Atlantīdas bērni, [C] [PZ] Neparastas spējas, vajāšana un pagātnes noslēpumi. Opcijas

[Elony]

Žeņa Somoļeva, Nika Romānova, Jirži Lada, Rināts Kajumovs un Maikls Demidovs pamodās.

Viņi visi pamodās katrs savā telpā, vieni paši, tiesa, visas šīs telpas bija pilnīgi vienādas, tāpēc arī tiek vienādi aprakstītas.

Atmosties nebija viegli. Likās, ka kāds miegā viņus modina, tāpēc arī pamodās.
Viņi visi gulēja svešā vietā, nelielā telpā, kas atgādināja cietuma - metāla durvis, kas gan bija pavērtas vaļā, neliels, aizrestos lodziņš tuvu griestiem sienā pretī durvīm, lāva uz kuras viņi gulēja un stūrī atejas bedre. Pie griestiem dega nespodra spuldze. No ārpuses skanēja trokšņi it kā tur darbotos kaut kādas mašīnas, vai lidotu lidmašīnās.

Galva sāpēja, likās, ka degunā ir nepatīkama smarža no kaut kā. Atmošanās nebija viegla, viņi konstatēja, ka mugurā ir pelēcīgs kombinezons. Līdzās lāviņai atradās slimnīcas stienis, pie kura karājās plastikāta maisiņš ar caurspīdīgu šķidrumu tajā. No tādiem maisiņiem parasti vēnās ievada kādu šķidrumu, arī šim bija caurule ar adatu galā, tiesa, šobrīd caurule vienkārši nokarājās blakus guļošajam. Tomēr varēja pamanīt, ka uz rokas vēnā ir izdarīti vairāki dūrieni.

Kā nonāca šādā vietā, nevienam nebija atmiņu. Pēdējais ko atcerējās, viņi devās gulēt (savās mājās, vai kur nu tobrīd atradās) Un tikai tāds kā zibsnis - pirms miega vai miegā laikā, kaut kas iekoda vai iedzēla kaklā. Un ja tagad sakustina galvu, tad jūt, ka tajā vietā kakls sāp.

Vienīgā atšķirība bija Maiklam, viņa kamerā, līdzās lāvai, uz kuras viņš gulēja, atradās jauna sieviete, apmēram 25 gadus veca. Liekas, ka viņa arī bija tā, kas modināja.

[Sindra]

Visas pārdomas par iespējamo slēpšanos, atklāti sakot Maiklu tracināja.
Viņš negrasījās visu atlikušo mūžu dzīvot kaut kur mežā vai uz vientuļām salām, lai tikai viņu neatrastu.
Puisis nebija pieradis pie tādas dzīves. Viņš vienkārši tā nespēja.

Bet skaidrot situāciju un strīdēties ar jauniegūtajiem biedriem viņam arī negribējās.
Vismaz šobrīd. Interesanti vai viņu vispār nemeklē? Kā tad viņa aģents? Nemaz nebija pamanījis, ka sportists pazudis?
Vai varbūt viņš tajā visā bija iesaistīts? Varbūt viņš Maiklu pārdevis armijniekiem?

[Elony]

Veikalā Rināts dabū visu, ko grib, tajā ir samērā daudz līdziņemamās paikas, ja ir vēlēšanās, var dabūt arī karstus hotdogus.

Apkārtne nav mierīga, līdzās ir maģistrāle, pa kuru lielā ātrumā brauc liels skaits automašīnu, gan iekšā pilsētā, gan ārā no tās. Lai nu kā, neviens netraucē pulciņam atpūsties pie uzpildes stacijas.

