Pārgājiens, [PZP][GM][C] Vai Tu esi tam sagatavojies? Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

2011. gada 5. augusts, Kolka

Visa veida laika ziņās nedēļas nogali solīja ļoti siltu un saulainu, bez mazākās vēja pūsmiņas, piemērotu garākam pārgājienam. Un tā arī bija. Termometra stabiņi rādīja +26 grādus pēc Celsija, debesīs nebija ne mākonīša un mierīgais līcis rādīja, ka velti gaidīt kādu lielāku vēja pūsmu. Vienīgi varēja cerēt, ka pie jūras būs savādāk.

Kolkas centra miegainumu iztraucēja zili balts tālsatismes autobuss (Rīga - Roja - Kolka - Mazirbe), kas piestāja pie vietējā ziņojuma dēļa, kas bija izvietots tieši pie pieturas. No autobusa izbira vesels bars ļaužu, no kuriem daļa bija vietējie, daļa studenti, daļa tūristi, kas bruņojušies lielām mugursomām izklīda, kur nu kurais. Kādi pieci, viens precēts pāris, ap gadiem četrdesmit, divas jaunietes un bārdains vīrs salmu platmalē, aizgāja uz pretējās puses pieturu un patvērās tās nojumes sniegtajā ēnā.
Autobuss aizbrauca tālāk uz Mazirbi, palicis manāmi tukšāks. Vietējie aizgāja katrs uz savu pusi, studenti iegāja veikalā "Top!", kas atradās turpat blakus pieturai.

No sarkanajiem ķieģeļiem būvētā nojume bija aprakstīta ar visādiem saukļiem, gan tādiem, kas cildināja Kolku, gan tādiem, kas cildināja atsevišķu cilvēku sliktās īpašības. Precētais pāris un vīrs platmalē, nolikuši mugursomas uz dzeltenā soliņa, turpināja autobusā iesākto sarunu par rudenī plānoto pārgājienu gar Gauju. Jaunietes, savukārt, atstāja mugursomas pie ceļabiedriem un aizgāja papētīt veikala klāstu.

[Grēkmeistars]

Dāvids gremdējās atmiņās, ko šī vieta neviļus sniedza kopā ar savādo smaku. Pēdējoreiz viņš šeit bija pirms pāris gadiem kopā ar vecākiem - laikā, kad labās attiecības sāka pamazām brukt un šķobīties.
Dāvids pacēla fotoaparātu un nofotografēja jūru no vietas, kur stāvēja. Jūra ļāvās.

Viņš pameta skatienu uz Zandu un puisi ar katlu, kura sametās pat drusku žēl. Tad atgriezās pie fotografēšanas. Vienā kadrā tika puisis ar Žaku. Citā - kāda pārdomu pilna seja, pievilkta tuvplānā. Tā nu Dāvids bradāja apkārt, reizēm paceldams un nomezdams kādu jauku akmenīti un cenzdamies tajā pašā laikā dzirdēt visu, ko jaunā gide vēlēsies teikt.

[Beppo]

Fotoaparāts karājās kaklā — somiņā protams, par to bija samaksāts pārāk daudz, lai riskētu dabūt smiltis visās iespējamās šķirbās —, soma uz muguras, un saulesbrilles uz acīm un neviens vārds nenāca pār lūpām. Jau šobrī meitene jutās kā pārkrauts nastu nesējs ēzelis un vislabprātāk būtu zvanījusi Kristapam, lai bauc viņai pakaļ. Tūlīt.

Taču tā būtu nožēlojama padošanās, tāpēc Laura tikai noklausījās ceļabiedru balsojumā par garāko ceļi, neko piebilzdama, ne ko iebilzdama, un sekoja gidam uz Kolkas ragu, ar vienu ausi klausīdamās viņa stāstījumā. Ar otru — laikam jau neko, ja neskaita jūras šalkoņu un bērnu klaigas.

[Ungaarijas ragas...]

