Atlantīdas bērni, [C] [PZ] Neparastas spējas, vajāšana un pagātnes noslēpumi. Opcijas

[Elony]

Žeņa Somoļeva, Nika Romānova, Jirži Lada, Rināts Kajumovs un Maikls Demidovs pamodās.

Viņi visi pamodās katrs savā telpā, vieni paši, tiesa, visas šīs telpas bija pilnīgi vienādas, tāpēc arī tiek vienādi aprakstītas.

Atmosties nebija viegli. Likās, ka kāds miegā viņus modina, tāpēc arī pamodās.
Viņi visi gulēja svešā vietā, nelielā telpā, kas atgādināja cietuma - metāla durvis, kas gan bija pavērtas vaļā, neliels, aizrestos lodziņš tuvu griestiem sienā pretī durvīm, lāva uz kuras viņi gulēja un stūrī atejas bedre. Pie griestiem dega nespodra spuldze. No ārpuses skanēja trokšņi it kā tur darbotos kaut kādas mašīnas, vai lidotu lidmašīnās.

Galva sāpēja, likās, ka degunā ir nepatīkama smarža no kaut kā. Atmošanās nebija viegla, viņi konstatēja, ka mugurā ir pelēcīgs kombinezons. Līdzās lāviņai atradās slimnīcas stienis, pie kura karājās plastikāta maisiņš ar caurspīdīgu šķidrumu tajā. No tādiem maisiņiem parasti vēnās ievada kādu šķidrumu, arī šim bija caurule ar adatu galā, tiesa, šobrīd caurule vienkārši nokarājās blakus guļošajam. Tomēr varēja pamanīt, ka uz rokas vēnā ir izdarīti vairāki dūrieni.

Kā nonāca šādā vietā, nevienam nebija atmiņu. Pēdējais ko atcerējās, viņi devās gulēt (savās mājās, vai kur nu tobrīd atradās) Un tikai tāds kā zibsnis - pirms miega vai miegā laikā, kaut kas iekoda vai iedzēla kaklā. Un ja tagad sakustina galvu, tad jūt, ka tajā vietā kakls sāp.

Vienīgā atšķirība bija Maiklam, viņa kamerā, līdzās lāvai, uz kuras viņš gulēja, atradās jauna sieviete, apmēram 25 gadus veca. Liekas, ka viņa arī bija tā, kas modināja.

[Sindra]

Protams! Tas jau bija sagaidāms! Kā gan viņi nebija iedomājušies, ka uzbrucēji sēdēja mājā un gaidīja, nevis atklāti dežūrēja uz ielas. Bet no otras puses, tas tāpat viņiem nepalīdzētu.
"Esmu Anglijas pilsonis. Mani nolaupīja." Maikls centās paskaidrot vēstniecības apsargam. Tas bija vienkārši briesmīgi! Un kāpēc viņiem te bija jānocietinās tā kā tādā kara bāzē. Nekur pasaulē viņš nebija redzējis, ka vēstniecības atrastos aiz tādiem žogiem.
Un uzbrukums visu tikai sarežģīja.
Maikls pagriezās pret šāvējiem, nervozi apsvērdams aizstāvēšanās iespējas. Kas notiks, ja viņus visus sašaus un viņi pakritīs tā arī netikuši vēstniecībā. Pavisam neuzkrītoši viņš centās ar telekinēzes palīdzību izsist šaujamos no uzbrucēju rokām. Iespējams, ka tas nesanāks, jo viņš nudien nemēģināja atklāti lietot savas spējas. Visas tās kameras un pavērstie skatieni, tas visu padarītu tikai sliktāk. Taču kaut kā jāglabjas bija.

Izlicies, ka viņa roka kustības bija vienkārši neadekvāta stresa izraisīta mētāšanās ar rokām, Maikls piesteidzās pie Nikolas. Viņš piecēla sievieti un atbalstījis viņu, veda tuvāk pie ieejas.

[Elony]

Maikla mēģinājums izraut ieroci bija vienam tipam bija sekmīgs. Notikušais pārsteidza kareivi kurš noskatījās, ka automāts uzlido gaisā, tomēr pārējos tas nekavēja steigties pāri ielai, liekot automašīnām bremzēt, riepām švīkstot. Neviens nebija tik stulbs, lai notriektu muskuļotus tēvaiņus armijas drēbēs un automātiem rokās. Likās, ka pārējie savus automātus tur stingrāk un neļāva zaudēt savu kontroli pār tiem.

