Sveiki

Jau kādu laiciņu esmu aizrāvies ar savas dzejas rakstīšanu, kā arī citu dzejoļu analizēšanu. Bet šodien saskāros ar visai interesantu dzejoli, kuram es nevaru rast atbildi, kāda ir galvenā doma, par ko ir dzejolis... Tāpēc būtu ļoti pateicīgs, ja kāds varētu padalīties ar savām idejām... ļoti gribās saprast autora ideju, ko viņš centies paust mums. Dzejolis saucās, Vedīsim, draugs, sirdis šodien pirtī.

Vedīsim, draugs, sirdis šodien pirtī.
Griestos sirdsapziņas lampas blāv.
Reiz tu manai sirdij rīkstēm cirti,
Redzi, te nu viņa kaila stāv.

Redzi, rētas sen jau apdzijušas,
Negribas tās vairs ne pieminēt.
Reizi gadā sirdi ved zem dušas,
Reizi gadā sirdi pirtī ved.

Laba sirds. Tik reti bija mājās,
Vienmēr līdzi man ļaudīs klīdusi.
Jā, bet, sirds, kur tev tik melnas kājas!
Kur tu šogad esi bridusi?

Atceros... Jā, bija... Dubļi bija.
Ceļš bij nestaigāts, ceļš bij jauns...
Viņai kauns par to, ko padarīja.
Vai tu neredzi, ka viņai kauns?

Godkārības gredzens pirkstā spīgo.
Tas ir jānovelk un jāaizsviež.
Izģērb savu sirdi nemierīgo,
Nomet visu, kas tai plecus spiež!

Novelc spožos kankarus un drēbes!
Griestos sirdsapziņas lampas blāv.
Sirds pret sirdi šodien kaunā drebēs,
Sirds pret sirdi gluži kaila stāv.

Redzi, te ir prieks. Un te ir vaidi.
Redzi, te viens gribēja man kost...
Ko tu stāvi drūms? Draugs, ko tu gaidi?
Ko tu savu sirdi neģērb nost?

Cerot uz jūsu atsaucību... Kārlis.

I. Ziedoņa dzejolis? Izklausās pēc viņa daiļrades, un viņš laikam ir vienīgais dzejnieks, kura dzeju man ir interesanti lasīt.

Tātad vērsim pie ragiem - manuprāt, autors raksta par sirdsapziņu. Visticamāk (kā tur bija jāsaka - dzejoļa es?) ir sabiedrībā rīkojies ļauni, nodarījis kādam pāri, aizskāris kādu (Rindas: Redzi, rētas sen jau apdzijušas, Negribas tās vairs ne pieminēt.), un tajā brīdī viņa sirds neko nav iebildusi, ir klusējusi un ļāvusi viņam rīkoties tik neģēlīgi (Jā, bet, sirds, kur tev tik melnas kājas!). Tad "es" ir ieskatījies sevī (Atceros... Jā, bija... Dubļi bija.
Ceļš bij nestaigāts, ceļš bij jauns... Viņai kauns par to, ko padarīja. Vai tu neredzi, ka viņai kauns?), visticamāk par jaunības neprātā sastrādātām muļķībām un sakaunējies par to. Iespējams "es" ir kļuvis vecāks un gudrāks, tāpēc aicina arī pārējos uztvert šo atskārsmi (Novelc spožos kankarus un drēbes! Griestos sirdsapziņas lampas blāv. Sirds pret sirdi šodien kaunā drebēs, Sirds pret sirdi gluži kaila stāv.) un būt patiesiem viens pret otru - tas ir sazināties savā starpā ar pēc sirdsapziņas nevis tā kā to uzspiež citi cilvēki, sabiedrība vai vēl kādas citas iedomas.

To visu saīsinot, es teiktu, ka Liriskais es ir piedzīvojis epifāniju, ka sirdsbalsī ir jāieklausās regulāri, to nedrīkst vazāt pa dubļiem un izsmiet, jo tā ir patiesais ceļš uz citu sirdīm.