftu.

GM: Alekss mirkli pamīņājās gar vadītāja vietu, taču beigās attapies, ka tā taču nav viņa mašīna, aizgāja ieņemt pasažiera vietu.

Flēra: Lai arī svētnīcā viņu maģija bija pasargāta no ārpuses, tomēr bija vēl kas, ko varēja izdarīt, lai mazinātu iespējamos riskus un pastiprinātu sapņa sajūtu. Vai izdosies Deinu noturēt miegā, Flēra nebija pārliecināta, tāpēc viņai radās cita doma. Labāk, lai Deins ir pārliecināts, ka viņu ir izglābis brīnums, kam paša iztēle ir piešķīrusi fantastisku veidolu, nekā meklētu izskaidrojumus.

Kamēr Alekss ar Aristu devās pēc Deina, Flēra uzbrauca atpakaļ uz Svētnīcu. Viņa paskaidroja Safīrai notiekošo, lūdza neiejaukties, bet atļāva serafei rātni skatīties no droša attāluma. Vispirms viņa devās uz dziednīcas telpu, kur pārliecinājās, ka viss ir kārtībā. Kristālus viņa neplānoja izmantot. Tad devās uz noliktavas telpu pārģērbties.

Flēras un Safīras saruna

"Safīra, tu neiebilsti, ja es uzdošu tev jautājumus par tavu māsu?" Flēra iesāka piesardzīgi, jo nevarēja jau zināt, cik labprāt meitene runās par ģimeni. "Es saprotu, ka tas ir briesmīgi apzināties, ka mūsu uzdevums ir Sīliju iznīcināt, bet varbūt tev ir taisnība, ko iepriekš teici! Varbūt ir cita iespēja! Es gribu zināt ko vairāk par Sīliju. Kāda viņa bija Astindelā? Kas notika, kāpēc viņa devās prom?" Jautājumi bija daudz un nopietni, tāpēc Flēra bija gatava dzirdēt kaut vai tikai mazumiņu. Sasmērēta maizīte tika pamazām notiesāta, uzdzerot smaržīgo tēju.

Safīra nopietni uzlūkoja otru serafi. Stāstīt vai nestāstīt? Ja viņa nestāstīs, tad daļēji nepakļausies, un tas būs pretrunā ar Gabriela nosacījumiem, bet tai pašā laikā bija aizdomas, ka Gabriels par ko šādu nedusmotos. Vai tas bija viņas interesēs izpaust informāciju par ģimeni? Par mīļoto māsu? Jauniete satvēra tējas tasi un ieelpoja smaržu, kas tik ļoti atgādināja Astindelas pļavas. Nebija nekas slēpjams.
"Viņa bija… lieliska," klusu, bet ar manāmu mīlestību balsī, kā jau runājot par mīļu tuvinieku, iesāka Safīra. "Viņa vienmēr man bija blakus, palīdzēja, mācīja. Bija gan stingra skolotāja, gan mīloša māsa, kurai var uzticēt itin visu. Lieliska karotāja ar orākula viedumu." Serafe varētu daudz un dikti stāstīt par to cik burvīga ir viņas māsa. "Visi viņu mīlēja."
"Viņa pati nedevās prom. Metatrons viņu nosūtīja uzdevumā uz Kaliosu, kur dēmons bija izjaucis līdzsvaru. Cik man zināms tā ir nejauka pasaule. Tumša. Ne pa velti tur dēmoni uzdarbojās." Malks tējas, kas bija krasi pretējs kafijai, lika savākt domas, jo atkal par to visu domāt bija sāpīgi un drūmi.

Safīras vilcināšanās bija saprotama un Flēra viņu nesteidzināja. "Par cik vecāka ir Sīlija?" tas varēja ļaut novērtēt viņas pieredzi un laiku zināšanu apgūšanai, lai arī ar demonu spējām varbūt tam nebija nozīmes. Ja viņa bija karotāja ar orakula spējām, tā varēja būt bīstama kombinācija.

"Kopš došanās uz Kaliosu... jums ir bijuši kādi sakari? Vai viņa deva par sevi kādu ziņu?" dziedniece turpināja jautāt. Par Kaliosu viņai nekas daudz nebija zināms, tāpēc bija grūti nojaust, kā tur varētu būt. "Viņa atgriezās no turienes? Vai arī demons izrādījās pārlieku spēcīgs? Kas gan liktu tik jaukai būtnei pievērsties tumsai?" Flēra prātoja. Varbūt Safīra zināja atbildi, varbūt ne, bet pēc viņas stāstītā tik mīlošā balsī arvien dīvaināka šķita Sīlijas darbošanās Tumsas vārdā.

"Es viņu redzēju vakar," Flēra piebilda, lai arī sākumā šaubījās, vai to ir gudri teikt. "Viņa bija brīnumskaista, neviena vietējā nestāvēja ne tuvu. Bet man šķiet, ka viņa bija skumja!"