(OOC: Ja malduguns un neho turpmāk vairs nespēlēs, pārējie varēs braukt vienā mašīnā )

[Sindra]

Kamēr Rināts iepirkās, Maikls visai nervozi ar pirkstiem bungoja pa mašīnas stūri un lūkojās uz ielu, kur garām traucās mašīnas.
Jaunais vīrietis izskatījās visai nervozs un ar kopējo situāciju neapmierināts. Bet tā kā nekāda izeja šobrīd nebija manāma, tad nācās pakļauties esošajai situācijai un vienkārši gaidīt.
Neziņa, ko darīt tālāk bija visai nomācoša. Tāpat kā neticība, ka viņi vispār tiks ielaisti vēstniecībā, jo šī tomēr bija Krievija nevis kāda civilizēta Eiropas valsts.
Un ko pēc tam? Ja tas neko nebūs devis? Kā lai viņš tiek prom? Meklēt kaut kādus savus radus? Nu varbūt tas arī bija variants, lai gan Maikls nebija pārliecināts vai tie visi jau sen nav atdevuši galus no sliktas kandžas.

[Miervaldis Gotiņ...]

Kā ir ar tām vēstniecībām, jūs vienkārši viņās ieejat un sakāt `glābiet mūs!`, un tur arī paliekat, vai viss notiek mazliet sarežģītāk? - gremojot pārtiku, Rināts iejautājās. - Ja nu gadījumā vēstniecībā mums pasaka, lai nākam rīt? Man liekas, ka jāsaštuko kaut kāda nakstmītne, kas būtu gana ērta un droša.

[Sindra]

"Es nezinu." Maikls atteica paņemdams vienu no ūdens pudelēm.
"Man nav ne jausmas. Es nekad neesmu bijis šādā situācijā." viņš paskaidroja.
Vīrietis pat iedomāties nespēja, kā tas izskatītos. Kas notiktu un vai viņiem kāds ticētu un vispār uzklausītu.
Varbūt viņi šajā pasaulē ir palikuši pavisam vieni un uzticēties nedrīkst nevienam.

[Ungaarijas ragas...]

— Es arī ne, — atsaucās Alīna, paņemdama sviestmaizi. Jāēd kamēr var un dod. Un mēģināja atcerēties, vai nav kaut kur dzirdējusi par kādu vietu, kas būtu ērta un droša. Piemēram, kāda mītne kādā mazāk apdzīvotā vietā, kas galvenokārt nodarbojas ar vietējo tūristu vadāšanu pa apkārtējo dabu un parasti ir tik neievērojama kā… Sapratusi, ka šobrīd literāri izteiksmīgi salīdzinājumi prātā nenāk, Alīna vienkārši nodarbojās ar sparīgu pelēko šūnu kustināšanu un sviestmaizes ēšanu.

[Sindra]

Protams, ka tu arī nē. Mēs visi nē. Maikls visai īgni nodomāja. Tikai tas jau neko nepalīdz. Visi sēdēja un blisinājās un nekas nenotika. Nu ēšanas pauze, tas, protams, bija labi, tomēr nelikās, ka kādam pēc ēsanas pēkšņi atvērtos kāds sestais prāts, kas pateiktu priekšā, ko darīt tālāk.
"Nu labi. Ja nevienam nav ideju, tad es grasos braukt uz to vēstniecību un mēģināt tikt iekšā, lai paskaidrotu savu bēdīgo situāciju, kurā esmu nonācis.
Ja mani savāks atkal tie paši armijnieki, tad es centīšos noskaidrot, ko viņiem no manis vajag.
Es vienkārši negrasos dzīvot ne mežā, ne uz vientuļām salām visu savu atlikušo mūžu. Neesmu tik ļoti dabas mīļotājs." Maikls paskaidroja. Un viņš negrasījās savu plānu mainīt kamēr vien neuzradīsies kāds labāks plāns par viņējo.

[Miervaldis Gotiņ...]

