Lindleira II "Kā izperēt pūķi?", [GM][PZP] fantasy: piedzīvojumu meklētāju piedzīvojumi Opcijas

[Sindra]

Telsetā šodien bija jauka diena. Saule sildīja, ja vien pagadījās patrāpīties viņas staru lokā. Ēnās gan varēja just, ka vēl ir tikai agrs pavasaris. Tā saucamais sulu mēnesis. Pēc ziemas pamazām no zemes spraucās ārā jaunā dzīvība zāles veidolā. Tāpat arī kokiem parādījās jaunie pumpuri, taču vēl bija pēdējais mirklis, kad varēja savākt gardās sulas. Ar to gan parasti nemēdza nodarboties piedzīvojumu meklētāji.
Taču piedzīvojumu meklētāji varēja sulas pasūtīt krogā, kur tās bija pieejamas arī tiem, kuriem pašiem nemaz prāts nenesās uz kociņu urbšanu un pilienu skaitīšanu, kas dienas laikā traukā ietecējuši.

Krogā bija kā jau ap pusdienslaiku. Ne pārāk daudz ļaužu. Vakara iedzērāji vēl nebija ieradušies. Tik vien tādi pāris pilsētas ciemiņi sēdēja pie galdiņiem izlikdamies ar kaut ko briesmīgi aizņemti. Un īpaši nepievērsa uzmanību pārējiem kroga apmeklētājiem. Vai arī izlikās, ka nepievērš uzmanību.
Tāpat pie sava galdiņa sēdēja arī pūķa olas īpašnieki. Gaidīdami, kad ieradīsies viņu noslēpumainais pūķu pētnieks.
Tomēr izskatījās, ka viņš patiešām grasās arī turpmāk palikt noslēpumains, jo bija jau krietnu brīdi pāri noteiktajam laikam, bet neviens tā arī nenāca.

Kad jau prātā sāka rosīties domas, ka nav vērts kavēt laiku, kroga durvis pavērās un pa tām ieskrēja sīks puišelis. Ātri pārlaidis skatienu telpai, viņa skatiens apstājās pie piedzīvojumu meklētāju grupiņas un veikli pieskriedams pie viņu galdiņa puisis nometa uz tā pergamentu un prom bija. Laikam jau nevēlējās, lai viņam sekotu vai uzdotu vēl kādus jautājumus.
Pergamenta saturs vēstīja:
Te jūsu (tālāk seko svītrojums. Apakšā izskatās, ka kāds mēģinājis rakstīt savu vārdu, bet pārdomājis un to sašvīkājis.) ... pētnieks.
Tagad nevaru ierasties. Tiekamies vakarā pie vecajām dzirnavām.

Telsetā, protams, bija vecās dzirnavas. Tās bija pamestas nu jau labu laiku, jo ļaudis baumoja, ka tajās ieperinājies kaut kas nelāgs. Kaut kāds spoks, vai cits mošķis. Kas to, lai zin. Kamēr dzirnavas atradās tādu gabaliņu nost no pilsētas centra, tikmēr neviens par to nelikās ne zinis.

[Roviela]

Vils aiz pārsteiguma paņēma somu no Bērnijas. Viņš nupat bija gribējis skaļi nožāvāties un paziņot, ka kārtīgiem burvjiem šai stundā jau sen laiks būt gultiņā, kad puselfa izjauca šos jaukos nodomus.
Tēloti saskābis (tumsā to neviens neredzēja), Vils noburkšķēja, - jā, jau jā! - Un rūpīgi paņēma glabāšanā somu ar Persiju.
Iespējams, tomēr te vajadzēs burties, un puisis novietoja somu tā, lai tā nekādā gadījumā netaptu apdraudēta, teiksim, viņš pats tai neuzsēstos virsū, ja taptu pagrūsts. Olai, iespējams, nekāda skāde nenotiktu, bet Vila pēcpusei gan.

[Elony]

Dzirnavu priekšā nekā interesanta nebija. Atlika tikai doties iekšā dzirnavās pakaļ Bernadetei, tāpēc viņš sagaidīja, kad viņa ieiet un tad sekoja. Viņš nekā negatavojās, neuztraucās arī par to, ka tur varētu būt pārāk tumšs. Sak, gan jau kāds cits par to parūpēsies.

[echo3]

Veino, manīdams, ka biedri (kā ierasts) vispirms lēks bedrē un tikai pēc tam domās, kā tikt ārā, aši iegrūda dzirnavās iekšāgājējiem rokās trauciņus ar dziru, kas ļauj redzēt tumsā. - Raujiet iekšā! Vismaz stenderēs neieskriesiet - šitais ļaus redzēt tumsā.

