Atlantīdas bērni, [C] [PZ] Neparastas spējas, vajāšana un pagātnes noslēpumi. Opcijas

[Elony]

Žeņa Somoļeva, Nika Romānova, Jirži Lada, Rināts Kajumovs un Maikls Demidovs pamodās.

Viņi visi pamodās katrs savā telpā, vieni paši, tiesa, visas šīs telpas bija pilnīgi vienādas, tāpēc arī tiek vienādi aprakstītas.

Atmosties nebija viegli. Likās, ka kāds miegā viņus modina, tāpēc arī pamodās.
Viņi visi gulēja svešā vietā, nelielā telpā, kas atgādināja cietuma - metāla durvis, kas gan bija pavērtas vaļā, neliels, aizrestos lodziņš tuvu griestiem sienā pretī durvīm, lāva uz kuras viņi gulēja un stūrī atejas bedre. Pie griestiem dega nespodra spuldze. No ārpuses skanēja trokšņi it kā tur darbotos kaut kādas mašīnas, vai lidotu lidmašīnās.

Galva sāpēja, likās, ka degunā ir nepatīkama smarža no kaut kā. Atmošanās nebija viegla, viņi konstatēja, ka mugurā ir pelēcīgs kombinezons. Līdzās lāviņai atradās slimnīcas stienis, pie kura karājās plastikāta maisiņš ar caurspīdīgu šķidrumu tajā. No tādiem maisiņiem parasti vēnās ievada kādu šķidrumu, arī šim bija caurule ar adatu galā, tiesa, šobrīd caurule vienkārši nokarājās blakus guļošajam. Tomēr varēja pamanīt, ka uz rokas vēnā ir izdarīti vairāki dūrieni.

Kā nonāca šādā vietā, nevienam nebija atmiņu. Pēdējais ko atcerējās, viņi devās gulēt (savās mājās, vai kur nu tobrīd atradās) Un tikai tāds kā zibsnis - pirms miega vai miegā laikā, kaut kas iekoda vai iedzēla kaklā. Un ja tagad sakustina galvu, tad jūt, ka tajā vietā kakls sāp.

Vienīgā atšķirība bija Maiklam, viņa kamerā, līdzās lāvai, uz kuras viņš gulēja, atradās jauna sieviete, apmēram 25 gadus veca. Liekas, ka viņa arī bija tā, kas modināja.

[Ungaarijas ragas...]

Alīna klausījās Rināta izklāstā par bomža iesaistīšanu mahinācijās ar naudu.
— Izskatu es varu mainīt, tikai ne kļūstot par citu cilvēku, — viņa noteica, joprojam likās dīvaini, ka viņa vienīgā nav ar dīvainām spējām.
— Labi, un pa ceļam pastāstīšu par mammas veikalu, — Rināta piedāvājumu viņa pieņēma ar lielāko prieku. Izskatījās, ka vīrietis zina ko dara, turklāt katru mīļu brīdi neprātoja par izceļošanu no valsts.

[Sindra]

Maikls piekrītoši pamāja ar galvu un iedarbināja mašīnas dzinēju.
"Saki, kur jābrauc." viņš palūdza meitenei un uzsāka lēnā gaitā ripināties ārā no benzīntanka.
Šo to no Maskavas puisis pats atcerējās, tomēr nebija jau gluži tā, ka kopš viņa aizbraukšanas te nekas nebūtu mainījies. Bija un kā vēl! Un atrast ceļu pašam noteikti paņemtu daudz vairāk laika nekā, ja kāds saka priekšā un pašam tikai automātiski jāizpilda komandas.

[Elony]

Viņiem bija jābrauc vēl kādu laiku, lai gan ne tik tālu, cik varēja būt. Alīnas māte strādāja universālveikalā, kas atradās pilsētas dienvidrietumu rajonā. Lielajā trīsstāvu ēkā, kas no ārpuses vairāk atgādināja angāru vai noliktavu, bija plaša autostāvvieta, šeit bija arī samērā daudz cilvēku, kuri devās iepirkties pēc darba. Varēja manīt arī, ka vismaz katrs desmitais nēsā baltas sejas maskas, lai pasargātos no gripas.