— Es jau saprotu, ka kā rūdītiem gājējiem, kājas alkst doties tālāk, — Zanda smaidīdama nopētīja kluba biedrus, un nostājās tā, lai atrastos ar muguru pret jūru un drupām — taču domāju, ka neviens neatteiksies paklausīties nelielā manā stāstījumā.
Tātad mēs šobrīd atrodamies Kolkas ragā, vietā, kur satiekas Dižjūra un Mazjūra. Šobrīd gan jūra, gan līcis ir mierīgi, taču vējainākā laikā var redzēt, kā viļņi tur tālāk krustojas. Kolka līvu valodā nozīmējot ass stūris, esmu gan dzirdējusi vēl vienu versiju, ka Kūolka nozīmējot mirsti ar. Kā nu tur pareizi ir, jāprasa pašiem līviem.
Šīs divas akmeņu čupas kādreiz veidoja bāku. Tā tika celta 16. gadsimtā un vairākkārt pārmūrēta. Taču šodien, kā redzat, vētru un ledus dēļ, vecās bākas drupas sarūk. Domājams, ka drīz arī šo atlieku vairs nebūs.

Abas jaunietes acīmredzami garlaikojās, taču Zanda vai nu to nemanīja, vai izlikās nemanām un turpināja stāstīt, ik pa brīdim ar roku norādīdama uz objektiem par kuriem tobrīd stāstīja, lai pievērstu pārējo uzmanību. Tiesa, kāda ģimene (jauns pāris ar apmēram trīs gadus vecu meitiņu), kuri bija pirms mirklīša pienākuši papriecāties par ragu, gan pienāca tuvāk un ieklausījās.

— Kolkas raga sēklis jūrā turpinās vēl apmēram piecus kilometrus. Un jau izsenis kopā ar Irbes šauruma piekrasti veido bīstamu vietu kuģiem, ne velti to dēvē par lielāko Baltijas jūras kuģu kapsētu. Lai uzlabotu navigācijas drošību, Krievijas jūras ministrija nolēma izveidot Kolkas sēkļa galā mākslīgu salu. To veidoja piecpadsmit gadus, un tagad jūs varat redzēt jauno Kolkas bāku.

Tur tālāk kāpā jūs varat redzēt tēlnieka Ģirta Burvja veidoto pieminekli Jūras paņemtajiem, kas simbolizē vārtus, caur kuriem redzama Kolkas bāka. Jūra ir paņēmusi arī Saules zīmi, ko 1996. gadā uzstādīja vietā, ko var uzskatīt par Eiropas centru, jo te, Kolkā, atrodas Eiropas līniju krustojums.

Labi, beigšu jūs mocīt ar savām runām. Ja ir kādi jautājumi, var man pa ceļam uzdot, labprāt centīšos uz tiem sniegt atbildes. Tad domāju, ka mēs ejam?
Pēdējais jautājums bija domāts Niklāvam, kurš piekrītoši pamāja ar galvu un nesteidzīgi sāka soļot gar jūras krastu. Zanda, uzlikusi plecos somu, viņam pievienojās. Muktiņi pasteidzās uzņemt pēdējos kadrus, jaunietes izskatījās atvieglotas un lēnām uzņēma tempu. Ritmiskas katla šķindoņas pavadīts, viņām pievienojās Maksims, lai iepazītos. Atpūtnieku ģimenīte turpināja priecāties par ragu.

Jūra ņirbināja sīkus vilnīšus niecīgā vēja pūsmiņā, dienasvidus saule nežēloja sava siltuma.

[echo3]

Apstāšanās laikā Elza bija labi nopētījusi grupas biedrus - tos, kurus iepriekš nebija pazinusi - cik viegla un patīkama būs viņu sabiedrība? Liekas, ka vismaz "mūžīgo burkšķētāju" viņu vidū nav. Nepieredzējuši gan, bet tas jau nav nekas ļauns.

Kad Zanda beidza stāstīt obligāto runājamgabalu un sāka soļot gar piekrasti, arī Elza nekavējās doties ceļā.

