Lindleira II "Kā izperēt pūķi?", [GM][PZP] fantasy: piedzīvojumu meklētāju piedzīvojumi Opcijas

[Sindra]

Telsetā šodien bija jauka diena. Saule sildīja, ja vien pagadījās patrāpīties viņas staru lokā. Ēnās gan varēja just, ka vēl ir tikai agrs pavasaris. Tā saucamais sulu mēnesis. Pēc ziemas pamazām no zemes spraucās ārā jaunā dzīvība zāles veidolā. Tāpat arī kokiem parādījās jaunie pumpuri, taču vēl bija pēdējais mirklis, kad varēja savākt gardās sulas. Ar to gan parasti nemēdza nodarboties piedzīvojumu meklētāji.
Taču piedzīvojumu meklētāji varēja sulas pasūtīt krogā, kur tās bija pieejamas arī tiem, kuriem pašiem nemaz prāts nenesās uz kociņu urbšanu un pilienu skaitīšanu, kas dienas laikā traukā ietecējuši.

Krogā bija kā jau ap pusdienslaiku. Ne pārāk daudz ļaužu. Vakara iedzērāji vēl nebija ieradušies. Tik vien tādi pāris pilsētas ciemiņi sēdēja pie galdiņiem izlikdamies ar kaut ko briesmīgi aizņemti. Un īpaši nepievērsa uzmanību pārējiem kroga apmeklētājiem. Vai arī izlikās, ka nepievērš uzmanību.
Tāpat pie sava galdiņa sēdēja arī pūķa olas īpašnieki. Gaidīdami, kad ieradīsies viņu noslēpumainais pūķu pētnieks.
Tomēr izskatījās, ka viņš patiešām grasās arī turpmāk palikt noslēpumains, jo bija jau krietnu brīdi pāri noteiktajam laikam, bet neviens tā arī nenāca.

Kad jau prātā sāka rosīties domas, ka nav vērts kavēt laiku, kroga durvis pavērās un pa tām ieskrēja sīks puišelis. Ātri pārlaidis skatienu telpai, viņa skatiens apstājās pie piedzīvojumu meklētāju grupiņas un veikli pieskriedams pie viņu galdiņa puisis nometa uz tā pergamentu un prom bija. Laikam jau nevēlējās, lai viņam sekotu vai uzdotu vēl kādus jautājumus.
Pergamenta saturs vēstīja:
Te jūsu (tālāk seko svītrojums. Apakšā izskatās, ka kāds mēģinājis rakstīt savu vārdu, bet pārdomājis un to sašvīkājis.) ... pētnieks.
Tagad nevaru ierasties. Tiekamies vakarā pie vecajām dzirnavām.

Telsetā, protams, bija vecās dzirnavas. Tās bija pamestas nu jau labu laiku, jo ļaudis baumoja, ka tajās ieperinājies kaut kas nelāgs. Kaut kāds spoks, vai cits mošķis. Kas to, lai zin. Kamēr dzirnavas atradās tādu gabaliņu nost no pilsētas centra, tikmēr neviens par to nelikās ne zinis.

[Elony]

Kopš viņi atrada pūķa olu un noskaidroja, ka tā ir ļoti vērtīga, Tors bija labā omā. Lai arī sīkumos, kas saistīti ar pūka izperēšanu, audzināšanu un tamlīdzīgām lietām, viņš neiedziļinājās, tomēr apjēdza, ka no tā visa iznāks ļoti smuka naudiņa, daudz vairāk kā no vienkāršas zelta olas pārdošanas.

Vispār, kamēr vien Toru nespieda domāt, nebija paģiru, vai arī nebija jādara kas garlaicīgs un nesaprotams, viņš bija labā omā. Biedriem viņš nosacīti uzticējās un atļāva tiem ņemties ar olu kā grib, Tors jau bija brīdinājis, ka ja kāds mēģinās ar kopīpašumu nozust lapās - izraus kaut no pazemes un sakapās gabalos. Viņš uzskatīja, ka ar to pietiek, tāpēc var vairs par tādām lietām neuztraukties.