Nikola zaudēja samaņu, tāpēc Maiklam viņu stiept bija grūtāk.
Tad vārti pavērās un no turienes izsteidzās pieci bruņoti puiši, kas izskatījās pēc armijniekiem bruņu vestēs, viņus vadīja pusmūža vīrietis gaišā kreklā, bet arī bruņuvestē un ieroci rokās.
"Ātri, visi iekšā!" viņš uzsauca un piesteidzās pie Maikla, lai palīdzētu Nikolu iedabūt pa vārtiem iekšā.
Armijnieki gan palika pie vārtiem un uzmanīja gan tos, kas tuvojās no ielas otras puses.

[Džea]

Žeņa darīja līdzīgi kā pārējie tikai bez klaigāšanas. Apšaude bija gaidāma, taču galvenais šobrīd bija tikt iekšā vēstniecībā. Un padomā tik, bet viņiem izdevās. Tiklīz kā bija dota atļauja, sieviete metās iekšā pa vārtie.

[Miervaldis Gotiņ...]

Atveroties vārtiem un saņemot atļauju ienākt, Rināts pārliecinājās, vai Nikolas pārvietotājiem nevajag palīdzību un, ja izskatās, ka vajag, dodas palīgā. Ja ne - tad steidzas iekšā vēstniecības teritorijā.

[Ungaarijas ragas...]

Vārti tomēr atvērās, par spīti visām Alīnas pesismistiskajām domām un, dzirdot uzsaucienu par došanos iekšā, jauniete, cik ātri kājas nesa, skrēja, lai patvertos drošībā aiz vārtiem. Tāpat viņa pagaidām neko nevarēja palīdzēt.

[Elony]

Vārtu iekšpusē bija pagalms, kura sānos atradās automašīnu stāvvieta. Tuvumā bija arī koridors, kas savienoja personām paredzēto ieeju ar ēku dziļāk vēstniecības teritorijā.

Šeit bija vēl divi kareivji ar ieročiem, kas uzmanīgi pētīja visus, kas ienāca iekšā.
"Palieciet šeit un neveiciet straujas kustības!" viens teica angliski.

Un laikam Rināta centieni paslēpties aiz apsarga, vainagojās panākumiem, jo šis negaidot ar roku pieķērās kaklam, saļodzījās un iestreipuļoja iekšā vēstniecības teritorijā, kur nogāzās zemē bezsamaņā (vai arī miris, kas zina).

[Miervaldis Gotiņ...]

Nonākot vēstniecības teritorijā, Rināts pacentās nostāties tā, lai atrastos aizsegā, kurš pasargātu no tēmēta vai nejauša šāviņa. Nekustīgi stāvēdams ar viegli ieplestām rokām (kurām vajadzēja ilustrēt to, ka Rinātam nav ieroča un ka viņš nekādīgi nevēlas apdraudēt vēstniecības darbiniekus vai apsardzi), viņš gaidīja, kas notiks tālāk.

[Sindra]

Par laimi viņus tomēr ielaida. Un Nikola jau bija paspējusi atslēgties.
Maikls sakoncentrēja spēkus, lai meiteni noturētu un cik ātri vien spēja, metās iekšā pa vārtiem.
Nonākot drošībā, puisis nolika meiteni zemē un pārbaudīja vai viņai viss kārtībā ar pulsu un elpošanu. Visticamāk, ka tie gan bija tādi paši ieroči ar kuriem viņus sagūstīja pirmo reizi, bet nekad jau nevarēja zināt. Maikla skatiens palūkojās apkārt meklējot kādas zīmes par to, kas notiks tālāk. Un tā arī īsti neatspringdams, jo nevarēja jau zināt vai viņi patiešām ir drošībā. Un ko vispār tālāk?

[Elony]