[Andromeda]

Lai arī Maiks pa starpai uzņēma fotogrāfijas, viņš ļoti uzmanīgi klausījās jaunajā gidē un viņš bija patīkami pārsteigts, jo stāstījumi bija ļoti interesanti un viņš nosprieda, ka dienās viņa būs ļoti laba gide. Viņš smaidot paskatījās uz gidi un uzņēma pāris fotogrāfijas ar viņu un pārējo grupu. Tad viņš atkal uzkāra kameru kaklā, lai vieglāka iešana, bet ja gadījumā atrastos kas uzmanības piesaistošs tā būtu viegli pieejama, pāris reizes paliķēja Žakam pa sānu un sekoja visiem pārējiem.

[Roviela]

- Domāju, ka ejam! - Alta jautri atsaucās, lai arī jautājums nebija adresēts viņai. Zanda stāstīja īsi, konkrēti un interesanti, un tas bija tas, kas bija jādara gidam. Lekcijām ir paredzētas citas vietas un citi laiki.
Sieviete uzlika savu cepuri - saule! - un pievienojās ritmiskajiem gājējiem, tiesa, pa ceļam brīžiem uzvedoties tāpat kā iepriekš - pie kāda auga žvīks! un paņemt gabaliņu, ja tas ir kaut kas interesants.

[Ungaarijas ragas...]

Gājiens virzījās pa pludmali, kur bija stingrāks pamats, līdz ar to nekādu diži jaunu un interesantu augu nebija. Krasts pamazām kļuva arvien stāvāks. No noskalotās kāpas smiltīm rēgojās resni stumbri — paliekas no sen sen atpakaļ auguša meža, virs kura tagad auga jaunais. Saule cepināja, jo bija gandrīz vai pats dienasvidus, pat sīkā vēsmiņa nespēja sniegt veldzi.

Vēl pēc kādiem pāris kilometriem, kāpas palika zemākas, krasts kļuva mitrāks — skatam pavērās pa kādai pludmalē esošai lāmai, kuras gan bija pamatīgi izžuvušas. Cilvēkus vairs nevarēja sastapt.

Dāvids un Alta zināja, ka vēl daži kilometri un viņi būs pie Vaides upītes, kas ietecēja jūrā, taču tai bija viegli tikt pāri.

Žaks izskatījās manāmi neapmierināts ar to, ka Maiks joprojām liek viņam iet pavadā, nevis ļauj iebrist jūrā, vai paskrieties pa vilinošu smaržu pēdām. Mēli izkāris vai līdz zemei, suns, cik nu pavada ļāva, mēģināja iebrist ūdenī, vai arī sekot lapsu un citu meža zvēru pludmalē atstātajām pēdām.

Elza juta tādu kā spiedīgumu, kas parasti liecināja, ka uz vakarpusi varētu arī uznākt negaiss.

***

Nepagāja ne pusstunda, kad jūra iešalcās, pret krastu sāka sparīgi velties viļņi un svaiga vēja pūsma no jūras puses ieklupa gājēju matos un sāka pluinīt drēbes, palikdama ar katru mirkli spēcīgāka.

Žaks iesākumā izbaudīja vēju, kas pluinīja viņa kažoku, bet tad palika nemierīgs, iesmilkstējās un spiedās pie Maika kājām.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 28.10.2010 11:36

[Roviela]

Vaides upītei drīz vajadzēja būt klāt, bet nupat izskatījās, ka taisās vētra. Vismaz kaut kas līdzīgs.
- Un kā mēs tagad tiksim pāri Vaidei, ja vai visa jūra tur būs sapūsta iekšā? - Alta skaļi un visiem dzirdami painteresējās. protams,tie, kas atradās tālāk, varēja nesaklausīt. Vējš bija sacēlies spēkā.

- Niklāv, ka tu domā, man šķiet, mums būtu jāpameklē kāda augstāka vieta un aizvējš! - botāniķe paaurēja grupas vadītājam.

[Ungaarijas ragas...]

Priekšā ejošie Niklāvs, Zanda un Muktiņu pāris apstājās, tā kā viņi sadzirdēja Altas saucienu.

— Dīvaini, — noteica Zanda, — šodien nekas tamlīdzīgs nebija solīts, es vēl pārbaudīju gan windguru, gan foreca.