Tiesa, fakts, ka pūķu pētnieks neieradās, Tora omu drusku pamaitāja.
"Murmulis! Un kāpēc mums jāvelkas uz kaut kādām dzirnavām?" viņš īgni noteica un iedzēra malku no pasūtītā alus kausa. Diemžēl daudz dzert nevar, jo tad Toram uznāk kāre izaicināt citus uz roku laušanos vai dūru cīņām, vai vienkārši sakauties, ko viņš parasti atļaujas vakaros krogos. Bet tagad bija diena un priekšā bija plāni, kuros būtu jātur skaidra galva.
Bet ko darīt līdz vakaram, ja viņiem vairs nav darba kā vien pieskatīt savu dārgumu?

[echo3]

Veino sēdēja pie kroga galda un laimīgs dzēra bērzu sulu. Pavasaris puisim vienmēr bija īpaši paticis, pat, ja tas reizēm nozīmēja negaidītas salnas vai tikpat negaidītus ķēpīgus dubļus. Pūķa olas liktenis viņa prātu, protams, nodarbināja, bet, kā nojauta pārējie biedri, - ne naudas nozīmē. Viņu jauniņajam dziedniekam interesēja, kā to pūķi izperēt, nevis kā to (olu vai pūķi) pārdot. Un tieši šobrīd bija gaidāms cilvēks, kas varbūt par pūķiem zina mazliet vairāk kā citi. Viņš kavējās... bet Veino prata gaidīt (pie tam nekur taču nebija jāsteidzas).

Kroga durvis atvērās, tomēr pūķu "speciālista" vietā pa tām ienāca mazs zēns. Puikas atnesto pergamentu apskatījis, Veino secināja, ka te un tūlīt nekādas pārrunas nenotiks. Vakarā, pie vecajām dzirnavām. To vietu Veino zināja, tāpat zināja ļaužu baisos stāstiņus. Tomēr tagad, te, krogā, puisis nedomāja skaļi to klāstīt. - Paēdam pusdienas un ejam pastaigāt pa tirgu. - Viņš ierosināja.

[Roviela]

Vils sēdēja pie galda uz ar pirkstu zīmēja uz tā ķiņķēziņus. Tāpat nekā cita īpaši nebija, ko darīt. Garais zizlis stāvēja piesliets turpat viņam aiz muguras, kristālu blāvi mirguļodams. Labi, ka vismaz tas nodrošināja puslīdz ciešamu attieksmi, jo, citādi paskatoties uz glīto puisi, katrs tomēr vispirms pamanītu to, ka apģērbs ir visai noskrandis un pat krogā paprasītu samaksāt vismaz pusi naudas, pirms ko atnest.
Gaidīšana ievilkās, sulas glāze gandrīz tukša, un tad vēl tagad tas puiškāns!
Pētnieks! Štrunts par pētniekiem, bet dzirnavas! Tiešām īstā vieta, kur līst ar dārgumiem vai daudz naudas somā. Nu, labi, īpaši daudz naudas viņam pašlaik nebija, tiesa, ne tik maz, ka pat apģērbu kārtīgu nevarētu nopirkt, tāpēc Vils piekrītoši noteica.
- Pusdienas un tirgus. Es piedalos!
Viņam vajadzēja jaunu apmetni. Burvju, protams. Šis, kas bija izturīgs pret aukstumu, nebija izturīgs pret visu pārējo, un noskrandušās apģērba malas burvim dziļi riebās. Un lāpīt arī. Tagad nāk vasara, vajag citu apmetni. Samainot šo, noskrandušo, pret jaunu, vajadzētu sanākt ietaupīt.
Viņš nopūtās. Nauda. Daudz naudas. Un kur to dabūt? Olu pārdot gan negribējās, no pūķa bija bail, tomēr - tas ir zelta pūķis, nevis tur citā krāsā, tā kā vajadzētu šo izperēt, tikai kā?
Domas atgriezās pie dzirnavām šovakar. Labi, ka vakarā, labi, ka ne pusnaktī. Viņš pavīpsnāja. Un viņi taču ietu arī pusnaktī! Muļķi tādi.