"Kur tu viņu redzēji?" Par spīti tam, ka serafe nopietni bija ņēmusi vērā Gabriela brīdinājumu, ka Sīlija šobrīd ir ne savā ādā, tāpat gribējās zināt vairāk par savu māsu Ardā. To ko viņa te dara, kā izskatās, kādās vietās uzturās. Viņa ilgojās.

"Tas viss bija ļoti sarežģīti…" Safīra pat pamanījās iekost savā apakšlūpā, cenšoties izdomāt kā visu paskaidrot pēc iespējas vienkāršāk. "Sīlija un Gabriels ir vienaudži un viņi ilgu laiku bija kopā." Prātā attausa cik laimīgi abi serafi kopā bija jutušies un labi izskatījušies. "Saderīgs pāris," nebija iemesla iedziļināties detaļās par šo tematu, uz nevienu tik privātas abu serafu lietas te neattiecās. "Es nezinu iemeslu, bet Metatrons kādā brīdī pateica, ka abu attiecības nevar turpināties un tās aizliedza. Sīlija, saprotams, nejutās laimīga. Drīzāk pretēji. Ļoti skumja un… pieņemu ikviens tā justos, ja aizliegtu būt kopā ar mīļoto cilvēku.
Drīz pēc šī paziņojuma Metatrons māsu aizsūtīja uz Kaliosu. No turienes no māsas es nesaņēmu nekādas ziņas, cik zinu, tad neviens cits arī, kaut pieņemu, ka man vienkārši varēja arī nestāstīt. Cik man zināms, tad arī neviens netika sūtīts, lai pārliecinātos, kas noticis ar Sīliju. Vienkārši pēc divu gadu klusuma, kura laikā neviens nelikās ne zinis par māsu, valdnieks pēkšņi paziņo, ka Sīlija ir kļuvusi ļauna un jāiznīcina."
Vēl daži malki tējas. "Ir daudz iespēju, kādēļ Sīlija varēja pievērsties tumsai: tā varēja būt viņas vienīgā iespēja izdzīvot, jo dēmoni Kaliosā varēja būt pārlieku spēcīgi vienam serafam; viņa varēja justies pamesta un nevajadzīga, skumju apņemta. Citiem vārdiem emocionāli ievainojama, ko, iespējams, arī izmantoja, dēmoni. Iespējams, tika izmantots tas, ka Sīlija jutās… netaisnīgi apdalīta? Īsumā ievainots serafs, kuram vajadzēja parakstīt mājās būšanu un gādību no tuviniekiem, tika nosūtīts ienaidnieku frontē."

Klausoties Safīras stāstīto, pār Flēras muguru pārskrēja saltas tirpas un uz rokām uzmetās zosāda. Tas bija drausmīgi, kas bija noticis. Visdrausmīgākā šķita aizsūtīšanas daļa, ne tas, ka serafe bija pievērsusies demoniem, jo tas otrais šķita pat likumsakarīgi.

"Un tagad Metatrons ir devis pavēli Gabrielam Sīliju iznīcināt. Gabrielam!" Flēra komentēja ar apjukušu skatienu un neticīgu balsi. "Es nespēju noticēt," viņa bija satriekta. "Metatrons ir Gaisma, viņš runā par balansu un tad... paņem uz pats izjauc tik saderīgu pāri, aizsūta prom un pēc tam prasa iznīcināt..." viņa nespēja aptvert visa šī notikuma loģiku. Tik ļoti bija žēl Gabriela un Sīlijas. Aina Ellē šķita tik saprotama. "Ja viņš vienkārši gribēja likvidēt sekas, kas radušās paša lēmuma dēļ, tad kāpēc sūtīt tieši Gabrielu? Vai viņš ir kaut ko noziedzies, bet Sīlija tikai rīks, ar ko to izpildīt? Vai tiešām Gabriels ir izdarījis kaut ko tik nopietnu, lai viņa sodīšanai vajadzētu riskēt ar pasauļu balansu?" Flēra lauzīja rokas, jo nespēja atrast atbildi uz tādiem jautājumiem. Viņa arī necerēja, ka Safīra visu zinās, tās tomēr bija valdnieka lietas, bet arī slēpt nebija jēgas. Ja Safīra sapratīs Flēru, viņa varbūt jutīs vismaz kādu atbalstu no Gaismas puses, lai arī cik ļoti tas varēja konfliktēt ar visu esošo situāciju un uzdevuma mērķi.

"Mēs vakar bijām vienā vietējā klubā. Ar mums brauca Gabriels, un viņš teica, ka brauc satikt Sīliju. Tā vienkārši. Un viņš arī viņu satika. Bārmenis teica, ka viņi tur iegriežoties bieži. Viņi joprojām viens otru mīl, man šķiet. Vismaz tas izskatījās ļoti mīļi," Flēra no analizēšanas pievērsās atmiņām par vakar redzēto. "Bet šķiet, ka beigās kāds kaut ko pateica vai izdarīja, kas Sīliju ļoti apbēdināja, viņa devās prom," arī Flēras balss bija skumja un skatiens vērās krūzītē. Šobrīd viņas jūtas pret Gabrielu šķita tik niecīgas un nesvarīgas, kad bija uzzināts tāds stāsts. Drīzāk bija vieta žēlumam, nekā griezsirdībai. Flēra nekādi nevarēja aizstāt vai līdzināties Sīlijai.