Man diemžēl nav nekādas vēstniecības, kurai žēloties par ķezu, kurā esmu iekūlies. - Rināts skaļi prātoja. - Doties atpakaļ uz mājām un dzīvot tālāk tā, it kā nekas nebūtu noticis, nozīmē, ka viņi savāks mani vēlreiz un nākošreiz jau būs piesardzīgāki - otrreiz izrauties brīvībā diez vai izdosies. Tātad, paliek vai nu bēguļošana, vai uzbrukums. Bēguļošana - tas ir nožēlojami, bet uzbrukumam mums šobrīd nepietiek spēku... naudas ir maz vai praktiski nav nemaz, nav vietas, kur atpūsties vai droši uzturēties, mēs praktiski nekā nezinām, izņemot to, ka atjēdzāmies armijas bāzē netālu no Tulas, no kuras izbēgām un pēc tam mūs vismaz vēl kādu brīdi vajāja. Ak jā, kamēr jūs kratījāt dakterim atņemto inventāru, es paspēju ievērot, ka viņa dokumentos bija ierakstīts vārds Ivans Harkovičs*. Tātad, ja mēs gribam noskaidrot, kas un kādā nolūkā mūs īsti savāca, tad visdrīzāk vajadzētu doties atpakaļ uz Tulu, sameklēt šī Ivana Harkoviča adresi, satikties ar viņu un ļoti draudzīgi aprunāties. Tas šobrīd ir vienīgais izejas pavediens uz mūsu nolaupītājiem. Bet, lai to izdarītu, mums papriekšu vajag naudu, drēbes, mašīnu, kādi sakaru līdzekļi arī nenāktu par ļaunu. Tad nu es pagaidām atļaujos secināt, ka mūsu prioritāte numur viens ir nauda, pie kam - visai daudz naudas. Kādam ir ideja, kā to iegūt?


________
*OOC - saskaņots ar GM

[Sindra]

"Es esmu bagāts." Maikls atteica. "Man nebūtu žēl tērēt naudu. Ja vien jums ir kāda ideja kā es varētu nokļūt pie saviem kontiem bez pases, bez telefona, bez.... praktiski bez nekā." viņš nopūtās.

[Roviela]

- Man arī vajag vēstniecību, - Nikola piebilda. Ko viņa darīs te, svešā valstī?
- Maikl, es piedalos. Man der arī Lielbritānijas vēstniecība. Ja vien mēs tur tiksim iekšā.

Viņai nebija ne jausmas, kā izkļūt no šādas ķezas. Ja zinātu, kas vispār te, šajā valstī notiek! Bet viņa nezināja.

[Ungaarijas ragas...]

Alīna uzmanīgi noklausījās visu Rināta sakāmo.
— Es esmu par Harkoviča kunga apciemošanu. Mana ģimene dzīvo Maskavā, es varētu mēģināt dabūt naudu un kādas pieklājīgākas drēbes. Bet es nezinu, cik daudz.

[Miervaldis Gotiņ...]

Ļoti iespējams, ka tavus vecākus novēro, - Rināts paskatījās uz Alīnu, - ja mēs ar viņiem ielaižamies sakaros, tas jādara ļoti uzmanīgi - jānoķer vietā, kur tikšanos neviens neredz. Piemēram - kāpņutelpā. Un ja bagātais puisis kaut vai varētu lietot savu interneta banku, mēs principā varētu tikt pie viņa naudas.

[Ungaarijas ragas...]

— Es varētu ar māti satikties viņas darbavietā, tur parasti apgrozās daudz cilvēku, kā nekā veikals… — Alīna pie sevis prātuļoja, — Vai arī pēc darba.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 06.04.2010 11:46

[Miervaldis Gotiņ...]

Veikalu var mēģināt, kaut gan tas ir riskanti. Kas par veikalu, ko tur pārdod un cik daudz cilvēku tur apgrozās? - Rināts taujāja.

[Sindra]

"Liekas, ka tas viss tomēr nav tik vienkārši." Maikls nopūtās.
"Redziet interneta banka jau neko mums nelīdzēs. Ar tās palīdzību mēs nevaram dabūt skaidru naudu. Un bez tam man nav kodu kartes. Nekā nav." visas viņu personīgās mantas bija atņemtas. Vienīgais, ko viņš varētu, uzsmaidīt kādai meitenei un palūgt iespēju pazvanīt no viņas telefona.