[Romija]

Bernadete sēdēja pie galda un rēķināja. Ne jau tāpēc, ka skaitļi būtu viņas stiprā puse, bet tāpēc, ka katram, kas kaut ko pārdod, ir jāmāk arī sarēķināt. Kā dzelksnis pakaļā dūrās fakts, ka normālā veidā olu pārdot nevarēs. Jā, tā nepiederēja viņai, lai arī kā sākumā Bērnija bija mēģinājusi viņu savākt sev un piedāvāt pārdot, bet viņu neinteresēja pūķis. Ola bija manta, mantas var savākt un pārdot vai iemainīt - pie tāda secinājuma viņa bija nonākusi savas dzīves laikā. Pūķis nebija manta. Un kam gan viņš piederētu, ja izdotos izperēt? Biedriem Bernadete uzticējās, bet tomēr viņai labāk patika skaidri nodefinētas īpašumtiesības, kamēr tas attiecās uz mantām, ko nebūtu gudri savākt.

Jā, Bernadetei patika vākt mantas. Gluži bezkaunīgi viņa nezaga, bet visādas atrastas lietas ātri vien nonāca viņas somā. Bet biedri zināja, ka no viņiem Bernadete neņems. Viņa jau nebija muļķe! Tomēr, ja piedzīvojuma laikā kādam ko savajadzējās no sīkumiem, gandrīz vienmēr viņas somā bija kas lietojams, tikai vajadzēja paprasīt. Tāpat arī ar visādām aizdomīgām lietiņām, Bernadete varēja noteikt, vai tas ir vienkārši krāms vai maģiska lieta. Tas lieti noderēja, kad kaut ko no atrastā vajadzēja pārdot. Neko daudz no savas Arskvīnas pagātnes viņa nevēlējās stāstīt un lietot, bet nenoliedzami bija šis tas, kas ļoti noderēja.

"Ei, puika!" Bernadete paskaļi uzsauca, kad mazais ziņnesis, iztraucējis viņas rēķināšanu, jau pazuda aiz durvīm. "Tam sīkajam droši vien bija labi samaksāts, lai neko vairāk neteiktu," viņa sprieda, nedaudz aizdomīgi un skeptiski skatīdamās uz durvīm, kas ar būkšķi aizvērās. "Vai arī viņš bija nobijies kā diegs!"

"Oo, dzirnavas, es zinu, kur tās ir! Mums noteikti jāiet!" uzzinot, kur ir nākamā tikšanās vieta, Bernadete nepacietīgi sāka dīdīties. Ja nu tas pētnieks pastāsta ko derīgu. Varbūt tomēr olu var pārdot, jo vismaz šobrīd Bērnijas acīs tas būtu noderīgāk kā izperēt. Vara viņu neinteresēja un solītas lietas pavisam noteikti nešķita tik laba balva kā reālas, rokās turamas.

Tirgu Berndetei īpaši nevajadzēja, jo viņa jau bija pārdevusi to, kas šobrīd šķita pārdodams. Makā pie jostas gulēja patīkama smaguma naudas gabali, tāpēc par maltīti krogā viņa bija gatava samaksāt bez problēmām. Izskatījās, ka varbūt atkal nāksies glābt paplukušā biedra reputāciju un pa kluso piemest kādu naudas gabalu, lai krodzinieks neturētu ļaunu prātu uz pārāk sīkumainiem ļautiņiem. Galu galā, kas gan bija pāris naudas gabali?