Pēc mirklīša pārdomu un gremdēšanās atmiņās, Flēra pievērsās Safīrai. "Metatronam laikam ir savi iemesli, ar ko viņš nedalās publiski, bet vai nav kādu ideju, kāpēc viņš varēja aizliegt šādas attiecības? Vai tad sava bērna laime nav lielākais, ko vecāki var vēlēties?" Flēra nesaprata. Bet Safīra Sīliju pazina daudz labāk. Vai meitene ir par to domājusi un mēģinājusi saprast šāda notikuma cēloņus, to nevarēja zināt, tāpat viņa varēja arī nevēlēties ar to dalīties.

Šī saruna no jaukas pasēdēšanas bija kļuvusi visai skumja un drūma, bet labāk tādas lietas bija uzzināt un izrunāt, nekā klaji ignorēt. Viņi šeit nebija sūtīti, lai domātu par iemesliem, bet šādai izprašanai bija savs labums arī uzdevuma izpildes veicināšanā — izprotot Sīliju un notikušo, varēja labāk sekot līdzi viņas domu gājienam paslēpto amuletu ziņā. Lai arī nu vairs negribējās Sīliju iznīcināt. "Noņemot aizsardzību, kas ir uzlikta ar amuletiem, varbūt ir iespējams ne tikai viņu iznīcināt," Flēra klusu noteica. Ne jaunajiem serafiem par to bija lemt, bet Gabrielam. Un Flēra nesavtīgi cerēja, ka Gabriels izvēlēsies to, kas viņu padarīs par laimīgāku serafu, pat ja tas nozīmēja atgūt Sīliju un aizmirst Flēru.

Safīrai nebija atbildes uz Flēras uzdotajiem jautājumiem, tādēļ viņa klusēja un klausījās. Bija, protams, prieks,ka vēl kāds saskata netaisnību notikušajā, bet… jaunā serafe nekad nebija aizdomājusies,ka valdnieks izmanto māsu, lai mācītu Gabrielu. Bet jo vairāk par to domāja, jo saistošāka šķita ideja. "Valdnieki ir nežēlīgi", Safīra reiz bija lasījusi kādā grāmatā, bet tolaik nodomājusi,ka atšķirībā no visiem viņu valdnieks tāds nav. Vai viņa bija kļūdījusies? Vai ar viņas vecākiem viss būs kārtībā pēc viņas robežu pārkāpšanas? Viņa pirmo reizi saprata, ka viņas rīcība varēja pakļaut briesmām nevainīgas būtnes. Pašas vecākus. Pār muguru pārskrēja aukstas tirpas.

Jā. Safīra piekrita Flēras idejai par neiznīcināšanu. Iespējams, viņa ir apburta vai kā citādāk pakļauta. Gaisma tak vienmēr spēj atrast izeju, kas nav iznīcība. Iznīcina dēmoni, bet ne mēs. Tā vismaz Safīrai mācīja skolotājs un viņa tam joprojām ticēja.

"Ja Sīlijā vēl ir serafa būtība, tad viņā vēl ir Gaisma! Tad viņu ir iespējams glābt Ja tās nav, tad tā ir tikai čaula," Flēra skumji piebalsoja. "Bet man šķiet, ka Gaisma viņā vēl ir!"

Tajā brīdī no letes puses atskanēja klusa zumēšana. Tur zvanīja Flēras telefons. Flēra satrūkās no šīs skaņas. Tā kā soma joprojām atradās uz letes, pagāja brītiņš, kamēr Flēra piecēlās un aizgāja līdz tam, joprojām būdama iepriekšējās sarunas gandrīz apdullināta. Izvilkusi telefonu, Flēra atbildēja: "Jā, Flēra klausās!" Noklausījusies otrā gala sakāmo, Flēra apstiprināja: "Jā! Kur jūs esat?" Palūkojusies uz Safīru, serafe saprata, ka viņu sarunu šobrīd nāksies izbeigt. Un varbūt pat tā bija labāk, jo neizskatījās, ka Sīlijas māsu īpaši iepriecinātu gremdēšanās tādās atmiņās. Arī rīta rasa tiek notraukta no zariem, lai iestātos jauna diena. Varbūt šī telefona saruna un paveicamais arī spēs mazliet izgaismot pasauli. Varbūt vismaz saulsirdīšu tēja jaunajai serafei sniegs kādu mierinājumu. "Jā, es nāku!" Flēra atbildēja telefonā un pārtrauca sarunu. Viņa ielika to atpakaļ somā.