[Sindra]

Maikls brauca pēc Alīnas norādījumiem. Viņš nepārkāpa noteikumus, lai lieki nepievērstu sev uzmanību. Bet arī necentās braukt gluži kā pēc mācību grāmatas. Jo tas arī būtu aizdomīgi.
Noparkojies pie lielveikala, puisis palūkojās apkārt. Nedaudz pasmīnēja par maskotajiem, tad viņa skatiens aizklīda līdz biedriem.
"Pag, ko tur īsti pārdod? Tikai pārtiku vai arī visādas mantas?" viņš nopētīja veikalu cenzdamies saprast, kas varētu būtu atrodams tajā iekšā.
"Vai mums jāiet visiem vai ies tikai Alīna?" šeit jau gan mašīnā varēja pavisam mierīgi palikt. Bija taču daudz cilvēku, kuriem nepatika klīst pa veikaliem un tie labprātāk savus iepirkšanās biedrus pagaidīja ārpusē.
Tiesa, ja tur pārdod arī drēbes un ar Alīnas māti kaut kā varētu sarunāt, ka viņa aizdod naudu vai kā darbiniece var dabūt uz kredīta, tad Maikls labprāt tiktu pie kāda cita apģērba.

[Elony]

Pārsvarā, lielākajā daļā tirgoja pārtiku, bet bija arī vairāki mazāki nodalījumi, kur tirgoja viskautko citu - sadzīves preces, kosmētiku, apģērbus, apavus, u.t.t. Zīmes pie universālveikala sienas vēstīja par to, kādas firmas te atvērušas savas nodaļas. Bija redzams, ka lielajā ēkā iekšā ir gan kazino, gan kafejnīca.

[Sindra]

"Izskatās, ka tur ir arī apģērbs." Maikls konstatēja un viņa skatiens atgriezās pie biedriem.
"Vai ir kāda iespēja, ka es tur varētu dabūt jaunu apģērbu?" puisis palūkojās uz Alīnu. Viņai droši vien vajadzētu zināt, vai viņas māte var kaut ko palīdzēt sagādāt, vai nē.
Jauns apģērbs noteikti būtu labs iesākums viņu turpmākajam piedzīvojumam un mēģinājumam iekļūt vēstniecībā.

[Miervaldis Gotiņ...]

Kad viņi piebrauca pie veikala, Rināts aplūkoja apkārtni, vai stāvvietā nestāv noparkoti kravas mikroautobusi.

Kur īsti tava māte strādā, kurā stāvā un ko tur pārdod? - Rināts jautāja Alīnai, kad viņi bija ieradušies pie veikala. - Darīsim tā - tu man precīzi pastāsti, kur un kā atrast tavu māti. Es aizeju, un tu man seko pēc 5 minūtēm. Ej pie mātes, tālāk jau rīkojies pēc saviem ieskatiem, vislabāk sarunā ar māti tikšanos pēc darba - es iesaku viņas mājas kāpņutelpu. Nu jā, un arī tagad, kad runāsi, vislabāk tā, lai neviens jūs neredzētu, noliktavā vai kādā tamlīdzīgā darba telpā. Ja tādu nav - aizejiet uz kafejnīcu iedzert kafiju un runājiet tur.

[Ungaarijas ragas...]

— Pasaki savu izmēru, — Alīna noteica Maiklam, — Mēģināšu ko darīt apģērba lietas labā.
Jauniete juta, ka viņu pārņem lampu drudzis, tāds, kā pirmo reizi ejot uz darba interviju. Viss bija tik nopietni un reizē arī likās tik nereāli.
— Māte strādā pārtikas veikalā, — Alīna ierunājās, kad Rināts bija beidzis savu monologu, un tālāk sekoja precīzas norādes, kur sameklēt viņas māti. Darbs kā sekretārei redz kā deva šādas tādas iemaņas.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 14.04.2010 14:39

[Roviela]

- Es pagaidīšu tepat, ārā, - Nikola nolēma.
- Vai es arī varu cerēt uz kaut ko labāku mugurā velkamu?
Viņa nosauca savu izmēru.

[Džea]

Ja vien nav nekas īpašs tad ar labprāt pagaidīsu šeit.
Žeņa sacīja, paraustot plecus. Apģerbs sievieti īpaši neuztrauca. Pagaidām tā bija mazākā lieta, par ko lauzīt galvu

Šo rakstu rediģēja Džea: 14.04.2010 14:54

[Miervaldis Gotiņ...]

Ja neviens neiebilst, Rināts paņem kādu drusku naudas, dodas iekšā veikalā un, sekodams Alīnas norādēm, sameklē vietu, kur strādā Alīnas māte. Ja izdodas viņu atpazīt, viņš apskatās, vai tuvumā nav kāds, kurš izskatītos, ka novēro Alīnas māti.

Ja potenciālo novērotāju ieraudzīt neizdodas, Rināts dodas pie vitrīnas, kura ir ārpus Alīnas mātes atbildības zonas un izliekas, ka pēta tajā izlikto asortimentu.