Tirgū reizēm varēja atrast kaut ko derīgu vai interesantu, tāpēc viņai nebija īpašu iebildumu aiziet. Galu galā, ja viņi dosies kaut kur, nevis sēdēs istabā un perēs olu, tad vajadzēs jaunu zirgu. Pūķa ola nebija no vieglajām un ilgstoši nēsāt pat uz pieradušiem pleciem varētu būt pasmagi.

[Elony]

Iepirkšanās... Tors saviebās.
Vislabāk viņam patika iepirkties ātri - atrodi ko tev vajag un nopērc. Bet diemžēl tirgū tā nebija, tirgus bija meklējumi. Staigā apkārt, meklējot preci ko vajag, pie tam vislabāko un lētāko. Arī kaulēšanās ar pārdevējiem viņam pie sirds negāja, lai gan bieži vien bez tā iztikt nevarēja, jo tirgoņi jau mēdza prasīt daudz vairāk kā paši pirkuši. Galu galā, viņam bija soma, kurā ceļojot viņš turēja segu un ēdienu. Nesen, kopš sācis strādāt grupās, sagādājis jaunas drēbes, kas vēl nebija novalkājušās. Nebija prātā nekā tāda, ko derētu pirkt, bet garlaicības un kompānijas pēc var jau aiziet.

"Ja tirgus, tad tirgus." viņš noteica un pasūtīja sev pusdienas, kas sevī ietvēra lielu, sulīgu, uz uguns ceptu gaļas gabalu un trīs ceptas olas, piedevās viņš gribēja lielu porciju kartupeļu biezputru, pārlietu ar mērci, un dārzeņu salātus, arī krietnu devu To visu vajadzēja kaut kā izvietot uz viena liela šķīvja, kopā ar trim vai četrām rudzu maizes šķēlēm. Un vēl viens kauss alus, kas palīdzētu to visu skalot uz leju.
Tors ēda par diviem vai trim cilvēkiem, katru reizi, kad bija tāda iespēja (un bieži dzēra par visiem desmit). Iespējams, tas arī bija iemesls, kāpēc bez drēbēm un zobena viņam nekas cits arī nepiederēja. Lai nu kā, resnāks viņš nepalika, jo pēc paša vārdiem, viss ēdiens pārstrādājās enerģijā, kuras, pēc dažu domām, puisim noteikti bija pārāk daudz.

Šo rakstu rediģēja Elony: 07.05.2010 15:54

[eziic_miglaa]

Grēta malkoja bērzu sulas. Viņa gan būtu devusi priekšroku avota ūdenim, taču tam kausam, kuru viņai atnesa pirms sulas, bija bijusi dīvaina piegarša. NE gluži tāda, kāda Grētai patiktu, tāpēc burve nolēma pasūtīt ko citu tā vietā. Turpat, līdzās viņas rokai gulēja arī svaiga kanēļmaize, taču burves skatiens šobrīd bija pilnībā pievērsts durvīm, kas tikko bija aizcirtušās aiz ziņneša. Pēc brīža, kad tapa skaidrs - puika vairs neatgriezīsies, viņa pievērsa uzmanību atstātajam pergamentam. Tikmēr biedri bija sākuši apspriest dienas plāna izmaiņas.

Un ko pēc tam? viņa, pabeigusi savu sulas kausu, nolika to uz galda un pabīdīja pergamentu uz savu pusi, pie reizes pagriezdama to tā, lai varētu vēlreiz izlasīt, kas uz tā rakstīts, ar burtiem pareizā virzienā. Doma par staigāšanu pa tirgu līdz pat vakaram nebija īsti Grētas gaumē. Ir tikai pusdienlaiks. Es neesmu līdz galam pārliecināta, ka mums ir tik šaušalīgi biezi maki, lai tirgū veselu pusi dienas būtu interesanti...

Viņa novietoja pergamentu atpakaļ tā sākotnējā pozīcijā, gandrīz tieši tā, kā to uz galda bija nolicis zēns. ... un, ja reiz mums jādodas uz, kā stāsta, apsēstām dzirnavām gaidīt kaut ko, kas tikko vienreiz jau neatnāca, varbūt ir vērts turp aizdoties, kamēr vēl gaišs... Ja nu pētniekam gadās neatnākt vēlreiz, būsim vismaz sapratuši, kur atrodamies.