"Piedod, ka pārtraucu sarunu," Flēra pagriezās pret Safīru. "Bet mana palīdzība ir tiešām vajadzīga," viņa paskaidroja un cerēja, ka Safīra varētu saprast. Arī viņa taču gribēja palīdzēt māsai. Vai viņiem. Lai nu kā, šāda vajadzība viņai noteikti nebija sveša. Uzlikusi roku uz jaunās serafes pleca, dziedniece centās pasmaidīt, lai arī tas sanāca nedaudz skumjš smaids. "Paldies! Par sarunu, par atklātību," viņa teica no sirds. "Tas tiešām man palīdzēja saprast notiekošo. Es ļoti ceru, ka mums izdosies atrast citu variantu," viņa piebilda un līdzjūtīgu skatienu pavērās uz Safīru.

Bet kavēties nevarēja. "Lūdzu, sagaidi mani atpakaļ. Vai citus!" viņa jau možākā balsī norādīja. Ņemt Safīru līdzi nebija prātīgākais, jaunajai serafei nāksies pagaidīt, lai arī jau iepriekš viņa bija izrādījusi vēlmi doties, darīt un palīdzēt. Flēra cerēja, ka pārāk ilgi viņa nebūs prom. "Telefons man būs līdzi," viņa piemetināja, uzlika somu uz pleca, uzmeta vēl skatienu Safīrai un devās uz liftu. Flēra bija nelokāma — Safīrai ir jāpaliek mājās, nekādus iebildumus viņa nevēlējās apsvērt un riskēt ar serafes drošību. Piedod, mazā, tev vēl būs savas iespējas! viņa nodomāja, aizveroties lifta durvīm.

Nepagāja vairāk par 10 minūtēm, kad Flēra atgriezās Svētnīcā. Viņa izkāpa no lifta, novilka mēteli un pakāra somu uz āķīša priekšnamā. Iegājusi virtuvē, Flēra palūkojās uz Safīru ar nopietni skatienu. "Man būs jāizdziedē Aleksa kolēģis," viņa paziņoja. "Viņu atvedīs uz šejieni, tāpēc man ir jāsagatavojas. Tev nevajadzētu iejaukties, lūdzu! Labāk, lai viņš nemana nevienu lieku no mums," Flēra cerēja, ka Safīra būs saprātīga meitene un netraucēs paveikt šo svarīgo uzdevumu. "Es sagatavošu dziednīcu un pārģērbšos," serafe noteica un devās ārā no virtuves. Vajadzēja pārbaudīt, vai dziednīcā viss ir kārtībā, kā arī nomainīt apģērbu.

Safīra uzmundrinoši uzsmaidīja Flērai, kad dziedniece uzlika uz viņas pleca roku. Viņa nevēlējās redzēt līdzjūtību. Tā, protams, bija laba lieta: līdzjūtība; bija skaidrs, ka otrs kaut cik izprot situāciju, bet tai mēdza būt sliktā puse: pasivitāte. Laiks, kad vajadzēja līdzjūtību bija garām. Te un tagad vajadzēja lēmumus un darbību. "Noteikti ir citi varianti," meitenes tonis liecināja, ka viņa nemaz nešaubās par citu variantu atrašanu. Par nedošanos prom, tika apstiprinoši pamāts.

Noskatoties kā Flēra kārtējo reizi pēdējo trīsdesmit minūšu laikā nozūd liftā, Safīra piebeidza atlikušo tēju un aizdevās uz ziediem uzliet vēl ūdeni. Tika patērēta jauna cigarete. Šoreiz nebija klepus, bet iespējams tādēļ, ka meitene nepievērsa īpašu uzmanību tam, ko dara. Viņas domas bija aizklīdušas līdz Astindelai vēl tajos laikos, kad vismaz trīs no Ardā esošajiem bija tur.

Flēra atgriezās ātrāk nekā gaidīta, liekot serafei jautājoši uzraut uzaci. Viss tika paskaidrots. Kādēļ, lai viņa iejauktos? Kādēļ, lai īpaši censtos rādīties svešinieku acīs? Vēl viens apstiprinošs mājiens, lai dziedniecei ir mierīgs prāts. Safīra citos gadījumos gan būtu piedāvājusi savu palīdzību visu sagatavot, bet Flēra bija skaidri visu norādījusi un skriet kādam pakaļ vai uzmākties viņa nebija radusi.
Tā nu viņa turpināja tēlot mājas arestanti, neuzmākties ar savām problēmām un citādāk būt laba meitene, cerībā, ka izpelnīsies iespēju izdoties no svētnīcas.

Deina dziedēšana
Alekss, Arists, Flēra

GM: Arists un Alekss pie Svētnīcas atgriezās aptuveni pēc kādas stundas. Stāvvietā iebrauca Arista mašīna un ātrās palīdzības busiņš. Līdzīgs, kādu Flēra bija redzējusi avārijas notikuma vietā, uz ceļa.