— Kas tur dīvains, — atsmēja Niklāvs, — kurš gan nezin vietējās jūras untumus. Taču Altas doma ir laba, paskat, kādi viļņi, ne tikai Vaidi appludinās, bet arī mūs ieskalos jūrā.

— Mēs ejam mežā! — vīrietis skaļi nokliedzas (un balss viņam bija laba), tā lai atpalicēji, kā, piemēram, Maksims un abas meitenes, varētu dzirdēt un vēl pamāja ar roku meža virzienā.

Kāpa šeit jau atkal bija visnotaļ augsta un vajadzēja kādus pārsimts metrus paiet pa sausajām smiltīm, kamēr viņi nokļuva līdz vietai, kur krasts bija zemāks un kur gulēja vairākas jau sen ar saknēm izgāztas priedes, uz kurām uzrāpjoties, varēja arī tikt augšā uz kāpas. Ansis rāpās pirmais, pēc viņa Niklāvs un abi vīrieši palīdzēja pārējiem.

Izskatījās, ka vētra sacelsies ne pa jokam un ūdens varētu pārklāt visu pludmali. Žaks bija nostiepis pavadu līdz pēdējam, cenšoties tikt prom no jūras.

[Beppo]

Abām rokām pieturēdama fotoaparātu, Laura metās skriešus. Jocīga priedes galotnes, kas interesanti pārtauca visai viendabīgo meža līniju, bija viņu aizkavējusi, bet tagad būt nomaļus nepavisam negribējās. Laika ziņas neko tādu nebija solījušas, vismaz tā bija teicis Kaspars, kurš bija laika ziņu guru un mēdza paziņot savu spriedumu tikai pēc vismaz deviņu saitu pārbaudes.

Vairāk vai mazāk veikli, bet augšā viņa tika, un pieķērās priedes stumbram, mirdzošām acīm raudzīdamās uz jūru. O jā, kaut nu līdzi būtu statīvs — taču tas bija palicis mašīnas bagāžniekā kā pārāk smags pārgājienam, kur visa iedzīve jānes uz muguras. Tomēr arī tāpat varēja mēģināt noķert mūža labāko kadru. Tikai nedaudz lielāku ekspozīciju, blendi drusku ciet, gaisma gan bija krietni mainījusies, bet ar baltā balansu nav laika ķēpāties, un jau pēc mirkļa Laura atradās citā pasaulē, kurā eksistēja vien viņa pati, fotoaparāts un jūra.

[echo3]

Pēkšņa vēja auka gandrīz aizpūta pa gaisu Elzas cepuri - labi, ka to noturēja aukliņa. Sieviete savilka aukliņu ciešāk un paskatījās uz jūru. Negaisa tuvošanos viņa bija jutusi, bet, ka tik ātri varētu sacelties vētras stipruma vējš, to gan Elza nebija gaidījusi. Viļņi tā nekas!

Elza sadzirdēja Altas ieteikumu, un viņai pret to nebija nekas iebilstams. Tikusi (ar Anša un Niklāva palīdzību) augšā kāpā, Elza smaidīdama noskatījās Lauras centienos iegūt mūža labāko kadru. Gan jau vēl kāds tūlīt pievienosies kaislīgajai fotogrāfei. Pati Elza vienkārši stāvēja un skatījās uz jūru, ļaudama domām aizklīst tālajā leģendā par līvu zilajām govīm, kas no jūras izkāpušas. Ko gan visi teiktu, ja tagad, tūlīt, visu acu (un objektīvu) priekšā no ūdens sāktu kāpt ārā zilas gotiņas? Sieviete pasmaidīja šai savai iedomai. Lai gan drīzāk pēc vētras te varēs lasīt dzintarus (vai armijas atstāto fosforu - brr!), viņai patika leģendas, un patika iedomāties, kā būtu, ja būtu.

[Grēkmeistars]

Kādu laiku Dāvida īsti nesaprata, kas notiek, jo bija pārāk cieši iegrimis mp3 radītajā mūzikas pasaulē. Šodien viņš nejutās īpaši runīgs (pie vainas laikam bija dīvaino atmiņu gūzma pie jūras).