Ja izskatās, ka kāds no veikalā esošajiem varētu būt novērotājs, kas seko Alīnas mātei, Rināts cenšas ieņemt vietu pie tādas vitrīnas, kuras pētīšana netraucētu paturēt acīs novērotāju.

Izlicies, ka viņš rūpīgi pēta preču asortimentu vitrīnā, Rināts centās paturēt acīs gan Alīnas māti, gan iespējamos novērotājus (ja tādi tiek detektēti), un gaidīja, kad atnāks Alīna.

[Sindra]

Droši vien, ka citos apstākļos, meitenes jautājums par viņa izmēru izsauktu Maiklā piedauzīgu smīniņu un visādas citādas interesantas reakcijas.
Bet šobrīd flirtēt nebija laiks. Tādēļ Maikls nosauca aptuvena kāda izmēra bikses viņam varētu derēt. Izteica vēlmi, ka būtu jauki, ja tās būtu melnas džinsas, bet der arī cita krāsa, ja nu kas. Un tad vēl melnu tkreklu, jo tas droši vien nemaksājot pārāk dārgi un kāda jaka derētu. Kura arī vēlams būtu tumšās krāsās. Bet vispār jau viņš šobrīd neesot pārāk izvēlīgs.

Palicis mašīnā ar pārējām bēdu māsām, Maikls atvirzīja krēsla atzveltni un domīgi raudzījās uz meitenēm.
"Pastāstiet kaut ko par sevi." viņš uzsmaidīja meitenēm gaidīdams, kad kāda no viņām sāks puisi izklaidēt ar stāstu.

[Džea]

Tiklīdz abi aizgāja, Žeņa mazliet atlaidās brīvāl, jo iepriekš bija mazliet saspringusi. Kas bija jādara tagad? Laikam jau jāgaida, kad kaut kas sāks noskaidroties. Žeņa pat bija gatava klusēt un sēdēt klusumā, tiesa, Maikla jautājums viņu mazliet pārsteidza.
Ko tieši vēlies zināt?
Skatiens. Nez, Žeņai varbūt tagad būtu jāatklāj viss savs dzīvesstāsts?

[Roviela]

Nikola apsēdās ērtāk un pat pamanījās mašīnas šaurībā pārmest vienu slaido kāju pāri otrai.
- Stāstu, Maikl? Es jau izstāstīju gandrīz visu. Esmu no Horvātijas Dalmācijas daļas, no Omišas. Grāmatvede ģimenes uzņēmumā, un piekrastes un zvejas kuģīšu kapteine. Ko vēl? Patīk dziedāt un nirt jūrā. Nekas ļoti īpašs. To, kas ir neparasts, tu arī jau zini, es varu elpot zem ūdens. Lūk, to, kas neparasts, es gribētu uzzināt no citiem arī!
Viņa paskatījās uz Žeņu, kas līdz šim nekādi nebija izrādījusi ne mazāko vēlmi sadarboties vairāk, kā iet līdzi.
- Ko Tu spēj tādu neparastu? Plecu paraustīšana un neko! būs neticama atbilde. Tu nebūtu te, ja tas tā tiešām būtu.

[Elony]

Veikalā iekšā nemanīja neviena aizdomīga cilvēka, kas pārāk ilgi kavētos tuvumā tai kasei, pie kuras darbojās Alīnas māte. Bija pāris apsargi, kas staigāja gar plauktiem, meklējot zaglēnus, bet tas arī viss. Cilvēku pūlis centās pēc iespējas ātrāk tikt galā ar iepirkšanos, un ieņemt vietu īsākajā rindā, lai tiktu līdz kasei.

Arī autostāvvietā nemanīja nekā aizdomīga. Ja arī kāds bija viņiem uz pēdām, nelikās, ka viņi būtu uzsākuši radinieku novērošanu, vismaz darba vietās.

[Sindra]

Žeņas ko tieši tu vēlies zināt neizklausījās pārāk laipni. Bet droši vien sievietei jau neko nevarēja pārmest. Viņa bija nonākusi neordināros apstākļos un nejutās īsti komfortabli.
"Nu es domāju tāpat vien papļāpāt." Maikls noteica. Nē, nē viņa nodomi nemaz nebija mēģināt līst kāda slēptajā, noslēpumiem bagātajā pasaulītē. Tomēr viņi bija šeit un ja tiem tur diviem iekšā izdosies kaut kas no tā, ko viņi iecerējuši, tad pārējiem sanāks kādu laiciņu pasēdēt mašīnā. Un tad viņi vienkārši varēja parunāties ne par ko. Tā kā to mēdza darīt pieņemšanās, ballēs, kad sveši cilvēki vienkārši parunājas, lai pakavētu laiku.