Šobrīd viņš vēl joprojām paturēja prātā variantu par vēstniecību, taču klausījās arī Alīnas stāstītajā.
Teiksim, ja viņiem neizdotos neko panākt vēstniecībā, tad tas, ka šeit kādam ir kaut kādi radinieki varētu lieti noderēt.

[Miervaldis Gotiņ...]

Interneta banka var palīdzēt, ja vien tu zini no galvas savu lietotāja kodu un paroli, un tev ir kāds cilvēks, kuram ir pieeja pie kodu kartes, un kuru ir iespējams sakontaktēt pa telefonu vai internetu - labāk jau internetu. Tas notiek šādi: mēs sameklējam kādu bomzi ar pasi, uz kura vārda atveram kontu bankā un dabūjam bankas karti. Tālāk tu no sava konta ar internetbanku, lietojot kodus, kurus pa e-pastu atsūta tava uzticības persona, pārskaiti uz bomža kontu naudu, kuru mēs izņemam ar bomža bankas karti... - Rināts paskaidroja. - Niecīgu procentu par šo pakalpojumu varam atmest pašam bomzim, kurš par to būs pārlaimīgs... bet nu lai tik tālu tiktu, mums vajag sākuma kapitālu, ar kuru tikt pie interneta un cilvēciskot kādu bomzi, lai viņu vispār ielaiž bankā.

Brīdi padomājis, viņš piebilda: - Ja mūsu vidū būtu cilvēks, kas spēj mainīt izskatu un ja mums būtu uz rokas kādi sveši dokumenti, process kļūtu vēl vienkāršāks - varētu iztikt bez bomža...

[Elony]

Pamazām pļāpājot, gāja uz priekšu laiks un pēcpusdiena tuvojās tam laikam, kad iestāsies vakars. Turklāt jādomā, ka ilgstoši stāvēt pie lielas šosejas arī nevarētu būt labi. Pagaidām gan neviens vēl nebija pievērsis viņiem uzmanību, lai gan uzpildes stacijas darbinieki ik pa brīdim pameta skatu uz tām divām mašīnām, kuras likās apmaldījušās.

[Sindra]

Nē, nu nenoliedzami Rināta plāns varētu strādāt, tikai tas prasītu daudz laika. Un laiks bija tieši tas kā viņiem trūka.
Jau tagad vērojot kā pamazām iestājas tumsa, Maikls sajutās visai neomulīgi, jo godīgi sakot īpaši pavadīt nakti kādā autoostā vai tunelī, viņam nebija nekādas vēlmes.
Pat mašīna šādai lietai nelikās gana ērta, jo ar viņiem taču kopā bija sievietes, kurām noteikti pienākas ērtākās vietas.
Tāpat Maikls nebija līdz galam pārliecināts, ka viņam kāds var nosaukt kodu kartes ciparus, jo karti viņš parasti turēja makā un par tā pašreizējo atrašanās vietu, vīrietim nebija ne jausmas. Jo mirklī, kad viņu "savāca" maks un telefons, kā arī mašīnas atslēgas bija pie viņa. Bet tagad viņam pat vairs nebija viņa apģērba.

Viņš noraidoši pakratīja galvu.
"Nē... Es nespēju pieņemt citu veidolus. Man tikai telekinēze." Maikls pavisam godīgi atzina. Neko daudz viņu situācijā tas laikam nepalīdz.
"Tomēr mums vajag vākties no šejienes. Kļūst jau vēls un mēs te tusējam jau aizdomīgi ilgi. Ja vēlaties varam braukt pie tā ārsta. Domāju, ka pa visiem mums izdotos piespiest viņu ar mums aprunāties."

[Roviela]

- Jā, un ko līdz tas, ka varu elpot zem ūdens, - Nikola piebalsoja.
- Es jau varētu iet gulēt kādā strūklakā, bet, baidos, no tā būs maz labuma.
- Dodamies uz nākamo tanku. Vismaz.

[Miervaldis Gotiņ...]

Jā, no šejienes jāvācās prom pēc iespējas ātrāk, - Rināts piekrita un paskatījās uz Alīnu, - sēdies pie mums, laižam pie tavas mammas.