Flēra: Flēra bija sagatavojusies, taču ārā viņa negāja. Ja vien Svētnīca ļāva sajust arī ārpus tās, viņa vairāk koncentrējās uz sajūtām, vai nemanīs tuvojamies kādu ievainoto.

GM: No mediķu busiņa izkāpa Alekss un devās pie mašīnas aizmugurējām durvīm un tās atvēra. Uz mirkli gan viņš pameta skatienu apkārt, kā vēlēdamies pārliecināties, ka neviens viņus īpaši nevēro.

Mašīnā iekšā atradās nestuves, uz kurām atradās Aleksa un Arista kolēģis. Nestuves nedaudz atgādināja tādu kā kapsulu, kurā iekšā atradās cietušais. Kapsulā bija speciāli nodrošināts gaiss ar medikamentiem, kas veicināja atveseļošanos. Taču diez vai Deina gadījumā tas diez ko palīdzētu. Pa kapsulas nelielo lodziņu gan varēja redzēt tikai vīrieša seju, taču jau tā izskatījās smagi cietusi. Sagraizīta, sasista un sapampusi. Vissliktāk izskatījās viņa acis. Tām spīdzinātāji acīmredzami bija pievērsuši īpašu vērību.

Skropstas un cits sejas apmatojums izskatījās izraustīts, vai nodedzināts. Mati arī apsviluši. Taču slimnīca izmazgāti un daudz maz piekārtoti.

GM: Alekss paņēma no plaukta tālvadības pulti, kas ļāva vadīt nestuves un padeva to Aristam. viņš labāk zināja uz kurieni nestuves ir jātransportē.

Arists: Alekss savāca pulti un aizvirzīja nestuves uz liftu pēc tam tajā iekāpdams pats. Ja arī Alekss nāca, tad nospieda apakšējā no augšējiem stāviem pogu.

GM: Alekss aizvēra ātrās palīdzības busiņa durvis un aizslēdza mašīnu pirms sekot Aristam. Taču jā, viņš devās līdzi.
Lifts netraucēti uzbrauca līdz pirmajam stāvam un durvis atvērās

Arists: Nestuves tika aizvadītas uz gaiteni. Ja tur Flēras nebija, tad Arists vis nekur neskrēja, bet zvanīja viņai no turienes, izmantodams telefonu kā rāciju.

Flēra: Kad cietušais tika atvests, viņus sagaidīja pilnīgi savādāka Flēra. Dziedniece bija nomainījusi savu izskatu. Tagad viņai bija gari, mirdzoši balti mati, tik pat gaišas, ēteriskas uzacis un skropstas, it kā viņā nebūtu ne kritpatas Ardas tumsas. Serafes acis bija gaiši violetas. Tumšo ikdienas apģērbu viņa bija nomainījusi uz gaišu, plānu, gandrīz puscaurspīdīgu kleitiņu, kas pavisam maigi iekļāva kailo serafes augumu, kājas bija basas. Viņa bija kā no citas pasaules. Šobrīd viņa pavisam noteikti bija tik ļoti serafs, cik vien šeit spēja būt.

Ieraugot cietušā seju, dziednieci pārņēma riebums pret spīdzinātājiem. Kam, kam kaut ko tādu vajadzēja? Labi, ka cietušais bija bezsamaņā, tad vismaz viņa sāpes netraucēja koncentrēties uz galveno, bet Flēra jau nojauta, cik slikti varētu būt patiesībā.

Pamājusi ar galvu Aleksam un apstiprinājusi, ka ir Flēra, serafe cerēja, ka tas nav dīvainākais, ko Alekss ir piedzīvojis saskarsmē ar serafiem.

Arists: Arists ar veselīgu interesi nopētīja dziednieci.
— Kurp tālāk?

GM: Izejot no lifta, Aleksa skatiens kavējās pie Flēras... un kavējās... un kavējās. tik vien kā Arista jautājums lika pārtraukt blenzt uz puskailo sievieti. Nervozi aplaizījis lūpas, viņš pamāja, ka arī ir gatavs sekot, kur nu viņiem bija jāiet.
ja nu vienīgi... - Es netraucēšu? - Alekss apjautājās.

Flēra: Flēra nemanīja viņai pievērstos skatienus, ko viņa pati bija pievērsusies savam uzdevumsm. Ar vēl vienu galvas mājienu aicinājusi sekot, Flēra veda visus uz dziednīcas telpu. Viņai nebija iebildumu, ja Alekss seko, bet arī uzspiest viņam nevēlējās.

Kad Deins bija ievests sagatavotajā istabā, Flēra lūdza atvērt kapsulu un, ja tas ir iespējams, novietot viņu uz gultas vai kādā ērtākā veidā, lai Flēra varētu tikt klāt, pārējos pagaidīt ārpusē vai vismaz nerēgoties Deinam skatu laukā, ja nu tomēr viņš pamostas.

Arists: Nospiedis pults pogu, izmeklētājs lika kapsulai atvērties. Viņš arī bija gatavs palīdzēt pārcelt Deinu gultā.