Kad visi bija iekšā, vārti aizslīdēja ciet. Šeit sienas pasargāja no šāviņiem, tāpēc varēja drusku atslābt. Viens no kareivjiem pārbaudīja pakritušā apsarga pulsu, kamēr vīrietis, kas Maiklam palīdzēja ienests Nikolu, darīja to pašu.
"Viņš ir dzīvs un elpo!" kareivis paziņoja.
"Šeit tāpat." vīrietis noteica. Viņš arī ātri aptaustīja Nikolu, pārbaudot, vai viņai nav apslēptu mantu.
Pēc brīža pie vārtiem atskanēja klaudzināšana un balss krievu valodā:
"Tie ir noziedznieki, likumpārkāpēji! Mēs pieprasām viņus atdot atpakaļ!"
Vīrietis piecēlās un nopētīja biedrus.
"Krievu varas iestādes mums ziņoja par terorisma draudiem, tāpēc, esam piesardzīgi. Es aiziešu parunāt ar mūsu krievu draugiem, bet jūs ļaujat sevi pārmeklēt kareivjiem."
Viņš aizgāja prom uz kolidora ēku, kurā atradās durvis uz ielu.
Kareivji tikmēr pa vienam pārmeklēja biedrus (ja tie neizrāda pretošanos), pārliecinoties vai viņiem nav ieroču, spridzekļu un citu nejauku mantu. konfiscē visu, ko atrod, izņemot naudu.
(OOC: Es neatceros, vai tika paņemtas līdzi tās mantas, kas bija tiem diviem, kurus aplaupīja)
Kad tas bija darīts, viens kareivis pamāja ar roku kamerai un pēc brīža no ēkas iznāca divi mediķi ar aptieciņām un piegāja klāt, lai aprūpētu bezsamaņā esošos. Pārējie kareivji joprojām stāvēja tuvumā un modri vēroja biedrus.
Tikmēr klaudzināšana pie vārtiem bija beigusies un vēlāk vīrietis atgriezās.
"Tātad Krievijas varas pārstāvji mūra otrā pusē jūs apvaino smagos kriminālnoziegumos un saka, ka jūs visi esot Krievijas Federācijas pilsoņi. Es dzirdēju šo to no jūsu bļaustīšanās pie vārtiem, bet tagad runāsim oficiāli un skaidri. Kas jūs esat un kāpēc meklējat patvērumu uz Lielbritānijas zemes?"

Šo rakstu rediģēja Elony: 21.10.2010 20:31

[Miervaldis Gotiņ...]

Rināts visus kompromitējošos priekšmetus - nazi, pistoli (rezerves aptveri) utml. bija atstājis mašīnā, pie viņa palika tikai nauda un jaunieviestais mobilais telefons. Pārmeklēšanai Rināts nekā nepretojas.

Mēs neesam vainīgi! Viņi melo! - puisis ātrumā spēja sarindot angļu vārdus vien vienkāršos teikumos.

[Elony]

(OOC: A kas ar dokumentiem?)

Vīrietis ar Rināta atbildi nelikās apmierināts un nepacietīgi pamāja ar galvu.
"Ne man par to spriest. Man vajag oficiāli apstiprinājumu... eh, vienkārši pasakiet balsī, ka lūdzat politisku patvērumu."

[Sindra]

Maikls atstāja Nikolas aprūpi mediķu rokās un pats piecēlās, lai nostātos un viņu varētu pārmeklēt. Puisim klāt nebija ne dokumentu, ne ieroču, nekā. Tikai cigarešu paciņa un šķiltavas. Pat mašīnas atslēgas bija palikušas aizdedzē.
Kad Rināts centās paskaidrot viņu situāciju, Maikls uzlika roku uz vīrieša pleca un pamāja viņam.
- Es paskaidrošu. - viņš noteica krievu valodā un tad pievērsās vīrietim, kas lūdza paskaidrot, kas viņi ir.

- Esmu Maikls Demidovs. Lielbritānijas pilsonis. Ferrari komandas F1 pilots. - viņš runāja pareizā angļu valodā, ar minimālu krievu akcentu. Varēja redzēt, ka valoda viņam nav sveša un Maiklam nav jādomā, lai veidotu teikumus. Viņš runāja brīvi.
- Mani nolaupīja no manām Londonas mājām. Visticamāk kaklā ievainoja ar tādu pašu šautriņu kā viņus abus. - viņš pamāja uz Nikolu un samaņu zaudējušo apsargu.
- Pamodos Krievijā. Kādā armijas bāzē. Man viss bija atņemts. Dokumenti, nauda, telefons, pat drēbes. Krievi mani vajā un es pieprasu politisko patvērumu un iespēju nokļūt atpakaļ savās mājās, Lielbritānijā. -
- Pārējie ir no dažādām citām valstīm. Tāpat nolaupīti no savām mājām. Arī viņi pieprasa politisko patvērumu no vajātājiem. Mēs nevaram apliecināt savas identitātes, jo dokumenti mums ir atņemti. - Ko vēl viņš varēja piebilst. Maikls raudzījās uz vēstniecības darbinieku gatavs atbildēt uz jautājumiem, ja tādi vēl radīsies.