Puiša skatiens apstājās pie Nikolas kājām un nenoliedzami tur arī pakavējās kādu laiku. Jā, viņam patika skaistas sievietes, to nebija vērts pat mēģināt noliegt. Un Nikola varbūt nebija klasiski skaista, bet īpatnēji skaista gan. Viņš droši vien vienkārši nebija pieradis pie horvātietēm.
Maikls klausījās meitenes stāstītajā un pamāja ar galvu. Jā, viņš atcerās, ka viņa bija to visu jau teikusi. Uz brīdi viņš aizdomājās vai viņam labāk patiktu meitenes spējas vai savējās. Bet īsti nevarēja saprast. Droši vien vienā gadījumā izdevīgākas vienas, citā citas. Tas kaut kā likās kā salīdzināt vai spēcīgāki ir pirāti vai nindzjas.

Maikls gan neuzstāja, lai Žeņa atklāj savas spējas, ja to nevēlējās. Tomēr viņa skatiens novērsās no Nikolas un jautājoši pievērsās Žeņai. Gaidot, kad sieviete vismaz kaut ko bildīs.

[Džea]

Iedomājie tik, bet plecu raustīsana nudien nav mans vienīgais talants.
Balsī ieskanēja viegls sarkasms. Pat ja ar šiem cilvēkiem Žeņa bija kaut kādā veidā saistīta, tas nenozīmēja ka uzreiz var uzticēties.
Kaut kādu tur telekinēzi, elpošanu zem ūdens vai vel nez ko es neprotu. Taču pēdējā laikā esmu palikusi izturīgāka tieši fiziskā ziņā. Varu noskriet garākas distances un ne tikai. Muzejā es spēju pacelt eksponātus. Statujas, un vel šādas tādas lietas kuras nav piestiprinātas.

[Sindra]

"Interesanti. Lai gan ne pārlieku romantiski." Maikls pasmaidījā Žeņai.
Sieviete, kas staipa statujas. Lai gan no otras puses, nedrīkstēja viņu pārāk kaitināt. No tādas dabūt pa žokli droši vien būtu visai nāvējoši.
"Nu skaidrs. Dienās sanāks supermens." Tā pat īsti nebija ņirgāšanās, jo puisis pats bija ievērojis, ka viņa paša spējām bija tendence palielināties. Droši vien tā bija arī pārējiem.
"Mūsu spējas palielinās." paskaidroja arī meitenēm. "Tādēļ iespējams, ka kaut kad nokļūstot ūdenī Tu spēsi pārvērsties par īstu nāru. Un Tu patiešām spēsi apturēt brūkošus debeskrāpjus un tamlīdzīgi." Maikls pavisam nopietni noteici. Nē, nu cik gan nopietni vispār varēja uztvert apzīmējumu īsta nāra.

[Roviela]

Nikola pablenza uz Maiklu. Tad iesmējās.
- Jā, tiesa, spējām ir tendence pastiprināties, arī esmu pamanījusi. Skaties vien, ka nesāku dziedāt tā, kā pēc leģendām nāras to dara! Aste gan man vēl nav parādījusies un, ceru, neparādīsies. Lai gan, kas to lai zina? Ja parādīsies, spēšu ātrāk papeldēt.
Viņa uzsmaidīja arī nīgrajai Žeņai.
- Vareni! Par kaut ko tādu tikai filmās var redzēt. Ja vēl būtu zināms, kā tas ar mums tā pēkšņi atgadījies, bet par to gan man nav ne mazākās nojausmas.
- Ko jūs vēl protat? Bez īpašajām spējām? Maikls lieliski prot braukt, to es jau zinu.

[Sindra]

"Ja? Nāras dzied? Pēc leģendām? Neesmu neko tādu dzirdējis. Vienīgā dziedošā nāra, kuru zinu bija no Disneja filmas, bet viņiem visas princeses vienmēr dzied.
Man likās, ka sirēnas bija tās, kas dzied. Vai arī sirēna un nāra ir viens un tas pats?" viņš jautājoši palūkojās uz Nikolu. Acīmredzot viņš pārāk nebija interesējies par nāru un sirēnu būšanām.
Ko viņš vēl prata? Tas tāds āķīgs jautājums. Ē... iespējams, ka neko?
Puisis paraustīja plecus.
"Man liekas, ka es neko neprotu. Naudas tērēšana jau neskaitās." Maikls pasmaidīja.
"Ja nu vienīgi... Pēdējā laikā es lieliski protu iekulties nepatikšanās."