[Urdrunir]

Ko tu, ko tu! Šķelmīgi smaidot iedūdojās Tonijs. Viņa pirksti izklaidīgi skrēja pāri mandolīnas stīgām, bet mute klusi smaidīdama dungoja zem deguna pāris vienkāršas notis. Ja nebija aizņemta smaidot krogusmeitai vai iestrēbjot pavisam mazu malciņu no bērzu sulām. Ar medu. Tonijs vienmēr piedalījās dzerstiņos, bet viņa kauss vienmēr bija pilnāks nekā viņa sarunu biedriem. Un viņš vienmēr smaidīja krogusmeitām. Patiesībā viņš smaidīja visiem, ja vien bija tāda iespēja.

Tonijs Kalabreze mēdza pat uzsmaidīt zelta olai, kad iegrima skaļos sapņos ar biedriem par pūķi, kas varētu izšķilties. Viņš šad un tad mēdza aizrautīgi tiem stāstīt cik interesanti tas būtu, ja viņiem piederētu pūķēns. Kaut arī maziņš. Jau no paša sākuma bards bija sajūsmināts, ka pie viņiem nonācis tāds īpašs dārgums. Grupiņa jautru avantūristu bija labi. Bet grupiņa jautru avantūristu ar pūķi bija spēks. Tonijam avantūras patika. Viņš uzskatīja, ka ir dzimis laimes krekliņā un tāpēc visur, kur viņš iet, priekšā gaida piedzīvojumu un bagātības. Lai arī Tonijs nebija pats agresīvākais sitējs vai gudrākais būrējs, un pat ne prasmīgākais dziednieks, viņš nevairījās kontaktu ar zināmiem un svešiem cilvēkiem. Viņš sveicināja satiktos cilvēkus uz ceļa, ziņkārīgi uzklausīja baumas krogā, ziņkārīgi līda alās un cietokšņu drupās, kur varēja būt noglabāti pāris lieki zelta gabali, kuri vairs nevienam nepiederēja. Ja tā labi padomā, tad Tonija vienīgās īstās bailes, kuras biedri bija pamanījuši, bija zaudēt balsi. Tāpēc arī viņš vienmēr nēsāja stingru metāla stīpu ap kaklu, lai nejauša garote nepārvelk strīpu viņa muzikanta un muldoņas talantam. No otras puses nebija jau tā, ka Tonijs īpaši bieži iedzīvotos ienaidniekos.

Apsēstas dzirnavas, dārgā Grēta, ir tieši visinteresantākās vēlu vakaros. Ja nu... Tonijs pieklusināja balsi līdz klusam, sazvērnieciskam čukstam, bet viņa acīs dejoja smieklu velniņi. Ja nu mūsu pētnieks ir spoks!?

[Romija]

"Vai tad tā ola nav pelnījusi ko interesantāku, kā ikdienišķu sarunu gaišā dienas laikā?" Bernadete piebalsoja Tonijam. Dienas laikā tās dzirnavas nekas īpaši biedējošs nelikās, ja neskaita, ka ir pietiekami vienmuļas, lai tur varētu iegriezties kāds, kas vairās no plašākas publikas. "Sēdēt tur un gaidīt līdz naktij arī nebūtu tas interesantākais. Pie tam, tirgus nemaz nav tik liels līkums!"

Piebeigusi savu kausu sulas, Bernadete to visai skaļi nolika uz galda, uzsita ap plaukstām pa galda malu un strauji piecēlās. "Kuram bija kārta nest tālāk?" viņa pārjautāja ar cerību, ka olu atkal varēs nest viņa. Kaut kā labāk Bērnija jutās, kad tā manta bija viņas rokās. Jā, tā bija manta, nevis pūķis, ko kā tāda gruta sieva kā jaundzimušao apjūsmoja Tonijs. Lai arī ar atšķirīgiem mērķiem, tomēr kāre pēc piedzīvojumiem Bernadetei ar Toniju sakrita.