GM: Kapsulai atveroties, gaisā nošalkoja patīkami svaigs gaiss. Tādu bija pat tīkami ieelpot. Tajā bija sajūtams arī ārstniecisko zālīšu aromāts un pēc visa varēja spriest, ka kapsulā esošais gaiss bija ārstniecisks.
Jaunā vīrieša augums kapsulā bija pilnīgi kails. Viņa rokas un kājas bija piestiprinātas pie kapsulas grīdas un arī ap krūtīm bija apvilkta tāda kā josta, kas ķermeni noturēja vietā.

Tāpat, kā viņa seja, arī pārējo augumu klāja sasitumi un zilumi. Vietām bija grieztas brūces, kuras gan šobrīd ar šuvēm bija savilktas kopā. Visvairāk cietušas izskatījās rokas. pie visiem pirkstiem bija piestiprinātas šinas, kas tos turēja iztaisnotus, jo tie acīmredzami bijuši lauzti. Pirkstiem arī bija norauti nagi un mazie pirkstiņi vispār izskatījās, kā šūti atpakaļ klāt.
Kad Alekss un Arists pārcēla Deina augumu uz gultas viņu skatam pavērās vēl viens spīdzinātāju atstātais sveiciens. Tur ar dunci bija iegriezti vārdi: "Dāvana Mārvinam." un zem Mārvina vārda ar melnu tinti, kā tetovējums uzrakstīta Slepenpolicijas slepenās mītnes adrese.
Paverot plakstiņus likās, ka acis ir aklas. Tās izskatījās daudz cietušas. Tāpat arī zobi bija izsisti.

Raugoties uz kolēģi Aleksa seja likās pavisam stīva un nedzīva. Nekādas emocijas. Taču abi serafi sajuta jaunā puiša sajūtas. Tā bija neizsakāma nožēla un vainas apziņa.

Arists: Arists sakoda zobus un klusu norūca izmeklētu lamu virkni. Tie ````i ņirgājās! Un nekautrējās parādīt, ka visu uzzinājuši.
Paskatījies uz kolēģi, Arists viņu pabīdīja sienas virzienā, tālāk no Deina, lai ļautu dziedniecei rīkoties. Pie reizes lika aizvirzīties arī nestuvēm.

Flēra: Ieraugot izmocīto ķermeni, Flēru pārņēma šausmas. Viņa sažņaudza pirkstus dūrēs, norija kamolu un mēģināja nomierināties, bet katrs ieraudzītais griezums, plēsums un brūce lika domāt par ārprātīgo cietsirdību, kādā tā ir iegūta. Iedomājoties vien, kādas sāpes viņam bija jāizcieš, kamēr tas viss tika nodarīts... pār Flēras muguru pārskrēja drebuļi. Un tas nebija no aukstuma. Bet viņa bija dziedniece, kas varēja palīdzēt šo nabaga dvēseli izārstēt. Redzot tādu netaisnību, Flēra bija gatava ziedot kaut visus savus spēkus vīrieša izārstēšanā. Viņa nevarēja likt viņam aizmirst piedzīvoto, bet vismaz fiziski viņš būs vesels, ja viss izdosies.

Flēra apsēdās uz gultas un iekārtoja ievainotā galvu klēpī, cenšoties nenodarīt vairāk ļaunuma. Viņa centās būt maiga un rūpīga, jo tieši kontakts ar viņa ķermeni varēja palīdzēt pēc iespējas efektīvākai ārstēšanai. Ar vienu roku aptvērusi galvu kā mierinādama, otru serafe nolika virs viņa sirds, pirkstiem maigi piekļaujoties augumam. Viņas acis pieņēma košāk violetu nokrāsu, bet pirksti iemirdzējās baltā krāsā. Vispirms vajadzēja sajust katru ievainojumu, kas dziedējams, ne tikai tos, kas bija redzami uz miesas. Flēra koncentrējās un viņas spēks pārlija pār Deina augumu kā meklējoši, izzinoši pirksti, kas cenšas sataustīt katru sīkumu. Sākumā Flēru pārņēma tirpoņa, bet pamazām viņa sajuta katru ievainojumu, ko spīdzinātāji bija nodarījuši šī nabaga cilvēka miesai. Tas patiesi bija bijis nežēlīgi. Flēra to juta, bet ne kā sāpes, tāpēc saņēma sevi rokās. Šobrīd viņa nedrīkstēja padoties.

GM: Alekss pavisam viegli pakļāvās Arista rokām un ļāva sevi atbīdīt pie sienas. Tādu brīdi noskatījies Flēras darbībās, viņš palūkojās uz Aristu un pamāja uz durvju pusi. Ka ies ārā.