OOC - nu pat ja mēs kaut ko savācām, tas viss palicis mašīnā. Te visi ātri leca ārā, lai ieskrietu pa vārtiem.

[Ungaarijas ragas...]

Alīna jutās, kā uzvilkta stīga, pat tad, kad jau bija drošībā aiz vārtiem. Jauniete ar ilgošanas paskatījās debesīs, ak, tagad tikai kaut kur aizlaisties, taču necik tālu viņa droši vien netiktu.
Viņa izpildīja sarga teikto, stāvēja mierīgi, rokas gar sāniem, nekādu strauju kustību. Vienīgi par Nikolu Alīna satraucās. Taču izskatījās, ka pagaidām ar sievieti viss kārtībā.
Pārmeklēšanas laika jauniete nepretojās, taču par to, ka ir Krievijas Federācijas pilsone arī nepateica, nolēma pagaidīt, ko vīrietis atbildēs Maiklam.

[Elony]

"Pareizi, es viņu atceros." ierunājās viens no kareivjiem. "Demidovs, kura uzvaru diskvalificēja..." viņš apklusa, kad vīrietis, kurš līdz šim bija runājis visvairāk, uzlūkoja kareivi.
Pēc tam arī viņš rūpīgāk nopētīja Maiklu. Pēc tam palūdza atvainot un atgāja malā, sarunājoties ar kādu pa rāciju.

Tikmēr mediķim izdevās vest pie samaņas Nikolu. Viņš turēja rokā sīku nieciņu, līdzīgu adatai un likās visai pārsteigts. Otram mediķim atmodināt apsargu nesanāca, lai arī viņš arī bija dabūjis tādu pašu adatiņu laukā no apsarga kakla.
Nikola jutās draņķīgi - slikta dūša, reiba galva, vājums ķermenī un atmiņa čupā. Viņa īsti neapzinājās, kur atrodas un kā šeit nonākusi, lai arī zināja, kas ir Maikls, Rināts un pārējie.
Mediķis angliski ko teica nervu paralīzi un saindēšanos, bet beigās piebilda, ka ja viņa spēj kustēties jau tagad, tad viss būs labi.

Pēc brīža vīrietis beidza runāt pa rāciju atkal atgriezās.
"Es esmu Džims Stouns, drošības virsnieks. Apvienotā Karaliste piekrīt piešķirt jums pagaidu patvērumu, kamēr tiks pārbaudītas jūsu personu dati un politiskas vajāšanas apstākļi. Tāpēc lūdzu jūs visus uzvesties mierīgi un sekot visiem norādījumiem, lai neradītu pārpratumus." viņš teica visiem.
"Bet tagad, lūdzu sekojiet man."
Nikola, lai arī vāja, ar biedru palīdzību, varēja lēnām staigāt.


Kareivju pavadībā viņi tika ievesti vienā no ēkām. Šķērsoja gaiteni, uzkāpa pa kāpnēm un nonāca otrajā stāvā, kur ierādīja tādu kā nelielu atpūtas istabu bez logiem. Šeit bija vairāki krēsli, dīvāni, avīžu galds vidū un pie sienas televizors. Bija arī malā bufete ar dzērienu pudelēm, glāzēm un kafijas automātu.
"Plāns ir šāds, jūs šeit sēžat un atpūšaties, kamēr mēs jūs pa vienam iztaujāsim atsevišķā telpā, lai noskaidrotu jūsu personības un stāsta ticamību. Gaitenī ir tualete. Pie durvīm paliks divi apsargi, tāpēc lūdzu sadarboties un lieki apkārt nestaigāt. Drīkstat paskatīties televīzijas pārraides vai iebaudīt kādu dzērienu. Ja esat izsalkuši, varam sarūpēt ko ēdamu.
Ir jautājumi?" Stouns pavēstīja.

Šo rakstu rediģēja Elony: 22.10.2010 13:46

[Roviela]

Nikola mirkšķināja acis. Viss apkārt šķita miglains un nesaprotams. Skatienu nevarēja koncentrēt nekādi, bet jaunā sieviete centās, cik spēka.
Fū... cik nelāga jušanās... viņa norīstījās. Tad vēlreiz. Pāris reizes dziļi ieelpoja, un nelabums pamazām pārgāja.
Angliski viņa saprata, uztvēra mediķa teikto. Nervu paralīze? Vai es varēšu pakustēties? Bailes noskrēja cauri visam ķermanim, padarot stīvus kāju pirkstus.
Nikola mēģināja pakustināt roku. Kaut kā īsti neklausīja. Kā būtu notirpusi, kad nemaz nejūti un nezini, kur atrodas tava kāja vai roka, pavēli kustēties izpilda, bet kur nonāks, kur atsitīsies, nav kontrolējams.
Viņa mēģināja piecelties. Atkrita atpakaļ.
Ko tas cilvēks tur teica? Nikola neuztvēra, bet, šķiet, cietumā uzreiz viņus neliek.