[echo3]

Vai jau ejam? - Veino tikko bija pasūtījis pusdienas, kuras vēl nebija atnestas, un līdz ar to - nebija arī apēstas. - Pusdienas, un tirgus pēc tam! - Viņš atgādināja, miermīlīgi uzsmaidījis kājās pielēkušajai Bernadetei. - Kuram te IR biezs maks? - Veino retoriski nokomentēja Grētas teicienu un uzreiz paskaidroja savu tirgus-iešanas domu. - Es gribu šo to no salasītajām zālēm pārdot, un šo to mums derīgu nopirkt, un uzzināt jaunumus un pļāpas. Kur vēl, ja ne tirgū? Visu priekšpusdienu te kā pielīmēti nosēdējām, un sagaidījām vien pergamenta strēmeli. - Veino pastiepās un savāca pergamentu. Gribēja ielikt somā, bet pārdomāja, un paskatījās uz abiem burvjiem, rakstu turēdams rokā. - Šis te nav gadījumā noburts? Ko domājat?

[Sindra]

Gluži kā izdzirdot Veino vēlmi pēc ēdiena, piesteidzās krogusmeita un atnesa viņa pasūtīto ēdienu.
Pavisam drīz maltīte tika atnesta arī pārējiem, kas nežēloja nedaudz naudiņas, lai piepildītu savus vēderus. Tomēr klīstot apkārt gardas pusdienas nebija gluži tā kā ikdiena un Telsetas krogā patiešām gatavoja gardi. Vajadzēja izmantot izdevību. Tirgus gan jau nekur nepazudīs. Un arī pārējās darīšanas diez vai biedriem izdotos nokavēt, jo īpaši tādēļ, ka tās bija tik nekonkrēti formulētas.

Nekas cits pagaidām krogus gaisotnē nemainījās. Apkārt sēdēja pa kādam vientuļam cilvēkam, kas arī izmantoja iespēju paēst labas pusdienas, bija dzirdami kaut kādi trokšņi no virtuves, kur pavārs lamāja laikam jau virtuves puiku par kaut kā neizdarīšanu.
Un vēl pēc kāda brīža ārpusē bija dzirdamas zvanu skaņas no vietējā dievnama.

Pamanījusi pāris tukšos kausiņus uz galda, krogusmeita piedāvāja atnest jaunus dzērienus, ja vien laipnie viesi tā vēlās.

[Elony]

"Spoki?" pilnu muti ēzdams, Tors pārvaicāja. "Nejēdzība. Spoki ir priesteru un burvju padarīšana, tā ka nekādu interesi nesaskatu." Interesi Tors saskatīja lietās, kur varēja likt lietā dūri vai zobenu. Pēc stāstiem spokiem nevarēja sadot pa purnu, tātad - no tiem nekādas jēgas.

Pabeidzis iznīcināt ēdiena kalnu uz sava šķīvja, viņš neatteicās no vēl viena alus kausa, kas palīdzētu to visu vēl vairāk noskalot uz leju. Par spīti tam, ka tikšanās bija atlikta, pilnais vēders atkal uzlaboja omu.
Viņš bija enerģijas pilns un gatavs vazāties pa tirgu.

[echo3]

Par spokiem dzirnavās neesmu dzirdējis. Par ne pārāk labām burvestībām gan. - Veino ēda un stāstīja. Viņš mīļi uzsmaidīja krogusmeitai un pasūtīja vēl vienu kausu ar bērzu sulu.
Paēdis un padzēris, puisis samaksāja tēriņu un piecēlās. - Dzirdat zvanus? Es gribu aiziet uz Veja templi. Pēc tam uz tirgu. Un pēc tam, kur nu vēlaties. Ja templis nevienam neinteresē, iešu turp viens, un tiekamies tad tirgū. - Viņš izvilka no somas labi ievīstītu saini un atdeva Bernadetei. Ola.

