![]() |
Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )
![]() |
![]()
Raksts
#1
|
|
Cep speķi Dūdijam ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 15.04.12 ![]() |
Sveiki
Jau kādu laiciņu esmu aizrāvies ar savas dzejas rakstīšanu, kā arī citu dzejoļu analizēšanu. Bet šodien saskāros ar visai interesantu dzejoli, kuram es nevaru rast atbildi, kāda ir galvenā doma, par ko ir dzejolis... Tāpēc būtu ļoti pateicīgs, ja kāds varētu padalīties ar savām idejām... ļoti gribās saprast autora ideju, ko viņš centies paust mums. Dzejolis saucās, Vedīsim, draugs, sirdis šodien pirtī. Vedīsim, draugs, sirdis šodien pirtī. Griestos sirdsapziņas lampas blāv. Reiz tu manai sirdij rīkstēm cirti, Redzi, te nu viņa kaila stāv. Redzi, rētas sen jau apdzijušas, Negribas tās vairs ne pieminēt. Reizi gadā sirdi ved zem dušas, Reizi gadā sirdi pirtī ved. Laba sirds. Tik reti bija mājās, Vienmēr līdzi man ļaudīs klīdusi. Jā, bet, sirds, kur tev tik melnas kājas! Kur tu šogad esi bridusi? Atceros... Jā, bija... Dubļi bija. Ceļš bij nestaigāts, ceļš bij jauns... Viņai kauns par to, ko padarīja. Vai tu neredzi, ka viņai kauns? Godkārības gredzens pirkstā spīgo. Tas ir jānovelk un jāaizsviež. Izģērb savu sirdi nemierīgo, Nomet visu, kas tai plecus spiež! Novelc spožos kankarus un drēbes! Griestos sirdsapziņas lampas blāv. Sirds pret sirdi šodien kaunā drebēs, Sirds pret sirdi gluži kaila stāv. Redzi, te ir prieks. Un te ir vaidi. Redzi, te viens gribēja man kost... Ko tu stāvi drūms? Draugs, ko tu gaidi? Ko tu savu sirdi neģērb nost? Cerot uz jūsu atsaucību... Kārlis. |
|
|
![]() ![]() |
![]() |
Lo-Fi versija | Pašlaik ir: 13.05.2025 09:32 |