Dziednieks pats arī izdzēra vienu eliksīru.

[Urdrunir]

Tonijs cieši ieskatījās acīs Veino, kad tas sāka dalīt maģiskos eliksīrus. Tā bija viņa metode novērtēt dāvanas. Bieži viņš lietām, ko viņam dāvināja, pievērsa mazāku uzmanību, kā centieniem noteikt dāvinātāja nodomus. Nē, Tonijs nemēģināja ar neuzticību aizvainot Veino. Vienkārši pieradums bija stiprāks.

Tās ir tikai dzirnavas. Un kauties tur tāpat nebūs ērti. Tomēr no dzēriena viņš atteicās. Balss klusi izskanēja vakarā, jau pāris soļu attālumā izkūstot krēslā. Tā bija viena no spēcīgākajām Tonija maģiskajām spējām. Viņš prata kliegt skaļi un runāt tik klusu, ka dzirdēt nedzirdēja neko, tikai sajust skaņu ar matiņiem uz pakauša. Arī tagad nemanot un pavisam dabīgi Tonija rokās ieslīdēja viņa mandolīna. Pirksti kustējās pāri stīgām, un lūpas viegli dvesa vārdus. Bards netraucējot rāmajam klusumam izdziedāja emocijas par mieru un drosmi.

[echo3]

To, ka bards pudelīti neņēma, dziednieks uztvēra gluži mierīgi - varbūt Tonijam tādu vienkārši nevajag. Veino iebāza eliksīru atpakaļ somā. Viņš puslīdz sagaidīja, ka arī abiem burvjiem "tumsas redzes" dzērienu nevajadzēs.
Izdzēris eliksīru, Veino atkal pievērsās apkārtnei - nu, cik tagad var labi redzēt? Saule jau gandrīz ir norietējusi, un ēnas ir melnas. - Kāpēc jākaujas? Tas pergaments jau nebija aicinājums uz karu.

[Romija]

Bernadete pudelīti paņēma, bet uzreiz vēl neidzēra. Tā iegūla vienā no viņas daudzajām kabatām, kurās pati puselfa orientējās fantastiski ātri un precīzi. Kad liksīrs bija noglabāts, Bērnija devās tieši uz puspavērtajām durvīm un pa tām iekšā. Ārā vēl nebija tik tumšs, lai iekšā būtu pilnīgi necaurredzama tumsa, jo tik vecā celtnē varētu būt padaudz šķirbas, pa kurām gaismai iespīdēt.

[Roviela]

Vils tumsā mirkšķināja acis. Viņš neko prātīgu neredzēja, un eliksīru arī nebija paņēmis. Un, kā parasti! šim burvim eliksīra arī nemaz nebija.
Katram gadījumam viņš nolēma pārliecināties, vai te nav kaut kur kāda maģija, un mazliet pabūrās.
Tumsas redzi varēs uzburt pēc tam.

[Elony]

Tors bija domājis, ka kāds varētu uztaisīt lāpu vai uzburt liesmu, bet var jau arī tā.
Pateicis paldies, viņš vienā rāvienā iztukšoja pudelīti un nometa to zemē.
"Ja vajadzība kauties, tad visas vietas der." viņš komentēja biedru sarunu.
Pēc tam gāja iekšā dzirnavās.

[Sindra]

Dzirnavās patiesībā jau nemaz nebija tik tumšs. Tikai nedaudz acīm aprast ar nelielo krēslu un varētu tīri labi saskatīt, ka nekas tāds vecajā, pussabrukušajā ēkā neatrodas. Vismaz nelikās, ka te kāds būtu nācis un speciāli sēdēja, lai gaidītu biedrus. Bet ja jau eliksīri bija sadzerti, tad varēja visu aplūkot arī uzmanīgāk. Ievērtēt cik liela putekļu kārta gulstās uz vecās koka grīdas, palūkoties, cik lielas šķirbas starp grīdas dēļiem.
Kaut kas maģisks? Nē... Maģiski Vilam mirdzēja tikai viņa paša biedri, nu viņu maģiskās mantas, un protams, soma ar Persiju. Citādāk nekādu maģisku efektu.