Veino dodas uz Veja templi. Gan tāpēc, ka ir dzimis telsetietis un tic Vejam, gan tāpēc, ka templī cer saredzēties ar savu māti.

[Roviela]

Pie Vila pamazām atgriezās labais garastāvoklis. Garšīgs ēdiens, neiztrūkstoši optimistiskais bards ar starojošo smaidu, un, vispār, šobrīd par Tors nešķita tik liels rīma, kāds īstenībā bija.
Pabeidzis ēst pusdienas, burvis atgāzās pret atzveltni.
- Uff... Te tiešām prot gatavot.
- Vai kāds nevēlas kļūt gudrāks un izprast mūsu tik noslēpumainā stāstītāja iemeslus aicināt mūs naksnīgā pastaigā uz dzirnavām?
Viņš cerīgi nopētīja biedrus, it īpaši pakavējoties pie Tora. Tas būtu vareni, tieši Toru apveltīt ar lapsas viltību. Uz brītiņu, jā.
- Tor? Bernadete? M? Es pats nē, man nemaz negribas domāt pēc tik labām pusdienām.

[eziic_miglaa]

Grēta noprata, ka pārējiem doma par dzirnavu apmeklēšanu tagad un tūliņ nepatīk. Viņai gan arī līdz galam nepatika biedru argumenti pret šo domu. Tiesa, viņa ne brīdi neapšaubīja barda teikto par to, ka naktī dzirnavas būs interesantākas. Ak nē, to dzirdot burves sejā uz brīdi pat parādījās ironiski piekrītošs smaidiņš, kas gan tikpat drīz atkal nozuda. Bernadetes jautājums par olas nēsāšanu bija vēl jo mazāk interesants. Tāpat kā Veino jautājums par pergamenta burveklības pakāpi. Taču tie abi prasīja kaut kādu reakciju. Olas nēsāšanas secību viņa joprojām nebija pacentusies iegaumēt, tā tomēr bija pārlieku sīka detaļa un tad, kad pienāca viņas kārta, kāds parasti to zināja viņas vietā. Tātad palika otrais jautājums.

Tu gribi, lai es pārbaudu, ja? Veino zīmīgo skatienu uztvērusi, Grēta pastiepa roku pēc pergamenta gabala. Burves sejā bija redzama drusciņa pašpārmetuma. Par to, ka bija jau paspējusi apgramstīt pergamentu, pirms pašai bija prātā ienākusi doma par iespējamām lamatām. Bet nu jau bija par vēlu satraukties. Ja Veino iedos pergamentu, pārbaudīs. Ja neiedos - jebkurā gadījumā vismaz viņiem abiem tāpat tas neko visticamāk nemainīs. Pusdienu garā bezdarbība Grētu bija nogurdinājusi un radījusi viņā ne visai patīkamu vienaldzības sajūtu.

[Elony]

"A kam domāti burvji, ja ne domāšanai?" Tors atrūca.
Viņš nebija naidīgs pret Vilu un Grētu, tomēr brīžiem mēdza izteikt ko tādu, kas liecināja, ka sirsnīgas jūtas pret arskvīniešu burvjiem viņš nelolo. Iespējams, dēļ tā, ka viņi bija inteliģenti ļaudis, kamēr Tors tikai aptuveni nojauta, ko nozīmē "inteliģents", turklāt uzskatīja to par lamuvārdu...

"Ja šim kas nelāgs padomā, sadosim kā nākas un viss." viņš paziņoja, iedzerot krietnu alus malku. "Ja šis ir tikai gļēvs, tad izspiedīsim visu, ko šis zina par pūķiem un viss." Pēc karotāja domām, te nekāda lielā domāšana nebija vajadzīga.