Flēra: Kad bija noskaidrots, kādi ir Deina ievainojumi, Flēra ķērās pie dziedēšanas. Viņas acis bija iemirdzējušās baltā krāsā, kas kopā ar matiem viņai piešķīra pārdabisku izskatu. Roku, kas bija aptvērusi ievainotā galvu, Flēra pārvietoja uz viņa pieres, bet otra roka lēnām slīdēja pār ķermeni, it kā viņa glāstītu, bet pieskārās viņa ļoti maigi, lai nenodarītu vairāk ļaunuma, kā jau bija nodarīts. Uzturot kontaktu ar ievainotā ķermeni, dziedniece varēja nodrošināt nepārtrauktu Gaismas plūsmu un labāku rezultātu. Viņas rokas mirdzēja baltā krāsā un arī vietas, kur viņa bija pieskārusies, vēl mirkli vizēja, it kā būtu nokaisītas miljoniem sīku kristālu. Ja vērīgāk ieskatījās, arī pārējais vīrieša ķermenis nedaudz mirdzēja ar baltu atblāzmu. Vienu roku Flēra turēja uz viņa pieres, bet otra pamazām ceļoja pa visu ķermeni un seju, kur viņa bija sajutusi ievainojumus, ik pa brīdim apstādamās pie katra ievainojuma, līdz beidzot nonāca līdz sirdij. Dziedniece piekļāva plaukstu Deina krūtīm tieši virs sirds. Viņas roka bija silta. Aizvērusi acis, Flēra iedziedājās. Tā bija melodija bez izšķiramiem vārdiem, bet dziednieces balss bija dzidra un spēcīga. Melodija pamazām pieņēmās spēkā, tāpat arī maģijas plūsma starp Flēru un Deinu. Baltā gaisma bija kļuvusi īpaši spoža, līdz vienā brīdī pār abiem parādījās sakļauti sudrabpelēki spārni. Tas vairs nebija strauts, tas bija ūdenskritums, un Flēra dziedāja no visas sirds, liekot Gaismai traukties un dziedēt. Flēra juta, kā viņas spēki spēj labot to, ko spīdzinātāja roka bija tīšuprāt nodarījusi. Viņa juta, kā Deins pamazām kļūst par vienotu veselumu. Dziedējošais spēks plūda un sniedza sirdsmieru arī Flērai, bet viņa nedrīkstēja aizrauties — viņa ārstēja Deina ievainojumus, bet ne nogurumu. Viņam bija jāatpūšas, un, jo dabiskāk tas notiks, jo labāk.

Dziesma noklusa un spārni pamazām izgaisa. Flēra turēja Deina galvu klēpī un aijāja ar citu mierīgu melodiju. Viņas baltie mati iekļāva smalko seju kā oreols, kam gaiši mirdzošās acis piestāvēja tik pat dievišķā līdzībā. Kamēr Flēra centās noskaidrot, vai dziedēšana ir izdevusies, klusā dziesma aijāja Deinu miegā. Guli, smel spēkus, tavs ceļš vēl nav beidzies! Tici, ka pasaulē ir arī labais, skaistais, brīnišķīgais! Atceries Gaismu, kas atviegloja tavas sāpes, nekad neaizmirsti to!

Arists: Arists bija tikai Aleksam pamājis. Vēl ilgāku brīdi noskatījies dziedēšanas procesā — ļoti sen neredzēts skats, un tik iespaidīgs, iespējams, nekad — arī viņš klusu atstāja telpu un devās uzmeklēt Aleksu.

GM: Alekss bija izgājis no telpas un turpat zemē sēdēja. Ar muguru atspiedies pret sienu. Galva noslīgusi pret rokām, kuras bija atspiestas pret ceļgaliem.

Flēras dziedēšanas iespaidā brūces no Deina auguma pazuda. Dziedējošā gaisma bija izdzēsusi spīdzināšanas atstātas pēdas. Un kad dziedniece palūkojās uz cilvēku, viņš izskatījās gluži kā atdzimis jaunai dzīvei. Zilumi no sejas bija pazuduši. Skropstas un uzacis ataugušas, tāpat, kā apsvilinātie mati. Paverot plakstiņus, acis atkal reaģēja uz gaismu. Arī zobi bija atjaunojušies.

Arists: Arists atbalstījās pret pretējo sienu. Atlika gaidīt.

Flēra: Flēra pievērsa skatienu Deina sejai. Nu viņš vairs neizskatījās pēc pamesla, uz kā kāds bija izgāzis visu savu cietsirdības žļurgu. Šinas un stiprinājumus tagad varēja ņemt nost, tie vairs nebija vajadzīgi. Viņa rūpīgi pacēla Deina galvu, cenšoties viņu nejauši nepamodināt, pati piecēlās un ļāva tai atslīgt uz spilvena. Noglaudusi ataugušos matus, viņa pieliecās un noskūpstīja izdziedētā pieri, kur palika neliels, mirdzošs nospiedums. Kā saules stara atspulgs, kas izlauzies cauri lapojoša koka vainagam. Pēc brīža arī tas izdzisa. Flēra ļāva Deinam gulēt.