Spēcīgās vēsmas un gājēju dīvainās sejas izteiksmes lika Dāvidam izslēgt mūziku un iebāzt austiņas kabatā.

Nejuzdams īpašu trauksmi, bet vieglu aukstumu gan, Dāvids pagaidīja, kamēr lielākā daļa cilvēku uzkāpj kāpā.
"Nezināju, ka šeit var būt tāāāds vējš." Dāvids noteica un, sargādams fotoaparātu, vēja pluinīts neveikli uzkāpa kāpā pie tiem, kas tur jau gaidīja.

[Ungaarijas ragas...]

Vējš brāzās pāri ūdens klajumam, dzīdams ūdens un smilšu viļņus sev pa priekšu. Zilās govis tik tiešām no jūras neiznāca, taču notika kas cits. Vējš mainīja pamazām mainīja virzienu, sākdams pūst pretējā virzienā. Jūrā ne pārāk tālu, tā aiz trešā sēkļa ar fotoaparātu objektīviem apbruņojušies samanīja, ka ūdens gandrīz vai sakults putās. Likās, ka tur ūdenī veidojas virpulis. Vēl mazliet un arī pārējie ieraudzījas, ka gaisā izvijas ūdens stabs. Vējš kļuva vēl stiprāks, priedes locījās vai līdz zemei.

— Va vellos! — citkārt runīgais Niklāvs vien iesaucās.

— Mums vajag iet dziļāk mežā! — iesaucās Ansis, cenzdamies pārkliegt vēja aurus un meža šalkšanu, virzīdamies dziļāk. Viņa sieva, Maksims un abas meitenes viņam sekoja, skatīdamies visu laiku pār plecu, jo nevarēja vien atrauties no iespaidīgā skata. Niklāvs ar Zandu palika.

Žaka smilkstēšana pārtapa žēlos rējienos, sak, ejam, saimniek, ejam prom!

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 29.10.2010 16:54

[echo3]

Nu gan vairs nebija joki! Ūdensvirpulis gan bija iespaidīgs un skaists, bet Elza labāk uzticējās Žaka instinktam. Viņa pagrieza muguru jūrai un devās pakaļ Ansim un pārējiem. Mežs neglābs, ja virpulis nāks uz krasta pusi, bet, tā kā vējš šobrīd rāva visu jūrā, tad varēja cerēt, ka virpulis arī uzņems kursu uz selgu.

[Andromeda]

Maiks nespēja noticēt cik krasi mierīgā, saulainā diena nu bija izmainījusies, kā arī viņam šķita dīvaina Žaka uzvedība, kas tagad rēja un smilkstēja, jo suns nekad agrāk nebija tik izbijies. Maiks gandrīz paklupa pirmajā brīdī, kad Žaks spiedās pie kājām, bet tad veiklā solī sekoja pārējiem uz meža pusi, atkal turēdams rokā kameru, iemūžinot dīvaino dabas parādību, kā arī kādos no kadriem tika cilvēku pārsteigtās sejas. Maiks vienmēr bija respektējis dabas spēkus un šādas parādības viņu vienmēr bija vilinājušas un fascinējušas.

[Roviela]

Alta bija diezgan veikli uzrāpusies visai stāvajā un birstošajā (te viņai sirsniņa iesāpējās - kāpām nebija jābirst!) kāpā, no kurienes vēroja savādo un pēkšņo dabas parādību.
Viņa sekoja Niklāvam, Ansim un pārējiem, pa ceļam centīgi piesienot savam apģērbam visu, kas vien vējā varēja norauties nost.

[Beppo]

Ejam dziļāk mežā? Brīdī, kad jāķer mūža labākie kadri? Un par mūža labākajiem kadriem bija vērts arī mirt, vismaz tā Laura deklarēja, kamēr vien tiešās nāves briesmas nedraudēja. Un šobrīd Laura nāves briesmas tuvumā nejuta, tādēļ tikai turpināja knipsēt. Vēl tikai vienu kadru, un viņa sekos pārējiem, taču viens kadrs izvērtās vēl vienā, un vēl vienā, un vēl vienā… Slaidie pirksti tikai spēcīgāk satvēra fotoaparātu. Tā lenta bija izvērta cauri uz krūtīm sasprādzētās mugursomas lencei, tātad briesmas pazaudēt dārgumu ar visiem vērtīgajiem kadriem nedraudēja.