[Romija]

Kad tika atnests ēdiens, Bernadete atkal apsēdās, it kā tā būtu pavisam normāla padarīšana - aizmirst par pusdienām kā svarīgāka dēļ. Viņa paņēma olu un iestūķēja jau tā papilnajā somā. Tas jau bija pārbaudīts, ka tā nav nekāda trauslā, ka būtu jāuztraucas par sasišanu no nēšašanas somā, pie tam, ja ievīsta un nes prātīgi. Nolikusi somu tuvu, Bērnija ķērās pie ēšanas, atstājot pergamenta apskati burvju ziņā.

"Kas gan tur tik īpašs?" viņa nesaprata, turpinādama ēst. "Viņš droši vien negrib lieku uzmanību, kad bariņš ļaužu sāk publiskā vietā iztaujāt par to olu!" Bernadetei nebija nekādu aizdomu par pētnieka nolūkiem. "Varbūt jau ir kādreiz dabūjis pa ādu par to, tāpēc kāda nomaļāka vieta, " paraustījusi plecus, Bernadete ar maizi saslaucīja paliekas no šķīvja. "Varbūt tas tur iekšā dzird un tas nenāktu pētniekam par labu veselībai!" Pēc tādas atklāsmes Bernadete pievērsās savai somai un sāka viņai čukstēt kaut ko no sērijas - mēs tev pāri nedarīsim.

[echo3]

Veino bija atstājis pergamentu Grētai. Viņš gan pats nedomāja, ka tajā būtu kas ļoti slikts ieburts, bet pūķu pētnieks bija rīkojies, dziedniekaprāt, izšķērdīgi, vienā teikumā pasakāmas ziņas vietā sūtīdams rakstītu.
Tagad Veino gāja pa Telsetu Veja tempļa virzienā. Labu laiciņu nebija tā mierīgi Telsetā būts.

[Roviela]

Izskatījās, ka neviens nevēlas palikt gudrāks.
- Es labāk neeju uz vietu, kur kādam ir kaut kas nelāgs padomā, - viņš miermīlīgi atsaucās Toram.
Burve jau paņēma pergamentu, lai to izpētītu un Vils gaidīja savu kārtu.
- Grēta, pēc tam iedod man, labi?
Tikmēr varēja neuzkrītoši paburties. Vils paņēma savu zizli un itin kā nejauši paberzēja pieri pret kristālu.

[Urdrunir]

Persijs! Tonijs sajūsmināti raudzījās dažos aizdomīgos un dažos pārsteigtos acu pāros. Mēs tā varētu viņu nosaukt, kad viņš izšķilsies. Nezin kāpēc bards bija pieņēmis, ka pūķēns būs vīriešu dzimtes. It kā jau jēdzīga iemesla nemaz nebija. Piemiedzis ar aci krogusmeitai un sparīgi ar karoti pārvietojis sautējumu no bļodiņas savā vēderā, puisis atgriezās pie sava amata,- mēģināja salikt kopā biedru reizēm atšķirīgos viedokļus.

Tātad darām tā! Paēdam, padzeram. Kas grib, tas aiziet līdz templim. Kam vajag, tas paklejo pa tirgu. Mūsu nezināmais pētnieks ir pietiekoši gudrs, lai bez kļūdām prastu uzrakstīt zīmīti un viņš var atļauties nopirkt pergamentu. Mēģināsim viņu neaizbiedēt un klausīsim un iesim pie viņa vakarā. Tiekamies tur! Un centieties pa to laiku neiekulties piedzīvojumos. Tonijs pats reti apmeklēja dievkalpojumus. Viņš regulāri atstāja pāris naudiņas no piedzīvojumiem Veja tempļa kolektē, bet citādi templis bija skatuve no viņa atšķirīgiem aktieriem. Tonijs arī bez vajadzības neklīda pa tirgu. Lielā pilsētā veikli kabatzagļi. Un Bernadete. Tonijs labāk iestrēbs vēl krūzīti sulas, kamēr pienāk vakars.