Tomēr kamēr biedri grozījās pa dzirnavām, ārpusē atskanēja nedaudz šļūkājoši soļi. Kāds viennozīmīgi nāca uz viņu pusi.
Tāds pusnoplucis vīrs. Varbūt nemaz nebūtu tik stipri gados, cik viņa izskatu vecāku padarīja saķepušie mati un nekoptā bārdele.
Atnācējs grozījās gar dzirnavām, gaidot, kad nu atnāks sastopamie, līdz sadzirdēja čalas no dzirnavu puses.
Tiesa, viņš pats ne uz mirkli negrasījās iet iekšā dzirnavās. Jo tās taču bija apsēstas un nolādētas. Kurš gan nezināja stāstu par dzirnavnieku, kurš savām rokām nožņaudza savu meitu, jo tā grasījās bēgt pie nevēlama precinieka. Pēc tam dzirnavnieks pats sev laupīja dzīvību, jo meitas rēgs neatstājās un vājāja veco vīru katru nakti.
Tā nu tas bija. Stāstīja, ka meitenes gars vēl tagad pa naktīm mocot tos, kas iedrošinās spert kāju vecajās dzirnavās.

"Hei! Tur kāds ir?" plukata nedroši uzsauca cieši vērdamies uz dzirnavu durvīm.
Kaut nu būtu cilvēki! Tāda bija viņa vienīgā vēlme sadzirdot skaņas no nolādētās vietas.
Un tomēr... kas gan tie par cilvēkiem, kas lien iekšā tādā vietā.
"Nāciet ārā, ja jūs tur esat!"

[Romija]

Bernadete divreiz nedomāja. Iekšā nebija nekas interesantāks par to, kas sauca viņus ārā, tāpēc viņa pagriezās un pabāza galvu pa durvīm. "Ha!" viņa noteica. "Mēs laikam jūs gaidam!" Nekādu īpašo piesardzību Bērnija šobrīd neievēroja, jo neizskatījās, ka tuvākajā apkārtnē kāds viņus vērotu.

[echo3]

Veino nemaz nebija devies iekšā dzirnavās - ko tur meklēt? Tā vietā viņš bija paspēris dažus soļus ap dzirnavu stūri - palūkoties, vai gaidītais "pūķu zinātājs" neatrodas ēkas otrā pusē. Tur viņa nebija, toties pēc pavisam īsa brīža kāds sauca pie durvīm. Veino bija pārliecināts, ka balss nepiederēja nevienam no viņa biedriem. Soļojot atpakaļ, dziednieks dzirdēja, kā jaunpienācējam atbild Bērnija. Tad nav vairs ko gaidīt - Veino gluži raitā solī pienāca pie sapinkātā vīra. Kas ir, Telsetā tagad ūdens trūkst, ka tādā izskatā apkārt jāblandās? Eliksīrs tiešām bija labs. - Sveicināts. Ceru, ka tas esat Jūs, ko esam nākuši sastapt.

[Roviela]

Vils "atlipinājās" no sienas, kuru stutēja beidzamās piecas minūtes sargādams Persiju, un pagājās tuvāk. Redzi tumsā viņš uzlzbojis nebija, bet tas nekas - vēl jau nebija arī tik tumšs, ka neko neredzētu.
- Sveicināts! Kas tā bija par dīvainu zīmīti, ko pusdienlaikā saņēmām? Vai tad tagad parunāties ir omulīgāk?
Burvis no tiesas nesaprata, kāpēc naktīs jāblandās apkārt, ja var saldi gulēt kaut vai krogā uz grīdas.

[Elony]

Tors gan nesteidzās laikā no dzirnavām, jo viņš šeit redzēja labi un varbūt tomēr bija kāds spoks. Viņš piesita pie koka, pastaigāja vairāk pa stūriem, sak, varbūt vismaz kāds skelets kur mētājas.
Kad ieradās, kāds svešinieks, visdrīzāk viņu viesis, viņš vēl palika iekšā, lai citi apsveicinās un tamlīdzīgi. Ja šie iekšā nenāks un runās ārā, viņš tad pievienosies.

[Urdrunir]

Tonijs uzsita pa stīgām nedaudz stiprāk. Bailīgiem cilvēkiem parasti palīdzēja redzēt, ka viņu satiktais bariņš nevis vicina ieročus, bet spēlē mūziku. Un tas vīrelis izskatījās sabijies. Tonijs pats arī drošs paliek nedrošs šādā situācijā izskatītos sabijies. Tad tevi bieži uzskatīja par nekaitīgu un nepatikšanu gadījumā varēja sastrādāt kaut ko, ko citi negaidīja.

Censdamies pārāk nesacelt dzirnavu putekļus, lai nesāktu šķaudīt, Tonijs bija palicis netālu no izejas, tādēļ tagad pavisam ātri izlīda ārā. Viņš netuvojās atnācējam, lai to lieki nesatrauktu, un mēģināja ar rāmām kustībām izrādīt, ka negrasās vīrelim neko nodarīt. Labs vakars, ceļiniek!