Tikai pēc tam Flēra sajutās ļoti nogurusi. Tas bija kā pēc smaga darba. Šodienas parādu Gaismai viņa jutās atmaksājusi. Vēl mirkli uzturējusies pie izdziedētā gultas un pārliecinājusies, ka viņš ir aizmidzis, Flēra palūkojās apkārt. Visi bija aizgājuši, bet sadziedētā mieru nekas netraucēja, tāpēc arī viņa pameta telpu. Viņas acis atkal bija gaiši violetas.

"Viņš kādu laiku gulēs, jo ir noguris," Flēra pusbalsī paskaidroja, atrodot Aleksu tur pat ārpusē. "Man izdevās viņu izdziedēt, bet nemodiniet viņu pirms laika, ķermenim vajag atpūtu!" viņas balss bija mierīga, bet gurda. To pateikusi, Flēra apātiski devās prom uz noliktavas telpas pusi, lai arī viņas galva bija noliekta, kājas grīļojās un rokas meklēja atbalstu pie sienas.

GM: Noklausījies Flēras sacīto, Alekss piecēlās un mēmi lūkojās uz dziednieci. Pateicības vārdi sprūda rīklē un viss likās tik pliekans un neko neizsakošs.
Vien, kad Flēra tā nedroši gāja prom, puisis paspēra pāris soļus viņai pakaļ. - Tev viss ir kārtībā? - Alekss apjautājās.

Arists: — Nogura, — Arists ļoti klusu noņurdēja turpat blakus Aleksam.

Flēra: "Viņam viss būs kārtībā," Flēra atkārtoja, pat neapjauzdama, ka tiek jautāts par viņu. Tikai pēc brīža viņa saprata, ka Alekss varētu nezināt, kā ir pēc tik spēcīgas maģijas lietošanas. "Man vajag atpūsties," viņa vienkārši noteica un paskatījās puisī ar savām gaiši violetajām acīm, kas tagad šķita tik nogurušas. "Bet viņam viss būs kārtībā...fiziski," viņa vēlreiz apliecināja un grasījās turpināt savu ceļu.

Arists: Arists viegli nogrozīja galvu. Dziednieki… Par sevi nedomā vispār.

— Aleks, ej pie Deina, noņem viņam apsējus, šinas, un pārējās tās drazas. Viņam tās vairs nevajadzēs.

Pats viņš devās pie Flēras un ar vienu roku apķēra, pieturot. Un, ja viņa patiešām izrādījās tik vārga, kā likās, tad paņēma uz rokām, lai aiznestu… Tikai kur? Gan jau uz vidējo stāvu.

Flēra: Brīdī, kad Arists viņu atbalstīja, Flēras ķermenis saļima. Viņa bija pie samaņas, bet viņas augums bija neliels, tāpēc varēja šķist tik viegla, kā iztukšota. Galvā dunēja, sirds sitās neritmiski. Rokas apķērās ap karotāja kaklu un galva noslīga pie viņa pleca, ko pirms tam pati bija izdziedējusi. "Aiznes mani uz istabu," viņa lūdza un norādīja uz to istabiņu, ko pati bija piešķirusi Alvīnai un Safīrai. Tur vajadzēja būt vienai gultai brīvai. Bet negribējās par tādām lietām tagad domāt.

Arists: Arists arī aiznesa un nolika gultā, kuru nu dziedniece norādīja (un, ja nenorādīja, tad, viņaprāt, piemērotākajā).

— Atpūties labi, — viņš novēlēja, apsegdams dziednieci.

Flēra: Flēra ieritinājās zem segas un aizvēra acis. "Paldies," lūpas pavisam klusām noteica, un dziednieces apziņa ieslīga meditējošā miegā.

Arists: Arists devās ārā. Vidusstāvā viņu uz īsu brīdi vēl aizkavēja Safīra, taču drīz viņš nokāpa lejā, pie Aleksa.

GM: Alekss pamāja. Skatiens uz mirkli aizkavējās violetajās acīs un viņš pasmaidīja. - Es nezinu, kā pateikties. - puisis noteica.
Viņš ļāva Aristam aiznest dziednieci uz viņas telpām un pats atgriezās telpā, kur bija palicis Deins.
Viņš lēnām un pētoši aplūkoja kolēģa ķermeni un pārliecinājies, ka rētas un pat tas tetovējums no muguras, ir pazudis, Alekss saudzīgi un lēni atrasīja šinas un apsējus, kas vēl bija palikuši uz Deina ķermeņa.
Deina krūtis cilājās ritmiskā elpā. Viņš izskatījās, kā parasti, kādu darbā Alekss un Arists bija pieraduši viņu redzēt. Tikai aizmidzis.

Arists: Pavisam nedzirdami durvīs parādījās Arists. Viņš nekā neteica un iekšā negāja, tikai palika tajās stāvam, vērodams abus kolēģus, un gatavs palīdzēt, kad vajadzēs.

[Romija]

Moar, moar... (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

P.S. Spamu vajag, savādāk neļauj postot.