Kaut kā nonākusi atpūtas telpā, horvātiete ļāva sevi nosēdināt krēslā, kur tā arī sēdēja, mēģinot attapties līdz brīdim, kad kāds viņai sadomā kaut ko jautāt.

[Miervaldis Gotiņ...]

Rināts saprata apmēram pusi no angļu runātā, otru pusi viņš aptuveni izlobīja no konteksta. Pagaidām izskatījās, ka viņi ir puslīdz drošībā.

Lai nomierinātos, puisis uzcienājās ar dzērienu. Padzēries viņš uzrunāja bēdubrāļus krieviski, neuzkrītoši vērodams, kā uz to reaģēs Stouns: - Es tiešām nesaprotu, kāpēc viņi mūs vajā. Nu labi, izbēgām mēs no armijas bāzes, uz kuru bijām aizvesti pēc nolaupīšanas, par to skaidrs, bet kāpēc mūs apmelot par kaut kādiem mistiskiem kara noziegumiem...

Rināts centās noteikt, vai Stouns viņa teikto ir sapratis.

[Elony]

Bārā bija pārsvarā alkoholiskie dzērieni - vodka, džins, viskijs, alus u.t.t.
Bija arī minerālūdens, parasts ūdens, coca-cola, sprite un augļu sula.

Stouns uzlūkoja Rinātu un nedaudz uzrāva uzacis.
"Vai tas bija jautājums man?" vīrietis ierunājās angliski.
Lai arī viņa sejas izteiksme palika visai neizteiksmīga, tomēr kopumā likās, ka viņš saprata Rināta teikto, pat ja tieši to neizrādīja.

[Sindra]

Maikls stīvi pasmaidīja. Jāatzīst, ka šī gan laikam bija pirmā reize, kad viņam klātesot pieminot puiša diskvalificēšanu faktu neradās sajūtas, it kā viņam kāds sirdī būtu ietriecis dunci. Viņš nemaz nevarēja iedomāties, ka varētu pienākt tāds gadījums, ka tas varētu nesāpēt. Un šobrīd nesāpēja. Labāk, lai viņu atpazīst kā diskvalificētu neveiksminieku, nekā neatpazīst nemaz un turpina vajāt krievu militāristi. Maikls bija noguris. Un viņš vēlējās nokļūt mājās.

Vērojot Nikolas nestabilo gaitu, viņš piesteidzās meitenei palīgā. Tā pamatīgi un sirsnīgi viņu atbalstīdams. Patiesībā, viņš varēja viņu arī aiznest, ja Nikola pati nespētu paiet. Tā nebija nekāda problēma.
Puisis apstiprinoši pamāja virsniekam un bez kādām ierunām sekoja viņam. Palīdzējis Nikolai iekārtoties, Maikls palūkojās apkārt un nopētīja telpu.
- Vēlies kaut ko dzeramu? - viņš piedāvāja meitenei.

Maikls palūkojās uz Rinātu un paraustīja plecus.
- Viss būs labi. Tagad mēs esam drošībā. - viņš noteica krievu valodā. Vismaz viņš pats jutās drošībā. Šī bija gandrīz kā daļiņa no Anglijas zemes. Viņš praktiski jau ar vienu kāju bija mājās. Visam vajadzēja būt labi.

[Miervaldis Gotiņ...]

Nē, ser, - Rināts teica angliski, paskatījies uz Stounu. - Es tikai skaļi domāju.

Kamēr viņam vairs neviens neko nejautā, Rināts apklust un turpina cienāties ar dzērienu (apelsīnu sulu). Prātā viņš pārcilāja pēdējos notikumus, lai būtu gatavs atbildēt uz pratinātāju jautājumiem - lai pastāstītu principā taisnību, bet noklusētu to, ko jaunajiem namatēviem nevajadzētu zināt.

[Džea]

Žeņa klusi sēdēja uz dīvāma un malkoja spritu. Ēst gribējās ļoti, taču viņa nejutās gana droši lai jautātu. Varbūt dŗīzāk pēc nopratināšanas