[Ungaarijas ragas...]

— Ejam prom! Mūs ieraus jūrā! — Zanda izbijusies iesaucās, jo vēja stiprums pieauga.

Taču vīrietis nekustējās, viņš bija kaut ko pamanījis un tagad iesaucās: — Ei, trakais! Nāc atpakaļ!
Arīdzan Laura, ja vien novērsās no knipsēšanas un paskatījās uz kreiso pusi, ieraudzīja, ka pludmalē ir uzradies vīrs, ģērbies linu biksēs un kreklā, viņš skrēja uz jūras pusi, stiepdams uz muguras piepūstu gumijas laivu, tāpēc arī laikam nesadzirdēja Niklāva bļāvienu. Ticis līdz jūrai, viņš uzmanīgi ielika laivu ūdenī, pats tajā iekāpa un sāka airēties uz virpuļa pusi, uz muguras viņam bija ādas mugursoma.

Virpulis pa to laiku jau bija sasniedzis prāvus izmērus un uzsāka kustību uz krasta pusi.
— Pašnāvnieks… Mūkam nu, — Niklāvs bezceremoniāli sagrāba Lauru aiz rokas un pavilka meža virzienā, — Smukus kadrus grābsi citrreiz!
Zanda jau skrēja uz dziļāk mežā. Vējš kļuva vēl spēcīgāks. Krastam tuvākās priedes neizturēja un izgāzās ar visām saknēm. Taču nepalika guļam krastā, bet tika vilktas uz priekšu — tuvāk virpulim. Arī Laura sajuta, ka paceļas no zemes, pagaidām gan viņu piezemēja Niklāva tvēriens.

Pārējie, kas bija dziļāk mežā savukārt juta, cik grūti virzīties uz priekšu, it kā milzu putekļsūcējs darbotos kaut kur aizmugurē. Žaks sāka histēriski riet, jo tika vilkts uz atpakaļu.

[Andromeda]

Nu arī Maiks sāka uztraukties, šādas viesuļvētras taču bija netipiskas Latvijas apstākļiem un vēl tik negaidīti. Kādu mirkli viņa uzmanību piesaistīja dīvainais vīrs, kas bija devies tieši jūrā Viņš paspēja noķert kadrā šo vājprātīgo. Pilnīgs trakais! Tad viņš sajuta piepūli, kādu vajadzēja veltīt, lai tiktu uz priekšu. Žak! Žak! Būs labi draudziņ! Maiks vai vilkšus vilka Žaku uz priekšu, bet tad ievēroja, ka kaklasiksna sāk mukt nost. Viņš ātri sagrāba suni aiz čupra un tā pieturēdams ar vienu roku ātri aplika pavadu riņķī aiz kājām un izvelkot tās galu caur kaklasiksnu priekšpušē, veidojot ko līdzīgu iemauktiem, un tad viņš apsēja garāko pavadas galu ap vidu sev. Redzēdams, ka Niklāvs jau bija paspējis Lauru paķert, Maiks koncetrējās uz tikšanu laukā no šī trakuma, ieliekot katrā solī cik daudz spēka vien varēdams, turpināja vilkt Žaku uz priekšu.

Šo rakstu rediģēja Andromeda: 31.10.2010 19:57

[echo3]

Elza neredzēja neko no tā, kas notika krastā, bet arī ļoti tālu prom nebija paguvusi tikt. Smiltis zem kājām un vētru salauzītie koki neļāva pārvietoties ātri. Tāpat vējš nebūt negrasījās rimties, no kā sieviete secināja, ka virpulis tikai pieņemas spēkā. Cik neparasti! Kolkas piekraste tak nav Meksikas līcī. Elza turpināja kā varēdama iet dziļāk mežā.